VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2012. gada 21. novembrī (*)
Zveja – Zivju resursu saglabāšanas pasākumi – Regulas (EK) Nr. 1224/2009 105. pants – Konkrētajā gadā piešķirto kvotu samazinājumi tādēļ, ka ir pārsniegtas iepriekšējos gados piešķirtās kvotas – Piemērošana laikā – Tiesiskā noteiktība – Interpretācija, kas garantē primāro tiesību ievērošanu – Sodu likumības princips – Atpakaļejoša spēka aizliegums
Lieta T‑76/11
Spānijas Karaliste, ko pārstāv N. Díaz Abad, abogado del Estado,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Jimeno Fernández un D. Nardi, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2010. gada 8. novembra Regulu (ES) Nr. 1004/2010 par atvilkumu veikšanu no dažām nozvejas kvotām 2010. gadā, pamatojoties uz pārzvejas gadījumiem iepriekšējā gadā (OV L 291, 31. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz] (referents), tiesneši I. Labucka un D. Gracijs [D. Gratsias],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 23. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar šo prasību Spānijas Karaliste lūdz atcelt Komisijas 2010. gada 8. novembra Regulu (ES) Nr. 1004/2010 par atvilkumu veikšanu no dažām nozvejas kvotām 2010. gadā, pamatojoties uz pārzvejas gadījumiem iepriekšējā gadā (OV L 291, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Padomes 1993. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2847/93, ar kuru izveido kontroles sistēmu, kas piemērojama kopējai zivsaimniecības politikai (OV L 261, 1. lpp.), 23. pants ir izteikts šādi:
“1. Ja Komisija nolemj, ka dalībvalsts ir pārsniegusi savu kvotu, piešķīrumu vai daļu no krājuma vai krājumu grupas, kas tai pieejama, Komisija veic samazinājumus no dalībvalsts gada kvotas, piešķīruma vai daļas, kas ir pārsniegta. Par šiem samazinājumiem lemj saskaņā ar 36. pantā noteikto procedūru.
2. Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem noteikumus par samazinājumu saskaņā ar mērķiem un vadības stratēģijām, kas noteiktas Regulā (EEK) Nr. 3760/92 8. pantā, un ņem vērā, izejot no prioritātes, šādus parametrus:
– pārsniegšanas pakāpi,
– jebkuru šā paša krājuma pārsniegšanas gadījumu iepriekšējā gadā,
– attiecīgo resursu bioloģisko statusu.”
3 Padomes 1996. gada 6. maija Regula (EK) Nr. 847/96, kas ievieš papildu nosacījumus ikgadējai kopējās pieļaujamās nozvejas (KPN) un kvotu pārvaldei (OV L 115, 3. lpp.), 5. pantā ir noteikts:
“1. Izņemot 2. punktā minētās sugas, visus nozvejas lomus, kas pārsniedz attiecīgos atļautos nozvejas lomus, nākamajā gadā atvelk no kvotām, kas attiecas uz tiem pašiem krājumiem.
2. Attiecībā uz 2. panta trešajā ievilkumā minētajiem krājumiem pēc kvotu pārsniegšanas no attiecīgajām kvotām nākamajā gadā veic atvilkumus saskaņā ar šo tabulu
Relatīvais pārsnieguma apjoms | Atvilkums no atļautā nozvejas loma |
pirmie 10 % | pārsniegums × 1,00 |
nākamie 10 % līdz 20 % kopā | pārsniegums × 1,10 |
nākamie 20 % līdz 40 % kopā | pārsniegums × 1,20 |
jebkurš pārsniegums, kas lielāks par 40 % | pārsniegums × 1,40 |
Tomēr visos pārsnieguma gadījumos, kad atļautais nozvejas loms ir 100 tonnu vai mazāks, piemēro atvilkumu, kas vienāds ar pārsniegumu × 1,00.
Papildu 3 % no nozvejotā daudzuma, kas pārsniedz atļauto nozvejas lomu, atvelk katrā nākamajā gadā, kurā atļauto nozvejas lomu pārsniedz par vairāk nekā 10 %.”
4 Padomes 2002. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (OV L 358, 59. lpp.) 23. panta 4. punkts ir izteikts šādi:
“Ja Komisija konstatē, ka dalībvalsts pārsniegusi zvejas iespējas, kas tai bija piešķirtas, Komisija izdara samazinājumus attiecīgās dalībvalsts turpmākajās zvejas iespējās.”
5 Padomes 2009. gada 20. novembra Regulas (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, un groza Regulas (EK) Nr. 847/96, (EK) Nr. 2371/2002, (EK) Nr. 811/2004, (EK) Nr. 768/2005, (EK) Nr. 2115/2005, (EK) Nr. 2166/2005, (EK) Nr. 388/2006, (EK) Nr. 509/2007, (EK) Nr. 676/2007, (EK) Nr. 1098/2007, (EK) Nr. 1300/2008 un (EK) Nr. 1342/2008, un atceļ Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1627/94 un (EK) Nr. 1966/2006 (OV L 343, 1. lpp.), 105. pantā ir paredzēts:
“1. Ja Komisija konstatē, ka dalībvalsts pārsniegusi tai piešķirtās kvotas, Komisija izdara samazinājumus attiecīgās dalībvalsts turpmākajās kvotās.
2. Ja dalībvalsts dotajā gadā ir pārzvejojusi tai pieejamo krājumam vai krājumu grupai iedalīto kvotu, iedalīto apjomu vai daļu no krājumiem vai krājumu grupas, Komisija nākamajā gadā vai gados veic atvilkumus no pārzvejojušās dalībvalsts gada kvotas, iedalītajām zvejas iespējām vai daļas, reizinot tās ar koeficientu atbilstīgi šādai tabulai.
Pārzvejas apjoms attiecībā pret atļautajiem izkrāvumiem | Koeficients |
līdz 5 % | Pārzveja * 1,0 |
virs 5 %, līdz 10 % | Pārzveja * 1,1 |
virs 10 %, līdz 20 % | Pārzveja * 1,2 |
virs 20 %, līdz 40 % | Pārzveja * 1,4 |
virs 40 %, līdz 50 % | Pārzveja * 1,8 |
Jebkura tālāka pārzveja, kas pārsniedz 50 % | Pārzveja * 2,0 |
Tomēr visos pārsnieguma gadījumos, kad atļauto izkrāvumu apjoms ir 100 tonnu vai mazāks, piemēro atvilkumu, kas vienāds ar pārsniegumu * 1,00.
3. Papildus 2. punktā minētajam koeficientam piemēro koeficientu 1,5:
a) ja dalībvalsts iepriekšējos divos gados ir atkārtoti pārzvejojusi kvotu, iedalīto apjomu vai daļu no krājumiem vai krājumu grupas un ja uz šo pārzveju attiecas 2. punktā minētie atvilkumi;
b) ja pieejamos zinātniskos, tehniskos un ekonomiskos ieteikumos un jo īpaši ziņojumos, ko sagatavojusi ZZTEK, konstatēts, ka pārzveja izraisa nopietnu apdraudējumu attiecīgajiem krājumiem; vai
c) ja krājumi ietverti daudzgadu plānā.
