VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2012. gada 14. februārī (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Dokumenti attiecībā uz izbeigtu procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi – Dalībvalsts izdoti dokumenti – Piekļuves piešķiršana – Dalībvalsts iepriekšēja piekrišana
Lieta T‑59/09
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv M. Lumma, B. Klein un A. Wiedmann, pārstāvji,
prasītāja,
ko atbalsta
Spānijas Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja M. Muñoz Pérez, pēc tam – S. Centeno Huerta, pārstāvji,
un
Polijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja M. Dowgielewicz, pēc tam – M. Szpunar un B. Majczyna, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Smulders, P. Costa de Oliveira un F. Hoffmeister, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Dānijas Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja J. Bering Liisberg un B. Weis Fogh, pēc tam – S. Juul Jørgensen un C. Vang, pārstāvji,
Somijas Republika, ko pārstāv J. Heliskoski, pārstāvis,
un
Zviedrijas Karaliste, ko pārstāv K. Petkovska, A. Falk un S. Johannesson, pārstāves,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību atcelt Komisijas 2008. gada 5. decembra Lēmumu SG.E.3/RG/mbp D(2008) 10067, ar ko pilsoņiem ir piešķirta piekļuve dažiem dokumentiem, kurus Vācijas Federatīvā Republika ir nosūtījusi procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi Nr. 2005/4569 ietvaros.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneses K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude] (referents),
sekretāre T. Vailere [T. Weiler], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 13. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Ar 2008. gada 19. jūlija vēstuli Eiropas Kopienu Komisija saņēma pieteikumu par piekļuvi dažādiem dokumentiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).
2 Dokumenti, attiecībā uz kuriem bija iesniegts pieteikums, bija sagatavoti procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi Nr. 2005/4569 ietvaros, kuru Komisija bija uzsākusi pret Vācijas Federatīvo Republiku par iespējamu EKL 28. un 30. panta pārkāpumu, kas izrietēja no Vācijas administratīvajiem noteikumiem attiecībā uz importētu, lietotu vieglo automobīļu reģistrācijas nosacījumiem. Pēc brīdinājuma vēstules nosūtīšanas Vācijas Federatīvajai Republikai 2005. gada 18. oktobrī, Komisija 2006. gada 28. jūnijā procedūru izbeidza.
3 Pieteikums izsniegt dokumentus attiecās uz šādiem dokumentiem, pirmkārt, Vācijas Federatīvās Republikas 2006. gada 16. februāra vēstuli, ar kuru tika atbildēts uz Komisijas 2005. gada 18. oktobra brīdinājuma vēstuli, otrkārt, 2006. gada 27. marta sanāksmes starp Vācijas iestāžu un Komisijas pārstāvjiem protokolu un, treškārt, vienīgi Komisijas vajadzībām domātu kopsavilkumu attiecībā uz procedūras gaitu. Otrajā un trešajā dokumentā bija ietvertas atsauces uz Vācijas Federatīvās Republikas 2006. gada 16. februāra vēstuli.
4 Ar 2008. gada 23. jūlija e‑pasta vēstuli Komisija informēja Vācijas iestādes par pieteikumu par piekļuvi dokumentiem.
5 Ar 2008. gada 31. jūlija e‑pasta vēstuli Vācijas Federatīvā Republika informēja Komisiju, ka tā iebilst pret piekļuves piešķiršanu attiecībā uz minētajiem dokumentiem, pamatojoties uz izņēmumiem, kuri, pirmkārt, ir paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā attiecībā uz sabiedrības interešu saistībā ar starptautiskajām attiecībām aizsardzību un, otrkārt, minētās regulas 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā attiecībā uz pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību. Pēc Vācijas iestāžu domām, dokumentu izsniegšana negatīvi ietekmētu uz uzticēšanos balstīto sadarbību starp Vācijas Federatīvo Republiku un Komisiju procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros. Vācijas iestādes arī apgalvoja, ka Vācijas tiesībās attiecības starp Eiropas Savienības iestādēm un Vācijas Federatīvo Republiku ietilpst “starptautisko attiecību” jēdzienā.
6 Ar 2008. gada 5. augusta vēstuli Komisija informēja pieteikuma iesniedzējus par Vācijas Federatīvās Republikas iebildumiem un iemesliem, ko tā bija izvirzījusi sava atteikuma pamatojumam. Komisija pieteikuma iesniedzējiem norādīja, ka līdz ar to tā nevarēja apmierināt to lūgumu. Atsaucoties uz Tiesas 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑64/05 P Zviedrija/Komisija (Krājums, I‑11389. lpp.), Komisija tomēr prasītājiem deva iespēju lūgt lēmuma pārskatīšanu.
7 Pieteikuma iesniedzēji iesniedza atkārtotu pieteikumu, apstrīdot Vācijas Federatīvās Republikas izvirzīto iemeslu pamatotību.
8 Ar 2008. gada 15. septembra vēstuli Komisija lūdza Vācijas Federatīvo Republiku pārskatīt tās nostāju, pamatojoties uz Tiesas 2007. gada 1. februāra spriedumu lietā C‑266/05 P Sison/Padome (Krājums, I‑1233. lpp., 67.–72. punkts) attiecībā uz izņēmumu saistībā ar starptautisko attiecību aizsardzību un Vispārējās tiesas 2003. gada 6. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑391/03 un T‑70/04 Franchet un Byk/Komisija (Recueil, II‑2023. lpp., 113. punkts), kā arī 2007. gada 8. novembra spriedumu lietā T‑194/04 Bavarian Lager/Komisija (Krājums, II‑4523. lpp., 148. un 149. punkts) attiecībā uz izņēmumu saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību.
