VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)

2017. gada 7. decembrī (*)

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Ierēdņa un viņa laulātās slepkavība – Pieteikuma, sūdzības un prasības par zaudējumu atlīdzību savstarpējas atbilstības prasība – Pienākums nodrošināt Savienības personāla drošību – Cēloņsakarība – Materiālais kaitējums – Solidāra atbildība – Civildienesta noteikumos paredzēto pabalstu ņemšana vērā – Morālais kaitējums – Iestādes atbildība par mirušam ierēdnim nodarīto morālo kaitējumu – Iestādes atbildība par mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem nodarīto morālo kaitējumu

Lieta T‑401/11 P‑RENV‑RX

Stefano Missir Mamachi di Lusignano, ar dzīvesvietu Šanhajā [Shanghai] (Ķīna), un citi apelācijas sūdzības iesniedzēji, kuru uzvārdi norādīti pielikumā (1), ko pārstāv F. Di Gianni, G. Coppo un A. Scalini, advokāti,

apelācijas sūdzības iesniedzēji,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Gattinara un D. Martin, pārstāvji,

atbildētāja,

par apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2011. gada 12. maija spriedumu Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (F‑50/09, EU:F:2011:55), ar ko tiek lūgts šo spriedumu atcelt.

VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger] (referents), tiesneši S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] un S. Papasavs [S. Papasavvas],

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums (2)

1        Šī tiesvedība norisinās pēc 2015. gada 10. septembra pārskatīšanas sprieduma Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (C‑417/14 RX‑II, turpmāk tekstā – “pārskatīšanas spriedums”, EU:C:2015:588), ar kuru Tiesa vispirms ir konstatējusi, ka ar 2014. gada 10. jūlija spriedumu Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (T‑401/11 P, turpmāk tekstā – “spriedums apelācijas tiesvedībā”, EU:T:2014:625) par apelācijas sūdzību, kas celta par 2011. gada 12. maija spriedumu Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (F‑50/09, turpmāk tekstā – “pirmās instances spriedums”, EU:F:2011:55), tiek apdraudēta Eiropas Savienības tiesību vienotība, daļēji ir atcēlusi spriedumu apelācijas tiesvedībā un nodevusi lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā.

 Tiesvedības rašanās fakti

2        Alessandro Missir Mamachi di Lusignano (turpmāk tekstā – “Alessandro Missir Mamachi”) un viņa laulātā tika nogalināti 2006. gada 18. septembrī Rabātā (Maroka), kur viņam bija jāsāk pildīt savi pienākumi kā politiskajam un diplomātiskajam padomniekam Eiropas Kopienu Komisijas delegācijā. Slepkavība notika mēbelētā mājā, ko šī delegācija īrēja Alessandro Missir Mamachi, viņa laulātajai un viņu četriem bērniem.

3        Pēc šī notikuma bērni tika nodoti sava vectēva no tēva puses Livio Missir Mamachi di Lusignano (turpmāk tekstā – “Livio Missir Mamachi”) un vecāsmātes no tēva puses aizbildniecībā.

4        Komisija samaksāja Alessandro Missir Mamachi bērniem kā viņa mantiniekiem konkrēti summu 414 308,90 EUR apmērā kā maksājumu nāves gadījumā saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 73. pantu, kā arī summu 76 628,40 EUR apmērā saistībā ar dzīvesbiedra nāvi atbilstoši Civildienesta noteikumu X pielikuma 25. pantam. Jāpiebilst, ka Komisija šiem bērniem atzina tiesības, sākot no 2007. gada 1. janvāra, saņemt bāreņa pensiju, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 80. pantā, un pabalstu izglītībai, kas minēts Civildienesta noteikumu VII pielikumā.

5        2008. gada 25. februāra vēstulē Komisijai Livio Missir Mamachi izteica savu nepiekrišanu attiecībā uz viņa mazbērniem samaksāto summu. Tā kā Komisijas pieņemtais lēmums, atbildot uz šo vēstuli, viņu neapmierināja, viņš ar 2008. gada 10. septembra vēstuli, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību par šo lēmumu, apgalvojot, ka ir iestājusies Komisijas atbildība par dienesta kļūdu saistībā ar pienākuma aizsargāt savus darbiniekus neizpildi. Viņš izvirzīja arī Komisijas atbildību bez vainas un pakārtoti to, ka tā nav ievērojusi Civildienesta noteikumu 24. pantu, saskaņā ar kuru Eiropas Kopienas ir solidāri atbildīgas par tā kaitējuma kompensēšanu, ko trešā persona radījusi kādam to darbiniekam.

6        Ar 2009. gada 3. februāra lēmumu Komisija šo sūdzību noraidīja.

 Pirmās instances spriedums

7        Livio Missir Mamachi cēla prasību Eiropas Savienības Civildienesta tiesā, apgalvojot, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu aizsargāt savus darbiniekus. Minētā prasība pirmām kārtām bija vērsta uz 2009. gada 3. februāra lēmuma atcelšanu, ar kuru tika noraidīta viņa sūdzība, un otrām kārtām uz zaudējumu atlīdzināšanu, pirmkārt, Alessandro Missir Mamachi bērniem nodarīto materiālo zaudējumu – viņu vārdā, otrkārt, šiem bērniem nodarīto morālo kaitējumu – viņu vārdā, treškārt, viņam kā Alessandro Missir Mamachi tēvam nodarīto morālo kaitējumu – savā vārdā, ceturtkārt, Alessandro Missir Mamachi nodarīto morālo kaitējumu – viņa bērnu vārdā, kas pārņem viņu tēva tiesības.

8        Ar pirmās instances spriedumu Civildienesta tiesa noraidīja prasību kā daļēji nepieņemamu daļā, kurā tā attiecās uz apgalvoto morālo kaitējumu, un kā daļēji nepamatotu daļā, kurā tā attiecās uz norādītajiem materiālajiem zaudējumiem.

9        Attiecībā uz norādītajiem materiālajiem zaudējumiem vispirms Civildienesta tiesa nosprieda, ka, neizpildot savu pienākumu nodrošināt Alessandro Missir Mamachi aizsardzību un izdarot pārkāpumu, Komisija ir pieļāvusi pārkāpumu, kas rada tās atbildību. Civildienesta tiesa uzskatīja, ka cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un apgalvoto materiālo kaitējumu ir pierādīta. Turpinājumā Civildienesta tiesa nosprieda, ka atliek noteikt, kāda daļa atbildības par kaitējuma nodarīšanu ir slepkavam.

10      Ņemot vērā Livio Missir Mamachi apgalvoto divējādo kaitējumu, proti, divkāršo slepkavību un izdzīvošanas iespējas zudumu, kā arī to, ka otrais kaitējums ir mazāk aptverošs kā pirmais, pirmās instances sprieduma 197. punktā Civildienesta tiesa uzskatīja, ka uz Komisiju ir jāattiecina atbildība par 40 % no radītā kaitējuma.

11      Attiecībā uz materiālo zaudējumu apmēru pirmās instances sprieduma 200. punktā Civildienesta tiesa uzskatīja, ka ar ienākumu zaudēšanu saistītie materiālie zaudējumi, kas ir jāņem vērā šajā lietā, sasniedz 3 miljonus EUR.

12      Visbeidzot Civildienesta tiesa pirmās instances sprieduma 201. punktā ir atgādinājusi, ka Komisijai ir jāatlīdzina 40 % no šā kaitējuma, t.i., jāsamaksā summa 1,2 miljonu EUR apmērā, un pēc tam minētā sprieduma 202. punktā ir norādījusi, ka summas, kuras Komisija jau ir samaksājusi un turpinās maksāt tiesību pārņēmējiem un kuras pat pārsniedz Civildienesta noteikumos parasti paredzētos pabalstus, ir tuvas 1,4 miljoniem EUR, turklāt summa varētu pieaugt līdz apmēram 2,4 miljoniem EUR, ja attiecīgie pabalsti tiktu maksāti līdz visu četru bērnu divdesmit sestajai dzimšanas dienai. Tādējādi pirmās instances sprieduma 203. punktā Civildienesta tiesa konstatēja, ka Komisija jau ir pilnīgi atlīdzinājusi materiālos zaudējumus, par kuriem tā ir atbildīga.

13      Pirmās instances sprieduma 205. punktā no visa iepriekš minētā Civildienesta tiesa secināja, ka prasības pamats, lai arī tas ir pamatots, neļauj tai apmierināt Livio Missir Mamachi prasījumus, kas ir vērsti uz nodarīto materiālo zaudējumu atlīdzināšanu.

14      Livio Missir Mamachi iesniedza apelācijas sūdzību par pirmās instances spriedumu.

 Spriedums apelācijas tiesvedībā

15      Spriedumā apelācijas tiesvedībā Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes izvērtēja Civildienesta tiesas kompetenci izskatīt lietu pirmajā instancē. Vispārējā tiesa it īpaši nošķīra kaitējumu, kas nodarīts Alessandro Missir Mamachi, no vienas puses, un kaitējumu, kas nodarīts šī pēdējā minētā bērniem, kā arī Livio Missir Mamachi, no otras puses.

16      Saistībā ar Livio Missir Mamachi un Alessandro Missir Mamachi bērniem nodarīto materiālo un morālo kaitējumu Vispārējā tiesa nosprieda, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot savu kompetenci lemt par prasību, ciktāl tā attiecas uz šo zaudējumu atlīdzību, un nolēma, ka lieta ir jānosūta tai pašai, lai tā lemtu par šīm prasībām kā pirmās instances tiesa.

17      Attiecībā uz Alessandro Missir Mamachi nodarīto morālo kaitējumu, kuru bērnu vārdā lūdza atlīdzināt Livio Missir Mamachi, Vispārējā tiesa, vispirms atgādinājusi, ka Civildienesta tiesas kompetencē bija izskatīt šo prasību, konstatēja, ka tā, apmierinot iebildi par nepieņemamību, kuru izvirzījusi Komisija, lai apstrīdētu minētās prasības pieņemamību, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kļūdaini piemērojot pieteikuma par zaudējumu atlīdzību un sūdzības par lēmumu, ar kuru noraidīts šis pieteikums, savstarpējās atbilstības prasību.

 Pārskatīšanas spriedums

18      Pēc pirmā ģenerāladvokāta ierosinājuma Tiesa nolēma pārskatīt spriedumu apelācijas tiesvedībā. Ar pārskatīšanas spriedumu Tiesa būtībā, pirmkārt, atcēla spriedumu apelācijas tiesvedībā, ciktāl tas attiecas uz kompetenču sadalījumu starp Vispārējo tiesu un Civildienesta tiesu, otrkārt, nosprieda, ka šis spriedums ir jāuzskata par galīgu, ciktāl ar to Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka pirmās instances spriedumā Civildienesta tiesa bija pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apmierinot Komisijas izvirzīto pirmo iebildi par nepieņemamību un šī iemesla dēļ noraidot kā nepieņemamu prasību atlīdzināt morālo kaitējumu, kas nodarīts Alessandro Missir Mamachi, un, treškārt, nodeva lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai tā lemj par neatrisinātajiem jautājumiem.

 Tiesvedība Vispārējā tiesā pēc lietas nodošanas atpakaļ un lietas dalībnieku prasījumi

19      Pēc lietas nodošanas atpakaļ Vispārējā tiesā, kā tas ir norādīts iepriekš 18. punktā, tai ir jālemj par pamatiem, kuri nav tikuši izvērtēti spriedumā apelācijas tiesvedībā.

20      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 222. panta 1. punktam 2015. gada 12. oktobrī Livio Missir Mamachi un Komisija iesniedza savus rakstveida apsvērumus par secinājumiem, kuri attiecībā uz strīda atrisināšanu ir izdarāmi no pārskatīšanas sprieduma.

21      Livio Missir Mamachi atkārtoja savus prasījumus, kas jau formulēti lietā, kurā tika taisīts spriedums apelācijas tiesvedībā, proti, viņš lūdz Vispārējo tiesu:

–        atcelt pirmās instances spriedumu;

–        piespriest Komisijai samaksāt Alessandro Missir Mamachi tiesību pārņēmējiem summu 3 975 329 EUR kā atlīdzību par nodarīto materiālo kaitējumu;

–        atzīt par pieņemamu prasību par nemateriālā kaitējuma atlīdzību un piespriest Komisijai samaksāt:

–        Alessandro Missir Mamachi tiesību pārņēmējiem, pirmkārt, summu 250 000 EUR kā atlīdzību par nemateriālo kaitējumu, ko cieta upuris pirms savas nāves, un, otrkārt, summu 1 276 512 EUR kā atlīdzību par nemateriālo kaitējumu, ko viņi cieta kā upura bērni un traģiskās slepkavības liecinieki;

–        viņam personīgi summu 212 752 EUR kā atlīdzību par nemateriālo kaitējumu, ko viņš cietis kā upura tēvs;

–        piespriest Komisijai samaksāt kompensējošos procentus un nokavējuma procentus par laikā nesamaksātajām summām;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22      Komisija arī apstiprināja prasījumus, kuri minēti atbildes rakstā uz apelāciju, ko tā iesniegusi 2011. gada 16. decembrī lietā, kurā tika taisīts spriedums apelācijas tiesvedībā, un ar kuriem tā lūdz Vispārējo tiesu:

–        vienīgi attiecībā uz morālo kaitējumu, ko cietis Alessandro Missir Mamachi no uzbrukuma brīža līdz savas nāves brīdim, nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Civildienesta tiesai saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu I pielikuma 13. panta 1. punktu;

–        noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu vai kā nepamatotu;

–        piespriest Livio Missir Mamachi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejai nosūtīta 2015. gada 11. decembrī, Livio Missir Mamachi pārstāvis informēja Vispārējo tiesu par viņa nāvi un norādīja, ka viņa mantinieki, proti, Anne Sintobin (viņa laulātā), Stefano Missir Mamachi di Lusignano (viņa dēls), Maria Missir Mamachi di Lusignano (viņa meita), Carlo Missir Mamachi di Lusignano (Alessandro Missir Mamachi dēls, kurš tiesvedības laikā ir sasniedzis pilngadību), kā arī Filiberto Missir Mamachi di Lusignano, Tommaso Missir Mamachi di Lusignano un Giustina Missir Mamachi di Lusignano (Alessandro Missir Mamachi nepilngadīgie bērni, kurus pārstāv Anne Sintobin) ir paredzējuši turpināt tiesvedību Vispārējā tiesā. Attiecībā uz morālo kaitējumu, kas nodarīts Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem, Livio Missir Mamachi pārstāvis precizēja, ka Carlo Missir Mamachi di Lusignano, kurš ir sasniedzis pilngadību, rīkošoties savā vārdā un ka Anne Sintobin kļūšot par Alessandro Missir Mamachi trīs nepilngadīgo bērnu likumīgo pārstāvi Livio Missir Mamachi vietā. Papildus no lietas materiāliem izriet, ka 2016. gada 30. jūlijā Giustina Missir Mamachi di Lusignano arī ir sasniegusi pilngadību. Tādējādi Anne Sintobin, Stefano Missir Mamachi di Lusignano, Maria Missir Mamachi di Lusignano, Carlo Missir Mamachi di Lusignano, Filiberto Missir Mamachi di Lusignano, Tommaso Missir Mamachi di Lusignano un Giustina Missir Mamachi di Lusignano, apelācijas sūdzības iesniedzēji, rīkojas dažādos statusos. Septiņi Livio Missir Mamachi mantinieki rīkojas savā vārdā attiecībā uz sava morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Carlo Missir Mamachi di Lusignano un Giustina Missir Mamachi di Lusignano, kuri ir sasnieguši pilngadību tiesvedības laikā, arī rīkojas savā vārdā attiecībā uz viņiem nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu un viņu tēvam nodarītā morālā kaitējuma atlīdzināšanu kā šī pēdējā minētā mantinieki. Visbeidzot Filiberto Missir Mamachi di Lusignano un Tommaso Missir Mamachi di Lusignano, kuri ir nepilngadīgas personas, attiecībā uz prasību atlīdzināt viņu materiālo un morālo kaitējumu, kā arī viņu tēva morālo kaitējumu pārstāv Anne Sintobin.

 Juridiskais pamatojums

24      Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza trīs pamatus, no kuriem pirmais pamats ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, ko pieļāvusi Civildienesta tiesa, atzīstot par nepieņemamu prasību atlīdzināt morālo kaitējumu, kas nodarīts AlessandroMissir Mamachi četriem bērniem un Livio Missir Mamachi, otrais pamats attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, ko pieļāvusi Civildienesta tiesa, Komisijas atbildību ierobežojot līdz 40 %, un trešais pamats ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, ko pieļāvusi Civildienesta tiesa, nospriežot, ka materiālie zaudējumi pilnībā ir tikuši atlīdzināti ar Civildienesta noteikumos paredzētajiem pabalstiem.

[..]

 Par otro pamatu, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, ko pieļāvusi Civildienesta tiesa, Komisijas atbildību ierobežojot līdz 40 %

51      Apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā pārmet Civildienesta tiesai, ka tā ir piespriedusi Komisijai samaksāt materiālo zaudējumu atlīdzības daļu, lai gan tai esot bijis jāpiespriež samaksāt visa zaudējumu atlīdzība, pirmkārt, kā galvenajam atbildētājam un, otrkārt, solidāri. Šis pamats sastāv no četrām daļām. Trīs pirmās daļas attiecas uz Komisijas galveno atbildību, un ceturtā daļa – uz Komisijas solidāro atbildību.

