Language of document : ECLI:EU:C:2011:244

ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 14. aprīlī (1)

Lieta C‑371/08

Nural Ziebell

pret

Land Baden‑Württemberg

(Verwaltungsgerichtshof Baden‑Württemberg (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Asociācijas padomes Lēmums Nr. 1/80 – 7. panta pirmā daļa – Turcijas pilsonis, kurš iepriekšējos desmit gadus pirms lēmuma par izraidīšanu ir uzturējies uzņemošajā dalībvalstī – Kriminālā sodāmība – Direktīvas 2004/38/EK 28. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomas paplašināšana – Izraidīšana vienīgi nopietnu valsts drošības apsvērumu dēļ





1.        Šis prejudiciālais jautājums ir saistīts ar to, vai paplašināto aizsardzību pret izraidīšanu, kas attiecībā uz Eiropas Savienības pilsoņiem ieviesta ar Direktīvas 2004/38/EK (2) 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu, var piemērot Turcijas pilsonim, kuram ir tiesības, kas piešķirtas atbilstoši Asociācijas padomes (3) 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas nodibināšanu (4) 7. panta pirmās daļas otrajam ievilkumam, ja viņš ir uzturējies uzņemošās dalībvalsts teritorijā iepriekšējos desmit gadus, pirms kompetentās valsts iestādes pieņēma lēmumu par viņa izraidīšanu.

2.        Saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otro ievilkumu darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes loceklim, kurš ir saņēmis atļauju viņam pievienoties uzņemošajā dalībvalstī un kurš šajā valstī ir nodzīvojis vismaz piecus gadus, ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc paša izvēles.

3.        Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā it īpaši ir paredzēts, ka lēmumu par izraidīšanu pret Savienības pilsoni, kurš ir uzturējies uzņemošās dalībvalsts teritorijā iepriekšējos desmit gadus pirms šī lēmuma par izraidīšanu, var pieņemt tikai tad, ja tas pamatojas uz nopietniem valsts drošības apsvērumiem.

4.        Šajos secinājums es norādīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka Turcijas pilsonis nevar saņemt šādu paplašināto aizsardzību. Pēc tam es paskaidrošu, kāpēc, manuprāt, Tiesas pastāvīgā judikatūra šajā jautājumā šeit ir jāpiemēro parastajā veidā.

5.        Tādējādi es ierosināšu Tiesai nospriest, ka Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz dalībvalstij veikt tāda Turcijas pilsoņa izraidīšanu, kuram ir tiesības, kas viņam piešķirtas atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrajam ievilkumam, ja viņš iepriekšējos desmit gadus pirms lēmuma par izraidīšanu ir dzīvojis šīs valsts teritorijā, ar nosacījumu, ka viņa rīcība rada pastāvošu, reālu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm, un tas ir jāpārbauda valsts tiesai.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Eiropas Savienības tiesības

1)      Asociācijas līgums

6.        Lai reglamentētu darba ņēmēju, kas ir Turcijas pilsoņi, brīvu pārvietošanos Eiropas Ekonomikas kopienas teritorijā, 1963. gada 12. septembrī starp Kopienu un Turcijas Republiku tika noslēgts Asociācijas līgums.

7.        Saskaņā ar šī līguma preambulu tā mērķis, paātrinot ekonomikas attīstību un paplašinot saskaņotu tirdzniecības apriti, ir uzlabot dzīves apstākļus Turcijā un Kopienā un samazināt plaisu starp Turcijas Republikas un Kopienas dalībvalstu ekonomiku.

8.        Atbilstoši minētā līguma 2. panta 1. punktam tā mērķis ir veicināt līgumslēdzēju pušu pastāvīgu un līdzsvarotu tirdzniecības un ekonomisko attiecību stiprināšanu, pilnīgi apzinoties vajadzību nodrošināt paātrinātu Turcijas Republikas ekonomikas attīstību un Turcijas tautas nodarbinātības līmeņa un dzīves apstākļu uzlabošanu.

9.        Asociācijas līguma II sadaļas 3. nodaļas ar nosaukumu “Citi ekonomikas jomas jautājumi” 12. pantā ir paredzēts, ka līgumslēdzējas puses vienojas rīkoties saskaņā ar EK līguma pantiem, lai pakāpeniski nodrošinātu, ka darba ņēmēji var brīvi pārvietoties starp tām.

