ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 9. oktobrī (1)
Lieta C‑527/13
Lourdes Cachaldora Fernández
pret
Instituto Nacional de la Seguridad Social (INSS),
Tesorería General de la Seguridad Social (TGSS)
(Tribunal Superior de Justicia de Galicia (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 79/7/EEK – Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm sociālā nodrošinājuma jomā – Pastāvīgas invaliditātes pabalsta apmēra aprēķināšana – Tādu laika posmu iekļaušana, kuros ieinteresētā persona nav veikusi iemaksas sociālā nodrošinājuma sistēmā – Īpaša tiesību norma nepilna darba laika ņēmējiem – Netieša sieviešu diskriminācija – Objektīvs pamatojums
1. Pamatlieta attiecas uz pastāvīgas invaliditātes pabalsta aprēķināšanas kārtības iespējamo diskriminējošo raksturu attiecībā uz darbiniekiem, kuri tieši pirms iemaksu sociālā nodrošinājuma sistēmā pārtraukšanas ir bijuši nodarbināti nepilnu darba laiku, it īpaši, attiecībā uz sievietēm.
2. Tribunal Superior de Justicia de Galicia (Galisijas Augstākā tiesa, Spānija) tādēļ lūdz Tiesu izvērtēt šādas kārtības saderīgumu, pirmkārt, ar Padomes 1978. gada 19. decembra Direktīvu 79/7/EEK par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (2) 4. pantu, un, otrkārt, ar Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktu (3).
3. Šis lūgums tika iesniegts sakarā ar prāvu starp Cachaldora Fernández k‑dzi un Instituto Nacional de la Seguridad Social (Valsts sociālās apdrošināšanas dienests, turpmāk tekstā – “INSS”) un Tesorería General de la Seguridad Social (Sociālā nodrošinājuma valsts kase, turpmāk tekstā – “TGSS”) saistībā ar pirmajai minētajai izmaksātā pilnīgas invaliditātes pabalsta aprēķina bāzes noteikšanu.
4. Šī pabalsta aprēķinos valsts kompetentās iestādes bija iekļāvušas laikposmus, kuros ieinteresētā persona nebija veikusi iemaksas sociālā nodrošinājuma sistēmā, balstoties uz samazinātām iemaksām, jo viņa pirms iemaksu pārtraukšanas noteiktu laiku bija strādājusi nepilnu darba laiku. Šajā lietā ieinteresētā persona apstrīd šādu aprēķina metodi, jo saskaņā ar to ir samazināta summa, ko viņa ir tiesīga saņemt kā invaliditātes pabalstu, kaut arī viņa savas profesionālas karjeras laikā ļoti ilgi ir strādājusi pilnu darba laiku un attiecīgi veikusi iemaksas sociālā nodrošinājuma sistēmā.
5. Šajos secinājumos es paskaidrošu iemeslus, kuru dēļ šāds tiesisks noregulējums, manuprāt, rada netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, kas nav saderīgi ar Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktu. Es arī paskaidrošu, kādēļ Spānijas iestāžu minētais pamatojums saistībā ar iemaksām, kas ir sociālā nodrošinājuma raksturiezīme, un vajadzību ievērot samērīguma principu, manuprāt, šādu diskrimināciju nevar pamatot.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Direktīva 79/7
6. Saskaņā ar Direktīvas 79/7 2. pantu šī direktīva attiecas uz strādājošajiem – ietverot pašnodarbinātas personas, personas, kuru darbu pārtraukusi slimība, maternitāte, nelaimes gadījums vai piespiedu bezdarbs, un darba meklētājus, – kā arī uz tādiem darba ņēmējiem, kas ir pensionējušies vai ieguvuši invaliditāti.
7. Atbilstoši Direktīvas 79/7 3. panta 1. punktam tā tostarp attiecas uz tiesību aktos noteiktajām sistēmām, kas nodrošina aizsardzību invaliditātes gadījumos.
8. Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktā ir noteikts:
“Vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nepastāv nekāda – ne tieša, ne netieša – diskriminācija dzimuma dēļ, jo īpaši atsaucoties uz civilo vai ģimenes stāvokli, konkrēti, attiecībā uz:
– sociālā nodrošinājuma sistēmu darbības apjomu un pieejas nosacījumiem,
– pienākumu veikt iemaksas un iemaksu aprēķināšanu,
– pabalstu aprēķināšanu, ietverot palielinājumus, kas maksājami attiecībā uz laulāto un par apgādājamiem, un nosacījumus, kas reglamentē termiņus, kuros ir tiesības uz pabalstiem, un to saglabāšanu.”
2) Direktīva 97/81
9. Direktīvas 97/81 1. pantā ir precizēts, ka tās mērķis ir īstenot šīs direktīvas pielikumā ietverto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu, ko 1997. gada 6. jūnijā savā starpā noslēgušas vispārējās starpprofesionālās organizācijas, proti, Eiropas profesionālo un darba devēju apvienību savienība (UNICE), Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu Eiropas centrs (CEEP) un Eiropas arodbiedrību konfederācija (EAK) (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”).
10. Uz pamatlietu attiecas šādas pamatnolīguma normas:
“Preambula
[..]
