Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2024. gada 7. martā (*)
Apelācija – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Eiropas Savienības ārpuslīgumiskā atbildība – Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) iespējami prettiesiska rīcība – OLAF paziņojums presei – Fizisku personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās – Regula (ES) 2018/1725 – 3. panta 1. punkts – Jēdzieni “personas dati” un “identificējama fiziska persona” – OLAF veikta izmeklēšana – Regula (EK, Euratom) Nr. 883/2013 – Nevainīguma prezumpcija – Tiesības uz labu pārvaldību
Lietā C‑479/22 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2022. gada 14. jūlijā iesniegusi
OC, ko pārstāv I. Ktenidis, dikigoros,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Komisija, ko pārstāv T. Adamopoulos un J. Baquero Cruz, F. Blanc Simonetti un A. Bouchagiar, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē,
TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents), tiesneši P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb] un A. Kumins [A. Kumin],
ģenerāladvokāts: N. Emiliu [N. Emiliou],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību OC lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 4. maija spriedumu OC/Komisija (T‑384/20, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2022:273), ar kuru tā noraidīja OC prasību, kas pamatota ar LESD 268. pantu un ar ko tika lūgts atlīdzināt kaitējumu, kurš viņai esot nodarīts ar Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) 2020. gada 5. maija paziņojumu presei Nr. 13/2020 “OLAF izmeklēšana atklāj krāpšanu pētniecības finansējuma jomā Grieķijā” (OLAF investigation uncovers research funding fraud in Greece, turpmāk tekstā – “strīdīgais paziņojums presei”), jo OLAF esot prettiesiski apstrādājis viņas personas datus un sniedzis nepatiesu informāciju par viņu.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (2013. gada 11. septembris) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (OV 2013, L 248, 1. lpp.), 5. panta “Izmeklēšanas sākšana” 1. punktā ir paredzēts:
“Ģenerāldirektors var sākt izmeklēšanu, ja pastāv pietiekami nopietnas aizdomas, kuru pamatā var būt arī trešās personas sniegta informācija vai anonīma informācija, ka ir notikusi krāpšana, korupcija vai jebkāda cita nelikumīga darbība, kas ietekmē [Eiropas] Savienības finanšu intereses. Pieņemot lēmumu sākt vai nesākt izmeklēšanu, ģenerāldirektors ņem vērā izmeklēšanas politikas prioritātes un [OLAF] gada pārvaldības plānu, kas izstrādāti saskaņā ar 17. panta 5. punktu. Minētajā lēmumā ņem vērā arī prasību nodrošināt, lai [OLAF] resursi tiktu izlietoti lietderīgi un lai izmantotie līdzekļi būtu samērīgi. Saistībā ar iekšēju izmeklēšanu īpaši ņem vērā to, kura iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra izmeklēšanu var veikt vislabāk, jo īpaši ievērojot faktu būtību, lietas faktisko vai potenciālo finansiālo ietekmi un to, vai ir iespējama tiesvedība.”
3 Šīs regulas 9. panta “Procesuālās garantijas” 1. punktā ir noteikts:
“Veicot izmeklēšanu, [OLAF] vāc pierādījumus gan pret attiecīgo personu, gan tai par labu. Izmeklēšanu veic objektīvi un neitrāli saskaņā ar nevainīguma prezumpcijas principu un šajā pantā izklāstītajām procesuālajām garantijām.”
4 Minētās regulas 10. pantā “Konfidencialitāte un datu aizsardzība” ir paredzēts:
“1. Ārējas izmeklēšanas gaitā nodotu vai iegūtu informāciju neatkarīgi no tās veida aizsargā attiecīgi noteikumi.
2. Iekšējas izmeklēšanas gaitā nodota vai iegūta informācija neatkarīgi no tās veida ir dienesta noslēpums, un to aizsargā noteikumi, ko piemēro Savienības iestādēm.
[..]
5. Ģenerāldirektors nodrošina, ka informācija sabiedrībai tiek sniegta neitrāli un objektīvi un ka, atklājot informāciju, tiek nodrošināta izmeklēšanas konfidencialitāte un ievēroti šajā pantā un 9. panta 1. punktā izklāstītie principi.
[..]”
5 Regulas Nr. 883/2013 11. panta “Izmeklēšanas ziņojums un turpmākā rīcība” 1. punktā ir noteikts:
“Kad [OLAF] ir pabeidzis izmeklēšanu, ģenerāldirektora vadībā sagatavo ziņojumu. Minētajā ziņojumā norāda izmeklēšanas juridisko pamatu, veiktās procedūras, konstatētos faktus un to provizorisku juridisko klasifikāciju, konstatēto faktu aptuveno finanšu ietekmi, informāciju par 9. pantā noteikto procesuālo garantiju ievērošanu un izmeklēšanas secinājumus.
Ziņojumam pievieno ģenerāldirektora ieteikumus attiecībā uz to, vai būtu vai nebūtu jāveic kādas darbības. Piemērotos gadījumos minētajos ieteikumos norāda disciplinārus, administratīvus, finanšu un/vai tiesvedības pasākumus, kas būtu jāveic iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām un attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, un jo īpaši dara zināmas aptuvenās atgūstamās summas, kā arī konstatēto faktu provizorisku juridisko klasifikāciju.”
B. VDAR
6 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp., turpmāk tekstā – “VDAR”), 2. panta “Materiālā darbības joma” 3. punktā ir paredzēts:
“Personas datu apstrādei Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās piemēro [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.)]. Regulu (EK) Nr. 45/2001 un citus Savienības tiesību aktus, ko piemēro šādai personas datu apstrādei, pielāgo šīs regulas principiem un noteikumiem saskaņā ar 98. pantu.”
7 VDAR 4. pants “Definīcijas” ir formulēts šādi:
“Šajā regulā:
[..]
“personas dati” ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (“datu subjekts”); identificējama fiziska persona ir tāda, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem;
[..]”
8 VDAR 98. pantā “Citu Savienības tiesību aktu datu aizsardzības jomā pārskatīšana” ir paredzēts:
“[Eiropas] Komisija attiecīgā gadījumā iesniedz leģislatīvu aktu priekšlikumus, lai izdarītu grozījumus citos Savienības tiesību aktos personas datu aizsardzības jomā nolūkā nodrošināt fizisku personu vienādu un konsekventu aizsardzību attiecībā uz apstrādi. Tas jo īpaši attiecas uz noteikumiem par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un uz šādu datu brīvu apriti.”
C. Regula (ES) 2018/1725
9 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (2018. gada 23. oktobris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK (OV 2018, L 295, 39. lpp.), 4., 5. un 16. apsvēruma redakcija ir šāda:
“(4) [VDAR] ir paredzēta Regulas (EK) Nr. 45/2001 pielāgošana, lai nodrošinātu stingru un saskaņotu regulējumu datu aizsardzībai Savienībā un lai to varētu piemērot paralēli [VDAR].
