VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2014. gada 6. februārī (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Spānijas degvielas uzpildes staciju tirgus – Lēmums par sūdzības noraidīšanu – Regula (EK) Nr. 1/2003 – Ar Komisijas lēmumu par saistošām atzītu saistību neizpilde – Lietas izskatīšanas atsākšana – Naudas sodi – Kavējuma nauda
Lieta T‑342/11
Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio (CEEES), Madride (Spānija),
Asociación de Gestores de Estaciones de Servicio, Madride,
ko pārstāv A. Hernández Pardo un B. Marín Corral, advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv J. Baquero Cruz un F. Ronkes Agerbeek, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Spānijas Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja M. Muñoz Pérez, vēlāk – S. Centeno Huerta un visbeidzot – A. Rubio González, abogados del Estado,
un
Repsol Comercial de Productos Petrolíferos SA, ko pārstāv J. Jiménez‑Laiglesia Oñate un S. Rivero Mena, advokāti,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 28. aprīļa Lēmumu C(2011) 2994, galīgā redakcija, ar kuru tika noraidīta prasītāju iesniegtā sūdzība par Repsol izdarītajiem konkurences tiesību normu pārkāpumiem (Lieta COMP/39461).
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz] (referents), tiesneši I. Labucka un D. Gracijs [D. Gratsias],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 29. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar šo prasību prasītājas Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio (CEEES) un Asociación de Gestores de Estaciones de Servicio lūdz atcelt Komisijas 2011. gada 28. aprīļa Lēmumu C(2011) 2994, galīgā redakcija, ar kuru tika noraidīta to iesniegtā sūdzība par Repsol izdarītajiem konkurences tiesību normu pārkāpumiem (Lieta COMP/39461) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmumsˮ). Minētajā sūdzībā tika apgalvots, ka persona, kas iestājusies lietā, Repsol Comercial de Productos Petrolíferos SA (turpmāk tekstā – “Repsol”) nav izpildījusi saistības, kuru saistošais spēks ir ticis atzīts ar Komisijas 2006. gada 12. aprīļa lēmumu par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/B‑1/38.348 – Repsol CPP) (kopsavilkums – OV L 176, 104. lpp.; turpmāk tekstā – “saistību lēmums”).
Tiesvedības rašanās fakti
2 CEEES ir uzņēmumu apvienība tās biedru, kas būtībā ir sabiedrības, kurām ir degvielas uzpildes staciju ekspluatācijas tiesības, interešu aizsardzībai un pārstāvēšanai visās jomās.
3 Asociación de Gestores de Estaciones de Servicio ir uzņēmumu apvienība, kas ir iekļauta CEEES un kas pārstāv tādu uzņēmumu intereses, kuri ekspluatē degvielas uzpildes stacijas, bet nav to īpašnieki.
4 Repsol ir Spānijas naftas uzņēmums.
5 2004. gada 16. jūnijā Eiropas Kopienu Komisija pret Repsol uzsāka EKL 81. un 82. panta piemērošanas procedūru par degvielas izplatīšanu Spānijas degvielas uzpildes stacijām. Savā sākotnējā vērtējumā tā pauda šaubas attiecībā uz Repsol un degvielas uzpildes staciju noslēgto ilgtermiņa ekskluzīvo izplatīšanas nolīgumu dažu elementu saderību ar EKL 81. pantu.
6 Lai novērstu Komisijas paustās bažas, Repsol piedāvāja uzņemties saistības, kuras tika publicētas Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti EKL 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 27. panta 4. punktā paredzētās publiskās apspriešanas laikā un kuras tika vairākkārt pārskatītas.
7 2006. gada 12. aprīlī, pieņemot saistību lēmumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktu, Komisija atzina pārskatītās saistības par saistošām līdz 2011. gada 31. decembrim.
8 Saistību lēmumā it īpaši ir paredzēts:
“[Repsol] apņemas ievērot Regulas Nr. 2790/99 4. un 5. panta noteikumus attiecībā uz nolīgumu slēgšanu, kuros ir definēti nosacījumi, ar kādiem [Repsol] veic mehāniskajiem transportlīdzekļiem paredzētās degvielas izplatīšanas darbību degvielas uzpildes stacijām Spānijā. [Repsol] it īpaši apņemas:
[..]
b) neierobežot pircēja iespēju noteikt pārdošanas cenu, kaut gan [Repsol] tomēr saglabā brīvību noteikt maksimālo pārdošanas cenu vai ieteikt vēlamo pārdošanas cenu, ar nosacījumu, ka tās nav vienādas ar fiksēto vai minimālo pārdošanas cenu, kas ir noteikta, vienai vai otrai pusei izdarot spiedienu vai piedāvājot stimulus; vai pārstāvniecības nolīgumu gadījumos, kad [Repsol] nosaka pārdošanas cenu, jo pārstāvis nekļūst par preču īpašnieku, [Repsol] apņemas neliegt pārstāvim dalīt savu komisijas naudu ar klientu un nenoteikt tam šajā ziņā ierobežojumus, ļaujot pilnīgi brīvi pazemināt cenu, kuru beigās maksā klients, tomēr tā, ka netiek samazināti [Repsol] ienākumi.ˮ
9 Saistību lēmumā Komisija pauda uzskatu, ka Repsol piedāvātās saistības ir pietiekamas, lai novērstu konstatētās problēmas, un lietu izbeidza.
10 2007. gada 30. maijā prasītājas, tāpat kā vairākas citas sabiedrības, iesniedza sūdzību Komisijai, norādot uz EKL 81. pantam pretēja nolīguma starp vairākiem naftas uzņēmumiem pastāvēšanu. Tās arī norādīja, ka Repsol, pārkāpjot EKL 81. un 82. pantu, nosaka degvielas uzpildes stacijām minimālās mazumtirdzniecības cenas.
11 Savos 2007. gada 10. jūlija papildu paskaidrojumos prasītājas apgalvoja, ka Repsol nav izpildījusi savu ar saistību lēmumu par saistošu atzīto apņemšanos neierobežot degvielas uzpildes staciju Spānijā iespēju noteikt degvielas mazumtirdzniecības cenas, un lūdza Komisijai atsākt lietas izskatīšanu attiecībā uz Repsol saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punktu.