Šis nolīgums attiecas uz noteikta laika darba ņēmēju nodarbinātības nosacījumiem, atzīstot, ka jautājumi, kas attiecas uz likumos paredzēto sociālo nodrošinājumu, jāizlemj dalībvalstīs. Diskriminācijas aizlieguma principa sakarā šā nolīguma parakstītājas puses minēja 1996. gadā Dublinā notikušās Eiropadomes Nodarbinātības deklarāciju, kur Padome inter alia uzsvēra, ka ir jāgādā, lai sociālā nodrošinājuma sistēmas būtu labvēlīgākas nodarbinātībai, “attīstot tādas sociālās aizsardzības sistēmas, kas varētu piemēroties jaunajiem darba modeļiem un sniegt šādi nodarbinātiem cilvēkiem pienācīgu aizsardzību”. Šā nolīguma parakstītājas puses uzskata, ka šai deklarācijai būtu jāpiešķir juridisks spēks.
[..]
1. klauzula: Mērķis
Šā pamatnolīguma mērķis ir:
a) nodrošināt to, ka tiek izbeigta nepilna darba laika darba darītāju diskriminācija un tiek uzlabota nepilna darba laika darba kvalitāte;
[..]
2. klauzula: Darbības joma
1. Šo nolīgumu piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar likumiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksi katrā dalībvalstī.
[..]
4. klauzula: Diskriminācijas aizlieguma princips
1. Attiecībā uz darba nosacījumiem, noteikumi, ko piemēro nepilna darba laika darba ņēmējiem, nav mazāk izdevīgi par tiem, kurus piemēro salīdzināmajiem pilna darba laika darba ņēmējiem, tāpēc vien, ka tie strādā nepilnu darba laiku, ja vien atšķirīgiem noteikumiem nav objektīva pamata.
[..]
5. klauzula: Nepilna darba laika iespējas
1. Šā nolīguma 1. klauzulas un nepilna darba laika un pilna darba laika darba ņēmēju diskriminācijas aizlieguma principa sakarībā:
a) dalībvalstīm pēc apspriedes ar darba devējiem un darba ņēmējiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi būtu jāapzina un jāpārskata juridiski vai administratīvi šķēršļi, kas varētu ierobežot nepilna darba laika iespējas, un vajadzības gadījumā tie jānovērš;
[..].”
B – Spānijas tiesiskais regulējums
11. Vispārīgā likuma par sociālo nodrošinājumu (ley general de la seguridad social) (4) 140. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka pastāvīgas invaliditātes, kuras pamatā ir ar profesiju nesaistīta slimība, pensijas bāzes summa tiek aprēķināta, attiecīgās personas iemaksu bāzes pēdējos 96 mēnešos pirms apdrošināšanas gadījuma iestāšanās dalot ar 112.
12. Šī likuma 140. panta 4. punktā ir precizēta kārtība korekcijas mehānisma ieviešanai, kas, aprēķinot invaliditātes pabalstu, ļauj nosegt laikposmus, kuros attiecīgajai personai nav bijis pienākuma sociālā nodrošinājuma sistēmā veikt iemaksas. Šīs tiesību normas teksts ir šāds:
“Ja summas aprēķināšanas nolūkos vērā ņemamajā laikā ir mēneši, kuros nepastāvēja pienākums veikt iemaksas, pirmie 48 mēneši tiek nosegti, izmantojot minimālo iemaksu bāzi no visām attiecīgajā laikposmā piemērojamajām bāzēm, un atlikušajos mēnešos – 50 % no šīs minimālās iemaksu bāzes [..].”
13. LGSS 7. papildu noteikumā ir precizēti noteikumi, kas piemērojami nepilna darba laika ņēmējiem.
14. Tā trešajā noteikumā ir precizēta kārtība korekcijas mehānisma ieviešanai, kas, aprēķinot invaliditātes pabalsta bāzes summu, ļauj nosegt laikposmus, kuros attiecīgajai personai nav bijis pienākuma sociālā nodrošinājuma sistēmā veikt iemaksas. Tajā ir noteikts:
“b) Attiecībā uz vecuma pensijām un pastāvīgas invaliditātes pensijām, kuru pamatā ir ar profesiju nesaistīta slimība, laikposmi, kuros nav pastāvējis pienākums veikt iemaksas, tiek nosegti, izmantojot minimālo iemaksu bāzi no visām attiecīgajā laikposmā piemērojamajām bāzēm, kas atbilst stundu skaitam, par ko pēdējā laikposmā bijusi panākta līgumiska vienošanās.”
15. Šī tiesību norma tika ieviesta ar Karaļa 2002. gada 31. oktobra dekrēta Nr. 1131/2002 7. panta 2. punktu, kurā regulēts nepilna darba laika darba ņēmēju sociālais nodrošinājums, kā arī daļēja pensionēšanās (5). Pēdējā minētā teksts ir šāds:
“Attiecībā uz vecuma pensijām un pastāvīgas invaliditātes pensijām, kuru pamatā ir ar profesiju nesaistīta slimība vai nelaimes gadījums, laikposmi, kuros nav pastāvējis pienākums veikt iemaksas, tiek nosegti, izmantojot minimālo iemaksu bāzi no visām attiecīgajā laikposmā piemērojamajam bāzēm, kas atbilst stundu skaitam, par ko bijusi panākta vienošanās dienā, kad ticis pārtraukts vai izbeigts iemaksu veikšanas pienākums.”
II – Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
16. No iesniedzējtiesas rīkojuma izriet, ka Cachaldora Fernández ir veikusi iemaksas Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēmā laikā no 1971. gada 15. septembra līdz 2010. gada 25. aprīlim, kas kopā veido 5523 dienas, no kurām visas tika nostrādātas pilna darba laika darbā, izņemot laikposmu no 1998. gada 1. septembra līdz 2002. gada 23. janvārim, kad viņa strādāja nepilnu darba laiku. Savukārt Cachaldora Fernández algotu darbu nestrādāja laikposmā no 2002. gada 23. janvāra līdz 2005. gada 30. novembrim un tādējādi par šo laiku sociālā nodrošinājuma sistēmā neveica nekādas iemaksas.
17. 2010. gada 21. aprīlī Cachaldora Fernández lūdza INSS piešķirt pastāvīgas invaliditātes pabalstu.
18. Ar 2010. gada 29. aprīļa lēmumu šis pabalsts viņai tika piešķirts pilnīgas darba nespējas dēļ. Ieinteresētā persona tādējādi saņēma pastāvīgas invaliditātes pabalstu 55 % apmērā no ikmēneša bāzes summas, tātad EUR 347,03.
19. Saskaņā ar pamatlietā aplūkojamo tiesisko regulējumu šī pabalsta apmērs tika aprēķināts, pamatojoties uz iemaksām, ko ieinteresētā persona veikusi astoņus gadus pirms apdrošināšanas gadījuma iestāšanās, tātad no 2002. gada marta līdz 2010. gada februārim. No iesniedzējtiesas rīkojuma izriet, ka saistībā ar laikposmu no 2002. gada marta līdz 2005. gada novembrim kompetentās iestādes ir ņēmušas vērā ikgadējās to iemaksu minimālās bāzes, kuras tika veiktas, tieši pirms tās tika pārtrauktas, un tām piemērojušas koeficientu par nepilnu darba laiku.
20. Cachaldora Fernández pārsūdzēja šo lēmumu, norādot, ka šī pabalsta aprēķinā par laiku no 2002. gada marta līdz 2005. gada novembrim būtu jāņem vērā minimālo iemaksu bāzu, kas bija piemērojamas katrā attiecīgajā gadā, kopējā summa, nevis to samazinātā summa, kas izriet no koeficienta par nepilna darba laika darbu piemērošanas. Saskaņā ar šādu aprēķina metodi pabalsta bāzes summa – ko INSS nav apstrīdējis – ir EUR 763,76.
21. INSS šo sūdzību noraidīja, pamatojoties uz to, ka šī metode neesot saderīga ar Karaļa dekrēta Nr. 1131/2002 7. panta 2. punktu. Tad Cachaldora Fernández pret šo lēmumu cēla prasību Juzgado de lo Social n° 2 de Ourense [Ourenses Darba un sociālo lietu tiesā Nr. 2]. Ar 2010. gada 13. oktobra nolēmumu tā, balstīdamās uz LGSS 7. papildu noteikumā minēto, kā arī uz Karaļa dekrēta Nr. 1131/2002 7. panta 2. punktu, viņas prasības pieteikumu noraidīja un apstiprināja INSS administratīvo lēmumu.
22. Cachaldora Fernández tādējādi par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Tribunal Superior de Justicia de Galicia. Tā kā šai tiesai radās šaubas par aplūkojamā tiesiskā regulējuma saderīgumu ar Savienības tiesībām, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tāda iekšējo tiesību norma kā [LGSS 7. papildu noteikuma 1. punkta 3. noteikuma b) punkts], kas pārsvarā ietekmē sievietes un saskaņā ar kuru iemaksu veikšanas pārtraukumi, kas ir pastāvējuši pastāvīgas invaliditātes pensijas bāzes summas aprēķina laikposmā un kas ir sekojuši pēc nepilna darba laika darba veikšanas, tiek nosegti, ņemot vērā attiecīgajā laikposmā spēkā esošās minimālās iemaksu bāzes, kas ir samazinātas par koeficientu par nepilna darba laika darbu, kurš ir ticis veikts pirms iemaksu veikšanas pārtraukuma, lai gan pilna darba laika darba gadījumā šāds samazinājums netiek piemērots, ir pretrunā Direktīvas [79/7] 4. pantam?
2) Vai tāda iekšējo tiesību norma kā [LGSS 7. papildu noteikuma 1. punkta 3. noteikuma b) punkts], kas pārsvarā ietekmē sievietes un saskaņā ar kuru iemaksu veikšanas pārtraukumi, kas ir pastāvējuši pastāvīgas invaliditātes pensijas bāzes summas aprēķina laikposmā un kas ir sekojuši pēc nepilna darba laika darba veikšanas, tiek nosegti, ņemot vērā attiecīgajā laikposmā spēkā esošās minimālās iemaksu bāzes, kas ir samazinātas par koeficientu par nepilna darba laika darbu, kurš ir ticis veikts pirms iemaksu veikšanas pārtraukuma, lai gan pilna darba laika darba gadījumā šāds samazinājums netiek piemērots, ir pretrunā Direktīvas [97/81] 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktam?”
23. Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki, kā arī Spānijas valdība un Eiropas Komisija.
III – Ievada apsvērumi
24. Šajā lietā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu izvērtēt LGSS 7. papildu noteikuma 1. punkta 3. noteikuma b) punkta saderīgumu ar, pirmkārt, Direktīvas 79/7 4. pantu, kā dēļ arī ir uzdots pirmais jautājums, un, otrkārt – ar Direktīvas 97/81 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktu, par ko ir otrais jautājums.
25. Es Tiesai iesaku atbildēt tikai uz pirmo no šiem diviem jautājumiem.
26. Faktiski, tāpat kā lietas dalībnieki, kas šajā lietā ir iesnieguši apsvērumus, es uzskatu, ka tāda situācija kā aplūkotā neietilpst Direktīvas 97/81 tvērumā.
27. Saskaņā ar Direktīvai klātpievienotā pamatnolīguma 1. klauzulas a) punktu tā mērķis ir “nodrošināt to, ka tiek izbeigta nepilna darba laika darba darītāju [ņēmēju] diskriminācija un tiek uzlabota nepilna darba laika darba kvalitāte”. Tā 4. klauzulas 1. punktā ir paredzēts nodrošināt diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu pamatnolīgumā attiecībā uz noteikumiem nepilna darba laika darba ņēmējiem (6).
28. Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums apzināt juridiskus vai administratīvus šķēršļus, kas varētu ierobežot nepilna darba laika iespējas, un vajadzības gadījumā tos novērst. Kā to skaidri precizējis Savienības likumdevējs – šī klauzula iederas “[pamatnolīguma] 1. klauzulas un nepilna darba laika un pilna darba laika darba ņēmēju diskriminācijas aizlieguma principa [kontekstā]”, kas minēts šī pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā. Kā jau uzsvēru iepriekš, pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts īpaši attiecas uz “nodarbinātības nosacījumiem”.
29. Taču, ņemot vērā pastāvīgo Tiesas judikatūru, tāda tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, ar kuru ir iedibināts korekcijas mehānisms, ko piemēro pastāvīgas invaliditātes pabalsta aprēķināšanai, nav “nodarbinātības nosacījums” šīs klauzulas izpratnē.
30. Tiesa spriedumā Bruno u.c. (C‑395/08 un C‑396/08, EU:C:2010:329) uzskatīja, ka jēdziens ““darba nosacījumi” pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē ietver pensijas, kas ir pamatotas ar tiesiskajām attiecībām starp darba ņēmēju un darba devēju, izslēdzot likumā noteiktas valsts sociālās apdrošināšanas pensijas, ko vairāk nosaka sociālās politikas apsvērumi, nevis šādas attiecības” (7). Taču uz pamatlietā aplūkoto pabalstu, kas ir domāts noteikta riska, proti, invaliditātes, nosegšanai, attiecas Spānijas tiesiskais aizsardzības režīms.
31. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka saskaņā ar pamatnolīguma preambulas trešo daļu līgumslēdzējas puses atzīst, ka “jautājumi, kas attiecas uz likumos paredzēto sociālo nodrošinājumu, jāizlemj dalībvalstīs”. Līgumslēdzējas puses tātad ir vienojušās no pamatnolīguma tvēruma izslēgt tādus jautājumus kā pamatlietā aplūkotie, kas attiecas uz pastāvīgas invaliditātes pabalsta aprēķināšanu.
32. Ņemot vērā šo, es tādējādi uzskatu, ka aplūkotā tiesību norma neietilpst Direktīvas 97/81 tvērumā un tādēļ uz otro prejudiciālo jautājumu nav jāatbild.
33. Savukārt uz šādu pabalstu attiecas Direktīva 79/7 tiktāl, ciktāl likumiskajā aizsardzības režīmā tas ir ietverts kā viens no šīs direktīvas 3. panta 1. punktā uzskaitītajiem riskiem, proti, invaliditāte, un ciktāl tas tieši un faktiski ir saistīts ar aizsardzību pret šo risku (8). Tādējādi šī teksta gaismā ir jāizvērtē LGSS 7. papildu noteikuma 1. punkta 3. noteikuma b) punkts.
IV – Par pirmo jautājumu
34. Uzdodama savu pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā Tiesai jautā, vai Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums kā pamata lietā aplūkotais tiktāl, ciktāl saskaņā ar to attiecībā uz darba ņēmējiem, kuri laikā tieši pirms iemaksu sociālā nodrošinājuma sistēmā pārtraukšanas ir bijuši nodarbināti nepilnu darba laiku, tiek samazināta pastāvīgas invaliditātes pabalsta summa.
35. Iesniedzējtiesa uzskata, ka ar šo tiesisko regulējumu ir ieviesta nepamatota atšķirība nepilnu darba laiku nodarbināto darba ņēmēju, kuru lielākā daļa ir sievietes, un pilnu darba laiku nodarbināto darba ņēmēju kategoriju [pabalsta] summas apmērā, kas tiem pienākas.
36. Pirmkārt, ir jāizvērtē, vai aplūkotajā tiesību normā noteiktā metodoloģija tik tiešām tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie nelabvēlīgi ietekmē nepilnu darba laiku nodarbinātos darba ņēmējus.