10.      Šajā līgumā paredzētā darba ņēmēju, kas ir Turcijas pilsoņi, brīvas pārvietošanās pakāpeniska ieviešana veicama kārtībā, kuru nosaka Asociācijas padome, kuras uzdevums ir nodrošināt asociācijas režīma piemērošanu un pakāpenisku attīstību (5).

2)      Lēmums Nr. 1/80

11.      Saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 preambulas trešo apsvērumu tā mērķis ir it īpaši uzlabot darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesisko stāvokli salīdzinājumā ar režīmu, kas iedibināts ar Asociācijas padomes 1976. gada 20. decembra Lēmumu Nr. 2/76.

12.      Tādējādi Lēmuma Nr. 1/80 7. pants ir izteikts šādi:

“Dalībvalstī likumīgi nodarbināta darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes locekļiem, kuri saņēmuši atļauju viņam pievienoties:

–        ir tiesības, ar nosacījumu, ka darba ņēmējiem no Kopienas dalībvalstīm tiek dota priekšroka, pieņemt jebkuru darba piedāvājumu, ja vien tie šajā valstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz trīs gadus;

–        ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc to izvēles, ja vien tie šajā valstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz piecus gadus.

Darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, bērni, kuri uzņemošajā valstī ieguvuši arodizglītību, neatkarīgi no viņu uzturēšanās ilguma šajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka viens no vecākiem šajā dalībvalstī ir likumīgi nostrādājis vismaz trīs gadus, var pieņemt jebkuru darba piedāvājumu.”

13.      Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktā ir paredzēts, ka noteikumi, kuri ietverti II nodaļas 1. sadaļā un kuriem pieder 7. pants, “ir piemērojami, ievērojot ierobežojumus, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem”.

3)      Direktīva 2004/38

14.      Ja Direktīva 64/221/EEK (6) attiecās uz jebkuru dalībvalsts pilsoni, kas uzturas vai iebrauc citā dalībvalstī, lai veiktu darbības kā darbinieks vai pašnodarbināta persona, vai kā pakalpojuma saņēmējs (7), Direktīva 2004/38 novērš šo uz atsevišķām nozarēm vērsto pieeju un ievieš Savienības pilsoņa jēdzienu attiecībā uz pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā.

15.      Direktīvas 2004/38 mērķis ir vienkāršot un apkopot Eiropas Savienības tiesību aktus šajā jomā. Tādējādi tā atceļ prasību Savienības pilsoņiem saņemt uzturēšanās atļauju, ievieš pastāvīgas uzturēšanās tiesības šiem pilsoņiem un nosaka robežas dalībvalstu iespējai ierobežot citu dalībvalstu valstspiederīgo uzturēšanos to teritorijā.

16.      Šajā ziņā Savienības pilsoņiem ir nodrošināta paplašināta aizsardzība pret izraidīšanu. Minētā direktīva stingri regulē iespēju dalībvalstīm ierobežot Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības.

17.      Tādējādi Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts par aizsardzību pret izraidīšanu ir izteikts šādi:

“3.      Lēmumu par izraidīšanu nedrīkst pieņemt pret Savienības pilsoņiem [neatkarīgi no viņu pilsonības], izņemot, ja lēmums pamatojas uz nopietniem valsts drošības apsvērumiem, ko definējušas dalībvalstis, ja pilsoņi:

a)      ir uzturējušies uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī iepriekšējos desmit gadus.”


B –    Valsts tiesības

18.      2004. gada 30. jūlija Likuma par ārvalstnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā (Gesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet) (8), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2007. gada 19. augusta Likuma, ar kuru transponē Eiropas Savienības direktīvas par uzturēšanās un patvēruma tiesībām (Gesetz zur Umsetzung aufenthalts‑ und asylrechtlicher Richtlinien der Europäischen Union) (9), 1. pantu, 53. pantā ir paredzēts, ka ārvalstnieks tiek izraidīts, ja viņš ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir bijis notiesāts par vienu vai vairākiem tīši izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem viņam piespriests brīvības atņemšanas sods vai sods, kurš izciešams jauniešu labošanas iestādēs, vismaz uz trīs gadiem.

19.      Šajā tiesību normā ir arī paredzēts, ka ārvalstnieks tiek izraidīts, ja piecu gadu laikā viņš ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir bijis notiesāts par tīši izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem ar brīvības atņemšanas sodiem vai ar sodiem, kas izciešami jauniešu labošanas iestādēs, kopā vismaz uz trīs gadiem vai ja viņa pēdējās galīgās notiesāšanas laikā ticis nolemts piemērot preventīvu ieslodzījumu.