12 Savos 2009. gada 13. novembra apsvērumos prasītājas norādīja, ka Komisijai ir pienākums uzlikt Repsol naudas sodu, jo pēdējā minētā nav izpildījusi savas saistības.
13 2009. gada 30. jūlijā Comisión Nacional de la Competencia (Spānijas Nacionālā konkurences komisija, turpmāk tekstā – “CNCˮ) pieņēma lēmumu attiecībā uz Repsol, Cepsa Estaciones de Servicio SA un BP Oil España SA (turpmāk tekstā – “CNC lēmumsˮ). Šajā lēmumā CNC konstatēja, ka minētās sabiedrības ir pārkāpušas ley 16/1989, de 17 de julio, de Defensa de la Competencia (1989. gada 17. jūlija Likums Nr. 16/1989 par konkurences aizsardzību, 1989. gada 18. jūlija BOE Nr. 170, 22747. lpp.) 1. pantu, kā arī EKL 81. panta 1. punktu, jo tās ir netieši noteikušas degvielas mazumtirdzniecības cenas, kuras bija jāpiemēro neatkarīgiem uzņēmumiem, kas darbojās, izmantojot to firmas zīmi, šādi ierobežojot to tīklam piederošo degvielas uzpildes staciju, kā arī pārējo degvielas uzpildes staciju brīvu konkurenci. CNC turklāt uzlika Repsol EUR 5 miljonu lielu naudas sodu un uzdeva veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai pārtrauktu šo cenu noteikšanas darbību, un atturēties no šīs darbības nākotnē.
14 Ar attiecīgi 2010. gada 30. marta un 28. decembra [pieteikumiem] prasītājas un Repsol šo CNC lēmumu pārsūdzēja.
15 Ar 2010. gada 21. septembra lēmumu Komisija prasītājām sniedza savu sākotnējo vērtējumu attiecībā uz sūdzību, kuru tās bija iesniegušas 2007. gada 30. maijā.
16 Attiecībā uz prasītāju sūdzības pirmo daļu saistībā ar šķietamo LESD 101. pantam pretējo nolīgumu Komisija pēdējās minētās informēja, ka tā ir visu šajā sūdzībā norādīto informāciju saistībā ar šādu nolīgumu pārsūtījusi CNC, un lūdza tām apstiprināt, vai tās atsauks savu sūdzību attiecībā uz šo nolīgumu.
17 Saistībā ar to sūdzības otro daļu, kas attiecas uz to, ka Repsol un Cepsa Estaciones de Servicio esot pārkāpušas LESD 101. pantu, jo tās esot degvielas uzpildes stacijām noteikušas minimālo pārdošanas cenu, Komisija apgalvoja, ka šis jautājums jau ir ticis izlemts ar CNC lēmumu, un paziņoja par savu nodomu šo [prasītāju] sūdzības daļu noraidīt saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 13. panta 2. punktu. Tā aicināja prasītājas no tās atteikties.
18 Visbeidzot saistībā ar to sūdzības trešo daļu, kas attiecas uz to, ka Repsol nav izpildījusi ar saistību lēmumu par saistošām atzītās saistības, Komisija uzsvēra, ka nav pietiekama pamata veikt izmeklēšanu un ka – joprojām sākotnējā [vērtējuma] veidā – tā šo [prasītāju] sūdzības daļu noraida.
19 Savā 2010. gada 18. oktobra atbildē prasītājas piekrita atsaukt savas sūdzības divas pirmās daļas, kuras tika minētas iepriekš 16. un 17. punktā. Tās tomēr turpināja uzturēt savas sūdzības trešo daļu, kura ir minēta iepriekš 18. punktā.
20 2011. gada 28. aprīlī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar kuru tā prasītāju sūdzību noraidīja.
21 Komisija apstrīdētā lēmuma 22.–25. apsvērumā atgādināja, pirmkārt, ka saistību lēmuma neizpildes gadījumā tā var atsākt lietas izskatīšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktu un uzlikt naudas sodus vai kavējuma naudu saskaņā ar minētās regulas 23. un 24. pantu un, otrkārt, ka tai šajā ziņā ir rīcības brīvība. Tomēr šajā lietā neesot pietiekama pamata noteikt attiecībā uz Repsol pasākumus.
22 Apstrīdētā lēmuma 26.–32. apsvērumā Komisija atzina, ka nav vajadzības atsākt lietas izskatīšanu attiecībā uz Repsol, jo CNC jau bija attiecībā uz šo sabiedrību veikusi izmeklēšanu un noteikusi pret pēdējo minēto pasākumus. Sūdzības izvērtēšanā būtu jāiegulda dubults darbs un tiktu nelietderīgi izlietoti publiskie līdzekļi.
23 Apstrīdētā lēmuma 33.–43. apsvērumā Komisija izskatīja un noraidīja divus prasītāju argumentus. Pirmkārt, minētā lēmuma 34.–40. apsvērumā Komisija noraidīja prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru sūdzības izskatīšanā tikai daļēji būtu bijis jāiegulda dubults darbs. Otrkārt, šī lēmuma 41.–43. apsvērumā Komisija noraidīja argumentu attiecībā uz to, ka esot tikuši izdarīti atsevišķi pārkāpumi. Šajā kontekstā Komisija it īpaši uzskatīja, ka pat, ja pieņemtu, ka ar Repsol rīcību ir tikušas pārkāptas divas dažādas tiesību normas, proti, pirmkārt, LESD 101. pants un, otrkārt, Regulas Nr. 1/2003 9. pants, nebija pietiekamu iemeslu noteikt pasākumus attiecībā uz šo sūdzības aspektu. Ar CNC īstenoto administratīvo procesu, lai sodītu Repsol par tās rīcību, esot pieticis, lai atturētu pēdējo minēto no dalības šādās pret konkurenci vērstās darbībās nākotnē.
24 Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 44.–48. apsvērumā Komisija atbildēja uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru tai esot pienākums uzlikt naudas sodus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta c) apakšpunktu vai kavējuma naudu saskaņā ar minētās regulas 24. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Šajā kontekstā Komisija atzina, ka šajās tiesību normās nav paredzētas tiesības tai pieprasīt, lai tā uzliek naudas sodu vai kavējuma naudu, un ka lietas apstākļi nebija tādi, ka katrā ziņā vajadzēja uzsākt lietas izskatīšanu, lai Repsol uzliktu naudas sodu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
25 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 30. jūnijā, prasītājas cēla šo prasību.
