ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANOR SHARPSTON]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 29. novembrī (1)
Apvienotās lietas C‑582/17 un C‑583/17
Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie
pret
H. (C‑582/17)
R. (C‑583/17)
(Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (ES) Nr. 604/2013 –Par trešās valsts valstspiederīgā starptautiskās aizsardzības pieteikuma, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšana – Pieteikumi, kas secīgi iesniegti divās dalībvalstīs – Atpakaļuzņemšanas pieprasījums – Pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kritēriju atbildīgās valsts noteikšanai piemērošana – 27. pants – Vai izskatīšanas tiesā apjoms attiecas uz pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts III nodaļas kritēriju nepareizu piemērošanu
1. Ar šiem diviem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) lūdz norādes, kā piemērot Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, izskatīšanu (2). Ja trešās valsts valstspiederīgie pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti, iesniedzot starptautiskās aizsardzības pieteikumus katrā no tām, otrā dalībvalsts nosūta atpakaļuzņemšanas pieprasījumu un pieņem lēmumu par attiecīgās personas pārsūtīšanu uz pirmo dalībvalsti. Iesniedzējtiesa jautā: (i) vai otrā dalībvalsts drīkst (vai pat tai vajag) piemērot Dublinas III regulas kritērijus (it īpaši tos, kuri attiecas uz ģimenes vienotību), lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, un (ii) vai ar regulu nodrošinātās tiesības uz izskatīšanu tiesā vai uz apelāciju ir izmantojamas, lai apstrīdētu šo kritēriju nepareizu piemērošanu.
Eiropas Savienības Pamattiesību harta
2. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) (3) 7. pantā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību (4). Tās 47. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā vai tribunālā (5).
3. Saskaņā ar 52. panta 3. punktu, ciktāl Hartā “ir ietvertas tiesības, kuras atbilst [ECPAK] garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā [ECPAK] noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību”.
Dublinas III regula
4. Dublinas sistēma paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu (6).
5. Dublinas III regulas apsvērumos ir iekļauti šādi apgalvojumi:
– [..] KEPS īsā laikā būtu jāiekļauj skaidra un praktiski realizējama metode, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu (7).
– Šādai metodei vajadzētu balstīties uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan konkrētajām personām. Tai jo īpaši būtu jāparedz iespēja ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti [..] (8).
– Saskaņā ar [ECPAK] un [Hartu] dalībvalstu galvenajam apsvērumam, piemērojot [Dublinas III] regulu, vajadzētu būt ģimenes dzīves neaizskaramībai (9).
– Lai nodrošinātu attiecīgo personu tiesību efektīvu aizsardzību, būtu jānosaka juridiskās garantijas un tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz lēmumiem par pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti, jo īpaši saskaņā ar [Hartas] 47. pantu. Lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, efektīvi aizsardzības līdzekļi pret šādiem lēmumiem būtu jāattiecina gan uz [Dublinas III] regulas piemērošanas, gan juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pārsūta pieteikuma iesniedzēju (10).
– Attieksmē pret personām, uz kurām attiecas [Dublinas III] regula, dalībvalstīm ir jāievēro savas saistības atbilstīgi starptautisko tiesību dokumentiem, tostarp attiecīgajai Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai (11). [Dublinas III] regulā ir ievērotas [Hartā] atzītās pamattiesības [..], [un tās] mērķis ir pilnībā nodrošināt [H]artas 18. pantā garantētās patvēruma tiesības, kā arī [cita starpā] tiesības, kas atzītas tās [..] 4., 7. [..] un 47. pantā (12).
6. Atbilstoši Dublinas III regulas 1. pantam šajā regulā “ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm (turpmāk tekstā – “atbildīgā dalībvalsts”)” (13).
7. 2. pantā ir paskaidroti šādi termini:
“c) “pieteikuma iesniedzējs” ir trešās valsts valstspiederīgais [..], kas sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums;
d) “starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana” ir jebkura pārbaude, lēmums vai nolēmums, ko attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu izdara vai pieņem kompetentās iestādes saskaņā ar Direktīvu 2013/32/ES [Procedūru direktīvu] un Direktīvu 2011/95/ES [Kvalifikācijas direktīvu], izņemot saskaņā ar šo regulu [Dublinas III regulu] paredzētās procedūras atbildīgās dalībvalsts noteikšanai;
e) “starptautiskās aizsardzības pieteikuma atsaukšana” ir rīcība, ar ko pieteikuma iesniedzējs, noteikti vai klusējot, aptur procedūras, kas saskaņā ar Direktīvu 2013/32/ES [Procedūru direktīvu] uzsāktas, saņemot viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu;
[..]
g) “ģimenes locekļi”, ciktāl šāda ģimene jau pastāvējusi izcelsmes valstī, ir šādi pieteikuma iesniedzēja ģimenes locekļi, kas atrodas dalībvalstu teritorijā:
– pieteikuma iesniedzēja laulātais vai viņa neprecējies partneris, ar kuru viņam ir stabilas attiecības, ja atbilstīgi dalībvalsts tiesību aktiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi neprecētus pārus uzskata par pielīdzināmiem precētiem pāriem,
[..].”
8. 3. panta nosaukums ir “Piekļuve starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūrai”. Tajā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.
2. Ja, pamatojoties uz [Dublinas III regulā] uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.
Ja nav iespējams pieteikuma iesniedzēju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas izraudzīta par galveno atbildīgo, jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks [Hartas] 4. panta nozīmē, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, turpina izskatīt III nodaļā izklāstītos kritērijus, lai noteiktu, vai par atbildīgo var tikt izraudzīta cita dalībvalsts.
Ja saskaņā ar šo punktu nav iespējama pārsūtīšana uz nevienu dalībvalsti, kas izraudzīta, balstoties uz III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem, vai uz pirmo dalībvalsti, kurā pieteikums iesniegts, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, kļūst par atbildīgo dalībvalsti.
[..]”
9. Regulas III nodaļa (“Kritēriji atbildīgās dalībvalsts noteikšanai”) sākas ar 7. pantu, kurā izklāsta III nodaļas kritēriju hierarhija un noteikts:
“1. Kritērijus atbildīgās dalībvalsts noteikšanai piemēro tādā kārtībā, kādā tie izklāstīti šajā nodaļā.
“2. Saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajiem kritērijiem atbildīgo dalībvalsti nosaka, pamatojoties uz stāvokli, kāds bija, pieteikuma iesniedzējam pirmo reizi iesniedzot starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstij.
3. Piemērojot 8., 10. un 16. pantā minētos kritērijus, dalībvalstis ņem vērā jebkādus pieejamos pierādījumus par to, vai kādas dalībvalsts teritorijā atrodas pieteikuma iesniedzēja ģimenes locekļi, radinieki vai personas, ar ko ir jebkādas citas ģimenes attiecības, ar nosacījumu, ka šādi pierādījumi tiek iesniegti, pirms cita dalībvalsts saskaņā ar, attiecīgi, 22. un 25. pantu ir akceptējusi pieprasījumu uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, un ka par pieteikuma iesniedzēja iepriekšējiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem vēl nav pieņemts pirmais lēmums pēc būtības.” (14)
10. 9. pants (kas ietilpst III nodaļā) attiecas uz ģimenes locekļiem, kas ir starptautiskās aizsardzības saņēmēji. Tajā ir paredzēts, ka, “ja pieteikuma iesniedzējam ir kāds ģimenes loceklis, kuram ir atļauts uzturēties dalībvalstī kā starptautiskās aizsardzības saņēmējam, neatkarīgi no tā, vai šī ģimene ir bijusi izveidota iepriekš izcelsmes valstī, tad minētā dalībvalsts ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, ar noteikumu, ka attiecīgās personas ir rakstiski paudušas savu vēlēšanos”.