9 Ar 2008. gada 23. septembra vēstuli Vācijas iestādes, sniedzot pamatojumu, atkārtoja savu nostāju, saskaņā ar kuru piekļuve attiecīgajiem dokumentiem nebija piešķirama.
10 Ar 2008. gada 5. decembra Lēmumu SG.E.3/RG/mbp D (2008) 10067 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija nolēma piešķirt pieteikuma iesniedzējiem piekļuvi dokumentiem. Sava lēmuma pamatojumam Komisija norādīja, ka argumenti, kurus Vācijas Federatīvā Republika bija izvirzījusi, lai iebilstu pret dokumentu izsniegšanu, esot prima facie nepamatoti un tādēļ bija jāsecina, ka Vācijas iestādes nav sniegušas pietiekamus pierādījumus, lai pamatotu viena no izvirzītajiem izņēmumiem piemērošanu. Saskaņā ar Komisijas 2001. gada 5. decembra Lēmuma 2001/937/EK, EOTK, Euratom, ar ko groza Komisijas reglamentu (OV L 345, 94. lpp.), 5. panta 6. punktu Komisija informēja Vācijas iestādes par tās nodomu izsniegt attiecīgos dokumentus pēc desmit darbdienu ilga laikposma, kā arī vērsa to uzmanību uz tām pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, lai iebilstu pret dokumentu izsniegšanu.
11 Ar 2008. gada 18. decembra vēstuli Vācijas Federatīvā Republika paziņoja Komisijai par tās iebildumiem attiecībā uz pieprasīto dokumentu nosūtīšanu. Vācijas Federatīvā Republika paziņoja, ka tā grasās celt prasību atcelt tiesību aktu un lūdza, lai dokumenti netiktu izsniegti pirms šīs procedūras izbeigšanas.
12 Ar 2009. gada 30. janvāra vēstuli Komisija informēja Vācijas Federatīvo Republiku, ka tai ir tiesības lūgt Vispārējo tiesu noteikt pagaidu pasākumu, lai aizkavētu pieprasīto dokumentu izsniegšanu. Tomēr Vācijas Federatīvā Republika šādu lūgumu neiesniedza.
13 Komisija nosūtīja attiecīgos dokumentus pieteikuma iesniedzējiem.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
14 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 11. februārī, Vācijas Federatīvā Republika cēla šo prasību.
15 Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2009. gada 8. jūnijā un 7. jūlijā, Spānijas Karaliste un Polijas Republika lūdza atļaut iestāties šajā lietā Vācijas Federatīvās Republikas atbalstam.
16 Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2009. gada 18. un 29. jūnijā un 1. jūlijā, Zviedrijas Karaliste, Dānijas Karaliste un Somijas Republika lūdza atļaut iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
17 Ar 2009. gada 3. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs atļāva šīs iestāšanās lietā.
18 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas ceturtajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
19 Vācijas Federatīvās Republikas, kuru atbalsta Spānijas Karaliste un Polijas Republika, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Komisijas, kuru atbalsta Dānijas Karaliste, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi :
– noraidīt prasību;
– piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
21 Vācijas Federatīvā Republika izvirza tikai vienu pamatu, kas atteicas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. un 5. punkta, lasot tos kopā ar EKL 10. pantā paredzēto lojālās sadarbības principu, pārkāpumu.
22 Vācijas Federatīvā Republika galvenokārt apgalvo, ka, neņemot vērā tās iebildumus pret attiecīgo dokumentu izsniegšanu, Komisija esot pārsniegusi savas kontroles pilnvaras, kā tās ir noteiktas iepriekš 6. punktā minētajā Tiesas spriedumā lietā Zviedrija/Komisija, un ka tā līdz ar to ir pārkāpusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu.
23 Pakārtoti, Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka iemeslus, kas pamato tās iebildumus pret attiecīgo dokumentu izsniegšanu un kas ir balstīti uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā paredzētajiem izņēmumiem, nekādā ziņā nevarot uzskatīt par acīmredzami kļūdainiem.
Par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā paredzēto procedūru
24 Lietas dalībnieku viedokļi atšķiras jautājumā par to, kāds ir tās kontroles apjoms, kas iestādei – šajā gadījumā Komisijai – ir jāveic Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā paredzētās procedūras ietvaros attiecībā uz dalībvalsts izvirzītajiem iemesliem, ja tā, balstoties uz minētās regulas 4. panta 1.–3. punktā paredzētajiem izņēmumiem, iebilst pret pieprasīto dokumentu izsniegšanu.
25 Vācijas Federatīvā Republika, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, uzskata, ka iestādei neesot tiesību kontrolēt attiecīgās dalībvalsts izvirzīto iemeslu pamatotību. Vienlaicīgi, atbalstot Vācijas Federatīvās Republikas prasījumus, Polijas Republika norāda, ka Komisija var tikai pārbaudīt, vai dalībvalsts, atsaucoties uz izņēmumu, acīmredzami un bez jebkādām šaubām nav pieļāvusi kļūdu Regulas Nr. 1049/2001 normu piemērošanā.
26 Komisija, kuru atbalsta Dānijas Karaliste, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste, apgalvo, ka tai ir jāpārbauda, vai dalībvalsts izvirzītie iemesli ir prima facie pamatoti, ņemot vērā lietas apstākļus un judikatūru.
27 Ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 3. punktu tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem attiecas ne tikai uz šo iestāžu izdotiem dokumentiem, bet arī uz tiem, ko tās saņēmušas no trešām personām, tostarp dalībvalstīm, kā tas ir tieši norādīts šīs pašas regulas 3. panta b) punktā.
