EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(otrā palāta)
2013. gada 12. decembrī
Lieta F‑47/13
JJ
pret
Eiropas Savienības Padomi
Civildienests – Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – 2012. gada paaugstināšana amatā – Lēmums nepaaugstināt prasītāju amatā – Starpiestāžu pārcelšana paaugstināšanas amatā laikā pirms tās paaugstināšanas amatā, kuras laikā būtu stājies spēkā iespējamais lēmums par paaugstināšanu amatā – Iestāde, kas ir kompetenta lemt par pārceltā ierēdņa paaugstināšanu amatā
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, ar kuru JJ lūdz atcelt Eiropas Savienības Padomes lēmumu nepaaugstināt viņu AD 11 pakāpē, veicot 2012. gada paaugstināšanu amatā, kā arī piespriest Padomei atlīdzināt zaudējumus, kas, iespējams, nodarīti ar šo lēmumu
Nolēmums Prasību noraidīt kā acīmredzami juridiski nepamatotu. JJ sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Starpiestāžu pārcelšana paaugstināšanas amatā gadā, pirms kura notiek paaugstināšana amatā – Uzņemošās iestādes kompetence lemt par paaugstināšanu amatā
(Civildienesta noteikumu 45. pants)
2. Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Administrācijas novērtējuma brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas
(Civildienesta noteikumu 45. pants)
1. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. pantā paredzētajām prasībām, ja ierēdnis var tikt paaugstināts amatā tajā gadā, kad viņš tiek pārcelts uz citu iestādi, par viņa paaugstināšanu amatā ir kompetenta lemt iestādes, no kuras notiek pārcelšana, iecēlējinstitūcija. Lai novērtētu, vai ierēdnis ir jāpaaugstina amatā ar atpakaļejošu spēku no N. gada 1. janvāra, un – pat vispārīgāk – N. gadā, minētajai institūcijai praksē ir jāveic salīdzinošs izvērtējums par ierēdņu agrākajiem nopelniem, it īpaši gadā pirms N. gada, un saistībā ar novērtējuma ziņojumiem par šo ierēdņu sniegumu gadā pirms N. gada un agrākos gados. Tādēļ ir jāsalīdzina pārcelto ierēdņu nopelni ar to ierēdņu nopelniem, kuri bijuši viņu kolēģi vēl iepriekšējā gadā pirms viņu pārcelšanas, bet šo vērtējumu juridiski korekti var veikt tikai iestāde, no kuras notiek pārcelšana.
Savukārt citādi ir tad, ja ierēdņa pārcelšana ir notikusi gadā pirms tā gada, kurā ierēdnis varēja tikt paaugstināts amatā sākot ar 1. janvāri. Šajā situācijā ierēdņa nopelni attiecībā uz gadu pirms N. gada nevar tikt salīdzināti vienīgi ar nopelniem, kādi ir viņa bijušajiem kolēģiem iestādē, no kuras notiek pārcelšana, jo ir jāņem vērā arī viņa jaunās iestādes kolēģu nopelni. Šādos apstākļos uzņemošās iestādes iecēlējinstitūcijai ir jālemj par viņa paaugstināšanu amatā. Salīdzināt viena ierēdņa, attiecībā uz kuru notiek starpiestāžu pārcelšana, nopelnus un ziņojumus nav tik viegli kā salīdzināt tikai uzņemošās iestādes ierēdņus, bet veikt pašu šo salīdzinājumu nav nedz neiespējami, nedz diskriminējoši. Šādam salīdzinājumam vajadzīgas papildu pūles, lai padarītu salīdzināmus vērtējumus, kas sākotnēji nav katrā ziņā bijuši salīdzināmi; šāda vērtējuma veikšana nevar tikt pielīdzināta vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumam.
(skat. 22.–25. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1998. gada 11. jūnijs, T‑167/97 Skrikas/Parlaments, 45. punkts.
Civildienesta tiesa: 2011. gada 28. jūnijs, F‑128/10 Mora Carrasco u.c./Parlaments, 35. un 39. punkts; 2011. gada 5. jūlijs, F‑38/11 Alari/Parlaments, 31. punkts.
2. Lemjot par paaugstināšanu amatā saskaņā ar Savienības Civildienesta noteikumu 45. pantu, iecēlējinstitūcijai ir plaša novērtējuma brīvība, un Savienības tiesai ir jāpārbauda tikai tas, vai, ņemot vērā veidus un līdzekļus, kurus administrācija ir varējusi ievērot savā vērtējumā, tai nevar pārmest pilnvaru pārsniegšanu un tā savas pilnvaras nav izmantojusi acīmredzami kļūdaini. Kļūda ir acīmredzama, ja tā ir viegli pamanāma un var būt skaidri nosakāma, salīdzinot ar kritērijiem, kurus likumdevējs ir paredzējis izvirzīt attiecībā uz lēmumiem par paaugstināšanu amatā. Tādējādi pierādījumiem, kuri prasītājam jāsniedz, lai pierādītu, ka administrācija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, kas var pamatot lēmuma atcelšanu, ir jābūt pietiekamiem, lai atspēkotu administrācijas veiktā faktu vērtējuma ticamību. Citiem vārdiem, pamats par acīmredzamu kļūdu ir jānoraida, ja, neraugoties uz prasītāja sniegtajiem pierādījumiem, apstrīdētais vērtējums tik un tā var tikt atzīts par pareizu un derīgu.
(skat. 31. un 33. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1996. gada 29. februāris, T‑547/93 Lopes/Tiesa, 133. punkts un tajā minētā judikatūra.
Vispārējā tiesa: 2013. gada 16. maijs, T‑281/11 P Canga Fano/Padome, 41. punkts.
Civildienesta tiesa: 2011. gada 24. marts, F‑104/09 Canga Fano/Padome, 35. punkts; 2012. gada 18. aprīlis, F‑50/11 Buxton/Parlaments, 21. punkts un tajā minētā judikatūra.