52      Vispirms ir jāizvērtē trīs pirmās daļas.

 Par otrā pamata trīs pirmajām daļām, kas attiecas uz Komisijas atbildību kā galvenajai atbildētājai

53      Attiecībā uz pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Civildienesta tiesas argumentācija, kuras mērķis bija izslēgt Komisijas atbildību kā galvenajai atbildētājai, ir neloģiska un pretrunīga. Civildienesta tiesa pēc tam, kad tā pirmās instances sprieduma 183. punktā bija noteikusi “faktisku un tiešu” cēloņsakarību starp Komisijas pārkāpumu un divkāršo slepkavību, tā minētā sprieduma 192. punktā esot apgalvojusi, ka šī divkāršā slepkavība nebija minētā pārkāpuma “tūlītējas un nenovēršamas” sekas, kas nozīmē, ka Komisija nevar būt atbildīga kā galvenā un pilnīgi.

54      Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji jauc ar tās atbildību saistīto pārkāpumu, cēloņsakarību un sekas. Pirmās instances sprieduma 175. punktā Civildienesta tiesa esot konstatējusi pārkāpuma esamību, kas izpaužas kā noteiktu drošības pasākumu neīstenošana. Minētā sprieduma 183. punktā Civildienesta tiesa esot vienīgi apgalvojusi, ka Komisija bija radījusi apstākļus kaitējuma nodarīšanai un tādējādi cēloņsakarība ir pierādīta. Pirmās instances sprieduma 192. un 193. punktā Civildienesta tiesa attiecībā uz Komisijas atbildību esot secinājusi, ka divkāršā slepkavība nebija tās pārkāpuma tūlītējas un nenovēršamas sekas, tomēr uzbrucēja nodarījumi nevar pilnīgi atbrīvot Komisiju no tās atbildības. Tādējādi Civildienesta tiesa esot pareizi izvērtējusi Komisijas atbildības iestāšanās nosacījumus, proti, pārkāpumu un cēloņsakarību, lai pēc tam no tā izdarītu secinājumus, nosakot tās atbildību 40 % apmērā no radītā kaitējuma.

55      Otrā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka pirmās instances sprieduma 192. punktā Civildienesta tiesa kļūdaini ir izvērtējusi saistību starp Komisijas prettiesisko rīcību un tās sekām. Nošķīrums, ko šajā ziņā veikusi Civildienesta tiesa saistībā ar drošības neesamību, starp “parasti paredzamajām” sekām (zādzība, ko, iespējams, papildinātu fizisks nama iedzīvotāju apdraudējums) un neparedzamajām sekām (slepkavība), pamatojoties uz to smagumu, esot pretrunā reālajiem faktiem, kurus konstatējusi cour d’appel de Rabat [Rabātas apelācijas tiesa] 2007. gada 20. februāra un 18. jūnija spriedumos, tas esot neloģisks, patvaļīgs, un tam trūkstot jebkāda juridiska pamatojuma, jo no pirmās instances sprieduma 184. punkta izrietot, ka risks, kas ir ņemts vērā attiecībā uz Rabātas delegācijas darbinieku drošību, bija saistīts ar terorisma draudiem, kas esot daudz augstākas pakāpes risks nekā ar vispārējo noziedzību saistītais risks. Tādējādi tas pats attiecoties uz atlīdzības, kas Komisijai ir jāmaksā, attiecināšanu vienīgi uz parasti paredzamajām sekām, kas izriet no prettiesiskās darbības, par kuru tā ir atbildīga, šajā ziņā nošķirot dažādus vispārējās noziedzības nodarījumus. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka, ja tiek pieļauts, ka Komisija nav pareizi izpildījusi pienākumu nodrošināt sava ierēdņa aizsardzību, ir jāsecina, ka jebkurš notikums, kurš rada kaitējumu, ir šādas rīcības tiešas un paredzamas sekas.

56      Komisija uzskata, ka otrā pamata otrā daļā ir nepieņemama, jo tajā apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd Civildienesta tiesas veikto pierādījumu vērtējumu, proti, konkrētāk, nozieguma motīvu, kuru ir konstatējusi cour d’appel de Rabat, nenorādot uz minēto pierādījumu sagrozīšanu.

57      Katrā ziņā Komisija norāda, ka Civildienesta tiesa nav sagrozījusi šos pierādījumus, atzīstot, ka Alessandro Missir Mamachi un viņa laulātās slepkavības motīvs bija zādzība. Runājot par pirmās instances sprieduma 184. punktu, Civildienesta tiesa tajā esot precīzi izmantojusi apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumu, kura pamatā ir terorisma risks, lai noraidītu Komisijas argumentāciju.

58      Turklāt Komisija uzsver, ka tā acīmredzami nav izraisījusi Alessandro Missir Mamachi un viņa laulātās nāvi, jo slepkavības bijušas trešās personas nodarījums. Tādējādi pirmās instances sprieduma 192. punktā Civildienesta tiesa pamatoti esot norādījusi, ka divkāršā slepkavība nebija Komisijas pārkāpuma tūlītējas un nenovēršamas sekas. Būtu jāpiebilst, ka saskaņā ar judikatūru tikai ar faktu, ka nelikumīgā rīcība ir zaudējumu rašanās nepieciešams nosacījums tādā nozīmē, ka tie nerodas, ja nav šādas rīcības, nepietiek, lai konstatētu cēloņsakarību. Šajā ziņā Komisija atsaucas uz 2011. gada 30. novembra spriedumu Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome un Komisija (T‑107/08, EU:T:2011:704, 80. punkts). Turklāt, lai noteiktu Komisijas atbildības pakāpi, Civildienesta tiesa, piemērojot pirmās instances sprieduma 181. punktā minēto judikatūru, kurā noteikts, ka zaudējumus var izraisīt vairāki cēloņi, esot ņēmusi vērā faktu, ka slepkavību izdarītāja bija trešā persona.

59      Attiecībā uz kaitējuma rašanās paredzamības vērtējumu saistībā ar trešās personas iespējamo rīcību Komisija uzskata, ka tas attiecās uz pierādījumiem, kuri sniegti Civildienesta tiesai, un tādējādi apelācijas tiesa to nevarot pārskatīt.

60      Saistībā ar otrā pamata pirmajām divām daļām Komisija pakārtoti norāda, ka tad, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka pirmās instances sprieduma pamatojums ir neloģisks un pretrunīgs, pamatojuma aizstāšana ļautu lūgt šo prasību noraidīt. Šajā ziņā Komisija atsaucas uz 2006. gada 13. decembra sprieduma É. R. u.c./Padome un Komisija (T‑138/03, EU:T:2006:390) 134. punktu, kurā noteikts, ka, lai uzskatītu, ka pastāv cēloņsakarība, rīcībai, par kuru tiek vainots lietas dalībnieks, ir jābūt drošam un tiešam nodarītā kaitējuma cēlonim, un tādos gadījumos, kad rīcība, kura, iespējams, ir radījusi kaitējumu, ir bezdarbība, ir īpaši nepieciešama pārliecība, ka minēto kaitējumu ir radījusi tieši konkrētā bezdarbība un ka tas nevarētu būt radies no citas rīcības, kas ir nošķirama no rīcības, kurā tiek vainotas atbildētājas. Šajā gadījumā Komisija uzskata, ka cēloņsakarība starp pārkāpumu, proti, atturēšanos veikt noteiktus drošības pasākumus, un kaitējumu ir tikusi pārtraukta, jo kaitējumu ir radījusi rīcība, kas ir nošķirama no rīcības, kura uz to tiek attiecināta. Līdz ar to Komisija apgalvo, ka tā nekādi nav jāuzskata par atbildīgu par divkāršo slepkavību un ka tādēļ izskatāmā prasība ir jānoraida.

61      Attiecībā uz trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Komisijas atbildību varēja ierobežot principi, kurus var izsecināt no Padomes Direktīvas 89/391/EEK (1989. gada 12. jūnijs) par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (OV 1989, L 183, 1. lpp.), it īpaši no tās 5. panta 4. punkta, kurā ir paredzēta iespēja mazināt darba devēju atbildību, ja nelaimes gadījumi notiek neparastu un neprognozējamu apstākļu dēļ, kas nav darba devēju varā, vai ārkārtēju notikumu dēļ, no kuru sekām nevar izvairīties, kaut arī pielikti visi pūliņi. Katrā ziņā ar šo tiesību normu nevarot atvieglot Komisijas atbildību, jo tās priekšnosacījums esot, lai darba devējs būtu izrādījis rūpību un lai nelabvēlīgās sekas būtu bijušas nenovēršamas, kas tā neesot šajā gadījumā. Papildus apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka, pat atzīstot, ka apstākļi ir bijuši ārkārtēji, Komisija par tiem esot atbildīga, jo pirmās instances sprieduma 183. punktā Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka tad, ja Komisija būtu izpildījusi pienākumu nodrošināt sava ierēdņa aizsardzību, divkāršā slepkavība nebūtu notikusi.

62      Komisija uzskata, ka pirmās instances sprieduma 192. punktā ietvertā argumentācija ir izklāstīta tikai pakārtoti un nav Civildienesta tiesas argumentācijas galvenais motīvs. Turklāt tā ir atsaukusies uz Direktīvas 89/391 “principiem”, tādējādi ļaujot uzskatīt, ka pati tā nebūtu piemērojama, kas esot apstiprināts pirmās instances sprieduma 131. punktā, kurā skaidri ir norādīts, ka ierēdņa, kuram ir jāveic savi amata pienākumi trešajā valstī, mājoklis “nevar tikt pilnīgi uzskatīts par darba vietu Direktīvas 89/391 nozīmē”.

63      Ar pamata trim daļām, kuras var tikt izvērtētas kopā, apelācijas sūdzības iesniedzēji, izmantojot dažādus argumentus, apgalvo, ka būtībā, tiklīdz ir pierādīts, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu nodrošināt Alessandro Missir Mamachi aizsardzību, jebkurš notikums, kas rada kaitējumu, ir šādas rīcības tiešas un neparedzamas sekas. Tādējādi nošķīrumam, kas veikts starp vispārējās noziedzības neparedzamiem nodarījumiem un paredzamiem nodarījumiem, lai noteiktu Komisijas atbildību, neesot nozīmes, jo tās pienākuma neizpildes, izdarot pārkāpumu, sekas esot tādas, ka tā ir atbildīga par ikvienu vēlāk pārbaudāmu notikumu, kas rada kaitējumu. Būtībā apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd faktu, ka Civildienesta tiesa Komisijas pārkāpumu nav uzskatījusi par divkāršās slepkavības noteicošo un izšķirošo cēloni. Papildus apelācijas sūdzības iesniedzēji arī norāda, ka nošķīrums starp paredzamiem notikumiem un neparedzamiem notikumiem, ko veikusi Civildienesta tiesa, ir pretrunīgs attiecībā uz cour d’appel de Rabat konstatējumu un tādējādi ir neloģisks, jo vērā ņemtais risks, lai nodrošinātu Rabātas delegācijas darbinieku drošību, bija terorisma risks. Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd nošķīrumu starp paredzamiem notikumiem un neparedzamiem notikumiem saistībā ar Civildienesta tiesas atsauci uz Direktīvas 89/391 5. pantu. Savukārt Komisija neapšauba konstatējumu, kuru pirmās instances sprieduma 183. punktā izteikusi Civildienesta tiesa, ka cēloņsakarība starp pārkāpumu, ko tā ir pieļāvusi, un divkāršo slepkavību ir pierādīta. Šajā ziņā ir jānorāda, kā tas izriet no šī sprieduma 60. punkta, ka Komisija apšaubītu minēto cēloņsakarību tikai tad, ja Vispārējā tiesa apmierinātu kādu no šī pamata divām pirmajām daļām.

64      Iesākumā ir jākonstatē, ka principā viena un tā paša kaitējuma daudzu cēloņu gadījumā var tikt piemērotas divas cēloņsakarību teorijas, proti, “nosacījumu līdzvērtības” teorija un “adekvātas cēloņsakarības” teorija.

65      Saistībā ar pirmo teoriju šīs apelācijas nolūkos ir lietderīgi nošķirt divus gadījumus, proti, vienlaicīgu pārkāpumu gadījumu un secīgu pārkāpumu gadījumu. Pirmajā gadījumā var pastāvēt vienlaicīgi pārkāpumi, kurus pieļāvusi persona, kas nodarījusi kaitējumu, un kaitējuma upuris vai divas vai vairākas personas, kuras ir nodarījušas kaitējumu, tā sauktās personas, kas ir līdzvainīgas kaitējuma nodarīšanā. Otrajā gadījumā pārkāpumi ir izdarīti laika gaitā, un visbiežāk tiem ir atšķirīgs raksturs. Tomēr, lai gan pastāv šī atšķirība, divi pārkāpumi sekmē viena un tā paša kaitējuma rašanos. Proti, nepastāvot pirmajam pārkāpumam, otrais pārkāpums nebūtu ticis pieļauts, jo personai, kas ir izdarījusi šo pārkāpumu, bez pirmā pārkāpuma nebūtu iespējas to izdarīt.

66      Savukārt, runājot par otro teoriju, proti, adekvātas cēloņsakarības teoriju, ir hierarhiskā kārtībā jāsakārto iepriekšējo darbību saistībā ar kaitējumu svarīgums, no kā izriet, ka starp tām ir jānošķir darbības, kurām var tikt piešķirta cēloņu juridiskā kvalifikācija, un pārējās darbības. Šī teorija nozīmē, ka visas personas, kas ir līdzvainīgas kaitējuma nodarīšanā, ne vienmēr ir vienādi atbildīgas.

67      Runājot par Savienības tiesībām, parādās tendence par labu adekvātas cēloņsakarības teorijai. Proti, Savienības tiesa ir nospriedusi, ka Savienību var saukt pie atbildības tikai par kaitējumu, kas pietiekami tieši izriet no attiecīgās iestādes prettiesiskās rīcības (skat. spriedumus, 2000. gada 24. oktobris, Fresh Marine/Komisija, T‑178/98, EU:T:2000:240, 118. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2010. gada 19. marts, Gollnisch/Parlaments, T‑42/06, EU:T:2010:102, 110. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2012. gada 10. jūlijs, Interspeed/Komisija, T‑587/10, nav publicēts, EU:T:2012:355, 39. punkts un tajā minētā judikatūra), un ka prasītājai pusei ir jāpierāda, ka bez pieļautā pārkāpuma kaitējums nebūtu radies un ka šis pārkāpums ir galvenais tai nodarītā kaitējuma cēlonis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 30. septembris, Coldiretti u.c./Padome un Komisija, T‑149/96, EU:T:1998:228, 116.–121. punkts).

68      Būtu jāpiebilst, ka no judikatūras arī izriet, ka tad, ja, pirmkārt, iestādei pārmestā rīcība iekļaujas plašākā procesā, kurā ir piedalījušās trešās personas, un, otrkārt, apgalvotā kaitējuma tūlītējais cēlonis ir kādas trešās personas iejaukšanās, tiesai ir jāpārbauda, vai šī iejaukšanās ir bijusi padarīta par nenovēršamu tikai pārmestās rīcības dēļ vai, gluži pretēji, tā ir bijusi autonomas gribas izpausme (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 30. aprīlis, CAS Succhi di Frutta/Komisija, C‑497/06 P, nav publicēts, EU:C:2009:273, 61. un 62. punkts, un 2009. gada 18. decembris, Arizmendi u.c./Padome un Komisija, T‑440/03, T‑121/04, T‑171/04, T‑208/04, T‑365/04 un T‑484/04, EU:T:2009:530, 92. un 93. punkts). Autonomas gribas gadījumā tiesai ir jākonstatē cēloņsakarības pārtraukšana.

69      Tāpat no judikatūras izriet, ka koncepcija, saskaņā ar kuru, lai pastāvētu cēloņsakarība, ir pietiekami, ka nelikumīgā rīcība ir zaudējumu rašanās nepieciešams nosacījums tādā nozīmē, ka tie nerodas, ja nav šādas rīcības, neatbilst koncepcijai, kas dominē Savienības tiesībās. Proti, šāda plaša cēloņsakarības koncepcija neizriet no judikatūras par LESD 340. panta otro daļu. Šajā pēdējā minētajā pantā Savienības atbildība tiek ierobežota attiecībā uz zaudējumiem, kas tieši vai pietiekami tieši izriet no attiecīgās iestādes nelikumīgās rīcības, ar ko it īpaši tiek izslēgts, ka minētā atbildība aptver visus zaudējumus, kuri ir bijuši tikai attālas šīs rīcības sekas (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2007. gada 12. decembris, Atlantic Container Line u.c./Komisija, T‑113/04, nav publicēts, EU:T:2007:377, 39. un 40. punkts). Saskaņā ar šo loģiku Vispārējā tiesa arī ir nospriedusi, ka tikai ar faktu, ka nelikumīgā rīcība ir zaudējumu rašanās nepieciešams nosacījums tādā nozīmē, ka tie nerodas, ja nav šādas rīcības, nepietiek, lai konstatētu cēloņsakarību (spriedums, 2011. gada 30. novembris, Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome un Komisija, T‑107/08, EU:T:2011:704, 80. punkts).

70      Tomēr ir jāuzskata, ka ar iepriekš 67.–69. punktā minēto judikatūru netiek izslēgta absolūti nosacījumu līdzvērtības teorijas piemērošana un tā ļauj vienīgi konstatēt, ka tad, ja iestādes pieļautais pārkāpums ir attālināts no kaitējuma un tiesa konstatē cēloņsakarības pārtraukšanu, nosacījumu līdzvērtības teorija ir jānoraida. Tādējādi a contrario gadījumā, ja zaudējumi tieši vai pietiekami tieši izriet no iestādes pārkāpuma un ja šis pārkāpums tātad nav attālināts no kaitējuma tā, lai tiktu izraisīta cēloņsakarības pārtraukšana, Savienības tiesa var piemērot nosacījumu līdzvērtības teoriju.