(5) Saskaņotai pieejai personas datu aizsardzības jomā un personas datu brīvai apritei visā Savienībā ir svarīgi nodrošināt, lai Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru datu aizsardzības noteikumi ir pēc iespējas vairāk saskaņoti ar tiem datu aizsardzības noteikumiem, kas publiskā sektora jomā pieņemti attiecībā uz dalībvalstīm. Ja šīs regulas un [VDAR] noteikumi ievēro vienus un tos pašus principus, tad abi šie noteikumu kopumi saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (“Tiesa”) judikatūru būtu jāinterpretē viendabīgi, jo īpaši tāpēc, ka šīs regulas sistēma būtu jāuzskata par ekvivalentu [VDAR] sistēmai.
[..]
(16) Datu aizsardzības principi būtu jāattiecina uz jebkādu informāciju par identificētu vai identificējamu fizisku personu. Personas dati, kuri ir pseidonimizēti un kurus, izmantojot papildu informāciju, varētu attiecināt uz fizisku personu, būtu jāuzskata par informāciju par identificējamu fizisku personu. Lai noteiktu, vai fiziska persona ir identificējama, būtu jāņem vērā visi līdzekļi, ko pārzinis vai kāda cita persona pietiekami iespējami [saprātīgi] varētu izmantot – piemēram, atsevišķa izdalīšana –, lai tieši vai netieši identificētu fizisku personu. Lai pārliecinātos, vai līdzekļus varētu pietiekami iespējami [saprātīgi] izmantot fiziskas personas identificēšanai, būtu jāņem vērā visi objektīvie faktori, piemēram, identificēšanai nepieciešamās izmaksas un laiks, ņemot vērā apstrādes laikā pieejamo tehnoloģiju un tehnoloģiju attīstību. Tādēļ datu aizsardzības principi nebūtu jāpiemēro anonīmai informācijai, proti, informācijai, kura neattiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu, vai personas datiem, ko sniedz anonīmi tādā veidā, ka datu subjekts nav vai vairs nav identificējams. Tādēļ šī regula neattiecas uz šādas anonīmas informācijas apstrādi, tostarp statistikas vai pētniecības nolūkos.”
10 Regulas 2018/1725 2. panta “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts, ka šo regulu “piemēro personas datu apstrādei visās Savienības iestādēs un struktūrās”.
11 Minētās regulas 3. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:
“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
1) “personas dati” ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu [..]; identificējama fiziska persona ir tāda, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās fiziskās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem;
[..]
3) “apstrāde” ir jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, ko veic ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, piemēram, [..] izpaušana, nosūtot, izplatot vai citādi darot tos pieejamus [..]
[..]”
12 Regulas 2018/1725 4. un 5. pantā attiecīgi ir noteikti personas datu apstrādes principi un apstrādes likumīguma nosacījumi. Šīs regulas 6. pantā ir noteikti faktori, kas personas datu pārzinim ir jāņem vērā, lai pārliecinātos, vai apstrāde citā nolūkā nekā tajā, kādā personas dati sākotnēji tika vākti, ir savietojama ar šo nolūku. Visbeidzot, minētās regulas 15. pantā ir uzskaitīta informācija, kas jāsniedz, ja personas dati ir iegūti no datu subjekta.
II. Tiesvedības priekšvēsture
13 Tiesvedības priekšvēsturi, kas izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–8. punktā, šīs tiesvedības vajadzībām var apkopot šādi.
14 Apelācijas sūdzības iesniedzēja, Grieķijas pilsone, ir universitātes pētniece nanotehnoloģijas, enerģijas uzkrāšanas un biomedicīnas jomā.
15 2007. gadā apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza Eiropas Pētniecības padomē pētniecības priekšlikumu projektam “Pētījums par pāreju no mikro uz nano: teorētiskie un eksperimentālie pamati, simulācijas un lietojumi” (turpmāk tekstā – “projekts”).
16 Eiropas Kopienu Komisija un Aristoteleio Panepistimio Thessalonikis (Saloniku Aristoteļa universitāte, Grieķija, turpmāk tekstā – “Aristoteļa universitāte”) 2008. gada 30. septembrī saistībā ar projektu parakstīja dotāciju nolīgumu Nr. 211166 (turpmāk tekstā – “nolīgums”). Aristoteļa universitāte tika izraudzīta par projekta uzņemošo iestādi. 2009. gada 15. jūlijā stājās spēkā šī nolīguma papildinājums, atbilstoši kuram Komisiju kā šīs universitātes līgumslēdzēju aizstāja Eiropas Pētniecības padomes izpildaģentūra (ERCEA).
17 Projekta īstenošanai nolīgumā bija paredzēta maksimālā dotācijas summa 1 128 400 EUR, kas tika piešķirta Aristoteļa universitātei kā galvenajai saņēmējai, prasītājai kā galvenajai pētniecei, kā arī vienai citai pētniecības iestādei Grieķijā, kuru 2012. gada 25. februārī aizstāja cita pētniecības iestāde Vācijā. Projekts tika īstenots šīs universitātes laboratorijā, kuru vadīja apelācijas sūdzības iesniedzējas tēvs.
18 Pēc tam, kad projekts 2013. gada 30. septembrī tika pabeigts, Aristoteļa universitāte paziņoja ERCEA izdevumus par kopējo summu 1 116 189,21 EUR, ieskaitot personāla izmaksas 255 219,37 EUR, un ceļa izdevumus 15 020,54 EUR. Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza pārskaitīt šo summu, pamatojoties uz nolīgumu.
19 Pēc ex post finanšu revīzijas ERCEA secināja, ka personāla izmaksas 245 525,43 EUR apmērā nav attaisnotas, un nolēma pieprasīt Aristoteļa universitātei atmaksāt šo summu, šajā nolūkā sagatavojot debetnotu. Aristoteļa universitāte apstrīdēja šīs debetnotas pamatotību Vispārējā tiesā. Ar 2019. gada 17. janvāra spriedumu Aristoteleio Panepistimio Thessalonikis/ERCEA (T‑348/16 OP, EU:T:2019:14) Vispārējā tiesa nosprieda, ka ERCEA debetnotā ietvertais prasījums, atbilstoši kuram šai universitātei ir jāatmaksā 245 525,43 EUR, nav pamatots apmērā, ko veido attiecināmie izdevumi 233 611,75 EUR. Tiesa ar 2021. gada 14. janvāra spriedumu ERCEA/Aristoteleio Panepistimio Thessalonikis (C‑280/19 P, EU:C:2021:23) vēlāk apelācijas tiesvedībā apstiprināja šo spriedumu.
20 Par revīzijas rezultātiem ERCEA informēja arī OLAF, tāpēc OLAF ģenerāldirektors saskaņā ar Regulas 883/2013 5. pantu 2015. gada 29. maijā nolēma sākt izmeklēšanu par iespējamiem pārkāpumiem vai krāpšanu projekta īstenošanā.