28 Šādi rīkojoties, Savienības likumdevējs ir atcēlis autora normu, kas bija spēkā pirms Regulas Nr. 1049/2001 pieņemšanas. Saskaņā ar šo normu, ja iestādes rīcībā esoša dokumenta autors bija trešā persona, lūgums par piekļuvi dokumentam bija jāadresē tieši šī dokumenta autoram.
29 Kopš Regulas Nr. 1049/2001 spēkā stāšanās visi iestāžu rīcībā esošie dokumenti, gan to izdotie, gan dalībvalstu vai trešo personu izdotie, ietilpst minētās regulas piemērošanas jomā un uz tiem līdz ar to ir attiecināmas šīs regulas normas, it īpaši tās, kas attiecas uz materiāltiesiskajiem izņēmumiem no piekļuves tiesībām.
30 Kas attiecas uz trešo personu dokumentiem, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktā ir norādīts, ka iestāde apspriežas ar attiecīgo trešo personu ar mērķi noskaidrot, vai ir jāpiemēro minētās regulas 4. panta 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt, vai ne.
31 Kas attiecas uz dalībvalsts dokumentiem, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā ir noteikts, ka dalībvalsts var lūgt iestādei atteikt piekļuvi dokumentam, kas ir izdots minētajā dalībvalstī, bez tās iepriekšējas piekrišanas. Saskaņā ar judikatūru šī norma tādējādi dalībvalstij dod iespēju iesaistīties lēmumā, kas jāpieņem iestādei, un šajā nolūkā nosaka lēmumu pieņemšanas procedūru, lai noteiktu, vai 4. panta 1.–3. punktā uzskaitītajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem ir pretrunā piekļuves piešķiršana attiecīgajam dokumentam (šajā ziņā skat. iepriekš 6. punktā minēto spriedumu lietā Zviedrija/Komisija 76., 81., 83. un 93. punkts).
32 Šajā ziņā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā Savienības tiesību normu īstenošana ir uzticēta kopīgi iestādei un dalībvalstij, kura izmanto šajā 5. punktā paredzēto iespēju, un tām saskaņā ar EKL 10. pantā paredzēto lojālās sadarbības principu ir jārīkojas un jāsadarbojas, lai minētās normas varētu efektīvi piemērot (iepriekš 6. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 85. punkts).
33 No tā vispirms izriet, ka iestādei, kurai ir iesniegts pieteikums par piekļuvi dalībvalsts izdotam dokumentam, un pēdējai minētajai tad, kad šī iestāde šo lūgumu ir paziņojusi minētajai dalībvalstij, nekavējoties ir jāuzsāk lojāls dialogs par iespējamo Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā paredzēto izņēmumu piemērošanu, tomēr, ņemot vērā vajadzību ļaut minētajai iestādei paust savu nostāju termiņā, kādā šīs regulas 7. un 8. pantā tai ir uzlikts pienākums pieņemt lēmumu par šo pieteikumu par piekļuvi (iepriekš 6. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 86. punkts).
34 Pēc tam attiecīgajai dalībvalstij, kura šī dialoga noslēgumā iebilst pret attiecīgā dokumenta izsniegšanu, ir jāpamato šis iebildums saskaņā ar minētajiem izņēmumiem. Iestāde dalībvalsts iebildumus pret tās izdota dokumenta izsniegšanu var neņemt vērā, ja izvirzītais iebildums nav nekādi pamatots vai ja sniegtais pamatojums neatsaucas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem. Ja, neskatoties uz skaidru iestādes lūgumu attiecīgajai dalībvalstij, pēdējā tomēr nesniedz nekādu pamatojumu, minētajai iestādei, ja tā savukārt uzskata, ka nav piemērojams neviens no minētas regulas 4. panta 1.–3. punktā uzskaitītajiem izņēmumiem, ir jāsniedz piekļuve minētajam dokumentam (iepriekš 6. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 87. un 88. punkts).
35 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā dalībvalstij nekādā ziņā nav piešķirtas vispārīgas un beznosacījuma veto tiesības diskrecionāri un, nenorādot pamatojumu, iebilst pret jebkāda iestādes rīcībā esoša dokumenta izsniegšanu tikai tādēļ, ka šo dokumentu ir izdevusi attiecīgā dalībvalsts (iepriekš 6. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 58. punkts).
36 Visbeidzot, kā tas it īpaši izriet no Regulas Nr. 1049/2001 7. un 8. panta, iestādei pašai ir jāpamato atteikuma lēmums, ko tā pieņēmusi attiecībā uz pieteikumu par piekļuvi. Šāds pienākums paredz, ka iestāde savā lēmumā ietver ne tikai dalībvalsts izteikto iebildumu izsniegt pieprasīto dokumentu, bet arī šīs dalībvalsts norādītos iemeslus kāda no šīs pašas regulas 4. panta 1.–3. punktā minēto izņēmumu piemērošanai. Šādas norādes ļautu pieteikuma iesniedzējam saprast atteikuma iemeslus un kompetentajai tiesai vajadzības gadījumā veikt tai uzticēto kontroli (iepriekš 6. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 89. punkts).
37 No iepriekš minētā izriet, ka atbilstoši judikatūrai ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu attiecīgajai dalībvalstij ir ļauts iebilst pret tās izdotu dokumentu izsniegšanu, vienīgi pamatojoties uz regulas 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem un savu nostāju šajā sakarā pienācīgi pamatojot (iepriekš 6. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 99. punkts).
