EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (plēnums)
2006. gada 26. oktobrī (*)
Pagaidu darbinieks – Uz nenoteiktu laiku noslēgts līgums – Atlaišana – Nepietiekama profesionālā kompetence – Pienākums norādīt pamatojumu – Acīmredzama kļūda vērtējumā
Lieta F‑1/05
par prasību, ko atbilstoši EKL 236. pantam un EAEK līguma 152. pantam cēla,
Pia Landgren, Eiropas Izglītības fonda bijušā pagaidu darbiniece, ar dzīvesvietu Turīnā (Itālijā), ko pārstāv M. A. Luka [M.‑A. Lucas], advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Izglītības fondu (EIF), ko pārstāv tā direktore M. Dunbara [M. Dunbar], kurai palīdz Ž. Vandersandens [G. Vandersanden], advokāts,
atbildētājs.
CIVILDIENESTA TIESA (plēnums)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs P. Mahonijs [P. Mahoney], palātu priekšsēdētāji H. Krepels [H. Kreppel] un Š. van Rapenbušs [S. van Raepenbusch] (referents), tiesneši I. Boruta [I. Boruta], H. Kanninens [H. Kanninen], H. Tagars [H. Tagaras] un S. Žervazonī [S. Gervasoni],
sekretārs S. Boni [S. Boni], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2006. gada 12. jūlijā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Savā prasības pieteikumā, kas Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas kancelejā ir pārsūtīts 2005. gada 28. aprīlī pa telefaksu (oriģināls tika iesniegts 2. maijā), Landgrena [Landgren] lūdz cita starpā atcelt Eiropas Izglītības fonda (EIF) 2004. gada 25. jūnija lēmumu par līguma, kas ar viņu kā pagaidu darbinieci noslēgts uz nenoteiktu laiku, laušanu (turpmāk tekstā – “atlaišanas lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Saskaņā ar Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 11. panta pirmo daļu Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 11.–26. panta noteikumus par ierēdņu tiesībām un pienākumiem piemēro pēc analoģijas.
3 Atbilstīgi Civildienesta noteikumu 25. panta otrajai daļai:
“Par jebkuru lēmumu, kas saistīts ar konkrētu personu un kas pieņemts saskaņā ar šiem Civildienesta noteikumiem, nekavējoties rakstveidā iepazīstina attiecīgo ierēdni. Jebkurā lēmumā, kas nelabvēlīgi ietekmē ierēdni, ir jānorāda iemesli, uz kuriem pamatojoties, tas pieņemts.”
4 Turklāt PDNK 47. pantā ir noteikts:
“Pagaidu darbinieku darba tiesiskās attiecības beidzas, izņemot nāves iestāšanās gadījumus:
[..]
c) ja līgums ir noslēgts uz nenoteiktu laiku:
i) līgumā paredzētā paziņošanas termiņa beigās; paziņošanas termiņš ir vismaz viens mēnesis par katru pilnu dienesta gadu, bet ne īsāks kā trīs mēneši un ne ilgāks kā 10 mēnešu. Tomēr paziņošanas termiņā neieskaita grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu vai slimības atvaļinājumu [paziņošanas termiņš nevar sākties grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai slimības atvaļinājuma laikā] ar noteikumu, ka slimības atvaļinājums nepārsniedz trīs mēnešus. Turklāt dzemdību atvaļinājuma vai slimības atvaļinājuma laikā atkarībā no iepriekšminētā ierobežojuma [, ievērojot iepriekšminēto ierobežojumu,] to aptur;
[..].”
5 Saskaņā ar 5. panta b) apakšpunktu 1995. gada 3. janvārī starp prasītāju un atbildētāju noslēgtajā pagaidu darbinieka līgumā, kurā grozījumi tika izdarīti ar 2000. gada 18. jūlija papildvienošanos, ar ko minētais līgums tika pagarināts uz nenoteiktu laiku:
“This contract may be terminated by the institution or by the staff member for any of the reasons specified in articles 47 to 50 of the CEOS, subject to the conditions laid down in those articles.
For the purposes of Article 47 § 2.a of the CEOS, should the employee decide to resign, the employee shall give a minimum of three months notice. In derogation from the Article 47 § 2.a of the CEOS, should the Foundation decide to terminate the contract, the Foundation shall give the employee a minimum of six months notice.”
(Šo līgumu var izbeigt iestāde vai darbinieks atbilstoši jebkuram PDNK 47.–50. pantā norādītajam pamatam, ievērojot šajos pantos paredzētos nosacījumus.
PDNK 47. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanai gadījumos, kad darbinieks nolemj aiziet no darba, viņam ir jāsniedz iepriekšējs paziņojums vismaz pirms trim mēnešiem. Atkāpjoties no PDNK 47. panta 2. punkta a) apakšpunkta, gadījumos, kad Fonds nolemj izbeigt līgumu, tam ir jāsniedz darbiniekam iepriekšējs paziņojums vismaz pirms sešiem mēnešiem.)
Strīda pamatā esošie fakti
6 Landgrena, dzimusi 1947. gada 21. jūnijā, tika pieņemta darbā EIF 1995. gada 3. janvārī par C kategorijas pagaidu darbinieci uz trim gadiem, sākot no 1995. gada 1. janvāra. Viņu provizoriski klasificēja C 3 pakāpes 1. līmenī un vēlāk – C 1 pakāpes 2. līmenī saskaņā ar 1996. gada 1. jūlija papildvienošanos viņas darba līgumam.
7 1997. gada 24. oktobrī viņas līgumu pagarināja vēl uz trim gadiem, un 2000. gada 18. jūlijā tas tika pagarināts uz nenoteiktu laiku.
8 Kopumā laikposmā no 1995. gada janvāra līdz 2001. gada decembrim Landgrena pildīja gan administratīvā asistenta pienākumus, būdama atbildīga par darbinieku personas lietām un it īpaši ar pieņemšanu darbā, komandējumiem un atvaļinājumiem saistītajām procedūrām, gan sekretariāta pienākumus par labu vienai vai vairākām personām.
9 1995. gada 10. maijā sastādītais ziņojums par viņas pārbaudes laiku ietver šādus vērtējumus:
– nodaļā “Spējas veikt amata pienākumus”: atzīme “labas”, kaut arī iedaļā “Saprašanas, pielāgošanās un spriešanas spējas” ir atzīme “nepietiekamas”, kas pamatota ar precizitātes, rūpju par sīkumiem un uzmanības trūkumu;
– nodaļā “Efektivitāte”: atzīme “laba”; iedaļā “Darba izpildes ātrums” tāpat ir atzīme “nepietiekams”, kas pamatota ar dažiem nokavēšanās gadījumiem, it īpaši saistībā ar darbinieku līgumu sagatavošanu;
– nodaļā “Uzvedība dienestā”: atzīme “ļoti laba”.
10 Pirmais Landgrenas novērtējuma ziņojums, kas sastādīts 1997. gada 13. maijā attiecībā uz 1995.–1997. gada laikposmu, ir kopumā labvēlīgs. Pēc skalas, kas ietver atzīmes no viens (1) līdz seši (6) – no “teicami” līdz “pilnīgi negatīvi”, prasītāja ieguvusi kopējo atzīmi “trīs” (3), kas nozīmē “apmierinoši”. Konkrēti, viņa ieguvusi atzīmes “labi” iedaļās “Spējas” un “Uzvedība dienestā” un atzīmi “neapmierinoši” – iedaļā “Efektivitāte”. Šajā sakarā arī tika norādīts uz uzmanības trūkumu un nepietiekamu darba izpildes ātrumu. Lai gan uzsverot kopējo labvēlīgo novērtējumu, ziņojumā viņai tika pieprasīts turpmāk strādāt precīzāk un uzlabot savu “politisko izjūtu” (“sens politique”).
