Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 7. martā (1)
Apvienotās lietas C‑771/22 un C‑45/23
Bundesarbeitskammer
pret
HDI Global SE
(Bezirksgericht für Handelssachen Wien (Vīnes pirmās instances komerctiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
un
A,
B,
C,
D
pret
MS Amlin Insurance SE
(Nederlandstalige Ondernemingsrechtbank Brussel (Briseles Uzņēmumu tiesa, kurā tiesvedība noris holandiešu valodā, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju aizsardzība – Kompleksie ceļojumi un saistīto ceļojumu pakalpojumi – Direktīva (ES) 2015/2302 – Nenovēršami un ārkārtēji apstākļi – Covid‑19 pandēmija – Organizētāja maksātnespēja – 17. panta 1. punkts – Kompleksā ceļojuma līguma izbeigšana pirms maksātnespējas – Nodrošinājums visu to maksājumu atmaksāšanai, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti viņu vārdā – Aizsardzības maksātnespējas gadījumā piemērošanas joma
I. Ievads
1. Ceļošanas un tūrisma nozare bija viena no nozarēm, ko Covid‑19 pandēmija skāra visvairāk, un tās ietekme uz visu tūrisma nozari bija nepieredzēta (2). Pandēmijas uzliesmojuma dēļ tika masveidā atcelti kompleksie brīvdienu ceļojumi, savukārt jaunas rezervācijas netika veiktas. Tas radīja nopietnas likviditātes problēmas komplekso ceļojumu organizatoriem, kuri saskārās ar lielu atmaksas prasījumu apjomu. Šajā kontekstā izskatāmajā lietā tiek aplūkots jautājums par ceļotāju aizsardzības ceļojumu organizatoru maksātnespējas gadījumā piemērošanas jomu, uz kuru attiecas Direktīvas (ES) 2015/2302 17. panta 1. punkts (3).
II. Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
2. Kā izklāstīts Direktīvas 2015/2302 39. un 40. apsvērumā:
“(39) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai ceļotāji, kas iegādājas komplekso pakalpojumu, būtu pilnībā aizsargāti organizatora maksātnespējas gadījumā. Dalībvalstīm, kurās organizatori veic uzņēmējdarbību, būtu jānodrošina, lai tie sniegtu nodrošinājumu, ka to maksātnespējas gadījumā ceļotājiem tiks atlīdzināti visi viņu vai viņu vārdā izdarītie maksājumi un – ciktāl kompleksajā pakalpojumā ir iekļauta pasažieru pārvadāšana – ceļotājiem tiks nodrošināta repatriācija. Tomēr vajadzētu būt iespējai piedāvāt ceļotājiem kompleksā pakalpojuma turpināšanu. Saglabājot rīcības brīvību attiecībā uz veidu, kā tiek nokārtota aizsardzība maksātnespējas gadījumā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai aizsardzība būtu efektīva. Efektivitāte nozīmē, ka aizsardzībai būtu jākļūst pieejamai, tiklīdz organizatora likviditātes problēmu dēļ vairs netiek vai netiks sniegti ceļojuma pakalpojumi vai tiklīdz tie tiks sniegti tikai daļēji, vai ja pakalpojumu sniedzēji liek ceļotājiem par tiem maksāt. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai organizatori izsniedz ceļotājiem sertifikātu, kur dokumentāri apstiprinātas tiešas tiesības attiecībā pret maksātnespējas aizsardzības sniedzēju.
(40) Lai aizsardzība maksātnespējas gadījumā būtu efektīva, tai būtu jāsedz paredzamās maksājumu summas, kuras tiktu skartas organizatora maksātnespējas gadījumā, un attiecīgā gadījumā paredzamās repatriācijas izmaksas. Tas nozīmē, ka aizsardzībai vajadzētu būt pietiekamai, lai segtu visus paredzamos maksājumus, ko veicis ceļotājs vai kas ceļotāju vārdā veikti par kompleksajiem pakalpojumiem visintensīvākajā sezonā, ņemot vērā laikposmu starp šādu maksājumu saņemšanu un ceļojuma vai brīvdienu beigām, kā arī attiecīgos gadījumos paredzamās repatriācijas izmaksas. [..] Tomēr efektīvai aizsardzībai maksātnespējas gadījumā nebūtu jāņem vērā maz iespējami riski, piemēram, vairāku lielāko organizatoru vienlaicīga maksātnespēja, ja šādā gadījumā tiktu nesamērīgi ietekmētas aizsardzības izmaksas, tādējādi mazinot tās efektivitāti. Šādos gadījumos atmaksāšanas garantijas var būt ierobežotas.”
3. Direktīvas 2015/2302 12. pants “Kompleksā ceļojuma līguma izbeigšana un atteikuma tiesības pirms kompleksā pakalpojuma sākuma” nosaka:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka ceļotājs jebkurā laikā pirms kompleksā pakalpojuma sākuma var izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu. Ja ceļotājs izbeidz kompleksā ceļojuma līgumu saskaņā ar šo punktu, ceļotājam var prasīt maksāt atbilstošu un pamatojamu izbeigšanas maksu organizatoram. [..]
2. Neatkarīgi no 1. punkta, ceļotājam ir tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu pirms kompleksā pakalpojuma sākuma, nemaksājot nekādu izbeigšanas maksu, ja galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā ir izveidojušies nenovēršami un ārkārtas apstākļi, kas būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi. Ja kompleksā ceļojuma līgums tiek izbeigts saskaņā ar šo punktu, ceļotājam ir tiesības uz pilnīgu visu tādu maksājumu atmaksu, kas veikti par komplekso pakalpojumu, bet nav tiesību saņemt papildu kompensāciju.
3. Organizators var izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu un pilnībā atmaksāt ceļotājam visus maksājumus, kas veikti par komplekso pakalpojumu, bet tam nav pienākuma maksāt papildu kompensāciju, ja:
[..]
b) organizators nespēj izpildīt līgumu nenovēršamu un ārkārtas apstākļu dēļ un bez nepamatotas kavēšanās paziņo ceļotājam par līguma izbeigšanu pirms kompleksā pakalpojuma sākuma.
4. Organizators atmaksā visu, kas prasīts saskaņā ar 2. un 3. punktu, vai – attiecībā uz 1. punktu – atlīdzina visus maksājumus, ko veicis ceļotājs vai kas veikti ceļotāja vārdā par komplekso pakalpojumu, atskaitot atbilstošu izbeigšanas maksu. Šādas atmaksāšanas vai atlīdzināšanas ceļotājam veic bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas.
[..]”
4. Direktīvas 2015/2302 17. pants “Aizsardzības maksātnespējas gadījumā efektivitāte un piemērošanas joma” paredz:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka organizatori, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā, sniedz nodrošinājumu visu to maksājumu atmaksāšanai, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti ceļotāju vārdā, ciktāl attiecīgie pakalpojumi nav tikuši sniegti organizatora maksātnespējas dēļ. Ja komplekso ceļojumu pakalpojumu līgumā ir iekļauta pasažieru pārvadāšana, organizatori arī sniedz nodrošinājumu attiecībā uz ceļotāju repatriāciju. Var piedāvāt kompleksā pakalpojuma turpinājumu.
[..]
2. Nodrošinājums, kas minēts 1. punktā, ir efektīvs un aptver saprātīgi paredzamas izmaksas. Tas aptver maksājumu summas, ko veic ceļotāji vai kas veiktas ceļotāju vārdā attiecībā uz kompleksiem pakalpojumiem, ņemot vērā laikposma ilgumu starp pirmajām iemaksām un galīgajiem maksājumiem un kompleksā pakalpojuma pabeigšanu, kā arī aplēstās repatriācijas izmaksas organizatora maksātnespējas gadījumā.
[..]
5. Par ceļojumu pakalpojumiem, kas nav tikuši sniegti, atmaksāšanu veic bez nepamatotas kavēšanās pēc ceļotāja pieprasījuma.”
Valsts tiesības
Austrijas tiesības
5. Verordnung der Bundesministerin für Digitalisierung und Wirtschaftsstandort über Pauschalreisen und verbundene Reiseleistungen (Digitalizācijas un ekonomikas federālās ministres rīkojums par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem) 3. punkts ir šāds:
“(1) Personas, kam ir tiesības sniegt ceļojumu pakalpojumus, nodrošina, ka ceļotājam tiek atlīdzināti
1. jau samaksātie maksājumi (iemaksas un atlikušie maksājumi), ciktāl personas, kam ir tiesības sniegt ceļojumu pakalpojumus, maksātnespējas dēļ ceļojuma pakalpojumi netiek sniegti pilnībā vai daļēji vai ja pakalpojumu sniedzējs pieprasa ceļotājam samaksu par tiem,
[..].”