21 Galīgajā ziņojumā par izmeklēšanu, kas datēts ar 2019. gada 11. novembri, OLAF izklāstīja vairākus konstatējumus. Pamatojoties uz šiem konstatējumiem, tas, pirmkārt, ieteica ERCEA veikt atbilstošus pasākumus, lai atgūtu no Aristoteļa universitātes par nepamatoti izmaksātām atzītās summas. Otrkārt, OLAF nosūtīja šo ziņojumu valsts tiesu iestādēm un aicināja tās ierosināt tiesvedību par krāpšanu, dokumentu viltošanu un viltotu dokumentu izmantošanu attiecībā uz prasītāju, viņas tēvu un dažiem šīs universitātes darbiniekiem.
22 OLAF 2020. gada 5. maijā publicēja strīdīgo paziņojumu presei savā tīmekļvietnē. Šis paziņojums, kurš attiecās uz šī sprieduma 20. un 21. punktā minēto izmeklēšanu, bija formulēts šādi:
“Savienības pētniecības budžeta aizsardzība [OLAF] vienmēr ir bijusi īpaši svarīga. [OLAF] izmeklētāji ir atklājuši sarežģītu krāpšanu, kurā bija iesaistīta kāda Grieķijas zinātniece un viņas starptautisko pētnieku tīkls.
Lieta ir par dotāciju aptuveni 1,1 miljona EUR apmērā, ko [ERCEA] piešķīrusi kādai Grieķijas universitātei. Šie līdzekļi bija paredzēti, lai finansētu pētniecības projektu, par kuru bija atbildīgs daudzsološs jauns zinātnieks, kura tēvs strādāja attiecīgajā universitātē. Projektam Grieķijas zinātnieces vadībā bija jāaptver tīkls, ko veidotu vairāk nekā 40 pētnieki no visas pasaules.
OLAF sākotnēji radās aizdomas, uzzinot, kā starptautiskie pētnieki saņēma samaksu. Čeki tika izrakstīti uz atsevišķu pētnieku vārda, bet pēc tam tika deponēti banku kontos, kuriem bija vairāki turētāji. Aizdomas pieauga, kad atklājās, ka čekus bankas kontos bija deponējusi galvenā zinātniece.
OLAF izmeklētāju grupa nolēma veikt pārbaudi uz vietas attiecīgajā universitātē. Neraugoties uz galvenās pētnieces mēģinājumiem kavēt izmeklēšanu, OLAF, palīdzot Grieķijas valsts tiesībaizsardzības iestādēm, kuras nodrošināja piekļuvi bankas kontiem, un, veicot savu digitālo kriminālistikas izmeklēšanu, izdevās rekonstruēt patieso krāpšanas stāstu.
Tika iegūti konkrēti pierādījumi, ka galvenā zinātniece bija atvērusi bankas kontus, kuri tika izmantoti, lai “veiktu samaksu” starptautiskajiem pētniekiem, un bija norādījusi sevi kā šo kontu līdzīpašnieci, lai nodrošinātu piekļuvi līdzekļiem. OLAF izsekoja finanšu pavedienus un tam izdevās pierādīt, ka zinātniece bija izņēmusi ievērojamas naudas summas skaidrā naudā vai pārskaitījusi tās uz savu personīgo kontu. OLAF sazinājās ar dažiem pētniekiem, kuri esot piedalījušies pētniecības projektā. Neviens no viņiem nezināja, ka viņu vārds ir norādīts saistībā ar projektu, kā arī nezināja par bankas kontiem, kas atvērti uz viņu vārda, vai par jebkādiem viņiem veiktiem maksājumiem.
[..]
Izmeklēšana tika pabeigta pagājušā gada novembrī, iesakot, pirmkārt, ERCEA atgūt aptuveni 190 000 EUR (proti, daļu no dotācijas 1,1 miljona EUR apmērā, kas, iespējams, tika izmaksāta starptautiskajiem pētniekiem), un, otrkārt, valsts iestādēm ierosināt tiesvedības pret iesaistītajām personām.”
III. Prasība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
23 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 16. jūnijā, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību saskaņā ar LESD 268. pantu, lūdzot piespriest Komisijai atlīdzināt morālo kaitējumu, kas viņai esot nodarīts strīdīgā paziņojuma presei dēļ.
24 Prasības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka, publicējot strīdīgo paziņojumu presei, OLAF ir klaji pārkāpis Regulas 2018/1725 normas par personas datu aizsardzību, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 48. panta 1. punktā, kā arī kā arī Regulas Nr. 883/2013 9. panta 1. punktā paredzēto nevainīguma prezumpcijas principu, šīs pēdējās minētās regulas 10. panta 5. punktā paredzēto pienākumu ievērot izmeklēšanas konfidencialitāti, Hartas 41. pantā paredzētās tiesības uz labu pārvaldību, kā arī samērīguma principu.
25 Pārsūdzētajā sprieduma Vispārējā tiesa noraidīja visus iebildumus, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izvirzījusi pret OLAF, un pilnībā noraidīja viņas celto prasību.
IV. Lietas dalībnieku prasījumi
26 Apelācijas sūdzībā tās iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– pieņemt galīgo nolēmumu par prasību un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus gan apelācijas tiesvedībā, gan tiesvedībā Vispārējā tiesā.
27 Komisija lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
V. Par apelācijas sūdzību
28 Apelācijas sūdzības pamatojumam tās iesniedzēja ir izvirzījusi trīs pamatus, no kuriem pirmais pamats ir par jēdziena “identificējama fiziska persona” Regulas 2018/1725 3. panta 1. punkta izpratnē kļūdainu interpretāciju, otrais – par Regulas Nr. 883/2013 9. panta 1. punkta un Hartas 48. panta 1. punkta, lasot tos kopsakarā ar 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 2. punktu, saistībā ar nevainīguma prezumpcijas tvērumu kļūdainu interpretāciju, kā arī trešais – par to pierādījumu sagrozīšanu, kas saistīti ar Hartas 41. panta par tiesībām uz labu pārvaldību pārkāpumu.
A. Par pirmo pamatu
29 Pirmajā apelācijas sūdzības pamatā, kas sastāv no četrām daļām, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Savienības tiesības, pārsūdzētā sprieduma 91. un 92. punktā secinādama, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka strīdīgais paziņojums presei ļāva identificēt apelācijas sūdzības iesniedzēju – pats par sevi vai arī ar līdzekļiem, ko lasītājs varētu saprātīgi izmantot, – un tādēļ šajā paziņojumā ietvertā informācija neietilpst jēdzienā “personas dati” Regulas 2018/1725 3. panta 1. punkta izpratnē un šī regula neesot piemērojama.
1. Par pirmā pamata pirmo un otro daļu
a) Lietas dalībnieku argumenti
30 Pirmā pamata pirmajā un otrajā daļā, kuras jāizskata kopā, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir piemērojusi kļūdainus juridiskos kritērijus, lai interpretētu Regulas 2018/1725 3. panta 1. punktā ietverto jēdzienu “identificējama fiziska persona”.
