Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2023. gada 28. janvārī Thomas Heidmann iesniedza par Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2022. gada 18. novembra rīkojumu lietā T-586/22 Heidmann/Parlaments un Padome

(Lieta C-43/23 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Thomas Heidmann (pārstāve: S. Manna, advokāte)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu pilnībā atcelt 2022. gada 18. novembra rīkojumu lietā T-586/22, jo Eiropas Savienības Vispārējā tiesa esot pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai prasītājs izvirza piecus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Eiropas Savienības Vispārējā tiesa, sagrozīdama MHeidmann izvirzītos pamatus, esot pieļāvusi kļūdu. Vispārējā tiesa lietā esot spriedusi tā, it kā MHeidmann būtu pamatojis prasību ar pārvietošanās brīvību ES, bet viņa prasība bija pamatota ar tiesībām uz veselību un dzīvību.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauta tiesību kļūda attiecībā uz nosacījumu, ka apstrīdētajai regulai ir tieši jāietekmē prasītāja tiesiskais stāvoklis. Vispārējā tiesa nosprieda, ka apstrīdētās regulas neietekmēja prasītāja tiesisko stāvokli, jo tajās ir noteikts vienīgi tehniskais satvars.

Lai arī Regulā (ES) 2022/1034 ir noteikts tehniskais satvars, tas tieši ietekmē prasītāja un visu to ES pilsoņu tiesisko stāvokli, kas vēlas izmantot Eiropas digitālo Covid-19 sertifikātu.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauta tiesību kļūda attiecībā uz nosacījumu, kas saistīts ar apstrīdētā akta adresātu rīcības brīvību. Vispārējā tiesa nosprieda, ka apstrīdētajās regulās ir noteikts vienīgi tehniskais satvars, kura piemērošanā dalībvalstīm ir rīcības brīvība, un tas liedz uzskatīt, ka minētās regulas var piemērot automātiski.

Tomēr šī lieta attiecas uz vispārēji piemērojamu regulu, kurā ir noteikts tehniskais satvars, saskaņā ar kuru visiem Eiropas pilsoņiem var piešķirt digitālo Covid-19 sertifikātu, kas ir tieši piemērojams valsts tiesībās. Dalībvalstīm nav nekādas rīcības brīvības – neskatoties uz to –, vai to valsts Covid-19 sertifikāts atbilst regulā ietvertajiem nosacījumiem un pilsonis var izmantot Eiropas digitālo Covid-19 sertifikātu, vai arī tas tiem neatbilst un pilsonis nevar iegūt Eiropas digitālo Covid-19 sertifikātu.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauta tiesību kļūda attiecībā uz to, vai prasība var radīt personisku priekšrocību tam, kurš to ir cēlis. Vispārējā tiesa nosprieda, ka apstrīdēto regulu atcelšana nevar radīt nekādu priekšrocību pilsoņiem, jo tajās ir noteikts vienīgi tehniskais satvars. Tomēr nevar noliegt, ka apstrīdēto regulu atcelšana to tiesību normu dēļ, kuras ļauj piešķirt Eiropas digitālo Covid-19 sertifikātu personām, kuras nav veikušas analīzes, ļautu aizsargāt ES pilsoņu veselību un dzīvību.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka, pieņemot lēmumu par sistēmas pagarināšanu līdz 2023. gada 30. jūnijam, neesot ievērots samērīguma princips. Vispārējā tiesa nosprieda, ka samērīguma princips tika ievērots, “ņemot vērā neskaidrības attiecībā uz pandēmijas attīstību nākotnē”. Tomēr šajā gadījumā Vispārējā tiesa balstījās uz piesardzības principu, kurš atšķiras no samērīguma principa, un kas šajā gadījumā pieprasa zinātnisku pamatojumu nevis neskaidrus minējumus.

____________