26 Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2011. gada 23. septembrī un 3. oktobrī, Spānijas Karaliste un Repsol lūdza atļaut tām iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar attiecīgi 2011. gada 8. un 30. novembra rīkojumiem Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs iestāšanos lietā atļāva.
27 Pēc rakstveida procesa beigām 2012. gada 12. jūlijā un 2013. gada 9. aprīlī prasītājas rakstveidā izteica divus piedāvājumus sniegt papildu pierādījumus, kuriem bija pievienoti dokumenti. Šie piedāvājumi tika pievienoti lietas materiāliem gadījumam, ja tiks pieņemts lēmums attiecībā uz to pieņemamību.
28 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
29 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2013. gada 29. aprīļa tiesas sēdē.
30 Prasības pieteikumā prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– līdz ar to atzīt, ka Komisijai ir pienākums uzlikt Repsol naudas sodu vai kavējuma naudu par Regulas Nr. 1/2003 9. panta pārkāpumu.
31 Atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu tiesas sēdē, prasītājas atteicās no prasījuma, ar kuru lūdza atzīt, ka Komisijai ir pienākums Repsol uzlikt naudas sodu vai kavējuma naudu, un par to tika izdarīts ieraksts tiesas sēdes protokolā.
32 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par daļēji nepieņemamu un to daļēji noraidīt kā nepamatotu vai katrā ziņā to pilnībā noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
33 Spānijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
34 Repsol prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu vai katrā ziņā noraidīt prasību pilnībā kā nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tos, kas attiecas uz tās iestāšanos lietā.
Juridiskais pamatojums
35 Prasības pamatošanai prasītājas norāda, ka Komisija ir pārkāpusi, pirmkārt, Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punktu, kā arī, otrkārt, minētās regulas 23. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 24. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
36 Būtībā prasītājas izvirza divus pamatus.
37 Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka, ņemot vērā to, ka Repsol nepildīja saistību lēmumu, Komisijai esot bijusi jāatsāk lietas izskatīšana attiecībā uz šo sabiedrību un tai jāuzliek naudas sods vai kavējuma nauda. Atturoties veikt šos pasākumus, Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punktu, kā arī šīs regulas 23. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 24. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
38 Otrkārt, prasītājas uzskata, ka, atturoties atsākt lietas izskatīšanu attiecībā uz Repsol un atsaukt vai atcelt saistību lēmumu, Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punktu.
39 Tā kā var uzskatīt, ka daži no prasītājas apsvērumiem attiecas ne tikai uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma pamatotību, bet arī uz LESD 296. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu, Vispārējā tiesa šo aspektu izvērtēs abu pamatu pārbaudes beigās.
40 Visbeidzot, Vispārējā tiesa lems par 2012. gada 12. jūlijā un 2013. gada 9. aprīlī iesniegtajiem piedāvājumiem sniegt papildu pierādījumus.
Par pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punkta, kā arī minētās regulas 23. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 24. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu Komisijas atturēšanās atsākt lietas izskatīšanu attiecībā uz Repsol un uzlikt tai naudas sodu vai kavējuma naudu dēļ
Par pamata pieņemamību
41 Komisija norāda, ka pamats, kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 24. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, ir ticis izvirzīts tikai, lai pamatotu otro no prasītāju prasījumiem, – no kuriem tās atteicās (skat. iepriekš 31. punktu) –, ar ko tika lūgts izdot [Komisijai] rīkojumu.
42 Tomēr pretēji tam, ko norāda Komisija, no prasības pieteikuma neizriet, ka prasītājas būtu iebildumu par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta c) apakšpunkta vai 24. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumu pārkāpumu izvirzījušas tikai, lai pamatotu prasījumu, ar kuru tika lūgts atzīt, ka Komisijai ir pienākums Repsol uzlikt naudas sodu vai kavējuma naudu, nevis lai pamatotu [prasītāju] pirmo prasījumu.
43 Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka no judikatūras patiesi izriet, ka Eiropas Savienības tiesa, īstenojot atcelšanas kompetenci, kas tai ir piešķirta ar LESD 263. pantu, nav pilnvarota izdot iestādēm rīkojumus un ka prasījums, ar ko tiek lūgts izdot rīkojumu Savienības iestādei, tādējādi ir jānoraida kā nepieņemams (Vispārējās tiesas 2010. gada 9. septembra spriedums lietā T‑74/08 Now Pharm/Komisija, Krājums, II‑4661. lpp., 19. punkts).
44 Tomēr šī judikatūra neliedz prasītājām prasības atcelt apstrīdēto lēmumu pamatošanai izvirzīt pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta c) apakšpunkta vai 24. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu. Faktiski gadījumā, ja Komisija būtu apstrīdētajā lēmumā pārkāpusi šīs tiesību normas, prasītājām būtu jābūt iespējai lūgt Vispārējai tiesai šo lēmumu atcelt un Komisijai tad būtu saskaņā ar LESD 266. pantu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu Vispārējās tiesas spriedumu.
45 Tādējādi Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
Par pamata pamatotību
46 Būtībā prasītājas norāda, ka, atsakoties atsākt lietas izskatīšanu attiecībā uz Repsol un uzlikt tai naudas sodu vai kavējuma naudu saistību lēmuma neizpildes dēļ, Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punktu, kā arī minētās regulas 23. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 24. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
– Par Komisijas rīcības brīvību
47 Ir jānorāda, ka gadījumā, ja prasītājas apgalvotu, ka Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punkta, kā arī minētās regulas 23. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 24. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumos Komisijai ir paredzēts pienākums atsākt lietas izskatīšanu un uzlikt kavējuma naudu un naudas sodus ikvienam uzņēmumam, kas nepilda saistības, kuras ir tikušas atzītas par saistošām ar lēmumu, kas ir pamatots ar šīs pašas regulas 9. panta 1. punktu, šis iebildums būtu jānoraida kā nepamatots.