31 Saistībā ar pirmo pamata daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 49. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka viņas identificēšanai bija jāizriet no strīdīgā paziņojuma presei un tā nevarēja izrietēt no ārējiem vai papildu faktoriem, kas nav saistīti ar rīcību, par ko tiek pārmests OLAF. Saskaņā ar Tiesas judikatūru “netiešas identifikācijas” jēdzienam esot raksturīgi, ka identificēšanai ir nepieciešami papildu faktori, kas var būt citas personas, nevis datu pārziņa rīcībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. oktobris, Breyer, C‑582/14, EU:C:2016:779, 39. un 41. punkts).
32 Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 76. punktā esot kļūdaini atzinusi, ka fiziska persona, uz kuru attiecas informācija, ir “identificējama” Regulas 2018/1725 3. panta 1. punkta izpratnē tikai tad, ja viņas identitāti var noteikt “vidusmēra lasītājs”, kura rīcībā nav papildu informācijas, kas viņam ļautu noteikt tās personas identitāti, uz kuru attiecas šī informācija. Gluži pretēji, šī tiesību norma aptverot jebkuru citu personu, kas nav datu pārzinis, kuram ir pieejama šāda informācija. Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 81., 82. un 87. punktā esot kļūdaini atteikusies ņemt vērā apstākli, ka pārsūdzētā sprieduma 77. punktā minētais Vācijas žurnālists bija viņu identificējis kā strīdīgajā paziņojumā presei minēto personu. Vispārējai tiesai esot bijis jānospriež, ka lasītājs, kam pieejama papildu informācija, varēja viņu identificēt tāpat kā minētais Vācijas žurnālists, un ka šajā paziņojumā presei ietvertie identifikatori katrā ziņā varēja ļaut identificēt apelācijas sūdzības iesniedzēju viņas ģimenes locekļiem un kolēģiem, kuri zināja par viņas profesionālo pieredzi un viņas iesaisti projektā kā galvenajai pētniecei.
33 Pirmā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 65., 67. un 68. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka jēdziens “līdzekļi, ko varētu pietiekami iespējami [saprātīgi] izmantot”, lai identificētu personu, uz kuru attiecas personas dati, aptver tikai nelielus vai nenozīmīgus līdzekļus, ar kuriem var viegli un ātri noteikt tās personas identitāti, ar kuru saistīta informācija. Regulas 2018/1725 16. apsvērumā esot vienīgi noteikts, ka, lai pārliecinātos, vai līdzekļus varētu saprātīgi izmantot fiziskas personas identificēšanai, būtu jāņem vērā identificēšanai nepieciešamās izmaksas un laiks, neprasot, lai šādas izmaksas vai laiks būtu minimāli vai nenozīmīgi.
34 Komisija lūdz noraidīt pirmā pamata pirmo un otro daļu.
35 Šī iestāde attiecībā uz pirmā pamata pirmo daļu ir norādījusi, ka Regulā 2018/1725 kā kritērijs identifikācijas iespējas noteikšanai ir izmantots “identifikācijas risks”, un tajā ir atsauce uz nepieciešamību ņemt vērā “visus objektīvos faktorus”, lai noteiktu šo risku. Tādējādi ar hipotētisku iespēju atpazīt kādu personu nav pietiekami, lai uzskatītu viņu par “identificējamu”. Atgādinot, ka apelācijas tiesvedībā tiek vērtēti tikai tiesību jautājumi, Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas faktiskos apgalvojumus, lai noteiktu, vai bija iespējams viņu tieši vai netieši identificēt, vienlaikus uzsverot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai bija jāpierāda, ka ir izpildīti LESD 340. pantā paredzētie Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumi. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā tomēr esot secinājusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka strīdīgā paziņojuma presei lasītājs varēja viņu nepārprotami identificēt ar saprātīgi izmantojamiem līdzekļiem.
36 Komisija turklāt ir paskaidrojusi, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 58. punktā secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka ir bijis kāds konkrēts gadījums, kurā tā ir identificēta, tikai kādam izlasot strīdīgo paziņojumu presei. Tādējādi prasītāja nevar pamatoti atsaukties uz to, ka viņu varēja identificēt viņas ģimenes locekļi vai kolēģi. Turklāt, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 73. un 78.–81. punkta, Vispārējā tiesā tika konstatēts, ka vienīgā persona, kas bija noteikusi un atklājusi sabiedrībai apelācijas sūdzības iesniedzējas identitāti, bija Vācijas žurnālists, taču viņš jau zināja par viņas un viņas tēva karjeru, un ka minētā žurnālista rīcībā bija daudz informācijas. Apelācijas tiesvedībā nebija iespējams apstrīdēt to, ka šim žurnālistam bija “subjektīvas ārējas zināšanas” par apelācijas sūdzības iesniedzēju.
37 Par pirmā pamata otro daļu Komisija apgalvo, ka no pārsūdzētā sprieduma 65.–68. punkta neizriet, ka tikai “nelieli vai nenozīmīgi” līdzekļi ietilpst “līdzekļu, ko varētu saprātīgi izmantot” definīcijā. It īpaši apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija esot balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma 65. punkta pēdējā teikuma interpretāciju, aplūkojot to atsevišķi, lai gan tas ir lasāms kopā ar pārējo šī 65. punkta saturu un minētā sprieduma 61.–68. punktu, kuros Vispārējā tiesa izvērtēja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju. Vispārējās tiesas izmantotais juridiskais kritērijs tieši esot bijis saistīts ar to, vai strīdīgajā paziņojumā presei apelācijas sūdzības iesniedzēju varēja identificēt ar saprātīgi izmantojamiem līdzekļiem.
b) Tiesas vērtējums
38 Pirmā pamata pirmajā un otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, nospriežot, ka strīdīgajā paziņojumā presei ietvertā informācija neietilpst jēdzienā “personas dati” Regulas 2018/1725 3. panta 1. punkta izpratnē un ka līdz ar to šī regula viņai nebija piemērojama.
1) Par pirmā pamata pirmās daļas pieņemamību
39 Komisijas skatījumā daži argumenti, kas izvirzīti pirmā pamata pirmās daļas pamatojumam, ir Vispārējās tiesas veiktā faktu vērtējuma daļa un kā uz tādiem uz tiem nav attiecināma šajā apelācijas tiesvedībā veicamā Tiesas pārbaude.
40 Šajā ziņā jāatgādina, ka Vispārējās tiesas veikta kāda fakta vai akta juridiskā kvalifikācija ir tiesību jautājums, ko var izvirzīt apelācijas sūdzībā (spriedums, 2022. gada 12. maijs, Klein/Komisija, C‑430/20 P, EU:C:2022:377, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 No pirmā pamata pirmās daļas formulējuma un no visiem tās pamatojumam izvirzītajiem argumentiem izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā, interpretēdama jēdzienu “identificējama fiziska persona”, ir balstījusies uz kļūdainiem juridiskiem kritērijiem un tādēļ strīdīgajā paziņojumā presei ietverto informāciju juridiski kļūdaini ir kvalificējusi kā tādu, kas neietilpst Regulas 2018/1725 3. panta 1. punktā minētajā jēdzienā “personas dati”.