71      Turklāt ir jāatgādina, ka Savienības tiesa skaidri ir uzskatījusi, ka zaudējumus var radīt ne vien viens faktisks un tiešs cēlonis, bet ka tos var izraisīt arī vairāki cēloņi, kas būtiski sekmē to rašanos. Tomēr šī judikatūra attiecas uz konkrētās iestādes atbildības mazināšanas gadījumiem paša upura rīcības dēļ, jo tas nav izrādījis visu nepieciešamo rūpību, lai novērstu kaitējumu vai to minimizētu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 12. jūnijs, Sommerlatte/Komisija, 229/84, EU:C:1986:241, 24.–27. punkts).

72      Visbeidzot, ņemot vērā šī sprieduma 70. punktu, gadījumā, ja iestāde ir atbildīga par aizsardzības pienākuma neizpildi, kura ir sekmējusi tāda specifiska kaitējuma rašanos, ko novērst ir bijis minētā pienākuma mērķis, ir jāuzskata, ka šī neizpilde, pat ja to nevar uzskatīt par vienīgo kaitējuma cēloni, pietiekami tieši var sekmēt tā rašanos. Tādējādi paredzamu vai neparedzamu trešās personas darbību tiesa var uzskatīt par tādu, kas nevar ne izraisīt cēloņsakarības pārtraukšanu, ne arī būt par apstākli, kas iestādi pilnībā atbrīvo no tās atbildības, un abi cēloņi, proti, iestādes pienākuma neizpilde, izdarot pārkāpumu, un trešās personas darbība, ir sekmējuši viena un tā paša kaitējuma rašanos.

73      Tomēr šajā lietā apsvērumos, kuri minēti pirmās instances sprieduma sadaļā ar nosaukumu “Par cēloņsakarību un tādu apstākļu esamību, kas atbrīvo no atbildības (upuru vaina un trešās puses darbība)”, Civildienesta tiesa pirmās instances sprieduma 177. punktā konstatējusi, ka Komisija bija pieļāvusi pietiekami būtisku pienākuma nodrošināt savu darbinieku drošību pārkāpumu, kas var radīt tās atbildību, ir pamatojusies uz pieņēmumu, ka ir jānosaka, vai Alessandro Missir Mamachi slepkavas darbība varēja pilnībā vai daļēji atbrīvot Komisiju no tās atbildības.

74      Turpinājumā savā argumentācijā Civildienesta tiesa ir atsaukusies uz spriedumiem, kuros ir piemērota gan adekvātas cēloņsakarības teorija, gan nosacījumu līdzvērtības teorija. Proti, pirmās instances sprieduma 179. un 180. punktā minētā judikatūra, šķiet, pamato adekvātas cēloņsakarības teorijas nozīmi, jo pirmās instances sprieduma 179. punktā Civildienesta tiesa ir veikusi atsauci uz judikatūru, saskaņā ar kuru Savienību var uzskatīt par atbildīgu tikai par tādu kaitējumu, kas pietiekami tieši izriet no attiecīgās iestādes prettiesiskās rīcības. Minētā sprieduma 180. punktā Civildienesta tiesa ir atsaukusies arī uz judikatūru, kurā noteikts, ka prasītājai ir jāpierāda, ka bez pieļautā pārkāpuma kaitējums nebūtu radies un ka pārkāpums ir galvenais tai nodarītā kaitējuma cēlonis. Papildus pirmās instances sprieduma 192. punktā Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka, “lai arī Komisija [..] [bija] radīj[usi] apstākļus kaitējuma nodarīšanai, divkāršā slepkavība nebija šī pārkāpuma tūlītējas un nenovēršamas sekas”.

75      Savukārt pirmās instances sprieduma 181. punktā Civildienesta tiesa ir atsaukusies uz 1986. gada 12. jūnija spriedumu Sommerlatte/Komisija (229/84, EU:C:1986:241, 24.–27. punkts), 1994. gada 3. februāra spriedumu Grifoni/Komisija (C‑308/87, EU:C:1994:38, 17. un 18. punkts) un 2000. gada 24. oktobra spriedumu Fresh Marine/Komisija (T‑178/98, EU:T:2000:240, 135. un 136. punkts), kuros noteikts, ka zaudējumus var radīt ne vien viens faktisks un tiešs cēlonis, bet ka tos var izraisīt arī vairāki cēloņi, kas būtiski sekmē to rašanos.

76      Turpinājumā pirmās instances sprieduma 191.–197. punktā Civildienesta tiesa ir noteikusi, kāda daļa atbildības ir slepkavam kaitējuma nodarīšanā, un līdz ar to – kāda ir Komisijas atbildības daļa.

77      Attiecībā uz izdzīvošanas iespējas zudumu Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka uz Komisiju ir attiecināma tieša un ekskluzīva atbildība par šo kaitējumu un ka Alessandro Missir Mamachi iespēja izdzīvot pēc gūtajiem ievainojumiem bija tik ļoti maza, ka to varēja novērtēt kā 20 %.

78      Attiecībā uz divkāršo slepkavību, kā ir norādīts iepriekš, pirmās instances sprieduma 192. punktā Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka uz Komisiju nevarētu attiecināt galveno atbildību par šo kaitējumu, jo divkāršā slepkavība nebija tās pārkāpuma tūlītējas un nenovēršamas sekas. Šajā ziņā Civildienesta tiesa ir norādījusi, ka slepkavības bija tāda indivīda nodarījums, kura motīvs bija zādzība un kura rīcība bija neparedzama, precizējot, ka šajā vērtējumā ir ietverta atsauce uz principiem, kas ietverti Direktīvā 89/391, kuras 5. panta 4. punktā ir noteikts, ka darba devēja atbildība var mazināties it īpaši gadījumiem neparastu un neprognozējamu apstākļu dēļ, kas nav darba devēja varā. Tomēr pirmās instances sprieduma 193. punktā Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka kādas trešās personas darbība nevar pilnīgi atbrīvot Komisiju no tās atbildības, konstatējot, ka risinājums, kas pilnīgi atbrīvotu šo pēdējo minēto no atbildības, neatbilstu judikatūrai, kurā pieļauts, ka kaitējumam var būt vairāki cēloņi. Tādējādi Civildienesta tiesa ir ņēmusi vērā judikatūru, kurā ir piemērota nosacījumu līdzvērtības teorija. Šādi rīkojoties, būtībā Civildienesta tiesa slepkavas rīcību patiešām nav uzskatījusi par neparedzamu vai, labāk, tā ir uzskatījusi, ka tai principā ir šāds raksturs, tomēr ir nolēmusi, ka judikatūra, kurā ir piemērota nosacījumu līdzvērtības teorija, pamato Komisijas pilnīgas atbrīvošanas no atbildības izslēgšanu. Līdz ar to Civildienesta tiesa ir uzskatījusi, ka Komisija 30 % apmērā ir atbildīga par divkāršo slepkavību un 40 % apmērā – par visiem nodarītajiem zaudējumiem.

79      Lai gan ir šī argumentācija, kuras pamatā ir divas dažādas cēloņsakarību teorijas, Civildienesta tiesa būtībā ir devusi priekšroku nosacījumu līdzvērtības teorijai, nevis adekvātas cēloņsakarības teorijai. Proti, pirmās instances sprieduma 183. punktā attiecībā uz cēloņsakarību starp pārkāpumu un divkāršo slepkavību Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka Livio Missir Mamachi no tiesību viedokļa ir pietiekami pierādījis cēloņsakarības faktisko un tiešo raksturu un ka tad, ja Komisija būtu izpildījusi pienākumu nodrošināt sava ierēdņa aizsardzību, divkāršā slepkavība nebūtu notikusi. Būtu jāpiebilst, ka Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka Komisija nav pierādījusi, ka cēloņsakarība bija tikusi pārtraukta, pirmkārt, pirmās instances sprieduma 189. punktā Alessandro Missir Mamachi nolaidības dēļ un, otrkārt, šī paša sprieduma 193. punktā ar trešās personas darbību. Visbeidzot un konkrēti attiecībā uz trešās personas darbību Civildienesta tiesa šajā pašā 193. punktā ir nospriedusi, ka Komisijas atbildības izslēgšana pilnībā neatbilstu judikatūrai, kura minēta pirmās instances sprieduma 181. punktā un kurā ir pieļauts, ka kaitējumam var būt vairāki cēloņi. Tomēr šī judikatūra, kurā ir minēta nosacījumu līdzvērtības teorija, nav piemērojama šajā lietā, jo tā attiecas uz iestādes atbildības mazināšanas gadījumiem paša upura rīcības dēļ. Lai gan ir šī kļūdainā atsauce, iepriekš 70. punktā minēto iemeslu dēļ šķiet, ka judikatūrā absolūtā veidā nav izslēgta nosacījumu līdzvērtības teorijas piemērošana, pieļaujot, ka tiesai būtu jāizvērtē, vai pārkāpums nav jāuzskata par cēloni, kas ir attālināts no kaitējuma. Tādējādi no Civildienesta tiesas argumentācijas izriet, ka divkāršo slepkavību ir sekmējuši divi cēloņi: Komisijas pienākuma nodrošināt drošību vainojama neizpilde un trešās personas darbība. Galu galā Civildienesta tiesa ir piemērojusi nosacījumu līdzvērtības teoriju.

80      Šādi rīkojoties, Civildienesta tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

81      Pirmkārt, ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, no iepriekš 67.–69. punktā minētās judikatūras izriet, ka principā iestādes pienākuma neizpilde, izdarot pārkāpumu, pati par sevi nav pietiekama, lai uzskatītu, ka tās rīcība ir faktisks un tiešs nodarīto zaudējumu cēlonis. Šajā ziņā judikatūrā arī ir precizēts, ka tad, ja, pirmkārt, iestādei pārmestā rīcība iekļaujas plašākā procesā, kurā ir piedalījušās trešās personas, un, otrkārt, apgalvotā kaitējuma tūlītējais cēlonis ir kādas trešās personas iejaukšanās, tiesai ir jāpārbauda, vai šī iejaukšanās ir bijusi padarīta par nenovēršamu tikai ar iestādei pārmesto rīcību vai, gluži pretēji, tā ir bijusi autonomas gribas izpausme. Tādējādi tiesai ir jākonstatē, ka ir tikusi pārtraukta cēloņsakarība, un no tā ir jāizdara secinājumi.

82      Otrkārt, ir arī jānorāda, ka, ja Civildienesta tiesa būtu piemērojusi adekvātas cēloņsakarības teoriju, tas būtu nozīmējis apelācijas sūdzības iesniedzēju prasības noraidīšanu. Proti, ir jākonstatē, ka adekvātas cēloņsakarības teorijas mehāniska un stingra piemērošana visos gadījumos nozīmē iestādes atbrīvošanu no atbildības, jo atbilstoši judikatūrai par trešās personas darbību, kas minēta šī sprieduma 68. punktā, minētā darbība sistemātiski nozīmētu cēloņsakarības pārtraukšanu, kuras rezultātā tiek izraisīta būtiska iestādes atbrīvošana no atbildības.

83      Treškārt, ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka koncepcija, saskaņā ar kuru, lai pastāvētu cēloņsakarība, ir pietiekami, ka nelikumīgā rīcība ir zaudējumu rašanās nepieciešams nosacījums tādā nozīmē, ka tie nerodas, ja nav šādas rīcības, neatbilst koncepcijai, kas dominē Savienības tiesībās. Tomēr, kā ir norādīts šī sprieduma 70. punktā, minētā judikatūra absolūti neizslēdz nosacījumu līdzvērtības teoriju. Proti, vērtējums par to, vai trešās personas autonomas gribas izpausme var izraisīt cēloņsakarības pārtraukšanu, ir atstāts tiesas ziņā. Tādējādi var izrādīties, ka trešās personas iejaukšanās, pat ja tā ir autonomas gribas izpausme, nepārtrauc cēloņsakarību starp pārkāpumu un kaitējumu, jo šajā gadījumā iestāde un trešā persona ir sekmējušas kaitējuma rašanos. Šajā ziņā izskatāmajā apelācijā cēloņsakarību, kuru konstatējusi Civildienesta tiesa pirmās instances spriedumā, starp Komisijas pārkāpumu un nodarīto kaitējumu Komisija nav apšaubījusi, izņemot gadījumu, ja Vispārējā tiesa apmierinātu kādu no divām pirmajām pamata daļām. Tādējādi, ja vien tas nav noticis, apelācijas tiesa nevar atgriezties pie vērtējuma, kuru ir veikusi Civildienesta tiesa, kas ir nospriedusi, ka Komisija ir atbildīga par pienākuma aizsargāt savus darbiniekus neizpildi, jo tā ir sekmējusi tāda specifiska kaitējuma rašanos, ko novērst ir bijis šī pienākuma mērķis, un ka tādējādi paredzama vai neparedzama trešās personas darbība nevarēja ne izraisīt cēloņsakarības pārtraukšanu, ne arī tikt uzskatīta par apstākli, kas Komisiju pilnībā atbrīvotu no tās atbildības, jo divi cēloņi, proti, vainojama Komisijas pienākuma neizpilde un trešās personas darbība, ir sekmējuši viena un tā paša kaitējuma rašanos.

84      Tādējādi, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka tāda pārkāpuma gadījumā, kas izpaužas kā aizsardzības pienākuma neizpilde, kura ir sekmējusi specifiska kaitējuma rašanos, ko novērst ir bijis minētā pienākuma mērķis, pat ja iestāde nevar tikt uzskatīta par galveno atbildīgo par kaitējumu, šī iestāde ir jāuzskata par līdzvainīgu kaitējuma nodarīšanā.

85      Šaubas par šo secinājumu nerada pārējie argumenti, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēji izklāsta šī pamata pirmajās trijās daļās.

86      Pirmkārt, pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Civildienesta tiesas argumentācija, kuras mērķis bija izslēgt Komisijas atbildību kā galvenajai atbildētājai, ir neloģiska un pretrunīga, jo Civildienesta tiesa, pirmās instances sprieduma 183. punktā konstatējusi “faktisku un tiešu” cēloņsakarību starp Komisijas pārkāpumu un divkāršo slepkavību, minētā sprieduma 192. punktā ir apgalvojusi, ka šī divkāršā slepkavība nebija šī pārkāpuma “tūlītējas un nenovēršamas” sekas, no kā izriet, ka Komisija nevar būt galvenā atbildīgā.

87      Ir pietiekami konstatēt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments pamatojas uz kļūdainu pirmās instances sprieduma interpretāciju. Pirmkārt, pirmās instances sprieduma 183. punktā Civildienesta tiesa nav lēmusi, ka Komisija bija vienīgā atbildīgā par zaudējumiem, bet ir nospriedusi, ka “Komisija [bija] tieši sekmējusi kaitējuma rašanos, radot apstākļus tā notikšanai” pienākuma aizsargāt savus darbiniekus pārkāpuma dēļ. Tādējādi nākamajā teikumā Civildienesta tiesa ir secinājusi, ka “tātad ir pierādīta faktiska un tieša cēloņsakarība”. Galu galā Civildienesta tiesa ir tikai nospriedusi, ka Komisijas pārkāpums var tikt uzskatīts par pietiekami tiešu, lai radītu tās atbildību par Alessandro Missir Mamachi slepkavību, pamatojoties uz judikatūru, kurā ir pieļauts, ka vienam un tam pašam kaitējumam var būt vairāki cēloņi. Kaut gan šī judikatūra, kura norādīta pirmās instances sprieduma 181. punktā un kurā ir minēta nosacījumu līdzvērtības teorija, nav piemērojama šajā lietā, ciktāl tā attiecas uz iestādes atbildības mazināšanas gadījumiem sakarā ar paša upura rīcību iepriekš 70. punktā norādīto iemeslu dēļ, no minētās judikatūras izriet, ka ar to absolūti netiek izslēgta nosacījumu līdzvērtības teorijas piemērošana tad, ja tiesa ir konstatējusi, ka pārkāpums nav no kaitējuma attālināts cēlonis.

88      Otrkārt, pirmās instances sprieduma 192. punktā Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka nevar nopietni apgalvot, ka Komisija būtu galvenā atbildīgā par šo kaitējumu, jo pat, ja šī pēdējā minētā bija radījusi apstākļus kaitējuma nodarīšanai, divkāršā slepkavība nebija tās pārkāpuma tūlītējas un nenovēršamas sekas tāpēc, ka slepkavības bija tāda indivīda nodarījums, kura motīvs bija zādzība un kura rīcība tādējādi nebija paredzama. Šajā ziņā Civildienesta tiesa ir minējusi faktu, ka šāds vērtējums neatšķiras no principiem, kas ietverti Direktīvā 89/391, kuras 5. panta 4. punktā ir noteikts, ka darba devēja atbildība var mazināties it īpaši gadījumiem neparastu un neprognozējamu apstākļu dēļ, kas nav darba devēja varā. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka minētajā pantā dalībvalstīm ir atzīta iespēja darba devējus pilnībā atbrīvot no atbildības vai samazināt viņu atbildību attiecībā uz neparedzamiem notikumiem. Tādējādi tieši šīs argumentācijas ietvaros Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka divkāršā slepkavība nebija vainojamas Komisijas pienākuma neizpildes tūlītējas un nenovēršamas sekas.