11. 17. panta 1. punktā ir noteikts, ka, “atkāpjoties no 3. panta 1. punkta, katra dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, pat ja saskaņā ar [Dublinas III regulā] noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums” (15).
12. Atbildīgās dalībvalsts pienākumi ir izklāstīti V nodaļā. To starpā ir 18. panta 1. punkta a) apakšpunkta pienākums “saskaņā ar 21., 22. un 29. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņemt pieteikuma iesniedzēju, kas iesniedzis pieteikumu citā dalībvalstī” un b) apakšpunkta pienākums “saskaņā ar 23., 24., 25. un 29. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju, kura pieteikums tiek izskatīts un kurš ir sagatavojis pieteikumu citā dalībvalstī, vai kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas” (16).
13. VI nodaļā ir izklāstītas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras. Saskaņā ar I iedaļas 20. pantu:
“1. Process, kurā nosaka atbildīgo dalībvalsti, sākas, tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.
2. Starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu vai attiecīgo iestāžu sagatavotu ziņojumu. Ja pieteikums nav sagatavots rakstiski, laikposms no nodoma paziņošanas līdz ziņojuma iesniegšanai ir cik vien iespējams īss.
[..]
5. Pieteikuma iesniedzēju, kas atrodas citā dalībvalstī bez uzturēšanās atļaujas vai kas tur iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu pēc sava pirmā pieteikuma, kas sagatavots citā dalībvalstī, atsaukšanas atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūras laikā, saskaņā ar 23., 24., 25. un 29. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņem atpakaļ dalībvalsts, kurā pirmoreiz iesniegts minētais starptautiskās aizsardzības pieteikums, lai pabeigtu procedūru atbildīgās dalībvalsts noteikšanai.
[..]”
14. VI nodaļas II iedaļa attiecas uz procedūrām uzņemšanas pieprasījumiem. 21. panta 1. punktā ir noteikts, ka, “ja dalībvalsts, kurai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzskata, ka par šā pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts, tā iespējami īsā laikā un jebkurā gadījumā trīs mēnešos no pieteikuma iesniegšanas dienas 20. panta 2. punkta nozīmē var pieprasīt minētajai otrajai dalībvalstij uzņemt attiecīgo pieteikuma iesniedzēju”.
15. VI nodaļas III iedaļā ir izklāstītas procedūras atpakaļuzņemšanas pieprasījumiem. 23. pants ir piemērojams gadījumos, kad dalībvalsts iesniedz atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, ja pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī ir iesniegts jauns pieteikums. Tajā ir paredzēts:
“1 Ja dalībvalsts, kurā 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētā persona ir iesniegusi jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, uzskata, ka saskaņā ar 20. panta 5. punktu un 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu atbildīga ir cita dalībvalsts, tā var prasīt minētajai citai dalībvalstij uzņemt minēto personu atpakaļ.
2. Atpakaļuzņemšanas pieprasījumu iesniedz pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā divos mēnešos pēc Eurodac pozitīvā iznākuma saņemšanas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 603/2013 [Eurodac regulas] 9. panta 5. punktu.
Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījuma pamatā ir citi pierādījumi, nevis no Eurodac sistēmas iegūtie dati, pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij to nosūta trīs mēnešos no dienas, kad iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums 20. panta 2. punkta nozīmē.
3. Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums netiek iesniegts 2. punktā noteiktajos termiņos, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga tā dalībvalsts, kurā iesniegts jaunais pieteikums.
[..]” (17)
16. 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.
Procedūru direktīva
17. Saskaņā ar 27. panta 1. punktu, ciktāl dalībvalstis paredz skaidras atsaukšanas iespēju starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, tās nodrošina, ka atbildīgā iestāde pieņem lēmumu vai nu pārtraukt pieteikuma izskatīšanu, vai noraidīt pieteikumu. Saskaņā ar 28. pantu, ja pastāv vērā ņemams iemesls uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs ir netieši atsaucis vai atteicies no sava pieteikuma, dalībvalstis nodrošina, ka atbildīgā iestāde pieņem lēmumu vai nu pārtraukt izskatīšanu, vai noraidīt pieteikumu. Neizsmeļošā sarakstā ir norādīti apstākļi, kādos dalībvalsts var pieņemt, ka pieteikuma iesniedzējs ir atteicies no sava starptautiskās aizsardzības pieteikuma (18).
18. 33. pantā ir paredzēti nosacījumi, kādos dalībvalstis starptautiskās aizsardzības pieteikumu var uzskatīt par nepieņemamu. Tie ietver gadījumus, kad cita dalībvalsts ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību un kad pieteikums ir turpmāks pieteikums, kurā nav ietverti jauni elementi vai konstatējumi, kas saistīti ar to, vai pieteikuma iesniedzējs ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs atbilstīgi [Kvalifikācijas direktīvai] (19).
Valsts tiesību akti
19. Vreemdelingenwet 2000 (2000. gada Ārvalstnieku likums) ir paredzēts, ka ārvalstniekam ir tiesības likumīgi uzturēties Nīderlandē, ja viņam ir termiņuzturēšanās atļauja. Pieteikumu par termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu neizskata, ja, pamatojoties uz Dublinas III regulu, tiek konstatēts, ka par attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts.
Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
H. k‑dze
20. 2016. gada 21. janvārī H. k‑dze iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Nīderlandē. Pēc pozitīvā iznākuma Eurodac datubāzē saņemšanas Nīderlandes iestādes konstatēja, ka H. k‑dze 2015. gada 27. decembrī bija veikusi reģistrāciju Grieķijā un 2016. gada 5. janvārī bija iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu Vācijā. H. k‑dze apstrīd šo viedokli. Viņa apgalvo, ka viņai tika ieteikts sniegt pirkstu nospiedumus, lai Vācijas iestādes varētu noteikt viņas lietas apstākļus, un ka Eurodac datubāzē esošajai informācijai nebūtu jāietekmē viņas starptautiskās aizsardzības pieteikums Nīderlandē. Saskaņā ar Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b) apakšpunktu 2016. gada 21. martā Nīderlandes iestādes nosūtīja atpakaļuzņemšanas pieprasījumu saviem Vācijas partneriem. Attiecīgās Vācijas iestādes nesniedza atbildi uz šo pieprasījumu divu nedēļu laikā, un tas saskaņā ar Nīderlandes apsvērumiem nozīmēja, ka Vācija ir tā dalībvalsts, kas ir atbildīga par H. k‑dzes starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu (20). Pēcāk H. k‑dze apgalvoja, ka Nīderlandes iestādes nav pareizi piemērojušas Dublinas III regulas III nodaļas 9. panta kritēriju un ka viņai, ņemot vērā, ka viņas laulātajam Nīderlandē jau ir piešķirts patvērums un viņa ir vēlējusies viņam pievienoties, būtu jāļauj pieprasīt starptautisko aizsardzību Nīderlandē. Saskaņā ar 2016. gada 6. maija lēmumu valsts iestādes uzskatīja, ka šis pamats ir neiedarbīgs, un apliecināja, ka H. k‑dze būtu jāpārsūta uz Vāciju. Šo lēmumu Rechtbank Den Haag Zittingsplaats Groningen (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta – Groningena) pirmajā instancē atcēla citu iemeslu dēļ un nosprieda, ka kompetentajām iestādēm būtu jāpieņem jauns lēmums (21).