11 Otrajā novērtējuma ziņojumā, kas sastādīts 1998. gada 17. jūnijā attiecībā uz 1997.–1998. gada laikposmu, viņai tika piešķirta augstāka kopējā atzīme, proti, “divi” (2), kas nozīmē “labi”. Vispārīgajās piezīmēs novērtētājs konstatē prasītājas snieguma kopējo uzlabošanu, iedaļā “Efektivitāte” tomēr norādot uz turpmākas uzlabošanas iespējamību.
12 Trešajā novērtējuma ziņojumā, kas sastādīts 2000. gada 17. janvārī attiecībā uz 1999.–2000. gada laikposmu, tika apstiprināta kopējā atzīme “divi” (2) un netika minēti nekādi trūkumi, un visās iedaļās tika norādīta atzīme “labi”. Prasītājai tomēr tika pieprasīts uzlabot viņas “time management” (darba laika organizāciju). Savukārt ir uzsvērtas viņas zināšanas par EIF reglamentējošiem noteikumiem un darbību.
13 Ceturtajā novērtējuma ziņojumā, kas sastādīts 2001. gada 29. martā attiecībā uz 2000.–2001. gada laikposmu, prasītājai tika piešķirta zemāka kopējā atzīme – “trīs” (3). Uzsverot prasītājas komunicēšanās prasmes, taktu, pieklājību, plašas zināšanas par EIF, pielāgojamību un lojalitāti pret priekšniecību, ziņojumā tomēr tika norādīts uz trūkumiem informācijas tehnoloģiju jomā un iedaļā “Analīze un spriešana” viņai tika pieprasīts nedarīt pārāk sasteigtus secinājumus, it īpaši gadījumos, kad tai nav pilnīgas informācijas no personas lietām, lai gan norādot, ka viņa sniedz labus priekšlikumus. Visbeidzot, viņai tika ieteikts iziet mācību kursus par sanāksmju protokolēšanu.
14 No 2002. gada janvāra līdz 2003. gada janvārim ieskaitot prasītāja strādāja EIF direkcijā, kurā viņa pildīja sekretāres un administratīvās asistentes pienākumus, īpaši būdama atbildīga par direkcijas locekļu komandējumiem un atvaļinājumiem.
15 2002. gada 9. jūlijā EIF direktora vietnieks Hilenkamps [Hillenkamp] sastādīja starpposma novērtēšanas ziņojumu, kurā tika izdarīts secinājums par Landgrenas nepietiekamu atbilstību viņas pienākumu prasībām. Šis secinājums pamatots ar konstatētajiem trūkumiem komandējumu sagatavošanas gaitā un dienas kārtības pārvaldīšanā, kas tika izskaidrots ar nepietiekamām organizēšanas un sekošanas spējām, ar ierobežotām spējām izmantot informācijas sistēmas un ar EIF uzdevumu un organizācijas struktūras nepietiekamām zināšanām. Šajā ziņojumā tomēr tika atzīmēta Landgrenas pozitīvā attieksme un viņas pūles izpildīt dažādus savus pienākumus.
16 2002. gada beigās divi direktora vietnieki, Hilenkamps un Peskja [Pescia], rīkojoties “Reporting officers” (novērtētāju) statusā, sagatavoja Landgrenas novērtējuma ziņojuma projektu attiecībā uz 2002. gadu, izmantojot jauno snieguma izvērtēšanas sistēmu, ko sāka piemērot šā paša gada janvārī.
17 Hilenkamps apstiprināja savu 2002. gada 9. jūlija vērtējumu, norādot uz uzticamības nepietiekamību un uz būtiskiem trūkumiem gandrīz visos pildāmo pienākumu aspektos, lai gan viņš atzīmēja prasītājas pūles izpildīt savus uzdevumus. Viņš norādīja, ka esot zaudējis uzticību viņas darba kvalitātei, un secināja, ka prasītāja vairs nevar turpināt pildīt savus pienākumus.
18 Peskjas novērtējums bija daudz maigāks, jo viņš uzskatīja, ka Landgrena savus konkrētos uzdevumus pārsvarā bija pildījusi apmierinoši un dažus uzdevumus pat labi, kaut arī viņas kopējā novērtējumā tika norādīts uz izpildes termiņu nokavējumiem un kļūdām neuzmanības dēļ, kas, viņaprāt, daļēji ir izskaidrojams ar pārmērīgu darba slodzi.
19 Savās piezīmēs par viņas novērtējuma ziņojumu Landgrena, lai gan iebilstot pret dažiem Hilenkampa izteiktajiem kritiskajiem apgalvojumiem vai attaisnojot savu rīcību, tomēr atzinusi, ka ieņemamais amats pārāk daudz no viņas prasa. Turklāt viņa ir pievērsusi direkcijas uzmanību faktam, ka viņas grūtības varētu tikt izskaidrotas ar pagaidu atmiņas problēmām viņas veselības stāvokļa dēļ, un apstāklim, ka darbavietas zaudēšana ietekmēs viņu ļoti negatīvi, ņemot vērā viņas finanšu līdzekļus, ģimenes stāvokli un vecumu. Līdz ar to viņa lūdza apsvērt iespēju uzticēt viņai kādus citus, mazāk prasīgus uzdevumus šajā pašā direkcijā vai citos dienestos.
20 Šis novērtējuma ziņojums nekad nav ticis nedz galīgi apstiprināts, nedz pievienots prasītājas personas lietai.
21 2003. gada 1. februārī prasītāja tika norīkota uz nenoteiktu laiku EIF departamentā “Austrumeiropa un Vidusāzija” (turpmāk tekstā – “AEVĀ”), lai, strādājot nepilnu darba laiku, pildītu departamenta vadītājas Stefani [Stefani], departamenta vadītājas vietnieces Taurelli [Taurelli] un EIF koordinatora sekretariāta funkcijas. Lūgumam par nepilna laika darbu, ko apstiprinājis direktors, bija jāattiecas uz laikposmu no 2003. gada 1. februāra līdz 2004. gada 31. decembrim, un to pamatoja ar “preparation for retirement (as 55 years of age)” (darbinieka, kas sasniedzis 55 gadu vecumu, pensionēšanās sagatavošana).
22 Prasītājas novērtējuma ziņojums, kas sastādīts 2004. gada 18. martā attiecībā uz 2003. gadu, ir labvēlīgs. Šajā ziņojumā ir šāds teksts:
“Pia has achieved her key objectives set for 2003. An assessment of the related key indicators shows that she has been able to perform her tasks effectively and efficiently with respect of deadlines.
Pia has shown capacity to concentrate on her work even while having to deal with several issues at the same time. She has made a substantial effort to improve her memory.
Pia has improved her IT skills.
Pia maintains good, friendly but respectful relations with peers and fellow colleagues.”
(Pia ir sasniegusi savus galvenos 2003. gadam noteiktos mērķus. Saistīto galveno rādītāju analīze liecina par to, ka viņai izdevās pildīt savus uzdevumus efektīvi un iedarbīgi, ievērojot termiņus.
Pia demonstrējusi spēju koncentrēties savam darbam, turklāt vienlaicīgi strādājot ar vairākiem jautājumiem. Viņa ievērojami papūlējusies savas atmiņas uzlabošanai.
Pia ir uzlabojusi savas iemaņas informātikas jomā.
Ar citiem darbiniekiem un saviem kolēģiem Pia uztur labas un draudzīgas attiecības, tomēr ar cieņu.)
23 Šo pēdējo ziņojumu sagatavojusi Taurelli, kas veica departamenta vadītājas amata pienākumus, Stefani esot prombūtnē slimības atvaļinājuma dēļ laikposmā no 2003. gada novembra līdz 2004. gada martam ieskaitot, un parakstījis Rojs [Rooij] kā direktors. Lai gan Stefani to nav parakstījusi, ziņojumā viņa norādīta kā “Reporting Officer” blakus Taurelli. Nav strīda par to, ka departamenta vadītāja nepiekrita Taurelli vērtējumam un ka viņai bija drīzāk negatīvs viedoklis par prasītājas veikto darbu.