89      Tomēr pirmās instances sprieduma 193. punktā Civildienesta tiesa ir precizējusi, ka risinājums, kurš izpaužas kā pilnīga Komisijas atbrīvošana no atbildības, kas būtu bijis pirmās instances sprieduma 192. punktā minētā stingras piemērošanas sekas, nebūtu bijis atbilstošs judikatūrai, kurā pieļauts, ka kaitējumam var būt vairāki cēloņi. Galu galā Civildienesta tiesas konstatējums pirmās instances sprieduma 192. punktā ir tikai tās argumentācijas posms, un vienīgi pirmās instances sprieduma 193. punktā tā ir izdarījusi secinājumus no savas analīzes, nolemjot nepiemērot 192. punktā minēto principu, kas būtu nozīmējis Komisijas pilnīgu atbrīvošanu no atbildības, un secinot, ka Komisija un trešā persona bija sekmējušas kaitējuma rašanos. Jāpiebilst, ka šis Civildienesta tiesas secinājums atbilst pirmās instances sprieduma interpretācijai, ka pienākuma nodrošināt drošību vainojamas neizpildes gadījumā, kura ir sekmējusi tāda specifiska kaitējuma rašanos, ko novērst ir bijis minētā pienākuma mērķis, iestāde ir jāuzskata par līdzvainīgu nodarītajā kaitējumā, un trešās personas rīcība nevar tikt uzskatīta par apstākli, kas pilnībā atbrīvo iestādi no tās atbildības.

90      Otrkārt, ir arī jānoraida vairāki apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti, kuri ir ietverti otrajā un trešajā daļā un kuri ir saistīti ar Civildienesta tiesas veiktajiem vērtējumiem par vainojamas Komisijas pienākuma neizpildes seku paredzamo un neparedzamo raksturu, it īpaši attiecībā uz trešās personas motīvu, proti, zādzību un slepkavību. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka nošķīrums attiecībā uz motīva būtību, pirmkārt, ir pretrunīgs saistībā ar cour d’appel de Rabat konstatējumu un, otrkārt, ir neloģisks, jo attiecībā uz Rabātas delegācijas darbinieku drošību tika ņemts vērā terorisma risks. Papildus apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka ir nepareizi ierobežot Komisijas atbildību, pamatojoties uz principiem, kas ietverti Direktīvā 89/391, kuras 5. panta 4. punktā ir noteikts, ka darba devēja atbildība var mazināties it īpaši gadījumiem neparastu un neprognozējamu apstākļu dēļ, kas nav darba devēja varā, un apgalvo, ka katrā ziņā, pat atzīstot, ka apstākļi bija ārkārtēji, Komisija ir atbildīga, jo pirmās instances sprieduma 183. punktā Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka tad, ja Komisija būtu izpildījusi savu pienākumu nodrošināt sava ierēdņa aizsardzību, divkāršā slepkavība nebūtu notikusi.

91      Pirmkārt, argumentam par pretrunīgo un neloģisko raksturu attiecībā uz motīva būtību nevar piekrist. Kā pamatoti norāda Komisija, pirmās instances sprieduma 184. punktā Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka atšķirībai starp risku saistībā ar terorisma draudiem un vispārējo noziedzību nav nekādas ietekmes uz faktiskas un tiešas cēloņsakarības vērtējumu. Būtu jāpiebilst, ka minētajā punktā Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka ir saprātīgi uzskatīt, ka pasākumiem ar mērķi novērst teroristiska atentāta izdarīšanu a fortiori būtu jānodrošina efektīva aizsardzība pret ielaušanos ierēdņa mājoklī. Tādējādi, pat atzīstot, ka Civildienesta tiesa ir izteikusi pretrunīgu un neloģisku konstatējumu attiecībā uz faktiem, kurus ir konstatējusi cour d’appel de Rabat, par slepkavas motīvu, šis konstatējums nekādi neietekmē tās vērtējumu par Komisijas atbildību.

92      Otrkārt, ir jānoraida arguments, kas ir izvirzīts attiecībā uz Civildienesta tiesas izdarīto atsauci uz Direktīvas 89/391 5. pantu. Proti, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, pirmās instances sprieduma 192. punktā Civildienesta tiesa savu vērtējumu nav balstījusi uz šo pantu. Civildienesta tiesa, vispirms konstatējusi, ka Komisija bija radījusi apstākļus kaitējuma nodarīšanai, neizpildot pienākumu aizsargāt savus darbiniekus, ir piebildusi, ka galvenā atbildība par divkāršo slepkavību uz to nevar tikt attiecināta, jo šī divkāršā slepkavība bija neparedzama notikuma rezultāts. Turpinājumā Civildienesta tiesa ir secinājusi, ka šis konstatējums neatšķiras no principiem, kas ietverti Direktīvā 89/391, it īpaši tās 5. panta 4. punktā. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments attiecas uz pirmās instances sprieduma papildu motīvu un tādējādi var tikt noraidīts saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kurā noteikts, ka apelācijas sūdzības pamats, kurš attiecas uz nolēmuma papildu daļu, ir jānoraida (skat. spriedumu, 2015. gada 25. februāris, Walton/Komisija, T‑261/14 P, EU:T:2015:110, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

93      Katrā ziņā ir jānorāda, ka, pat atzīstot, ka atsauce uz minēto pantu ir kļūdaina sakarā ar to, ka trešās personas rīcība nebija neprognozējama, šī kļūda neietekmē rezultātu, pie kura nonākusi Civildienesta tiesa savas argumentācijas beigās. Proti, no iepriekš veiktās pārbaudes izriet, ka Civildienesta tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka Komisija un trešā persona bija sekmējušas kaitējuma rašanos, kas nozīmē, ka ne viena, ne otra nevar tikt uzskatīta par galveno atbildīgo.

94      Visbeidzot, treškārt, ir jānoraida arguments, ka, pat atzīstot, ka apstākļi bija ārkārtēji, Komisija esot bijusi jāuzskata par atbildīgo personu, jo pirmās instances sprieduma 183. punktā Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka, ja tā būtu izpildījusi pienākumu nodrošināt sava ierēdņa aizsardzību, divkāršā slepkavība nebūtu notikusi. Ar šo argumentu apelācijas sūdzības iesniedzēji no jauna apgalvo, ka, tā kā Komisija nav izpildījusi pienākumu aizsargāt savus darbiniekus, jebkuras sekas, kuras izriet no sekojošajiem notikumiem, ir uz to attiecināmas. Šajā ziņā jāatgādina, ka tad, ja Civildienesta tiesa būtu piemērojusi judikatūru par adekvātas cēloņsakarības teoriju, tai būtu bijis jānospriež, ka vainojamā Komisijas pienākuma neizpilde pati par sevi nav pietiekama, lai izdarītu secinājumu par tās atbildību. Tādējādi, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, vainojamās pienākuma neizpildes rakstura dēļ, proti, aizsardzības pienākuma pārkāpuma, kurš ir sekmējis specifiska kaitējuma rašanos, ko novērst ir bijis minētā pienākuma mērķis, Civildienesta tiesa būtībā ir uzskatījusi Komisiju un trešo personu par līdzvainīgām viena un tā paša kaitējuma nodarīšanā.

95      Tādējādi, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, otrā pamata pirmās trīs daļas ir jānoraida.

 Par ceturto daļu, kas attiecas uz Komisijas solidāro atbildību

96      Otrā pamata ceturtajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka, pat atzīstot, ka Komisija nebūtu jāuzskata par galveno atbildīgo par notikumu, kas rada kaitējumu, tai ir solidāri jāatlīdzina visi zaudējumi. Būtībā apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd atbildības sadalījumu, kuru noteikusi Civildienesta tiesa, apgalvojot, ka Komisija būtu jāuzskata par atbildīgu kopīgi ar slepkavu.

97      Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Komisijas solidārā atbildība izriet, pirmkārt, no principiem, kas ir kopīgi dalībvalstu tiesību sistēmām, otrkārt, no Civildienesta noteikumu struktūras un, treškārt, no Savienības atvasinātajām tiesībām.

98      Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka, tā kā nav specifisku noteikumu un judikatūras precedentu, ir jāatsaucas uz vispārējiem principiem, kas ir kopīgi dalībvalstu tiesību sistēmām. Šajā ziņā viņi min Vācijas, Spānijas, Francijas, Beļģijas un Itālijas judikatūru, kurā esot atzīts, ka tad, ja vairāki fakti ir sekmējuši kāda kaitējuma rašanos, katrai atbildīgajai personai ir jāatbild par visu radīto kaitējumu solidāri ar pārējām atbildīgajām personām. Papildus apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka ir arī iespējams piemērot solidāro atbildību dažādu pienākuma pamatu gadījumā. Šajā jautājumā viņi atsaucas uz ģenerāladvokāta G. van Gervena [G. Van Gerven] secinājumu lietā Spie‑Batignolles/Komisija (201/86, nav publicēti, EU:C:1989:300) 12. punktu, kurā viņš ir secinājis, ka “salīdzinošais pētījums par dalībvalstu tiesību sistēmām, ko veicis Tiesas Pētniecības un dokumentācijas dienests, [parādīja], ka lielākajā daļā dalībvalstu [ir ticis] atzīts, ka tad, ja [ir] pierādīts, ka līgumisks pārkāpums [..] un ārpuslīgumisks pārkāpums bija radījis vienu kaitējumu, šo abu pārkāpumu izdarītāji [var] tikt atzīti solidāri atbildīgi par šo kaitējumu”.

99      Otrkārt, attiecībā uz Civildienesta noteikumu struktūru apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Civildienesta noteikumu 24. panta interpretācija liecina, ka solidāras atbildības princips vēl jo vairāk ir jāpiemēro, ja kaitējumu izraisošais notikums ir padarīts par iespējamu ar iestāžu prettiesisko rīcību. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Civildienesta noteikumu 24. pants attiecas uz īpašu gadījumu, kurā Komisija, neiestājoties tās pašas atbildībai, pienākuma sniegt palīdzību saviem darbiniekiem dēļ ir solidāri atbildīga ar personu, kura ir atbildīga par kaitējumu izraisošo notikumu, pret kuru pēc tam tā var vērsties. Šajā lietā Civildienesta tiesa ir konstatējusi, ka Komisija bija pilnībā atbildīga par notikumu, kas rada kaitējumu. Tādējādi esot pilnīgi neloģiski atzīt, ka Komisija ir solidāri atbildīga, ja tās atbildība nav iestājusies, bet, gluži pretēji, nav solidāri atbildīga tiešām nopietnākā gadījumā, kā tas ir šajā lietā, kad tā ir sekmējusi kaitējumu radošā notikuma īstenošanos.

100    Treškārt, attiecībā uz Savienības atvasinātajām tiesībām apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka principi, kas ir noteikti Savienības tiesību aktos kompensācijas vardarbīgos noziegumos cietušajiem jomā un kas izriet no Padomes Direktīvas 2004/80/EK (2004. gada 29. aprīlis) par kompensāciju noziedzībā cietušajiem (OV 2004, L 261, 15. lpp.), norāda uz solidāru atbildību. Minētā direktīva, kuras pamatā ir Eiropas Konvencija par kompensācijām vardarbīgos noziegumos cietušajiem, kas parakstīta Strasbūrā 1983. gada 24. novembrī, esot balstīta uz principu, ka gadījumā, ja pārkāpuma izdarītājs nevar nodrošināt pilnīgu kaitējuma atlīdzību, dalībvalstīm ir jāveicina šī atlīdzināšana. Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka tas šķiet neloģiski, ka šāds pienākums neattiecas uz Komisiju gadījumā, kad tā pati ir sekmējusi kaitējumu izraisoša notikuma rašanos. Pat ja šie Savienības tiesību akti ir saistoši tikai dalībvalstīm, viņi uzskata, ka konkrēti Direktīvā 2004/80 paredzētais solidaritātesprincips a fortiori esot jāpiemēro Savienības iestādēm, it īpaši tad, ja notikums, kas rada kaitējumu, ir padarīts par iespējamu ar Komisijas vainojamu rīcību.

101    Komisija apgalvo, ka – attiecībā uz noteikumu par iestādes rīcības un trešās personas darbības sakritību – atsaucei uz principiem, kuri izriet no dalībvalstu tiesību sistēmām, nav nozīmes. Pirmkārt, vienīgais dokuments, lai noteiktu iespējamo iestāžu solidāro atbildību, esot Civildienesta noteikumi, jo LESD 270. pantā ir precizēts, ka Savienības tiesas kompetence izskatīt visas domstarpības starp Savienību un tās darbiniekiem tiek īstenota, “ievērojot ierobežojumus un nosacījumus, ko paredz Civildienesta noteikumi”. Šajā ziņā Komisija norāda, ka Civildienesta noteikumos atsauce uz solidāru atbildību ir veikta vienīgi 24. panta pirmajā daļā, kurā noteikts, ka Kopienas kopīgi atlīdzina ierēdnim radušos zaudējumus tiktāl, ciktāl ierēdnis neradīja zaudējumus ne apzināti, ne arī aiz nopietnas nolaidības, un tas nav saņēmis atlīdzību no personas, kura nodarīja zaudējumus. Papildus Civildienesta noteikumu 85.a pantā ir paredzēts subrogācijas Savienībai gadījums attiecībā uz cietušās personas, kas ir ierēdnis, vai viņa tiesību pārņēmēju tiesībām celt prasību pret atbildīgo trešo personu, izņemot, iespējams, prasību, kas vērsta pret trešo personu, par tādus zaudējumus izraisošu darbību, kurus ierēdnim radījusi trešā persona, izraisot nāvi, nejaušu ievainojumu vai slimību. Otrkārt, Komisija norāda, ka Itālijas un Beļģijas tiesu spriedumos, kurus ir minējuši apelācijas sūdzības iesniedzēji, solidāra atbildība bija pamatota, jo saistības pamats bija identisks, citiem vārdiem, uz “zaudējumus izraisošām darbībām” attiecās civiltiesības, bet šajā lietā slepkavas atbildība izriet no slepkavības izdarīšanas, ko regulē krimināltiesības, savukārt Komisijas atbildībai kā darba devējam ir “administratīvs un civils” raksturs.

102    Vispirms ir jāizvērtē arguments, ka solidāra atbildība izrietot no Civildienesta noteikumu struktūras. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Civildienesta noteikumu 24. pants attiecas uz īpašu gadījumu, kurā Komisija, neiestājoties tās pašas atbildībai, pienākuma sniegt palīdzību saviem darbiniekiem dēļ ir solidāri atbildīga ar personu, kas ir atbildīga par kaitējumu izraisošo notikumu, pret kuru pēc tam tā var vērsties, tāda kaitējuma gadījumā, kas nodarīts ierēdnim viņa amata vai pienākumu dēļ. Šajā lietā Civildienesta tiesa ir konstatējusi, ka Komisija bija atbildīga par notikumu, kas rada kaitējumu. Tādējādi neesot loģisks Vispārējās tiesas atzinums, ka Komisija ir solidāri atbildīga, ja tās atbildība nav iestājusies, bet, gluži pretēji, nav solidāri atbildīga tiešām nopietnākā gadījumā, kad tā ir sekmējusi kaitējumu izraisoša notikuma rašanos. Apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā piedāvā alternatīvu Civildienesta noteikumu 24. panta interpretāciju, saskaņā ar kuru solidāras atbildības principa piemērošana ir atkarīga nevis no tā, ka ierēdnim ir nodarīts kaitējums viņa amata vai pienākumu dēļ, bet gan no tā, vai iestāde ir vai nav pieļāvusi pārkāpumu. Galu galā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka tam, ka Alessandro Missir Mamachi ir nodarīts kaitējums viņa amata vai pienākumu dēļ, nav nekādas nozīmes, lai noteiktu Komisijas solidāro atbildību. Viņi uzskata, ka ir jāpārbauda, vai iestāde ir vai nav pieļāvusi pārkāpumu.

103    Komisija norāda, ka Civildienesta noteikumos ir veikta atsauce uz iestāžu solidāro atbildību vienīgi gadījumā, ja ierēdnis sava amata vai pienākumu dēļ ir cietis faktu dēļ, kuri minēti Civildienesta noteikumu 24. panta pirmajā daļā. Tādējādi Komisija esot atbildīga vienīgi gadījumā, kad ierēdnim ir nodarīts kaitējums viņa amata vai pienākumu dēļ. Papildus Komisija atzīmē, ka šajā lietā pirmās instances sprieduma 220.–225. punktā Civildienesta tiesa ir izslēgusi Civildienesta noteikumu 24. panta piemērošanu. Tāpat Komisija norāda, ka Civildienesta noteikumu 85.a pantā ir paredzēts subrogācijas Savienībai gadījums attiecībā uz ierēdņa vai viņa tiesību pārņēmēju tiesībām celt prasību pret atbildīgo trešo personu un ka tā turklāt bija civilprasītāja kriminālprocesā Marokas tiesā.

104    Iesākumā ir jānorāda, kā atzīmē Komisija, ka Civildienesta tiesa pirmās instances spriedumā ir noraidījusi pamatu saistībā ar to, ka Komisijai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu solidāri ir jāatlīdzina nodarītie zaudējumi, jo Alessandro Missir Mamachi netika noslepkavots sava amata vai pienākumu dēļ.

105    Lai gan, no vienas puses, Civildienesta tiesa pamatoti ir atteikusies piemērot Civildienesta noteikumu 24. pantu šajā lietā, no otras puses, ir jākonstatē, ka ar minēto pantu netiek izslēgta solidāra atbildība par ierēdnim nodarīto kaitējumu iestādes vainojamās rīcības dēļ.