42 No tā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir pieņemama.
2) Par pirmā pamata pirmās un otrās daļas pamatotību
43 Vispirms jānorāda, ka Regulas 2018/1725 3. panta 1. punktā minētā jēdziena “personas dati” definīcija būtībā ir identiska VDAR 4. panta 1. punktā ietvertajai definīcijai. Turklāt, kā izriet no Regulas 2018/1725 4. un 5. apsvēruma, kā arī VDAR 2. panta 3. punkta un 98. panta, Savienības likumdevējs ir vēlējies ieviest tādu personas datu aizsardzības sistēmu Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās, kas ir līdzvērtīga VDAR sistēmai, lai nodrošinātu vienotu un konsekventu fizisko personu aizsardzību attiecībā uz viņu personas datu apstrādi Savienībā. Tādēļ ir jānodrošina vienāda Regulas 2018/1725 3. panta 1. punkta un VDAR 4. panta 1. punkta interpretācija.
44 Regulas 2018/1725 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka personas dati ir “jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu”.
45 Tiesa ir nospriedusi – tas, ka VDAR 4. panta 1. punktā ietvertā jēdziena “personas dati” definīcijā ir izmantots jēdziens “jebkura informācija”, norāda uz Savienības likumdevēja mērķi apveltīt šo jēdzienu ar plašu nozīmi, kas potenciāli aptver visa veida gan objektīvu, gan subjektīvu informāciju viedokļa vai vērtējumu veidā, ja vien šī informācija “attiecas” uz konkrēto personu. Informācija attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu, ja tās satura, tās mērķa vai tās seku ziņā tā ir saistīta ar kādu identificējamu personu (spriedums, 2023. gada 4. maijs, Österreichische Datenschutzbehörde un CRIF, C‑487/21, EU:C:2023:369, 23. un 24. punkts).
46 Attiecībā uz fiziskas personas “identificējamo” raksturu Regulas 2018/1725 3. panta 1. punktā ir precizēts, ka identificējama fiziska persona ir “fiziska persona, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās fiziskās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem”.
47 Tas, ka Savienības likumdevējs ir izmantojis vārdu “netieši”, liecina par to, ka, lai kvalificētu informāciju par tādu, kas ir uzskatāma par personas datiem, nav vajadzīgs, lai šī informācija pati par sevi ļautu identificēt attiecīgo personu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 19. oktobris, Breyer, C‑582/14, EU:C:2016:779, 41. punkts).
48 Regulas 2018/1725 16. apsvērumā šajā ziņā ir precizēts – lai noteiktu, vai fiziska persona ir identificējama, būtu jāņem vērā “visi līdzekļi”, ko pārzinis vai “kāda cita persona” “varētu saprātīgi” izmantot, lai “tieši vai netieši” identificētu fizisku personu. Tādējādi, lai datus varētu kvalificēt kā “personas datus”, netiek prasīts, lai visa informācija, kas ļauj identificēt attiecīgo personu, atrastos tikai vienas personas rīcībā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 19. oktobris, Breyer, C‑582/14, EU:C:2016:779, 43. punkts).
49 It īpaši tas, ka ir vajadzīga papildu informācija, lai identificētu attiecīgo personu, nevar izslēgt, ka attiecīgie dati varētu tikt kvalificēti kā personas dati (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 19. oktobris, Breyer, C‑582/14, EU:C:2016:779, 44. punkts).
50 Tāpat ir nepieciešams, lai iespēja apvienot attiecīgos datus ar papildu informāciju būtu tāds līdzeklis, ko var saprātīgi izmantot attiecīgās personas identificēšanai. Lai pārliecinātos, vai līdzekļus varētu saprātīgi izmantot fiziskas personas identificēšanai, atbilstoši Regulas 2018/1725 16. apsvērumam būtu jāņem vērā visi objektīvie faktori, piemēram, identificēšanai nepieciešamās izmaksas un laiks, ņemot vērā apstrādes laikā pieejamo tehnoloģiju un tehnoloģiju attīstību.
51 Šajā ziņā Tiesa ir jau nospriedusi, ka līdzekli nav iespējams saprātīgi izmantot attiecīgās personas identificēšanai, ja šīs personas identifikācija ir aizliegta ar tiesību aktiem vai praktiski neīstenojama, piemēram, tādēļ, ka tā nozīmētu nesamērīgu piepūli laika, izmaksu un darbaspēka ziņā, kā rezultātā identifikācijas risks patiesībā būtu nenozīmīgs (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 19. oktobris, Breyer, C‑582/14, EU:C:2016:779, 46. punkts).
52 Šajā lietā Vispārējā tiesa, pārbaudot, vai strīdīgajā paziņojumā presei ir ietverti personas dati Regulas 2018/1725 3. panta 1. punkta izpratnē, pārsūdzētā sprieduma 49. punktā atgādināja, ka vienīgi akti vai rīcība, kurā ir vainojama Savienības iestāde vai struktūra, var būt Savienības atbildības iestāšanās pamats. Šajā 49. punktā tā no iepriekš minētā secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas identificēšanai bija jāizriet no strīdīgā paziņojuma presei un tā nevarēja izrietēt no ārējiem faktoriem, kas nav saistīti ar rīcību, kura tika pārmesta OLAF, un tādēļ tā pārbaudīja tikai šajā paziņojumā presei ietverto informāciju, kas attiecīgā gadījumā varēja ļaut tā lasītājiem identificēt apelācijas sūdzības iesniedzēju.
53 Turpinājumā attiecībā uz prasītājas identitātes atklāšanu, ko veica Vācijas žurnālists, kurš sociālajos tīklos (Twitter) bija publicējis rakstu par OLAF apsūdzībām, kas ietvertas ar apelācijas sūdzības iesniedzēju saistītajā strīdīgajā paziņojumā presei, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 82. un 87. punktā atzina, ka šī identitātes atklāšana nav ņemama vērā, jo minētais žurnālists nevarētu identificēt apelācijas sūdzības iesniedzēju, pamatojoties tikai uz strīdīgajā paziņojumā presei ietvertajiem identifikatoriem, un viņam papildus minētajam paziņojumam bija jāizmanto ārēji identifikācijas elementi. Šo secinājumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 76. un 81. punktā citstarp pamatoja ar to, ka minētais žurnālists bija nevis vidusmēra lasītājs, bet gan profesionāls pētnieciskais žurnālists, kuram bija subjektīvas ārējas zināšanas par apelācijas sūdzības iesniedzēju.
54 Jautājums, vai Savienības iestādes vai struktūras paziņojumā presei ietvertā informācija ietilpst jēdzienā “personas dati” Regulas 2018/1725 3. panta 1. punkta izpratnē, tomēr nebūtu jaucams ar jautājumu par Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem. Pirmais minētais jautājums ir jāizvērtē, ņemot vērā vienīgi šajā tiesību normā paredzētos nosacījumus, un tātad pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 49. punktā, tas nevar būt atkarīgs no apsvērumiem par tiesību akta attiecināmību uz Savienību.