24 Vēlāk prasītāja uzskatīja par nepieciešamu tikšanās ar Stefani laikā lūgt atļaut viņai arī turpmāk strādāt nepilnu darba laiku. Viņa uzskatīja, ka, lai gan atļauja strādāt nepilnu darba laiku viņai tika piešķirta uz laikposmu no 2003. gada 1. februāra līdz 2004. gada 31. decembrim, tā zaudēja spēku 2004. gada 1. februārī, jo Civildienesta noteikumu IV pielikuma 1. pants redakcijā, kas bija spēkā pirms 2004. gada 1. maija, paredzēja, ka šādas atļaujas derīguma termiņš nevar būt ilgāks par vienu gadu. Minētās tikšanās laikā, 2004. gada 10. maijā, departamenta vadītāja paziņoja Landgrenai, ka plāno runāt par šo lūgumu ar direktoru Roju.
25 2004. gada 17. maijā prasītāja tikusies ar Roju, kas viņai piedāvāja izvēlēties starp “priekšlaicīgu pensionēšanos” un atlaišanu no darba. Rojs arī norādīja, ka atlaišanas gadījumā prasītāja saskaņā ar PDNK 28.a pantu varētu saņemt bezdarbnieka pabalstus līdz minimālā pensijas vecuma sasniegšanas brīdim, t.i., līdz 60 gadiem.
26 2004. gada 15. jūnijā notika vēl viena prasītājas tikšanās ar Roju, šoreiz EIF izraudzītā starpnieka klātbūtnē. Šīs tikšanās laikā Rojs paskaidroja prasītājai, ka viņa esot “patīkams cilvēks, taču neefektīva sekretāre” un ka pēdējā iemesla dēļ viņš viņu lūdz atbrīvot amatu.
27 2004. gada 25. jūnijā trešās tikšanās laikā, kurā piedalījās dažas citas EIF atbildīgas personas, Rojs iedeva prasītājai vēstuli par pagaidu darbinieka līguma laušanu no 2005. gada 1. janvāra. No lietas materiāliem izriet, ka, nosakot atlaišanas datumu, EIF direktors ņēmis vērā to, ka minētajā dienā prasītājai uzkrāsies desmit gadu dienesta stāžs, kas viņai dos tiesības uz izdienas pensiju.
28 Atlaišanas lēmuma teksts ir šāds:
“Dear Pia,
In accordance with article 47 of the Conditions of Employment of Other Servants and in accordance with the terms and conditions of your contract and its amending clauses, I am very sorry to inform you that your employment as temporary agent within the ETF will be terminated. The amending clause of your contract foresees a period of notice of six months, therefore your last working day will be 31 December 2004.
Thank you very much for your contribution to the ETF and let me wish you a lot of success in your future career.”
(Cienījamā Pia!
Saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. pantu un atbilstoši Jūsu līguma un tā grozījumu noteikumiem es ar nožēlu paziņoju Jums, ka Jūsu darba attiecības ar EIF pagaidu darbinieka statusā tiks izbeigtas. Tā kā Jūsu līguma grozījumos ir paredzēts sešu mēnešu periods iepriekšējam paziņojumam, Jūsu pēdējā darba diena būs 2004. gada 31. decembris.
Es Jums ļoti pateicos par Jūsu ieguldījumu EIF un novēlu Jums lielus panākumus Jūsu turpmākajā karjerā.)
29 Pēc šā lēmuma pieņemšanas no 2004. gada 1. jūlija prasītāja tika norīkota struktūrvienībā “Administrācija un centrālie dienesti”. Pēc viņas lūguma viņai tika atļauts no šīs dienas atsākt strādāt pilnu darba laiku.
30 Prasītāja, kurai 2004. gada oktobrī tika veikta ķirurģiska operācija, bija slimības atvaļinājumā trīs mēnešus. Līdz ar to viņas paziņošanas termiņš tika apturēts uz trim mēnešiem.
31 2004. gada 27. septembrī prasītāja atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam iesniedza sūdzību par atlaišanas lēmumu.
32 Ar 2005. gada 19. janvāra lēmumu, kas saņemts 2005. gada 21. janvārī, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNDL”), noraidīja šo sūdzību, norādot, ka atlaišana ir pamatota ar prasītājas neapmierinošu un nepietiekamu sniegumu un ka iestāde nav izmantojusi acīmredzami kļūdaini savu plašo rīcības brīvību dienesta interešu izvērtēšanā. Tā pat izrādījusi rūpību un cita starpā atbilstoši tās pienākumam ņemt vērā darbinieku intereses ņēmusi vērā prasītājas intereses, nosakot atlaišanas datumu.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
33 Šī prasība sākotnēji tika reģistrēta Pirmās instances tiesas kancelejā ar numuru T‑180/05.
34 Ar 2005. gada 15. decembra rīkojumu Pirmās instances tiesa, piemērojot Padomes 2004. gada 2. novembra Lēmuma 2004/752/EK, Euratom, ar ko izveido Eiropas Savienības Civildienesta tiesu (OV L 333, 7. lpp.), 3. panta 3. punktu, nodeva šo lietu Civildienesta tiesai. Prasība tika reģistrēta Civildienesta tiesas kancelejā ar numuru F‑1/05.
35 Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt atlaišanas lēmumu;
– vajadzības gadījumā atcelt 2005. gada 19. janvāra lēmumu par viņas 2004. gada 27. septembra sūdzības noraidīšanu;
– piespriest EIF samaksāt viņai – lai atlīdzinātu ar atlaišanas lēmumu nodarītos materiālos zaudējumus – summu, kas atbilst atalgojumam un pensijai, ko viņa būtu saņēmusi, ja viņa varētu turpināt savu karjeru EIF līdz 65 gadu vecuma sasniegšanai, no tās atskaitot atlaišanas un bezdarbnieka pabalstus un pensiju, ko viņa saņēmusi vai saņemtu saistībā ar viņas atlaišanu;
– piespriest EIF viņai samaksāt atlīdzību par morālo kaitējumu, kas nodarīts ar atlaišanas lēmumu, kuras summu noteiks Civildienesta tiesa;
– piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36 EIF prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– noraidīt prasījumus par atcelšanu kā nepamatotus;
– noraidīt – pirmkārt, kā nepieņemamu un, pakārtoti, kā nepamatotu – prasījumu atlīdzināt iespējami nodarītos materiālos zaudējumus un morālo kaitējumu;
– pieņemt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem saskaņā ar atbilstošajām tiesību normām.
Juridiskais pamatojums
37 Savas prasības atbalstam prasītāja izvirza četrus pamatus, kas attiecīgi saistīti ar:
– to, ka EIF nav pierādījis, ka atlaišanas lēmuma pamatā ir iemesli, ko pieļauj tiesību normas;
– to, ka atlaišanas lēmuma pamatojums ir prettiesisks un pretrunā dienesta interesēm, ciktāl šis pamatojums, proti, Stefani atteikums atstāt prasītāju savā struktūrvienībā pēc 2004. gada 31. decembra, balstīts uz attiecīgo lēmumu, kas pieņemts, prasītājai to nezinot, pirms viņas norīkošanas AEVĀ departamentā;
– to, ka atlaišanas lēmuma pamatojums ir prettiesisks un patvaļīgs, ciktāl Stefani atteikums atstāt prasītāju savā struktūrvienībā pēc 2004. gada 31. decembra balstīts uz iepriekš izdarītajiem nelabvēlīgajiem novērtējumiem attiecībā uz viņu;
– pamatojuma trūkumu, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl Stefani atteikums atstāt prasītāju savā struktūrvienībā pēc 2004. gada 31. decembra vai pēc atlaišanas lēmuma pieņemšanas pamatojas uz prasītājas nepietiekamu profesionālo kompetenci.