20.      Turklāt saskaņā ar Aufenthaltsgesetz 55. pantu ārvalstnieku var izraidīt, ja viņa uzturēšanās traucē sabiedriskajai kārtībai un valsts drošībai vai citām svarīgām Vācijas Federatīvās Republikas interesēm.

21.      Tomēr ir paredzēta īpaša aizsardzība pret izraidīšanu. Tādējādi Aufenthaltsgesetz 56. panta 1. punktā ir norādīts, ka ārvalstnieks saņem šādu aizsardzību, ja viņam ir uzturēšanās atļauja un viņš vismaz piecus gadus ir likumīgi uzturējies Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā. Izraidīšanu var pamatot tikai nopietni sabiedriskās kārtības un valsts drošības apsvērumi. Drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumi parasti pastāv Aufenthaltsgesetz 53. un 54. pantā paredzētajos gadījumos. Ja pastāv Aufenthaltsgesetz 53. pantā minētie nosacījumi, ārvalstnieks parasti tiek izraidīts. Ja pastāv Aufenthaltsgesetz 54. pantā minētie nosacījumi, lēmumu par viņa izraidīšanu pieņem, īstenojot rīcības brīvību.

22.      Atbilstoši 2004. gada 30. jūlija Likuma par Eiropas Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos (Gesetz über die allgemeine Freizügigkeit von Unionsbürgern) (10), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar likuma, ar kuru transponē Eiropas Savienības direktīvas par uzturēšanās un patvēruma tiesībām (11), 2. pantu, 1. pantam tas regulē citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu (Savienības pilsoņu) un viņu ģimenes locekļu ieceļošanu un uzturēšanos.

23.      Saskaņā ar Freizügigkeitsgesetz/EU 6. panta 1. punktu tā 2. panta 1. punktā paredzēto tiesību zaudēšana var tikt konstatēta, apliecinājums par Kopienu tiesību uzturēšanās tiesībām vai pastāvīgās uzturēšanās tiesībām var tikt atņemts un uzturēšanās atļaujas apliecība vai pastāvīgās uzturēšanās atļaujas apliecība var tikt atsaukta tikai sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumu dēļ.

24.      Freizügigkeitsgesetz/EU 6. panta 5. punktā ir paredzēts, ka šādu konstatējumu attiecībā uz Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri iepriekšējos desmit gadus ir uzturējušies Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, kā arī nepilngadīgām personām drīkst veikt tikai tad, ja to pamato nopietni valsts drošības apsvērumi. Šis noteikums neattiecas uz nepilngadīgajiem, ja uzturēšanās tiesību zaudējums ir vajadzīgs bērna interesēs. Turklāt nopietni valsts drošības apsvērumi ir tikai tad, ja attiecīgā persona ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir bijusi notiesāta par vienu vai vairākiem tīši izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, par ko tai piespriests brīvības atņemšanas sods vai sods, kurš izciešams jauniešu labošanas iestādēs, vismaz uz pieciem gadiem vai ja viņai pēdējās galīgās notiesāšanas laikā ticis nolemts piemērot preventīvu ieslodzījumu, kā arī gadījumos, ja ir apdraudēta Vācijas Federatīvās Republikas drošība vai arī attiecīgā persona rada terorisma draudus.

II – Faktiskie apstākļi un prejudiciālais jautājums

25.      N. Cībels (12) ir Turcijas pilsonis, kurš dzimis 1973. gadā Vācijā. Viņš uzauga pie saviem vecākiem. Viņa tēvs, arī Turcijas pilsonis, likumīgi uzturējās Vācijas teritorijā kā darba ņēmējs. Pēc tēva nāves 1991. gadā prasītāja māte tika ievietota aprūpes namā. Pašlaik N. Cībels ne ar vienu ģimenes locekli kopā nedzīvo, viņa brāļiem un māsām ir patstāvīgas mājsaimniecības.

26.      Kopš 1991. gada 28. janvāra N. Cībelam ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja, kura joprojām ir spēkā kā pastāvīgas apmešanās atļauja. Skolu prasītājs pameta, nesaņemot nekādu diplomu. Viņš veica gadījuma darbus, ko aizvien pārtrauca bezdarba periodi un brīvības atņemšanas soda izciešana. Kopš 2000. gada jūlija viņš vairs nekur nestrādā.