55 Šajā pēdējā ziņā, kā izriet no šī sprieduma 48.–51. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, personas “netiešai identifikācijai” ir raksturīgi, ka, lai identificētu konkrēto personu, attiecīgie dati ir jāapvieno ar papildu informāciju. No tā arī izriet – tas, ka šī papildu informācija ir nākusi no citas personas vai avota, nevis no attiecīgā datu pārziņa, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa atzina pārsūdzētā sprieduma 49. un 87. punktā, nekādi neizslēdz personas identificējamību.
56 Turklāt Regulā 2018/1725 nav paredzēti nekādi nosacījumi attiecībā uz personām, kas var identificēt personu, ar kuru ir saistīta informācija, jo šīs regulas 16. apsvērumā ir atsauce ne tikai uz datu pārzini, bet arī uz “citu personu”.
57 Konkrēti tāda paziņojuma presei gadījumā, kuru izmeklēšanas iestāde sniegusi ar mērķi informēt sabiedrību par izmeklēšanas iznākumu, tā kā šis paziņojums pēc būtības ir paredzēts arī žurnālistiem, tos nevar nošķirt no “vidusmēra lasītāja”, uz ko ir atsauce pārsūdzētā sprieduma 76. punktā.
58 Tomēr tas, ka pētnieciskais žurnālists ir atklājis paziņojumā presei minētās personas identitāti – kā tas ir šajā lietā, – pats par sevi neļauj secināt, ka šajā paziņojumā ietvertā informācija noteikti ir kvalificējama kā personas dati Regulas 2018/1725 3. panta 1. punkta izpratnē, un ir atbrīvojama no pienākuma veikt attiecīgās personas identificējamības pārbaudi.
59 Attiecībā uz to, vai Vispārējā tiesa saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas identificējamību ir pieļāvusi tiesību kļūdu, veikdama faktu juridisko kvalificēšanu, strīdīgajā paziņojumā presei – kā Vispārējā tiesa būtībā ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 53.–55. punktā – ir ietverta noteikta informācija par apelācijas sūdzības iesniedzēju, kas varēja ļaut viņu identificēt, proti, viņas dzimums, pilsonība un profesija, norāde, ka runa ir par gados jaunu personu un ka viņa ir atbildīga par konkrēto finansēto pētniecības projektu, kā arī norāde par dotācijas apmēru, piešķīrējiestādi, proti, ERCEA, projektu uzņemošās struktūras veidu un valsti, kurā tas atrodas, proti, universitāti Grieķijā, atsauce uz attiecīgās personas tēvu un to, ka viņš strādā šajā pašā struktūrā, kā arī aptuveno to pētnieku skaitu, kuri attiecīgās personas vadībā strādā ar minēto projektu.
60 Pretēji secinājumam, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 68. punktā, informācijā par paziņojumā presei minētas personas dzimumu, pilsonību, viņas tēva darbību, zinātniskajam projektam piešķirtās dotācijas apmēru un šo zinātnisko projektu uzņemošās struktūras ģeogrāfisko atrašanās vietu, kopā ņemot, ir ietvertas norādes, kas ļauj identificēt šajā preses paziņojumā minēto personu, citstarp personām, kuras strādā tajā pašā zinātnes jomā un kurām ir zināma attiecīgās personas profesionālā pieredze.
61 Šajā kontekstā šī sprieduma 51. punktā atgādinātā Tiesas judikatūra neļauj kvalificēt attiecīgās personas identifikācijas risku kā nenozīmīgu. Šajā ziņā tajā pašā zinātnes jomā strādājošajām personām tāda informācija kā šī sprieduma iepriekšējā punktā minētā, kopā ņemot, var ļaut identificēt attiecīgo personu, neprasot pārmērīgu piepūli laika, izmaksu un darbaspēka ziņā. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Komisija, apelācijas sūdzības iesniedzējai nebija jāpierāda, ka kāda no šīm personām patiešām ir viņu identificējusi, jo Regulas 2018/1725 3. panta 1. punktā šāda prasība nav paredzēta, jo tajā ir vienīgi prasīts, lai persona būtu “identificējama”.
62 Tāpat – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 66. punkta – ERCEA tīmekļvietnē ietvertais aptuveni 70 šīs aģentūras finansēto projektu, kuru uzņemošās iestādes bija Grieķijā, apraksts saturēja vairākus pamatelementus, kas interneta lietotājam ļāva iegūt vajadzīgo informāciju, piemēram, par projektu atbildīgās personas vārdu vai uzņemošās iestādes nosaukumu, vai arī finansējuma summu.
63 Paziņojums presei par iespējamu prettiesisku rīcību, piemēram, krāpšanu vai korupciju, var izraisīt zināmu sabiedrības interesi un rosināt lasītājus, citastarp žurnālistus, veikt pētījumus par paziņojumā presei minēto personu. Šādā kontekstā pūles, kas saistītas ar šādu meklēšanu tādā tīmekļvietnē kā ERCEA tīmekļvietne, pārlūkojot šajā tīmekļvietnē ietverto aptuveni 70 finansēto projektu aprakstu, apvienojumā ar citiem meklējumiem internetā, kas visticamāk ļaus iegūt strīdīgajā preses paziņojumā minētās personas vārdu un citus identifikatorus, nekādi nešķiet nesamērīgas, tādēļ risku, ka žurnālisti vai citas personas, kuras nav informētas par apelācijas sūdzības iesniedzējas profesionālo karjeru, varētu viņu identificēt, nevar kvalificēt kā nenozīmīgu šī sprieduma 51. punktā minētās judikatūras izpratnē.
64 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 49. un 87. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, secinādama, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas identificēšana nevarēja izrietēt no ārējiem vai papildinošiem elementiem, kas nav saistīti ar rīcību, kura tika pārmesta OLAF. Turklāt Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, veicot tai iesniegto faktu juridisko novērtējumu un sprieduma 68. punktā atzīstot, ka strīdīgajā paziņojumā presei ietvertie identifikatori neļāva saprātīgi identificēt apelācijas sūdzības iesniedzēju – vai nu pamatojoties uz vienkāršu un objektīvu iepazīšanos ar šo paziņojumu, vai arī ar līdzekļiem, kurus “saprātīgi varētu izmantot” kāds no tā lasītājiem.
65 Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 91. un 92. punktā ir arī kļūdaini nospriedusi, ka strīdīgajā paziņojumā presei ietvertā informācija neietilpst Regulas 2018/1725 3. panta 1. punktā minētajā jēdzienā “personas dati” un ka šī regula šajā lietā nav piemērojama.
66 Šādos apstākļos pirmā pamata pirmā un otrā daļa ir jāapmierina.
2. Par pirmā pamata trešo un ceturto daļu
67 Ņemot vērā šī sprieduma 65. punktā nospriesto, pirmā pamata trešā un ceturtā daļa nav jāizvērtē, jo arī tās ir saistītas ar pārsūdzētā sprieduma 91. un 92. punktā ietverto secinājumu pamatotību.