4. Ja iepriekšējos gados dalībvalsts ir pārzvejojusi tai piešķirto kvotu, iedalīto apjomu vai daļu no krājumiem vai krājumu grupas, Komisija pēc apspriedēm ar attiecīgo dalībvalsti var saskaņā ar 119. pantā minēto procedūru veikt kvotas atvilkumus no turpmāk paredzētajām attiecīgās dalībvalsts kvotām, lai līdzsvarotu minētās pārzvejas apjomu.
5. Ja saskaņā ar 1. un 2. punktu nevar veikt atvilkumus par pārzvejotu kvotu, iedalīto apjomu vai daļu no krājumiem vai krājumu grupas, jo kvota, iedalītais apjoms vai daļa no krājumiem vai krājumu grupas nav pieejami vai nav pietiekami pieejami attiecīgajai dalībvalstij, Komisija pēc apspriešanās ar attiecīgo dalībvalsti nākamajā gadā vai gados var veikt atvilkumus no attiecīgai dalībvalstij pieejamās kvotas, iedalītā apjoma vai daļas no krājumiem vai krājumu grupas tajā pašā ģeogrāfiskajā apgabalā vai ņemot vērā to pašu tirdzniecības vērtību saskaņā ar 1. punktu.
6. Sīki izstrādātus noteikumus šā panta piemērošanai un jo īpaši attiecīgo daudzumu noteikšanai var pieņemt saskaņā ar 119. pantā minēto procedūru.”
6 Saskaņā ar Regulas Nr. 1224/2009 124. pantu tā ir piemērojama kopš 2010. gada 1. janvāra.
Tiesvedības priekšvēsture
7 Apstrīdētā regula ir viena no Eiropas Komisijas izpildes regulām, ar kurām tā izdarīja vienam konkrētam gadam piešķirto zvejas kvotu samazinājumus tādēļ, ka iepriekš tika pārsniegtas kvotas. Šīs regulas var tikt iedalītas četrās grupās.
8 2002. un 2003. gadā Komisija pieņēma 2002. gada 8. novembra Regulu (EK) Nr. 2000/2002, ar ko groza konkrētas kvotas 2002. gada nozvejai, ievērojot Regulu Nr. 847/96 (OV L 308, 13. lpp.), un 2003. gada 25. aprīļa Regulu (EK) Nr. 728/2003, ar ko groza konkrētas kvotas 2002. gada nozvejai, ievērojot Regulu Nr. 847/96 (OV L 105, 3. lpp.). Šajās Regulās, kas ir balstītas uz Regulām Nr. 2847/93 un Nr. 847/96, tā izdarīja atvilkumus no piešķirtajām kvotām vienā konkrētā gadā tādēļ, ka iepriekšējā gadā tika pārsniegtas piešķirtās kvotas.
9 Laikā no 2004. līdz 2008. gadam Komisija pieņēma 2004. gada 23. aprīļa Regulu (EK) Nr. 762/2004, ar ko nosaka kvotas konkrētu zivju nozvejai 2004. gadā, ievērojot Padomes Regulu (EK) Nr. 847/96 (OV L 120, 8. lpp.), 2005. gada 19. maija Regulu (EK) Nr. 776/2005, ar ko pielāgo konkrētas zivju kvotas 2005. gadam atbilstīgi Padomes Regulai Nr. 847/96 (OV L 130, 7. lpp.), 2006. gada 17. maija Regulu (EK) Nr. 742/2006, ar ko pielāgo konkrētas zivju kvotas 2006. gadam atbilstīgi Padomes Regulai (EK) Nr. 847/96 (OV L 130, 7. lpp.), 2007. gada 1. jūnija Regulu (EK) Nr. 609/2007, ar ko pielāgo konkrētas nozvejas kvotas 2007. gadam atbilstīgi Padomes Regulai (EK) Nr. 847/96 (OV L 141, 33. lpp.), un 2008. gada 16. jūnija Regulu (EK) Nr. 541/2008, ar ko pielāgo konkrētas nozvejas kvotas 2008. gadam atbilstīgi Regulai Nr. 847/96 (OV L 157, 23. lpp.). Šajās regulās, kas ir balstītas uz regulām Nr. 2371/2002 un Nr. 847/96, Komisija ir veikusi konkrētajā gadā piešķirto kvotu samazinājumu, jo iepriekšējā gadā ir pārsniegtas kvotas. No šo regulu pielikumiem izriet, ka noteiktos gadījumos Komisija nevar izdarīt samazinājumus, pamatojot ar pārsniegšanu, jo samazinājumi pārsniegtu attiecīgajam gadam piešķirtās kvotas. Šajos gadījumos Komisija vienīgi samazina konkrētās kvotas gadā līdz nullei, nepārnesot tomēr atlikumu uz nākamo gadu.
10 Tā kā pieauga gadījumu skaits, kuros Komisija nevarēja izdarīt samazinājumus, pamatojot ar iepriekšējā gadā piešķirto kvotu pārsniegumu, tā grozīja savu pieeju 2009. gada 23. jūlija Regulā (EK) Nr. 649/2009, ar ko ikgadējā nozvejas kvotu pārvaldības procesā pielāgo konkrētas nozvejas kvotas 2009. gadam (OV L 192, 14. lpp.). Šī regula ir balstīta uz Regulām Nr. 2371/2002 un Nr. 847/96 tāpat kā regulas, kas pieņemtas laikā no 2004. līdz 2008. gadam. Regulas Nr. 649/2009 preambulas 9. apsvērumā Komisija ir secinājusi, ka ir jādara tā, lai no kvotām pilnībā tiktu atvilkta visa summa, ko pamato 2008. gadā piešķirto kvotu pārsniegumi, un ka samazinājumi, ko nevar ņemt vērā 2009. gadā, jāatvelk no 2010. gadā piešķirtajām kvotām un vajadzības gadījumā nākamajos gados. Turklāt tā norādīja uz starpību starp samazinājumu, ko pamato 2008. gadā izdarītie pārsniegumi, summu, no vienas puses, un par 2009. gadu piešķirto kvotu summu, kas ir minēta slejā ar nosaukumu “Atlikums” šīs regulas II pielikumā ietvertajā tabulā, no otras puses.
11 Visbeidzot 2010. gadā Komisija pieņēma apstrīdēto regulu, kas tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2010. gada 9. novembrī. Šī regula ir balstīta uz Regulas Nr. 1224/2009 105. panta 1. punktu.
12 Tās preambulas 5. un 8. apsvērums ir izteikti šādi:
“(5) Ar [..] Regulu (EK) Nr. 649/2009 [..] veikti atvilkumi no 2009. gadam piešķirtajām zvejas kvotām, pamatojoties uz zvejas kvotu pārsniegšanu 2008. gadā. Tomēr dažu dalībvalstu gadījumā piemērojamie atvilkumi bija lielāki nekā attiecīgā kvota 2009. gadam, tādēļ tie minētajā gadā nevarēja tikt pilnībā veikti. Lai nodrošinātu, ka arī šādos gadījumos atvilkumus veic pilnībā, nosakot atvilkumus no 2010. gada kvotām, jāņem vērā atlikušie daudzumi.