38 Turklāt ir jānorāda, ka no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punkta izriet, ka, ja attiecīgā iestāde uzskata, ka saskaņā ar šī paša panta 1. vai 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem piekļuve dalībvalsts izdotam dokumentam ir jāatsaka, tā pieprasītājam šo piekļuvi atsaka, nemaz neapspriežoties ar dokumenta izdevējvalsti, neraugoties uz to, vai šī dalībvalsts ir iepriekš izteikusi lūgumu saskaņā ar šīs regulas 4. panta 5. punktu. Šādā gadījumā ir skaidrs, ka lēmumu par piekļuvi dokumentiem iestāde ir pieņēmusi tikai saskaņā ar tiem izņēmumiem, kuri tieši izriet no Savienības tiesību normām (iepriekš 6. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 68. punkts).
39 Šajā gadījumā Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka saskaņā ar iepriekš 6. punktā minēto spriedumu lietā Zviedrija/Komisija (88. punkts) ir tikai divi gadījumi, kad Komisija var neņemt vērā dalībvalsts iebildumus pret dokumentu izsniegšanu, proti, pirmkārt, ja izvirzītais iebildums nav nekādi pamatots EKL 253. panta izpratnē un, otrkārt, ja sniegtais pamatojums neatsaucas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem. Šajā ziņā Vācijas Federatīvā Republika atsaucas uz lojālas sadarbības principu un uz skaidro atšķirību starp, no vienas puses, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktu, kurā attiecībā uz trešo personu dokumentiem, kurus nav izdevušas dalībvalstis, ir paredzēts vienkāršs apspriešanās mehānisms, un, no otras puses, minētās regulas 4. panta 5. punktu, kurā dalībvalstīm ir atzītas tiesības pakļaut piekļuvi dokumentam to iepriekšējas piekrišanas nosacījumam.
40 Tiesas sēdē Vācijas Federatīvā Republika arī apgalvoja, ka EKL 255. panta 1. punktā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kas proklamēta Nicā 2000. gada 7. decembrī (OV C 364, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamattiesību harta”), 42. pantā ir ietverta atsauce uz piekļuvi iestāžu dokumentiem un nevis dalībvalstu izdotiem dokumentiem.
41 Pirmkārt, saistībā ar Vācijas Federatīvās Republikas atsauci uz EKL 255. pantu un Pamattiesību hartas 42. pantu vispirms ir jānorāda, ka EKL 255. panta 2. punktā Padomei ir uzlikts pienākums noteikt vispārējos principus un robežas attiecībā uz tiesībām piekļūt dokumentiem. Regulā Nr. 1049/2001, kuru ir pieņēmis Eiropas Parlaments un Padome un kuras likumību Vācijas Federatīvā Republika neapstrīd, tiesības piekļūt dokumentiem skaidri attiecas uz visiem iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem (skat. iepriekš 27. un 28. punktu).
42 Turklāt ir skaidrs, ka dalībvalstis ir cieši iesaistītas Savienības likumdošanas un izpildvaras procesos gan ar savu pārstāvniecību Padomē, gan kā tās ietvaros izveidotu komiteju dalībnieces (šajā ziņā skat. iepriekš 6. punktā minēto spriedumu lietā Zviedrija/Komisija, 63. punkts). Izslēdzot vairākus dalībvalstu izdotus dokumentus no piekļuves tiesību piemērošanas jomas EKL 255. panta 1. punkta izpratnē, tiktu pārkāpts šajā pantā izvirzītais un Pamattiesību hartas 42. pantā garantētais pārskatāmības mērķis, ievērojot dažus izņēmumus, kas ir jāinterpretē šauri (skat. iepriekš 8. punktā minēto spriedumu lietā Sison/Padome, 63. punkts, un iepriekš 6. punktā minēto spriedumu lietā Zviedrija/Komisija, 66. punkts).
43 Visbeidzot, Deklarācijā Nr. 35 par EKL 255. panta 1. punktu, kas pievienota Amsterdamas līguma Nobeiguma aktam, ir precizēts, ka Konference vienojas, ka šajā pantā minētie principi un nosacījumi ļauj dalībvalstīm lūgt, lai Komisija vai Padome trešām personām nedara zināmus šo valstu dokumentus bez attiecīgo valstu piekrišanas. No tā izriet, ka šī līguma autori nav vēlējušies izslēgt dalībvalstu dokumentus no EKL 255. panta 1. punkta piemērošanas jomas.
44 Tātad ir jānoraida Vācijas Federatīvās Republikas arguments, saskaņā ar kuru atbilstoši Savienības primārajām tiesībām tiesības piekļūt dalībvalstu dokumentiem vajadzētu interpretēt šauri.
45 Otrkārt, saistībā ar tādas kontroles intensitāti, ko iestādei ir tiesības veikt attiecībā uz iemesliem, kurus dalībvalsts ir izvirzījusi, lai pamatotu savus iebildumus pret dokumenta izsniegšanu, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā minētās regulas mērķu īstenošana ir uzticēta iestādei un dalībvalstij kopā. Šajā ziņā tajā ir noteikta lēmumu pieņemšanas procedūra, kuras ietvaros tām saskaņā ar EKL 10. panta prasībām ir pienākums lojāli sadarboties, lai nodrošinātu, ka minētās regulas normas tiek piemērotas efektīvi un saskaņā ar judikatūru.
46 Līdz ar to šādā kontekstā ir jāsecina, ka Vācijas Federatīvās Republikas nostāja nav saderīga ar Regulas Nr. 1049/2001 vispārējo sistēmu un mērķiem tiktāl, ciktāl tā uzskata, ka šīs regulas 4. panta 5. punkta ietvaros iestādei vajadzētu sistemātiski pakļauties dalībvalsts atteikumam, ja vien šis atteikums ir pamatots ar jebkādu iemeslu un ja vien šie iemesli ir izklāstīti, atsaucoties uz minētās regulas 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem. Faktiski šāda situācija neatbilst lojālam dialogam, kam ir jābūt starp iestādi un dalībvalsti, lai nodrošinātu efektīvu Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanu.