27.      1991. gadā N. Cībels pirmoreiz sāka smēķēt marihuānu, vēlāk, sākot no 1998. gada, viņš regulāri lietoja heroīnu un kokaīnu. 2001. gadā izietā metadona programma un 2003. gadā ārstniecības iestādē pabeigtais dezintoksikācijas kurss bija neveiksmīgs.

28.      Sākot no 1993. gada N. Cībels ir vairākkārt ticis notiesāts par dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem, it īpaši zādzību grupā, par miesas bojājumu nodarīšanu, aizliegta priekšmeta turēšanu ar nodomu, zādzību un zādzību atbildību pastiprinošos apstākļos. Viņš atradās apcietinājumā no 1993. gada janvāra līdz 1994. gada decembrim, no 1997. gada augusta līdz 1998. gada oktobrim, no 2000. gada jūlija līdz oktobrim, no 2001. gada septembra līdz 2002. gada maijam un no 2005. gada novembra līdz 2008. gada oktobrim. 2008. gada 28. oktobrī viņš sāka terapeitisko ārstēšanu specializētā iestādē.

29.      1996. gada 28. oktobrī prasītājs saskaņā ar tiesību aktiem, kas attiecas uz ārvalstniekiem, līdz šim laikam izdarīto noziedzīgo nodarījumu dēļ saņēma brīdinājumu no Ausländerbehörde (Ārvalstnieku iestāde).

30.      Ar 2007. gada 6. marta lēmumu Regierungspräsidium Stuttgart [Štutgartes Pārvaldes prezidijs] deva rīkojumu izraidīt prasītāju un izpildīt šo rīkojumu nekavējoties.

31.      Regierungspräsidium Stuttgart norāda, ka N. Cībela tiesiskais statuss atbilst Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrajam ievilkumam, jo viņš ir dzimis Vācijas teritorijā un agrāk vismaz piecus gadus ir likumīgi dzīvojis kā Turcijas darba ņēmēja bērns ģimenes mājsaimniecībā. Tā kā šis tiesiskais statuss nav zaudēts, saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktu prasītājs ir aizsargāts pret izraidīšanu.

32.      Saskaņā ar šo tiesību normu viņu var izraidīt tikai tad, ja viņa personiskā rīcība rada faktiskus un pietiekami nopietnus draudus, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm.

33.      Regierungspräsidium Stuttgart pamatoja savu lēmumu par izraidīšanu ar to, ka šajā gadījumā šāds risks pastāv, ņemot vērā prasītāja atkārtoti izdarītos pārkāpumus.

34.      Turklāt Regierungspräsidium Stuttgart uzskata, ka N. Cībels nevar atsaukties uz īpašo aizsardzību pret izraidīšanu, kas izriet no Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkta, jo šis noteikums attiecas tikai uz Eiropas Savienības pilsoņiem.

35.      Prasītājs apstrīdēja savu izraidīšanu. Ar 2007. gada 3. jūlija spriedumu Verwaltungsgericht Stuttgart [Štutgartes Administratīvā tiesa] (Vācija) noraidīja viņa apelācija sūdzību, kas iesniegta saistībā ar lēmumu par izraidīšanu.

36.      N. Cībels pārsūdzēja šo spriedumu Verwaltungsgerichtshof Baden‑Württemberg [Bādenes–Virtembergas Augstākajā administratīvajā tiesā] (Vācija). Viņš pieprasa grozīt iepriekš minēto spriedumu un 2007. gada 6. marta lēmumu par izraidīšanu.

37.      Verwaltungsgerichtshof Baden‑Württemberg nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Lēmuma Nr. 1/80 [..] 14. panta 1. punktā paredzētā aizsardzība pret izraidīšanu attiecībā uz Turcijas pilsoni, kuram ir tiesiskais statuss atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas [..] otrajam ievilkumam un kurš iepriekšējos desmit gadus ir uzturējies dalībvalstī, kurā ir spēkā šis tiesiskais statuss, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 [..], kā tā ir transponēta attiecīgajā dalībvalstī, 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka izraidīšana no valsts ir pieļaujama tikai tad, ja to pamato nopietni valsts drošības apsvērumi, ko definējušas dalībvalstis?”

III – Mana analīze

38.      Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka lēmumu par izraidīšanu, ko pieņēmušas dalībvalsts iestādes attiecībā uz Turcijas pilsoni, kuram ir tiesības, kas izriet no Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrā ievilkuma, un kurš ir uzturējies šīs valsts teritorijā desmit gadus pirms lēmuma par izraidīšanu, var pamatot vienīgi ar nopietniem valsts drošības apsvērumiem.