21. H. k‑dze iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka pirmās instances spriedums esot kļūdains, ciktāl tika nospriests, ka viņas apelācijas sūdzība, kas tika pamatota ar III nodaļas 9. panta kritēriju nepareizu piemērošanu, ir neiedarbīga.
R. k‑dze
22. 2016. gada 9. martā R. k‑dze, Sīrijas valstspiederīgā, iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Nīderlandē.
23. R. k‑dze jau bija iesniegusi iepriekšēju starptautiskās aizsardzības pieteikumu Vācijā. Nīderlandes iestādes uzskatīja, ka Vācija ir tā dalībvalsts, kas ir atbildīga par viņas pieteikuma izskatīšanu, un tādēļ saskaņā ar Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b) apakšpunktu iesniedza “atpakaļuzņemšanas pieprasījumu”. Attiecīgās Vācijas iestādes sākotnēji noraidīja pieteikumu, pamatojoties uz to, ka R. k‑dze ir precējusies ar personu, kas ir kvalificējama kā starptautiskās aizsardzības saņēmēja Nīderlandē.
24. Pēc tam Nīderlandes iestādes lūdza saviem Vācijas partneriem no jauna apsvērt “atpakaļuzņemšanas pieprasījumu”, pamatojoties uz to, ka R. k‑dzes laulības apliecība esot atzīta par viltotu, tādēļ neesot ticams, ka apgalvotā laulība eksistē. 2016. gada 1. jūnijā Vācija pieņēma atpakaļuzņemšanas pieprasījumu (22).
25. Attiecīgi Nīderlandes iestādes atteicās izskatīt R. k‑dzes starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
26. R. k‑dze iebilda, ka, pamatojoties uz Dublinas III regulas 9. pantu, Nīderlande ir tā dalībvalsts, kas ir atbildīga par viņas starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, ņemot vērā, ka tur dzīvo viņas laulātais (starptautiskās aizsardzības saņēmējs).
27. Saskaņā ar 2016. gada 14. jūlija lēmumu Nīderlandes iestādes norādīja, ka, tā kā neesot ticams, ka R. k‑dzes apgalvotā laulība eksistē, tad Dublinas III regulas 2. panta g) punkta nozīmē viņas apgalvotais laulātais nav uzskatāms par ģimenes locekli. Attiecīgi R. k‑dze nevarot atsaukties uz šīs regulas 9. pantu prasījuma pamatojumam. Turklāt, tā kā R. k‑dzes lietā ir runa nevis par uzņemšanas pieprasījumu, bet gan par atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, neesot pamata piemērot III nodaļas 9. panta kritēriju.
28. Ar 2016. gada 11. augusta spriedumu Rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) šo lēmumu atcēla divu iemeslu dēļ. Vispirms tā nosprieda, ka Nīderlandes iestādes nav pārbaudījušas, vai R. k‑dzei ir stabilas attiecības ar viņas partneri Dublinas III regulas 2. panta g) punkta nozīmē; un tad – ka trešās valsts valstspiederīgajam ir tiesības atsaukties uz regulas 9. pantu neatkarīgi no tā, vai kompetentās iestādes iesniedz atpakaļuzņemšanas pieprasījumu vai uzņemšanas pieprasījumu.
29. Nīderlandes iestādes iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
30. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑582/17 ir norādīts, ka fakti un apstākļi būtībā ir tādi paši kā lietā C‑583/17. Tādēļ pamatojums lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu tajā lietā atbilstot šādam lēmumam lietā C‑583/17. Tā pati Raad van State (Valsts padome) palāta izskatīja abas lietas un attiecīgos lūgumus sniegt prejudiciālus nolēmumus iesniedza vienā un tajā pašā dienā.
31. Iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar Dublinas III regulu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir iespēja apstrīdēt pārsūtīšanas lēmumu, pamatojoties uz to, ka III nodaļā izklāstītie kritēriji atbildīgās dalībvalsts noteikšanai tikuši nepareizi piemēroti tikai tajā dalībvalstī, kurā tika iesniegts pirmais pieteikums. Ja šāds lēmums izriet no atpakaļuzņemšanas pieprasījuma, tad tā apstrīdēšana esot iespējama pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī (šajā gadījumā Nīderlandē) tikai izņēmuma gadījumos, proti, ja pieprasījums (i) ir nepilnīgs vai tajā ir ietverta nepareiza informācija; (ii) ja pieprasījums nav nosūtīts laikus; (iii) ja Dublinas III regulas 19. panta 2. punkta otrā daļa tikusi nepareizi piemērota (23); (iv) ja pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos atbildīgajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks Hartas 4. panta nozīmē, pamatojoties uz Dublinas III regulas 3. panta 2. punktu; vai (v) ja pārsūtīšana ir pretrunā Hartas 4. pantam.
32. Tomēr iesniedzējtiesa jautā, vai tās Dublinas III regulas interpretācija sakrīt ar šīs Tiesas attiecīgās regulas 27. panta interpretāciju (24). Tā norāda, ka šī Tiesa vēl nav lēmusi par to, vai pieteikuma iesniedzējs var apstrīdēt lēmumu par pārsūtīšanu, pamatojoties uz to, ka III nodaļā izklāstītie kritēriji tikuši nepareizi piemēroti tikai pirmajā dalībvalstī, kurā tika iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums. Attiecīgi iesniedzējtiesa lūdz sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem:
“1) Vai [Dublinas III regula] ir jāinterpretē tādējādi, ka tikai pirmajai dalībvalstij, kurā ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir uzticēts noteikt atbildīgo dalībvalsti, kas nozīmē, ka ārvalstnieks tikai šajā dalībvalstī atbilstoši [šīs regulas] 27. pantam var tiesiski vērsties pret [Dublinas III regulas] III nodaļā paredzēta atbildības kritērija, tostarp 9. panta, nepareizu piemērošanu [(25)]?
2) Atbildot uz pirmo jautājumu, cik liela nozīme ir tam, ka pirmajā dalībvalstī, kurā ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, jau ir pieņemts lēmums par šo pieteikumu, vai tam, ka ārvalstnieks priekšlaicīgi ir atsaucis savu pieteikumu?”
33. R. k‑dze, Somijas, Vācijas, Nīderlandes, Šveices un Apvienotās Karalistes valdības un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. H. k‑dze, Vācija, Somija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste un Eiropas Komisija piedalījās 2018. gada 4. septembra tiesas sēdē un sniedza tajā mutvārdu apsvērumus.