48 Faktiski no Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punkta formulējuma viennozīmīgi izriet, ka, ja attiecīgais uzņēmums nepilda saistību lēmumu minētās regulas 9. panta 1. punkta izpratnē, Komisijai nav pienākuma atsākt lietas izskatīšanu attiecībā uz minēto uzņēmumu, bet tai šajā ziņā ir rīcības brīvība. Faktiski saskaņā ar šo tiesību normu, ja attiecīgais uzņēmums nepilda savas par saistošām atzītās saistības Regulas Nr. 1/2003 9. panta izpratnē, Komisija var atsākt lietas izskatīšanu attiecībā uz šo uzņēmumu uz pieprasījuma pamata vai pēc savas iniciatīvas.
49 Komisijai ir rīcības brīvība arī, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 24. panta 1. punkta c) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem tā var uzlikt naudas sodus vai kavējuma naudu uzņēmumiem, ja tie nepilda apņemšanos, kas ir tikusi atzīta par saistošu ar lēmumu, kurš ir ticis pieņemts, piemērojot minētās regulas 9. pantu.
50 Tomēr tiesvedības laikā prasītājas ir precizējušas, ka tās neapstrīd to, ka ar attiecīgajām tiesību normām Komisijai ir piešķirta rīcības brīvība.
51 Taču prasītājas uzskata, ka, pat ja principā Komisijai ir rīcības brīvība, lietas apstākļi bija tādi, ka tai bija jāatsāk lietas izskatīšana attiecībā uz Repsol un jāuzliek tai kavējuma nauda un naudas sods.
52 Šajā kontekstā prasītājas apgalvo, ka judikatūra, saskaņā ar kuru Komisijai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz jautājumu, vai Savienības interesēs ir turpināt izskatīt sūdzību saistībā ar LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu, šajā lietā nav piemērojama, jo to sūdzība nav saistīta ar saistību lēmuma neizpildi, un ka šī neizpilde ir tikusi pierādīta ar CNC lēmumu.
53 Šajā ziņā vispirms ir jāatzīst, ka Komisijas pilnvaras atsākt lietas izskatīšanu, kuras tai ir saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punktu, un naudas sodu un kavējuma naudas uzlikšanas pilnvaras, kuras tai ir saskaņā ar minētās regulas 23. un 24. punktu, tai ir tikušas piešķirtas, lai tā varētu pildīt tai ar LESD 105. pantu uzticēto pienākumu uzraudzīt LESD 101. un 102. panta ievērošanu.
54 Faktiski, kad Komisija identificē konkurences problēmas, tā vietā, lai formāli konstatētu LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu, tā var atzīt par saistošām saistības, kuras ir piedāvājuši attiecīgie uzņēmumi un kuras tā uzskata par piemērotām (Tiesas 2010. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑441/07 P Komisija/Alrosa, Krājums, I‑5949. lpp., 35. punkts).
55 Pirmkārt, ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu ieviestais mehānisms ļauj attiecīgajam uzņēmumam pilnībā piedalīties lietas izskatīšanā, piedāvājot risinājumus, kas tam liekas vispiemērotākie, lai izpildītu Komisijas prasības un novērstu to, ka Komisija formāli konstatē LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu. Otrkārt, uz šī panta pieņemšanu ir pamudinājuši procesuālās ekonomijas apsvērumi, jo Komisijai nav pienākuma pietiekami juridiski pamatoti pierādīt, ka ir izpildīti LESD 101. vai 102. panta nosacījumi, tāpēc tā var sniegt ātrāku risinājumu identificētajām problēmām (šajā ziņā skat. iepriekš 54. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Alrosa, 35. punkts).
56 Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punktu, 23. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 24. panta 1. punkta c) apakšpunktu piešķirtās kompetences mērķis ir nodrošināt šādu saistību izpildi. Faktiski, ja uzņēmums nepilda saistības, kuras tas ir formulējis un kuras Komisija ir atzinusi par saistošām, pēdējā minētā var atsākt lietas izskatīšanu un uzlikt tam kavējuma naudu vai naudas sodu, pierādot vienīgi saistību lēmuma neizpildi, un tai nav iepriekš jākonstatē LESD 101. vai 102. panta pārkāpums.
57 Savukārt, pretēji tam, ko norāda prasītājas, šo tiesību normu mērķis nav pieļaut divkāršas sankcijas piemērošanu uzņēmumam par īpaši smagiem LESD 101. vai 102. panta pārkāpumiem. Faktiski šāda interpretācija ne visai atbilstu Regulas Nr. 1/2003 preambulas 13. apsvēruma pēdējam teikumam, saskaņā ar kuru lēmumi, ar ko tiek atzītas par saistošām saistības, nav lietderīgi gadījumos, kad Komisija plāno uzlikt naudas sodu.
58 Saistībā ar rīcības brīvību, kas Komisijai ir saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punktu, noteicošajiem elementiem ir jāatzīst, ka pēdējai minētajai ir tikai ierobežoti līdzekļi, kuri tai ir jāizmanto, lai novērstu, iespējams, lielu skaitu pret konkurences tiesībām vērstas rīcības gadījumu.
59 Līdz ar to Komisijai ir jāpiešķir dažāda līmeņa prioritāte konkurences problēmām, par kurām tai ir ticis ziņots, un jāizlemj, vai lietas izskatīšanas turpināšana ir Savienības interesēs (skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 15. decembra spriedumu lietā T‑427/08 CEAHR/Komisija, Krājums, II‑5865. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka attiecībā uz lēmumiem par sūdzību saistībā ar LESD 101. un 102. panta pārkāpumiem noraidīšanu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai ir jāņem vērā visi nozīmīgie tiesiskie un faktiskie apstākļi – it īpaši tie, par kuriem tai ir ziņojis sūdzības iesniedzējs. Šajā kontekstā it īpaši ir jāņem vērā apgalvotā pārkāpuma ietekme uz iekšējā tirgus darbību, varbūtība, ka būs iespējams pierādīt tā pastāvēšanu, vajadzīgo izmeklēšanas pasākumu apjoms, lai ar vislabākajiem nosacījumiem izpildītu savu pienākumu uzraudzīt LESD 101. un 102. panta ievērošanu (skat. Tiesas 2001. gada 17. maija spriedumu lietā C‑450/98 P IECC/Komisija, Recueil, I‑3947. lpp., 57. punkts un tajā minētā judikatūra; Vispārējās tiesas 1992. gada 18. septembra spriedumu lietā T‑24/90 Automec/Komisija, Recueil, II‑2223. lpp, 86. punkts, un 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑60/05 Ufex u.c./Komisija, Krājums, II‑3397. lpp., 178. punkts). Turklāt Komisijai ir jābūt iespējai ņemt vērā valstu konkurences iestāžu pasākumus (skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 3. jūlija spriedumu lietā T‑458/04 Au lys de France/Komisija, Krājumā nav publicēts, 72. punkts un tajā minētā judikatūra). Visbeidzot, Vispārējā tiesa jau ir konstatējusi, ka Komisijai, novērtējot, vai izskatīt konkurences problēmu ir Savienības interesēs, nekas neliedz konkrētā gadījumā piešķirt prioritāti vienam kritērijam (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā IECC/Komisija, 58. un 59. punkts).