47 Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 8. pantu galīgā atbildība par šīs regulas pareizu piemērošanu paliek iestādei un tās pienākums ir aizstāvēt lēmuma likumību Savienības tiesās vai Ombudā. Ja iestādei būtu automātiski jāpieņem dalībvalsts izvirzītie iemesli, tai attiecībā uz personu, kas iesniegusi pieteikumu par piekļuvi, un attiecīgajā gadījumā savās kontroles iestādēs būtu pienākums atbalstīt nostāju, ko tā pati neatzīst par atbalstāmu.
48 Šajā ziņā ir jānorāda, ka iestādei, kurā ir iesniegts pieteikums par piekļuvi, ir pienākums efektīvi piemērot Regulas Nr. 1049/2001 normas, kurās, ņemot vērā tajās uzskaitītos izņēmumus, ir paredzētas tiesības piekļūt visiem iestādes dokumentiem, un tas tā ir ne tikai pēc Eiropas Savienības Tiesā celtas prasības. Vācijas Federatīvās Republikas arguments, saskaņā ar kuru iespēja celt šādu prasību atņemtu attiecīgajai iestādei pilnvaras īstenot dalībvalsts izvirzīto iemeslu kontroli, līdz ar to nav pieņemams.
49 Visbeidzot, kontrole, kas attiecas tikai uz dalībvalsts izteikto iebildumu formālajiem aspektiem, ļautu dalībvalstij iebilst pret jebkādu dokumentu izsniegšanu, pat ja nepastāvētu patiesi iemesli, kas pamato izņēmuma piemērošanu Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punktā paredzētajam principam, un tas tā būtu, tikai dēļ formāliem iemesliem, kas izteikti, atsaucoties uz minētās regulas 4. panta 1.–3. punktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem. Šāda vienkārša formāla kontrole praksē atkal ieviestu autora normu, kas tika atcelta ar Regulu Nr. 1049/2001, un tas būtu pretrunā principam, saskaņā ar kuru minētās regulas 4. panta 1.–3. punktā paredzētie materiāltiesiskie izņēmumi nosaka attiecīgajai dalībvalstij robežas, īstenojot tai šīs pašas regulas 4. panta 5. punktā paredzētās tiesības (iepriekš 6. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 76. punkts).
50 No iepriekš minētā izriet, ka Vācijas Federatīvā Republika kļūdaini apgalvo, ka pēc tam, kad kāda dalībvalsts saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu ir izteikusi iebildumus, iestādei – pirms tā saskaņā ar šīs pašas regulas 8. panta 1. punktu pieņem lēmumu, izklāstot tajā iemeslus atteikumam izsniegt pieprasīto dokumentu – attiecībā uz dalībvalsts iebildumiem ir jāveic tikai formāla kontrole, kuras ietvaros tiktu vienīgi pārbaudīts, vai minētajam iebildumam netrūkst pamatojuma un vai šis pamatojums ir izteikts, atsaucoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā uzskaitītajiem izņēmumiem.
51 Gluži pretēji saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā noteikto lēmumu pieņemšanas procedūru gan attiecīgajai dalībvalstij, gan iestādei ir jāatsaucas uz šīs regulas 4. panta 1.–3. punktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem (iepriekš 6. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 83. punkts). Iestādei līdz ar to ir tiesības pārliecināties, ka iemesli, ar kuriem tiek pamatoti dalībvalsts iebildumi pret pieprasītā dokumenta izsniegšanu un kuriem jābūt ietvertiem saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. punktu pieņemtajā atteikuma lēmumā, ir pamatoti.
52 Šajā ziņā nevar uzskatīt, kā to pēc analoģijas ar Tiesas 1982. gada 6. oktobra spriedumā lietā 283/81 Cilfit u.c. (Recueil, 3415. lpp., 13. punkts) noteiktajiem kritērijiem pakārtoti apgalvo Vācijas Federatīvā Republika, ka iestādei kontrole ir jāveic tikai tādā gadījumā, ja saistībā ar strīdīgo situāciju Savienības tiesa jau ir pasludinājusi spriedumu identiskā vai līdzīgā lietā vai arī ja tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka tā neatstāj nekādas pamatotas šaubas. Tāpat arī nav jāizvērtē, kā to apgalvo Polijas Republika, vai attiecīgās dalībvalsts izvirzītie iebildumi bez jebkādām šaubām ir kļūdaini.
53 Iestādes pārbaudē nosaka, vai, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus un piemērojamās tiesību normas, ar iemesliem, kurus dalībvalsts ir izvirzījusi savu iebildumu atbalstam, prima facie var tikt pamatots šāds atteikums (pēc analoģijas skat. Tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 23. februāra rīkojumu lietā C‑445/00 R Austrija/Padome, Recueil, I‑1461. lpp., 73. un 74. punkts), un līdz ar to, vai šie iemesli ļauj minētajai iestādei uzņemties tai Regulas Nr. 1049/2001 8. pantā paredzēto atbildību.