Vērtējums
Sākotnējās piezīmes
34. Iesniedzējtiesa norāda, ka kompetentās iestādes ieņēma nostāju, ka neesot ticams, ka H. k‑dzes un R. k‑dzes attiecīgās laulības ar trešās valsts valstspiederīgajiem, kuriem ir piešķirta starptautiskā aizsardzība Nīderlandē, eksistē. Vismaz R. k‑dzes lietas gadījumā pirmajā instancē tika konstatēts, ka viņa neesot pierādījusi laulības esamību atbilstīgi kompetento iestāžu prasībām.
35. Saskaņā ar Dublinas III regulas 2. panta g) punktu termins “ģimenes locekļi” attiecas ne tikai uz laulātajiem, bet arī uz neprecētiem partneriem, ar kuriem viņiem ir stabilas attiecības (26). Tādēļ, lai varētu noteikt, vai šīs regulas 9. pants ir piemērojams H. k‑dzei un R. k‑dzei, kompetentajām iestādēm ir jāpārbauda, vai apgalvotais laulātais katrā lietā ir uzskatāms par ģimenes locekli šī noteikuma nozīmē.
Atpakaļuzņemšanas pieprasījumi
36. Gan H. k‑dzes, gan R. k‑dzes lietā atpakaļuzņemšanas pieprasījuma procedūras pamats ir neskaidrs. Iesniedzējtiesa norāda, ka Nīderlandes iestādes, pamatojoties uz Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b) apakšpunktu, attiecībā uz H. k‑dzi un R. k‑dzi iesniedza atpakaļuzņemšanas pieprasījumus. Tomēr Nīderlande tiesas sēdē apgalvoja, ka šie pieprasījumi, ņemot vērā, ka gan H. k‑dze, gan R. k‑dze atradās Nīderlandē bez uzturēšanās atļaujām un ka process atbildīgās dalībvalsts noteikšanai vēl nebija pabeigts, būtu bijuši jāiesniedz, pamatojoties uz minētās regulas 20. panta 5. punktu.
37. Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunkta un 20. panta 5. punkta noteikumi attiecas uz apstākļiem, kuros starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs iesniedz pirmo pieteikumu un pēc tam pārceļo uz citu dalībvalsti, kurā tas iesniedz otro pieteikumu (27). Šie noteikumi cita starpā tieši norāda uz minētas regulas 23. panta nosacījumiem par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju atpakaļuzņemšanu.
38. Saskaņā ar 2. panta d) punktā paredzēto termina “starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana” definīciju 18. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir piemērojams, kad patvēruma pieteikuma novērtējuma pēc būtības laikā notiek šāda pārceļošana (Kvalifikācijas direktīvas izpratnē). Tas nav piemērojams, ja procedūra atbildīgās dalībvalsts noteikšanai attiecīgajā lietā nav pabeigta. 18. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir piemērojamais noteikums gadījumā, ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji atsauc patvēruma pieteikumu Procedūru direktīvas 27. panta (pieteikuma tieša atsaukšana) vai 28. panta (pieteikuma netieša atsaukšana vai atteikšanās) nozīmē, kamēr pieteikums tiek novērtēts pēc būtības (28). 18. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir piemērojams, ja starptautiskās aizsardzības pieteikums pēc būtības ir noraidīts pirmajā dalībvalstī (29). Atpakaļuzņemšanas pieprasījuma procedūra tiek uzsākta saskaņā ar 20. panta 5. punktu, kura ietvaros starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums pēc būtības vēl nav uzsākts un process vēl arvien ir posmā, kurā saskaņā ar Dublinas III regulu notiek atbildīgās dalībvalsts noteikšana.
39. No faktiem būs atkarīgs, kurš no šiem noteikumiem būs atbilstošais pamats abām atpakaļuzņemšanas pieprasījuma procedūrām. Vai laikposmā, kurā katrs pieteikuma iesniedzējs iesniedza turpmāku pieprasījumu Nīderlandē, Vācijas iestādes joprojām bija atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesā? Vai tās bija uzsākušas katra pieteikuma novērtējumu pēc būtības (30)? Vai pirmie pieteikumi Vācijā tika atsaukti vai noraidīti? Tādēļ, ņemot vērā nepieciešamos faktu konstatējumus, no iesniedzējtiesas ir atkarīgs lēmums par to, vai atpakaļuzņemšanas pieprasījuma procedūra ir pienācīgi pamatota ar 18. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktu vai 20. panta 5. punktu.
40. Iesniedzējtiesas konkrētie uzdotie jautājumi attiecas uz Dublinas III regulas interpretāciju saistībā ar vispārīgu jautājumu, kā III nodaļas kritēriji ir piemērojami atpakaļuzņemšanas pieprasījuma procedūrā. Lai gan atsevišķo atpakaļuzņemšanas pieprasījuma procedūru juridiskais pamats vēl joprojām ir neskaidrs, es uzskatu, ka Tiesai ir pietiekams informācijas apjoms, lai varētu izskatīt šos jautājumus (31).
Par pirmo jautājumu
41. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Dublinas III regula ir jāinterpretē tādējādi, ka tikai pirmajai dalībvalstij, kurā ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir uzticēts noteikt atbildīgo dalībvalsti. Apstiprinošas atbildes gadījumā tas nozīmētu, ka trešās valsts valstspiederīgais atbilstoši Dublinas III regulas 27. pantam varētu tiesiski vērsties pret III nodaļā paredzēto kritēriju nepareizu piemērošanu tikai šajā dalībvalstī.
Vispārīgi apsvērumi par Dublinas sistēmu
42. Dublinas III regulas vispārējā sistēma ietver procesu, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu atbilstoši III nodaļā uzskaitītajiem kritērijiem (32). Pieteikumus pēc būtības (principā) izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar šiem kritērijiem ir atbildīgā dalībvalsts (33). Dublinas sistēmas pamatmērķis ir ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti (34). Ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs iesniedz pieteikumus vairākās dalībvalstīs, Eurodac regula palīdz attiecīgajām dalībvalstīm noteikt atbildīgo dalībvalsti atbilstīgi Dublinas III regulai (35).
43. Ar Dublinas III regulu ieviestās izmaiņas iepriekšējā sistēmā norāda uz to, ka Savienības likumdevējs bija nolēmis šajā procesā iekļaut arī starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus (36). Tādēļ pieteikuma iesniedzējiem ir jābūt informētiem par atbildības noteikšanas kritērijiem un viņiem ir jāsniedz iespēja iesniegt informāciju, kas ļautu šos kritērijus piemērot pienācīgi (37). Šīs tiesības tiek atbalstītas ar tiesībām uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli pret šajā procesā pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, kas tiek pieņemts procedūras iznākumā (38).
44. Lai arī atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesa pamatā ir III nodaļas kritēriji, VI nodaļa (par uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas pieprasījumiem) un tās noteikumos noteikto termiņu ievērošana arī ir nozīmīgi faktori attiecībā uz šā procesa rezultātiem. Ja dalībvalsts nesniedz atbildi uz pieprasījumu noteiktajā termiņā, tiek uzskatīts, ka tā ir pieņēmusi attiecīgo pieprasījumu un tādējādi kļūst par atbildīgo dalībvalsti starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanā pēc būtības (39).