[..]
(8) Tomēr, tā kā veicamie atvilkumi pamatojas uz pārzveju 2009. gadā, tas ir, kad Regula [..] Nr. 1224/2009 vēl nebija stājusies spēkā, tiesiskās paredzamības apsvērumu dēļ iespējams veikt atvilkumus, kuri nav stingrāki par tiem, ko veiktu, piemērojot tajā brīdī spēkā esošos noteikumus, proti, noteikumus, kuri izklāstīti 5. panta 2. punktā Regulā [..] Nr. 847/96, kas ievieš papildu nosacījumus ikgadējai kopējās pieļaujamās nozvejas (KPN) un kvotu pārvaldei.”
13 Apstrīdētās regulas 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Regulā (EK) Nr. 1226/2009, Regulā (EK) Nr. 1287/2009, Regulā (EK) Nr. 1359/2008 un Regulā (EK) Nr. 53/2010 noteiktās nozvejas kvotas samazina, kā norādīts pielikumā.”
14 Apstrīdētās regulas pielikumā ir ietverta sleja ar nosaukumu “Atlikušie atvilkumi no 2009. gada (Regula Nr. 649/09)”, kurā ir pārņemtas noteiktas Regulas Nr. 649/2009 II pielikuma slejā ar nosaukumu “Atlikums” norādītās summas.
15 Turklāt, tāpat kā Regulā Nr. 649/2009, apstrīdētās regulas pašā pielikumā ir ietverta sleja ar nosaukumu “Atlikums”, kurā ir norādīti atvilkumi, ko Komisija nevarēja izdarīt tādēļ, ka atvilkumu summa bija lielāka par 2010. gadā piešķirto kvotu summu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
16 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējā tiesā reģistrēts 2010. gada 2. februārī, Spānijas Karaliste cēla prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu atbilstoši LESD 263. pantam.
17 Pēc tiesneses referentes ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma, pirmkārt, uzsākt mutvārdu procesu un tiesvedības organizatorisko pasākumu Vispārējās tiesas Reglamenta 64. panta izpratnē ietvaros, Komisijai tika lūgts atbildēt uz noteiktiem jautājumiem. Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
18 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2012. gada 23. aprīļa tiesas sēdē.
19 Spānijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
21 Ar apstrīdēto regulu Komisija samazināja konkrētas zvejas kvotas dalībvalstīm 2010. gadā. Tā pamatoja šo regulu ar Regulas Nr. 1224/2009 105. pantu, kas ir piemērojams kopš 2010. gada 1. janvāra. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka, ja Komisija ir konstatējusi, ka dalībvalsts pārsniedz zvejas kvotas, kas tai piešķirtas attiecīgajā gadā, tā nākotnē samazina zvejas kvotas minētajai dalībvalstij. Tātad ar to tai ir atļauts samazināt ne tikai kvotas, kas piešķirtas gadā pēc pārsniegšanas, bet arī samazināt nākamajos gados piešķirtās kvotas. Līdz ar to regulā, ar kuru tiek izdarīti par attiecīgo gadu piešķirto kvotu samazinājumi, Komisija var veikt samazinājumus ne tikai tādēļ, ka iepriekšējā gadā ir pārsniegtas kvotas, bet arī tādēļ, ka kvotas ir pārsniegtas agrākos gados, ja to dēļ jau nav izdarīti attiecīgi samazinājumi.
22 Spānijas Karalistes atcelšanas prasība ir balstīta uz četriem pamatiem. Ar pirmo pamatu tā apgalvoja, ka Regulas Nr. 1224/2009 105. pants, ar kuru Komisija ir pamatojusi apstrīdēto regulu, nebija piemērojams ratione temporis. Ar otro un trešo pamatu Spānijas Karaliste pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi sodu likumības principu, tiesiskās noteiktības principu un mazāk labvēlīgu represīvu tiesību normu atpakaļejoša spēka neesamības principu, samazinot kvotas 2010. gadā tādēļ, ka ir pārsniegtas kvotas ne tikai 2009. gadā, bet arī 2008. gadā, lai gan tiesiskajā regulējumā pirms Regulas Nr. 1224/2009 105. panta bija atļauti samazinājumi tikai par 2009. gadā pārsniegtajām kvotām. Ar ceturto pamatu Spānijas Karaliste apgalvo, ka nevar atļaut Komisijai izvēlēties piemērojamo tiesisko regulējumu atkarībā no brīža, kad tā izvēlas sākt pārbaudīt kādu rīcību.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1224/2009 nepiemērojamību “ratione temporis”
23 Spānijas Karaliste pārmet Komisijai, ka tā ir pamatojusi apstrīdēto regulu ar Regulas Nr. 1224/2009 105. pantu. Apstrīdētajā regulā konkrētas kvotas esot samazinātas tādēļ, ka ir pārsniegtas pirms 2010. gada piešķirtās kvotas. Līdz ar to tā nevarēja tikt pamatota ar Regulas Nr. 1224/2009 105. pantu, kas ir piemērojams kopš 2010. gada 1. janvāra.
24 Šādos apstākļos vispirms ir jākonstatē, ka Regulā Nr. 1224/2009 nav ietverti īpaši noteikumi par 105. panta piemērošanu laikā.
25 Tātad ir jāpiemēro vispārējās normas par tiesību normu piemērošanu laikā, kurās tiek nošķirtas procesuālas normas, no vienas puses, un materiāltiesiskās normas, no otras puses (Tiesas 1981. gada 12. novembra spriedums apvienotajās lietās no 212/80 līdz 217/80 Meridionale Industria Salumi u.c., Recueil, 2735. lpp., 9. punkts ; 1993. gada 6. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑121/91 un C‑122/91 CT Control (Rotterdam) un JCT Benelux/Komisija, Recueil, I‑3873. lpp., 22. punkts, un 2006. gada 9. marta spriedums lietā C‑293/04 Beemsterboer Coldstore Services, Krājums, I‑2263. lpp., 19.–21. punkts). Regulas Nr. 1224/2009 105. pantā ir noteikta samazinājumu kārtība kvotām, un tātad tā ir materiāltiesiska norma.
26 No pastāvīgās judikatūras būtībā izriet, ka materiāltiesiskās normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās attiecas tikai uz situācijām, kas notikušas pēc to stāšanās spēkā, lai ievērotu juridiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus. Tomēr, ja no to teksta, mērķiem vai sistēmas skaidri izriet, ka tās attiecas arī uz situācijām, kas notikušas pirms to stāšanās spēkā, materiāltiesiskās normas var tikt piemērotas arī situācijām, kas notikušās pirms to stāšanās spēkā (skat. šajā ziņā Tiesas 1993. gada 15. jūlija spriedumu lietā C‑34/92 GruSa Fleisch, Recueil, I‑4147. lpp., 22. punkts, un iepriekš 25. punktā minēto spriedumu lietā Beemsterboer Coldstore Services, 21. punkts).