A – Par nelabvēlīgo attieksmi pret nepilnu darba laiku nodarbinātajiem darba ņēmējiem
37. Saskaņā ar LGSS 140. panta 1. punktu, ar kuru ir iedibināts noteikums, kas ir piemērojams vispārīgai darba ņēmēju kategorijai, pastāvīgās invaliditātes pabalsta summa tiek aprēķināta, pamatojoties uz to iemaksu bāzēm (9), kas veiktas astoņus gadus pirms apdrošināšanas gadījuma iestāšanās (turpmāk tekstā – “atsauces periods”).
38. Ja šī atsauces perioda laikā ir mēneši, kuros ieinteresētā persona iemaksas sociāla nodrošinājuma sistēmā nav veikusi, tad likumdevējs LGSS 140. panta 4. punktā ir paredzējis korekcijas mehānismu, kas ļauj invaliditātes pabalsta aprēķina bāzē iekļaut šos laikposmus. Kompetentās iestādes tātad ņem vērā tā sauktās “fiktīvās” iemaksu bāzes. Attiecībā uz pilnu darba laiku nodarbinātiem darba ņēmējiem šīs bāzes atbilst vismazākajai no iemaksu bāzēm, kas piemērojamas par pirmajiem četriem gadiem, bet attiecībā uz pēdējiem četriem gadiem – 50 % no šīs minimālās bāzes.
39. Šī tiesību norma tik un tā nav piemērojama nepilnu darba laiku nodarbinātiem darba ņēmējiem.
40. Faktiski likumdevējs LGSS 7. papildu noteikuma 1. punkta 3. noteikuma b) punktā ir ieviesis šai darba ņēmēju kategorijai atšķirīgu un specifisku korekcijas mehānismu, kura saderīgums ar Savienības tiesībām šeit ir jāizvērtē. Atgādinu, ka šī tiesību normu ir ieviesta ar Karaļa dekrēta Nr. 1131/2002 7. panta 2. punktu.
41. Atbilstoši šiem noteikumiem, ja atsauces periodā ir laikposmi, kuros ieinteresētajai personai nav bijis pienākuma veikt iemaksas, tad kompetentās iestādes šos laikposmus nosedz, ņemot vērā vismazāko no iemaksu bāzēm, kas atbilst nostrādāto stundu skaitam, par ko puses vienojušās brīdī, kad pienākums veikt iemaksas ir pārtraukts vai izbeidzies.
42. Kā izriet no iesniedzējtiesas rīkojuma – iepriekš minēto tiesību normu piemērošana tātad ir atkarīga no tā, kas bijis rakstīts līgumā, kurš bijis spēkā tieši pirms iemaksu pārtraukšanas.
43. Tāpat – kā to savos apsvērumos norāda Komisija – laikposmi, kuros ieinteresētā persona iemaksas nav veikusi, tiek ieskaitīti un integrēti tāpat kā iepriekšējais laikposms tieši pirms profesionālās darbības izbeigšanas.
44. Citiem vārdiem, ja ieinteresētā persona savu profesionālo darbību ir izbeigusi tieši pēc pilna laika nodarbinātības, tad kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā iemaksu bāze, kas piemērojama pilna laika nodarbinātības laikposmam.
45. Savukārt, ja ieinteresētā persona laikposmā tieši pirms iemaksu izbeigšanas ir strādājusi nepilnu darba laiku, tad laikposmu, kuros tā iemaksas nav veikusi, integrēšana tiek aprēķināta, par pamatu ņemot samazinātu iemaksu bāzi. Faktiski tiktāl, ciktāl nepilnu darba laiku nodarbināts darba ņēmējs saņem algu mazākā apmērā tā samazinātā darba laika dēļ, tiek samazinātas arī iemaksas, kas ir algas daļa procentuālā izteiksmē.
46. No tā jautājumā par invaliditātes pabalsta summas apmēru izriet atšķirība attieksmē pret darba ņēmējiem, kas strādājuši nepilnu darba laiku laikposmā tieši pirms iemaksu pārtraukšanas, un tiem, kas bijuši nodarbināti pilnu darba laiku un kuriem šo laikposmu integrēšana ir aprēķināta, pamatojoties uz pilnu iemaksu bāzi.
47. Tā attiecībā uz laikposmiem, kuros Cachaldora Fernández iemaksas bija pārtrauktas, proti, no 2002. gada marta līdz 2005. gada novembrim, kompetentās iestādes ir atsaukušās uz samazinātu bāzi, kam piemērots ar nepilnu darba laiku saistīts koeficients (10), jo ieinteresētā persona bija strādājusi nepilnu darba laiku brīdī, kad pienākuma veikt iemaksas vairs nebija.
48. Citiem vārdiem, aplūkojamās tiesību normas piemērošanas rezultātā laikposms, kurā ieinteresētā persona ir pārtraukusi veikt savas iemaksas, aprēķinot tās invaliditātes pabalstu, tiek integrēts, pamatojoties uz vienu astotdaļu no bāzes iemaksām, lai gan ļoti ilgu savas profesionālās karjeras laiku šī persona ir bijusi nodarbināta pilnu darba laiku un līdz ar to sociālā nodrošinājuma sistēmā ir veikusi atbilstošas iemaksas.