45. Dublinas III regulā ir iekļauti arī tieši noteikti izņēmumi vispārīgajam principam, ka atbildīgā dalībvalsts ir nosakāma, pamatojoties tikai uz III nodaļas kritērijiem. Tādēļ 3. panta 2. punkta otrajai daļai, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos attiecīgajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks Hartas 4. panta nozīmē, ir lielāks spēks nekā šiem kritērijiem (40). 16. panta 2. punkta mērķis ir sasniegts gan tad, kad pieteikuma iesniedzējs, kas ir atkarīgs no savas ģimenes locekļa, atrodas nevis dalībvalstī, kas ir atbildīga saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem, bet citā dalībvalstī, un otrādi – tad, ja šis ģimenes loceklis ir atkarīgs no pieteikuma iesniedzēja palīdzības (41). Līdzīgi, atkāpjoties no 3. panta 1. punkta, 17. panta 1. punktā ir paredzēts, ka katra dalībvalsts var nolemt izskatīt tai iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pat ja tā nav atbildīgā dalībvalsts saskaņā ar III nodaļas kritērijiem.
46. Apkopojot – Dublinas sistēmas pamatā pirmām kārtām ir III nodaļas kritēriju piemērošana, taču par atbildīgo dalībvalsti var kļūt cita dalībvalsts, vai nu neievērodama noteiktos termiņus, atbildot uz uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, vai arī, ja Dublinas III regulā ir paredzēts tieši noteikts izņēmums no “parastās” sistēmas (42).
III nodaļas kritēriji – turpmākie starptautiskās aizsardzības pieteikumi dažādās dalībvalstīs – tas pats pieteikuma iesniedzējs
47. Somija, Nīderlande, Šveice un Apvienotā Karaliste būtībā apgalvo, ka gadījumā, kad tas pats indivīds iesniedz turpmākus starptautiskās aizsardzības pieteikumus A dalībvalstī un B dalībvalstī un B dalībvalsts iesniedz A dalībvalstij atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, B dalībvalstij nav jāpiemēro III nodaļas kritēriji atpakaļuzņemšanas pieprasījuma ietvaros.
48. Somija un Šveice uzskata, ka A dalībvalstij ir jāuzņem atpakaļ attiecīgā persona saskaņā ar Dublinas III regulas VI nodaļu un pēc tam jāpiemēro III nodaļas kritēriji.
49. Nīderlande norāda, ka no 7. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka atbildīgā dalībvalsts ir jānosaka, pamatojoties uz stāvokli, kāds bija, pirmo reizi iesniedzot starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Tas attiecīgi norādot uz to, ka A dalībvalsts ir tā, kura piemēro III nodaļas kritērijus. Tomēr 7. panta 3. punktā ir izklāstīti arī noteikti izņēmuma gadījumi, kas nosaka, ka, ja ir piemērojams 8., 10. un 16. pants, cita dalībvalsts var piemērot III nodaļas kritērijus.
50. Apvienotā Karaliste uzskata, ka Dublinas III regulā skaidri ir nošķirti uzņemšanas pieprasījums un atpakaļuzņemšanas pieprasījums. Attiecībā uz uzņemšanas pieprasījumu lietām A dalībvalsts nosaka atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar III nodaļas kritērijiem (18. panta 1. punkta a) apakšpunkts). Atpakaļuzņemšanas pieprasījumu lietu pamatā ir tas, ka ir bijis iepriekšējs pieteikums A dalībvalstī (18. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunkts un 20. panta 5. punkts). Attiecīgi tai dalībvalstij ir jāuzņem atpakaļ pieteikuma iesniedzējs. Saskaņā ar Dublinas sistēmu šādos gadījumos, kad turpmāks pieteikums ir iesniegts, atbildība jau ir noteikta.
51. H. k‑dzei, R. k‑dzei, Vācijai un Komisijai ir cita nostāja. H. k‑dze un R. k‑dze apgalvo, ka Dublinas III regula neparedz sašaurinātu interpretāciju, kurā tikai A dalībvalsts var piemērot III nodaļas kritērijus. Komisija piekrīt šim viedoklim. Atsaucoties uz 7. panta 3. punktu, tā apgalvo, ka, izvērtējot III nodaļā minēto kritēriju piemērošanu, dalībvalstis ņem vērā visus pierādījumus par to, vai to teritorijā atrodas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja ģimenes locekļi. Tas, ka 7. panta 3. punktam nav tiešas atsauces uz 9. pantu, ir likumdošanas nepilnība. Vācija norāda, ka VI nodaļas uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas noteikumi ļoti skaidri paskaidro, ka gan A dalībvalstij, gan B dalībvalstij ir jāpārbauda, vai III nodaļas kritēriji attiecīgajā gadījumā ir pareizi piemēroti.
52. Manuprāt, Dublinas III regulas formulējums nav noteicošs nedz attiecībā uz vienu, nedz arī attiecībā uz otro [interpretācijas] iespēju. Regulā nav noteikts, ka tikai A dalībvalsts var piemērot III nodaļas kritērijus. Tāpat arī tajā skaidri nav norādīts, ka abām dalībvalstīm ir jāveic šī pārbaude.
53. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un mērķi, kādi ir tiesiskajam regulējumam, kurā tā ietilpst (43). Atvasinātās Savienības tiesību normas, tostarp Dublinas III regulas normas, ir jāinterpretē un jāpiemēro, ievērojot Hartā garantētās pamattiesības (44). Turklāt, ja Savienības tiesību norma var tikt interpretēta dažādi, priekšroka ir dodama interpretācijai, ar kuru var tikt saglabāta tās lietderīgā iedarbība (45).
54. Dublinas III regulā patiešām ir skaidri noformulēts gadījums, kad vienai jeb pirmajai dalībvalstij, kurā ticis iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, tiek uzlikts pienākums (46). Attiecīgi 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumu pēc būtības izskata viena dalībvalsts. Līdzīgi 3. panta 2. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka, ja, pamatojoties uz III nodaļā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums. 7. panta 2. punktā tieši ir paredzēts, ka atbildīgo dalībvalsti nosaka, pamatojoties uz stāvokli, kāds bija, pieteikuma iesniedzējam pirmo reizi iesniedzot starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Saskaņā ar 20. panta 1. punktu process, kurā nosaka atbildīgo dalībvalsti, sākas, tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums (47).
55. Nav pārsteidzoši, ka šajos gadījumos tiek lietots tiešs formulējums, lai noteiktu pienākumus vienai jeb pirmajai dalībvalstij. Regulas ir tieši piemērojamas. Tādēļ ir jo sevišķi svarīgi, lai šie pienākumi būtu noformulēti skaidri un nepārprotami. Šajā gadījumā likumdošanas vēsture, kura norāda, ka likumdevējs ir noraidījis iespēju izveidot sistēmu, kuras ietvaros pirmā dalībvalsts, kurā būtu iesniegts patvēruma pieteikums, būtu vienīgā atbildīgā dalībvalsts, arī ir nozīmīga (48).