54 Ir jānorāda, ka iestādei nav jāuzspiež savs viedoklis vai jāaizstāj attiecīgās dalībvalsts viedoklis ar savu viedokli, bet gan jāizvairās pieņemt lēmumu, kuru tā neuzskata par atbalstāmu. Faktiski iestāde, būdama lēmuma piešķirt piekļuvi vai atteikt piekļuvi autore, ir atbildīga par tā likumību. Pirms tiek atteikta piekļuve dokumentam, kuru ir izdevusi kāda dalībvalsts, Komisijai ir jāpārbauda, vai dalībvalsts iebildumi ir pamatoti ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem un vai tā ir pienācīgi pamatojusi savu nostāju saistībā ar šiem izņēmumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 6. punktā minēto spriedumu lietā Zviedrija/Komisija, 99. punkts).
55 Ir jāuzsver, ka šī pārbaude ir jāveic lojāla dialoga, kas raksturīgs ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu noteiktajai lēmumu pieņemšanas procedūrai, ietvaros un iestādei ir pienākums ļaut dalībvalstij skaidri izteikt savus iemeslus vai izvērtēt tos atkārtoti tā, lai tos prima facie varētu uzskatīt par atbalstāmiem (skat. iepriekš 53. punktu).
56 Šī pārbaude ir jāveic arī, pienācīgi ņemot vērā principu, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā uzskaitītie izņēmumi attiecībā uz sabiedrības tiesībām piekļūt iestāžu dokumentiem ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri, ņemot vērā minētās regulas mērķus un īpaši tās preambulas 2. apsvērumā norādīto, saskaņā ar ko šīs piekļuves tiesības ir saistītas ar Savienības iestāžu demokrātisko raksturu, un faktu, ka regulā ir paredzēts, kā tas noteikts tās preambulas 4. apsvērumā un 1. pantā, piešķirt sabiedrībai pēc iespējas plašākas piekļuves tiesības (iepriekš 8. punktā minētais spriedums lietā Sison/Padome, 63. punkts, un iepriekš 6. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 66. punkts).
57 No iepriekš minētā izriet – kā nepamatots ir jānoraida Vācijas Federatīvās Republikas arguments, saskaņā ar kuru Komisija, pārbaudot to iemeslu pamatotību, kurus Vācijas Federatīvā Republika bija izvirzījusi savu iebildumu atbalstam, ir pārkāpusi savas kontroles robežas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā paredzētās procedūras ietvaros.
Par iemesliem, kurus Vācijas Federatīvā Republika izvirzījusi savu iebildumu pret dokumentu izsniegšanu atbalstam
58 No iepriekš minētajiem apsvērumiem (skat. iepriekš 32., 33., 45., 46. un 55. punktu) izriet, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta piemērošana, lai noteiktu, vai atteikumu piešķirt piekļuvi dalībvalsts dokumentam var pamatot saistībā ar šī panta 1.–3. punktā paredzētajiem izņēmumiem, ir balstīta uz lojālu sadarbību starp iestādi un attiecīgo dalībvalsti. Tātad vienīgi pēc atklāta un konstruktīva dialoga par iespēju pamatot piekļuves atteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktu, iestāde var nolemt noraidīt iemeslus, kurus dalībvalsts ir izvirzījusi savu iebildumu atbalstam, ja tā secina, ka šie iemesli nav atbalstāmi.
59 Šajā gadījumā starp Vācijas Federatīvo Republiku un Komisiju vairākkārt ir notikusi informācijas apmaiņa pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas. It īpaši 2008. gada 15. septembra vēstulē Komisija, norādot pamatojumu, lūdza Vācijas Federatīvo Republiku pārskatīt tās viedokli. Vācijas Federatīvā Republika tomēr nepārskatīja savu lēmumu par atteikumu. Komisija strīdīgo lēmumu pieņēma tikai pēc minētās informācijas apmaiņas. Pretēji tam, ko apgalvo Vācijas Federatīvā Republika, Komisija tātad vienkārši neaizstāja savu vērtējumu ar Vācijas iestāžu vērtējumu. Gluži pretēji, apstrīdētais lēmums tika pieņemts pēc lojāla dialoga atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā paredzētajai lēmumu pieņemšanas procedūrai.
60 Turpmāk ir jānosaka, vai Komisija, kā tā apgalvo, varēja secināt, ka iemesli, kurus Vācijas Federatīvā Republika bija izvirzījusi savu iebildumu pret pieprasīto dokumentu izsniegšanu atbalstam, nebija prima facie pamatoti.
61 Pirmkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar starptautisko attiecību aizsardzību Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka argumenti, kurus tā bija izteikusi Komisijai savu iebildumu atbalstam, vismaz bija atbalstāmi.
62 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka “starptautisko attiecību” jēdziens, uz kuru ir atsauce Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā, ir Savienības tiesībām raksturīgs jēdziens un līdz ar to tas nav atkarīgs no nozīmes, kāda tam piešķirta dalībvalstu tiesībās. Minētās regulas 4. panta 5. punktā tāpat kā šī paša panta 1.–4. punktā nav nevienas atsauces uz valsts tiesību normām (skat. iepriekš 6. punktā minēto spriedumu lietā Zviedrija/Komisija, 69. punkts).
63 Turklāt ir jāatgādina, kā to norāda Komisija, ka atšķirībā no parastajiem starptautiskajiem līgumiem Savienības dibināšanas līgumos ir ieviesta jauna tiesiskā kārtība, kas papildināta ar savām iestādēm un kurai par labu valstis ierobežo savas suverēnās tiesības arvien vairāk jomās, un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi (Tiesas 1963. gada 5. februāra spriedums lietā 26/62 Van Gend & Loos, Recueil, 1. un 3. lpp., un Tiesas 1991. gada 14. februāra atzinums 1/91, Recueil, I‑6079. lpp., 21. punkts). Lai sasniegtu Eiropas Savienības mērķus tās darbības jomās, attiecības starp dalībvalstīm un Savienības iestādēm ietilpst ar līgumiem izveidotajā konstitucionālajā kārtībā.