Beļģijas tiesības
6. 2017. gada 21. novembra Loi relative à la vente de voyages à forfait, de prestations de voyage liées et de services de voyage (Beļģijas Likums par kompleksu ceļojumu, saistītu ceļojumu pakalpojumu un ceļojumu pakalpojumu pārdošanu, 2017. gada 1. decembra Moniteur belge Nr. 2017014061, 106673. lpp.; turpmāk tekstā – “Komplekso ceļojumu likums”) 54. panta pirmajā teikumā ir noteikts:
“Organizatori un mazumtirgotāji, kas veic uzņēmējdarbību Beļģijā, sniedz nodrošinājumu visu to maksājumu atmaksāšanai, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti ceļotāju vārdā, ciktāl attiecīgie pakalpojumi nav tikuši sniegti organizatora maksātnespējas dēļ.”
7. 2018. gada 29. maija Arrêté Royal relatif à la protection contre l’insolvabilité lors de la vente de voyages à forfait, de prestations de voyage liées et de services de voyage (Karaļa Dekrēts par aizsardzību maksātnespējas gadījumā, pārdodot kompleksos ceļojumus, saistītus ceļojumu pakalpojumus un ceļojumu pakalpojumus, 2018. gada 11. jūnija Moniteur belge Nr. 2018012508, 48438. lpp.; turpmāk tekstā – “Karaļa dekrēts”) ir paredzēts, kādā veidā ir jāsniedz Komplekso ceļojumu likuma 54. pantā noteiktais nodrošinājums.
8. Saskaņā ar Karaļa dekrēta 12. panta 1. punktu:
“Organizatora maksātnespējas gadījumā apdrošināšanas līgums paredz šādu nodrošinājumu:
1. kompleksā pakalpojuma turpināšana, ja iespējams;
2. visu to maksājumu atmaksāšana, kas veikti, noslēdzot līgumu ar komersantu;
3. maksājumu atmaksāšana, kas veikti par kompleksajiem pakalpojumiem, kurus nav iespējams veikt komersanta maksātnespējas dēļ;
4. ceļotāju repatriācija, ja līguma izpilde ar komersantu jau ir uzsākta [..].”
9. Karaļa dekrēta 13. panta pirmais teikums nosaka:
“Atmaksa attiecas uz visiem maksājumiem, ko saņēmējs veicis organizatoram par kompleksā ceļojuma līgumu, ciktāl līgums nav izpildīts organizatora maksātnespējas dēļ, vai visiem maksājumiem par ceļojumu pakalpojumiem, kas nav tikuši sniegti organizatora maksātnespējas dēļ.”
III. Strīdi pamatlietā un lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu
Lieta C‑771/22
10. Austrijas patērētājs 2020. gada 3. martā noslēdza kompleksā ceļojuma līgumu ar ceļojumu organizatoru Flamenco Sprachreisen GmbH (turpmāk tekstā – “Flamenco”) par ceļojumu uz Spāniju. Ceļojums bija paredzēts no 2020. gada 3. maija līdz 2020. gada 2. jūnijam. Kopējo ceļojuma cenu patērētājs samaksāja 2020. gada 9. martā.
11. Patērētājs 2020. gada 16. martā izbeidza kompleksā ceļojuma līgumu nenovēršamu un ārkārtas apstākļu dēļ, kas bija saistīti ar Covid‑19 uzliesmojumu. Tiesības izbeigt līgumu pamatlietā netika apstrīdētas.
12. 2020. gada 20. maijā Landesgericht Linz (Lincas apgabaltiesa, Austrija) tika uzsākts Flamenco maksātnespējas process. Flamenco pārtrauca savu darbību. Pēc uzņēmuma aktīvu galīgās sadales ar 2022. gada 9. jūnija galīgo lēmumu maksātnespējas process tika pabeigts.
13. Maksātnespējas administrators 2020. gada 8. jūnijā formāli paziņoja par kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanu.
14. Patērētājs savu prasījumu saistībā ar komplekso pakalpojumu samaksātās summas atmaksu pret Flamenco nodeva Bundesarbeitskammer (Federālā darba ņēmēju kamera, Austrija), kas ir prasītāja pamatlietā.
15. Prasītāja iesniedza prasību pret HDI Global SE – Flamenco apdrošinātāju. HDI Global iebilda, ka tai nav pienākuma veikt atmaksu patērētājam, jo maksātnespēja nebija ceļojuma pakalpojumu neizpildes cēlonis. Prasītāja apgalvoja, ka saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktu šādas cēloņsakarības esamība nav nepieciešama.
16. Iesniedzējtiesa norāda, ka gan no Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta formulējuma, gan no valsts transponēšanas tiesību normas izriet, ka ir jābūt cēloņsakarībai starp maksātnespēju un ceļojumu pakalpojumu neizpildi. Tas nozīmētu, ka aizsardzība maksātnespējas gadījumā neattiecas uz atmaksas prasījumiem, ja kompleksā pakalpojuma darbība tiek izbeigta pirms organizatora maksātnespējas. Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīvas 2015/2302 39. apsvērums liecina par pretējo, jo tajā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāparedz nodrošinājums, ka ceļotājiem tiks atlīdzināti “visi viņu vai viņu vārdā izdarītie maksājumi”. Interpretāciju, saskaņā ar kuru 17. panta 1. punkts attiecas uz visu izdarīto maksājumu atlīdzināšanu, atbalsta mērķis sasniegt augsta līmeņa patērētāju aizsardzību atbilstoši LESD 114. panta 3. punktam un 169. pantam, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 38. pantam.
17. Iesniedzējtiesa arī vēlas noskaidrot, vai tam, ka organizators kļuva maksātnespējīgs brīdī, kad bija paredzēts ceļojums, vai arī tam, ka līguma izbeigšanas un netieši maksātnespējas iemesls ir viens un tas pats ārkārtas apstāklis, proti, Covid‑19 pandēmija, ir nozīme, interpretējot Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktu.
18. Uzskatot, ka izskatāmā strīda izšķiršana ir atkarīga no Direktīvas 2015/2302 interpretācijas, Bezirksgericht für Handelssachen Wien (Vīnes pirmās instances komerctiesa, Austrija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas 2015/2302] 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka maksājumi, kurus ceļotājs ir veicis organizatoram pirms došanās ceļojumā vai brīvdienās, ir nodrošināti tikai tad, ja ceļojums maksātnespējas dēļ nenotiek, vai arī nodrošināti ir arī tādi maksājumi, kuri organizatoram ir veikti pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas, ja ceļotājs ārkārtas apstākļu dēļ iepriekš minētās Direktīvas 2015/2302 12. panta izpratnē atsakās no ceļojuma, pirms ir iestājusies maksātnespēja?
2) Vai [Direktīvas 2015/2302] 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka maksājumi, kurus ceļotājs ir veicis organizatoram pirms došanās ceļojumā vai brīvdienās, ir nodrošināti, ja ceļotājs ārkārtas apstākļu dēļ iepriekš minētās Direktīvas 12. panta izpratnē atsakās no ceļojuma, pirms ir iestājusies maksātnespēja, tomēr tā būtu iestājusies rezervētā ceļojuma laikā?
3) Vai [Direktīvas 2015/2302] 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka maksājumi, kurus ceļotājs ir veicis organizatoram pirms došanās ceļojumā vai brīvdienās, ir nodrošināti, ja ceļotājs ārkārtas apstākļu dēļ iepriekš minētās Direktīvas 12. panta izpratnē atsakās no ceļojuma vēl pirms maksātnespējas iestāšanās, bet organizatora maksātnespēja ir iestājusies šo ārkārtas apstākļu dēļ?”
19. Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki, Grieķijas valdība un Eiropas Komisija. Šo lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 7. decembrī.
Lieta C‑45/23
20. Prasītāji ir patērētāji, savukārt atbildētāja MS Amlin Insurance SE ir ceļojumu organizatora Exclusive Destinations NV maksātnespējas apdrošinātāja.
21. Pirmais prasītājs ar mazumtirgotāja starpniecību 2019. gada 13. novembrī noslēdza kompleksā ceļojuma līgumu ar Exclusive Destinations. Kompleksais ceļojums bija paredzēts 2020. gada martā.
22. Covid‑19 pandēmijas dēļ ceļojums par augstāku cenu tika pārcelts uz 2020. gada novembri. Sākotnējā summa bija jau samaksāta organizatoram.
23. Mazumtirgotājs 2020. gada oktobrī pēc patērētāju lūguma paziņoja organizatoram par patērētāju lēmumu izbeigt līgumu un saņemt pilnu naudas atmaksu. Organizators apstiprināja, ka veiks vajadzīgos pasākumus šajā nolūkā.
24. Ar 2020. gada 8. decembra spriedumu Ondernemingsrechtbank Gent (Gentes Uzņēmumu tiesa, Beļģija) pasludināja organizatoru par maksātnespējīgu.
25. Mazumtirgotājs 2020. gada 9. decembrī atmaksāja patērētājiem to komplekso pakalpojumu maksājumu daļu, kas organizatoram vēl nebija samaksāta.
26. MS Amlin Insurance 2021. gada 22. janvārī tika pieprasīts atmaksāt visu ceļojumu maksājumu. Šī sabiedrība noraidīja prasību, jo līguma izbeigšana nebija saistīta ar ceļojumu organizatora Exclusive Destinations NV maksātnespēju.