Par pirmo un ceturto pamatu
38 Pirmais un ceturtais pamats ir jāpārbauda kopā.
Lietas dalībnieku argumenti
39 Sava pirmā pamata atbalstam prasītāja norāda, ka atlaišanas lēmuma pamatā ir jābūt iemesliem, ko pieļauj tiesību normas, kuras balstītas uz dienesta interesēm un kuras izslēdz jebkādu patvaļu (šajā sakarā skat. Tiesas 1962. gada 1. marta spriedumu lietā 25/60 De Bruyn/Parlaments, Recueil, 39. lpp., 58.–60. punkts). Pienākums sniegt pierādījumus par to ir administrācijai, it īpaši gadījumā, ja atlaišanas lēmums ir acīmredzami pretrunā dažiem elementiem personas lietā, tādiem kā – izskatāmajā gadījumā – pēdējais labvēlīgais novērtējuma ziņojums, kas sastādīts par viņu 2004. gadā.
40 Prasītāja uzskata, ka šajā lietā patiesais atlaišanas iemesls esot solījums, ko Rojs deva Stefani, neatstāt prasītāju viņas struktūrvienībā pēc 2004. gada 31. decembra, dienas, kurā prasītāja varētu izmantot tiesības uz pensiju. Šāds solījums esot acīmredzami patvaļīgs, jo tas radītu aizspriedumu attiecībā uz to, kā prasītāja pildīs savus pienākumus nākotnē.
41 Atbildētāja arguments, ko tas izvirzījis atbildē par sūdzības noraidīšanu un saskaņā ar kuru Stefani nepiekrita pēdējā prasītājas novērtējuma ziņojuma pozitīvajam raksturam un vēlējās to grozīt, esot absolūti nepamatots, jo, pirmkārt, 2003. gada 24. jūlijā starpposma novērtēšanas sanāksmes laikā Stefani pati paziņoja prasītājai, ka esot pilnīgi apmierināta ar viņas uzvedību dienestā un viņas uzdevumu izpildi, un, otrkārt, Stefani neesot bijusi iespēja objektīvi izvērtēt prasītājas sniegumu, ņemot vērā viņas prombūtni vasaras atvaļinājuma laikā un slimības atvaļinājuma dēļ laikposmā no 2003. gada novembra līdz 2004. gada martam. Katrā ziņā, ja atlaišanas lēmums balstīts uz Stefani nelabvēlīgo viedokli par prasītāju, prasītājai par to netika paziņots pirms minētā lēmuma pieņemšanas, kas tātad notika, pārkāpjot tiesības uz aizstāvību.
42 Lai gan lēmums par sūdzības noraidīšanu sliecas pierādīt, ka kopumā Landgrenas sniegums bijis neapmierinošs, kas ir vienīgais viņas atlaišanas iemesls, šajā sakarā lēmums pamatots tikai ar prasītājas snieguma nelabvēlīgu vai ar noteiktām atrunām izdarīto novērtējumu, ko kādreiz snieguši daži viņas priekšnieki, un ar faktu, ka viņas darba slodze un viņas priekšnieku izvirzītās prasības bijušas normālas, ņemot vērā viņas pakāpi C 1 un to, ka EIF ir neliela organizācija. Tomēr atbildētājs nekādi nepierādīja, ka, prasītājai strādājot Stefani struktūrvienībā, viņas sniegums nebija apmierinošs vai ka ar to nepietika, lai novērstu šaubas, kas radušās no agrākajiem novērtējumiem attiecībā uz viņas profesionālo kompetenci.
43 Turklāt ar novērtējuma ziņojumiem attiecībā uz laikposmu no 1995. gada līdz 2002. gada beigām nepietiktu, lai pamatotu atlaišanu, jo šie ziņojumi kopumā bija apmierinoši un pat labvēlīgi vai ļoti labvēlīgi, kaut arī dažos ziņojumos ticis norādīts uz zināmiem trūkumiem, un ziņojums par 2002. gadu nav bijis pabeigts.
44 Ņemot vērā acīmredzamu pretrunu starp atlaišanas lēmumu un 2004. gada 18. marta novērtējuma ziņojumu, EIF tādējādi neesot pierādījis – vismaz savā lēmumā par sūdzības noraidīšanu, ka šā lēmuma pamatā ir iemesli, ko pieļauj tiesību normas.
45 Sava ceturtā pamata atbalstam prasītāja piebilst, ka gadījumā, ja atlaišanas lēmums būtu balstīts nevis uz Stefani atteikumu atstāt viņu savā struktūrvienībā pēc 2004. gada 31. decembra, bet gan uz apgalvoto vispārējo profesionālo nekompetenci, tostarp darba AEVĀ departamentā laikā, minētais lēmums tiktu pieņemts, pārkāpjot tiesības uz aizstāvību un pamatojoties uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā.
46 Šis nelabvēlīgais viedoklis faktiski tiktu balstīts uz novērtējumiem, kas vai nu nav bijuši paziņoti prasītājai (tādiem kā “Tempus” departamenta vadītāja atteikums rīkot ar viņu tikšanos saistībā ar viņas kandidatūras izvirzīšanu vakantajam amatam šajā departamentā), vai nav kļuvuši galīgi (tādiem kā 2002. gada novērtējuma ziņojums).
47 Turklāt vecajos ziņojumos ietilpstošie nelabvēlīgie novērtējumi tiktu uzskatīti par svarīgākiem nekā ļoti labvēlīgais Taurelli izdarītais novērtējums jaunākajā ziņojumā, lai gan direktors atlaišanas lēmumā vai iepriekšējo sanāksmju laikā nav sniedzis iemeslus, kāpēc viņš uzskata, ka nelabvēlīgajiem aspektiem būtu jāprevalē pār labvēlīgajiem. Turklāt nelabvēlīgie novērtējumi, kas tika sniegti par prasītāju agrāk, esot izskaidrojami cita starpā ar viņas lielo darba slodzi un priekšnieku izvirzītajām prasībām.
48 Iemesli, kādēļ Stefani nebija piekritusi 2004. gada ziņojumā ietvertajiem vērtējumiem, netika nedz darīti zināmi prasītājai 2004. gada 17. maija, 15. un 25. jūnija sanāksmju laikā, nedz izklāstīti atlaišanas lēmumā vai atbildē par sūdzības noraidīšanu. Tā kā atlaišanas lēmums tika pieņemts Stefani nelabvēlīgā viedokļa dēļ, prasītājas tiesības uz aizstāvību tikušas pārkāptas, un minētajam lēmumam nepietiekot pamatojuma tiktāl, ka tas esot pielīdzināms pamatojuma trūkumam.
49 Visbeidzot, prasītāja norāda uz pienākuma ņemt vērā ierēdņa intereses pārkāpumu, jo atlaišanas lēmumā acīmredzami nepietiekami tika ņemti vērā viņas nopelni un leģitīmās intereses. Ar atlaišanu divus gadus pirms datuma, kad viņa būtu sasniegusi minimālo pensijas vecumu, viņai esot nodarīti ne tikai materiālie zaudējumi, bet arī būtisks morālais kaitējums, kas izpaudās smaga aizvainojuma un nepateicības sajūtās, neņemot vērā pūles, ko viņa pielikusi savu grūto uzdevumu izpildei cik labi vien iespējams. Lai gan viņas darbs reizēm tika kritizēts, tas izskaidrojams ar dubulto darba slodzi, ko viņa uzņēmusies, strādājot pie diviem direktora vietniekiem, un ar viņas veselības problēmām.
50 Atbildētājs norāda, ka vispārīgi nedz saistībā ar PDNK, nedz ar prasītājas darba līgumu nepastāv tiesiskais pamats, kas liktu atbildētājam pamatot atlaišanas lēmumu (šajā sakarā skat. Tiesas 1977. gada 18. oktobra spriedumu lietā 25/68 Schertzer/Parlaments, Recueil, 1729. lpp., un Pirmās instances tiesas 1992. gada 28. janvāra spriedumu lietā T‑45/90 Speybrouck/Parlaments, Recueil, II‑33. lpp.). PDNK 47.–50. pantā nav nekādas atsauces ne uz PDNK 11. pantu, ne – jo vairāk – pēc analoģijas uz Civildienesta noteikumu 25. pantu, kas uzliek pienākumu norādīt pamatojumu nelabvēlīgiem lēmumiem.