39.      Tiesai jau vairākkārt ir lūgts interpretēt Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktu. Tādējādi 2000. gada 10. februāra spriedumā lietā Nazli (13) Tiesa nosprieda, ka, nosakot šajā tiesību normā paredzēto sabiedriskās kārtības izņēmuma apjomu, ir jāņem vērā interpretācija, kas sniegta attiecībā uz minēto izņēmumu jautājumā par tādu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kuri ir dalībvalstu pilsoņi (14). Tiesa piebilda, ka šādas interpretācijas pamatotību nostiprina arī tas, ka šī norma ir formulēta gandrīz identiski EKL 39. panta 3. punktam (15).

40.      Tāpēc atbilstoši Tiesas izstrādātajai judikatūrai jautājumā par darba ņēmēju, kas ir dalībvalstu pilsoņi, pārvietošanās brīvību un it īpaši saistībā ar Direktīvu 64/221 Tiesa atkārtoti ir lēmusi, ka valsts sabiedriskās kārtības jēdziens nozīmē, ka papildus sabiedriskās kārtības traucējumiem, ko rada jebkurš likumpārkāpums, pastāv reāli un pietiekami nopietni draudi sabiedrības pamatinteresēm (16).

41.      Ņemot vērā, ka Tiesa principus, kas piemērojami dalībvalstu pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās jautājumā, vienmēr ir attiecinājusi uz Turcijas pilsoņiem, kuriem ir tiesības saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 tiesību normu, N. Cībels uzskata, ka saistībā ar Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkta interpretāciju pēc analoģijas ir jāpiemēro Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts, ja Turcijas pilsonis iepriekšējos desmit gadus pirms lēmuma par izraidīšanu ir uzturējies dalībvalsts teritorijā. Tādējādi attiecībā uz viņa personisko situāciju šāds izraidīšanas pasākums esot nelikumīgs, jo to nepamato nopietni valsts drošības apsvērumi Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

42.      Turpmāk minēto iemeslu dēļ es uzskatu, ka šāds vērtējums nav pieņemams.

43.      Kā Tiesa nolēma 1999. gada 2. marta spriedumā lietā Eddline El‑Yassini (17), starptautisks līgums ir interpretējams ne tikai atkarībā no tā teksta formulējuma, bet arī ņemot vērā tā mērķus (18). Tiesa piebilda, ka 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. pantā šajā ziņā ir precizēts, ka līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā, un atbilstoši tā objektam un mērķim (19).

44.      Asociācijas līguma mērķis ir veicināt pastāvīgu un līdzsvarotu tirdzniecības un ekonomisko attiecību stiprināšanu starp Turcijas Republiku un Eiropas Savienību (20).

45.      Tādējādi, lai sasniegtu šo mērķi, tika noteikti trīs posmi. Sagatavošanas posmā Turcijas Republika stiprina savu ekonomiku, lai varētu izpildīt saistības, kuras tai būs jāuzņemas pārejas un beigu posmā (21). Pārejas posma mērķis ir pakāpeniski izveidot līgumslēdzēju pušu muitas savienību un tuvināt to ekonomikas politiku (22). Visbeidzot beigu posmā ir izveidota muitas savienība un tajā notiek pastiprināta Turcijas Republikas un Eiropas Savienības ekonomikas politikas koordinēšana (23).

46.      Ņemot vērā Asociācijas līguma mērķi un šos trīs posmus, nav nekādu šaubu, ka Asociācijas līguma nolūks ir vienīgi ekonomisks.

47.      Turklāt ir jānorāda, ka, lai īstenotu pārejas posmu, šajā līgumā ir it īpaši paredzēts, ka līgumslēdzējas puses, lai pakāpeniski nodrošinātu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos starp tām (24), vienojas rīkoties saskaņā ar EKL 39.–41. pantu.

48.      Tāpat Lēmumā Nr. 1/80, kura mērķis ir aktivizēt un attīstīt asociāciju (25), ir paredzēts uzlabot darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu sociālo sistēmu (26).

49.      No tā izriet, ka Asociācijas līgums un tiesības, kas piešķirtas atbilstoši Lēmumam Nr. 1/80, attiecas vienīgi uz tiem Turcijas pilsoņiem, kuriem ir darba ņēmēja statuss vai darba ņēmēja ģimenes locekļa statuss.