61 No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka sūdzības par LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu autoram nav tiesību pieprasīt, lai Komisija pieņemtu galīgu lēmumu attiecībā un apgalvotā pārkāpuma esamību vai neesamību (Tiesas 1999. gada 4. marta spriedums lietā C‑119/97 P Ufex u.c./Komisija, Recueil, I‑1341. lpp., 87. punkts; iepriekš 60. punktā minētais spriedums lietā Automec/Komisija, 75. punkts, un Vispārējās tiesas 2012. gada 13. septembra spriedums lietā T‑119/09 Protégé International/Komisija, 32. punkts).
62 Ņemot vērā, ka Komisijas kompetences atzīt par saistošām saistības saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu mērķis ir arī nodrošināt LESD 101. un 102. panta ievērošanu un ka minētās regulas 9. panta 2. punktā, 24. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 23. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētās kompetences mērķis ir nodrošināt minēto saistību izpildi, Vispārējā tiesa uzskata, ka iepriekš 60. un 61. punktā minētajā judikatūrā atzītie principi ir piemērojami arī gadījumā, kad Komisijai ir ticis ziņots par iespējamu apņemšanās neizpildi un kad tai ir jāizlemj, vai tā atsāks lietas izskatīšanu.
63 Tā kā Komisijai ir jāizvērtē jautājums, vai Savienības interesēs ir turpināt izskatīt sūdzību, ievērojot lietā nozīmīgos tiesiskos un faktiskos apstākļus, tai ir jāņem vērā apstāklis, ka situācija var būt vērtējama dažādi atkarībā no tā, vai sūdzība attiecas uz iespējamu saistību lēmuma neizpildi vai arī uz iespējamu LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu.
64 Faktiski, tā kā saistību neizpildi vispārējā gadījumā ir vieglāk pierādīt nekā LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu, vajadzīgo izmeklēšanas pasākumu apjoms, lai pierādītu šādu saistību neizpildi, principā būs vairāk ierobežots. Tomēr pretēji tam, ko norāda prasītājas, no tā nevar secināt, ka Komisijai šādā gadījumā būtu sistemātiski jāatsāk lietas izskatīšana un jāuzliek naudas sods vai kavējuma nauda. Faktiski šāda pieeja izraisītu to, ka kompetence, kas tai ir saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punktu, 23. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 24. panta 1. punkta c) apakšpunktu, tiek pārveidota par saistošu kompetenci, kas neatbilst šo tiesību normu formulējumam.
65 Turpinājumā saistībā ar prasītāju izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai ir pienākums uzraudzīt saistību lēmuma izpildi, ir jākonstatē, ka attiecīgajās tiesību normās nav ietverts ne mazākais aizliegums Komisijai ņemt vērā valstu konkurences iestāžu pasākumus.
66 Šajā kontekstā ir jāatzīst, ka valstu konkurences iestāžu paralēlā kompetence piemērot LESD 101. un 102. pantu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 5. pantu netiek apstrīdēta, ja Komisija pieņem saistību lēmumu saskaņā ar minētās regulas 9. pantu. Faktiski, kā izriet no Regulas Nr. 1/2003 preambulas 13. apsvēruma, saistību lēmumi, kurus Komisija ir pieņēmusi saskaņā ar minētās regulas 9. pantu, neierobežo valstu konkurences iestāžu pilnvaras konstatēt LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu un lemt par attiecīgo lietu. No šīs regulas preambulas 22. apsvēruma turklāt izriet, ka Komisijas pieņemtie saistību lēmumi neietekmē valstu konkurences iestāžu pilnvaras piemērot LESD 101. un 102. pantu.
67 Visbeidzot, pretēji tam, ko norāda prasītājas, tas, ka Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, nenozīmē, ka tai tiek piešķirta ekskluzīva kompetence. Ir taisnība, ka minētās regulas 11. panta 6. punktā, uz ko prasītājas atsaucas šajā kontekstā, ir paredzēts it īpaši, ka lietas izskatīšanas uzsākšana, ko veic Komisija, lai pieņemtu lēmumu, ar ko tiek konstatēts pārkāpums un tiek uzdota tā izbeigšana saskaņā ar minētās regulas 7. pantu, vai lietas izskatīšanas [uzsākšana], lai pieņemtu lēmumu, ar ko tiek atzītas par saistošām saistības saskaņā ar minētās regulas 9. pantu, izraisa to, ka dalībvalstu konkurences iestādes tiek atbrīvotas no to kompetences piemērot LESD 101. un 102. pantu. Tomēr no šīm tiesību normām nevar tikt izsecināts, ka valsts konkurences iestāde vairs nedrīkst pieņemt lēmumu attiecībā uz šo uzņēmumu pēc tam, kad Komisija ir pieņēmusi saistību lēmumu Regulas Nr. 1/2003 9. panta izpratnē. Faktiski no judikatūras izriet, ka ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu valstu konkurences iestādes netiek atbrīvotas galīgi, bet tikai uz lietas izskatīšanas laiku Komisijā (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑17/10 Toshiba Corporation u.c., 68.–92. punkts).
68 Līdz ar to Komisijai, kad tā izvērtē, vai atsākt lietas izskatīšanu attiecībā uz uzņēmumu par tā saistību neizpildi, lai uzliktu tam naudas sodu vai kavējuma naudu, ir Savienības interesēs, nekas neliedz ņemt vērā pasākumus, ko attiecībā uz uzņēmumu ir noteikusi valsts konkurences iestāde. Gluži pretēji, tā kā Komisijas kompetence saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punktu, 23. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 24. panta 1. punkta c) apakšpunktu tai ir tikusi piešķirta, lai tā varētu pildīt savu pienākumu uzraudzīt LESD 101. un 102. panta ievērošanu, šāda vērā ņemšana ir pienākums.