51 Ņemot vērā iepriekš minēto, šajā gadījumā, kā tas izriet arī no 2004. gada 15. un 25. jūnija tikšanās ar Roju, prasītāja tika atlaista tāpēc, ka viņas darbu bija uzskatījuši par nepietiekamu un neapmierinošu tiktāl, ka tikusi zaudēta uzticība viņai. Tātad atbildētājs apstrīd tāda lēmuma esamību, kurš būtu pieņemts 2002. gada beigās, pirms prasītājas norīkošanas AEVĀ departamentā, un saskaņā ar kuru būtu noteikts, ka darba attiecības ar prasītāju tiks izbeigtas 2004. gada 31. decembrī.
52 Atbildētājs uzskata, ka darbinieka atlaišana profesionālās nekompetences un viņa darba neapmierinoša rakstura dēļ atbilst vispārējām interesēm.
53 Prasītājas profesionālās nekompetences konstatējums objektīvā veidā izrietēja no dažādiem pārbaudes un novērtējuma ziņojumiem, kuri attiecās uz laikposmu no 1995. gada līdz 2002. gadam un par kuru saturu prasītājai bija iespēja sniegt savus apsvērumus līdz ar to sastādīšanu. Savai atbildei uz repliku atbildētājs pievienojis vairākus rakstus, ko 2006. gada februārī un martā sagatavojuši Rojs, Hilenkamps, Pancika [Panzica], bijušais personāla un administrācijas daļas vadītājs, kā arī Stefani un Perine [Perrine], EIF sekretāre.
54 Pārmetumi, ko precīzi un vairākkārt formulējuši novērtētāji, attiecās gan uz prasītājai uzticēto uzdevumu veidu, gan uz to līmeni. Šie uzdevumi (cita starpā direkcijas dienas kārtības un ceļojumu organizēšana, komandējumu pieteikumi, viesnīcas numuru rezervēšana un dokumentu pavairošana sanāksmju vajadzībām) bija ne tikai maz apgrūtinoši, salīdzinot ar C 1 pakāpes sekretārei parasti izvirzītajām prasībām, bet arī ierobežoti apjoma ziņā. Gan izpildīto uzdevumu kvalitāte, gan to apjoms tātad bija mazāks par vidējo rādītāju, kas prasīts no šā līmeņa sekretariāta darba. Līdz ar to šajā gadījumā nav bijusi pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.
55 Novērtējuma ziņojums par 2003. gadu, proti, vienīgais prasītājai labvēlīgais ziņojums, nevarēja grozīt kopējo nelabvēlīgo vērtējumu, jo tas atspoguļoja – attiecībā uz konkrētā gada ierobežotu daļu – tikai personas, kas “veica” departamenta vadītāja “amata pienākumus”, viedokli, nevis pašas departamenta vadītājas, kas ziņojuma sastādīšanas laikā bijusi slimības atvaļinājumā, viedokli.
56 Atbildētājs piebilst, ka Taurelli, atkāpjoties no Stefani nelabvēlīgā viedokļa, vēlējās uzmundrināt prasītāju, neraugoties uz trūkumiem viņas darbā, un neatņemt viņai motivāciju nākotnē.
57 Kad Stefani atsākusi darbu pēc viņas slimības atvaļinājuma un pēc ikgadējā atvaļinājuma, attiecīgais novērtējuma ziņojums jau bija kļuvis galīgs, un tātad to vairs nevarēja grozīt.
58 Turklāt Rojs 2004. gada 15. un 25. jūnija sanāksmju laikā ļoti skaidri darījis prasītājai zināmus viņai adresētos pārmetumus. Atbildētājs uzskata, ka prasītāja nevarēja nezināt par kritiku, kas attiecībā uz viņu tika izteikta kopš 1995. gada. Šajos apstākļos, tā kā prasītājai bija iespēja sniegt savus apsvērumus, EIF nevar pārmest tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
59 Visbeidzot, lai gan tiešām prasītājai bija veselības problēmas, šis fakts nekad nav ticis pārmests viņai vai izmantots, lai attaisnotu atlaišanu. Katrā ziņā norādītās kompetences problēmas pastāvēja jau pirms viņas veselības stāvokļa pasliktināšanās.
Civildienesta tiesas vērtējums
60 Vispirms ir jāatbild uz atbildētāja argumentu, ar ko apgalvo, ka nedz saistībā ar PDNK, nedz ar prasītājas darba līgumu nepastāv tiesiskais pamats, kas liktu atbildētājam pamatot atlaišanas lēmumu.
61 Šajā sakarā ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (Tiesas 1981. gada 26. novembra spriedums lietā 195/80 Michel/Parlaments, Recueil, 2861. lpp., 22. punkts; Pirmās instances tiesas 1991. gada 20. marta spriedums lietā T‑1/90 Pérez‑MínguezCasariego/Komisija, Recueil, II‑143. lpp., 73. punkts; 1997. gada 18. marta spriedums apvienotajās lietās T‑178/95 un T‑179/95 Picciolo un Caló/Reģionu komiteja, Recueil FP, I‑A‑51. un II‑155. lpp., 33. punkts; 2001. gada 20. jūlija spriedums lietā T‑351/99 Brumter/Komisija,Recueil FP, I‑A‑165. un II‑757. lpp., 28. punkts; 2004. gada 16. marta spriedums lietā T‑11/03 Afari/ECB, Recueil FP, I‑A‑65. un 267. lpp., 37. punkts; 2004. gada 6. jūlija spriedums lietā T‑281/01 Huygens/Komisija, Krājums FP, I‑A‑203. un II‑903. lpp., 105. punkts, un 2006. gada 3. oktobra spriedums lietā T‑171/05 Nijs/Revīzijas palāta, Krājumā vēl nav publicēts, 36. punkts) pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Kopienu tiesību princips, no kura var atkāpties tikai pārāku apsvērumu dēļ. Tā mērķis, pirmkārt, ir ļaut ieinteresētajai personai izvērtēt tai nelabvēlīga akta pamatotību un apsvērt iespēju celt prasību un, otrkārt, padarīt iespējamu tiesas kontroli.
62 Šis princips, kas noteikts EKL 253. pantā un atkārtots Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā, veido tieši to tiesību un pienākumu kopuma daļu, uz kuriem atsaucas PDNK 11. pants. Šajā sakarā Tiesa savā 1960. gada 15. jūlija spriedumā apvienotajās lietās 43/59, 45/59 un 48/59 Von Lachmüller u.c./Komisija (Recueil, 933., 956. lpp.) un 1960. gada 16. decembra spriedumā lietā 44/59 Fiddelaar/Komisija (Recueil, 1077., 1099. lpp.) jau nospriedusi, ka kompetentās institūcijas pienākums ir precīzi un tādā veidā, kas pieļauj apstrīdēšanu, norādīt iemeslus, kuru dēļ tā nolēmusi vienpusēji lauzt darba līgumu, kas noslēgts starp iestādi un tās personāla locekli.
63 Patiešām Tiesa iepriekš minētajā (38.–40. punkts) lietā Schertzer/Parlaments saistībā ar pagaidu darbinieka līguma izbeigšanu, ņemot vērā PDNK 47. pantu šīs lietas faktiem piemērojamajā redakcijā, ir izdarījusi citu secinājumu. Tiesa norādīja, ka darba attiecības ar pagaidu darbinieku, kas pamatojas uz nenoteikta laika darba līgumiem, izbeidzas līgumā paredzētā iepriekšējas paziņošanas termiņa beigās atbilstoši PDNK 47. panta 2. punktam. Tātad attaisnojums šā līguma vienpusējai izbeigšanai, ko skaidri paredz minētais noteikums, kas ietilpst kompetentās institūcijas plašā rīcības brīvībā un par ko darbinieks zina jau viņa darba attiecību sākšanās brīdī, ir atrodams darba līgumā, un līdz ar to šai izbeigšanai nav jānorāda pamatojums. Šajā ziņā pagaidu darbinieka situācijas būtiski atšķiras no ierēdņa situācijas tādējādi, ka Civildienesta noteikumu 25. pants netiek piemērots pēc analoģijas, neraugoties uz vispārīgu atsauci PDNK 11. pantā uz Civildienesta noteikumu 11.–26. pantu.