27. Patērētāji iesniedzējtiesā cēla prasību, ar ko tika lūgts atmaksāt summu. Savas prasības pamatojumam viņi norāda, ka apdrošināšanas līguma starp MS Amlin Insurance un Exclusive Destinations vispārīgie nosacījumi skaidri attiecas uz to summu atmaksu ceļotājam(-iem), kas samaksātas apdrošinātajam organizatoram līguma noslēgšanas brīdī vai pēc šā datuma.
28. MS Amlin Insurance apstrīd, ka apdrošināšanas līgums attiektos uz prasītāju situāciju, jo apdrošināšanas garantija esot spēkā tikai uz atmaksām saistībā ar ceļojumiem, kas nav notikuši organizatora maksātnespējas dēļ.
29. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktā paredzētais nodrošinājums ir obligāts tikai tiktāl, ciktāl attiecīgie pakalpojumi netiek sniegti organizatora maksātnespējas dēļ. Tās ieskatā Direktīvā 2015/2302 nav paredzēts obligāts nodrošinājums, ja pakalpojumi netiek sniegti cita iemesla dēļ, kas nav organizatora maksātnespēja, piemēram, ja ceļotājs atsakās no kompleksā ceļojuma nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 12. panta 1. punktu.
30. Iesniedzējtiesa norāda, ka Komplekso ceļojumu likuma, ar kuru ir transponēta Direktīva 2015/2302, 54. panta redakcija būtībā atbilst tās 17. panta 1. punkta formulējumam, neparedzot plašāku aizsardzību.
31. Ņemot vērā Direktīvas 2015/2302 formulējumu un tās transponēšanu valsts tiesībās, iesniedzējtiesa uzskata, ka patērētāju prasība pamatlietā nav apdrošināta un parasti tā būtu jānoraida.
32. Tomēr iesniedzējtiesa šaubās, vai šāds rezultāts ir saderīgs ar mērķi nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni un vai tas gadījumā nerada nevienlīdzīgu attieksmi.
33. Konkrētāk, iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka saskaņā ar Padomes Direktīvu 90/314/EEK (4) Tiesa ir nospriedusi, ka patērētāju samaksātās naudas atmaksas nodrošinājuma mērķis ir aizsargāt patērētājus no finanšu riskiem, kas izriet no ceļojumu organizētāja maksātnespējas vai bankrota (5).
34. Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka maksātnespējas gadījumā kopumā pastāv divas ceļotāju kategorijas, kas uzņemas ar samaksāto cenu saistītu finansiālo risku. Pirmajā kategorijā ietilpst ceļotāji, kuru ceļojums nevar notikt organizatora maksātnespējas dēļ. Šie ceļotāji cieš finansiālu zaudējumu, jo viņi zaudē samaksāto ceļojuma cenu. Otrajā kategorijā ietilpst ceļotāji, kuriem ir tiesības uz pilnu samaksātās ceļojuma cenas atmaksu sakarā ar to kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanu nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ. Šiem ceļotājiem finansiāls zaudējums rodas arī tad, ja organizators kļūst maksātnespējīgs pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas, bet pirms ceļojuma cena tiem ir atmaksāta.
35. Iesniedzējtiesa uzsver, ka abām ceļotāju kategorijām ir vienāds finansiālais risks. Tā atzīst, ka šo divu ceļotāju kategoriju situācija atšķiras citos aspektos. Piemēram, organizatora maksātnespējas iestāšanās kompleksā ceļojuma līguma izpildi padara par galīgi neiespējamu, bet nenovēršami un ārkārtas apstākļi parasti ir pārejoši. Turklāt pirmajai ceļotāju kategorijai ir kompleksā ceļojuma līgums, kad organizators kļūst maksātnespējīgs, savukārt otrā ceļotāju kategorija ir izbeigusi līgumu, pirms organizators kļūst maksātnespējīgs. Tomēr iesniedzējtiesa jautā, cik lielā mērā šie elementi var pamatot atšķirīgu attieksmi.
36. Uzskatot, ka tajā izskatāmā strīda risinājums ir atkarīgs no Direktīvas 2015/2302 interpretācijas, Nederlandstalige Ondernemingsrechtbank Brussel (Briseles Uzņēmumu tiesa, kurā tiesvedība noris holandiešu valodā, Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [Direktīvas 2015/2302] 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minēto nodrošinājumu visu to maksājumu atmaksāšanai, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti ceļotāju vārdā, piemēro arī gadījumā, ja ceļotājs nenovēršamu un ārkārtas apstākļu dēļ šīs direktīvas 12. panta 2. punkta izpratnē izbeidz kompleksā ceļojuma līgumu un organizators pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas minētā iemesla dēļ, taču pirms šo maksājumu summu faktiskas atmaksāšanas ceļotājiem tiek pasludināts par maksātnespējīgu, tādējādi ceļotājs cieš finansiālu zaudējumu un organizatora maksātnespējas gadījumā tātad uzņemas ekonomisku risku?”
37. Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki, Beļģijas, Dānijas un Grieķijas valdības, Eiropas Savienības Padome, Eiropas Parlaments un Komisija. Šo lietas dalībnieku, izņemot Dānijas valdību, mutvārdu paskaidrojumi tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 7. decembrī.
38. Ar Tiesas 2023. gada 24. oktobra lēmumu lietas C‑771/22 un C‑45/23 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu tiesvedībai un sprieduma taisīšanai.
IV. Juridiskais vērtējums
Par pirmo lietā C‑771/22 uzdoto jautājumu un vienīgo lietā C‑45/23 uzdoto jautājumu
39. Ar saviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesas būtībā vēlas noskaidrot Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktā paredzētās aizsardzības maksātnespējas gadījumā piemērošanas jomu attiecībā uz visu ceļotāju veikto maksājumu atmaksu.
40. Precīzāk, ar pirmo jautājumu lietā C‑771/22 un vienīgo jautājumu lietā C‑45/23 iesniedzējtiesas būtībā jautā, vai atmaksas nodrošinājums attiecas tikai uz ceļotāju vai viņu vārdā izdarītajiem maksājumiem gadījumos, kad ceļojums vai brīvdienas nav notikušas organizatora maksātnespējas dēļ, vai arī uz ceļotāju vai viņu vārdā izdarītajiem maksājumiem, ja tie ir izbeiguši līgumu nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ pirms organizatora maksātnespējas Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta izpratnē.
41. Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai interpretētu Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts, regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķi un attiecīgā gadījumā tās izstrādāšanas vēsture (6).
42. Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācija nevar mazināt šīs tiesību normas skaidrā un precīzā formulējuma lietderīgo iedarbību. Tādējādi, tā kā Savienības tiesību normas jēga nepārprotami izriet no tās formulējuma, Tiesa nevar atkāpties no šīs interpretācijas (7).
43. Visbeidzot, ciktāl iesniedzējtiesa lietā C‑45/23 šaubās par Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta spēkā esamību, jāatgādina, ka saskaņā ar vispārēju interpretācijas principu Savienības tiesību akts, ciktāl iespējams, ir jāinterpretē tā, lai netiktu ietekmēta tā spēkā esamība, un saskaņā ar primāro tiesību aktiem kopumā, it īpaši saskaņā ar Hartas noteikumiem. Tādējādi, ja Savienības atvasināto tiesību normu var interpretēt dažādi, priekšroka ir dodama tādai interpretācijai, kas to padara atbilstošu primārajām tiesībām, nevis tādai, kura noved pie secinājuma, ka tiesību norma ar to nav saderīga (8).
44. Līdz ar to vispirms ir jāpārbauda, vai 17. panta 1. punkta formulējumu var interpretēt vairākos veidos.
a) Par to, vai Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktu var interpretēt vairākos veidos
45. Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktā ir paredzēts, ka organizatori sniedz nodrošinājumu visu to maksājumu atmaksāšanai, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti ceļotāju vārdā, “ciktāl attiecīgie pakalpojumi nav tikuši sniegti organizatora maksātnespējas dēļ”.
46. Iesniedzējtiesas abās lietās uzskata, ka 17. panta 1. punkta formulējums paredz cēloņsakarību starp maksātnespēju un pakalpojumu nesniegšanu, padarot atmaksas prasījumu segšanu atkarīgu no neizpildes maksātnespējas dēļ. Šīs cēloņsakarības vai nosacītības sekas, šķiet, izslēdz no garantijas (neapstrīdētus) neatmaksātos atmaksas prasījumus, kas radušies sakarā ar līguma izbeigšanu pirms maksātnespējas.