49. Tādos apstākļos kā pamatlietā minētie šīs aprēķina metodes rezultātā ieinteresētajai personai pienākošos invaliditātes pabalsta summa, ņemot vērā viņas veiktās iemaksas profesionālās karjeras laikā, nesamērīgi ir tikusi samazināta un attiecībā uz pēdējo minēto tas ir uzskatāms par trūkumu.
50. Kā to Komisija norādījusi savos apsvērumos un tiesas sēdē, tā šai analīzei nepiekrīt.
51. Tā uzskata, ka vairumā gadījumu ar aplūkoto tiesību normu radītā metodoloģija izrādās esam ļoti labvēlīga nepilnu darba laiku nodarbinātiem darba ņēmējiem, ja pēdējais spēkā esošais līgums pirms profesionālās darbības beigām ir līgums par pilna laika darbu.
52. Komisija savu analīzi pamato ar piemēru par sievieti, kura atsauces perioda laikā četrus gadus bija strādājusi nepilnu darba laiku, tad sešus mēnešus – pilnu darba laiku, tad trīs gadus profesionālo darbību nav veikusi un, visbeidzot, atsākusi uz pilnu darba laiku strādāt sešus mēnešus. Šo astoņu gadu laikā tātad šī persona četrus gadus ir bijusi nodarbināta nepilnu darba laiku un vienu gadu – pilnu darba laiku. Šādos apstākļos Komisija uzsver, ka laikposms, kurā profesionālā darbība nav tikusi veikta, tiks pielīdzināts situācijai, kur persona ir bijusi nodarbināta pilnu darba laiku, un kompetentās iestādes tātad četrus gadus ierēķina, pamatojoties uz pilna darba laika bāzes iemaksām, lai gan darba ņēmējam šāds darba līgums ir bijis tikai vienu gadu.
53. Es nepiekrītu Komisijas viedoklim.
54. Faktiski es jau šo secinājumu 42. un 43. punktā norādīju, ka aplūkoto tiesību normu piemērošana ir atkarīga no pēdējā līguma, kas ir bijis spēkā, pirms iemaksas tika pārtrauktas. Savos apsvērumos Komisija pati ir norādījusi, ka laikposmi, kuros profesionālā darbība nav tikusi veikta, tiek pielīdzināti laikposmam tieši pirms [iemaksu pārtraukšanas], it kā tie būtu bijuši līdzvērtīgu pakalpojumu kopums. Tādējādi man šķiet, ka tādā situācijā kā Komisijas aprakstītā, kur ieinteresētā persona ir bijusi nodarbināta pilnu darba laiku laikposmā pirms šo iemaksu pārtraukšanas, ir piemērojami tikai LGSS 140. panta 1. un 4. punktā minētie vispārīgie noteikumi, izņemot īpašos noteikumus, kas paredzēti aplūkotajā tiesību normā. Tādēļ es domāju, ka grūti ir pastāvēt uz to, ka tā var izrādīties esam ļoti labvēlīga tikmēr, kamēr tā netiek piemērota.
55. Šajā mana vērtējuma stadijā es tātad uzskatu, ka ar LGSS 7. papildu noteikuma 1. punkta 3. noteikuma b) punktu ieviestā aprēķina metode nelabvēlīgi ietekmē darba ņēmējus, kuri laikposmā tieši pirms savu iemaksu izbeigšanas sociālā nodrošinājuma sistēmā ir bijuši nodarbināti nepilnu darba laiku.
56. Jautājums, uz kuru šobrīd būtu jāsniedz atbilde, ir par to, vai šādas aprēķina metodes rezultātā tiek diskriminētas sievietes, kas būtu pretrunā Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktam.
B – Par aplūkotās tiesību normas diskriminējošo raksturu
57. Jāsecina, ka aplūkotā tiesību norma bez izšķiršanas tiek piemērota gan darba ņēmējiem vīriešiem, gan sievietēm, tātad ar to netiek radīta tieša diskriminācija dzimuma dēļ.
58. Tik un tā liekas, ka ar to ir ieviesta netieša, ar Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktu nesaderīga diskriminācija, jo, ņemot vērā darbaspēka Spānijā situāciju raksturojošos statistikas datus, tā faktiski daudz nelabvēlīgāk ietekmē sievietes nekā vīriešus (11).
59. Vispirms ievadā jāprecizē, ka šis secinājums nav uzskatāms par rīcības brīvības, ko Tiesa ir atzinusi tikai valsts tiesai, pārklāšanos. Faktiski no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tikai iesniedzējtiesas ziņā ir izvērtēt, vai pastāv netieša diskriminācija, kā arī vai statistikas dati, pamatojoties uz kuriem tā ir izdarījusi secinājumu, ir pietiekami lietas risinājumam un ticami (12). Tas Tiesas skatījumā nozīmē, ka šī informācija attiecas uz pietiekamu skaitu indivīdu, kuri, vispārīgi ņemot, ir spējīgi paust savu viedokli, un neatspoguļo gadījuma rakstura vai pārejošas parādības.