– Par rīcības brīvības īstenošanu šajā lietā
69 Iebildums, saskaņā ar kuru Komisija, pieņemot lēmumu neatsākt lietas izskatīšanu un neuzlikt Repsol kavējuma naudu vai naudas sodu, esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ir jāizskata, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus. Prasītājas norāda, ka pamatojums, ko Komisija ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā, nepamato šo lēmumu.
70 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības tiesai, veicot pārbaudi attiecībā uz to, kā Komisija īsteno tai piešķirto rīcības brīvību sūdzību izskatīšanā, nevajadzētu uzskatīt, ka tai ir jāaizstāj Komisijas vērtējums par Savienības interesēm ar savu vērtējumu, bet šīs pārbaudes mērķis ir noskaidrot, vai apstrīdētā lēmuma pamatā nav pēc būtības nepareizi fakti un vai, to pieņemot, nav tikusi pieļauta ne kļūda tiesību piemērošanā, ne acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (skat. iepriekš 59. punktā minēto spriedumu lietā CEAHR/Komisija, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
71 Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā lietā apstrīdētā lēmuma pamatojumā, kas tika īsi izklāstīts iepriekš 21.–24. punktā, nav tikusi pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.
72 Faktiski ir jāatgādina, ka Komisija ir it īpaši pamatojusies uz to, ka pastāv CNC lēmums, kurā pēdējā minētā ir konstatējusi, ka Repsol, netieši nosakot degvielas mazumtirdzniecības cenu, ir pārkāpusi LESD 101. pantu, tai ir uzlikusi EUR 5 miljonu lielu naudas sodu un uzdevusi veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai pārtrauktu šo cenas noteikšanas darbību, un atturēties no šīs darbības nākotnē. Šī pieeja atbilst it īpaši Regulas Nr. 1/2003 preambulas 6., 8. un 15. apsvērumā minētajam mērķim – Komisijas un valstu konkurences iestāžu ciešai sadarbībai Eiropas Konkurences iestāžu tīklā.
73 Turklāt, ņemot vērā CNC lēmumu, Komisija varēja, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīt, ka papildu pasākumu noteikšana attiecībā uz Repsol nav vajadzīga.
74 Faktiski, pirmkārt, saistībā ar prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai esot bijis Repsol jāsoda par saistību lēmuma neizpildi, uzliekot tai kavējuma naudu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 24. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir jāatzīst, ka šo Komisijas pilnvaru mērķis ir piespiest uzņēmumu pildīt apņemšanos nākotnē. Tomēr šajā ziņā mērķi, ko Komisija būtu varējusi censties sasniegt, uzliekot Repsol kavējuma naudu, un tie, kurus ar savu lēmumu centās sasniegt CNC, sakrīt, jo tie bija – likt pārtraukt degvielas pārdošanas cenu noteikšanas darbību. Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, ka CNC noteiktie pasākumi ir pietiekami, lai piespiestu Repsol atturēties no šīs darbības nākotnē. Līdz ar to tā varēja, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīt, ka iejaukšanās no tās puses nav vajadzīga un ka atsākt lietas izskatīšanu, lai uzliktu kavējuma naudu, tādējādi nebija Savienības interesēs.
75 Otrkārt, saistībā ar prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai esot bijis jāuzliek naudas sods saistību lēmuma neizpildes dēļ, ir jāatgādina, ka naudas sodu, kas tiek uzlikti, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta c) apakšpunktu, galvenais mērķis ir sodīt par rīcību, kuru Komisija uzskata par tādu, kas rada konkurences problēmas, un nav pietiekami juridiski pamatoti jāpierāda, ka ir izpildīti LESD 101. vai 102. panta nosacījumi. CNC savā lēmumā jau bija konstatējusi, ka Repsol ir noteikusi degvielas pārdošanas cenu un bija tai uzlikusi sodu. Tā kā saistību lēmums attiecās uz to pašu rīcību, Komisijai bija jāņem vērā CNC lēmums. Tomēr, tā kā galvenais mērķis – Repsol sodīšana par rīcību, kuru Komisija bija identificējusi kā problemātisku, jau bija sasniegts, tā varēja, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīt, ka lietas izskatīšanas atsākšana un papildu naudas soda uzlikšana nav Savienības interesēs.
76 Neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem nevar ietekmēt šo vērtējumu.
77 Pirmkārt, prasītājas norāda, ka, neņemot vērā to, ka CNC jau bija Repsol uzlikusi naudas sodu par degvielas pārdošanas cenas noteikšanu, Komisijai bija pienākums tai uzlikt papildu naudas sodu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta c) apakšpunktu, lai neapdraudētu pašu ar minētās regulas 9. pantu ieviestā mehānisma būtību, tiesiskās noteiktības apsvērumu dēļ un lai nepieļautu, ka it īpaši uzņēmumiem, kas nav piekrituši saistībām, rodas priekšstats, ka apņemšanās nepildīšana ir fakts, kas ir “nevērtīgs, nesvarīgs vai nenozīmīgsˮ.
78 Šis arguments ir jānoraida.
79 Faktiski, pat izdarot dubultu pieņēmumu, pirmkārt, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta c) apakšpunkts būtu jāinterpretē tā, ka Komisijai tiktu ļauts uzlikt uzņēmumam papildu naudas sodu tikai tāpēc vien, ka tas nav izpildījis savas saistības, lai gan par šo pašu rīcību valsts konkurences iestāde jau ir piemērojusi sodu LESD 101. panta pārkāpuma dēļ, un ka, otrkārt, šāda pieeja nebūtu pretrunā ne bis in idem principam, šajā lietā Komisija būtu varējusi, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīt, ka lietas izskatīšanas atsākšana ar mērķi uzlikt Repsol papildu naudas sodu nav Savienības interesēs.