50.      Šī iemesla dēļ Tiesa interpretēja sabiedriskās kārtības izņēmumu, kas ietverts šī lēmuma 14. panta 1. punktā, ņemot vērā interpretāciju, kura sniegta par šo izņēmumu jautājumā par tādu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kas ir dalībvalstu pilsoņi, un it īpaši saistībā ar Direktīvu 64/221 (27).

51.      Tā kā [Direktīvas 64/221] 1. panta 1. punktā norādīts, ka tā attiecas uz ikvienu dalībvalsts pilsoni, kas uzturas vai iebrauc citā dalībvalstī kā darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona, vai kā pakalpojuma sniedzējs, darba ņēmēja statuss tolaik bija Asociācija līguma un Direktīvas 64/221 kopsaucējs.

52.      Taču Direktīva 2004/38 ir plašāka par tikai ekonomisko un darba ņēmēju jomu. Šo direktīvu pieņēma tieši tādēļ, lai novērstu uz atsevišķām nozarēm vērsto un fragmentāro pieeju attiecībā uz Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesībām, kas pastāvēja līdz šim (28). Tādējādi Direktīva 2004/38 vairs neattiecas tikai uz vienu personu kategoriju, proti, darba ņēmējiem, bet atbilstoši šīs direktīvas 1. panta a) apakšpunktam tajā ir noteikti nosacījumi, kas reglamentē Savienības pilsoņu (29) un viņu ģimenes locekļu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanu.

53.      Direktīvā 2004/38 ir it īpaši noteiktas pastāvīgās uzturēšanās tiesības attiecībā uz dalībvalstu pilsoņiem (30), kā arī ieviesta aizsardzības sistēma pret izraidīšanas pasākumiem, kura ir pamatota ar attiecīgo personu integrācijas pakāpi uzņemošajā dalībvalstī (31) neatkarīgi no viņu darba ņēmēja statusa. Vienīgais minētajā direktīvā paredzētais statuss ir Savienības pilsoņa statuss, kas tiek iegūts, pilsoņa izcelsmes valstij pievienojoties Eiropas Savienībai.

54.      Lai gan ir taisnība, ka saskaņā ar Asociācijas līgumu Turcijas pilsoņiem ir īpašas tiesības, kas viņiem salīdzinājumā ar citiem trešo valstu pilsoņiem nodrošina speciālu statusu, tomēr viņiem nav Eiropas Savienības pilsoņu statusa, un tiesiskais regulējums, kurš attiecas uz viņiem, nav salīdzināms ar regulējumu, kurš ir paredzēts Savienības pilsoņiem. Līdz ar to Direktīvā 2004/38 noteiktās paplašinātās aizsardzības sistēmas piemērošana attiecībā uz Turcijas pilsoņiem nozīmētu to, ka viņi tiktu pielīdzināti Savienības pilsoņiem bez Asociācijas līguma pušu gribas.

55.      Ja pieļautu šīs paplašinātās aizsardzības sistēmas piemērošanu, tiktu radītas jaunas tiesības attiecībā uz Turcijas pilsoņiem, lai gan vienīgi Asociācijas padome var ierosināt atbilstošus grozījumus darba ņēmēju pārvietošanās brīvības pakāpeniskai nodrošināšanai saskaņā ar politiskiem un ekonomiskiem apsvērumiem (32). Ja Tiesa šīs direktīvas 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu liktu pēc analoģijas piemērot N. Cībela gadījumā, tā pārsniegtu savas pilnvaras.

56.      Pat ja paplašinātā aizsardzība pret izraidīšanu, kas noteikta minētajā direktīvā, nav piemērojama N. Cībela gadījumā, es uzskatu, ka viņam tomēr nav liegtas visas aizsardzības iespējas pret izraidīšanu, kura pamatota ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem. Es domāju, ka šajā jautājumā izstrādātā Tiesas judikatūra šeit ir jāpiemēro parastajā kārtībā.

57.      Faktiski Direktīvu 64/221 atcēla un aizvietoja ar Direktīvu 2004/38, tādējādi zaudējot Asociācijas līguma un pirmās direktīvas kopsaucēju, proti, darba ņēmēja statusu. Tomēr principi, kas minēti EKL 39.–41. pantā, ciktāl iespējams, ir attiecināmi uz Turcijas pilsoņiem, kuriem ir Lēmumā Nr. 1/80 paredzētās tiesības (33).

