Language of document : ECLI:EU:T:2019:502

Apvienotās lietas T244/16 un T285/17

Viktor Fedorovych Yanukovych

pret

Eiropas Savienības Padomi

 Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2019. gada 11. jūlija spriedums

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Līdzekļu iesaldēšana – To personu, vienību un struktūru saraksts, kurām piemērojama līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Prasītāja personvārda saglabāšana sarakstā – Padomes pienākums pārbaudīt, ka trešās valsts iestādes lēmums ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā

1.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem – Vispārēja atsauce uz citiem prasības pieteikumam pievienotiem dokumentiem – Nepieņemamība

(Tiesas Statūtu 21. pants; Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta 1. punkta d) apakšpunkts)

(skat. 56. un 57. punktu)

2.      Eiropas Savienība – Iestāžu aktu tiesiskuma pārbaude tiesā – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Personu, kuras ir iesaistītas Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanās, un ar tām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Pārbaudes apjoms

(LESD 275. panta otrā daļa; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Padomes Lēmumi (KĀDP) 2016/318 un (KĀDP) 2017/381; Padomes Regulas 2016/311 un 2017/374)

(skat. 73.–74. punktu)

3.      Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Lēmums par līdzekļu iesaldēšanu – Pieņemšana vai atstāšana spēkā, balstoties uz trešās valsts veiktu tiesvedību valsts līdzekļu piesavināšanās jomā – Pieļaujamība – Nosacījums – Valsts lēmums, kas pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzība tiesā – Padomei noteiktais pārbaudes pienākums – Pienākums norādīt pamatojumu – Tvērums – Trešā valsts, kas ir pievienojusies Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencijai – Ietekmes neesamība

(Padomes Lēmumi (KĀDP) 2016/318 un (KĀDP) 2017/381; Padomes Regulas 2016/311 un 2017/374)

(skat. 75.–80., 85.–87. un 91‑95. punktu)


Rezumējums

Vispārējā tiesa ar 2019. gada 11. jūlijā pasludinātiem spriedumiem Yanukovych/Padome (T‑244/16 un T‑285/17) un Klymenko/Padome (T‑274/18) atcēla vairākus Padomes tiesību aktus (1) par ierobežojošiem pasākumiem, kuri pieņemti saistībā ar situāciju Ukrainā un ar kuriem ir pagarināts ar šiem ierobežojošajiem pasākumiem skarto personu, vienību un struktūru saraksts (2) – daļā, kurā šajā sarakstā bija saglabāti prasītāju: agrākā Ukrainas prezidenta un agrākā Ukrainas ieņēmumu un nodevu ministra personvārdi. Iekļaušanu tika nolemts veikt, pamatojoties uz to, ka attiecībā uz prasītājiem Ukrainā notiek pirmstiesas izmeklēšana par noziedzīgiem nodarījumiem saistībā ar valsts līdzekļu piesavināšanos un to nelikumīgu pārsūtīšanu ārpus Ukrainas, un pēc tam tā tika pagarināta, pamatojoties uz to, ka minētās valsts iestādes attiecībā uz prasītājiem veic kriminālprocesu par publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos.

Vispārējā tiesa, piemērojot judikatūrā iedibinātus principus, kuri izriet no 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (3), šajās abās lietās vispirms atgādina, ka Savienības tiesām ir jāveic visu Savienības tiesību aktu tiesiskuma kontrole no pamattiesību ievērošanas viedokļa. Pat, ja Padome var balstīt ierobežojošu pasākumu pieņemšanu vai atstāšanu spēkā uz trešās valsts lēmumu, tai pašai ir jāpārbauda, ka šāds lēmums ir ticis pieņemts, minētajā valstī it īpaši ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šajā ziņā tā precizē, ka, pat ja fakts, ka attiecīgā trešā valsts ir pievienojusies Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk tekstā – “ECPAK”), nozīmē to, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”) veic ECPAK garantēto tiesību kontroli, šāds apstāklis tomēr nevar padarīt par lieku iepriekš minēto pārbaudes prasību. Turklāt Padomei, lai izpildītu savu pienākumu norādīt pamatojumu, tiesību aktos, ar kuriem tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, ir jāatspoguļo, ka tā ir pārbaudījusi, ka trešās valsts lēmums, uz kuru tā balsta šos pasākumus, ir ticis pieņemts, ievērojot minētās tiesības. Tāpat Padomei šī pārbaude ir jāveic neatkarīgi no visiem prasītāju iesniegtajiem pierādījumu elementiem.

Turpinājumā Vispārējā tiesa norāda, ka, lai arī Padome apgalvo, ka Ukrainā kriminālprocesu norises laikā ir tikusi veikta tiesas kontrole un ka vairāki šajā kontekstā pieņemtie tiesu nolēmumi pierāda, ka tā ir varējusi pārbaudīt attiecīgo tiesību ievērošanu, šādi nolēmumi paši par sevi vien nevar pierādīt, ka Ukrainas iestāžu lēmums veikt kriminālprocesus, uz kuru būtībā ir balstīta ierobežojošo pasākumu atstāšana spēkā, ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Visi Padomes minētie tiesu nolēmumi iekļaujas kriminālprocesos, kas bija prasītāju personvārdu iekļaušanas un atstāšanas sarakstā pamats, un tie ir tikai pakārtoti šiem procesiem, jo tie ir vai nu ar aizsardzības pasākumiem saistīti lēmumi, vai nu procesuālie lēmumi.