80 Vispirms ir jāatzīst, ka pretēji tam, ko norāda prasītājas, Komisija šajā lietā nebūtu varējusi uzlikt Repsol naudas sodu par saistību lēmuma neizpildi, šī uzdevuma veikšanai nepiešķirot publiskos līdzekļus. Kā pamatoti apgalvo Komisija, tai būtu bijusi jāveic vesela virkne administratīvu pasākumu, tādu kā lēmuma par lietas uzsākšanu sagatavošana un paziņojuma par iebildumiem nosūtīšana, iesaistīto personu uzklausīšana un lēmuma par naudas soda uzlikšanu pieņemšana.
81 Turpinājumā – Komisija varēja uzskatīt, ka iejaukšanās no tās puses pievienotā vērtība būtu bijusi ierobežota, jo galvenais Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētais mērķis, proti, Repsol sodīšana par rīcību, kuru Komisija, ņemot vērā konkurences tiesību normas, bija identificējusi kā problemātisku, jau bija sasniegts.
82 Visbeidzot saistībā ar prasītāju izvirzīto mērķi, proti, saglabāt ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu ieviestā mehānisma lietderīgo iedarbību, ir jāuzskata, ka tas ir mērķis, kas attiecas tieši uz Komisijas politikas noteikšanu konkurences tiesību jomā.
83 Līdz ar to, pat ja tiktu izdarīts iepriekš 79. pantā minētais dubultais pieņēmums, Komisija, nolemjot, ka tai šajā lietā nav pamata atsākt lietas izskatīšanu un uzlikt Repsol papildu naudas sodu, šajā lietā nebūtu pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas.
84 Otrkārt, prasītājas norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pietiekami ņēmusi vērā Repsol pārkāpuma smagumu un tās rīcības ietekmi uz tirgu.
85 Šis arguments arī ir jānoraida.
86 Faktiski, kā tika aprakstīts iepriekš 60. un 62. punktā, kad Komisija piešķir konkurences problēmām, par kurām tai ir ticis ziņots, prioritātes līmeņus, nekas tai neliedz piešķirt prioritāti vienam no nozīmīgajiem kritērijiem.
87 Tādējādi iepriekš 72.–83. punktā minēto iemeslu dēļ Komisija šajā lietā varēja pamatoti uzskatīt, ka, ņemot vērā CNC lēmumu attiecībā uz Repsol, papildu iejaukšanās no tās puses nav Savienības interesēs un tai nav jāapsver citi kritēriji vai piedevām jāpieņem nolēmums par lietas būtību, Repsol rīcības kaitīgumu, Spānijas tirgus struktūru vai Repsol rīcības ietekmi uz šo tirgu.
88 Treškārt, prasītājas apgalvo, ka saistību lēmuma tiešās iedarbības, tā saistošā rakstura attiecībā uz Repsol, divpusējo attiecību un uzticības attiecību, ko tas veido starp šo uzņēmumu un Komisiju, kā arī vajadzības piemērot Savienības tiesības vienveidīgi un ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu dēļ Komisijai esot bijis jāatsāk lietas izskatīšana un jāuzliek Repsol naudas sods un kavējuma nauda.
89 Šis arguments arī ir jānoraida.
90 Faktiski ir jākonstatē, ka, minot šos apstākļus, prasītājas tikai atgādina, ka Repsol piekrita pildīt saistību lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu un ka tā šo lēmumu nepildīja.
91 Tomēr, kā tika aprakstīts iepriekš 64. pantā, Savienības likumdevējs ir nolēmis Komisijai, kad tā saskaras ar apņemšanās, kas ir tikusi atzīta par saistošu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktu, neizpildi, piešķirt plašu rīcības brīvību. Līdz ar to ar apstākļiem, uz ko atsaucas prasītājas, kuras vienīgi apraksta, ka Komisija bija saskārusies ar šādu gadījumu, nav iespējams pierādīt, ka tā ir pārsniegusi tās rīcības brīvības robežas, kas tai ir, kad tā īsteno savu kompetenci saskaņā ar minētās regulas 9. panta 2. punktu, kā arī šīs regulas 23. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 24. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Turpretim prasītāju aizstāvētā pieeja, saskaņā ar kuru Komisijai šajos pašos apstākļos esot pienākums atsākt lietas izskatīšanu un uzlikt naudas sodu vai kavējuma naudu, izraisītu to, ka minētā kompetence tiktu piemērota kā saistošā kompetence, kas būtu pretrunā minēto tiesību normu formulējumā paredzētajam.
92 Ceturtkārt, ir jānoraida prasītāju arguments attiecībā uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru LESD 101. un 102. panta pilnīga efektivitāte ir sasniegta tad, ja ikviena persona var prasīt ar pārkāpumu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu (Tiesas 2001. gada 20. septembra spriedums lietā C‑453/99 Courage un Crehan, Recueil, I‑6297. lpp., 26. punkts, un 2006. gada 13. jūlija spriedums apvienotajās lietās no C‑295/04 līdz C‑298/04 Manfredi u.c., Krājums, I‑6619. lpp., 60. punkts). Tā kā šī judikatūra attiecas uz gadījumu, kad šīs tiesību normas tiek piemērotas pēc tādas personas iniciatīvas, kurai ir nodarīts kaitējums, no tās nevar secināt, ka, ja šīs tiesību normas tiktu piemērotas pēc konkurences iestādes – kurai ir tikai ierobežoti līdzekļi – iniciatīvas, sods būtu jāpiemēro visos gadījumos, kuros uzņēmums neizpilda apņemšanos, kas ir tikusi atzīta par saistošu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktu.
93 Piektkārt, ciktāl prasītājas atsaucas uz Regulas Nr. 1/2003 preambulas 29. apsvērumu, saskaņā ar kuru atbilstībai LESD 101. un102. pantam un to pienākumu izpildei, kas ir uzlikti uzņēmumiem saskaņā ar minēto regulu, jābūt nodrošināmai, izmantojot naudas sodus un kavējuma naudu, pietiek vien atzīt, ka ar šo apsvērumu netiek apstrīdēts ne mērķis, lai valstu konkurences iestādes LESD 101. pantu piemērotu decentralizēti, ne arī iespējamība Komisijai, kad tā nosaka, vai turpināt lietas izskatīšanu ir Savienības interesēs, ņemt vērā minēto iestāžu pasākumus.