27 Tātad ir jāpārbauda, vai no Regulas Nr. 1224/2009 sistēmas un mērķiem izriet, ka tās 105. pantam ir jābūt apstrīdētās regulas juridiskajam pamatam, kaut arī ar šo regulu ir izdarīti konkrētu 2010. gadā piešķirto kvotu samazinājumi tādēļ, ka ir pārsniegtas kvotas, kas piešķirtas pirms šī panta pagaidu piemērojamības 2010. gada 1. janvārī.
28 Šādos apstākļos vispirms ir jāsecina, ka atbilstoši piemērojamajam tiesiskajam regulējumam Komisija nevarēja veikt 2010. gadā piešķirto kvotu samazinājumu pirms 2010. gada 15. janvāra.
29 Pirmkārt, par 2010. gadu kvotas ir piešķirtas Padomes 2010. gada 14. janvāra Regulā (ES) Nr. 53/2010, ar ko 2010. gadam nosaka konkrētu zivju krājumu un zivju krājumu grupu zvejas iespējas, kuras piemērojamas ES ūdeņos un – attiecībā uz ES kuģiem – ūdeņos, kur nepieciešami nozvejas limiti, un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1359/2008, (EK) Nr. 754/2009, (EK) Nr. 1226/2009 un (EK) Nr. 1287/2009 (OV L 21, 1. lpp., labojumi – OV L 24, 14. lpp.).
30 Pirmkārt, visa informācija par 2009. gadā notikušo zveju Komisijas rīcībā bija tikai kopš 2010. gada 15. janvāra. No Regulas Nr. 1224/2009 33. panta 2. punkta a) apakšpunkta izriet, ka dalībvalstīm tikai 2010. gada 15. janvārī bija jāpaziņo dati par zveju 2009. gada decembrī.
31 Turpinājumā ir jākonstatē, ka 2010. gadā Komisija nevarēja vairs pamatot apstrīdēto regulu ar juridisko pamatu, kas paredzēts pirms Regulas Nr. 1224/2009 105. panta, spēkā bijušajā tiesiskajā regulējumā, proti, Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punktā un Regulas Nr. 847/96 5. pantā. Atbilstoši Regulas Nr. 1224/2009 121. panta 2. punkta b) apakšpunktam un 1. punktam iepriekš minētās tiesību normas vairs nebija spēkā no 2010. gada 1. janvāra.
32 Tātad vienīgais juridiskais pamats, ar kuru Komisija varēja pamatot apstrīdēto regulu, bija Regulas Nr. 1224/2009 105. pants. Šī panta interpretācijas, saskaņā ar kuru tas nebija piemērojams kvotu pārsniegumiem pirms 2010. gada 1. janvāra, sekas būtu, ka šo pārsniegumu rezultātā nenotiktu samazinājumi un tātad tiem nebūtu seku. Šāds rezultāts acīmredzot būtu pretrunā Regulas Nr. 1224/2009 mērķiem, it īpaši mērķim panākt pilnīgu zvejas iespēju ierobežojumu ievērošanu, kas minēts tās preambulas 43. apsvērumā.
33 Tātad Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pamatojot apstrīdēto regulu ar Regulas Nr. 1224/2009 105. pantu.
34 Šaubas par šo secinājumu nerada Spānijas Karalistes izvirzītais arguments, ka Regulas Nr. 1224/2009 105. panta piemērošana situācijām, kas notika pirms tās stāšanās spēkā, varētu izraisīt tiesiskās noteiktības principam pretējus rezultātus. Kā tas izriet no iepriekšējiem apsvērumiem, Komisijai ir pienākums sekot skaidrajiem Savienības likumdevēja norādījumiem un piemērot Regulas Nr. 1224/2009 105. pantu no 2010. gada 1. janvāra. Gadījumā, ja šī panta piemērošana situācijām, kas notikušas pirms tā stāšanās spēkā vai pirms tās pagaidu piemērojamības, šķiet problemātiska, ievērojot tiesiskās noteiktības principu, tai tas ir jāinterpretē šauri, lai nodrošinātu šī primāro tiesību principa ievērošanu.
35 Tādējādi pirmais pamats, kas attiecas uz Regulas Nr. 1224/2009 105. panta nepiemērojamību ratione temporis, ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas attiecas uz tiesiskās noteiktības un sodu likumības principa pārkāpumu
36 Ar otro pamatu Spānijas Karaliste pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības un sodu likumības principu.
Par tiesiskās noteiktības principu
37 Spānijas Karaliste pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu, pamatojot apstrīdēto regulu ar Regulas Nr. 1224/2009 105. pantu un tādējādi piemērojot jaunu mazāk labvēlīgu tiesisko regulējumu situācijai, kas ir notikusi iepriekšējā tiesiskā regulējuma spēkā esamības laikā.
38 Tātad tā nekritizē piemērošanu ar atpakaļejošu spēku jēdziena burtiskā izpratnē, proti, ka tiesību norma paredz tiesiskas sekas laikā pirms tās stāšanās spēkā.
39 Tomēr, kā pamatoti secina Spānijas Karaliste, jaunā tiesiskā regulējuma piemērošana pēc tā stāšanās spēkā situācijai, kas ir notikusi pirms tā stāšanās spēkā agrākā tiesiskā regulējuma darbības laikā, var arī būt problemātiska, ievērojot tiesiskās noteiktības principu. Šādā gadījumā tiesiskās sekas tagadnē vai nākotnē ir saistītas ar pagātnes situāciju, kas pati par sevi vairs nevar tikt grozīta. Šī iemesla dēļ tiesiskās noteiktības princips liedz piemērot jaunu bargāku tiesisko regulējumu situācijai, kas notikusi agrākā labvēlīgākā tiesiskā regulējuma spēkā esamības laikā, ciktāl attiecīgā persona var atsaukties uz tiesisko paļāvību uz agrāko tiesisko regulējumu (skat. šajā ziņā iepriekš 25. punktā minēto spriedumu lietā Beemsterboer Coldstore Services, 24. punkts).
40 Ir jāsecina, ka, pamatojot apstrīdēto tiesisko regulējumu, kurā ir samazinātas konkrētas 2010. gadā piešķirtās kvotas tādēļ, ka iepriekšējos gados tās ir pārsniegtas, ar Regulas Nr. 1224/2009, kas ir piemērojama kopš 2010. gada 1. janvāra, 105. pantu, Komisija ir piemērojusi jaunu tiesisko regulējumu faktiem, kas ir notikuši agrākā tiesiskā regulējuma darbības laikā.
41 Tādējādi ir jāpārbauda, vai Komisija ir pakļāvusi šos pārsniegumus mazāk labvēlīgai kārtībai nekā tā, kas bija paredzēta to norises laikā spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā.