47. Lietas dalībniekiem rakstveida apsvērumos ir atšķirīgi viedokļi par to, vai 17. panta 1. punkts nepārprotami izslēdz vēl nesamaksātos prasījumus, vai arī to var interpretēt dažādi. Shematiski HDI Global, MS Amlin Insurance, Beļģijas un Dānijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka 17. panta 1. punkta formulējums prasot skaidru cēloņsakarību starp maksātnespēju un līguma neizpildi (vai neatbilstību šim līgumam). Bundesarbeitskammer, A un Grieķijas valdība pauž pretēju viedokli. Parlaments apgalvoja, ka 17. panta 1. punktu ir iespējams interpretēt, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu, saskaņā ar kuru tas attiecas uz visu ceļotāju prasījumiem, lai vispār nerastos jautājums par spēkā esamību. Padome nav paudusi nostāju šajā jautājumā.
48. Šajā ziņā ir jānorāda, ka frāze “ciktāl attiecīgie pakalpojumi nav tikuši sniegti organizatora maksātnespējas dēļ” un it īpaši formulējums “dēļ” no pirmā acu uzmetiena varētu tikt interpretēti tādējādi, ka atmaksas garantijai ir nepieciešama cēloņsakarība starp neizpildi un maksātnespēju. Šīs tiesību normas franču valodas redakciju (9), kā arī citu valodu redakcijas (10) varētu interpretēt vienādi, jo tajās visās ir uzsvērts, ka līguma neizpildei ir jābūt tiešām maksātnespējas sekām.
49. Jautājumu par šīs tiesību normas interpretāciju varētu atrisināt, ņemot vērā Bundesarbeitskammer argumentu, kuru tiesas sēdē atbalstīja arī Grieķijas valdība, attiecībā uz jēdziena “attiecīgie pakalpojumi” nozīmi. Saskaņā ar Bundesarbeitskammer un Grieķijas valdības apgalvojumiem termins “attiecīgie pakalpojumi” ir jāsaprot plaši, ietverot visus ar ceļojuma līgumu saistītos organizatora pienākumus, tostarp atmaksu.
50. Neesmu pārliecināta, ka jēdziens “pakalpojumi” būtu jāsaprot kā tāds, kas ietver atmaksas prasījumu. Pirmkārt, atmaksas juridiskais raksturs ir prasījums, kas ceļotājam ir pret organizatoru. Ceļotāja tiesības uz atmaksu nevar kvalificēt kā sniedzamu pakalpojumu.
51. Otrkārt, no Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta konteksta skaidri izriet, ka “attiecīgie pakalpojumi” ir jāsaprot kā “ceļojuma pakalpojumi”. Saskaņā ar 3. panta 1. punktu “ceļojuma pakalpojumi” ir definēti kā pasažieru pārvadāšana, izmitināšana, automobiļu noma un jebkurš cits tūrisma pakalpojums, kas nav kāda ceļojuma pakalpojuma sastāvdaļa. 17. panta 5. punktā ir norādīts, ka par ceļojumu pakalpojumiem, kas nav tikuši sniegti, atmaksa jāveic bez nepamatotas kavēšanās. Direktīvas 39. apsvērumā ir vārdkopa “netiks sniegti ceļojuma pakalpojumi”. 19. panta 1. punktā, kas reglamentē prasības par aizsardzību maksātnespējas gadījumā saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ir atsauce uz “ceļojuma pakalpojuma” neveikšanu. Plašākā nozīmē 13. panta 1. punkts, kas reglamentē atbildību par kompleksā pakalpojuma veikšanu, attiecas uz kompleksā ceļojuma līgumā ietverto “ceļojuma pakalpojumu” izpildi. No tā izriet, ka Direktīvas 2015/2032 kontekstā jēdziens “pakalpojumi” ir jāsaprot saistībā ar komplekso ceļojumu līgumu, kas aptver ceļojuma pakalpojumus.
52. Tomēr, pat ja juridisku atmaksas prasījumu nevar uzskatīt par “attiecīgo pakalpojumu”, jāatzīmē, ka tam ir cieša saikne ar ceļojuma līguma izpildi. Tas varētu liecināt par to, ka sekas uz atmaksas prasījuma apdrošināšanas segumu nevar diferencēt atkarībā no tā, vai attiecīgais prasījums ir radies ceļojuma līguma izbeigšanas vai ceļojuma pakalpojumu neizpildes dēļ.
53. Turklāt jānorāda, ka Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktu varētu saprast, kā to būtībā apgalvo Bundesarbeitskammer, kā tādu, ka maksātnespējas gadījumā cena, kas samaksāta par jau daļēji sniegtiem ceļojuma pakalpojumiem, netiek atmaksāta.
54. Minētās direktīvas 17. panta 1. punktu var saprast arī tā, ka tajā ir paredzēts apdrošināšanas segums visos gadījumos, kad organizatora maksātnespējas dēļ ceļotāji samaksājuši cenu, nesaņemot pakalpojumus no organizatora.
55. Interpretējot šādā pēdējā minētajā veidā, 17. panta 1. punkts ir tiesību norma, kas uzlabo aizsardzības maksātnespējas gadījumā efektivitāti, aptverot visas situācijas, kad ceļojuma pakalpojumi netiek sniegti organizatora maksātnespējas dēļ, tomēr neizslēdzot (neapstrīdētus) neatmaksātos atmaksas prasījumus.
56. Direktīvas 39. apsvērums apstiprina šo pēdējo tās 17. panta 1. punkta interpretāciju. Saskaņā ar šo apsvērumu dalībvalstīm jānodrošina, lai ceļotāji, kas iegādājas komplekso pakalpojumu, būtu “pilnībā aizsargāti” organizatora maksātnespējas gadījumā un lai organizatori sniegtu nodrošinājumu, ka ceļotājiem tiks atlīdzināti “visi viņu vai viņu vārdā izdarītie maksājumi”. Šajā apsvērumā arī teikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai aizsardzība būtu “efektīva”.
57. Tāpat ir svarīgi atzīmēt, ka Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta formulējumam ir līdzība ar jēdzieniem, kas izmantoti Tiesas judikatūrā saistībā ar tā priekšteča, proti, Direktīvas 90/314 7. panta, interpretāciju. Konkrētāk, spriedums Verein für Konsumenteninformation (11) attiecās uz jautājumu, vai šī pēdējā minētā tiesību norma būtu jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas arī uz situāciju, kurā viesnīcas īpašnieks piespiež atpūtnieku samaksāt par nodrošināto izmitināšanu, apgalvojot, ka tobrīd maksātnespējīgais ceļojumu organizators nekad tam nesamaksās šo summu. Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 90/314 7. pants attiecas uz šādu situāciju, ņemot vērā tā mērķi aizsargāt patērētājus pret riskiem, kas izriet no organizatora maksātnespējas. Tiesa konstatēja, ka summas, ko ceļotājs bija samaksājis ceļojumu organizatoram, būs jāatmaksā, jo “tā maksātnespējas rezultātā ceļojumu organizētājs viņam nesniedza pakalpojumus, par kuriem bija panākta vienošanās” (12). No šīs judikatūras izriet, ka situācijas, uz kurām attiecas Direktīvas 90/314 7. pants, ir jāsaprot plaši.
58. Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktā izmantoto frāzi “organizatora maksātnespējas dēļ” varētu uzskatīt par tādu, kas atspoguļo spriedumu Verein für Konsumenteninformation. Tā vietā, lai tiktu saprasts kā tāds, kas izslēgtu no nodrošinājuma maksātnespējas gadījumā nesamaksātus atmaksas prasījumus, 17. panta 1. punkta formulējumu varētu saprast kā tādu, kas ietver visas riska situācijas, kas izriet no ceļojumu organizatora maksātnespējas.
59. Valdības, kas Tiesai iesniedza rakstveida apsvērumus, pauda atšķirīgus viedokļus par 17. panta 1. punkta formulējuma nozīmi. Beļģijas valdība uzskatīja, ka šī tiesību norma neattiecas uz nesamaksātiem atmaksas prasījumiem, savukārt Grieķijas valdība (13) pauda pretēju viedokli. Dānijas valdība norādīja, ka Savienības tiesību akti šajā aspektā nav saskaņoti un ka dalībvalstīm (kā tas ir Dānijas gadījumā) būtu jāsaglabā kompetence nodrošināt augstāku aizsardzības līmeni (14). Šādi atšķirīgi valstu valdību viedokļi liecina vismaz par to, ka 17. panta 1. punkta formulējums nav uzskatāms par tādu, kas nepārprotami izslēdz nesamaksātos atmaksas prasījumus (15).
60. Neatkarīgi no formulējuma, kas saistīts ar cēloņsakarību, Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktā ir vēl viens formulējums, kas var izraisīt dažādas interpretācijas. Šis noteikums attiecas uz “organizatora maksātnespēju”. Tomēr tās 39. apsvērumā ir plašāka atsauce uz “likviditātes problēmām”. Kā uzsvēra Bundesarbeitskammer, tad, ja jēdziens “organizatora maksātnespēja” būtu jāsaprot šauri kā formāla maksātnespējas procedūras uzsākšana, tas nozīmētu, ka garantija nesedz atmaksas prasījumus par pakalpojumiem, kas nav sniegti un kas likviditātes problēmu dēļ radušies neilgi pirms maksātnespējas datuma.
61. Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka no 17. panta 1. punkta faktiskā formulējuma nav pilnīgi skaidrs, ka ceļotāju atmaksas prasījumi, kas radušies pirms maksātnespējas, ir izslēgti no šīs tiesību normas aizsardzības piemērošanas jomas (16).
b) Par Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta likumdošanas vēsturi: vai bija likumdevēja nodoms samazināt patērētāju aizsardzību
62. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru viens no Savienības tiesību normas interpretācijā vērā ņemamajiem apstākļiem var būt arī tās rašanās vēsture (17).
63. Savos rakstveida apsvērumos, kā arī mutvārdu paskaidrojumos Komisija izvirzīja argumentus saistībā ar Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta likumdošanas vēsturi, kas, pēc tās domām, ļaujot secināt, ka Savienības likumdevējam esot bijis nodoms izslēgt no nodrošinājuma atmaksas prasījumus, kas radušies pirms organizatora maksātnespējas iestāšanās. Lai pienācīgi izvērtētu Komisijas nostāju, ir lietderīgi īsumā izsekot 17. panta 1. punkta likumdošanas vēsturei, sākot ar tā priekšteci.
64. Saskaņā ar Direktīvas 90/314 7. pantu organizatoriem bija jāiesniedz “pietiekama drošības garantija attiecībā uz iemaksātās naudas atmaksāšanu un patērētāja repatriāciju maksātnespējas gadījumā”. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru kopš sprieduma Dillenkofer (18) šīs tiesību normas mērķis bija “aizsargāt visas šajā tiesību normā minētās patērētāju tiesības un tādējādi aizsargāt patērētājus pret visiem tajā definētajiem riskiem, kas izriet no ceļojumu organizatoru maksātnespējas” (19). Šie riski “ir raksturīgi līgumam, kas noslēgts starp pircēju un komplekso brīvdienu ceļojumu organizētāju”, un tie “rodas no kompleksā pakalpojuma cenas priekšapmaksas” (20).
65. Komisija uzsvēra, ka tās priekšlikuma atcelt Direktīvu 90/314 (21) vispārējais mērķis bija sasniegt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, kas paredzēts LESD 169. pantā. Attiecībā uz aizsardzību maksātnespējas gadījumā šī iestāde paskaidroja, ka priekšlikuma mērķis bija saglabāt tādu pašu aizsardzības līmeni. Tādējādi Komisijas priekšlikuma 34. apsvērums un 15. pants balstījās uz esošo aizsardzības līmeni (22).
66. Tomēr Komisija paskaidroja, ka likumdošanas procesa laikā notika izmaiņas attiecībā uz aizsardzības maksātnespējas gadījumā piemērošanas jomu.
67. Šajā sakarā Komisija atsaucas uz Padomes paskaidrojuma rakstu tās nostājai tiesību akta priekšlikuma pirmajā lasījumā (23). Minētā dokumenta 15. punktā Padome norādīja, ka direktīvas tekstā (kas regulē aizsardzību maksātnespējas gadījumā) ir noteikts, ka “aizsardzībai maksātnespējas gadījumā būtu jāsniedz atbilstošs nodrošinājums visos iespējamos apstākļos un jāatspoguļo finansiālā riska līmenis, ko rada tirgotāja darbības, bet šai atbildībai nevajadzētu būt neierobežotai”. Tajā pašā punktā ir norādīts, ka “aizsardzības shēmas maksātnespējas gadījumā atbildība būtu jāattiecina tikai uz apstākļiem, kuri atspoguļo parastu riska novērtējumu”, un ka “efektīvai aizsardzībai maksātnespējas gadījumā nebūtu jāņem vērā visnotaļ maz iespējami riski [..]”.
68. Pēc Komisijas domām, Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta formulējums, kādu to beigās pieņēma likumdevējs, “ievērojami atšķiroties” no Direktīvas 90/314 7. panta un Komisijas priekšlikuma 15. panta formulējuma.
69. Iepriekš minētie faktori liekot Komisijai uzskatīt, ka šīs direktīvas 17. panta 1. punktā esot prasīta cēloņsakarība starp maksātnespēju un ceļojumu pakalpojumu nesniegšanu, kas izslēdzot nesamaksātos atmaksas prasījumus.
70. Ieteikuma (ES) 2020/648 pamatā ir Komisijas šaurā izpratne par 17. panta 1. punkta piemērošanas jomu (24). Saskaņā ar šā ieteikuma preambulu “organizatoru [..] maksātnespējas gadījumā pastāv risks, ka daudzi ceļotāji [..] vispār nesaņems nekādu atmaksu, jo viņu prasījumi organizatoriem [..] nav aizsargāti” (25). Lai aizsargātu ceļotājus no šāda riska, Komisija ieteica, ka vaučeriem vajadzētu būt aizsargātiem maksātnespējas gadījumā (26).
71. Komisijas izklāsts par Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta likumdošanas vēsturi rada zināmas šaubas par tā nozīmi. Tomēr šis izklāsts pats par sevi neļauj secināt, ka pastāvēja skaidra likumdevēja griba atkāpties no iepriekšējā aizsardzības līmeņa un Tiesas judikatūras un izslēgt ceļotāju atmaksas prasījumus, kas pastāvēja pirms maksātnespējas.
72. Pretēji Komisijas apgalvojumiem Parlaments uzskata, ka Direktīvas 2015/2302 redakcija ir izstrādāta, lai nodrošinātu “nepārtrauktību” starp Direktīvas 90/314 7. pantu un Direktīvas 2015/2302 17. pantu. Šīs pēdējās minētās tiesību normas mērķis ir turpināt nodrošināt augstu un vienotu ceļotāju aizsardzības līmeni, “paplašinot un pastiprinot” šo aizsardzību.
73. Konkrētāk, Parlaments atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru par Direktīvas 90/314 7. pantu šī tiesību norma tika interpretēta tādējādi, ka tajā “ir ietverts uz veiksmīgu rezultātu orientēts pienākums nodrošināt kompleksā ceļojuma dalībniekiem tiesības uz iemaksātās summas atmaksāšanu un repatriāciju tūrisma organizatora maksātnespējas gadījumā” (27). Šis pienākums sasniegt rezultātu bija skaidrs jau Direktīvas 2015/2302 pieņemšanas laikā, un šajā ziņā nebija nekādu neskaidrību vai nepilnību, kas būtu jānovērš (28).
74. Turklāt Parlaments norāda, ka nevienā šīs direktīvas “tiesību normā vai preambulā” neesot ietverta norāde, saskaņā ar kuru Savienības likumdevējs būtu vēlējies ietekmēt šo pienākumu sasniegt rezultātu attiecībā uz ceļotāju aizsardzību. Parlaments apgalvo, ka būtu pretrunā loģikai un pastāvīgajai judikatūrai uzskatīt, ka Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktā ietvertā aizsardzība neesot piemērojama, ja ceļotājs ir izmantojis savas tās 12. panta 2. punktā paredzētās tiesības izbeigt līgumu.
75. Savos mutvārdu paskaidrojumos Parlaments arī pauda nostāju par Padomes paskaidrojuma raksta attiecināmību [uz konkrēto situāciju]. Parlaments norādīja, ka no šā raksta varot tikai secināt, ka Komisijas priekšlikuma pielāgojumu mērķis esot bijis precizēt veidu, kādā dalībvalstīm bija jāizveido maksātnespējas mehānismi. Šie pielāgojumi galvenokārt attiecoties uz riska aprēķināšanu, pamatojoties uz tādiem faktoriem kā apgrozījums, avansa maksājumi vai sezonālās svārstības. Parlaments turklāt precizēja, ka likumdevēja nodoms, kas atspoguļots Direktīvas 2015/2302 40. apsvēruma pēdējā daļā, nodrošināt, ka efektīvai maksātnespējas aizsardzībai nebūtu jāņem vērā maz iespējami riski, neesot saistīts ne ar vienu tiesību normu, kas ierobežotu ceļotāja aizsardzību, ja līgums tiktu izbeigts pirms maksātnespējas.
76. Kas attiecas uz Padomi, tad savos rakstveida apsvērumos tā nav paudusi nostāju ne par 17. panta 1. punkta interpretāciju, ne, konkrētāk, par jautājumu, vai Savienības likumdevējs ir vēlējies izslēgt noteiktus ceļotāju prasījumus no aizsardzības maksātnespējas gadījumā.
77. Tiesas sēdē tika uzdots jautājums Komisijai un Padomei par iespējamo iemeslu Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta teksta izmaiņām likumdošanas procesa gaitā. Šajā sakarā Komisija norādīja, ka ar tās 12. panta 2. punktu esot ieviestas jaunas ceļotāja tiesības izbeigt līgumu nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu gadījumā, savukārt atbilstošās tiesības uz naudas atmaksu neesot iekļautas šīs direktīvas 17. panta 2. punkta aizsardzības piemērošanas jomā. Komisija uzskata, ka patērētāju aizsardzības līmenis neesot pazemināts salīdzinājumā ar iepriekšējā direktīvā paredzēto aizsardzības līmeni, kā iemeslu minot to, ka izslēgšana no aizsardzības maksātnespējas gadījumā attiecoties uz prasījumu, kas izriet no iepriekš neeksistējošu tiesību izmantošanas.