106    Proti, abas daļas, kas veido Civildienesta noteikumu 24. pantu, ir jāinterpretē kopā. Redakcijā, kas piemērojama izskatāmajai lietai, bija paredzēts, ka “Kopienas palīdz visiem ierēdņiem, jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis vai viņa ģimenes loceklis guvis sava amata vai pienākumu dēļ”, un ka “šādos gadījumos Kopienas [solidāri] kopīgi atlīdzina ierēdnim radušos zaudējumus tiktāl, ciktāl ierēdnis neradīja zaudējumus ne apzināti, ne arī aiz nopietnas nolaidības, un tas nav saņēmis atlīdzību no personas, kura nodarīja zaudējumus”. Līdz ar to Civildienesta tiesa pamatoti ir noraidījusi pirmajā instancē izvirzīto pamatu, ņemot vērā, ka Alessandro Missir Mamachi netika nogalināts, izpildot savus amata pienākumus. Tādējādi, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītajam, šī panta piemērošanas priekšnoteikums ir fakts, ka ierēdnim ir nodarīts kaitējums viņa amata vai pienākumu dēļ.

107    Tomēr jākonstatē, ka, lai gan, pirmkārt, tāda ierēdņa gadījumā, kuram ir nodarīts kaitējums viņa amata vai pienākumu dēļ, Kopienas solidāri atlīdzina radītos zaudējumus neatkarīgi no tā, vai tās ir pieļāvušas pārkāpumu vai nav to pieļāvušas, un, otrkārt, nav iemesla norādīt uz solidāras atbildības jēdzienu, ja ierēdnim ir nodarīts kaitējums ārpus viņa pienākumu izpildes un ja iestādei nevar tikt pārmesta nekāda nelikumīga rīcība, kas ir cēloniski saistīta ar minēto kaitējumu, savukārt gadījumā, ja iestāde prettiesiski ir sekmējusi tā kaitējuma rašanos, kas ierēdnim nodarīts ārpus viņa pienākumu izpildes, regulējuma neesamība Civildienesta noteikumos, kā to norāda Komisija, nevar tikt interpretēta tādējādi, ka ar to tiek izslēgta iestādes solidāra atbildība.

108    Šajā ziņā 1986. gada 8. oktobra sprieduma Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371) 13. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka ar to, ka nav nevienas tieši izteiktas tiesību normas Civildienesta noteikumos un tiesiskajā regulējumā, nevar pamatot, lai izslēgtu ierēdņa un viņa tiesību pārņēmēju tiesības pieprasīt papildu atlīdzību, ja iestāde ir atbildīga par nelaimes gadījumu saskaņā ar vispārējām tiesībām un ja Civildienesta noteikumu sistēmas pabalsti nav pietiekami, lai nodrošinātu pilnīgu nodarītā kaitējuma atlīdzību. Lai gan ir taisnība, ka šis spriedums attiecās uz gadījumu, kad iestāde bija pieļāvusi pārkāpumu, ierēdnim izpildot savus pienākumus, tajā ir noteikts princips, ka regulējuma neesamība Civildienesta noteikumos nenozīmē visa tā izslēgšanu, kas tajos nav skaidri paredzēts. Tādējādi šis princips ir piemērojams šīs lietas apstākļos.

109    Būtu jāpiebilst, ka šo secinājumu nevar apšaubīt ar Komisijas izvirzīto argumentu attiecībā uz Civildienesta noteikumu 85.a pantu. Proti, minētais pants attiecas uz subrogāciju Savienībai trešās personas izraisīta kaitējuma gadījumā, lai gan šajā lietā Savienība ir jāuzskata par līdzvainīgu kaitējuma nodarīšanā. Līdz ar to faktam, ka tā ir bijusi civilprasītāja kriminālprocesā Marokas tiesā, nav nozīmes, lai noteiktu, vai ir jāatzīst tās solidāra atbildība ar slepkavu.

110    Pēc tam, kad ir noteikts, ka regulējuma neesamība Civildienesta noteikumos neizslēdz solidāru atbildību attiecībā uz ierēdnim nodarīto kaitējumu, kas izraisīts ar iestādes vainojamu rīcību, un pirms tiek izskatīts jautājums, vai minēto atbildību var pamatot ar principiem, kuri ir kopīgi dalībvalstu tiesību sistēmām, ir jāizvērtē divi Komisijas izvirzītie iebildumi.

111    Komisija apgalvo, pirmkārt, ka attiecībā uz noteikumu par iestādes rīcības un trešās personas darbības sakritību atsaucei uz principiem, kuri izriet no dalībvalstu tiesību sistēmām, nav nozīmes, jo atbilstoši LESD 270. pantam Savienības tiesas kompetence izskatīt visas domstarpības starp Savienību un tās darbiniekiem tiek īstenota Civildienesta noteikumu ietvaros, un, otrkārt, tā kā atlīdzināšanas pienākuma pamats ir atšķirīgs, jo slepkavas pienākums izriet no slepkavības izdarīšanas, kas tiek regulēta Marokas krimināltiesībās, bet Komisijas kā darba devēja pienākumam ir “administratīvs un civils” raksturs, solidāra atbildība nevar tikt atzīta, jo abu šo pienākumu pamats nav identisks.

112    Attiecībā uz pirmo iebildumu – tas ir jānoraida, pamatojoties uz šī sprieduma 106. un 107. punktā izklāstīto argumentāciju. Proti, ar faktu, ka Civildienesta noteikumos nav ietvertas tiesību normas par solidāru atbildību iestādei, kas ir sekmējusi tā kaitējuma rašanos, kurš nodarīts ierēdnim ārpus viņa pienākumu izpildes, automātiski netiek izslēgts šādas atbildības princips.

113    Arī otrais iebildums ir jānoraida. Proti, lai gan nav apstrīdams, ka Savienības tiesas kompetencē nav konstatēt slepkavas vainu, jo uz viņu attiecas Marokas krimināltiesības, tās kompetencē joprojām ir spriest par iestādes atbildību, ja tā – viena pati vai kopā ar trešo personu – ir radījusi kaitējumu ierēdnim. Pašos Civildienesta noteikumos ir piedāvāta interpretācija, kas ļauj noraidīt Komisijas argumentu. Proti, ja Alessandro Missir Mamachi būtu ticis nogalināts viņa pienākumu dēļ, Komisija būtu bijusi solidāri atbildīga ar slepkavu Civildienesta noteikumu 24. panta izpratnē. Ir tiesa, ka fakts, ka Alessandro Missir Mamachi netika nogalināts savu pienākumu dēļ, liedz piemērot minēto pantu, tomēr tā formulējums liecina, ka trešās personas atbildības raksturam nav nekādas ietekmes uz solidāro pienākumu, kas ir iestādei, kura ir līdzvainīga kaitējuma nodarīšanā. Proti, Civildienesta noteikumu 24. pants liecina, ka trešās personas rīcības dēļ Savienības tiesa var tikt aicināta izskatīt lietu, kas attiecas uz jautājumu par iestādes solidāro atbildību, un trešās personas atbildības raksturam nav nekādas ietekmes uz Savienības tiesas kompetenci lemt par iestādes solidāro atbildību.

114    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 24. panta otrajā daļā ir precizēts, ka Kopienas kopīgi atlīdzina ierēdnim radušos zaudējumus, ja viņš nav varējis saņemt atlīdzību no personas, kas nodarīja zaudējumus. Vispārējā tiesa šo tiesību normu ir interpretējusi tādējādi, ka prasības par zaudējumu atlīdzību, ko cēlis ierēdnis, pieņemamība ir pakārtota valsts tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanas nosacījumam, ja tie efektīvi nodrošina ieinteresēto personu aizsardzību un to rezultātā var tikt izmaksāta atlīdzība par apgalvotajiem zaudējumiem (spriedums, 2011. gada 12. jūlijs, Komisija/Q, T‑80/09 P, EU:T:2011:347, 67. punkts). Taču šo judikatūru nevar piemērot pēc analoģijas šajā lietā. Proti, šī interpretācija tika izstrādāta gadījumā, kad iestāde nebija pieļāvusi pārkāpumu, tomēr šajā lietā Komisija ir pieļāvusi pārkāpumu, kas ir sekmējis kaitējuma rašanos. Tādējādi, lai gan gadījumā, kad iestāde nebija izdarījusi pārkāpumu, Vispārējā tiesa iespēju ierēdnim pieprasīt šai iestādei atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi trešā persona, bija pakārtojusi tam, ka ierēdnis ir izdarījis visu nepieciešamo, lai saņemtu maksājamo atlīdzību valsts tiesā, lai izvairītos no tā, ka viņš uzreiz vēršas pret iestādi, nemēģinot saņemt atlīdzinājumu, kas jāmaksā trešajai personai, šī principa piemērošana izskatāmās lietas apstākļos lielā mērā būtu neapmierinoša un netaisnīga, ņemot vērā, ka Komisija kopā ar trešo personu ir līdzatbildīga par notikumu, kas radījis kaitējumu. Būtu jāpiebilst, ka no lietas materiāliem izriet, ka kriminālprocesā pret trešo personu, kura izdarīja slepkavību, cour d’appel de Rabat konstatēja šīs pēdējās minētās personas maksātnespēju un piesprieda tai samaksāt simbolisku summu viena dirhama (MAD) apmērā Savienībai, kas tiesvedībā iestājās kā civilprasītāja. Tādējādi šajā lietā, tā kā trešā persona bija maksātnespējīga, būtu vēl neapmierinošāk secināt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju prasība nav pieņemama, jo viņi nav izsmēluši tiesību aizsardzības līdzekļus, kuri paredzēti Marokas tiesību sistēmā.

115    Šo secinājumu neliek apšaubīt arī 1967. gada 14. jūlija spriedums Kampffmeyer u.c./Komisija (5/66, 7/66, no 13/66 līdz 16/66 un no 18/66 līdz 24/66, nav publicēts, EU:C:1967:31), kas minēts ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumos apvienotajās lietās Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB (no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:290, 106. punkts), kurā Tiesa būtībā ir nospriedusi, ka Savienības un dalībvalsts kopīgu ārpuslīgumisku saistību gadījumā iespējami cietušajiem indivīdiem vispirms tiek pieprasīts uzsākt tiesvedību kompetentajās valsts tiesu iestādēs, ja par iespējamiem pārkāpumiem galvenokārt un būtībā ir atbildīgas dalībvalstu iestādes. Proti, šis solidāras atbildības gadījums attiecas uz Savienības un kādas dalībvalsts dalītas pārvaldes situāciju, bet šajā lietā faktiskie apstākļi ir atšķirīgi.

116    Tādēļ ir jāizvērtē, vai no dalībvalstu tiesību sistēmām izriet vispārējs princips, ar kuru tiek atzīta personu, kas ir līdzvainīgas viena un tā paša kaitējuma nodarīšanā, solidāra atbildība un kuru var piemērot šajā lietā, ja iestāde ir sekmējusi tā kaitējuma rašanos, kas nodarīts ierēdnim ārpus viņa pienākumu izpildes.

117    Vispirms ir jāatgādina, ka LESD 340. panta otrajā daļā ir noteikts, ka “ārpuslīgumiskās atbildības gadījumā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas ir kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, kuru ir radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus”.

118    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka no dalībvalstu tiesību sistēmām izriet kopīgs vispārējs princips, ka līdzīgos apstākļos kā šajā lietā valsts tiesa atzīst personu, kuras ir līdzvainīgas viena un tā paša kaitējuma nodarīšanā, solidāru atbildību, uzskatot par taisnīgu to, ka cietušajai personai nav, pirmkārt, jānosaka kaitējuma daļa, par kuru katra persona, kas ir līdzvainīga, ir atbildīga, un, otrkārt, jāuzņemas risks, ka persona, pret kuru tā vēršas, ir maksātnespējīga.

119    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāsecina, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ierobežojot Komisijas līdzdalību Alessandro Missir Mamachi bērniem nodarītā materiālā kaitējuma atlīdzināšanā līdz 40 %. Tādējādi nav jāizskata arguments, kas attiecas uz Savienības atvasinātajām tiesībām, un otrā pamata ceturtā daļa ir jāapmierina.

 Par trešo pamatu, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, kuru ir pieļāvusi Civildienesta tiesa, nospriežot, ka materiālais kaitējums pilnībā ir ticis atlīdzināts ar Civildienesta noteikumos paredzētajiem pabalstiem

120    Vispirms apelācijas sūdzības iesniedzēji atzīmē, kā norādīts apelācijas sūdzības A.2. pielikuma 2. tabulā, ka pirmās instances sprieduma 202. punktā minētā summa ietver visus pabalstus, uz kuriem Alessandro Missir Mamachi bērniem ir tiesības līdz viņu astoņpadsmitajai dzimšanas dienai, proti, 1 381 077 EUR, un pabalstus, uz kuriem viņiem varētu būt tiesības ar nosacījumu, ka viņi paliek ģimenes apgādībā un turpina studijas līdz viņu divdesmit sestajai dzimšanas dienai, proti, 1 097 298 EUR. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji piebilst, ka Alessandro Missir Mamachi četru bērnu dzīvesvietas valstī Beļģijas Karalistē studijas augstākās izglītības mācību iestādē parasti tiek pabeigtas 22 vai 23 gadu vecumā. Līdz ar to, neņemot vērā to, ka summa 1 097 298 EUR apmērā ir tīri hipotētiska un tās samaksa ir pakārtota virknei nosacījumu, kas varētu arī netikt izpildīti, katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka šīs summas nevar tikt atskaitītas no atlīdzības summas, kas pienākas Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem.

121    Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Civildienesta tiesa, nospriežot, ka visi Civildienesta noteikumos paredzētie pabalsti, tostarp tie, kas ir nošķirami no Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzētā vienreizējā pabalsta, bija jāņem vērā, lai izvērtētu, vai Komisijas radītie zaudējumi jau ir atlīdzināti, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

122    Šī pamata pamatošanai, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka 1986. gada 8. oktobra spriedums Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371), uz kuru atsaucas Komisija un kuru ir minējusi Civildienesta tiesa pirmās instances sprieduma 204. punktā, nevar tikt piemērots šīs lietas apstākļos. Viņi uzskata, ka šis spriedums neattiecas uz visiem Civildienesta noteikumos paredzētajiem pabalstiem, bet gan tikai uz vienreizējo pabalstu, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 73. punktā.

123    Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka pensiju pabalsti, kuri samaksāti Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, nevar tikt atskaitīti no atlīdzības par kaitējumu, par kuru ir vainojama Komisija, jo pabalsti, kam ir pensijas raksturs, tiek piešķirti, pamatojoties uz tiesībām, kuras ierēdnis ir ieguvis atbilstoši savām darba attiecībām un kuras kā paša ierēdņa tiesības automātiski tiek nodotas mantiniekiem. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka atšķirīgs secinājums nozīmētu Alessandro Missir Mamachi četru bērnu diskrimināciju, ņemot vērā, ka šiem pēdējiem minētajiem praktiski esot jāsaņem tāda pati summa kā dabiskā nāvē miruša ierēdņa bērniem. Papildus apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka, tā kā nav no Savienības tiesību sistēmas izrietošu noteikumu, 1986. gada 8. oktobra sprieduma Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371) 22. punktā ir atsauce uz tiesībām, kas pastāv lielākajā daļā dalībvalstu saistībā ar iestādes ārpuslīgumisko atbildību attiecībā pret ierēdni.

124    Treškārt, attiecībā uz faktu, kā norādījusi Civildienesta tiesa pirmās instances sprieduma 111. punktā, ka Livio Missir Mamachi “[nebija] izvirzījis nevienu prasību saistībā ar to tiesību uz pensiju zaudēšanu, kuras viņa dēls būtu varējis iegūt”, apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka viņi ir “novērtējuši Missir Mamachi mantiniekiem nodarīto materiālo kaitējumu, neņemot vērā sociālos pabalstus, uz kuriem mirušajam ierēdnim būtu bijušas tiesības, uzskatot, ka tiesības uz pensiju, kuras ieguvis mirušais, [tika] kompensētas ar bāreņa pensiju, kas [tikusi] piešķirta” šī pēdējā minētā bērniem. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka pabalsti, kas Alessandro Missir Mamachi bērniem samaksāti atbilstoši pensijas apdrošināšanai, atbilst summām, kuras viņš, iespējams, būtu saņēmis pēc Civildienesta noteikumos paredzētā pensionēšanās vecuma sasniegšanas. Ņemot vērā šos apsvērumus, apelācijas sūdzības iesniedzēji uzsver, ka tad, ja pensijas tiesības tiktu atskaitītas no atlīdzības, summas, kas saistītas ar šīm tiesībām, tiktu atskaitītas divas reizes. Pirmkārt, tās tiktu izslēgtas no materiālo zaudējumu aprēķina. Otrkārt, tās tiktu atskaitītas no atlīdzības, kas maksājama noslepkavotā ierēdņa mantiniekiem.

125    Komisija apgalvo, ka Civildienesta tiesa pamatoti ir uzskatījusi, ka tiesa, izvērtējot, vai iestāde ir atlīdzinājusi nodarīto kaitējumu, ņem vērā visus Civildienesta noteikumos paredzētos pabalstus. Šī apsvēruma pamatošanai Komisija min 1986. gada 8. oktobra spriedumu Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371) un 1999. gada 9. septembra spriedumu Lucaccioni/Komisija (C‑257/98 P, EU:C:1999:402), kuros ir precizēts, ka ierēdņa tiesības uz atlīdzinājumu saskaņā ar vispārējām tiesībām ir tikai papildu tiesības un pastāv tikai tad, ja ierēdnis pierāda, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu sistēmu piešķirtie pabalsti nav pietiekami, lai nodrošinātu pilnīgu nodarītā kaitējuma kompensāciju. Pēc Komisijas domām, no tā izriet, ka, ja pabalsti, kas samaksāti atbilstoši pensijas apdrošināšanai, netiktu atskaitīti no atlīdzības, tiesību pārņēmēji saņemtu divkāršu atlīdzību, proti, bāreņa pensijas un summu, kas maksājama kā zaudējumu atlīdzība.