56. Kopš Dublinas sistēmas izveides tās pamatā ir bijuši divi atsevišķi komponenti, no kuriem katram ir noteikta loma, lai varētu sasniegt vispārējo mērķi noteikt atbildīgo dalībvalsti, kā arī šīs sistēmas būtiskie raksturlielumi ir iekļauti Dublinas III regulā (49). Pirmais komponents ir III nodaļas kritēriji, otrais – atpakaļuzņemšanas noteikumi, kas ir piemērojami gadījumos, kad pieteikuma iesniedzējs pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas vienā dalībvalstī pēc tam uzturas otrā dalībvalstī (50). Tikai tad, ja neviens no III nodaļas kritērijiem nav piemērojams, par pieteikuma izskatīšanu pēc būtības ir atbildīga pirmā dalībvalsts, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums. Atpakaļuzņemšanas noteikumu mērķis ir nodrošināt, lai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs neizvirzītu prasījumus dalībvalstī, kura saskaņā ar regulu nav par pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts.
57. Jauns jautājums šajā lietā ir, vai B dalībvalstij būtu jāņem vērā III nodaļas kritēriji, iesniedzot A dalībvalstij atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, vai arī pastāv noteikts automātiskums (kā norāda Somija un Šveice) un B dalībvalstij ir tiesības neņemt vērā šos kritērijus tikai tādēļ, ka pieteikuma iesniedzējs ir pārceļojis no A dalībvalsts uz B dalībvalsti.
58. Manuprāt, risināt šo lietu ar bināru izvēli būtu pārāk vienkārši.
59. Bieži var gadīties, ka B dalībvalsts saņem pozitīvu iznākumu Eurodac datubāzē, tās rīcībā nav citas informācijas par pieteikuma iesniedzēja apstākļiem un tādēļ, pamatojoties uz šo saņemto iznākumu, tā likumīgi iesniedz A dalībvalstij atpakaļuzņemšanas pieprasījumu. Tomēr gadījumos, kad B dalībvalsts rīcībā ir informācija, kas norāda, ka saskaņā ar III nodaļas kritērijiem tā patiešām ir atbildīgā dalībvalsts, manuprāt, automātiska šīs dalībvalsts atteikšanās piemērot III nodaļas kritērijus, jo tā grasās iesniegt atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, ir pretrunā Dublinas III regulas mērķim. Turklāt formulējums neliecina par to, ka B dalībvalsts var neņemt vērā ģimenes vienotības kritērijus, kad prima facie to piemērošana padarītu to par atbildīgo dalībvalsti pieteikuma izskatīšanā pēc būtības, tā vietā iesniedzot atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, kura apmierināšanas gadījumā pieteikuma iesniedzējs tiktu nošķirts no ģimenes locekļiem.
60. Šāda interpretācija būtu pretrunā regulas 32. apsvērumā paustajām saistībām pret personām, uz kurām attiecas Dublinas III regula, attiekties atbilstīgi starptautiskajām tiesībām un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai (51). Tā ir arī pretrunā 39. apsvērumā minētajām pamattiesībām, tostarp arī Hartas 7. pantā atzītajām tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību. Tādēļ es uzskatu, ka Dublinas III regula nevar tikt interpretēta tādējādi, ka visos gadījumos, kuros starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs iesniedz turpmākus patvēruma pieteikumus A dalībvalstī un B dalībvalstī, B dalībvalstij ir tiesības iesniegt A dalībvalstij atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, nemaz neapsverot III nodaļas kritēriju piemērošanu.
61. Vai šis viedoklis veicina Dublinas sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu?
62. Visas dalībvalstis, kuras ir sniegušas apsvērumus Tiesā, uzsvēra, ka Dublinas III regula nav interpretējama tādējādi, lai veicinātu tās ļaunprātīgu izmantošanu. Tās uzsvēra, ka ir būtiski atturēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus no pārceļošanas no vienas dalībvalsts uz citu un turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniegšanas katrā no tām. Tādēļ šie argumenti ir rūpīgi jāizskata.
63. Dublinas III regulas pamatmērķis ir ātra atbildīgās dalībvalsts noteikšana. Tā nav uztverama kā tiesībaizsardzības pasākums tādā ziņā, ka tās noteiktais pamatmērķis nav ierobežojumu ieviešana patvēruma meklētājiem, kuri pārceļo no vienas dalībvalsts uz citu (52). Atpakaļuzņemšanas noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt, lai pieteikuma iesniedzēji neiesniegtu patvēruma pieteikumus dalībvalstī, kura nav atbildīgā dalībvalsts par pieteikuma izskatīšanu, veido izvēlēto metodi, ar kuru tiek novērsta patvēruma piešķiršanas procedūras nepareiza piemērošana (53).
64. Kā jau norādīju (54), informācijas neesamības gadījumā attiecībā uz vēl vienu III nodaļas konkurējošo kritēriju dalībvalstij būs tiesības iesniegt atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, pamatojoties uz pozitīvu iznākumu Eurodac datubāzē. Ja dalībvalstij ir ar III nodaļas kritēriju piemērošanu saistīta papildu informācija, manā interpretācijā tai vienīgi nebūtu tīši jāpiever acis uz šo informāciju.
65. Turpmākās paustās bažas bija par to, kā rīkoties ar patvēruma meklētāju, kurš pārceļo vairākas dalībvalstis un katrā no tām iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Šajās lietās tas tā nav, un, manuprāt, atpakaļuzņemšanas noteikumi saistībā ar Eurodac regulu nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs nevar vienlaikus iesniegt vairākus pieteikumus.
66. Nīderlande norāda, ka Dublinas III regulas 7. panta 3. punktā ir noteikti izņēmuma gadījumi, kuros dalībvalsts, iesniedzot atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, patiešām var piemērot III nodaļas kritērijus. Tomēr tā apgalvo, ka 9. pants neietilpst 7. panta 3. punktā uzskaitītajos noteikumos, kuros noteikti attiecīgie izņēmuma gadījumi, un ka tādēļ H. k‑dze un R. k‑dze nevar uz to atsaukties.
67. Manuprāt, 8., 10. un 16. pants ir minēti Dublinas III regulas 7. panta 3. punktā, lai atspoguļotu mērķi (izteikts 14. apsvērumā), ka dalībvalstu galvenajam apsvērumam, piemērojot šo regulu, būtu jābūt ģimenes dzīves neaizskaramībai (55).
68. Likumdošanas vēsture norāda, ka Komisijas priekšlikuma tagadējais 9. pants sākotnēji bija iekļauts Dublinas III regulas tagadējā 7. panta 3. punkta uzskaitītajos noteikumos (56). 9. panta iekļaušana šajā sarakstā izrādījās ļoti pretrunīga. Pārrunu laikā Padomē dažas dalībvalstis bažījās par to, ka Dublinas procedūra tiktu nepareizi izmantota: “Tomēr pastāv priekšlikuma 9. panta [Dublinas III regulas 7. pants] ļaunprātīgas izmantošanas risks attiecībā uz atkalapvienošanos ar ģimenes locekli, kurš ir bēglis, neatkarīgi no tā, vai šī ģimene ir bijusi izveidota izcelsmes valstī vai nē. Šajā gadījumā var apgalvot, ka patvēruma meklētājs varētu apprecēties ar bēgli citā dalībvalstī, tikai lai izvairītos no Dublinas noteikumu piemērošanas un lai izvēlētos dzīvesvietas dalībvalsti” (57). Tādēļ 9. pants tika izslēgts no saraksta.