B. Par otro pamatu
1. Lietas dalībnieku argumenti
68 Otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd pārsūdzētā sprieduma 106. punktā ietverto Vispārējās tiesas secinājumu, ka viņa nevarēja atsaukties uz Regulas Nr. 883/2013 9. panta 1. punktā paredzētā un Hartas 48. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar ECPAK 6. panta 2. punktu, nostiprinātā nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, jo viņa nebija identificēta vai identificējama strīdīgajā paziņojumā presei. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa, pārbaudīdama, vai ir noticis minētā principa pārkāpums, katrā ziņā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot Regulas 2018/1725 3. panta 1. punktā paredzētos kritērijus. Pietiek ar to, ka personu var identificēt ar jebkādiem līdzekļiem, lai arī cik laikietilpīgi un dārgi tas būtu.
69 Komisija lūdz noraidīt otro pamatu it īpaši tādēļ, ka nevainīguma prezumpcijas pārkāpums nozīmē, ka persona, kas atsaucas uz šādu pārkāpumu, ir identificēta vai identificējama persona, un šajā lietā tas tā nav.
2. Tiesas vērtējums
70 Ņemot vērā šī sprieduma 65. punktā ietverto secinājumu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 106. punktā nospriežot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja strīdīgajā paziņojumā presei nav identificēta vai identificējama un tādēļ viņa nav varējusi pierādīt nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu.
71 Attiecīgi šis pamats ir jāapmierina, neizvērtējot pārējos otrajā apelācijas sūdzības pamatā izvirzītos argumentus.
C. Par trešo pamatu
1. Lietas dalībnieku argumenti
72 Trešajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 157. un 169. punktā ir acīmredzami sagrozījusi pierādījumus par Hartas 41. pantā nostiprināto tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu.
73 Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 157. punktā, no vienkāršas iepazīšanās ar OLAF galīgo ziņojumu izriet, ka visi pētnieki, nevis tikai daži no tiem, ir norādījuši, ka ir piedalījušies projektā. Šī ziņojuma 2.3.3.2. punktā esot skaidri minēts, ka “desmit pētnieki, kas atbildēja uz OLAF anketām, apstiprināja dalību “MINATRAN” projektā”. Tāpat no šī ziņojuma 2.3.3.2. punkta, kurā norādīts, ka “daži pētnieki tomēr neapstiprināja nedz izdevumus, ko [Aristoteļa universitāte] bija deklarējusi viņu vārdā, nedz Grieķijas bankas konta esamību”, kā arī no minētajā ziņojumā ietverto pētnieku atbilžu kopsavilkuma izriet, ka lielākā daļa pētnieku būtībā zināja, ka uz viņu vārda ir atvērti bankas konti un ka viņiem ir veikti maksājumi. Attiecīgi, lai gan no visām pētnieku atbildēm izriet, ka viņi visi zināja, ka viņu vārdi ir norādīti saistībā ar projektu, strīdīgajā paziņojumā presei esot nepareizi minēts, ka neviens no pētniekiem par to nebija informēts. Turklāt Vispārējās tiesas vērtējums, ka strīdīgajā preses paziņojumā, izmantojot vārdu “neviens”, bija domāti “daži” pētnieki, esot tā sagrozīšana.
74 Otrkārt, par pārsūdzētā sprieduma 169. punktu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka no OLAF galīgā ziņojuma 2.3.3.1. punkta izriet, ka vienīgais pārmetums, kas viņai tika izteikts kā mēģinājums kavēt izmeklēšanu, bija tas, ka viņa bija nosūtījusi tikai vienu e‑pastu tikai vienam pētniekam. Pat pieņemot, ka šī vienīgā e‑pasta nosūtīšanu, kurā viņa bija tikai norādījusi minētajam pētniekam, ka viņam nav pienākuma atbildēt uz OLAF anketu, varētu kvalificēt kā mēģinājumu kavēt izmeklēšanu, pārsūdzētā sprieduma 169. punktā ietvertais konstatējums, ka viņa esot “vairākkārt sazinājusies ar dažiem pētniekiem”, esot acīmredzama faktu sagrozīšana.
75 Komisijas ieskatā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 157. punktā ir pamatoti nospriedusi, ka OLAF strīdīgajā paziņojumā presei nav sniedzis nepareizu informāciju, kas sagrozītu tā gala ziņojumā ietvertos secinājumus. Katrā ziņā vienīgi pietiekami būtisks rūpības principa pārkāpums varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību.
76 Tāpat esot jānoraida arī apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus par pārsūdzētā sprieduma 169. punktu. Lai pamatotu apgalvojumu par sagrozīšanu, apelācijas sūdzības iesniedzēja esot atsaukusies uz dažiem konkrētiem OLAF galīgā ziņojuma elementiem, neņemdama vērā to, ka no citiem šī ziņojuma elementiem izriet, ka viņa bija arī sazinājusies ar vienu no pētniekiem, lai informētu viņu, ka viņam nav jāatbild OLAF, un ar vienu citu pētnieku, lai panāktu, ka viņš maina savas sākotnējās atbildes. Turklāt OLAF ieskatā tas, ka tajā pašā laikposmā daži pētnieki bija spontāni atteikušies vai izmainījuši to sākotnēji sniegtās atbildes, bija norāde, ka šie pētnieki bija saņēmuši līdzīga satura e‑pastus.
2. Tiesas vērtējums
77 Pārsūdzētā sprieduma 157. punktā Vispārējā tiesa citastarp nosprieda, ka no lietas materiāliem izriet, ka, strīdīgā paziņojuma presei piektajā rindkopā izmantojot formulējumu “neviens no šiem pētniekiem nezināja”, lai norādītu uz “dažiem pētniekiem”, OLAF nav sniedzis nepareizu informāciju, kas sagrozītu tā gala ziņojumā ietvertos secinājumus. Minētā sprieduma 169. punktā Vispārējā tiesa par šī paziņojuma ceturtajā rindkopā ietverto norādi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir “mēģinājusi” kavēt izmeklēšanu, norādīja, ka OLAF – kā izriet no tā galīgā ziņojuma – izmeklēšanas laikā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja vairākkārt ir sazinājusies ar dažiem pētniekiem, un ka OLAF šīs darbības uzskatīja par tā izmeklēšanas kavēšanu.
78 Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru sagrozīšanai acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, no jauna neizvērtējot faktus un pierādījumus (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Orange Polska/Komisija, C‑123/16 P, EU:C:2018:590, 75. punkts un tajā minētā judikatūra). Šāda sagrozīšana ir notikusi, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains (spriedums, 2010. gada 17. jūnijs, Lafarge/Komisija, C‑413/08 P, EU:C:2010:346, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
79 Turklāt, lai gan pierādījumu sagrozīšana var izpausties kā dokumenta interpretācija, kas ir pretrunā tā saturam, tai ir acīmredzami jāizriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem un tās priekšnoteikums ir tāds, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi šo pierādījumu saprātīga vērtējuma robežas. Šajā ziņā nepietiek norādīt, ka dokumentu varēja interpretēt citādi, nekā to darījusi Vispārējā tiesa (spriedums, 2023. gada 16. februāris, Komisija/Itālija un Spānija, C‑635/20 P, EU:C:2023:98, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).