42 Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, pirmkārt, Regulas Nr. 1224/2009 105. panta 2. punktā paredzētie koeficienti samazinājumu aprēķināšanai ir mazāk labvēlīgi nekā Regulas Nr. 847/96 5. pantā paredzētie. Kā tas izriet no apstrīdētās regulas preambulas 8. apsvēruma, Komisija nav piemērojusi šos mazāk labvēlīgos koeficientus. Tātad šajā ziņā tā ir interpretējusi Regulas Nr. 1224/2009 105. pantu tādā veidā, kas garantē tiesiskās noteiktības principa ievērošanu (skat. iepriekš 34. punktu).
43 Otrkārt, ir jāpārbauda Spānijas Karalistes iebildums, ka apstrīdētajā regulā Komisija ir izdarījusi kvotu samazinājumus ne tikai tādēļ, ka iepriekšējā gadā ir pārsniegtas kvotas, bet arī tādēļ, ka kvotas ir pārsniegtas kādā agrākā gadā, kaut arī tas nebija iespējams atbilstoši tiesiskajam regulējumam pirms Regulas Nr. 1224/2009 105. panta spēkā stāšanās, kurā bija atļauts izdarīt samazinājumus tikai iepriekšējā gada pārsniegumu dēļ.
44 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pēdējā tiesību norma, kas stājās spēkā pirms Regulas Nr. 1224/2009 105. panta, bija Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkts.
45 Atbilstoši šīs pēdējās tiesību normas tekstam “Komisija izdara samazinājumus attiecīgās dalībvalsts turpmākajās zvejas iespējās”. Tātad šī tiesību norma ļauj Komisijai, ja tā konstatē kvotu pārsniegšanu attiecīgajā gadā, izdarīt samazinājumus ne tikai nākamajā gadā piešķirtajās kvotās, bet arī nākamo gadu kvotās, ja visi samazinājumi, kas ir pamatoti ar kvotu pārsniegšanu attiecīgajā gadā, nevar tikt ņemti vērā, izdarot nākamajā gadā piešķiramo kvotu samazinājumus.
46 Šo Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkta interpretāciju apstiprina teleoloģiski apsvērumi. Kā tas izriet no šīs regulas preambulas 3. un 4. apsvēruma, tās mērķis it īpaši ir ūdeņu dzīvo resursu saglabāšana un apsaimniekošana, kā arī šo resursu izmantošana ilgtermiņā. Tikai tāda pieeja, kas ļauj veikt visus pamatotos samazinājumus pārsniegumu dēļ agrākajos gados, atbilst šiem mērķiem.
47 Turklāt tikai šāda Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkta interpretācija ļauj ievērot nediskriminācijas principu. Ja samazinājumus var ieskaitīt tikai kvotās tajā gadā, kas seko pārsniegumiem, dalībvalstis, kas ievēro savas kvotas, var kļūt par diskriminācijas upuriem attiecībā pret dalībvalstīm, kas tās būtiski pārsniedz. Ja konkrētajā gadā piešķirto kvotu pārsniegšana pamato samazinājumus, kuru summa pārsniedz nākamajā gadā piešķirto kvotu summu, jo vairāk ir pārsniegta nozveja, jo lielāks ir labums, ko sniedz pārsniegšana. Nevar pieļaut, ka dalībvalsts gūtu labumu no rīcības, kas ne tikai ir pretrunā mērķiem saglabāt un apsaimniekot ūdeņu dzīvos resursus, bet arī ir nelojāla rīcība attiecībā pret dalībvalstīm, kas ievēro savas kvotas.
48 Šādos apstākļos Spānijas Karaliste iebilst, ka tiesību norma, kas regulēja samazinājumus, līdz Regula Nr. 1224/2009 kļuva piemērojama 2010. gada 1. janvārī, nebija Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkts, bet Regulas Nr. 847/96 5. pants un ka tas ļauj veikt tikai “nākošajā gadā piešķirto” kvotu samazinājumus. Atbilstoši šai tiesību normai Komisija varēja veikt tikai to kvotu, kas piešķirtas gadā uzreiz pēc attiecīgā pārsnieguma, samazināšanu.
49 Pat pieņemot, ka Regulas Nr. 847/96 5. pants ir jāinterpretē šādā veidā, kas visai neatbilst vienlīdzīgas attieksmes principam (skat. iepriekš 47. punktu), un ka tātad pastāv šī panta un Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkta kolīzija, šis risinājums izrietētu no Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkta, kam ir priekšroka, nevis no Regulas Nr. 847/96 5. panta.
50 Jāatgādina hronoloģiskā secība, kurā šīs tiesību normas tika pieņemtas. Vispirms Padome pieņēma Regulu Nr. 2847/93, kuras 23. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, ja dalībvalsts ir pārsniegusi savu kvotu, Komisija samazina šīs dalībvalsts rīcībā esošās kvotas. Turpinājumā tā konkretizēja kvotu samazināšanas kārtību Regulas Nr. 847/96 5. pantā. Visbeidzot tā pieņēma Regulu Nr. 2371/2002. Tātad Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkts ir vēlāka tiesību norma nekā Regulas Nr. 847/96 5. pants.
51 Tā kā nav speciālas tiesību normas, kas regulētu attiecības starp Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punktu, no vienas puses, un Regulas Nr. 847/96 5. pantu, no otras puses, ir jāpiemēro vispārīgais noteikums, saskaņā ar kuru vēlākam likumam ir priekšroka salīdzinājumā ar agrāku likumu. Līdz ar to, ja ir Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkta un Regulas Nr. 847/96 5. panta kolīzija, ir jāpiemēro Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkts. Šī pieeja turklāt atbilst Regulas Nr. 2371/2002 preambulas 19. apsvērumam, saskaņā ar kuru šī regula ir vērsta uz to, lai pārņemtu un pastiprinātu kopējās zivsaimniecības politikas galvenos kontroles, pārbaudes un izpildes noteikumus, kas noteikti Regulā Nr. 2847/93.
52 Pretēji Spānijas Karalistes apgalvotajam, Regulas Nr. 2371/2002 preambulas 19. apsvērums, saskaņā ar kuru Regulai Nr. 2847/93 ir jāpaliek spēkā, līdz tiek pieņemti visi nepieciešamie īstenošanas noteikumi, nerada šaubas par šo secinājumu. Spānijas Karaliste no tā secina, ka, ja nav piemērošanas noteikumu, Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkts nav piemērojams.
53 Pat pieņemot, ka šis apsvērums neattiecas tikai uz Regulas Nr. 2847/93 normām, bet arī uz Regulas Nr. 847/96 normām, no tā nevar secināt, ka Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkts nebūtu piemērojams no brīža, kad tas stājās spēkā. Šis apvērums attiecas vienīgi uz situācijām, kurās, ja Regulas Nr. 2371/2002 normas nav pietiekami skaidras, ir jāturpina piemērot agrāko tiesisko regulējumu līdz nepieciešamo īstenošanas noteikumu pieņemšanai. Tātad šī apsvēruma mērķis ir novērst likumu robu.