126    Komisija apgalvo, kā Civildienesta tiesa pirmās instances sprieduma 202. punktā ir uzsvērusi, ka tiesību pārņēmējiem tā jau ir piešķīrusi summas, kuras pārsniedz Civildienesta noteikumos parasti paredzētos pabalstus. Komisija uzskata, ka šis apstāklis pierādot to, ka tā ir ņēmusi vērā Alessandro Missir Mamachi nāves īpašos apstākļus, piešķirot pabalstus tā, lai izslēgtu diskriminējošu situāciju.

127    Saistībā ar atsauci, ko veikuši apelācijas sūdzības iesniedzēji, uz dalībvalstu tiesību sistēmām lietā, kurā tika taisīts 1986. gada 8. oktobra spriedums Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371), Komisija norāda, ka šī sprieduma 22. punktā Tiesa atsaucas nevis uz tiesībām, kas pastāv lielākajā daļā dalībvalstu saistībā ar iestādes ārpuslīgumisko atbildību pret konkrētu ierēdni, bet gan uz nelaimes gadījuma seku kompensēšanu G. Leussink laulātajai un meitām, proti, kompensāciju, kuru Tiesa katrā ziņā ir izslēgusi. Turklāt Komisija piebilst, ka atbilstoši Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūrai, kurā ir konstatēts zaudējumu atlīdzības prasības saistībā ar vispārējo tiesību pārkāpumu papildinošais raksturs, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem, nevar piekrist, ka nepastāvētu Savienības tiesību normas, kurās tiek reglamentētas tiesības uz atlīdzinājumu par ierēdņiem nodarīto kaitējumu. Līdz ar to atsaucei uz dalībvalstu judikatūru, pēc Komisijas domām, neesot nozīmes.

128    Visbeidzot saistībā ar dubultas atskaitīšanas risku Komisija norāda, ka Civildienesta tiesas apgalvojums pirmās instances tiesas sprieduma 111. punktā ir “pilnīgi mazsvarīgs un pakārtots un tādējādi neefektīvs”.

129    Iesākumā ir jākonstatē, ka, lai gan savos prasījumos apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz atlīdzināt materiālo kaitējumu 3 975 329 EUR apmērā, apelācijas sūdzībā viņi neapstrīd summu 3 miljonu EUR apmērā, kuru ir noteikusi Civildienesta tiesa, pamatojoties uz atalgojumu, ko Alessandro Missir Mamachi būtu saņēmis līdz savas pensionēšanās dienai, un kura ir ierobežota ar summu, kas būtu bijusi viņa un viņas laulātās rīcībā viņu vajadzībām. Proti, šajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd vienīgi to, ka Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka visi Civildienesta noteikumos paredzētie pabalsti, tostarp tie, kuri ir nošķirami no vienreizējā pabalsta, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 73. pantā, bija jāņem vērā, lai atlīdzinātu materiālo kaitējumu. Būtu jāpiebilst, ka, pat pieņemot, ka, lūgdami atlīdzināt materiālo kaitējumu 3 975 329 EUR apmērā, apelācijas sūdzības iesniedzēji ir apšaubījuši Civildienesta tiesas noteikto summu 3 miljonu EUR apmērā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Civildienesta tiesa ir konstatējusi, ka ir nodarīts kaitējums, tikai tās kompetencē ir prasības robežās noteikt šī kaitējuma atlīdzinājuma veidu un apmēru, ievērojot, ka, lai Vispārējā tiesa varētu veikt tiesas pārbaudi par Civildienesta tiesas spriedumiem, tiem ir jābūt pietiekami pamatotiem un attiecībā uz kaitējuma novērtējumu tajos ir jābūt norādītiem vērā ņemtajiem kritērijiem konstatētā apmēra noteikšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Komisija/Thomé, T‑669/13 P, EU:T:2014:929, 79. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēji nav paskaidrojuši, kādā veidā Civildienesta tiesa būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot kritērijus, kuri ir izmantoti, lai noteiktu summu 3 miljonu EUR apmērā, ir jāsecina, ka šī summa atbilst Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem nodarīto materiālo zaudējumu atlīdzībai.

130    Turpinājumā ir jāprecizē, pirmkārt, 1986. gada 8. oktobra sprieduma Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371), uz kuru ir atsaukusies Civildienesta tiesa pirmās instances sprieduma 204. punktā un kuru apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata par tādu, kas nav piemērojams šīs lietas apstākļos, piemērojamība un, otrkārt, 1999. gada 9. septembra sprieduma Lucaccioni/Komisija (C‑257/98 P, EU:C:1999:402), uz kuru savos apsvērumos atsaucas Komisija, piemērojamība.

131    Lietā, kurā tika taisīts 1986. gada 8. oktobra spriedums Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371), Tiesai bija lūgts lemt par jautājumu, vai Civildienesta noteikumu 73. pantā un noteikumos [par apdrošināšanu] paredzētā apdrošināšana pret nelaimes gadījumu risku veido vispusīgu kompensēšanas sistēmu, kurā nelaimes gadījuma darbā dēļ tiek izslēgta jebkāda cita zaudējumu atlīdzības prasība, pamatojoties uz vispārējo tiesību principiem. G. Leussink, viņa laulātā un viņu četri bērni bija iesnieguši papildu prasību par zaudējumu atlīdzību, apgalvojot, ka Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzētais atlīdzinājums sedzot tikai nelaimes gadījuma ekonomiskās sekas, nevis morālo kaitējumu. Vispirms sprieduma 11. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka apdrošināšana, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 73. pantā, balstās uz vispārēju ar iemaksām saistītu apdrošināšanas sistēmu pret nelaimes gadījumiem dienesta laikā un ārpus tā un ka tiesības uz pabalstu ir neatkarīgas no nelaimes gadījuma izraisītāja un viņa atbildības. Turpinājumā šī sprieduma 13. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka no tā, ka nav nevienas tieši izteiktas tiesību normas tiesiskajā regulējumā par papildu prasībām attiecībā pret iestādi, nevar izsecināt nevienu argumentu, lai izslēgtu tiesības ierēdnim vai viņa tiesību pārņēmējiem pieprasīt papildu atlīdzību, ja iestāde ir atbildīga par nelaimes gadījumu saskaņā ar vispārējām tiesībām un ja Civildienesta noteikumu sistēmas pabalsti nav pietiekami, lai nodrošinātu pilnīgu nodarītā kaitējuma atlīdzību.

132    Vispirms noteikusi, ka runa bija par nelaimes gadījumu darbā un ka konkrētais nelaimes gadījums bija noticis nolaidības dēļ, kas var radīt Komisijas atbildību (spriedums, 1986. gada 8. oktobris, Leussink/Komisija, 169/83 un 136/84, EU:C:1986:371, 15.–17. punkts), Tiesa ir piešķīrusi G. Leussink papildu kompensāciju 2 miljonu Beļģijas franku (BEF) apmērā. Attiecībā uz viņa laulāto un četriem bērniem Tiesa ir uzskatījusi, ka nelaimes gadījuma sekas attiecībā uz ģimenes dzīvi ir G. Leussink nodarītā kaitējuma rezultāts un ka tās nav vienas no sekām, par kurām varētu būt atbildīga Komisija kā darba devējs.

133    Attiecībā uz 1999. gada 9. septembra spriedumu Lucaccioni/Komisija (C‑257/98 P, EU:C:1999:402), kuru minējusi Komisija atbildes rakstā uz apelāciju, tā 23. punktā Tiesa ir apstiprinājusi, ka pabalsti, kuri saņemti atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam nelaimes gadījuma vai arodslimības gadījumā, Savienības tiesai bija jāņem vērā, lai novērtētu atlīdzināmo kaitējumu saistībā ar ierēdņa celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz pārkāpumu, kas var radīt darba devējas iestādes atbildību.

134    Tādējādi 1986. gada 8. oktobra spriedumā Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371) un 1999. gada 9. septembra spriedumā Lucaccioni/Komisija (C‑257/98 P, EU:C:1999:402) ir precizēta saistība starp pabalstiem, kuri saņemti saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu nelaimes gadījuma vai arodslimības gadījumā, un kompensēšanas sistēmu atbilstoši vispārējām tiesībām.

135    Pirmkārt, Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzētā sistēma un vispārējo tiesību sistēma ir papildinošas, no kā izriet, ka ir iespējams celt papildu zaudējumu atlīdzības prasību, ja iestāde ir atbildīga par nelaimes gadījumu saskaņā ar vispārējām tiesībām un ja pabalsti, kas samaksāti, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 73. pantu, nav pietiekami, lai nodrošinātu pilnīgu nodarītā kaitējuma atlīdzību (spriedums, 1986. gada 8. oktobris, Leussink/Komisija, 169/83 un 136/84, EU:C:1986:371, 13. punkts).

136    Otrkārt, piemērojot šo principu, judikatūrā tāpat ir precizēts tas, ka pabalsti, kas saņemti saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu nelaimes gadījuma vai arodslimības gadījumā, ir jāņem vērā, lai novērtētu atlīdzināmo kaitējumu saistībā ar ierēdņa celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz pārkāpumu, kas var radīt viņa darba devējas iestādes atbildību. Ja tā nebūtu, tad pastāvētu divkārša atlīdzība (spriedums, 1999. gada 9. septembris, Lucaccioni/Komisija, C‑257/98 P, EU:C:1999:402, 22. punkts).

137    Šajos abos spriedumos tomēr nav lemts par jautājumu, vai, nosakot atlīdzināmo kaitējumu, ir jāņem vērā visi sociālās apdrošināšanas pabalsti. Šajā lietā, pirmās instances sprieduma 204. punktā atsaucoties uz 1986. gada 8. oktobra spriedumu Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371), Civildienesta tiesa tomēr nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

138    Pat ja 1986. gada 8. oktobra spriedums Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371) attiecas uz saistību starp atlīdzību, kas maksājama saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu, un atlīdzību, kas maksājama, pamatojoties uz vispārējām tiesībām, no šī sprieduma neizriet, ka nekādi citi Civildienesta noteikumos paredzētie pabalsti nav jāņem vērā, lai noteiktu summu, kas maksājama kā nodarītā kaitējuma atlīdzinājums. Būtu jāpiebilst, kā norāda Komisija, ka tad, ja pensiju apdrošināšanas pabalsti, proti, bāreņa pensija, netiktu atskaitīti no summas, kas maksājama kā kaitējuma atlīdzinājums, tiesību pārņēmēji saņemtu divkāršu atlīdzību, pirmo atlīdzību veidotu bāreņa pensijas un otrā atlīdzība būtu maksājama kā kaitējuma atlīdzinājums. Turklāt bāreņa pensijas, kuras ir saņēmuši Alessandro Missir Mamachi tiesību pārņēmēji, ir līdzvērtīgas pabalstiem, kurus viņš būtu saņēmis, ja viņš paliktu dzīvs, un tātad tās kā tādas ir jāatskaita no materiālo zaudējumu atlīdzības summas. Visbeidzot Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka atlīdzību, kas maksājama nāves gadījumā, var izmaksāt papildus 3. nodaļā paredzētajiem pabalstiem un tātad kopā ar bāreņa pensiju, kas paredzēta to 80. pantā. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentam, ka princips, kas noteikts 1986. gada 8. oktobra spriedumā Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371), neattiecas uz šo lietu, nevar piekrist.

139    Šo secinājumu neliek apšaubīt apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, ka esot diskriminējoši uzskatīt, ka bāreņa pensijas, kas samaksātas Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem atbilstoši Civildienesta noteikumiem, varētu tikt atskaitītas no atlīdzības par zaudējumiem, par kuriem ir atbildīga Komisija, jo tas nozīmētu, ka pret Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem ir jāizturas kā pret dabiskā nāvē miruša ierēdņa bērniem. Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka, pretēji tam, ko norāda apelācijas sūdzības iesniedzēji, un kā ir konstatējusi Civildienesta tiesa pirmās instances sprieduma 204. punktā, Komisija ir ņēmusi vērā šīs lietas ļoti īpašos apstākļus, piešķirot Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem summas, kas pārsniedz Civildienesta noteikumos ietvertos pienākumus, kuri ir paredzēti attiecībā uz dabiskā nāvē miruša ierēdņa tiesību pārņēmējiem. Proti, Komisija viņam pēc nāves ir piešķīrusi paaugstinājumu un, pamatojoties uz šo paaugstinājumu, ir aprēķinājusi viņa tiesību pārņēmējiem maksājamos pabalstus. Turklāt Komisija, piemērojot Civildienesta noteikumu 76. pantu, katram bērnam ir piešķīrusi ikmēneša maksājumu, kas atbilst diviem apgādājamā bērna pabalstiem. Visbeidzot ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji pamatojas uz kļūdainu pieņēmumu, jo tā ierēdņa bērni, kurš nav miris nelaimes gadījuma vai arodslimības dēļ, bet ir miris dabiskā nāvē, nesaņem atlīdzību, kas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu tiek samaksāta tā ierēdņa bērniem, kurš ir miris nelaimes gadījuma vai arodslimības dēļ. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēji nevar pamatoti apgalvot, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tai nevar pārmest, ka tā ir konstatējusi, ka attieksme pret Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem ir bijusi tāda pati kā pret dabiskā nāvē miruša ierēdņa bērniem.

140    Ir arī jānoraida apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, ka, tā kā nav no Savienības tiesībām izrietošu noteikumu, 1986. gada 8. oktobra spriedumā Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371) ir atsauce uz tiesībām, kas pastāv lielākajā daļā dalībvalstu saistībā ar iestādes ārpuslīgumisko atbildību pret ierēdni. Proti, šī sprieduma 22. punktā Tiesa atsaucas nevis uz tiesībām, kas pastāv lielākajā daļā dalībvalstu saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību pret ierēdni, it īpaši uz maksājamo sociālo pabalstu atskaitāmību, bet gan uz nelaimes gadījuma radīto seku attiecībā uz ģimenes dzīvi kompensēšanu, proti, kompensāciju, kuru katrā ziņā Tiesa ir izslēgusi.

141    Tāpat kā neefektīvs ir jānoraida apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā pirmās instances sprieduma 111. punktā, nospriežot, ka viņi nebija izvirzījuši nevienu prasību saistībā ar tiesību uz pensiju zaudēšanu. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka viņiem nebija jāpieprasa atlīdzība atbilstoši šīm tiesībām, ņemot vērā, ka tās nevar tikt ņemtas vērā, nosakot materiālo zaudējumu atlīdzības apmēru. Tomēr, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, pirmās instances sprieduma 111. punktā Civildienesta tiesa ir tikai konstatējusi, ka neviena prasība saistībā ar tiesību uz pensiju zaudēšanu nav tikusi izvirzīta, lai gan judikatūrā, it īpaši 2004. gada 5. oktobra spriedumā Sanders u.c./Komisija (T‑45/01, EU:T:2004:289, 167. punkts) un 2007. gada 12. jūlija spriedumā Sanders u.c./Komisija (T‑45/01, EU:T:2007:221, 87.–90. punkts), ir pieļauts, ka šīs tiesības var ņemt vērā, vērtējot materiālos zaudējumus. Tādējādi tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka viņiem nebija jāiesniedz prasība saistībā ar tiesību uz pensiju zaudēšanu, neietekmē pareizo vērtējumu, kurš turklāt nav apšaubīts un kuru veikusi Civildienesta tiesa, kas ir konstatējusi, ka neviena prasība šajā ziņā nav tikusi iesniegta.

142    Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka summa, kas ir jāsamaksā Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem, ja viņi turpinātu studijas līdz viņu divdesmit sestajai dzimšanas dienai, esot hipotētiska, jo tās izmaksāšana ir pakārtota virknei nosacījumu, kuri varētu arī netikt izpildīti, un tādējādi to nevar ņemt vērā kā pabalstu, ko viņi ir saņēmuši.

143    Pirmās instances sprieduma 202. punktā Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka to summu apmērs, kuras Komisija jau ir samaksājusi un turpināšot maksāt, sasniedz 1,4 miljonus EUR un ka šis apmērs varētu pieaugt līdz aptuveni 2,4 miljoniem EUR, ja attiecīgie pabalsti tiktu maksāti līdz visu četru bērnu divdesmit sestajai dzimšanas dienai. Līdz ar to jākonstatē, ka Civildienesta tiesa skaidri nav izteikusies par principu saistībā ar šo pēdējo summu atskaitāmību no summas, kas maksājama kā atlīdzināmie zaudējumi.

144    Ņemot vērā šos apsvērumus, arguments, kas ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, kuru pieļāvusi Civildienesta tiesa, attiecībā uz tās summas hipotētisko raksturu, kuru saņemtu Alessandro Missir Mamachi četri bērni, ja viņi turpinātu savas studijas līdz viņu divdesmit sestajai dzimšanas dienai, ir jānoraida kā neefektīvs, un trešais pamats kopumā ir jānoraida kā nepamatots.

145    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāatceļ pirmās instances spriedums, ciktāl Civildienesta tiesa ir noraidījusi kā nepieņemamas prasības atlīdzināt morālo kaitējumu, kas nodarīts Livio Missir Mamachi un Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem, un Komisijas atbildību ir ierobežojusi 40 % apmērā no materiālā kaitējuma, kas nodarīts Alessandro Missir Mamachi tiesību pārņēmējiem, lai gan tai bija jāpiespriež atlīdzināt zaudējumus solidāri.

 Par prasību pirmajā instancē

[..]