58.      Līdz ar to, nosakot sabiedriskās kārtības izņēmuma atbilstoši šī lēmuma 14. panta 1. punktam apjomu, ir jāatsaucas uz šī paša izņēmuma interpretāciju jautājumos par tādu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kas ir Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi (34).

59.      Kā to nesen uzsvēra Tiesa, šis izņēmums kā atkāpe no personu brīvas pārvietošanās pamatprincipa ir jāsaprot šauri un dalībvalstis tā piemērojamības apjomu nevar noteikt vienpusēji (35).

60.      Tādēļ Tiesa saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šajā jautājumā apstiprināja, ka valsts iestādes atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības jēdzienu nozīmē, ka papildus sabiedriskajiem traucējumiem, ko rada jebkurš likumpārkāpums, pastāv reāli un pietiekami nopietni draudi sabiedrības pamatinteresēm (36).

61.      Tāpat pasākumi, kas veikti sabiedriskās kārtības vai valsts drošības interesēs, ir jāpamato vienīgi ar attiecīgās personas individuālo rīcību. Tāpēc šos pasākumus nevar uzdot veikt automātiski, pamatojoties uz kriminālsodāmību un vispārējiem preventīviem mērķiem (37). Turklāt kriminālsodāmības pamatā esošiem apstākļiem jāliecina par tādu personas rīcību, kas apdraud sabiedrisko kārtību (38).

62.      Tātad saistībā ar N. Cībela situāciju valsts tiesai būs jāpārbauda, vai viņa rīcība vēl arvien apdraud sabiedrisko kārtību. Piemēram, valsts tiesai būs jāņem vērā informācija, kuru sniedzis N. Cībels tiesas sēdes laikā, proti, tas, ka viņš ir precējies un nav izdarījis citus likumpārkāpumus, tas, ka viņš pašlaik ir pašnodarbināta persona un viņa sods ar 2009. gada 16. jūnija spriedumu ir mainīts uz nosacītu sodu, tā ka ar narkotikām saistītās problēmas acīmredzami ir atrisinātas.

63.      Turklāt es uzskatu, ka valsts tiesai būs jāņem vērā arī uzņemošās dalībvalsts teritorijā pavadītie gadi.

64.      Ņemot vērā, ka Direktīvas 2003/109/EK (39) 12. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, pirms tiek pieņemts lēmums par trešās valsts pilsoņa izraidīšanu, tiek ņemts vērā šis apstāklis, es uzskatu, ka tāpat a fortiori ir jābūt attiecībā uz Turcijas pilsoņiem, kam Eiropas Savienībā ir īpašs statuss, kurš ir pa vidu starp dalībvalsts pilsoņa statusu un trešās valsts pilsoņa statusu.

65.      Man šķiet, ka vēl jo būtiskāk ir tas, ka N. Cībels ir dzimis un ir vienmēr dzīvojis Vācijā. Tāpēc var pamatoti uzskatīt, ka viņa ģimenes un ekonomiskā saikne ar Vācijas Federatīvo Republiku ir cieša. Tāpat lēmumam par izraidīšanu varētu būt nopietnas sekas, it īpaši saistībā ar viņa ģimenes dzīvi. Taču Tiesa norādīja, ka ir jāņem vērā pamattiesības, kuru ievērošanu tā nodrošina, ja lēmums par izraidīšanu var radīt šķēršļus darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai (40). Tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību ir īpaši aizsargātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, 8. pantā, un tās ir daļa no pamattiesībām, kuras Kopienu tiesību sistēmā aizsargā Tiesa (41).

66.      Tādēļ, ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, es uzskatu, ka Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz dalībvalstij pieņemt lēmumu par izraidīšanu attiecībā uz Turcijas pilsoni, kuram ir tiesības, kas viņam piešķirtas atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrajam ievilkumam, ja viņš iepriekšējos desmit gadus ir dzīvojis šīs valsts teritorijā, ar nosacījumu, ka viņa rīcība rada pastāvošu, reālu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

IV – Secinājumi

67.      Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, es iesaku Tiesai sniegt Verwaltungsgerichtshof Baden‑Württemberg šādu atbildi:

Asociācijas padomes, kas tika nodibināta ar Līgumu, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kurš Kopienas vārdā tika noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK, 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas nodibināšanu 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz dalībvalstij pieņemt lēmumu par izraidīšanu attiecībā uz Turcijas pilsoni, kuram ir tiesības, kas viņam piešķirtas atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrajam ievilkumam, ja viņš iepriekšējos desmit gadus ir dzīvojis šīs valsts teritorijā, ar nosacījumu, ka viņa rīcība rada pastāvošu, reālu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.