64 Tas tā ir it īpaši attiecībā uz komunikāciju starp dalībvalsti un Komisiju tiesvedības par valsts pienākumu neizpildi ietvaros, kas uzsākta, lai nodrošinātu, ka dalībvalsts izpilda līgumos paredzētos pienākumus.
65 Visbeidzot ir jānorāda, ka Vācijas Federatīvās Republikas tēze, saskaņā ar kuru komunikācija starp to un Savienības iestādēm ietilpst “starptautisko attiecību” jēdzienā, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā, nozīmētu, ka uz lielu daļu dokumentu saistībā ar Eiropas Savienības darbības jomām neattiektos sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem. Šāds rezultāts nozīmētu, ka tiktu apdraudēts Regulā Nr. 1049/2001 izvirzītais pārskatāmības mērķis, un tas būtu pretrunā iepriekš minētajam principam, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā paredzētie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (skat. iepriekš 42. un 56. punktu).
66 Līdz ar to Komisija pamatoti norāda, ka Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītais iemesls attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzēto starptautisko attiecību aizsardzību prima facie nav pamatots.
67 Šajā ziņā vēl ir jānorāda, ka šis secinājums neizslēdz to, ka valsts tiesību normas, ar kurām tiek aizsargātas sabiedrības vai privātas intereses, nevarētu uzskatīt par aizsargājamu interesi saskaņā ar Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajiem izņēmumiem. Patiesībā valsts tiesību un Savienības tiesību jēdzieni var pārklāties, viens otru papildināt vai viens uz otru atsaukties (šajā ziņā skat. Tiesas 1996. gada 5. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑46/93 un C‑48/93 Brasserie du pêcheur un Factortame, Recueil, I‑1029. lpp., 27. punkts, un iepriekš 6. punktā minēto spriedumu lietā Zviedrija/Komisija, 84. punkts).
68 Otrkārt, saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu attiecībā uz pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību, uz kuru arī atsaucas Vācijas Federatīvā Republika, vispirms ir jānorāda, ka procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi, ko Komisija uzsāk, pamatojoties uz EKL 226. pantu, ir uzskatāma par šajā normā paredzēto izmeklēšanu.
69 Turklāt ir jāatgādina, ka, ja tiek nolemts atteikt piekļuvi pieprasītajam dokumentam, iestādei ir jāpaskaidro, kā piekļuve šim dokumentam var konkrēti kaitēt Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā paredzētajām interesēm. Šajā ziņā iestāde vajadzības gadījumā var pamatoties uz vispārējiem pieņēmumiem, kas attiecas uz noteiktām dokumentu kategorijām, ja līdzīgi vispārīgi apsvērumi ir attiecināmi uz pieteikumiem par tāda paša rakstura dokumentu izsniegšanu (Tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑39/05 P un C‑52/05 P Zviedrija un Turco/Padome, Krājums, I‑4723. lpp., 49. un 50. punkts, un 2010. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑139/07 P Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, Krājums, I‑5885. lpp., 53. un 54. punkts).
70 Visbeidzot, ja Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā noteiktās procedūras ietvaros dalībvalsts iebilst pret tās izdotu dokumentu izsniegšanu, tai ir pienākums sniegt iestādei pierādījumus, kas tai ļautu pamatot lēmumu atteikt piekļuvi minētajiem dokumentiem.
71 Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka Vācijas Federatīvā Republika savu iebildumu pret pieprasīto dokumentu izsniegšanu atbalstam ir norādījusi apstākli, ka to izsniegšana trešām personām apdraudētu uz uzticību un sadarbību starp Vācijas Federatīvo Republiku un Komisiju balstītās attiecības, kas tām raksturīgas, meklējot ar Savienības tiesībām saderīgu risinājumu procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros. Šajā ziņā Vācijas Federatīvā Republika atsaucas uz Vispārējās tiesas 2001. gada 11. decembra spriedumu lietā T‑191/99 Petrie u.c./Komisija (Recueil, II‑3677. lpp., 68. un 69. punkts) un 1999. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑309/97 Bavarian Lager/Komisija (Recueil, II‑3217. lpp., 46. punkts).
72 Vācijas Federatīvā Republika norādīja, ka šis secinājums attiecas arī uz brīdi, kad procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi jau ir izbeigta, jo šāda procedūra nodrošina forumu, kurā tiek izstrādāta sarunu taktika, kompromisu vadlīnijas un stratēģija, ko izmantot nākotnē procedūru sakarā ar valsts pienākumu ietvaros. Saskaņā ar tās viedokli šādu interešu spektrs ir aizsargājams, pat ja saistībā ar attiecīgo procedūru par pienākumu neizpildi nepastāv konkrēts risks. Vācijas Federatīvā Republika uzsver, ka šajā lietā pieprasītajos dokumentos bija atspoguļoti faktu kopsavilkumi un norādes saistībā ar uzsāktiem vai paredzētiem procedūras posmiem, ko nevajadzētu izpaust, lai varētu nodrošināt lojālo sadarbību starp šo dalībvalsti un Komisiju, kā arī lai netraucētu elastīgu un ātru risinājumu meklēšanu.
73 Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētā izņēmuma mērķis nav aizsargāt pašu izmeklēšanu, bet gan tās mērķi, kas procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros ir likt attiecīgajai dalībvalstij izpildīt Kopienu tiesību prasības (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑36/04 API/Komisija, Krājums, II‑3201. lpp., 127. un 133. punkts, un iepriekš 8. punktā minēto spriedumu lietā Bavarian Lager, 149. punkts).