64 Šo interpretāciju apstiprina pastāvīgā judikatūra (Tiesas 1992. gada 19. jūnija spriedums lietā C‑18/91 P V/Parlaments, Recueil, I‑3997. lpp., 39. punkts; Pirmās instances tiesas spriedums iepriekš minētajā lietā Speybrouck/Parlaments, 90. punkts; 1994. gada 17. marta spriedums lietā T‑51/91, Hoyer/Komisija, Recueil FP, I‑A‑103. un II‑341. lpp., 27. punkts; 1994. gada 17. marta spriedums lietā T‑52/91 Smets/Komisija, Recueil FP, I‑A‑107. un II‑353. lpp., 24. punkts; 2002. gada 5. decembra spriedums lietā T‑70/00 Hoyer/Komisija,Recueil FP, I‑A‑247. un II‑1231. lpp., 55. punkts; 2004. gada 7. jūlija spriedums lietā T‑175/03 Schmitt/ERA, Krājums FP, I‑A‑211. un II‑939. lpp., 57. un 58. punkts; 2006. gada 23. februāra spriedums lietā T‑471/04 Kazantzoglou/ERA, Krājumā vēl nav publicēts, 43. un 44. punkts, un 2006. gada 6. jūnija spriedums lietā T‑10/02 Girardot/Komisija,Krājumā vēl nav publicēts, 72. punkts).
65 Tomēr, ņemot vērā tiesību normu attīstību par darba ņēmēju aizsardzību pret atlaišanu un pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgto darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī ņemot vērā Kopienu judikatūru par prasību norādīt formālo pamatojumu aktiem, kas varētu būt nelabvēlīgi, proti, prasību, kas uzskatāma – kā tas ir uzsvērts šā sprieduma 61. punktā – par Kopienu tiesību būtisku principu, ir jāizskata jautājums par to, vai ar pagaidu darbinieku uz nenoteiktu laiku noslēgtā līguma vienpusēju izbeigšanu drīkst nepamatot.
66 Pirmkārt, kā tas izriet no UNICE, CEEP un EAK noslēgtā pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ieviests ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK (OV L 175, 43. lpp.), preambulas otrā teikuma un vispārīgo apsvērumu 6. punkta, uz nenoteiktu laiku slēgti līgumi ir “vispārpieņemta darba attiecību forma starp darba devējiem un darba ņēmējiem”, kuru raksturo darba attiecību stabilitāte, un līdz ar to noteikta laika darba līgumi var atbilst gan darba devēju, gan darba ņēmēju vajadzībām tikai noteiktos apstākļos. Šajā sakarā Tiesa ir uzsvērusi, ka darba stabilitāte ir būtisks apstāklis darba ņēmēju aizsardzībā (2005. gada 22. novembra spriedums lietā C‑144/04 Mangold,Krājums, I‑9981. lpp., 64. punkts; skat. arī 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑212/04 Adeneler u.c.,Krājums, I‑6057. lpp., 62. punkts).
67 Apstāklis, ka strīdīgais līgums bija noslēgts ar organizāciju, uz kuru attiecas publiskās starptautiskās tiesības, nevar padarīt šo konstatējumu par nederīgu šīs lietas kontekstā. Iepriekš minētā sprieduma lietā Adeneler u.c. 54. punktā Tiesa nosprieda, ka minētā Direktīva 1999/70 un pamatnolīgums ir paredzēti piemērošanai ar pārvaldes iestādēm un citām publiskā sektora struktūrām noslēgtiem noteikta laika darba līgumiem un darba attiecībām (skat. arī Tiesas 2006. gada 7. septembra spriedumus lietā C‑53/04 Marrosu un Sardino,Krājumā vēl nav publicēts, 39. punkts, un lietā C‑180/04 Vassallo,Krājumā vēl nav publicēts, 32. punkts).
68 Ja darba devējam tiktu ļauts izbeigt nenoteikta laika darba attiecības, nenorādot atlaišanas iemeslus un esot ierobežotam vienīgi ar nepieciešamību ievērot iepriekšējas paziņošanas termiņu, tas noliegtu nenoteikta laika darba līgumiem to jēgu tiktāl, ciktāl tie garantē zināmu nodarbinātības drošību, un mazinātu atšķirību starp šo līgumu kategoriju un noteikta laika darba līgumiem. Lai gan nenoteikta laika darba līgumiem raksturīgā darba attiecību stabilitāte tiešām nav salīdzināma ar stabilitāti, ko Civildienesta noteikumi garantē ierēdņiem (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Speybrouck/Parlaments, 90. punkts), jo ar pagaidu darbiniekiem nekādā veidā nav paredzēts noslēgt pastāvīgus darba līgumus, tomēr no nodarbinātības drošības viedokļa nenoteikta laika darba līgumiem ir zināma īpatnība, ar kuru šī kategorija būtiski atšķiras no noteikta laika darba līgumiem.
69 Otrkārt, ir jāņem vērā pastāvošie starptautiskie standarti attiecībā uz minimālajiem nosacījumiem, kuru ievērošana ir nepieciešama tiesiskajā valstī, lai novērstu darba ņēmēju ļaunprātīgu atlaišanu. Atbilstoši Starptautiskās Darba organizācijas (turpmāk tekstā – “SDO”) 1982. gada 22. jūnijā pieņemtās Konvencijas Nr. 158 par darba attiecību izbeigšanu pēc darba devēja iniciatīvas 4. pantam “darbinieku nevar atlaist, ja nepastāv atbilstošs atlaišanas pamatojums, kas saistīts ar darbinieka piemērotību vai uzvedību vai kas balstīts uz uzņēmuma, iestādes vai dienesta darbības vajadzībām”. Tāpat ar 24. panta a) punktu Eiropas Padomes pārskatītajā Eiropas Sociālajā hartā (Nr. 163), kas tika pieņemta 1996. gada 3. maijā un kuras skaidrojošajā ziņojumā ir norādīts, ka tā “smeļ iedvesmu SDO konvencijā Nr.158”, tiek garantētas “darbinieku tiesības netikt atlaistiem bez atbilstošā pamatojuma, kas saistīts ar viņu piemērotību vai uzvedību vai kas balstīts uz uzņēmuma, iestādes vai dienesta darbības vajadzībām”.
70 Minētais 24. panta a) punkts pats kļuva par iedvesmas avotu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kas pasludināta Nicā 2000. gada 7. decembrī (OV C 364, 1. lpp.), 30. panta tekstam. Saskaņā ar minēto pantu “ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz aizsardzību pret nepamatotu atlaišanu, ievērojot Kopienu tiesību aktus, kā arī valstu tiesību aktus un praksi”. Tāpat šīs hartas 41. panta 2. punkta trešajā ievilkumā saistībā ar tiesībām uz labu pārvaldību ir vispārīgi paredzēts “administrācijas pienākums pamatot savus lēmumus”.
71 Kā izriet arī no tās preambulas, minētās hartas galvenais mērķis ir vēlreiz apstiprināt “tiesības, kas it īpaši izriet no dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām un kopējām starptautiskajām saistībām, no Līguma par Eiropas Savienību un Kopienu līgumiem, no [..] [ECTK], Sociālajām hartām, ko ir pieņēmusi Kopiena un Eiropas Padome, kā arī no [..] Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras” (šajā sakarā skat. Tiesas 2006. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑540/03 Parlaments/Padome, Krājums, I‑5769. lpp., 38. punkts).
72 Turklāt, svinīgi pasludinot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, Parlaments, Padome un Komisija noteikti atzinuši tās īpašo nozīmi, kas šajā lietā ir jāņem vērā, interpretējot Civildienesta noteikumu un PDNK normas.