Spriedumā Klymenko/Padome (T‑274/18) Vispārējā tiesa it īpaši uzsver, ka Padome nepaskaidro, kā šo nolēmumu esamība ļauj uzskatīt, ka ir tikusi garantēta attiecīgo tiesību aizsardzība, lai gan Ukrainā notiekošais kriminālprocess, uz kuru 2014. gada bija balstīti attiecīgie ierobežojošie pasākumi, joprojām ir pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Šajā ziņā Vispārējā tiesa atsaucas uz ECPAK (4) un Pamattiesību hartu (5), no kurām izriet, ka tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā princips tostarp ietver tiesības tikt tiesātam saprātīgā termiņā. Vispārējā tiesa uzsver, ka ECT jau ir norādījusi, ka šī principa pārkāpums var tikt konstatēts it īpaši tad, kad kriminālprocesa izmeklēšanas stadijai ir raksturīgi vairāki neaktīvi posmi, par ko atbildība ir attiecināma uz iestādēm, kuru kompetencē ietilpst šī izmeklēšana. Vispārējā tiesa arī atgādina, ka tad, kad attiecībā uz personu vairāku gadu garumā ir noteikti ierobežojoši pasākumi, un tas ir tā paša attiecīgajā trešajā valstī veikta kriminālprocesa esamības dēļ, Padomei padziļināti ir jāizvērtē jautājums par varbūtējiem iestāžu pieļautiem šīs personas pamattiesību pārkāpumiem. Tāpēc Padomei vismaz bija jānorāda iemesli, kuru dēļ tā varēja uzskatīt, ka šīs tiesības ir tikušas ievērotas attiecībā uz to, vai prasītāja lieta ir tikusi izskatīta saprātīgā termiņā.

Pirms lemt pēc būtības, Vispārējā tiesa šajā pašā lietā arī noraidīja nepieņemamības pamatu, ko Padome bija izvirzījusi tāpēc, ka prasītājs, balstoties uz spriedumu Azarov, esot izvirzījis jaunu pamatu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa, pirmkārt, norāda, ka spriedumā Azarov Tiesa pēc tam, kad bija atcēlusi 2017. gada 7. jūlija spriedumu Azarov/Padome (6), uzskatīja, ka lieta ir izskatāmā stāvoklī, un atcēla apstrīdētos tiesību aktus, konstatējot pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kas ir absolūtais pamats, kurš kā tāds var tikt izvirzīts jebkurā brīdī. Otrkārt, Vispārējā tiesa uzsver, ka katrā ziņā prasītāja argumentiem, kurus viņš izvirzījis, balstoties uz spriedumu Azarov, ir cieša saikne ar atsevišķiem prasības pieteikuma punktiem, un tātad, šī iemesla dēļ tie arī ir pieņemami. Treškārt, Vispārējā tiesa atzīmē, ka, tā kā Tiesa ir apstiprinājusi Vispārējās tiesas judikatūru, kas eksistēja brīdī, kad prasītājs bija cēlis savu prasību, spriedums Azarov veido tiesību elementu, kas var attaisnot jauna pamata vai iebilduma izvirzīšanu.


1      Šajā gadījumā lietās T‑244/16 un T‑285/17 tika lūgts atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2016/318 (2016. gada 4. marts) (OV 2016, L 60, 76. lpp.), Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2016/311 (2016. gada 4. marts) (OV 2016, L 60, 1. lpp.), Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/381 (2017. gada 3. marts) (OV 2017, L 58, 34. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/374 (2017. gada 3. marts) (OV 2017, L 58, 1. lpp.) un lietā T‑274/18 – Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/333 (2018. gada 5. marts) (OV 2018, L 63, 48. lpp.) un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2018/326 (2018. gada 5. marts) (OV 2018, L 63, 5. lpp.).


2      Proti, personas, vienības un struktūras, uz kurām attiecas Padomes Lēmuma 2014/119/KĀDP (2014. gada 5. marts) par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 26. lpp.), kas grozīts ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/143 (2015. gada 29. janvāris) (OV 2015, L 24, 16. lpp.), 1. pants, kā arī Padomes Regulas (ES) Nr. 208/2014 (2014. gada 5. marts) (OV 2014, L 66, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (ES) 2015/138 (2015. gada 29. janvāris) (OV 2015, L 24, 1. lpp.), 2. pants.


3      Tiesas 2018. gada 19. decembra spriedums Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031).


4      6. panta 1. punkts.


5      47. pants.


6      Vispārējās tiesas 2017. gada 7. jūlija spriedums Azarov/Padome (T‑215/15, EU:T:2017:479).