74 Šā iemesla dēļ šis izņēmums var tikt attiecināts uz dažādajiem izmeklēšanas dokumentiem tik ilgi, kamēr netiek sasniegts šis mērķis, pat ja ir pabeigta izmeklēšana vai īpašā pārbaude, par kuru ir sagatavots dokuments, attiecībā uz kuru tiek lūgta piekļuve (iepriekš 8. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Franchet un Byk/Komisija, 110. punkts; attiecībā uz 1993. gada Rīcības kodeksa piemērošanu pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 13. septembra spriedumu lietā T‑20/99 Denkavit Nederland/Komisija, Recueil, II‑3011. lpp., 48. punkts).
75 Tomēr ir jānorāda, ka, lai pamatotu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētā izņēmuma piemērošanu, ir jāpierāda, ka pieprasīto dokumentu izsniegšana var patiesi apdraudēt Komisijas izmeklēšanas sakarā ar attiecīgo pienākumu neizpildi mērķu aizsardzību (šajā ziņā skat. iepriekš 8. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Franchet un Byk/Komisija, 105. un 109. punkts, un iepriekš 73. punktā minēto spriedumu lietā API/Komisija, 127. punkts). Pārbaudei, kas ir jāveic, lai izskatītu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, ir jābūt konkrētai, un riskam, ka tiks kaitēts aizsargātajām interesēm, ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (iepriekš 8. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Franchet un Byk/Komisija, 115. punkts; iepriekš 8. punktā minētais spriedums lietā Bavarian Lager, 151. punkts, un iepriekš 69. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 43. un 63. punkts).
76 Šajā gadījumā ir skaidrs, ka procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi, kuras ietvaros bija sagatavoti pieprasītie dokumenti, tika izbeigta 2006. gada 28. jūnijā, proti, vairāk nekā divus gadus pirms tika iesniegts pieteikums par piekļuvi dokumentiem, proti, 2008. gada 19. jūlijā. Līdz ar to Vācijas Federatīvā Republika nevar atsaukties uz iepriekš 71. punktā minētajiem spriedumiem lietā Petrie u.c./Komisija un lietā Bavarian Lager/Komisija, jo šie spriedumi attiecas uz gadījumiem, kad procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi apstrīdēto lēmumu pieņemšanas dienā joprojām bija administratīvajā vai lietas izskatīšanas tiesā stadijā.
77 Tātad šajā gadījumā nav apstrīdams, ka brīdī, kad 2008. gada jūlijā tika saņemts pieteikums par piekļuvi dokumentiem, netika veikta neviena izmeklēšana, kuras mērķi varētu apdraudēt attiecīgo dokumentu izsniegšana.
78 Saistībā ar Vācijas Federatīvās Republikas izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru piekļuve dokumentiem bija jāatsaka, jo bija jānodrošina procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros esošās komunikācijas starp Komisiju un minēto dalībvalsti konfidencialitāte (skat. iepriekš 71. un 72. punktu), pirmkārt, ir jānorāda, ka atšķirībā no procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi, kas joprojām turpinās, nav vispārējas prezumpcijas, saskaņā ar kuru tādas informācijas izpaušana, ar kuru Komisija un dalībvalsts ir apmainījusies izbeigtas procedūras par pienākumu neizpildi ietvaros, apdraudētu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētās izmeklēšanas mērķus.
79 Otrkārt, ir jānorāda, ka Vācijas Federatīvā Republika nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu secināt, ka pieprasīto dokumentu izsniegšana divus gadus pēc procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi izbeigšanas varētu patiešām un reāli apdraudēt attiecīgās izmeklēšanas vai citu saistītu izmeklēšanu mērķus. It īpaši tā nekādi nav izvirzījusi iespēju, ka Komisija varētu atsākt 2006. gada 28. jūnijā izbeigto procedūru vai ka pastāvētu ar minēto procedūru saistīta procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi, kuras norisi negatīvi ietekmētu pieprasīto dokumentu izsniegšana.
80 Šādā kontekstā ir arī jānoraida Spānijas Karalistes arguments, saskaņā ar kuru, ņemot vērā to, ka Komisijai ir neierobežotas tiesības atsākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums attiecībā uz izmeklēšanas mērķu aizsardzību vienmēr ir piemērojams attiecībā uz informācijas apmaiņu starp Komisiju un dalībvalstīm. Šāds arguments ir balstīts uz tīri hipotētisku apsvērumu, jo Spānijas Karaliste nav pierādījusi, ka bija saprātīgi paredzams, ka procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi šajā lietā varētu atsākt.
81 Šādos apstākļos ir jāsecina, ka iemesli, kurus Vācijas Federatīvā Republika ir izvirzījusi savu iebildumu pret dokumentu izsniegšanu atbalstam, ir abstrakti un tīri hipotētiski un tie nesniedz pietiekamu juridisku pamatojumu, uz kuru Komisija būtu varējusi balstīt lēmumu atteikt piekļuvi saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu.
82 Līdz ar to Komisija ir pamatoti secinājusi, ka iemesli, kurus Vācijas Federatīvā Republika ir izvirzījusi savu iebildumu pret pieprasīto dokumentu izsniegšanu atbalstam, prima facie nav pamatoti.
83 Šī prasība līdz ar to ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
84 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Vācijas Federatīvajai Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
85 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Dānijas Karaliste, Spānijas Karaliste, Somijas Republika, Polijas Republika un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Vācijas Federatīvā Republika sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;
3) Dānijas Karaliste, Spānijas Karaliste, Somijas Republika, Polijas Republika un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pelikánová | Jürimäe | Van der Woude |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 14. februārī.
[Paraksti]