54 Attiecībā uz Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punktu nepastāv šāds likumu roba risks.
55 Tā kā no šīs tiesību normas izriet, ka kvotu pārsniegumi konkrētā gadā var pamatot ne tikai nākamā gada kvotu samazinājumus, bet arī samazinājumus turpmākajos gados, minētā tiesību norma bija pietiekami konkrēta. Tātad šajā ziņā nav nepieciešams piemērot īstenošanas noteikumus.
56 Attiecībā uz samazinājumu aprēķina koeficientiem, protams, Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punktā tie tiešām nav paredzēti. Tomēr šajā ziņā nebija vajadzīgs arī pieņemt piemērošanas noteikumus. Kā tas ir paskaidrots iepriekš 51. punktā, Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punktā ir atļauts atkāpties no Regulas Nr. 847/96 5. panta tikai tad, ja ir divu tiesību normu kolīzija. Tā kā Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punktā nav paredzēti jauni noteikumi attiecībā uz samazinājumu aprēķināšanu, šī tiesību norma neapstrīd speciālos noteikumus par koeficientiem, kas paredzēti Regulas Nr. 847/96 5. pantā. Tādējādi šajā ziņā 23. panta 4. punkts nav atkāpe no Regulas Nr. 847/96 5. panta. Tādējādi Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkts, skatīts kopā ar speciālajām normām par koeficientiem, kas paredzētas Regulas Nr. 847/96 5. pantā, bija pietiekami konkrēts, lai to piemērotu, nepieņemot iepriekš īstenošanas noteikumus.
57 Šo pieeju attiecību starp divām tiesību normām interpretācijai turklāt stiprina Regulas Nr. 1224/2009 121. pants, no kura izriet, ka Regulas Nr. 847/96 5. pants ir atcelts tikai no brīža, kad bija jāsāk piemērot Regulas Nr. 1224/2009 105. pants, kurā ir ietverta jauna koeficientu kārtība.
58 Tātad ir jānoraida iebildums, kas attiecas uz Regulas Nr. 2371/2002 preambulas 19. apsvērumu. Turklāt no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka attiecībā uz samazinājumu ierobežojumiem laikā, pretēji tam, ko apgalvo Spānijas Karaliste, Regulas Nr. 847/96 5. pants nevar tikt uzskatīts par speciālu likumu salīdzinājumā ar Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punktu.
59 Visbeidzot ir jāpārbauda Spānijas Karalistes izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru no Padomes 2008. gada 14. aprīļa Regulas (EK) Nr. 338/2008, ar ko paredz pielāgot mencas nozvejas kvotas, kas no 2008. līdz 2011. gadam iedalāmas Polijai Baltijas jūrā (25.–32. apakšrajons, EK ūdeņi) (OV L 107, 1. lpp.), un Komisijas 2008. gada 3. jūlija Regulas (EK) Nr. 635/2008, ar ko pielāgo mencu nozvejas kvotas, kas saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 338/2008 no 2008. līdz 2011. gadam iedalāmas Polijai Baltijas jūrā (25.–32. apakšrajons, EK ūdeņi) (OV L 176, 8. lpp.), pastāvēšanas var secināt, ka atbilstoši pirms Regulas Nr. 1224/2009 spēkā stāšanas piemērojamam tiesiskajam regulējumam Komisija bija tiesīga izdarīt vienīgi kvotu, kas piešķirtas par nākamo gadu pēc pārsniegšanas gada, samazinājumus.
60 Kā izriet no Regulas Nr. 338/2008 preambulas 3. apsvēruma, tā attiecas uz situāciju, kad Komisija 2007. gada jūlijā ir konstatējusi, ka mencu nozveja, ko Baltijas jūras austrumu daļā guvuši ar Polijas karogu peldošie kuģi, trīskārt pārsniedz Polijas sākotnēji deklarētos daudzumus un ka ir runa par ļoti ievērojamu šai dalībvalstij piešķirtās kvotas pārsniegšanu. Turklāt no šīs regulas preambulas 9. un 10. apsvēruma izriet, ka šādā situācijā Padome bija nolēmusi atkāpties no Regulas Nr. 847/96 5. pantā paredzētā noteikuma un ļaut samazināt kvotas četru gadu laikposmā.
61 Pretēji Spānijas Karalistes apgalvotajam, no iepriekš minētajiem apsvērumiem nevar secināt, ka tiesiskajā regulējumā pirms Regulas Nr. 1224/2009 105. panta nebija atļauts izdarīt kvotu samazinājumus gadā, kas tieši neseko pārsniegšanas gadam. It īpaši ir svarīgi uzsvērt, ka Regulas Nr. 338/2008 preambulas 10. apsvērums, saskaņā ar kuru atkāpe bija vajadzīga, lai mazinātu šā pasākuma sociālekonomisko ietekmi “jo īpaši pirmajā gadā”, nepieļauj šādu interpretāciju. Kā tas skaidri izriet no šī apsvēruma, Savienības likumdevējs apgalvo, ka atbilstoši tiesiskajam regulējumam pirms Regulas Nr. 1224/2009 105. panta kvotu pārsniegšana konkrētā gadā var būt iemesls ne tikai par nākamo gadu piešķirto kvotu samazinājumam, bet arī samazinājumam turpmākajos gados. Ar Regulu Nr. 338/2008 ieviestā atkāpe tātad neattiecas uz šo aspektu.
62 Tādējādi iepriekš minētā 9. un 10. apsvērumā norādītā atkāpe attiecas uz citu elementu. Kā izriet no Regulas Nr. 338/2008 preambulas 10. apsvēruma, Padome ir vēlējusies novērst, ka samazinājumiem būtu sociālekonomiskas sekas, ko tā uzskatītu par pārmērīgām. Tātad atkāpe attiecas uz samazinājumu maksimālo apjomu, kādu ir jāveic vienā gadā. Šajā ziņā šajā regulā ir paredzēta samazinājumu izkārtošana vairāku gadu laikā.
63 Tātad ir jānoraida iebildums par Regulas Nr. 338/2008 pastāvēšanu.
64 Secinot ir jākonstatē, ka atbilstoši tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā pirms Regulas Nr. 122/2009 105. panta, Komisija jau bija tiesīga izdarīt par konkrētu gadu piešķirto kvotu samazinājumus tādēļ, ka ir pārsniegtas kvotas ne tikai iepriekšējā gadā, bet arī gados pirms tā.
65 Tādējādi iebildums par tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu ir jānoraida un nav vajadzīgs pārbaudīt, vai apstrīdētajā tiesiskajā regulējumā Komisija ir izdarījusi samazinājumus ne tikai tādēļ, ka ir pārsniegtas iepriekšējā gadā piešķirtās kvotas, bet arī tādēļ, ka pārsniegtas par gadu pirms šī gada piešķirtās kvotas, ko apstrīd Komisija.
Par sodu likumības principu
66 Attiecībā uz sodu likumības principu ir jāatgādina, ka tas prasa, lai jebkuram sodam, pat ja tas nav kriminālsods, ir jābūt pamatotam ar skaidru juridisku pamatu un jābūt nepārprotamam (Tiesas 1984. gada 25. septembra spriedums lietā 117/83 Könecke, Recueil, 3291. lpp., 11. punkts, un 2002. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑210/00 Käserei Champignon Hofmeister, Recueil, I‑6453. lpp., 52. punkts).