94 Sestkārt, saistībā ar Komisijas 2006. gada 12. aprīļa paziņojumu presei attiecībā uz lēmumu lietā COMP/B‑1/38.348 par Repsol saistībām, kā arī tās tā paša datuma memorandu, uz kuriem atsaucas prasītājas, pietiek konstatēt, ka Komisija tajos ir vienīgi atzinusi, ka tā varētu Repsol uzlikt naudas sodus gadījumā, ja tā nepildītu saistību lēmumu, tomēr neapņemoties noteikt šādus naudas sodus automātiski.
95 Septītkārt, ciktāl prasītājas atsaucas uz samērīguma principu, šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots un nav jāpārbauda tā pieņemamība. Faktiski, kā izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem, Komisija, veicot interešu apsvēršanu, kas tai ir jāveic saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punktu un 23. panta 2. punkta c) apakšpunktu un minētās regulas 24. panta 1. punkta c) apakšpunktu, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Līdz ar to ar apstrīdēto lēmumu nevarēja nesamērīgi apdraudēt prasītāju intereses.
96 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāatzīst, ka Komisija pamatoti varēja uzskatīt, ka atsākt lietas izskatīšanu attiecībā uz Repsol, lai tai uzliktu naudas sodu vai kavējuma naudu, nebija Savienības interesēs. Līdz ar to pamats, kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punkta, kā arī minētās regulas 23. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 24. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, ir jānoraida.
Par pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punkta pārkāpumu Komisijas atturēšanās atsākt lietas izskatīšanu un atsaukt vai atcelt saistību lēmumu dēļ
97 Prasītājas apgalvo arī, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punktu, neatsākot lietas izskatīšanu attiecībā uz Repsol un neatsaucot vai neatceļot saistību lēmumu. Tā kā saistību lēmums netika pildīts, Komisijai esot bijis minētais lēmums jāatsauc vai jāatceļ.
98 Šajā ziņā Komisija pamatoti norāda, ka šajā lietā bija lietderīgi saistību lēmumu paturēt spēkā. Vispirms – saistību lēmuma priekšmets nebija vienīgi Repsol pienākumi attiecībā uz degvielas pārdošanas cenām, bet arī un galvenokārt ilgtermiņa ekskluzīvie izplatīšanas līgumi. Turklāt, runājot par apņemšanos attiecībā uz degvielas pārdošanas cenu, nekas neliedza Komisijai paturēt savu lēmumu spēkā attiecībā uz šo apņemšanos. Faktiski, kā tika aprakstīts iepriekš 56. punktā, šāda paturēšana spēkā ļāva Komisijai uzlikt kavējuma naudu un naudas sodus minētā lēmuma neizpildes dēļ un tai nebija iepriekš jākonstatē LESD 101. vai 102. panta pārkāpums.
99 Tādējādi prasītājas nav norādījušas nevienu apstākli, kas varētu pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Līdz ar to šis pamats ir jānoraida.
Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu
100 Ja pieņem, ka, norādot, ka apstrīdētais lēmums nav ticis pietiekami pamatots, prasītājas vēlas ne tikai izvirzīt pamatu, kas attiecas uz lēmuma pamatotību, bet arī pamatu, kas attiecas uz LESD 296. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, vispirms ir jāatzīst, ka tas ir pamats, kas [Vispārējai tiesai] ir jāpārbauda pēc savas ierosmes un kas tādējādi nevar tikt noraidīts kā novēlots.
101 Attiecībā uz šī pamata pamatotību ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesību akta pamatojumam ir jābūt pielāgotam tā būtībai un tam ir skaidri un nepārprotami jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (Tiesas 2011. gada 29. septembra spriedums lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I‑8947. lpp., 147. punkts).
102 Šajā lietā apstrīdētā lēmuma pamatojums bija pietiekams. Faktiski no apstrīdētā lēmuma pamatojuma skaidri izriet, ka Komisija uzskatīja, ka CNC lēmuma dēļ papildu iejaukšanās no tās puses nebija Savienības interesēs.
103 Saistībā ar prasītāju izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru jo lielāka ir iestādei piemītošā rīcības brīvība, jo motivētākam ir jābūt lēmumam, ir jāatgādina, ka prasītā pamatojuma apjoms ir atkarīgs arī no piemērojamajiem noteikumiem. Tomēr, kā tika aprakstīts iepriekš 60., 62., 86. un 87. punktā, pat ja Komisijai bija jāņem vērā visi nozīmīgie apstākļi, nekas tai neliedza šajā lietā pamatot savu lēmumu ar apsvērumu, ka CNC veiktie pasākumi bija pietiekami. Līdz ar to apstrīdētā lēmuma pamatojums ir jāuzskata par pietiekamu.
Par prasītāju piedāvājumiem sniegt papildu pierādījumus
104 Prasītājas 2012. gada 12. jūlijā un 2013. gada 9. aprīlī, tātad pēc rakstveida procesa noslēguma, iesniedza jaunus piedāvājumus sniegt pierādījumus, kuri sastāvēja no dokumentiem, kam bija pievienoti procesuālie raksti, kuros bija aprakstīts to nozīmīgums šīs lietas izvērtēšanā.
105 Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka šiem piedāvātajiem pierādījumiem nav nozīmes šajā lietā un nav jālemj par to pieņemamību, jo visiem 2012. gada 12. jūlijā un 2013. gada 9. aprīlī iesniegtajiem dokumentiem ir vēlāks datums nekā apstrīdētajam lēmumam. Faktiski saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību akta likumība tiek novērtēta, ņemot vērā tiesiskos un faktiskos apstākļus, kas pastāvēja datumā, kurā šis tiesību akts tika pieņemts. No tā izriet, ka, novērtējot šī tiesību akta likumību, nav pieļaujama tādu apstākļu ņemšana vērā, kas ir radušies vēlāk par datumu, kurā ir ticis pieņemts Savienības tiesību akts (skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 9. septembra spriedumu lietā T‑257/07 Francija/Komisija, Krājums, II‑5827. lpp., 172. punkts un tajā minētā judikatūra).
106 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
107 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Šajā lietā prasītājām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
108 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punktam dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus un Vispārējā tiesa var nolemt, ka personām, kas iestājas lietā, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašām. Šajā lietā Spānijas Karaliste un Repsol sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio (CEEES) un Asociación de Gestores de Estaciones de Servicio sedz savus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;
3) Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati;
4) Repsol Comercial de Productos Petrolíferos SA sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 6. februārī.
[Paraksti]