73 Šajā sakarā ir jānorāda, ka nav pārāku iemeslu, kas ļautu uz pagaidu darbiniekiem PDNK izpratnē neattiecināt aizsardzību pret nepamatotu atlaišanu, it īpaši tad, ja darba līgums ar viņiem ir noslēgts uz nenoteiktu laiku vai ja, lai gan līgums ir noslēgts uz noteiktu laiku, viņus atlaiž pirms termiņa.
74 Lai nodrošinātu šajā ziņā pietiekamu aizsardzību, ir svarīgi, pirmkārt, ļaut ieinteresētajām personām pārliecināties, vai viņu leģitīmās intereses ir bijušas ievērotas vai pārkāptas, un izvērtēt iespēju vērsties tiesā, un otrkārt, ļaut tiesai veikt tiesas kontroli, un tas liek atzīt kompetentās institūcijas pienākumu norādīt pamatojumu.
75 Vēl jāpiebilst, ka šāda kompetentās institūcijas pienākuma norādīt pamatojumu atzīšana neizslēdz to, ka šai institūcijai ir plaša rīcības brīvība atlaišanas jautājumos un ka līdz ar to Kopienu tiesai, veicot kontroli, ir tikai jāpārbauda, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (Pirmās instances tiesas 1999. gada 11. februāra spriedums lietā T‑79/98 Carrasco Benítez/EZNA, Recueil FP, I‑A‑29. un II‑127. lpp., 55. punkts; 2000. gada 12. decembra spriedums lietā T‑223/99 Dejaiffe/ITSB,Recueil FP, I‑A‑277. un II‑1267. lpp., 53. punkts, un 2003. gada 6. februāra spriedums lietā T‑7/01 Pyres/Komisija, Recueil FP, I‑A‑37. un II‑239. lpp., 50. un 51. punkts).
76 Turklāt ir jākonstatē, ka PDNK 47. panta teksts nav pretrunā iepriekš minētajiem apsvērumiem, jo tā c) punkta i) apakšpunkts attiecas uz iepriekšējas paziņošanas ieviešanu un tās termiņa noteikšanu, taču neattiecas uz jautājumu par atlaišanas pamatojumu.
77 Šajos apstākļos izskatāmajā lietā ir jāpārbauda, pirmkārt, vai atlaišanas lēmums atbilst pienākumam norādīt pamatojumu kā būtiskajai formas prasībai un, otrkārt, attiecībā uz akta iemeslu pamatotību, vai EIF nav pārsniedzis saprātīgas robežas un nav izmantojis savu rīcības brīvību acīmredzami kļūdaini.
78 Pirmkārt, attiecībā uz pienākumu norādīt formālo pamatojumu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tā apjoms ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto iemeslu būtību un akta adresāta iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus (Pirmās instances tiesas 2000. gada 9. marta spriedums lietā T‑10/99 Vicente Nuñez/Komisija,Recueil FP, I‑A‑47. un II‑203. lpp., 41. punkts, un 2002. gada 12. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑338/00 un T‑376/00 Morello/Komisija, Recueil FP, I‑A‑301. un II‑1457. lpp., 46. punkts). Tāpat, lai izvērtētu pamatojuma pietiekamību, ir svarīgi to izskatīt apstrīdētā akta pieņemšanas kontekstā (Pirmās instances tiesas 1999. gada 27. aprīļa spriedums lietā T‑283/97 Thinus/Komisija, Recueil FP, I‑A‑69. un II‑353. lpp., 77. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Morello/Komisija, 47. punkts).
79 Runājot par tāda darbinieka atlaišanu, ar kuru darba līgums ir noslēgts uz nenoteiktu laiku, īpaša nozīme parasti ir tam, vai šā pasākuma pamatā esošie iemesli ir skaidri izklāstīti rakstveidā, vēlams attiecīgā lēmuma tekstā. Faktiski tikai šis akts, kura tiesiskumu izvērtē tā pieņemšanas datumā, materializē iestādes lēmumu. Tomēr pienākums norādīt atlaišanas pamatojumu varētu tikt atzīts par izpildītu arī tad, ja ieinteresētajai personai tika pienācīgi paziņots par šiem iemesliem tikšanās ar viņas priekšniekiem laikā un ja IPNDL lēmums tika pieņemts drīz pēc šīs tikšanās. Vajadzības gadījumā IPNDL var arī papildināt šo pamatojumu, atbildot uz ieinteresētās personas iesniegto sūdzību.
80 No šīs lietas materiāliem izriet, ka, prasītājai tiekoties ar Roju 2004. gada 15. un 25. jūnijā, viņu informēja par iemesliem, kas saistīti ar apgalvoto profesionālo nekompetenci un kuru dēļ bija paredzēts izbeigt ar viņu noslēgto pagaidu darbinieka līgumu. Atbildē uz prasītājas sūdzību IPNDL atbilstošā veidā sniedza papildu precizējumus, tādējādi ļaujot viņai izvērtēt atlaišanas lēmuma pamatotību un sniedzot viņai iespēju iesniegt prasību Pirmās instances tiesā.
81 Līdz ar to iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpšanu ir noraidāms.
82 Otrkārt, runājot par atlaišanas lēmuma iemeslu pamatotību, ir jāpārbauda EIF izvērtējums attiecībā uz dienesta interesēm, aprobežojoties ar jautājumu, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda, kā norādīts šā sprieduma 75. punktā.
83 Pastāvīgajā judikatūrā ir arī noteikts, ka kompetentajai institūcijai, pieņemot lēmumu saistībā ar darbinieka stāvokli, ir jāņem vērā visi elementi, kas varētu ietekmēt tās lēmumu, tostarp attiecīgā darbinieka intereses. Tas faktiski izriet no administrācijas pienākuma ņemt vērā darbinieku intereses, kurš atspoguļo savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvaru, ko Civildienesta noteikumi un pēc analoģijas PDNK izveidojuši attiecībās starp publisko iestādi un tās darbiniekiem (Pirmās instances tiesas spriedums iepriekš minētajā lietā Pyres/Komisija, 51. punkts, un 2005. gada 1. marta spriedums lietā T‑258/03 Mausolf/Eiropols,Krājums FP, II‑189. lpp., 49. punkts; šajā sakarā skat. arī Tiesas 1994. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑298/93 P Klinke/Tiesa, Recueil, I‑3009. lpp., 38. punkts; Pirmās instances tiesas 1996. gada 18. aprīļa spriedumu lietā T‑13/95 Kyrpitsis/ESLK,Recueil FP, I‑A‑167. un II‑503. lpp., 52. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Dejaiffe/ITSB, 53. punkts).
84 Šajā lietā EIF, lai attaisnotu atlaišanu, atsaucies vienīgi uz “kopējo” prasītājas profesionālo nekompetenci, par ko liecinot attiecībā uz prasītājas darbu sniegto nelabvēlīgo vai kritisko novērtējuma ziņojumu kopums. Atbildētāja uzskata, ka ar 2003. gada novērtējuma ziņojumu, kas ir vienīgais prasītājai labvēlīgais ziņojums, nepietiekot, lai krasi izmainītu šo kopējo tendenci.
85 Šajā sakarā, lai gan tādi trūkumi kā uzmanības, precizitātes un ātruma nepietiekamība viņas uzdevumu izpildē ir tikuši bieži pārmesti prasītājai viņas karjeras gaitā, no dažādiem pārbaudes un novērtējuma ziņojumiem izriet, ka, kopumā ņemot, prasītājas nopelnu novērtējums – pretēji tam, ko apgalvo atbildētājs – bija apmierinošs, pat labs (attiecībā uz laikposmu no 1997. līdz 2000. gadam un 2003. gadu).