67 Šādos apstākļos vispirms ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 1224/2009 105. pants ir skaidrs un nepārprotams juridiskais pamats, kas ļauj Komisijai izdarīt konkrētajam gadam piešķirto kvotu samazinājumus tādēļ, ka ir pārsniegtas kvotas ne tikai iepriekšējā gadā, bet arī agrākos gados.
68 Tomēr, kā to prasa tiesiskās noteiktības princips, būtībā, lai Komisija piemērotu jaunu nelabvēlīgāku tiesisko regulējumu situācijai, kas ir notikusi agrākā labvēlīgākā tiesiskā regulējuma darbības laikā, ir jāpārbauda arī jautājums, vai sodu likumības princips ļauj Komisijai izdarīt šādus samazinājumus, pamatojoties uz tiesisko regulējumu, kas bija spēkā pirms Regulas Nr. 1224/2009 105. panta.
69 Šādos apstākļos vispirms ir jāpārbauda, vai sodu likumības princips ir piemērojams tādiem samazinājumiem, kādi ir paredzēti Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punktā un Regulas Nr. 847/96 5. pantā. Tātad ir jāanalizē jautājums par to, vai šie samazinājumi ir kriminālsodi šī principa izpratnē.
70 Vispirms ir jāatgādina, ka zvejas kvotu sistēmas mērķis ir nodrošināt zivju resursu ilglaicīgu saglabāšanos un izmantošanu. Kvotu samazinājumu mērķis ir panākt kvotu ievērošanu, un tātad tiem ir tāds pats mērķis. Tomēr, kā Spānijas Karaliste pamatoti secina, tikai tas, ka samazinājumiem ir šāds mērķis, neļauj izslēgt, ka runa ir par sodiem iepriekš minētā principa izpratnē, jo arī kriminālsodiem var būt šādi mērķi.
71 Tomēr ir jāatgādina, ka pasākums, kas vienīgi paredz kompensāciju par nodarīto kaitējumu un kas tātad vienīgi atjauno statu quo ante, nav represīvs sods sodu likumības principa izpratnē (skat. pēc analoģijas Tiesas 2000. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑110/99 Emsland-Stärke, Recueil, I‑11569. lpp., 56. punkts, un 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C‑255/02 Halifax u.c., Krājums, I‑1609. lpp., 93. punkts). Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punktā un Regulas Nr. 847/96 5. pantā paredzētie samazinājumi vienīgi kompensē kaitējumu, kas radies, pārsniedzot kvotas, vai tie ietver elementus, kas pārsniedz šo mērķi.
72 Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punktā un Regulas Nr. 847/96 5. panta 1. punktā ir paredzēti vienīgi samazinājumi, ko veido vienkārša pārsniegto kvotu kompensācija, un tātad nav paredzēti sodi, tas ir, pasākumi, kas pārsniegtu šo kompensāciju.
73 Šādos apstākļos Spānijas Karaliste izvirza argumentu, ka samazinājumi nav pasākumi, kam ir tieša saikne ar zivju resursu saglabāšanu un apsaimniekošanu ilgtermiņā, jo Komisija izdara samazinājumus, pat ja šķiet, ka Savienības līmenī kopējā pieļaujamā šo krājumu nozveja nav pārsniegta. Līdz ar to runa esot par sodu par dalībvalsts rīcību un tātad par represīvu sodu.
74 Šis arguments nepārliecina. Vispirms ir jāatgādina, ka zvejas kvotu kārtība paredz decentralizētu kontroles sistēmu, kurā dalībvalstīm ir jāuzrauga, lai tām piešķirtās kvotas netiktu pārsniegtas. Pieeja, saskaņā ar kuru dalībvalstu kvotas būtu jāsamazina tikai ar diviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, ja dalībvalsts ir pārsniegusi savas kvotas un, otrkārt, ja Savienības līmenī ir pārsniegta kopējā pieļaujamā nozveja, var atņemt efektivitāti pašai kvotu sistēmai. Šāda pieeja atļautu dalībvalstīm pamatot to kvotu pārsniegšanu, vēlāk atsaucoties uz faktu, ka kopējā pieļaujamā nozveja Savienībā nav pārsniegta. Šāda pieeja varētu mudināt dalībvalstis neveikt stingru tām piešķirto kvotu kontroli, jo pārsniegšanai, iespējams, nebūtu seku. Tas palielinātu risku, ka rezultātā kopējā pieļaujamā nozveja Savienībā arī tiktu pārsniegta. Ir jāatgādina, ka šo kvotu pārsniegšana sniedz nepamatotu priekšrocību dalībvalstij. Tātad samazinājumiem ir arī kompensējošs raksturs attiecībā pret dalībvalstīm, kas ir ievērojušas kvotas. Šādos apstākļos ir jāatgādina, ka dalībvalstīm ir iespēja pārsniegt kvotu, ja tās vienojas par kvotu pirkšanu ar citu dalībvalsti, pirms ir izmantota attiecīgā uzkrājuma kvota (skat. šajā ziņā Tiesas 1990. gada 20. marta spriedumu lietā C‑62/89 Komisija/Francija, Recueil, I‑925. lpp., 20. punkts). Tātad Spānijas Karaliste varēja vienoties par pirkšanu, kas tai ļautu pārsniegt sākotnējo kvotu, nepalielinot risku, ka kopējā pieļaujamā nozveja Savienībā tiktu pārsniegta, un neradot nepamatotu priekšrocību salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm, kas ir ievērojušas to kvotas.
75 Tātad tas, ka netiek ņemta vērā kopējā nozveja Savienībā, ir elements, kas izriet no režīma rakstura un sistēmas, ar kuru, pirmkārt, katrai dalībvalstij tiek piešķirtas individuālas kvotas un, otrkārt, paredzēta decentralizēta kontroles sistēma. Pretēji tam, ko apgalvo Spānijas Karaliste, no tā nevar secināt, ka samazinājumiem nav tiešas saiknes ar zivju resursu ilglaicīgu saglabāšanu un apsaimniekošanu. No tā izriet, ka, lai gan Komisija ir veikusi kvotu samazinājumus, neņemot vērā to, vai kopējamā pieļaujamā nozveja Savienībā ir pārsniegta, šie samazinājumi ir kompensējošs pasākums, nevis sods.
76 Runājot par Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punktu un Regulas Nr. 847/96 5. panta 2. punktu, protams, ir taisnība, ka tajos ir paredzēti reizinātāji samazinājumu aprēķināšanai. Tomēr šie reizinātāji nevar tikt uzskatīti par sodiem, kas pārsniedz mērķi kompensēt. Kā Komisija ir pareizi secinājusi, šie koeficienti ir vērsti uz to, lai garantētu ar kvotu pārsniegšanu nodarītā kaitējuma pilnīgu atlīdzināšanu. Pārmērīga nozveja negatīvi ietekmē attiecīgo krājumu atjaunošanās spēju, kura atjaunošanās var palēnināties un kurš var samazināties.