78. Atbildot uz to pašu jautājumu, Padome norādīja, ka gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka no aizsardzības maksātnespējas gadījumā ir izslēgti ceļotāju atmaksas prasījumi, kas radušies pirms organizatora maksātnespējas, varētu uzskatīt, ka likumdevējs ir pieņēmis politisku lēmumu izveidot īpašu aizsardzības sistēmu. Tomēr Padome nepārprotami neapstiprināja, ka esot pastāvējis likumdevēja nodoms izslēgt noteiktas prasījumu kategorijas.
79. Kā es saprotu Komisijas aizstāvēto nostāju, pastāv sava veida “pretsvara” loģika, kas paskaidro, kāpēc, pēc Komisijas domām, 17. panta 1. punkts neietver nesamaksātos atmaksas prasījumus. Pretsvars jaunajām ceļotājiem atzītajām tiesībām izbeigt līgumu ir šo tiesību aizsardzības maksātnespējas gadījumā ierobežojums. Tā kā tiesības izbeigt līgumu ir jaunas, Komisijas arguments ir tāds, ka patērētāju aizsardzības līmenis neesot zemāks salīdzinājumā ar Savienības tiesību aktos noteikto.
80. Šīs nostājas problēma ir tā, ka tā balstās uz pieņēmumiem. Komisija tiesas sēdē norādīja, ka tieši tās “domātais” esot iemesls, kādēļ tās priekšlikuma teksts atšķiras no direktīvas teksta, kāds tas tika pieņemts galīgajā variantā.
81. Turklāt ne apsvērumos, ne dokumentos, uz kuriem balstījās Komisija, nav atspoguļota doma, ka likumdevējs ir paredzējis radīt sava veida “pustiesības”, proti, tiesības uz kompensāciju pēc līguma izbeigšanas saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktu, bet bez atbilstošas aizsardzības maksātnespējas gadījumā. Kā būtībā ir norādījis Parlaments, Padomes paskaidrojuma raksts, uz kuru atsaucās Komisija, attiecas uz jautājumu par nodrošinājuma ierobežošanu maz iespējamu risku gadījumā, kas ir citas tiesību normas, proti, 17. panta 2. punkta, priekšmets.
82. Manuprāt, pastāv arī nekonsekvence attiecībā uz argumentu par patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Patiešām, saskaņā ar Direktīvu 90/314 nepastāvēja ceļotāja tiesības izbeigt līgumu nenovēršamu un ārkārtas apstākļu gadījumā. Tomēr, ja Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek izslēgti ceļotāju prasījumi, kas radušies pirms maksātnespējas, šai izslēgšanai būtu jāattiecas ne tikai uz prasījumiem, kas radušies, īstenojot tiesības izbeigt līgumu nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu gadījumā, bet šādai izslēgšanai būtu jāattiecas arī uz atmaksas prasījumiem, kas izriet no tā, ka organizators vai ceļotājs ir izmantojis tiesības izbeigt līgumu citos Direktīvā 2015/2302 paredzētajos apstākļos. Piemēram, ceļotājam ir tiesības uz naudas atmaksu, ja organizators izbeidz līgumu saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 12. panta 3. punktu vai ja līgums tiek izbeigts saskaņā ar tās 11. panta 5. punktu. Šīs tiesības uz atmaksu jau pastāvēja saskaņā ar Direktīvu 90/314 (29). Šādās situācijās patērētāju aizsardzība tiktu samazināta salīdzinājumā ar agrāko režīmu, ja tiktu uzskatīts, ka uz attiecīgajiem atmaksas prasījumiem vairs neattiektos aizsardzība maksātnespējas gadījumā.
83. Katrā ziņā, ņemot vērā to, ka viens no likumdevējiem, proti, Parlaments, ir ieņēmis stingru nostāju, ka likumdevējam nebija nodoma ierobežot aizsardzības maksātnespējas gadījumā piemērošanas jomu saskaņā ar 17. panta 1. punktu, nav iespējams saskatīt skaidru likumdevēja nodomu rīkoties pretēji (30).
84. Ņemot vērā iepriekš minēto, turpinājumā ir jāizvērtē konteksts, kādā iekļaujas šī tiesību norma, un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi, pirms tiek veikta interpretācija, kas atbilst Savienības primāro tiesību kopumam.
c) Par tiesiskā regulējuma, kurā ietilpst Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkts, kontekstu un mērķiem
85. Attiecībā uz kontekstu, kurā ietilpst Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkts, ir jānorāda, ka pirmā teikuma pirmajā daļā ir norādīts, ka nodrošinājums attiecas uz “visu to maksājumu atmaksāšanu, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti ceļotāju vārdā”. 17. panta 5. punktā ir noteikts, ka “par ceļojumu pakalpojumiem, kas nav tikuši sniegti, atmaksāšanu veic bez nepamatotas kavēšanās pēc ceļotāja pieprasījuma”. 39. apsvērumā, kurā ir izklāstīti iemesli, kuru dēļ tika pieņemta šī tiesību norma, ir precizēts, ka ceļotāji ir “pilnībā aizsargāti organizatora maksātnespējas gadījumā” un ka organizētājiem ir jāsniedz nodrošinājums, ka to maksātnespējas gadījumā ceļotājiem tiks atlīdzināti “visi izdarītie maksājumi”. Saskaņā ar šo apsvērumu “efektivitāte nozīmē, ka aizsardzībai būtu jākļūst pieejamai, tiklīdz organizatora likviditātes problēmu dēļ vairs netiek [..] sniegti ceļojuma pakalpojumi [..]”.
86. Kā minēts iepriekš (31), aizsardzības “aktivizēšana” maksātnespējas gadījumā, ciktāl attiecīgie pakalpojumi netiek sniegti organizatora maksātnespējas dēļ, ir jāsaista ar aizsardzības efektivitāti maksātnespējas gadījumā. Līdz ar to Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka no aizsardzības maksātnespējas gadījumā piemērošanas jomas tiek izslēgtas noteiktas atmaksas prasījumu kategorijas.
87. Jāatgādina arī, ka Direktīvas 2015/2302 17. panta 2. punkta, kas reglamentē ierobežojumu attiecībā uz atmaksu nodrošinājumu, piemērošanas joma atšķiras no 17. panta 1. punkta piemērošanas jomas. Attiecīgais ierobežojums attiecas uz “saprātīgi paredzamo izmaksu” segšanu. 40. apsvērumā ir paskaidrots, ka “efektīvai aizsardzībai maksātnespējas gadījumā nebūtu jāņem vērā maz iespējami riski, piemēram, vairāku lielāko organizatoru vienlaicīga maksātnespēja, ja šādā gadījumā tiktu nesamērīgi ietekmētas aizsardzības izmaksas, tādējādi mazinot tās efektivitāti”.
88. Tomēr to, ka ceļotāji izmanto tikai savas tiesības izbeigt līgumu, kas tiem ir saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktu un ar to saistīto organizatora pienākumu nodrošināt pilnu atmaksu saskaņā ar 12. panta 4. punktu, nevar uzskatīt par “maz iespējamu risku”, kas no nodrošinājuma izslēgtu avansa maksājumus.
89. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 12. panta 2. punktā ir atzītas tiesības izbeigt līgumu nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu gadījumā. Ceļotājiem ir atbilstošas tiesības uz pilnu naudas atmaksu. Šīs tiesības, kā izriet no Direktīvas 2015/2302 23. panta 2. un 3. punkta, ir obligātas (32). 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tā, lai nodrošinātu tiesību izbeigt līgumu un saņemt pilnu atmaksu saskaņā ar 12. panta 2. punktu pilnīgu efektivitāti, nevis tā, lai ierobežotu šo tiesību efektivitāti. Ja ceļotājs zaudētu aizsardzību maksātnespējas gadījumā tikai tāpēc, ka viņš izbeidza līgumu pirms maksātnespējas, tas varētu vispār atturēt ceļotājus no savu tiesību izmantošanas. Kā būtībā norādīja Parlaments, tad, ja tiktu atzīts, ka aizsardzība maksātnespējas gadījumā neesot piemērojama tiem ceļotājiem, kuri izmantoja ar direktīvu piešķirtās tiesības, 12. panta 2. punkts zaudētu savu lietderīgo iedarbību.
90. Plašākā nozīmē atšķirīga interpretācija ceļotājus, kuri, pamatojoties uz Direktīvas 2015/2302 12. panta 1. punktu, nolemj izbeigt līgumu pirms kompleksā pakalpojuma sākuma, tiklīdz viņi konstatē, ka pastāv likviditātes problēmas, nostādītu mazāk labvēlīgā situācijā nekā ceļotājus, kuri nolemj to nedarīt. Patiešām, šādā situācijā var būt ceļotāji, kuri izvēlēsies samaksāt līguma izbeigšanas maksu un saņemt atlikušās summas atmaksu saskaņā ar 12. panta 4. punktu, nevis uzņemties iespējamo repatriācijas risku sakarā ar maksātnespēju, kas iestājusies ceļojuma laikā.