 Par prasību atlīdzināt materiālos zaudējumus, kas nodarīti Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem

148    No šī sprieduma 118. un 119. punkta izriet, ka Komisijai ir piespriests solidāri atlīdzināt materiālo kaitējumu, kas nodarīts Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem. Šī kaitējuma atlīdzības apmērs ir ticis noteikts 3 miljoni EUR.

149    Ir jānorāda, ka šī sprieduma 138. un 139. punktā ir nospriests arī, ka Civildienesta tiesa pamatoti ir lēmusi, ka bāreņa pensijas bija jāņem vērā, lai atlīdzinātu materiālos zaudējumus.

150    Šajā ziņā ir jāatgādina Civildienesta noteikumos paredzētās normas, kurām var būt ietekme šajā lietā attiecībā uz pabalstiem, kuri, tā kā tos var uzskatīt par veidu kā tiek atlīdzināti materiālie zaudējumi, proti, Alessandro Missir Mamachi atalgojuma zaudējums, ir jāatskaita no summas 3 miljonu EUR apmērā.

151    Pirmkārt, Civildienesta noteikumu 70. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka ierēdņa nāves gadījumā apgādājamie bērni saņem mirušā pilnu atalgojumu līdz trešā mēneša beigām pēc mēneša, kurā iestājusies nāve. Otrkārt, Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka nāves gadījumā šajā tiesību normā norādītie ģimenes locekļi saņem vienreizēju maksājumu, kas vienāds ar pieckārtīgu mirušās personas gada pamatalgu, ko aprēķina, ņemot vērā 12 mēnešus pirms [nelaimes gadījuma] saņemtās ikmēneša algas lielumu. Treškārt, Civildienesta noteikumu 76. pantā ir paredzēts, ka var piešķirt dāvinājumus, aizdevumus vai avansus mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem, kas ir nonākuši īpaši grūtos apstākļos dažādu iemeslu dēļ, tostarp saistībā ar ģimenes apstākļiem. Ceturtkārt, Civildienesta noteikumu 80. pantā ir noteikts, ka tad, ja ierēdnis mirst, neatstājot laulāto, kam būtu tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju, bērni, ko mirušais pirms nāves apgādājis VII pielikuma 2. panta nozīmē, ir tiesīgi saņemt bāreņa pensiju saskaņā ar nosacījumiem, kuri paredzēti VIII pielikuma 21. pantā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka VIII pielikuma 21. panta 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka bārenim ir tiesības uz pabalstu izglītībai saskaņā ar nosacījumiem, kuri paredzēti VII pielikuma 3. pantā. Piektkārt, no Civildienesta noteikumu 67. panta 2. un 4. punkta izriet, ka apgādājamā bērna pabalstus var izmaksāt citai personai, kas nav ierēdnis.

152    Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, pirmkārt, ka atbilstoši Civildienesta noteikumu 70. panta pirmajai daļai Komisija ir samaksājusi Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem viņa pilnu atalgojumu par laikposmu no 2006. gada 1. oktobra līdz 31. decembrim. Otrkārt, Komisija viņiem ir samaksājusi kopējo summu 414 308,90 EUR kā maksājumu nāves gadījumā saskaņā ar minēto Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kā arī kopējo summu 76 628,40 EUR saistībā ar dzīvesbiedra nāvi atbilstoši Civildienesta noteikumu X pielikuma 25. pantam. Treškārt, Komisija šiem četriem bērniem ir atzinusi tiesības, sākot no 2007. gada 1. janvāra, saņemt bāreņa pensiju, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 80. pantā, proti, kopējo summu 4376,82 EUR mēnesī, un pabalstu izglītībai, kas minēts Civildienesta noteikumu VII pielikumā, proti, kopējo summu 2287,19 EUR mēnesī. Ceturtkārt, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 76. pantu ar 2007. gada 14. maija lēmumu Komisija katram no četriem bērniem līdz 19 gadu vecumam ir piešķīrusi ikmēneša ārkārtas atbalstu sociālu iemeslu dēļ, kas vienāds ar apgādājamā bērna pabalsta apmēru par kopējo summu 1332,76 EUR mēnesī. Ar 2008. gada 4. jūlija lēmumu šī pēdējā minētā summa tika divkāršota no 2008. gada 1. augusta. Piektkārt, no lietas materiālu pirmajā instancē 4. pielikuma izriet, ka Livio Missir Mamachi ir saņēmis apgādājamo bērnu pabalstu par kopējo summu 1453,84 EUR mēnesī un nodokļa samazinājumu pēc četru nodokļu atlaižu piemērošanas saistībā ar apgādājamiem bērniem, kas, ņemot vērā nodokli, kurš maksājams bez apgādājamā bērna, un reāli samaksāto nodokli, nozīmē, ka Komisija ir samaksājusi summu 1015,78 EUR apmērā.

153    Ir jākonstatē, ka bez summas 76 628,40 EUR apmērā, kas saņemta saistībā ar dzīvesbiedra nāvi atbilstoši X pielikuma 25. pantam un ko nevar uzskatīt par veidu, ar kura starpniecību Komisijai ir jāizpilda savs pienākums atlīdzināt ar Alessandro Missir Mamachi atalgojuma zaudēšanu saistītos materiālos zaudējumus, summa, kas samaksāta atbilstoši Civildienesta noteikumu 70. panta pirmajai daļai, vienreizējais maksājums nāves gadījumā, kas piešķirts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta a) apakšpunktu, bāreņa pensijas, kuras maksājamas, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 80. pantu, pabalsti izglītībai, kuri minēti Civildienesta noteikumu VII pielikumā, ikmēneša ārkārtas atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 76. pantu, apgādājamo bērnu pabalsti, kā arī ar nodokļu atlaidi saistītā summa ir jāatskaita no summas 3 miljonu EUR apmērā.

154    Attiecībā uz bāreņa pensijām – iepriekš 138. punktā ir konstatēts, ka, ja tās netiktu atskaitītas no summas, kas maksājama kā nodarīto materiālo zaudējumu atlīdzība, tiesību pārņēmēji saņemtu divkāršu atlīdzību. Runājot par summu, kas samaksāta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 70. pantu, tā atbilst Alessandro Missir Mamachi trīs mēnešu algai un tātad ir jāņem vērā, maksājot atlīdzību saistībā ar viņa atalgojuma zaudēšanu. Attiecībā uz maksājumu nāves gadījumā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta a) apakšpunktu šī sprieduma 136. punktā ir norādīts, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis pabalsts ir jāņem vērā, nosakot zaudējumu atlīdzības apmēru (spriedumi, 1986. gada 8. oktobris, Leussink/Komisija, 169/83 un 136/84, EU:C:1986:371, 13. punkts, un 1999. gada 9. septembris, Lucaccioni/Komisija, C‑257/98 P, EU:C:1999:402, 22. punkts). Tāds pats secinājums ir izdarāms attiecībā uz ikmēneša ārkārtas atbalstu atbilstoši Civildienesta noteikumu 76. pantam. Proti, kā ir norādīts iepriekš 139. punktā, šis atbalsts ir cieši saistīts ar pabalstu, kas piešķirts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta a) apakšpunktu. Visbeidzot attiecībā uz pabalstiem izglītībai, apgādājamo bērnu pabalstiem, kā arī summu, kas saņemta saistībā ar nodokļa atlaidi, ir jākonstatē, ka, ja Alessandro Missir Mamachi nebūtu miris, viņš tos būtu saņēmis kopā ar savu algu. Tādējādi tos arī var uzskatīt par maksājumu saistībā ar viņa atalgojuma zaudēšanu.

155    Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, protams, kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzēji, atsevišķi pabalsti, kas maksājami Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem, ir atkarīgi no turpmākajiem nosacījumiem, proti, ka viņi paliek apgādībā un ka viņi turpina studijas līdz viņu divdesmit sestajai dzimšanas dienai, un šos nosacījumus varētu neizpildīt viens, divi, trīs vai pat visi četri bērni. Būtu jāpiebilst, kā to norāda arī apelācijas sūdzības iesniedzēji, ka varētu arī izrādīties, ka četri bērni turpina studijas augstākās izglītības mācību iestādē, kuras tiks pabeigtas pirms viņu divdesmit sestās dzimšanas dienas. Tomēr šajos gadījumos, ja faktiski samaksātie Civildienesta noteikumos paredzētie pabalsti nesasniegtu summu 3 miljonu EUR apmērā, Komisijai būtu jāsamaksā šīs summas sasniegšanai nepieciešamā starpība, ciktāl nodarītais materiālais kaitējums atbilst šai atlīdzībai. Proti, maksājamo pabalstu summas izmaksāšana, ja četri bērni paliktu apgādībā un turpinātu studijas līdz viņu divdesmit sestajai dzimšanas dienai vai tās pabeigtu pirms minētās dzimšanas dienas, ir veids, kādā Komisijai ir jāizpilda savs atlīdzināšanas pienākums, jo summa 3 miljonu EUR apmērā kā atlīdzība par nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem ir noteikta galīgi.

[..]

 Par prasībām atlīdzināt morālo kaitējumu, kas nodarīts Alessandro Missir Mamachi, viņa četriem bērniem un Livio Missir Mamachi

171    Šajā lietā Vispārējās tiesas rīcībā ir visa nepieciešamā informācija, lai lemtu par prasībām atlīdzināt morālo kaitējumu, kas nodarīts Alessandro Missir Mamachi, viņa četriem bērniem un Livio Missir Mamachi. Iesākumā ir jāprecizē, ka, tāpat kā attiecībā uz materiālajiem zaudējumiem, Komisija nav izpildījusi pienākumu aizsargāt savus darbiniekus un tā ir jāuzskata par personu, kas ir līdzvainīga morālā kaitējuma nodarīšanā.

 Par prasību atlīdzināt morālo kaitējumu, kas nodarīts Alessandro Missir Mamachi

172    Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Komisijas prettiesiskās rīcības dēļ Alessandro Missir Mamachi ir nodarīts reāls un faktisks morāls kaitējums. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju domām, šis kaitējums ietver viņa fiziskās ciešanas no uzbrukuma brīža līdz nāves brīdim, kuras, iespējams, ir radījusi noasiņošana pēc tam, kad slepkava viņu atstāja nozieguma vietā. Tam esot jāpievieno satraukuma stāvoklis un psiholoģiskā trauma saistībā ar to, ka viņš bezpalīdzīgi noraudzījies uzbrukumā viņa mīlētajai sievai un viņas barbariskajā noslepkavošanā, ar traģisko viņa paša nenovēršamās nāves apzināšanos, kā arī ar nedrošību, nemieru un briesmīgajām bailēm par viņa četru mazgadīgo bērnu likteni, kuri paliks bez tēva un mātes, ja viņiem izdosies izdzīvot uzbrukumā. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka šīs tiesības uz Alessandro Missir Mamachi nodarītā morālā kaitējuma atlīdzinājumu izriet no Savienības tiesībām un Itālijas tiesībām.

173    Komisija apgalvo, ka šī veida kaitējuma atzīšana ir raksturīga Itālijas tiesību sistēmai atbilstoši Itālijas Civilkodeksa 2059. pantam un judikatūrai par konstitucionāli aizsargājamām vērtībām saskaņā ar Itālijas Konstitūciju. Pēc Komisijas domām, Savienības civildienesta tiesībās nav juridiska pamatojuma šāda veida kaitējuma izvirzīšanai.

174    Vispirms Komisijas izvirzītajam iebildumam, ka Savienības civildienesta tiesībās neesot nekāda juridiska pamatojuma, kas ļauj izvirzīt šāda veida kaitējumu, nevar piekrist. Proti, ir pietiekami konstatēt, kā tas jau ir norādīts iepriekš 107. punktā, ka regulējuma neesamība Civildienesta noteikumos nenozīmē, ka tiek izslēgts viss, kas tajos skaidri nav paredzēts, un iespējams juridisks pamatojums var izrietēt no principiem, kuri izriet no dalībvalstu tiesību sistēmām.

175    Tādēļ ir jāizvērtē, vai no dalībvalstu tiesību sistēmām izriet vispārējs princips, saskaņā ar kuru cietušajai personai tiek atzītas tiesības uz tāda morālā kaitējuma atlīdzinājumu, ko veido fiziskas un psiholoģiskas ciešanas līdz tās nāves brīdim.

176    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pretēji tam, ko norāda apelācijas sūdzības iesniedzēji, no dalībvalstu tiesību sistēmām neizriet kopīgs vispārējs princips, ka līdzīgos apstākļos kā šajā lietā valsts tiesa būtu atlīdzinājusi šāda veida morālo kaitējumu.

177    Tādējādi prasība atlīdzināt morālo kaitējumu, kas nodarīts Alessandro Missir Mamachi, ir jānoraida un nav jālemj par iebildi par nepieņemamību, kuru attiecībā uz to ir izvirzījusi Komisija.

 Par prasībām atlīdzināt morālo kaitējumu, kas nodarīts Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem

178    Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Alessandro Missir Mamachi nāves dēļ viņa četriem bērniem jure proprio ir nodarīts reāls un faktisks nemateriāls – gan morāls, gan eksistenciāls – kaitējums, kam pievienojas kaitējums attiecību ar vecākiem zaudējuma dēļ, par kuru tiesību uz atlīdzinājumu pamatojums ir rodams Savienības tiesībās un Itālijas tiesībās.

179    Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka apgalvotais morālais kaitējums ir saistīts ar traģiskajiem notikumiem 2006. gada 18. septembra naktī un atbilst briesmīgajai psiholoģiskajai un emocionālajai traumai, kas nodarīta Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem ar to, ka viņi ir piedalījušies šausminošā un satraucošā savu vecāku agonijas un nāves norisē un pēc tam visu nakti pavadījuši līdzās viņu līķiem, nespējot sava nelielā vecuma dēļ veikt citas darbības. Šī trauma esot arī eksistenciālā kaitējuma pamatā, kas nodarīts četriem nepilngadīgiem bērniem, kuri visu savu dzīvi atcerēsies baigo un biedējošo pieredzi, kas piedzīvota viņu bērnībā, proti, pieredzi, kura nākotnē varētu nopietni ietekmēt viņu cilvēcisko attiecību un sociālo attiecību kvalitāti. Visbeidzot kaitējums attiecību ar vecākiem zaudējuma dēļ esot in re ipsa un ietverot netaisnīgās sāpes un ciešanas par to, ka viņi, turklāt būdami ļoti jauni, uz visiem laikiem ir zaudējuši savus abus mīlētos vecākus.

180    Attiecībā uz morālā kaitējuma, kas nodarīts četriem bērniem, noteikšanu apelācijas sūdzības iesniedzēji prudenciāli atsaucas uz Itālijas judikatūru un it īpaši uz šim nolūkam Tribunale di Milano (Milānas tiesa, Itālija) izstrādāto tabulu pēdējo atjauninājumu. Šajās tabulās attiecībā uz vispārpieņemtiem kaitējuma atlīdzības gadījumiem katram no izdzīvojušiem vecākiem vai bērniem ir noteikta atlīdzība no 106 376 EUR līdz 212 752 EUR tā, lai pielāgotu atlīdzību konkrētajiem lietas apstākļiem, proti, apstākļiem, kuri it īpaši ietver citu tuvinieku izdzīvošanu vai neizdzīvošanu, kopdzīvi ar viņiem vai tās neesamību, atlikušo emocionālo ģimenes attiecību kvalitāti un intensitāti un emocionālo attiecību kvalitāti un intensitāti, kas raksturotu vecāku attiecības ar zaudēto personu.

181    Apelācijas sūdzības iesniedzēji piebilst, ka saskaņā ar Itālijas tiesu pastāvīgo judikatūru summas, kuras minētas iepriekš 180. punktā, tomēr ir tikai indikatīvas un var tikt palielinātas pēc tiesnešu ieskatiem īpaši smagos gadījumos. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka tad, ja izdzīvojis nepilngadīgs bērns ir zaudējis abus savus vecākus, atlīdzības apmērs parasti tiek palielināts par 25 %. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju domām, ņemot vērā šīs lietas unikālo un absolūto izņēmuma raksturu, kā arī īpaši šausminošos un traģiskos apstākļus, kādos Alessandro Missir Mamachi ir zaudējis dzīvību, tādējādi noteiktā summa ir jāpalielina vēl par 25 %.

182    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, kā atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas nodarīts Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem, apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz samaksāt summu 319 128 EUR apmērā katram no viņiem, proti, kopā 1 276 512 EUR.

183    Pirmkārt, Komisija norāda, ka tā nav persona, kura ir nodarījusi kaitējumu, ko cietis Alessandro Missir Mamachi. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēju minētajai Itālijas judikatūrai neesot nozīmes, jo tā attiecas uz tādiem morālā kaitējuma gadījumiem, kurus atlīdzina nozieguma izdarītāji, kas ir izraisījuši upuru nāvi, tomēr šajā lietā Komisija apgalvo, ka tā, iespējams, ir pakārtoti atbildīga pārkāpuma dēļ, kas saistīts ar apgalvoto piemērotu drošības pasākumu neesamību.

184    Otrkārt, Komisija uzskata, ka Savienības civildienesta tiesībās nepastāv tiesības uz ierēdņa ģimenes locekļu nemateriālā kaitējuma atlīdzību. Šajā ziņā Komisija norāda, ka 1986. gada 8. oktobra spriedumā Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371), kurā, pēc tās domām, saikne starp iestādes rīcību un notikumu, kas ir skāris ierēdni, bija acīmredzami tiešāka nekā šajā lietā, Tiesa ir nospriedusi, ka sekas, kuras ir ietekmējušas ģimenes locekļus, vienkārši izrietēja no ierēdnim nodarītā kaitējuma un par tām iestādi nevar uzskatīt par atbildīgu.