77 Pretēji tam, ko apgalvo Spānijas Karaliste, šaubas par šo pamatojumu nerada tas, ka koeficienti tiek piemēroti pārsniegtajām kvotām attiecībā uz krājumiem, kas ir pasākumu, lai atjaunotu krājumus, mērķis. Ir jāatgādina, ka krājumu atjaunošanas plāni attiecas uz krājumiem, kas neatrodas bioloģiski drošās robežās, un to mērķis ir ļaut tiem no jauna sasniegt šīs robežas. Turpretim kvotu samazinājumu mērķis ir zivju resursu saglabāšana un apsaimniekošana ilgtermiņā. Tātad tās ir vērstas uz to, lai garantētu krājumu saglabāšanu bioloģiski drošās robežās. No tā izriet, ka kvotu pārsniegšana pati par sevi var pamatot samazinājumus, lai pilnībā kompensētu ar kvotu pārsniegšanu radīto kaitējumu.
78 Tādējādi Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punktā un Regulas Nr. 847/96 5. pantā paredzētie samazinājumi nav sodi un tātad uz tiem neattiecas sodu likumības princips.
79 Pretēji Spānijas Karalistes apgalvotajam, Regulas Nr. 847/96 preambulas astotajā apsvērumā nav apstrīdēts šis secinājums. Protams, šajā apsvērumā ir minēts samazinājumu mērķis, proti, “sodīt” kvotu pārsniedzējus. Tomēr no tā nevar secināt, ka Savienības likumdevējs būtu uzskatījis, ka šajā gadījumā ir runa par represīvu sodu. Pret šādu šī apsvēruma interpretāciju liecina it īpaši Regulas Nr. 1224/2009 preambulas 43. apsvērums. Lai gan šī vēlākā regula paredz bargāku koeficientu kārtību, nekā paredzēta Regulas Nr. 847/96 5. pantā, no tās preambulas 43. apsvēruma izriet, ka samazinājumu mērķis ir atlīdzināt attiecīgajiem zivju resursiem un citām dalībvalstīm nodarīto kaitējumu un atgriezties iepriekšējā situācijā. Katrā ziņā kvotu samazinājumu raksturs nevar būt atkarīgs no Regulas Nr. 847/96 preambulas astotā apsvēruma satura, bet tas ir jāvērtē, piemērojot objektīvus kritērijus, kas minēti iepriekš 71.–78. punktā.
80 Turpinājumā, pat ja sodu vienlīdzības princips būtu piemērojams Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punktā un Regulas Nr. 847/96 5. pantā paredzētajiem samazinājumiem, ir jākonstatē, ka šis princips neliedz Komisijai pamatoties uz šīm tiesību normām, lai noteiktu par konkrētu gadu piešķirtu kvotu samazinājumus kvotu pārsniegšanas dēļ, kas notikusi ne tikai iepriekšējā gadā, bet arī agrākos gados.
81 Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkts un Regulas Nr. 847/96 5. pants ne tikai ir juridisks pamats šādiem samazinājumiem, bet tie ir arī pietiekami skaidri un precīzi. Kā ir paskaidrots iepriekš 43.–64. punktā, šo tiesību normu kopīga interpretēšana ļauj saprast, ka vēlākais brīdī, kad stājās spēkā Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkts, Komisija bija tiesīga, ja ir pārsniegtas kvotas konkrētajā gadā, izdarīt ne tikai nākamajā gadā piešķirto kvotu samazinājumu, bet arī vēlākos gados. Ievērojot Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkta tekstu un to, ka tikai šo interpretāciju var uzskatīt par atbilstoši nediskriminācijas principam un šīs regulas mērķiem, Spānijas Karaliste nevarēja atsaukties uz saprātīgām šaubām šajā ziņā.
82 Šo secinājumu neapstrīd tas, ka 2004.–2008. gada laikā Komisija vienīgi noteica to kvotu samazinājumus, kas piešķirtas par nākamo gadu pēc pārsniegšanas (skat. iepriekš 9. punktu). Juridiskā pamata skaidrība un nepārprotamība ir jāvērtē, piemērojot objektīvus kritērijus un tātad nav atkarīga no Komisijas interpretācijas.
83 Tādējādi iebildums par sodu likumības principu pārkāpšanu arī ir jānoraida kā nepamatots.
84 Tātad otrais pamats ir pilnībā jānoraida.
Par trešo pamatu, kas attiecas uz nelabvēlīgāku represīvu normu atpakaļejoša spēka neesamības principa pārkāpumu
85 Ar trešo pamatu Spānijas Karaliste pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi nelabvēlīgāku represīvu normu atpakaļejoša spēka neesamības principu, piemērojot bargāku Regulas Nr. 1224/2009 105. pantā paredzēto kārtību situācijai, kas ir notikusi agrāka tiesiska regulējuma spēkā esamības laikā.
86 Arī šis pamats ir jānoraida. Pirmkārt, no iepriekš 70.–79. punkta izriet, ka kvotu samazinājumi nav represīvi. Otrkārt, ir jāatgādina, ka, kā tas ir iepriekš paskaidrots 37.–65. punktā, Komisija nav piemērojusi bargāku kārtību nekā agrākā tiesiskā regulējumā paredzētā, piemērojot Regulas Nr. 1224/2009 105. pantu.
Par ceturto pamatu, kas attiecas uz to, ka nevar atļaut Komisijai izvēlēties piemērojamo juridisko pamatu
87 Ar ceturto pamatu Spānijas Karaliste būtībā apgalvo, ka nevar atļaut Komisijai izvēlēties apstrīdēto regulu kā tiesību normu, ar kuru tā pamato tādu tiesību aktu, kāds ir apstrīdētā regula. Lai nepieļautu šādu iespēju, Regulas Nr. 1224/2009 105. pantu nedrīkstētu piemērot pirms 2010. gada 1. janvāra pārsniegtajām kvotām.
88 Šis pamats nav pamatots.
89 Kā tas ir paskaidrots iepriekš 27.–33. punktā, Komisija nevarēja izvēlēties juridisko pamatu, kas ļautu pieņemt apstrīdēto regulu. Regulas Nr. 1224/2009 105. pants bija vienīgā tiesību norma, ar kuru tā varēja pamatot regulu, kurā tiek samazinātas kvotas 2010. gadā.
90 Šādos apstākļos ir arī jāatgādina, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam, tai nav izvēles brīvības attiecībā uz iespēju piemērot vai nepiemērot Regulas Nr. 1224/2009 105. pantu. Būtībā tai ir pienākums piemērot šajā pantā paredzētos noteikumus. Bet tikai, ciktāl primāro tiesību principi, kā, piemēram, tiesiskās noteiktības princips, tai liek šo normu interpretēt šauri, lai nodrošinātu minēto tiesību ievērošanu.
91 Ceturtais pamats tātad arī ir jānoraida, un tādējādi prasība ir pilnībā jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
92 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
93 Tā kā Spānijas Karalistei spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tad tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 21. novembrī.
[Paraksti]