69. Es uzskatu, ka, a contrario, kad pierādījumu par ļaunprātīgu izmantošanu nav, attiecībā uz III nodaļas kritēriju piemērošanu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs un tā ģimenes loceklis joprojām ir Dublinas III regulas noteikumu par ģimenes vienotību materiāltiesiskajā jomā. Šis viedoklis sakrīt ar Dublinas III regulas mērķiem un nodrošina tās iedarbību (58). Citāda šīs regulas interpretācija būtu pretrunā Hartai un Dublinas III regulas 14., 32. un 39. apsvēruma mērķiem un garantijām.
70. Kompetentajām iestādēm valstu tiesu uzraudzībā būs jāpārbauda, vai attiecīgajā lietā pastāv faktori, kas liecina par fiktīvu laulību, lai izvēlētos dzīvesvietas dalībvalsti, tādējādi apejot to Dublinas III regulas III nodaļas kritēriju piemērošanu, kas neattiecas uz ģimenes vienotību (59). Tas pats attiecas uz pieteikumiem, kuru pamatā ir ilgtermiņa attiecības.
71. Nīderlande apgalvo, ka, pieņemot Dublinas III regulu, likumdevējs ņēma vērā, ka Padomes Direktīvā 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos ir paredzēta ģimenes vienotība (60). Tā norāda, ka dalībvalstij, kura iesniedz atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, nav jāapsver III nodaļas 9. pants, jo direktīvā izklāstītie noteikumi paredz pienācīgus aizsardzības līdzekļus ģimenes vienotībai tādos kā H. k‑dzes un R. k‑dzes lietu gadījumos.
72. Lai arī Direktīvā 2003/86 ir paredzēta ģimenes vienotība, tās pamatmērķis ir nodrošināt taisnīgu attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem, kuri (jau) likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā, un veicināt kultūrsociālo stabilitāti (61). Noteikumiem par dalībvalsts, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, noteikšanu ir pavisam cits mērķis. Šie noteikumi tika ieviesti, lai kopumā uzlabotu Dublinas sistēmas efektivitāti (62). Atbildīgās dalībvalsts noteikšana ir pirmais veicamais solis procesā pirms pieteikuma izskatīšanas pēc būtības. Lai arī Dublinas III regulas ģimenes vienotības kritērijos nepārprotami tiek ņemtas vērā ģimenes attiecības, šiem noteikumiem ir pavisam cits mērķis nekā Padomes Direktīvai 2003/86 un tie attiecas uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, nevis uz ģimenes locekļiem, kuri jau likumīgi uzturas dalībvalstī.
73. Atšķirībā no Nīderlandes paustā viedokļa es uzskatu, ka šī direktīva nebūtu jāņem vērā, nosakot atbildīgo dalībvalsti Dublinas III regulas izpratnē.
74. Tāpat es noraidu kā kļūdainu argumentu, ka pirmajai dalībvalstij attiecīgajā gadījumā ir pienākums iesniegt otrajai dalībvalstij uzņemšanas pieprasījumu, lai nodrošinātu, ka otrā dalībvalsts kļūst par atbildīgo dalībvalsti par patvēruma pieteikuma izskatīšanu. Ar šo argumentu netiek risināts jautājums par principu, proti, vai otrā dalībvalsts spēj piemērot III nodaļas kritērijus atbilstīgi Dublinas III regulai.
75. Vairākos gadījumos Dublinas III regulas 21. pantā noteiktā vajadzība ievērot stingri noteiktos termiņus, iesniedzot uzņemšanas pieprasījumu, praksē nozīmēs, ka pirmajai dalībvalstij (šajā gadījumā Vācijai) nebūs iespējams iesniegt šādu pieprasījumu (63). H. k‑dzes lietas fakti to apstiprina. 2016. gada 5. janvārī Vācijā tika iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums (64). Saskaņā ar 21. panta 1. punkta pirmo daļu uzņemšanas pieprasījumiem bija jābūt iesniegtiem līdz 2016. gada 5. aprīlim. H. k‑dzes pirkstu nospiedumi un dati bija ievadīti Eurodac datubāzē, un, saņemot pozitīvu iznākumu no Eurodac datubāzes, šis termiņš tika samazināts līdz diviem mēnešiem (2016. gada 5. marts). 2016. gada 21. martā Vācijas iestādes no saviem Nīderlandes partneriem saņēma atpakaļuzņemšanas pieprasījumu. Uzņemšanas pieprasījuma iesniegšanas termiņš bija beidzies, vēl pirms Vācijas iestādes saņēma atpakaļuzņemšanas pieprasījumu. Šādos apstākļos, nosakot atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar Dublinas III regulas III nodaļā izklāstītajiem ģimenes vienotības kritērijiem, uzņemšanas pieprasījuma mehānisms nevarētu tikt izmantots, lai atrisinātu šo patvēruma meklētāja vai attiecīgo dalībvalstu situāciju.
76. Ņemot vērā Dublinas III regulas formulējumu un mērķi, pareizākas atpakaļuzņemšanas noteikumu teksta uztveres labad teksts būtu jāinterpretē tādējādi, lai tas atbilstu ar Hartu nodrošinātajai ģimenes dzīves neaizskaramībai. Tādēļ, ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs spēj apliecināt attiecību ar ģimenes locekli esamību Dublinas III regulas 2. panta g) punkta nozīmē un viņš atsaucas uz minētās regulas 9. pantu, dalībvalstij, kura grasās iesniegt atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, ir jāņem vērā ģimenes vienotības kritēriji, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar 3. panta 1. punktu, ja vien kompetentās iestādes nav pierādījušas, ka attiecīgā persona ir nodibinājusi ģimenes attiecības, lai izvairītos no Dublinas III regulas piemērošanas.
Dublinas III regulas 27. pants
77. Dublinas III regulas 27. pantā nekādi nav nošķirta pārsūtīšanas lēmumu apelācija un pārsūtīšanas lēmumu pārskatīšana atkarībā no tā, vai šie lēmumi attiecas uz uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pieprasījumiem. No tā izriet, ka abos gadījumos starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir jābūt tiesībām uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli tajā dalībvalstī, kurā ir aizdomas par III nodaļas kritēriju nepareizu piemērošanu (65). Šāda interpretācija nodrošina, ka 27. pantā izklāstītajām tiesībām uz apelāciju vai pārskatīšanu nezūd lietderīgā iedarbība (66).
78. Spriedumā lietā Ghezelbash Tiesa nolēma, ka no Dublinas III regulas 27. panta 1. punkta izriet, ka šajā pantā noteiktajam tiesiskās aizsardzības līdzeklim ir jābūt efektīvam un tam ir jāattiecas gan uz faktu, gan uz tiesību jautājumiem. Turklāt šīs tiesību normas formulējumā nav norādes uz to argumentu ierobežojumiem, kurus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs var norādīt, izmantojot šo tiesiskās aizsardzības līdzekli (67). Tiesa norāda arī uz to, ka regulas 19. apsvērumā ir noteikts, ka, lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, Dublinas III regulas efektīvie tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret pārsūtīšanas lēmumiem būtu jāattiecina gan uz šīs regulas piemērošanas, gan juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru tiek pārsūtīts patvēruma meklētājs (68). Šeit ir svarīga pārbaudes pirmā daļa, un, manuprāt, Tiesas agrākais nolēmums var tikt un tas arī būtu jāpiemēro esošajiem apstākļiem. Šķiet, ka tas pilnībā atbilst Dublinas III regulas tieši noteiktajam mērķim, kurš paredz regulas īstenošanas pārbaudi tiesā (69).