80 Ņemot vērā šo judikatūru, Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 157. un 169. punktā izdarītos faktu konstatējumus var apšaubīt tikai tad, ja tiktu pierādīts, ka no Vispārējai tiesai iesniegtajiem dokumentiem acīmredzami izriet, ka šie konstatējumi ir nepareizi.
81 Pirmkārt, saistībā ar pārsūdzētā sprieduma 157. punktu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi gan strīdīgo paziņojumu presei, gan OLAF galīgajā ziņojumā ietvertos secinājumus.
82 Šajā ziņā jāatgādina, ka OLAF strīdīgā paziņojuma presei piektās rindkopas trešajā teikumā ir norādījis, ka tas “ir sazinājies ar dažiem pētniekiem, kuri esot piedalījušies pētniecības projektā”. Nākamajā teikumā ietvertais konstatējums, ka “neviens no viņiem nezināja, ka viņu vārds ir norādīts saistībā ar projektu, kā arī nezināja par bankas kontiem, kas atvērti uz viņu vārda, vai par jebkādiem viņiem veiktiem maksājumiem”, tātad ir jāsaprot tā, ka tas ir attiecināms uz visiem pētniekiem, ar kuriem sazinājās OLAF.
83 Līdz ar to, pārsūdzētā sprieduma 157. punktā šo strīdīgā paziņojuma presei pēdējo teikumu interpretējot tādējādi, ka OLAF mērķis bija konstatēt, ka daži no pētniekiem, ar kuriem tas sazinājās, nezināja, ka viņu vārdi ir norādīti saistībā ar projektu, kā arī nezināja par bankas kontiem, kas atvērti uz viņu vārda, vai par jebkādiem viņiem veiktiem maksājumiem, lai gan strīdīgo paziņojumu presei var saprast tikai tā, ka tajā ir runa par visiem tiem pētniekiem, ar kuriem OLAF sazinājās, Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, ir sagrozījusi minētā paziņojuma saturu.
84 Otrām kārtām, par apgalvoto OLAF galīgajā ziņojumā ietverto secinājumu sagrozīšanu jānorāda, ka no minētajiem secinājumiem, kas ietverti šī ziņojuma 2.3.3.2. punktā, izriet, ka desmit pētnieki, kuri esot piedalījušies projektā, atbildēja uz OLAF anketu un “apstiprināja dalību “MINATRAN” projektā”. No tā arī izriet, ka “daži pētnieki tomēr neapstiprināja nedz izdevumus, ko [Aristoteļa universitāte] bija norādījusi viņu vārdā, nedz Grieķijas bankas konta esamību”. Šādos apstākļos ir acīmredzams, ka pretēji tam, kas izriet no strīdīgā paziņojuma presei, ne visi pētnieki, ar kuriem OLAF sazinājās, nezināja, ka viņu vārdi bija norādīti saistībā ar projektu, kā arī nezināja par bankas kontiem, kas atvērti uz viņu vārda, vai par viņiem veiktajiem maksājumiem. Attiecīgi Vispārējā tiesa ir sagrozījusi minētajā galīgajā ziņojumā ietvertos secinājumus, pārsūdzētā sprieduma 157. punktā nospriezdama, ka strīdīgā paziņojuma presei piektajā rindkopā OLAF nav sniedzis nepareizu informāciju.
85 Otrkārt, runājot par pārsūdzētā sprieduma 169. punktu, no OLAF galīgā ziņojuma 2.3.3.1. punkta, uz kuru atsaukusies apelācijas sūdzības iesniedzēja, izriet, ka viņai tika pārmests, ka viņa, mēģinot kavēt izmeklēšanu, ir nosūtījusi e‑pastu tikai vienam pētniekam, lai gan strīdīgajā paziņojumā presei abstrakti ir minēti vairāki mēģinājumi kavēt izmeklēšanu. Tomēr nav acīmredzams, ka OLAF šajā galīgā ziņojuma punktā būtu vēlējies izsmeļoši aptvert visus apelācijas sūdzības iesniedzējai piedēvētos izmeklēšanas kavēšanas mēģinājumus.
86 Tādēļ nav acīmredzams, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi OLAF galīgo ziņojumu, pārsūdzētā sprieduma 169. punktā nospriezdama – kā izriet no šī ziņojuma – ka OLAF izmeklēšanas laikā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija vairākkārt sazinājusies ar dažiem pētniekiem, un ka OLAF šīs darbības uzskatīja par tā izmeklēšanas kavēšanu.
87 No minētā izriet, ka trešais apelācijas sūdzības pamats ir jāapmierina vienīgi daļā, kurā Vispārējā tiesa noraidīja prasības pamatu par tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu saistībā ar strīdīgā paziņojuma presei piekto rindkopu.
88 Tā kā pirmais un otrais apelācijas sūdzības pamats, kā arī daļa no trešā pamata ir apmierināti, pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ daļā, kurā Vispārējā tiesa noraidīja prasībā izvirzītos prasījumus piespriest Komisijai atlīdzināt kaitējumu, kas izriet no tā, ka OLAF nav izpildījis Regulā 2018/1725 paredzētos pienākumus, ir pārkāpis nevainīguma prezumpcijas principu un tiesības uz labu pārvaldību.
89 Pārējā daļā apelācijas sūdzība ir jānoraida.
VI. Par prasību Vispārējā tiesā
90 Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.
91 Šajā gadījumā tas tā nav.
92 Proti, Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi nedz to, vai OLAF, publicējot strīdīgo paziņojumu presei, ir pārkāpis Regulas Nr. 883/2013 9. panta 1. punktā paredzēto un Hartas 48. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar ECPAK 6. panta 2. punktu, nostiprināto nevainīguma prezumpciju, nedz arī to, vai šāda pārkāpuma gadījumā ir izpildīti nosacījumi, lai varētu iestāties Savienības ārpuslīgumiskā atbildība atbilstoši LESD 340. pantam.
93 Pastāvot šādiem apstākļiem, tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu.
VII. Par tiesāšanās izdevumiem
94 Tā kā lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies šajā apelācijas tiesvedībā, pieņemšana ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 4. maija spriedumu OC/Komisija (T‑384/20, EU:T:2022:273) daļā, kurā Vispārējā tiesa tajā noraidīja prasībā izvirzītos prasījumus piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt kaitējumu, kas izriet no tā, ka Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) nav izpildījis Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2018/1725 (2018. gada 23. oktobris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK paredzētos pienākumus, ir pārkāpis nevainīguma prezumpcijas principu un tiesības uz labu pārvaldību.
2) Pārējā daļā apelācijas sūdzību noraidīt.
3) Nodot lietu T‑384/20 atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai.
4) Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
[Paraksti]