60. Šajā gadījumā iesniedzējtiesa savu vērtējumu balsta uz statistikas datiem, ko ieguvis Instituto Nacional de Estadistica (Valsts Statistikas pārvalde). Saskaņā ar šiem datiem no nepilnu darba laiku nodarbinātajiem darba ņēmējiem brīdī, kad iestājās pamatlietā aplūkojamais apdrošināšanas gadījums, 80 % bija sievietes. Lai gan 2013. gadā šajā kategorijā ir vērojams ievērojams skaits klātpienācēju vīriešu, šī statistika parāda, ka darba ņēmēju sieviešu skaits šajā kategorijā tomēr ir saglabājies 73 % apmērā.
61. Šie dati norāda uz to, ka, piemērojot aplūkojamo tiesisko regulējumu, ir skarta ievērojami lielāka daļa darba ņēmēju sieviešu nekā vīriešu. Tie turklāt norāda uz pastāvīga fenomena pastāvēšanu trīs gadus, kas, manuprāt, nevar tikt kvalificēts kā gadījuma rakstura vai pārejoša parādība Tiesas judikatūras izpratnē. Faktiski, lai arī 2013. gada statistikas dati norāda uz to, ka nepilnu darba laiku nodarbināto darba ņēmēju kategorijā atšķirība starp darba ņēmējiem vīriešiem un sievietēm samazinās, tas tomēr nemaina to, ka šī atšķirība starp sievietēm un vīriešiem acīmredzami ir ārkārtīgi liela. Turklāt – kā tas arī izriet no debatēm tiesas sēdē, ir ļoti iespējams, ka apdrošināšanas gadījuma iestāšanās brīdī, kad Spānijā vēl nebija ekonomiskās krīzes, kā tas ir šobrīd, nepilnu darba laiku nodarbināto darba ņēmēju vīriešu daļa bija krietni mazāka.
62. Manuprāt, šie dati ir ticami un būtiski un ļauj pamatot secinājumu – uz ko katrā ziņā var atsaukties tikai iesniedzējtiesa – par to, ka, ieviešot aplūkoto korekcijas mehānismu, tik tiešām procentuālā izteiksmē ir ticis nelabvēlīgi ietekmēts ievērojami lielāks skaits darba ņēmēju sieviešu nekā darba ņēmēju vīriešu.
63. Spānijas valdība šādam viedoklim nepiekrīt un apstrīd netiešu diskrimināciju, atsaucoties uz INSS paziņotajiem skaitļiem (13).
64. Šie dati esot pierādījums tam, ka aplūkotā korekcijas mehānisma piemērošana reāli skar daudz lielāku skaitu vīriešu nekā sieviešu. Tā 2010. gadā šī mehānisma ieviešanas rezultātā esot bijuši skarti 5657 vīrieši, savukārt skarto sieviešu skaits esot bijis 5237; 2012. gadā attiecīgi esot bijuši 5566 vīrieši un 5129 sievietes; 2012. gadā – 5568 vīrieši un 4830 sievietes un, visbeidzot, 2013. gadā – 5935 vīrieši un 5066 sievietes.
65. Es nedomāju, ka ar šiem datiem varētu tikt apstrīdēta statistika, uz kuru balstās iesniedzējtiesa, un secinājumi, ko es piedāvāju izdarīt.
66. Faktiski no iedibinātās judikatūras izriet, ka nav pietiekami ņemt vērā tikai to darba ņēmēju vīriešu un sieviešu skaitu, kuri ir skarti, piemērojot aplūkojamo tiesisko regulējumu (14). Runa ir par relatīviem datiem, kuri ir atkarīgi no aktīvo darba ņēmēju skaita dalībvalstī un kuri neļauj izvērtēt attiecīgās vīriešu un sieviešu proporcijas, kas ir vērojamas nepilnu darba laiku nodarbināto darba ņēmēju kategorijā.
67. Tādējādi un neraugoties uz Spānijas valdības apsvērumos paziņotajiem datiem, es tomēr palieku pie tā, ka ar aplūkoto tiesību normu nelabvēlīgi tiek ietekmēts daudz lielāks skaits sieviešu nekā vīriešu, kas tādējādi ir netieša, ar Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktu nesaderīga diskriminācija.
68. Tagad rodas jautājums par to, vai valsts kompetento iestāžu izvirzītie pamati šādu diskrimināciju attaisno.
C – Par pamatojuma esamību
69. Tiesa ir atzinusi, ka dalībvalstīm ir liela rīcības brīvība, izvēloties līdzekļus mērķu sasniegšanai sociālās politikas un nodarbinātības jomā. Tomēr, ja tās pieņem, iespējams, diskriminējošu tiesisku regulējumu, tām ir jāpierāda, ka tas var tikt pamatots ar objektīviem un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistītiem faktoriem (15).
70. Tām ir jāpierāda, ka aplūkotais tiesiskais regulējums ir atbilstošs to sociālās politikas mērķim. Tām arī jāpierāda, ka šai sakarā izvēlētie līdzekļi ir uzskatāmi par atbilstošiem šī izvirzītā mērķa sasniegšanai un ka tas tiek īstenots saskanīgi un sistemātiski (16).
71. Šajā lietā Spānijas valdība norāda, ka aplūkotais tiesiskais regulējums saskaņā ar Spānijas Konstitūcijas 41. pantu garantē taisnīgu, līdzsvarotu un solidāru valsts pensiju regulējumu, nodrošinot sociālā nodrošinājuma sistēmas dzīvotspēju un finansiālu līdzsvaru.