1 – Oriģinālvaloda – franču.


2 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un labojums – OV 2004, L 229, 35. lpp. un OV 2005, L 197, 34. lpp.).


3 – Asociācijas padome tika nodibināta ar Līgumu, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses. Šis līgums Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (OV 1964, 217, 3685. lpp.; turpmāk tekstā – “Asociācijas līgums”).


4 – Turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1/80”. Lēmums Nr. 1/80 ir atrodams Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju biroja krājumā: EEK un Turcijas asociācijas līgums un protokoli, kā arī citi pamatdokumenti, Brisele, 1992.


5 – Skat. minētā līguma 6. pantu.


6 – Padomes 1964. gada 25. februāra Direktīva par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un dzīvesvietu, kas ir attaisnojami ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību (OV 1964, 56, 850. lpp.).


7 – Skat. Direktīvas 64/221 1. panta 1. punktu.


8 – BGBl. 2004 I, 1950. lpp.


9 – BGBl. 2007 I, 1970. lpp.; turpmāk tekstā – “Aufenthaltsgesetz”.


10 – BGBl. 2004 I, 1950. lpp.


11 – Turpmāk tekstā – “Freizügigkeitsgesetz/EU”.


12 –      Pamatojoties uz tiesvedības gaitā notikušo prasītāja laulību ar Vācijas pilsoni, prasītājs savu vārdu Erneks [Örnek] mainīja uz Cībels [Ziebell].


13  C‑340/97 (Recueil, I‑957. lpp.).


14 – 56. punkts. Skat. arī 2004. gada 11. novembra spriedumu lietā C‑467/02 Cetinkaya (Krājums, I‑10895. lpp., 43. punkts), 2005. gada 2. jūnija spriedumu lietā C‑136/03 Dörr un Ünal (Krājums, I‑4759. lpp., 63. punkts), kā arī 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑303/08 Bozkurt (Krājums, I‑13445. lpp., 55. punkts un tajā minētā judikatūra).


15 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Nazli, 56. punkts.


16 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Nazli, 57. punkts; 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑373/03 Aydinli (Krājums, I‑6181. lpp., 27. punkts), 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑325/05 Derin (Krājums, I‑6495. lpp., 54. punkts) un iepriekš minēto spriedumu lietā Bozkurt, 57. punkts.


17 – C‑416/96 (Recueil, I‑1209. lpp.).


18 – 47. punkts.


19 – Turpat.


20 – Skat. šī līguma 2. panta 1. punktu.


21 – Skat. minētā līguma 3. panta 1. punkta pirmo daļu.


22 – Skat. Asociācijas līguma 4. panta 1. punktu.


23 – Skat. šī līguma 5. pantu.


24 – Skat. Asociācijas līguma 12. pantu.


25 – Skat. šī lēmuma preambulas pirmo apsvērumu.


26 – Skat. minētā lēmuma preambulas trešo apsvērumu.


27 – Skat. šo secinājumu 39. un 40. punktu.


28 – Skat. minētās direktīvas preambulas ceturto apsvērumu.


29 – Mans izcēlums.


30 – Skat. šīs direktīvas 16. panta 1. punktu.


31 – Skat. 2010. gada 23. novembra spriedumu lietā C‑145/09 Tsakouridis (Krājums, I‑11979. lpp., 25. punkts).


32 – Skat. 1987. gada 30. septembra spriedumu lietā 12/86 Demirel (Recueil, 3719. lpp., 21. punkts).


33 – Skat. 2007. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑349/06 Polat (Krājums, I‑8167. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra).


34 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Polat, 30. punkts. Skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Bozkurt, 55. punkts.


35 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bozkurt, 56. punkts.


36 – Turpat, 57. punkts.


37 – Turpat, 58. punkts.


38 – Turpat, 59. punkts.


39 – Padomes 2003. gada 25. novembra direktīva par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.).


40 – Skat. it īpaši 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑482/01 un C‑493/01 Orfanopoulos un Oliveri (Recueil, I‑5257. lpp., 97. punkts). Par trešo valstu pilsoņiem skat. arī 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑60/00 Carpenter (Recueil, I‑6279. lpp., 40. punkts).


41 – Iepriekš minētais spriedums lietā Orfanopoulos un Oliveri, 98. punkts.