79. Es piebildīšu, ka jautājums nav par to, vai pēc dalībvalsts vienošanās par atpakaļuzņemšanas pieprasījumu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem būtu jābūt tiesībām uz visu pārsūtīšanas lēmumu apelāciju. Vajadzība pēc šādām tiesībām rodas gadījumos, kad pieteikuma iesniedzējs var atsaukties uz III nodaļā uzskaitīto konkurējošo kritēriju un, it īpaši, ģimenes vienotības kritērijiem un kad šo kritēriju nepareizai piemērošanai ir nozīme.
80. Tādēļ es secinu, ka Dublinas III regula būtu interpretējama tādējādi, ka kompetentajām iestādēm ir jāpiemēro attiecīgie III nodaļas kritēriji gadījumos, kad persona iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu vienā dalībvalstī un pēc tam pārceļo uz citu dalībvalsti, kurā tā iesniedz turpmāku pieteikumu un grasās apstrīdēt no atpakaļuzņemšanas pieprasījuma izrietošo lēmumu par pārsūtīšanu, pamatojoties uz to, ka otrā dalībvalsts nepareizi ir piemērojusi III nodaļas kritērijus un, it īpaši, noteikumus par ģimenes vienotību, tostarp regulas 9. pantu. Saskaņā ar šīs regulas 27. panta 1. punktu šādus lēmumus, lai nodrošinātu minēto kritēriju pareizu piemērošanu, pārbauda valstu tiesas.
Par otro jautājumu
81. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai pirmajā jautājumā ietvertajos apstākļos ir nozīme tam, ka pirmā dalībvalsts jau bija pieņēmusi lēmumu par pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu vai ka pieteikuma iesniedzējs šo pieteikumu jau bija atsaucis.
82. Pirmkārt, no iesniedzējtiesas lēmuma nav skaidrs, kā otrais jautājums attiecas uz izskatāmo lietu faktiem un apstākļiem. Iesniedzējtiesa nenorāda, vai pirmās dalībvalsts lēmums, uz kuru tā atsaucas, attiecas uz lēmumu par atbildīgās dalībvalsts noteikšanu vai uz lēmumu pēc būtības par starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
83. Otrkārt, H. k‑dzes lietā nav konstatējumu par to, ka kādu no šiem lēmumu veidiem pieņēma Vācijas atbildīgās iestādes. Vācijas valdība tiesas sēdē apliecināja, ka laikposmā, kurā Nīderlandes iestādes iesniedza atpakaļuzņemšanas pieteikumu (2016. gada 23. aprīlis), viņu Vācijas partneri nebija pieņēmuši lēmumu pēc būtības attiecībā uz R. k‑dzes lietu. Tikai 2016. gada 6. oktobrī viņai tika piešķirta alternatīvā aizsardzība. Nav faktu konstatējumu par to, ka kāda no pieteikumu iesniedzējām būtu atsaukusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu Procedūru direktīvas 27. vai 28. panta nozīmē.
84. Lai arī otrā jautājuma faktiskais pamats nav skaidrs, izsmeļošākam izklāstam es tomēr to īsumā izskatīšu.
85. Dublinas III regulas 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka atbildīgo dalībvalsti nosaka, pamatojoties uz stāvokli, kāds bija, pieteikuma iesniedzējam pirmo reizi iesniedzot starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Šajā pantā ir noteikts arī atskaites punkts. Atbildīgo dalībvalsti nosaka, pamatojoties uz tā laika faktiskajiem apstākļiem un piemērojot III nodaļas kritērijus, tostarp arī ģimenes vienotības kritērijus (pirmais posms). Pieteikuma novērtējums pēc būtības Kvalifikācijas direktīvas izpratnē (otrais posms) vēl tiks veikts (70).
86. Ja fakti norāda uz to, ka pirmajā dalībvalstī iesniegtais pieteikums šajā dalībvalstī bija izskatīšanas procesā, atsaukts vai noraidīts, un ja otrā dalībvalsts secina, ka tā nav atbildīgā dalībvalsts, starptautiskās aizsardzības pieteikuma statuss pirmajā dalībvalstī ir nozīmīgs pirmā posma izskatīšanā, ciktāl faktiskie apstākļi nosaka pamatu jebkuram atpakaļuzņemšanas pieprasījumam, kuru otrā dalībvalsts var iesniegt saskaņā ar 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu (71). Tomēr, ja šī dalībvalsts uzskata sevi par atbildīgo dalībvalsti un pāriet uz otro posmu (novērtējums pēc būtības), lēmums par starptautiskās aizsardzības pieteikumu vai tā atsaukšanu pirmajā dalībvalstī būs nozīmīgs pieteikuma pieņemamības izvērtēšanā saskaņā ar valsts noteikumiem, ar kuriem tiek īstenots Procedūru direktīvas 33. pants (72). Nobeigumā varu piebilst, ka, ja turpmāka pieteikuma iesniegšanas brīdī otrajā dalībvalstī pieteikuma iesniedzējam pirmā dalībvalsts jau bija piešķīrusi starptautisko aizsardzību, tad uz šo personu neattieksies Dublinas III regula, kopš 2. panta c) punkta izpratnē šī persona nebūs dēvējama par “pieteikuma iesniedzēju”.
87. Tātad tam, vai pirmajā dalībvalstī ir pieņemts lēmums par pieteikumu un vai pieteikuma iesniedzējs minēto pieteikumu ir atsaucis, ne vienmēr ir noteicoša nozīme attiecībā uz kompetento iestāžu novērtējumu par III nodaļas kritēriju pareizu piemērošanu otrajā dalībvalstī, lai noteiktu, vai attiecīgā dalībvalsts ir atbildīgā dalībvalsts Dublinas III regulas izpratnē.
Secinājumi
88. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka Tiesai uz Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) jautājumiem būtu jāatbild šādi:
– Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regula (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, būtu interpretējama tādējādi, ka kompetentajām iestādēm ir jāpiemēro attiecīgie III nodaļas kritēriji gadījumos, kad persona iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu vienā dalībvalstī un pēc tam pārceļo uz citu dalībvalsti, kurā tā iesniedz turpmāku pieteikumu un grasās apstrīdēt no atpakaļuzņemšanas pieprasījuma izrietošo lēmumu par pārsūtīšanu, pamatojoties uz to, ka otrā dalībvalsts nepareizi ir piemērojusi III nodaļas kritērijus un, it īpaši, noteikumus par ģimenes vienotību, tostarp regulas 9. pantu. Saskaņā ar šīs regulas 27. panta 1. punktu šādus lēmumus, lai nodrošinātu minēto kritēriju pareizu piemērošanu, pārbauda valstu tiesas.
– Tam, vai pirmajā dalībvalstī ir pieņemts lēmums par pieteikumu un vai pieteikuma iesniedzējs minēto pieteikumu ir atsaucis, ne vienmēr ir noteicoša nozīme attiecībā uz kompetento iestāžu novērtējumu par III nodaļas kritēriju pareizu piemērošanu otrajā dalībvalstī, lai noteiktu, vai attiecīgā dalībvalsts ir atbildīgā dalībvalsts Regulas Nr. 604/2013 izpratnē.