91. Tālāk jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 17. panta 2. punktu nodrošinājums aptver “maksājumu summas, ko veic ceļotāji vai kas veiktas ceļotāju vārdā attiecībā uz kompleksiem pakalpojumiem”. Seguma aprēķināšanas parametri ietver “laikposma ilgumu starp pirmajām iemaksām un galīgajiem maksājumiem un kompleksā pakalpojuma pabeigšanu”. 40. apsvērumā ir precizēts, ka “aizsardzībai vajadzētu būt pietiekamai, lai segtu visus paredzamos maksājumus, ko veicis ceļotājs vai kas ceļotāju vārdā veikti par kompleksajiem pakalpojumiem visintensīvākajā sezonā” (33). Saskaņā ar to pašu apsvērumu tas parasti nozīmē, ka nodrošinājumam ir jāsedz “pietiekami liela procentuālā daļa no organizatora apgrozījuma saistībā ar kompleksajiem pakalpojumiem”. No 17. panta 2. punkta un 40. apsvēruma izriet, ka visi maksājumi, kas veikti saistībā ar kompleksajiem pakalpojumiem, ir iekļauti aizsardzības maksātnespējas gadījumā aprēķinā, kura pamatā ir dati par apgrozījumu (34). Turpretim prasījuma par šo maksājumu atmaksu juridiskajam pamatojumam, šķiet, nav nekādas nozīmes, aprēķinot nepieciešamo segumu.
92. Visbeidzot, neapmaksāto prasījumu izslēgšana no aizsardzības maksātnespējas gadījumā radītu būtisku neatbilstību starp 17. panta 1. punktu un informāciju pirms līguma noslēgšanas, kas ceļotājiem jāsniedz, izmantojot I pielikuma A vai B daļā noteiktās veidlapas. Šīs standarta informācijas saturā ir norādīts, ka tad, “ja organizators vai – dažās dalībvalstīs – mazumtirgotājs kļūst maksātnespējīgs, maksājumi tiek atmaksāti” (35). Jāatzīmē, ka ceļotājam sniegtās informācijas saturā nav nekādas atrunas par to, ka aizsardzība maksātnespējas gadījumā ir izslēgta. Nevar piekrist tam, kā būtībā norādīja Bundesarbeitskammer, ka likumdevējs būtu mudinājis ceļotājus nepareizi saprast dokumentāciju, standarta informācijas veidlapā radot kļūdainu iespaidu, ka visi ceļotāji ir aizsargāti maksātnespējas gadījumā, ja patiesībā ir aizsargāti tikai daži ceļotāji.
93. Runājot par Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta īpašo mērķi, šī tiesību norma ir vērsta uz ceļotāju aizsardzību pret riskiem, kas izriet no organizatora maksātnespējas. Saskaņā ar iepriekšējo Direktīvu 90/314 Tiesa spriedumā Verein für Konsumenteninformation nosprieda, ka riski, kuri izriet no maksātnespējas un ir raksturīgi līgumam, kas noslēgts starp ceļotāju un organizatoru, rodas no kompleksā pakalpojuma cenas priekšapmaksas (36). Līdz ar to Tiesa ir nospriedusi, ka šīs direktīvas 7. pantā paredzētais rezultāts nozīmē, ka komplekso pakalpojumu ceļotājiem ir piešķirtas tiesības, kas garantē viņu samaksātās naudas atmaksu. No maksātnespējas izrietošais risks saskaņā ar pašreizējo direktīvu nav mainījies. Tāpēc Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta rezultātam ir jābūt arī tādam, ka komplekso pakalpojumu ceļotājiem tiek piešķirtas tiesības, kas garantē to samaksātās naudas atmaksāšanu, ieskaitot tos prasījumus, kas pastāvēja pirms maksātnespējas.
94. Interpretāciju, saskaņā ar kuru visi ceļotāji ir pilnībā jāaizsargā maksātnespējas gadījumā, tostarp tie, kuri ir izbeiguši līgumu pirms organizatora maksātnespējas, apstiprina arī Direktīvas 2015/2302 mērķis, kas, kā noteikts 1. pantā, ir sasniegt augstu patērētāju aizsardzības līmeni. Mērķis nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni ir nostiprināts arī primārajos tiesību aktos (LESD 169. pants un Hartas 38. pants). Atšķirīga interpretācija, kā uzsvēra Grieķijas valdība, nozīmētu, ka ceļotājs uzņemtos ekonomisko risku, kas saistīts ar ceļojumu organizētāja vēlāku maksātnespēju.
95. Ņemot vērā iepriekš minēto, Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā tas ietilpst, mērķi ļauj secināt, ka aizsardzība maksātnespējas gadījumā attiecas arī uz ceļotāju atmaksas prasījumiem, kas radušies pirms organizatora maksātnespējas iestāšanās.
d) Par Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta interpretāciju, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu
96. Kā jau norādīts iepriekš (37), saskaņā ar vispārēju interpretācijas principu Savienības tiesību akts, cik vien tas iespējams, ir jāinterpretē tādā veidā, lai netiktu apdraudēta tā spēkā esamība. Tāpat, ja Savienības tiesību normai ir iespējami vairāki interpretācijas veidi, priekšroka ir jādod tam interpretācijas veidam, kas nodrošina tās lietderīgo iedarbību (38).
97. Šajā ziņā visi Savienības tiesību akti ir jāinterpretē saskaņā ar primārajām tiesībām kopumā, tostarp vienlīdzīgas attieksmes principu, kas paredz, ka līdzīgās situācijās nedrīkst piemērot atšķirīgus noteikumus un atšķirīgās situācijās nedrīkst piemērot vienādus noteikumus, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (39).
98. Ņemot vērā primārajās tiesībās nostiprināto mērķi nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni (40) un Direktīvas 2015/2302 17. panta specifiskāko mērķi, proti, aizsargāt ceļotājus pret maksātnespējas risku (41), šajā tiesību normā ietvertās situācijas ir jāsalīdzina, it īpaši ņemot vērā ceļotāju ekonomisko risku.
99. Šajā gadījumā to ceļotāju situācija, kuri iesniedz atmaksas prasījumu pēc ceļojuma līguma izbeigšanas (nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ), ir jāsalīdzina ar to ceļotāju situāciju, kuri iesniedz atmaksas prasījumu, jo ceļojuma pakalpojumi netiek sniegti organizatora maksātnespējas dēļ. Kā tiesas sēdē uzsvēra Grieķijas valdība, abas ceļotāju kategorijas ir pakļautas vienādam finansiālajam riskam, kas saistīts ar avansa maksājumiem, ko tie veikuši organizatoram, kurš pēc tam kļūst maksātnespējīgs.
100. Komisija, Padome un Beļģijas valdība, kā arī Parlaments alternatīvi apgalvoja, ka nepastāvot nevienlīdzīga attieksme pret dažādām ceļotāju kategorijām, jo to situācija neesot salīdzināma. No vienas puses, ceļotājiem, kuri izbeiguši līgumu pirms maksātnespējas iestāšanās, neesot līgumiska prasījuma par ceļojumu pakalpojumu sniegšanu; viņiem esot tikai finansiāls prasījums par atmaksu. No otras puses, ceļotājiem, kuri nav izbeiguši līgumu maksātnespējas brīdī, esot prasība par ceļojumu pakalpojumu sniegšanu.
101. Tomēr Komisijas, Padomes, Parlamenta un Beļģijas valdības aprakstītā atšķirība līgumslēdzēju pušu tiesiskajās attiecībās maksātnespējas brīdī nav piemērots salīdzināšanas kritērijs. Neraugoties uz atšķirīgajām līgumattiecībām, abu kategoriju ceļotājiem ir vienādas tiesības saņemt kompensāciju par visiem veiktajiem maksājumiem. Kā jau norādīju un kā to atzīmēja Grieķijas valdība, salīdzinājuma atskaites punkts ir ceļotāju finansiālais risks. Ņemot vērā, ka risks faktiski saņemt visu to maksājumu atmaksu, ko veikuši gan ceļotāji, kas ir izbeiguši līgumu, gan tie, kas maksātnespējas brīdī līgumu vēl nav izbeiguši, ir vienāds, pret šiem riskiem nevar izturēties atšķirīgi, nepārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu. Tas tā ir vēl jo vairāk, ņemot vērā Direktīvas 2015/2302 mērķi nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni visiem ceļotājiem (42).
102. Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkts kopsakarā ar vienlīdzīgas attieksmes principu ir jāinterpretē tādējādi, ka nodrošinājums attiecībā uz maksājumu atmaksu ietver prasījumus atmaksāt visus ceļotāju vai viņu vārdā veiktos maksājumus, tostarp to ceļotāju, kuri izbeidz līgumu pirms organizatora maksātnespējas.
e) Par tiesiskās drošības principu
103. Savos mutvārdu apsvērumos HDI Global apgalvoja, ka, lai aprēķinātu uzņemtā riska apmēru, nosakot apdrošināšanas nosacījumus (43) un organizatoru maksājamās prēmijas, tā esot balstījusies uz atbilstošajiem tiesību aktiem. Ņemot vērā to, ka Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta tekstā, pēc HDI Global domām, esot skaidri prasīta cēloņsakarība starp maksātnespēju un ceļojumu pakalpojumu neizpildi, atkāpšanās no šīs interpretācijas būtu pretrunā tiesiskās drošības principam, kas ir viens no Savienības tiesību pamatprincipiem.
104. Šajā ziņā ir ticis norādīts jau iepriekš (44), ka, ja no 17. panta 1. punkta formulējuma būtu pilnīgi skaidrs, ka ir nepieciešama šāda cēloņsakarība, Tiesa nevarētu atkāpties no šādas interpretācijas. Tomēr, kā tika parādīts iepriekš (a) apakšiedaļa), 17. panta 1. punkta formulējums neizslēdz nepārprotami to ceļotāju prasības, kuri izbeiguši līgumu nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ. Tādēļ saskaņā ar šajos secinājumos izklāstīto pieeju šādai interpretācijai būtu jāļauj secināt, ka maksātnespējas gadījumā ir jāaizsargā visi veiktie maksājumi.
105. Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācija, ko Tiesa sniedz, īstenojot tai ar LESD 267. pantu piešķirto kompetenci, izskaidro un precizē šīs tiesību normas nozīmi un darbības jomu tā, kā tā ir jāsaprot un jāpiemēro vai kā to būtu bijis jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža. No tā izriet, ka šādi interpretētu normu tiesa var piemērot un tiesai tā ir jāpiemēro pat tām tiesiskajām attiecībām, kas ir radušās un ir nodibinātas pirms sprieduma par lūgumu sniegt interpretāciju taisīšanas, ja ir izpildīti nosacījumi, kuri ļauj kompetentajās tiesās uzsākt tiesvedību attiecībā uz minētās tiesību normas piemērošanu (45).
106. Tiesa tikai sevišķā izņēmuma kārtā, piemērojot Savienības tiesību sistēmai raksturīgo vispārējo tiesiskās drošības principu, var ierobežot iespēju visām ieinteresētajām personām atsaukties uz normu, kuru tā ir interpretējusi, lai apstrīdētu labticīgi nodibinātas tiesiskās attiecības. Pirms šāds ierobežojums var tikt noteikts, ir jābūt izpildītiem diviem būtiskiem kritērijiem, proti, jābūt ieinteresēto personu labticībai un jāpastāv būtisku traucējumu rašanās riskam (46).
107. Tomēr šajā lietā ne apdrošināšanas sabiedrības, kas ir pamatlietas puses, ne Beļģijas valdība nav lūgušas Tiesu ierobežot pasludināmā sprieduma iedarbību laikā tiesiskās drošības apsvērumu dēļ. Pat ja šāds lūgums būtu bijis iesniegts, šie lietas dalībnieki nav atsaukušies uz smagām ekonomiskām sekām, kas pamatotu nākotnē pieņemamā sprieduma iedarbības ierobežošanu laikā, ja Tiesa ievērotu šajos secinājumos piedāvāto interpretāciju (47).
108. Tāpat ir jānorāda, ka pamatlietā aplūkotie līgumi ir noslēgti pirms Komisijas Ieteikuma 2020/648, kas varētu likt domāt, ka pirms maksātnespējas radušies ceļotāju prasījumi nav aizsargāti. Apdrošināšanas sabiedrības, kas ir pamatlietas puses, nevarēja izstrādāt savu apdrošināšanas polisi, pamatojoties uz šajā ieteikumā izmantoto interpretāciju. Turklāt, kā jau tika norādīts iepriekš (48), nodrošinājuma aprēķina pamatā ir visu to maksājumu summa, kurus veikuši ceļotāji vai kuri veikti viņu vārdā par kompleksajiem pakalpojumiem atbilstoši Direktīvas 2015/2302 17. panta 2. punktam. Šajā tiesību normā apdrošināšanas sabiedrībām, kas ir pamatlietas puses, ir sniegta skaidra norāde par nepieciešamā seguma aprēķināšanas pamatu.
109. Tostarp var atzīmēt, ka Covid‑19 pandēmijas uzliesmojuma laikā ar Savienības tiesību aktiem tika ieviesti īpaši pasākumi, lai dalībvalstis varētu pilnībā izmantot valsts atbalsta noteikumos paredzēto elastību, lai atbalstītu ceļojumu organizatorus un apdrošinātājus, kā arī lai tās varētu aizsargāt ceļotājus no ceļojumu organizatoru maksātnespējas sekām (49).
110. Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesiskās drošības princips neliedz tādu interpretāciju, saskaņā ar kuru apdrošināšanas garantija atbilstoši Direktīvas 2015/2032 17. panta 1. punktam attiecas uz visiem ceļotāju veiktajiem maksājumiem pirms maksātnespējas.
111. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkts, balstoties uz tā formulējumu, kontekstu un mērķi, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka nodrošinājums attiecībā uz maksājumu atmaksu ietver ne tikai tos ceļotāju vai viņu vārdā izdarītos maksājumus, ja ceļojums vai brīvdienas nav notikušas organizatora maksātnespējas dēļ, bet arī tos maksājumus, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti to ceļotāju vārdā, kuri pirms organizatora maksātnespējas izbeiguši līgumu nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta izpratnē.
Par otro un trešo prejudiciālo jautājumu lietā C‑771/22
112. Otro un trešo jautājumu lietā C‑771/22 iesniedzējtiesa uzdod gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu noliedzoša. Ar šiem jautājumiem, uz kuriem var atbildēt kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz tiem ceļotājiem, kuri ir izbeiguši līgumu pirms ceļojumu organizētāja maksātnespējas nenovēršamu un ārkārtas apstākļu dēļ vismaz šādos divos gadījumos: pirmkārt, ja maksātnespējas procedūra tika uzsākta laikā, kad bija paredzēts ceļojums, un, otrkārt, ja līguma izbeigšana un maksātnespēja izriet no viena un tā paša ārkārtēja apstākļa.
113. Ja Tiesa nolemtu izmantot šajos secinājumos izklāstīto interpretācijas pieeju, uz šiem jautājumiem nebūtu jāatbild. Ja tas tā nebūtu, mana atbilde uz šiem jautājumiem būtu noliedzoša. Ja garantijas piemērošanas joma saskaņā ar 17. panta 1. punktu neattiecas uz prasījumiem par atmaksu, kas radusies pirms maksātnespējas, šīs garantijas piemērošanas joma nevar atšķirties atkarībā no iesniedzējtiesas aprakstītajiem apstākļiem. Kā norādīja Komisija, šīs tiesību normas piemērošanas plašums nevar atšķirties atkarībā no tā, kuros datumos bija paredzēts ceļojums, vai atkarībā no tā, vai apstākļi, kas, iespējams, pamato līguma izbeigšanu, izraisīja organizatora maksātnespēju.
114. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka, interpretējot Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta piemērošanas jomu, nav izšķirošas nozīmes tam, vai ceļojums bija plānots maksātnespējas laikā vai pēc tās, vai arī maksātnespēja ir radusies to pašu nenovēršamo un ārkārtējo apstākļu dēļ, uz kuriem ceļotājs atsaucās, lai izbeigtu līgumu saskaņā ar šīs direktīvas 12. panta 2. punktu.
V. Secinājumi
115. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bezirksgericht für Handelssachen Wien (Vīnes pirmās instances komerctiesa, Austrija) un Nederlandstalige Ondernemingsrechtbank Brussel (Briseles Uzņēmumu tiesa, kurā tiesvedība noris holandiešu valodā, Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2015/2302 (ES) (2015. gada 25. novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK, 17. panta 1. punkts, ņemot vērā tā formulējumu, kontekstu un mērķi, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principu,
ir jāinterpretē tādējādi, ka nodrošinājums attiecībā uz maksājumu atmaksu ietver ne tikai tos ceļotāju vai viņu vārdā izdarītos maksājumus, ja ceļojums vai brīvdienas nav notikušas organizatora maksātnespējas dēļ, bet arī tos maksājumus, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti to ceļotāju vārdā, kuri pirms organizatora maksātnespējas izbeiguši līgumu nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta izpratnē.
Alternatīvi, interpretējot Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta piemērošanas jomu, nav izšķirošas nozīmes tam, vai ceļojums bija plānots maksātnespējas laikā vai pēc tās, vai arī maksātnespēja ir radusies to pašu nenovēršamo un ārkārtējo apstākļu dēļ, uz kuriem ceļotājs atsaucās, lai izbeigtu līgumu saskaņā ar šīs direktīvas 12. panta 2. punktu.