86 Ir zināms, ka ļoti negatīvus novērtējumus ir sniegušas divas personas, proti:
– Hilenkamps, direktora vietnieks, pie kura prasītāja strādāja par sekretāri laikposmā no 2002. gada janvāra līdz 2003. gada janvārim un kas 2002. gada 9. jūlija starpposma novērtējuma ziņojumā ir izdarījis secinājumu par viņas nepietiekamo atbilstību savu pienākumu prasībām; tāpat 2002. gada novērtējuma ziņojuma projektā viņš norādījis uz uzticamības nepietiekamību un uz būtiskiem trūkumiem gandrīz visos viņas pildāmo pienākumu aspektos;
– Stefani, departamenta vadītāja, pie kuras prasītāja strādāja arī par sekretāri laikposmā no 2003. gada 1. februāra līdz 2004. gada 30. jūnijam.
87 Tomēr, pirmkārt, attiecībā uz 2002. gada novērtējuma ziņojuma projektu ir jānorāda gan uz to, ka tā teksts nekad nav ticis pabeigts, gan arī uz to, ka cita direktora vietnieka, Peskjas, pie kura prasītāja arī strādāja šajā pašā laikposmā, sniegtais novērtējums bija daudz maigāks, jo viņš uzskatīja, ka prasītāja savus uzdevumus bija pildījusi apmierinoši un pat labi, lai gan atzīstot dažus trūkumus, ko viņš daļēji izskaidrojis ar pārmērīgu darba slodzi.
88 Otrkārt, 2003. gada novērtējuma ziņojums, ko 2004. gada 18. martā sastādīja Taurelli, pie kuras prasītāja arī strādāja, un ko Rojs parakstīja 2004. gada 31. martā, t.i., aptuveni divus mēnešus pirms tikšanās, kuru laikā viņš paziņojis prasītājai par savu nodomu izbeigt viņas līgumu, ir ļoti labvēlīgs prasītājai. No tā būtībā izriet, ka prasītāja “has achieved her key objectives set for 2003 [..] has been able to perform her tasks effectively and efficiently with respect of deadlines [..] has shown capacity to concentrate on her work even while having to deal with several issues at the same time [..] has made a substantial effort to improve her memory [..] has improved her IT skills [..] maintains good, friendly but respectful relations with peers and fellow colleagues” (sasniegusi savus galvenos 2003. gadam noteiktos mērķus [..] viņai izdevās pildīt savus uzdevumus efektīvi un iedarbīgi, ievērojot termiņus [..] demonstrējusi spēju koncentrēties savam darbam, turklāt vienlaicīgi strādājot ar vairākiem jautājumiem [..] ievērojami papūlējusies savas atmiņas uzlabošanai [..] uzlabojusi savas iemaņas informātikas jomā [..] ar citiem darbiniekiem un saviem kolēģiem Pia uztur labas un draudzīgas attiecības, tomēr ar cieņu).
89 Civildienesta tiesa pēc šīs prasības celšanas iesniegtajiem vienpusējiem paziņojumiem, kas pievienoti atbildētāja atbildei uz repliku un kuru mērķis ir papildināt prasītājas novērtējuma ziņojumus un pat parādīt, ka tajos ir pieļauta kļūda attiecībā uz kopējo novērtējumu, nevar piešķirt tādu pašu vērtību kā pašiem ziņojumiem, jo ziņojumi tika sastādīti pēc procedūras, kas balstīta uz sacīkstes principu un kuras tiešs mērķis ir ļaut objektīvi novērtēt attiecīgā darbinieka nopelnus.
90 Turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka prasītājas darba sniegums ir pēkšņi pasliktinājies periodā starp 2004. gada martu, kad Taurelli sastādīja pēdējo prasītājas novērtējuma ziņojumu, kurā slavē viņas uzdevumu efektīvu izpildi un termiņu ievērošanu, un trīs mēnešus vēlāk pieņemto atlaišanas lēmumu. Šis pēdējais lēmums ir jo vairāk apstrīdams, ņemot vērā, ka tas pieņemts drīz pēc minētā novērtējuma ziņojuma sastādīšanas.
91 No tā izriet, ka atlaišanas lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un tādējādi tas ir jāatceļ; nav jāizskata nedz iebildumi saistībā ar tiesību uz aizstāvību un pienākuma ņemt vērā darbinieka intereses neievērošanu, nedz pārējie prasītājas izvirzītie pamati.
92 Atceļot aktu ar tiesas lēmumu, šis akts ar atpakaļejošu spēku tiek izņemts no tiesību sistēmas (Tiesas 1988. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86 Asteris u.c./Komisija, Recueil, 2181. lpp., 30. punkts, un Pirmās instances tiesas 2004. gada 31. marta spriedums lietā T‑10/02 Girardot/Komisija, Recueil FP, I‑A‑109. un II‑483. lpp., 84. punkts). Ja atceltais akts jau ir izpildīts, tā seku likvidēšana liek atjaunot juridisko stāvokli, kurā prasītāja atradās pirms akta pieņemšanas (Tiesas 1971. gada 31. marta spriedums lietā 22/70 Komisija/Padome, Recueil, 263. lpp., 60. punkts, un iepriekš minētais Pirmās instances tiesas 2004. gada 31. marta spriedums lietā Girardot/Komisija, 84. punkts).
93 Tomēr, nepastāvot nepieciešamībai šajā lietā izskatīt jautājumu par to, vai prettiesiskās atlaišanas gadījumā darbiniekam, iespējams, ir tiesības uz atjaunošanu iepriekšējā amatā, ir jākonstatē, ka tiesas sēdē prasītāja ir paziņojusi, ka viņas veselības stāvoklis ir ievērojami pasliktinājies un ka viņa fiziski nevar atsākt darbu EIF. Šajos apstākļos, lai prasītājas interesēs nodrošinātu atceļoša sprieduma lietderīgo iedarbību, Civildienesta tiesai būtu jāizmanto neierobežota kompetence, kas tai piešķirta lietās par naudas summu piespriešanu, un jāaicina atbildētājs atrast taisnīgo risinājumu, kas atbilstošā veidā aizsargātu Landgrenas tiesības (šajā sakarā skat. Tiesas 1993. gada 6. jūlija spriedumu lietā C‑242/90 P Komisija/Albani u.c., Recueil, I‑3839. lpp., 13. punkts, un iepriekš minēto Pirmās instances tiesas 2004. gada 31. marta spriedumu lietā Girardot/Komisija, 89. punkts).
94 Līdz ar to lietas dalībnieki tiek aicināti, pirmkārt, vienoties par taisnīgu naudas kompensāciju par prasītājas prettiesisko atlaišanu un pēc tam paziņot Civildienesta tiesai par tādējādi noteikto summu vai, ja vienošanās netiks panākta, iesniegt tai skaitļos izteiktos prasījumus par kompensācijas summu trīs mēnešu laikā no šā sprieduma pasludināšanas brīža.
95 Nosakot šo kompensāciju, cita starpā ir jāņem vērā fakts, ka pēc viņas atlaišanas Landgrena ir saņēmusi bezdarbnieka pabalstus, un vecums, no kura viņa, ņemot vērā viņas veselības stāvokli, parastos apstākļos varētu pieprasīt vecuma pensiju.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (tiesas plēnums)
ar šo nospriež:
1) atcelt Eiropas Izglītības fonda 2004. gada 25. jūnija lēmumu par līguma, kas ar Landgrenu kā pagaidu darbinieci noslēgts uz nenoteiktu laiku, laušanu;
2) lietas dalībnieki trīs mēnešu laikā no šā sprieduma pasludināšanas brīža vai nu paziņo Civildienesta tiesai sakarā ar 2004. gada 25. jūnija lēmuma prettiesiskumu piešķiramās naudas kompensācijas summu, par ko lietas dalībnieki ir vienojušies, vai, ja šāda vienošanās netiks panākta, savus skaitļos izteiktos prasījumus attiecībā uz šo summu;
3) atlikt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.
Mahoney | Kreppel | Van Raepenbusch |
Boruta | Kanninen Tagaras | Gervasoni |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2006. gada 26. oktobrī.
Šā lēmuma, kā arī tajā minēto un Krājumā vēl nepublicēto Kopienu tiesu lēmumu teksti ir pieejami Tiesas tīmekļa vietnē: www.curia.europa.eu