72. Kā to iepriekš iesniedzējtiesā ir norādījis INSS – Spānijas valdība balstās uz sistēmu, ko raksturo iemaksas, un vajadzību ievērot samērīguma principu. Ar šo sistēmu piedāvātā aizsardzība vispār nevarot pārsniegt tajā iepriekš veiktās iemaksas, un ieinteresēto personu saņemtajai pensijai ir jābūt samērīgai ar šo personu iemaksām sistēmā. Tādēļ arī šī principa piemērošanas rezultātā izrietot pamatota atšķirība attiecībā uz piešķirtā pabalsta summu pilnu darba laiku nodarbinātam darba ņēmējam un tādam, kas nodarbināts nepilnu darba laiku.
73. Saskaņā ar šo principu kompetentajām iestādēm esot jānosedz laikposmi, kuros ieinteresētā persona ir pārtraukusi veikt iemaksas uzreiz pēc tam, kad ir tikusi izbeigta nodarbinātība uz nepilnu darba laiku. Tādēļ Spānijas valdība uzskata, ka, sākot no brīža, kad ieinteresētā persona veic nostrādātajam laikam atbilstošas iemaksas, kas atbilst nodarbinātībai uz nepilnu darba laiku, samērīguma principa ievērošana prasa, lai kompetentās iestādes korekcijas mehānisma piemērošanas nolūkos ņemtu vērā iemaksas, ko tā būtu veikusi, ja pienākums šādas iemaksas veikt nebūtu beidzies.
74. To pašu iemeslu dēļ, ko norādījusi iesniedzējtiesa, es uzskatu, ka šie apstākļi neļauj pamatot netiešu diskrimināciju, ar ko ieinteresētā persona ir saskārusies.
75. No iesniedzējtiesas rīkojuma izriet, ka Cachaldora Fernández ir veikusi iemaksas Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēmā laikā no 1971. gada 15. septembra līdz 2010. gada 25. aprīlim, kas kopā ir 5523 dienas, visas no kurām tika nostrādātas pilna darba laika darbā, izņemot šādus laikposmus – no 1998. gada 1. septembra līdz 1999. gada 28. februārim, tad no 1999. gada 1. marta līdz 2001. gada 23. martam un no 2001. gada 24. marta līdz 2002. gada 23. janvārim. Iesniedzējtiesa norāda, ka Cachaldora Fernández nepilnu darba laiku ir strādājusi 3 gadus un 10 mēnešus, kas ir nenozīmīga viņas 39 gadus ilgās profesionālās karjeras daļa.
76. Aplūkotās tiesību normas rezultātā laikposms, kurā tā bija pārtraukusi veikt iemaksas sociālā nodrošinājuma sistēmā, tiek nosegts, pensijas pabalsta aprēķinā par pamatu ņemot līdz vienai astotdaļai samazinātas minimālās iemaksu bāzes, lai gan ļoti lielu daļu no savas profesionālās karjeras viņa ir bijusi nodarbināta pilnu darba laiku un tādējādi sociālā nodrošinājuma sistēmā ir veikusi iemaksas kā pilnu darba laiku nodarbināts darba ņēmējs.
77. Lai gan savos apsvērumos Spānijas valdība norāda, ka šāda metodoloģija ļauj tieši sasaistīt pabalsta summu ar iemaksām, ko darba ņēmējs ir veicis, man savukārt ir sajūta, ka šīs metodoloģijas rezultātā pastāvīgas invaliditātes pabalsta aprēķins, pamatojoties uz veiktajām iemaksām, ir veikts ieinteresētās personas karjeras “brīdī T”, kas obligāti neatspoguļo ieinteresētās personas ieguldījumu [sociālā nodrošinājuma sistēmā].
78. Tādējādi man šķiet, ka šādas metodoloģijas rezultātā tādos apstākļos kā pamatlietā minētie pastāvīgas invaliditātes pabalsta summas, kas personai pienākas, samazināšana ir notikusi nesamērīgi ar ieinteresētās personas veiktajām iemaksām visas tās profesionālās karjeras laikā un tādējādi tā nevar tikt pamatota ar objektīvu kritēriju, kas saistīts ar sociālā nodrošinājuma sistēmu, kura balstīta uz iemaksām, un vajadzību ievērot samērīguma principu.
79. Ņemot šo visu vērā, es tādēļ uzskatu, ka Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā minētais, kura rezultātā darba ņēmējiem, kas laikposmā tieši pirms sociālā nodrošinājuma iemaksu pārtraukšanas ir bijuši nodarbināti nepilnu darba laiku, tiek samazināta pabalsta summa, kas tiem pienākas pastāvīgas invaliditātes dēļ.
V – Secinājumi
80. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai sniegt šādu atbildi Tribunal Superior de Justicia de Galicia:
Padomes 1978. gada 19. decembra Direktīvas 79/7/EEK par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā minētais, kura rezultātā darba ņēmējiem, kas laikposmā tieši pirms sociālā nodrošinājuma iemaksu pārtraukšanas ir bijuši nodarbināti nepilnu darba laiku, tiek samazināta pabalsta summa, kas tiem pienākas pastāvīgas invaliditātes dēļ.