185    Treškārt un pakārtoti, attiecībā uz psiholoģisko traumu, kas nodarīta Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem ar to, ka viņi ir piedalījušies tādā šausminošā un satraucošā norisē kā viņu vecāku nāve, Komisija apgalvo, pirmkārt, ka no tiesvedības dokumentiem neizriet, ka bērni būtu bijuši klāt savu vecāku slepkavībā, un tādējādi minētais kaitējums nav juridiski pietiekami pierādīts.

186    Otrkārt, attiecībā uz eksistenciālo kaitējumu, kuru izraisījusi trauma, kas, pēc apelācijas iesniedzēju domām, nākotnē varētu nopietni ietekmēt četru bērnu cilvēcisko un sociālo attiecību kvalitāti, Komisija norāda pirmām kārtām, ka saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju minēto Itālijas judikatūru eksistenciālais kaitējums nepastāv kā autonoma kategorija, un otrām kārtām, ka šis kaitējums ir atlīdzināms tikai tad, ja to tiešā veidā ir cietis upuris, proti, nozieguma izdarītāja, kas šajā gadījumā nav Komisija, izdarītā nozieguma objekts.

187    Treškārt, attiecībā uz kaitējumu, kas izriet no attiecību ar vecākiem zaudējuma, kas, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju domām, ir in re ipsa, Komisija norāda, ka, tieši pamatojoties uz Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija) judikatūru, kuru ir minējuši apelācijas sūdzības iesniedzēji, šis secinājums ir jānoraida. Komisija uzskata, ka ar šādu secinājumu tiek sagrozīts tādas atlīdzības uzdevums, kas tiek piešķirta nevis pēc tam, kad veikta kaitējuma faktiskā pārbaude, bet gan kā privāta rakstura pasākums attiecībā uz kaitējošu rīcību. Katrā ziņā minētais kaitējums jau esot atlīdzināts to pabalstu formā, kas piešķirti saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu, kurā tieši ir paredzēts vienreizējs pabalsts ierēdņa nāves gadījumā.

188    Ceturtkārt un visbeidzot, Komisija apstrīd Tribunale di Milano (Milānas tiesa) izstrādāto tabulu piemērošanu šajā lietā, lai noteiktu tā morālā kaitējuma apmēru, kas, iespējams, nodarīts Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem. Vispirms šīs tabulas attiecoties uz atlīdzinājumu, par kuru ir atbildīga persona, kas ir izdarījusi noziegumu, proti, uz gadījumu, kas acīmredzami neesot piemērojams šajā lietā, jo Komisija nav izdarījusi noziegumu. Turpinot – šīs tabulas norādot uz tendenci, ko ievēro tikai vienā dalībvalstī, un tajā to piemēro tikai viena tiesa. Visbeidzot Tribunale di Milano (Milānas tiesa) izstrādāto tabulu piemērošana, ko ierosinājuši apelācijas sūdzības iesniedzēji, esot pretrunā Itālijas pastāvīgajai judikatūrai, kuru minējuši apelācijas sūdzības iesniedzēji, atsaucoties uz bioloģisku kaitējumu, bet var tikt attiecināta uz morālo kaitējumu, saskaņā ar kuru, lai piemērotu tabulas, vienmēr ir jāveic piemērota individuāla pārbaude atkarībā no lietas apstākļiem.

189    Tādējādi Komisija uzskata, ka prasība atlīdzināt Alessandro Missir Mamachi četru bērnu morālo kaitējumu ir jānoraida.

190    Vispirms ir jāizvērtē divi iebildumi, kurus būtībā ir izvirzījusi Komisija, kas norāda, kā ir minēts iepriekš 183. un 184. punktā, pirmkārt, ka tā ir tikai pakārtoti atbildīga par morālo kaitējumu, kas nodarīts četriem bērniem, un, otrkārt, ka 1986. gada 8. oktobra spriedums Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371) liecina, ka sekas, kuras ir ietekmējušas ierēdņa ģimenes locekļus, vienkārši izriet no viņam nodarītā kaitējuma, un par tām iestādi nevar uzskatīt par atbildīgu.

191    Attiecībā uz pirmo iebildumu ir jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 84. punkta, ka, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka tāda pārkāpuma gadījumā, kas izpaužas kā aizsardzības pienākuma neizpilde, kura ir sekmējusi specifiska kaitējuma rašanos, ko novērst ir bijis minētā pienākuma mērķis, pat ja iestādi nevar atzīt par galveno atbildīgo par kaitējumu, šī pēdējā minētā ir jāuzskata par personu, kas ir līdzvainīga tā nodarīšanā. Tādējādi Komisijas arguments, ka tā ir pakārtoti atbildīga par kaitējumu, ir jānoraida.

192    Attiecībā uz otro iebildumu Komisija norāda, ka princips, kas ir noteikts 1986. gada 8. oktobra spriedumā Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371), proti, ka sekas, kuras ir ietekmējušas ierēdņa ģimenes locekļus, vienkārši izriet no ierēdnim nodarītā kaitējuma, un par tām iestādi nevar uzskatīt par atbildīgu, a fortiori ir piemērojams šajā lietā.

193    Pirmkārt, atšķirībā no lietas, kurā tika taisīts 1986. gada 8. oktobra spriedums Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371) un kurā ierēdnis, kas bija cietis nelaimes gadījumā dienestā, bija izdzīvojis un bija saņēmis papildu kompensāciju, šajā lietā Alessandro Missir Mamachi ir miris, neiegūstot tiesības uz šādu kompensāciju, kā izriet no šī sprieduma 177. punkta, un tādējādi sekas mirušā ierēdņa ģimenes locekļiem nevar būt identiskas sekām izdzīvojuša ierēdņa ģimenes locekļiem.

194    Otrkārt, ir jākonstatē, ka no dalībvalstu tiesību sistēmām izriet kopīgs vispārējs princips, ka līdzīgos apstākļos kā šajā lietā tādas sistēmas esamība, kurā tiek garantēta pabalstu automātiska izmaksāšana mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem, nav šķērslis tam, ka minētie tiesību pārņēmēji, ja viņi uzskata, ka nodarītie zaudējumi netiek segti vai netiek segti pilnībā saskaņā ar minēto sistēmu, saņem arī atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, izmantojot prasību valsts tiesā.

195    Šajā ziņā no dalībvalstu tiesību sistēmām izriet arī kopīgs vispārējs princips, ka nodarītais morālais kaitējums nedrīkst tikt atlīdzināts dubultā apmērā. Tādējādi, pirms tiek noteikts minētā kaitējuma atlīdzinājuma apmērs, tiesai ir jāpārbauda, kādā mērā sistēma, kurā tiek garantēta automātiska pabalstu samaksa, sedz visu, daļēji sedz vai nekādi nesedz morālo kaitējumu, kas nodarīts tiesību pārņēmējiem. Visbeidzot no dalībvalstu tiesību sistēmām izriet, ka solidāras atbildības princips, kas ir piemērojams attiecībā uz materiālo kaitējumu, līdzīgos apstākļos kā šajā lietā attiecas arī uz morālo kaitējumu.

196    Tādējādi Komisijas otrais iebildums arī ir jānoraida.

197    Attiecībā uz morālā kaitējuma, kas nodarīts Alessandro Missir Mamachi četriem bērniem, atlīdzības apmēra noteikšanas kritērijiem apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka minētais apmērs ir jānosaka, ņemot vērā, pirmkārt, psiholoģisko un emocionālo traumu, kas četriem bērniem nodarīta ar to, ka viņi ir piedalījušies savu vecāku agonijas un nāves šausmīgā un satraucošā norisē un pēc tam visu nakti ir pavadījuši līdzās viņu līķiem, sava nelielā vecuma dēļ nespējot veikt citas darbības, otrkārt, eksistenciālo kaitējumu, kas nodarīts četriem bērniem, kuri visu savu dzīvi atcerēsies baigo un biedējošo pieredzi, kas piedzīvota viņu bērnībā, un, treškārt, kaitējumu, kas radies attiecību ar vecākiem zaudējuma dēļ, ko veido netaisnīgās sāpes un ciešanas par to, ka viņi, turklāt būdami ļoti jauni, uz visiem laikiem ir zaudējuši abus savus vecākus.

198    Nepastāvot nepieciešamībai spriest par dažādiem kritērijiem, kurus ir izvirzījuši apelācijas sūdzības iesniedzēji, kuri turklāt atsaucas uz Itālijas judikatūrā attīstītajiem principiem, ir jākonstatē, ka no dalībvalstu tiesību sistēmām izriet kopīgs vispārējs princips, ka līdzīgos apstākļos kā šajā lietā tiesību pārņēmējiem, it īpaši mirušās personas bērniem un vecākiem, tiek atzīts atlīdzināms morāls kaitējums, ko veido morālās sāpes, kuras izraisījusi tuvinieka nāve, proti, princips, kurā dažādie apelācijas sūdzības iesniedzēju minētie kritēriji satuvinās.

199    Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, pretēji tam, ko norāda Komisija, četriem bērniem nodarītais morālais kaitējums vēl nav atlīdzināts ar pabalstiem, kas piešķirti atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, kurā ir paredzēts vienreizējs pabalsts ierēdņa nāves gadījumā. Proti, no šī sprieduma 153. punkta izriet, ka vienreizējais pabalsts tika ņemts vērā, lai atlīdzinātu vienīgi materiālo kaitējumu saistībā ar Alessandro Missir Mamachi atalgojuma zaudēšanu. Savukārt morālais kaitējums, ko izraisījusi Alessandro Missir Mamachi nāve, ir saistīts ar četru bērnu morālajām sāpēm, un tātad to neaptver pabalsti, kuri piešķirti saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu.

200    Attiecībā uz morālā kaitējuma apmēra noteikšanu ir jākonstatē, ka, pretēji tam, ko norāda apelācijas sūdzības iesniedzēji, tabulas, kuras izstrādājusi Tribunale di Milano (Milānas tiesa), šajā lietā nevar tikt izmantotas. Kā pamatoti norāda Komisija, Savienības tiesa nevar izmantot tabulas, kuras izstrādātas tikai vienā dalībvalstī, lai noteiktu atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu, kas nodarīts mirušā Savienības ierēdņa tiesību pārņēmējiem. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības tiesai ir jānosaka ex æquo et bono apmērs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1980. gada 5. jūnijs, Oberthür/Komisija, 24/79, EU:C:1980:145, 15. punkts), izklāstot kritērijus, kas ir ņemti vērā šajā nolūkā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 14. maijs, Padome/de Nil un Impens, C‑259/96 P, EU:C:1998:224, 32. un 33. punkts; 1999. gada 9. septembris, Lucaccioni/Komisija, C‑257/98 P, EU:C:1999:402, 35. punkts, un 2006. gada 6. jūnijs, Girardot/Komisija, T‑10/02, EU:T:2006:148, 51. punkts).

201    Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, kā arī principus, kuri ir minēti šī sprieduma 194. un 195. punktā, un atbilstoši kritērijam, kas norādīts iepriekš 198. punktā, ir jāpiespriež Komisijai solidāri samaksāt katram Alessandro Missir Mamachi bērnam, atlīdzinot morālo kaitējumu, kas nodarīts vecāku zaudējuma un viņu klātbūtnes divkāršās slepkavības vietā dēļ, summu, kura ex æquo et bono novērtēta 100 000 EUR apmērā.

 Par prasību atlīdzināt morālo kaitējumu, kas nodarīts Livio Missir Mamachi

202    Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Alessandro Missir Mamachi vecākiem arī pienākas taisnīga atlīdzība par morālo kaitējumu, ko veido netaisnīgās sāpes un ciešanas par viņu dēla zaudējumu tik traģiskos un šausminošos apstākļos. Šīm ciešanām kā eksistenciāls kaitējums esot jāpievieno fizisks un psiholoģisks nogurums, kā arī bažas un nemiers, kas izriet no nepieciešamības, neņemot vērā viņu vecumu, uzņemties rūpes par viņu četru mazbērnu bāreņu uzturēšanu un izglītošanu. Tādējādi, ņemot vērā šīs lietas unikālos apstākļus un lietas īpaši drausmīgo un traģisko raksturu, apelācijas sūdzības iesniedzēji prasa piešķirt Livio Missir Mamachi summu 212 752 EUR apmērā par viņam nodarīto morālo kaitējumu.

203    Komisija izvirza tikai vienu iebildi par nepieņemamību attiecībā uz šīs prasības nepieņemamību, kas ir izvērtēta un noraidīta iepriekš 170. punktā.

204    Ir pietiekami konstatēt, kā norādīts šī sprieduma 198. punktā, ka no dalībvalstu tiesību sistēmām izriet kopīgs vispārējs princips, ka līdzīgos apstākļos kā šajā lietā mirušās personas vecākiem tiek atzīts atlīdzināms morālais kaitējums, kas ir saistīts ar morālajām sāpēm, kuras ir izraisījusi kāda tuvinieka nāve.

205    Ņemot vērā šīs lietas apstākļus un principus, kuri ir minēti šī sprieduma 194. un 195. punktā, un atbilstoši kritērijam, kas norādīts iepriekš 198. punktā, ir jāpiespriež Komisijai solidāri samaksāt visiem apelācijas sūdzības iesniedzējiem kā Livio Missir Mamachi mantiniekiem, atlīdzinot viņam nodarīto kaitējumu viņa dēla Alessandro Missir Mamachi zaudējuma dēļ, kopējo summu, kas ex æquo et bono novērtēta 50 000 EUR apmērā.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)

nospriež:

1)      Atcelt 2011. gada 12. maija spriedumu lietā F‑50/09 Missir Mamachi di Lusignano/Komisija daļā, kurā Eiropas Savienības Civildienesta tiesa ir apmierinājusi Eiropas Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību attiecībā uz prasību atlīdzināt morālo kaitējumu, kas nodarīts Carlo Missir Mamachi di Lusignano, Giustina Missir Mamachi di Lusignano, Filiberto Missir Mamachi di Lusignano un Tommaso Missir Mamachi di Lusignano, no kuriem pēdējos divus pārstāv Anne Sintobin.

2)      Atcelt 2011. gada 12. maija spriedumu lietā F‑50/09 Missir Mamachi di Lusignano/Komisija daļā, kurā Civildienesta tiesa ir apmierinājusi Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību attiecībā uz prasību atlīdzināt morālo kaitējumu, kas nodarīts Livio Missir Mamachi di Lusignano.

3)      Atcelt 2011. gada 12. maija spriedumu lietā F‑50/09 Missir Mamachi di Lusignano/Komisija daļā, kurā Civildienesta tiesa ir ierobežojusi Komisijas atbildību līdz 40 % no materiālajiem zaudējumiem, kas nodarīti Carlo Missir Mamachi di Lusignano, Giustina Missir Mamachi di Lusignano, Filiberto Missir Mamachi di Lusignano un Tommaso Missir Mamachi di Lusignano, no kuriem pēdējos divus pārstāv A. Sintobin.

4)      Apelācijas sūdzību pārējā daļā noraidīt.

5)      Piespriest Komisijai solidāri samaksāt summu 3 miljoni EUR, atskaitot Civildienesta noteikumos paredzētos pabalstus, kas ir jāuzskata par šīs summas daļu, kura ir samaksāta vai ir jāsamaksā Carlo Missir Mamachi di Lusignano, Giustina Missir Mamachi di Lusignano, Filiberto Missir Mamachi di Lusignano un Tommaso Missir Mamachi di Lusignano, no kuriem pēdējos divus pārstāv A. Sintobin, par viņiem nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem.

6)      Piespriest Komisijai solidāri samaksāt summu 100 000 EUR Carlo Missir Mamachi di Lusignano kā atlīdzību par viņam nodarīto morālo kaitējumu.

7)      Piespriest Komisijai solidāri samaksāt summu 100 000 EUR Giustina Missir Mamachi di Lusignano kā atlīdzību par viņai nodarīto morālo kaitējumu.

8)      Piespriest Komisijai solidāri samaksāt summu 100 000 EUR Tommaso Missir Mamachi di Lusignano, kuru pārstāv A. Sintobin, kā atlīdzību par viņam nodarīto morālo kaitējumu.

9)      Piespriest Komisijai solidāri samaksāt summu 100 000 EUR Filiberto Missir Mamachi di Lusignano, kuru pārstāv A. Sintobin, kā atlīdzību par viņam nodarīto morālo kaitējumu.

10)    Piespriest Komisijai solidāri samaksāt kopējo summu 50 000 EUR Stefano Missir Mamachi di Lusignano un pārējiem apelācijas sūdzības iesniedzējiem, kuru uzvārdi ir norādīti pielikumā, Livio Missir Mamachi di Lusignano mantinieku statusā kā atlīdzību par viņam nodarīto morālo kaitējumu.

11)    Iepriekš 6)–10) punktā minētajiem atlīdzinājumiem tiks pieskaitīti nokavējuma procenti par laiku no šī sprieduma pasludināšanas līdz pilnīgai samaksai, kas aprēķināti atbilstoši Eiropas Centrālas bankas savām kapitāla refinansēšanas operācijām piemērotajai likmei, to palielinot par diviem procentpunktiem.

12)    Prasību pārējā daļā noraidīt.

13)    Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību.

14)    Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē.

Jaeger Frimodt Nielsen Papasavvas

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2017. gada 7. decembrī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – itāļu.

1      Pārējo apelācijas sūdzības iesniedzēju saraksts ir pievienots vienīgi lietas dalībniekiem paziņotās versijas pielikumā.

2      Ietverti tikai tie šī sprieduma punkti, kuru publicēšanu Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu.