TIESAS ATZINUMS 2/00

2001. gada 6. decembrī

Kartahenas protokols – Noslēgšana – Juridiskais pamats – EKL 133. pants, 174. panta 4. punkts un 175. panta 1. punkts – Dzīvi modificētie organismi – Vides aizsardzība – Kopējā tirdzniecības politika

Eiropas Kopienu Tiesas kancelejā 2000. gada 27. oktobrī tika saņemts Eiropas Kopienu Komisijas lūgums sniegt atzinumu atbilstoši EKL 300. panta 6. punktam, kurā noteikts:

“Padome, Komisija vai jebkura dalībvalsts var saņemt Tiesas atzinumu par to, vai paredzētais nolīgums ir saderīgs ar šo Līgumu. Ja Tiesas atzinums ir negatīvs, nolīgums var stāties spēkā tikai saskaņā ar 48. pantu Līgumā par Eiropas Savienību.”

Satura rādītājs

I –  Apstākļi, kādos iesniegts lūgums sniegt atzinumu

A –  Konvencija par bioloģisko daudzveidību

B –  Kartahenas protokols

II –  Komisijas jautājumi un process Tiesā

A –  Komisijas jautājumi

B –  Process Tiesā

III –  Dalībvalstu un iestāžu apsvērumi

A –  Par lūguma pieņemamību

B –  Par lietas būtību

1.  Kopsavilkums

2.  Argumenti

Tiesas atzinums

IV –  Par lūguma pieņemamību

V –  Par lietas būtību

I –  Apstākļi, kādos iesniegts lūgums sniegt atzinumu

A –  Konvencija par bioloģisko daudzveidību

Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (turpmāk tekstā – “Konvencija”) Eiropas Ekonomikas kopiena un tās dalībvalstis parakstīja 1992. gada 5. jūnijā Riodežaneiro (Brazīlija) Apvienoto Nāciju Vides un attīstības konferencē (ANVAK), sauktā par Pasaules augstākā līmeņa sanāksmi, un Kopienas vārdā tā tika apstiprināta ar Padomes 1993. gada 25. oktobra Lēmumu 93/626/EEK (OV 1993, L 309, 1. lpp.). Šis lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz EK līguma 130.s pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 175. pants).

Konvencijas mērķis saskaņā ar tās 1. pantu ir “bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, dzīvās dabas ilglaicīga izmantošana un godīga un līdztiesīga ģenētisko resursu patērēšanā iegūto labumu sadale [..]”.

Šajā sakarā Konvencijā līgumslēdzējām pusēm it īpaši ir noteikti šādi pienākumi:

–        izstrādāt valsts stratēģijas, plānus vai programmas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un tās ilgtspējīgai izmantošanai, kā arī iekļaut šos elementus atbilstošajos plānos, programmās un politikā (6. pants);

–        noteikt un veikt bioloģiskās daudzveidības komponentu un riska faktoru monitoringu (7. pants);

–        veikt in‑situ un ex‑situ saglabāšanas pasākumus (8. un 9. pants);

–        veikt pasākumus, kas veicina bioloģiskās daudzveidības komponentu ilglaicīgu lietošanu, zinātnisko pētniecību un praksi, sabiedrības izglītošanu un apziņas veidošanu, projektu ietekmes uz bioloģisko daudzveidību novērtējumu, pieeju ģenētiskajiem resursiem un tehnoloģijām (ieskaitot biotehnoloģiju), kā arī informācijas apmaiņu un tehnisko un zinātnisko sadarbību (10.–18. pants);

19. panta 3. daļā ir noteikts:

“Līgumslēdzējas puses apsvērs, vai ir jāveic pasākumi un jānosaka noteikumi, iespējams, protokola formā, kurā it īpaši būtu paredzēta piemērota iepriekšējas informēšanas procedūra par tādu biotehnoloģiski modificētu dzīvu organismu drošu transportēšanu, glabāšanu un izmantošanu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt bioloģisko daudzveidību un ilglaicīgu izmantošanu.”

Turklāt 34. pantā ir noteikts:

“1.      Šī konvencija un tās protokoli būs pakļauti valstu un reģionālu ekonomiskas integrācijas organizāciju ratifikācijai, atzīšanai vai apstiprināšanai. [..]

2.      Jebkurai šī panta pirmajā daļā minētajai organizācijai, kas kļūst par šīs konvencijas vai jebkura tās protokola līgumslēdzēju pusi, bet nevienai no šīs organizācijas dalībvalstīm, kas nav līgumslēdzēja puse, jebkurā gadījumā būs obligātas visas šīs konvencijas vai jebkura tās protokola uzliktās saistības. Gadījumā, ja viena vai vairākas no šādu organizāciju dalībvalstīm ir šīs konvencijas vai attiecīgā protokola līgumslēdzējas puses, organizācijai un tās dalībvalstīm katrā atsevišķā gadījumā jāizlemj atbildības sadalījums par šīs konvencijas vai protokola uzlikto saistību pildīšanu. Šādos gadījumos organizācija un tās dalībvalstis nebūs pilnvarotas paralēli izmantot savas tiesības saistībā ar šo konvenciju vai attiecīgo protokolu.

3.      Savos ratifikācijas, atzīšanas vai apstiprināšanas aktos šī panta 1. daļā minētās organizācijas deklarēs savas kompetences robežas attiecībā uz šīs konvencijas vai atbilstošo protokolu regulētajiem jautājumiem. Šādas organizācijas arī informēs depozitāriju par katru būtisku savas kompetences robežu izmaiņu.”

B –  Kartahenas protokols

1997. gada 17. novembrī Konvencijas līgumslēdzēju pušu konference pieņēma Lēmumu Nr. II/5, ar kuru līgumslēdzējas puses tika pilnvarotas rīkot sarunas par tāda protokola pieņemšanu, “kas tieši attiektos uz tādu modernās biotehnoloģijas rezultātā radīto dzīvo modificēto organismu pārrobežu apriti, kas varētu radīt nevēlamu ietekmi uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilglaicīgu izmantošanu un paredzētu piemērotu iepriekšējās informēšanas procedūru”.

Sarunu rezultātā nonāca pie Kartahenas protokola par bioloģisko drošību (turpmāk tekstā – “Protokols”) pieņemšanas 2000. gada 29. janvārī Monreālā (Kanāda), tas tika nodots parakstīšanai Nairobi (Kenija) 2000. gada 15. maijā, bet 2000. gada 24. maijā tika parakstīts Eiropas Kopienas un tās dalībvalstu vārdā.

Protokolā ir četrdesmit panti un trīs pielikumi.

Protokola 1. pantā ir noteikts:

“Saskaņā ar piesardzības principu, kas atspoguļots Riodežaneiro deklarācijas par vidi un attīstību 15. principā, šā Protokola mērķis ir pusēm līdzdarboties, lai nodrošinātu atbilstoša līmeņa aizsardzību attiecībā uz tādu mūsdienu biotehnoloģijas radīto dzīvo modificēto organismu, kuri varētu radīt nevēlamu ietekmi uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilglaicīgu izmantošanu, drošu pārvietošanu, apstrādi un izmantošanu, ņemot vērā arī risku cilvēku veselībai un īpašu uzmanību pievēršot pārrobežu apritei.”

Riodežaneiro deklarācijas par vidi un attīstību 15. principā ir noteikts:

“Lai aizsargātu vidi, valstīm atbilstoši savām iespējām ir jāievēro piesardzība. Pastāvot nopietna vai nelabojama kaitējuma draudiem, pilnīgas zinātniskas pārliecības trūkums nevar kalpot par ieganstu, lai atliktu efektīvu pasākumu veikšanu, kas varētu novērst vides degradāciju.”

Saskaņā ar protokola 4. pantu, ievērojot speciālas tiesību normas par farmaceitiskām precēm un tranzītā esošiem vai ierobežotai izmantošanai paredzētiem dzīviem modificētiem organismiem, šis protokols “attiecas uz visu tādu dzīvo modificēto organismu, kuri varētu radīt nevēlamu ietekmi uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilglaicīgu izmantošanu, kā arī radīt risku cilvēku veselībai, pārvietošanu pāri robežām, tranzītu, apstrādi un izmantošanu”.

Protokola 2. panta 2. daļā ir noteikts:

“Puses nodrošina, ka dzīvo modificēto organismu iegūšana, apstrāde, transportēšana, izmantošana, nodošana un izplatīšana tiek veikta, nepieļaujot vai samazinot risku bioloģiskajai daudzveidībai, ņemot vērā arī risku cilvēku veselībai.”

Šajā sakarā Protokolā ir paredzētas vairākas kontroles procedūras, it īpaši “iepriekšējās informēšanas procedūra” (7.–10. un 12. pants), “procedūra, kas attiecas uz dzīvajiem modificētajiem organismiem, ko paredzēts tieši izmantot pārtikā, lopbarībai vai pārstrādei” (11. pants), un “vienkāršotā procedūra” (13. pants).

Pārējie Protokola panti ir par tāda riska novērtēšanu un pārvaldību, kas saistīts ar dzīvo modificēto organismu izmantošanu, apstrādi un pārrobežu pārvietošanu (15. un 16. pants), nejaušu pārvietošanu pāri robežām un ārkārtas pasākumiem (17. pants) un dzīvo modificēto organismu apstrādi, transportēšanu, iepakošanu un identifikāciju (18. pants).

Protokola 19. pantā ir paredzēta valsts iestāžu un koordinācijas centru kompetence un šīs informācijas paziņošana Sekretariātam; 20. pantā – informācijas apmaiņas sistēma, nodibināts Bioloģiskās drošības starpniecības centrs un noteikti tā uzdevumi; 21. pants attiecas uz saskaņā ar Protokolā paredzētajām procedūrām iesniegtas informācijas konfidencialitāti; 22. pantā ir noteikts, ka pusēm ir jāsadarbojas, lai attīstītu un stiprinātu cilvēku resursu un institucionālo potenciālu jaunattīstības valstīs, kuras ir Protokola puses; 23. pantā ir noteikts, ka pusēm ir jāattīsta un jāsekmē sabiedrības izglītošana un līdzdalība; 24. pants attiecas uz pušu attiecībām ar valstīm, kuras nav Protokola puses; 25. pants attiecas uz nelikumīgu pārrobežu pārvietošanu, un tajā ir noteikts, ka pusēm ir jāveic attiecīgi preventīvi un soda pasākumi; 26. pantā ir atļauts pusēm ņemt vēra sociāli ekonomiskos apsvērumus, kas izriet no dzīvo modificēto organismu ietekmes uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilglaicīgu izmantošanu; 27. pantā ir paredzēta starptautisku noteikumu un procedūru izstrāde par atbildību un dzīvo modificēto organismu pārvietošanas pāri robežām radītā kaitējuma atlīdzināšanu; 28. pants attiecas uz Protokola finansēšanas mehānismu un finanšu resursiem tā piemērošanai.

Protokolā ir arī ietverti institucionāli noteikumi: 29. pants par “Pušu konferenci”, 30. pants par apakšstruktūrām un 31. pants par Sekretariātu.

Protokola 32. pantā ir noteikts: “Ja vien šis Protokols neparedz ko citu, uz šo protokolu attiecas Konvencijas noteikumi par tās protokoliem”.

Protokola 33. un 34. pants attiecas uz pušu saistību izpildi (ziņojumi, sadarbības procedūras un mehānismi). 35. pantā ir paredzēta periodiska protokola efektivitātes novērtēšana, ko veic Pušu konference.

36.–40. pants ietver nobeiguma noteikumus par Protokola parakstīšanu, spēkā stāšanos, atrunu nepieļaušanu, denonsēšanu un autentiskajiem tekstiem.

II –  Komisijas jautājumi un process Tiesā

A –  Komisijas jautājumi

Pirms lēmuma par Protokola noslēgšanu projekta iesniegšanas Padomē Komisija, ko pārstāv A. Ross [A. Rosas], G. Curhauzens [G. Zur Hausen] un M. Afoso [M. Afoso], pārstāvji, saskaņā ar EKL 300. panta 6. punktu Tiesā iesniedza lūgumu sniegt atzinumu par šajā sakarā piemērotāko juridisko pamatu, ņemot vērā Komisijas un Padomes atšķirīgos viedokļus, kas izteikti laikā, kad Padomē tika apspriests un pieņemts lēmums par Protokola parakstīšanu Kopienas vārdā. Lai gan Komisijas iesniegtais lēmuma projekts bija pamatots ar EKL 133. pantu un 174. panta 4. punktu saistībā ar EKL 300. panta 2. punkta pirmo daļu, Padome 2000. gada 15. maijā šo lēmumu vienbalsīgi pieņēma, pamatojoties tikai uz 175. panta 1. punktu saistībā ar EKL 300. pantu.

Uzskatot, ka EKL 133. panta neiekļaušana lēmuma par Protokola parakstīšanu juridiskajā pamatā iespaidos ārējo kompetenci, kas Kopienai kopējās tirdzniecības politikas jomā ir piešķirta EK līgumā, Komisija nolēma uzdot Tiesai šādus jautājumus:

“1)      Vai EK līguma 133. pants un 174. panta 4. punkts saistībā ar attiecīgajiem 300. panta noteikumiem veido piemērotu juridisko pamatu aktam, ar kuru Eiropas Kopienas vārdā tiek noslēgts Kartahenas protokols par bioloģisko drošību?

2)      Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, vai kompetence, ko dalībvalstis saglabā vides aizsardzības jomā un uz kuras pamata tās varētu parakstīt Kartahenas protokolu par bioloģisko drošību, ir sekundāra salīdzinājumā ar dominējošo Kopienas kompetenci uzņemties starptautiskas saistības Protokolā apskatītajos jautājumos?”

B –  Process Tiesā

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. panta 1. punktu lūgums sniegt atzinumu tika nosūtīts Eiropas Savienības Padomei, Eiropas Parlamentam un dalībvalstīm. Apsvērumus iesniedza:

–        Dānijas valdība, ko pārstāvēja J. Molde [J. Molde], pārstāvis;

–        Grieķijas valdība, ko pārstāvēja E. Samoni‑Randu [E. Samoni‑Rantou], G. Karipsiadis [G. Karipsiadis] un P. Patrons [P. Patronos], pārstāvji;

–        Spānijas valdība, ko pārstāvēja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], pārstāve;

–        Francijas valdība, ko pārstāvēja R. Abraāms [R. Abraham], D. Kolā [D. Colas] un Ž. de Bergess [G. de Bergues], pārstāvji;

–        Itālijas valdība, ko pārstāvēja U. Leanca [U. Leanza] un M. K. Čičirjello [M. C. Ciciriello], pārstāvji;

–        Austrijas valdība, ko pārstāvēja H. Dosi [H. Dossi], pārstāvis;

–        Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāvēja E. Kolinzs [J. E. Collins], pārstāvis, kam palīdzēja R. Plenders [R. Plender], QC;

–        Eiropas Parlaments, ko pārstāvēja R. Pasoss [R. Passos] un K. Bredlijs [K. Bradley], pārstāvji;

–        Eiropas Savienības Padome, ko pārstāvēja Ž. P. Žakē [J.‑P. Jacqué], R. Gosalvo Bono [R. Gosalbo Bono] un G. Hauteins [G. Houttuin], pārstāvji.

III –  Dalībvalstu un iestāžu apsvērumi

A –  Par lūguma pieņemamību

Pamatojot vēršanos Tiesā, Komisija atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 34. pantu Kopienai ir pienākums, nododot dokumentu apstiprināšanai, paziņot savas kompetences apmēru Protokolā regulētajos jautājumos. Tāpēc lēmuma par Protokola parakstīšanu projektā, ko Komisija iesniegs Padomē saskaņā ar EKL 300. panta 2. punktu, ir jāietver paziņojums par Kopienas kompetenci, kurā eventuāli ir norādīts, kuras no Protokolā regulētajām jomām ir Kopienas ekskluzīvajā kompetencē, kā, piemēram, EKL 133. pantā regulētā joma.

Komisija atzīst, ka diskusija par juridisko pamatu neietekmē iekšējā procesa piemērošanu, ieskaitot Parlamenta piedalīšos šajā procesā. Abos gadījumos, ja lēmums par Protokola parakstīšanu Kopienas vārdā tiek pieņemts uz EKL 175. panta 1. punkta vai uz EKL 133. panta un 174. panta 4. punkta pamata, Padome lēmumu pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu, apspriedusies ar Parlamentu vai arī saņēmusi tā piekrišanu (skat. EKL 300. panta 3. punkta otro daļu). Taču Tiesas atbilde uz uzdotajiem jautājumiem, pēc Komisijas domām, radīs tiesisku drošību minētā Protokola īstenošanā, it īpaši balsošanas tiesību izmantošanā (šajā sakarā skat. 1996. gada 19. maija spriedumu lietā C‑25/94 Komisija/Padome, Recueil, I‑1469. lpp.).

Komisija piebilst, ka dalītas kompetences izmantošana vienmēr rada grūtības šajā sakarā. Lai iestādes varētu pieņemt viedokli Kopienas vārdā ar Protokolu nodibinātajās institūcijās, dalībvalstīm vispirms ir jāatzīst, ka tām vairs nav kompetences individuāli vai pat kolektīvi rīkoties attiecīgajās jomās. Konvencijas 31. panta 2. daļā, kas Protokolam piemērojama saskaņā ar tā 32. pantu, ir noteikts: “Reģionālas ekonomiskas integrācijas organizācijas savā kompetencē ietilpstošajos jautājumos izmantos tiesības balsot ar tādu balsu skaitu, kas līdzinās tās dalībvalstu skaitam, kuras ir šīs konvencijas vai atbilstošā protokola līgumslēdzējas puses. Šādas organizācijas neizmantos savas balsstiesības, ja tās izmantos to dalībvalstis, un otrādi.”

Spānijas un Francijas valdības, kā arī Padome apstrīd lūguma sniegt atzinumu pieņemamību EKL 300. panta 6. punkta nosacījumu aspektā.

Spānijas valdība apgalvo, ka saskaņā ar šo tiesību normu Tiesas atzinumu var lūgt par to, vai paredzētais nolīgums ir saderīgs ar Līguma noteikumiem. No Tiesas atzinumiem izrietot, pirmkārt, ka saderība var būt atkarīga ne tikai no materiālām tiesību normām, bet arī tām, kas attiecas uz kompetenci, procesu un Kopienas iestāžu organizāciju (skat. 1975. gada 11. novembra Atzinumu 1/75, Recueil, 1355., 1366. lpp.; 1977. gada 26. aprīļa Atzinumu 1/76, Recueil, 741. lpp., 10. punkts; 1979. gada 4. oktobra Atzinumu 1/78, Recueil, 2871. lpp., 30. punkts), un, otrkārt, ka Tiesas atzinumu var lūgt it īpaši jautājumos par kompetences sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm (1994. gada 15. novembra Atzinums 1/94, Recueil, I‑5267. lpp., 9. punkts).

Taču šajā lietā Komisija Tiesai nelūdz lemt par Protokola saderību ar Līgumu vai par kompetences sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm, tā tikai vēlas noskaidrot, kāds ir piemērotākais juridiskais pamats tā pieņemšanai.

Francijas valdība arī apšauba to, vai Komisijas uzdotie jautājumi tiešām attiecas uz EKL 300. panta 6. punktu, kā to ir interpretējusi Tiesa. Tiesa ir atzinusi, ka tās kompetencē ir izvērtēt nolīguma saderību [ar Līgumu], ņemot vērā grūtības, kas var rasties konkrētā nolīguma noslēgšanai izvēlētajā procedūrā.

Taču, runājot par pirmo jautājumu, Komisija neapstrīd ne to, ka Kopienai ir kompetence parakstīt Protokolu, ne to, ka dalībvalstis saglabā pietiekamu kompetenci, kas pamato to pievienošanos Protokolam atsevišķi no Kopienas. Jautājums ir tikai par to, uz kāda juridiskā pamata Kopiena var pievienoties Protokolam. Uz šādi formulētu pirmo jautājumu Tiesa nevarot sniegt negatīvu atzinumu.

Protams, kļūda juridiskā pamata izvēlē esot procesuāla nepilnība, kas var novest pie lēmuma par Protokola noslēgšanu atcelšanas, ja tiek celta prasība par tiesību akta atcelšanu vai iesniegts prejudiciāls jautājums. Saskaņā ar Francijas valdības teikto šāds gadījums ir ietverts jēdzienā “par nolīguma nesaderību ar Līgumu noslēgšanai izvēlētās procedūras dēļ” (1995. gada 13. decembra Atzinums 3/94, Recueil, I‑4577. lpp., 17. punkts).

Tomēr šajā lietā tāds gadījums nevarot būt, jo, pat ja eksistē vairāk nekā viens juridiskais pamats, būtu jāpiemēro EKL 174. panta un 175. panta procedūra, jo tajā paredzēta vislielākā Parlamenta prerogatīvu aizsardzība.

Runājot par otro jautājumu, Francijas valdība uzskata, ka tas skar tikai teorētisku problēmu par tādu jaunu Kopienu tiesību jēdzienu atzīšanu kā Kopienas “dominējošā kompetence” un dalībvalstu “sekundārā kompetence”. Francijas valdība neredz iemeslu, kāpēc Protokola saderība ar Līgumu varētu tikt apšaubīta, atzīstot vai noliedzot to, ka dalībvalstu kompetence ir sekundāra, un kā iespējamā Tiesas atbilde uz šo jautājumu ietekmētu Līguma grozījumu procedūru.

Padomes viedoklis ir līdzīgs. Tā piebilst, ka Komisijas mērķis ir, ignorējot specifiskus Līguma noteikumus par vidi, ekskluzīvo kompetenci, kas Kopienai ir saskaņā ar kopējo tirdzniecības politiku, attiecināt arī uz vides jomu, lai novērstu praktiskās grūtības, kas rodas, noslēdzot jauktos līgumus. Taču šāds arguments nevarot pamatot Kopienas ekskluzīvo kompetenci.

Padome apsver, vai Komisijas izvirzīto mērķi nebūtu bijis iespējams sasniegt, ceļot prasību atcelt lēmumu parakstīt Protokolu saskaņā ar EKL 230. pantu. Protams, Tiesa 1995. gada 24. marta Atzinumā 2/92 (Recueil, I‑521. lpp., 14. punkts) ir noteikusi, ka tas, ka noteiktus jautājumus var atrisināt ar citu tiesību aizsardzības līdzekļu palīdzību, neizslēdz iespēju šos jautājumus iepriekš pārbaudīt uz EKL 300. panta pamata. Taču šajā lietā Komisijas lūguma pieņemšana nozīmētu, ka tiktu apiets prasības atcelt tiesību aktu iesniegšanas termiņš, jo šāda prasība par lēmumu parakstīt Protokolu bija jāiesniedz ne vēlāk kā 2000. gada 15. jūlijā, taču lūgums sniegt atzinumu tika iesniegts 2000. gada 23. oktobrī.

Savukārt Parlaments skaidri apgalvo, ka lūgums sniegt atzinumu ir pieņemams.

Tas konstatē, ka šajā lietā juridiskā pamata izvēle iespaido Kopienas kompetences juridisko raksturu un tādējādi kompetences sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm. Kad Kopiena darbojas kopējās tirdzniecības politikas jomā, tai ir ekskluzīva kompetence, taču vides aizsardzības jomā tā to dala ar dalībvalstīm. Taču ir pieņemts, ka “Tiesas atzinumu saskaņā ar EKL 300. panta 6. punktu var lūgt it īpaši par jautājumiem, kas [..] attiecas uz kompetences sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm” (iepriekš minētais Atzinums 2/92, 13. punkts).

Turklāt, pat ja juridiskā pamata izvēle neietekmētu Kopienas kompetences raksturu, bet tikai akta par nolīguma parakstīšanu pieņemšanas procesu, Tiesas kompetencē būtu izšķirt šo jautājumu saskaņā ar EKL 300. panta 6. punktu.

Saskaņā ar Parlamenta viedokli starptautiska līguma juridiskā pamata izvēle var ietekmēt līguma saderību ar Līgumu un tāpēc to var apspriest atzinumā, ko Tiesa sniedz saskaņā ar EKL 300. panta 6. punktu. Esot skaidrs, ka, ja Padomes lēmums parakstīt Protokolu vēlāk tiktu atcelts tāpēc, ka tas ir pieņemts uz nepareiza juridiskā pamata, tas radītu tieši tādus sarežģījumus, kuru novēršanai ir paredzēta iepriekšēja atzinuma sniegšanas procedūra.

B –  Par lietas būtību

1.     Kopsavilkums

Komisija, pirmkārt, uzskata, ka EKL 133. pants un 174. panta 4. punkts saistībā ar attiecīgajiem EKL 300. panta noteikumiem veido piemērotu juridisko pamatu Protokola parakstīšanai Kopienas vārdā un, otrkārt, ka Protokolā regulētajās jomās Kopienas kompetence ir dominējoša salīdzinājumā ar kompetenci, ko dalībvalstis saglabā vides aizsardzības jomā.

Dalībvalstu valdības, kuras ir iesniegušas rakstveida apsvērumus, un Padome savukārt uzskata, ka ir jāpamatojas uz EKL 175. panta 1. punktu. Šādos apstākļos uz otro jautājumu neesot jāatbild.

Parlaments arī uzskata, ka piemērotais Protokola noslēgšanas akta juridiskais pamats ir EKL 175. panta 1. punkts. Taču, ja Protokolam būšot nopietna ietekme uz dzīvo modificēto organismu tirdzniecību, esot atbilstoši atsaukties arī uz EKL 133. pantu.

2.     Argumenti

Komisija uzskata, ka Protokola parakstīšana būtībā tā mērķa un satura dēļ ir Kopienas ekskluzīvajā kompetencē saskaņā ar EKL 133. pantu. Efektīvai Kopienas kopējo interešu aizsardzībai un tādējādi visu dalībvalstu interesēs Protokols ir jāparaksta uz šīs tiesību normas pamata.

Tomēr tiktāl, ciktāl Protokols regulē noteiktus jautājumus, kas neietilpst kopējā tirdzniecības politikā, un attiecīgās tiesību normas nevar uzskatīt par pakārtotām Tiesas judikatūras izpratnē, Kopienas kompetence uzņemties atbilstošas starptautiskas saistības esot pamatota ar EKL 174. panta 4. punktu.

Kompetence izdot valsts likumus un noslēgt starptautiskus nolīgumus Protokolā paredzētajos jautājumos, ko dalībvalstis saglabā, esot sekundāra salīdzinājumā ar Kopienas dominējošo kompetenci. Tāpēc dalībvalstu piedalīšanās Protokolā esot ierobežota tikai ar šīs kompetences īstenošanu, vienīgās paredzētās tiesību normas faktiski esot tās, kas attiecas uz drošības noteikumiem dzīvo modificēto organismu iegūšanai, transportēšanai, lietošanai, nodošanai un izplatīšanai ārpus starptautiskās tirdzniecības, un tās, kas attiecas uz dzīvo modificēto organismu nejaušu pārvietošanu pāri robežām. Šajā sakarā Komisija norāda, ka saskaņā ar EKL 174. panta 4. punktu Kopienas kompetence sadarboties un slēgt līgumus ar trešām valstīm neskar dalībvalstu ārējo kompetenci.

Komisija uzskata, ka dubulta juridiskā pamata, proti, EKL 133. panta un 174. panta 4. punkta, izvirzīšana ir juridiski pamatojama, tādā veidā a priori neizslēdzot dalībvalstu dalību Protokolā. Tomēr, iesniedzot deklarāciju par kompetenci, kā arī Protokola īstenošanā, esot jābūt skaidram, ka Kopienai saskaņā ar EKL 133. pantu ir ekskluzīva kompetence lielākajā daļā jomu, bet dalībvalstis saglabā paralēlu kompetenci tikai daļā jautājumu, proti, tajos, kas neietekmē dzīvo modificēto organismu tirdzniecību starp Kopienu un trešām valstīm.

Runājot precīzāk par EKL 133. panta piemērojamību, Komisija atsaucas uz Tiesas judikatūru, bet tā ilgu laiku ir veikusi plašu jēdziena “kopējā tirdzniecības politika” interpretāciju (iepriekš minētais Atzinums 1/78, 45. punkts). Tas, ka dažādu preču starptautiskās tirdzniecības regulējumam galvenokārt ir nekomerciāls mērķis, piemēram, vides vai veselības aizsardzība, sadarbība attīstības jomā, ārlietu vai drošības politikas mērķi, lauksaimniecības politikas mērķi, nevarot izslēgt Kopienas ekskluzīvo kompetenci un pamatot, piemēram, EKL 175. panta izmantošanu. Realitātē starptautisko tirdzniecību regulējošiem pasākumiem bieži ir vairāki un dažādi mērķi, kas nenozīmējot, ka tie būtu jāveic uz dažādu šos mērķus paredzošu Līguma noteikumu pamata.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja attiecīgie pasākumi ir domāti, lai speciāli regulētu starptautisko tirdzniecību un tādējādi noteiktu Kopienas ārējo tirdzniecību, tie ietilpst kopējās tirdzniecības politikas jomā, pat ja tiem ir vairāki mērķi, un ka tikai Kopienai ir kompetence tos veikt, nenosakot attiecīgo pasākumu galveno mērķi jeb “smaguma centru” (šajā sakarā skat. 1990. gada 29. marta spriedumu lietā C‑62/88 Grieķija/Padome, Recueil, I‑1527. lpp., 17.–20. punkts, turpmāk tekstā – “Černobiļas spriedums”; 1987. gada 26. marta spriedumu lietā 45/86 Komisija/Padome, Recueil, 1493. lpp., 16.–20. punkts; 1995. gada 17. oktobra spriedumu lietā C‑70/94 Werner, Recueil, I‑3189. lpp., 8.–11. punkts, un lietā C‑83/94 Leifer u.c., Recueil, I‑3231. lpp., 8.–11. punkts, 1997. gada 14. janvāra spriedumu lietā C‑124/95 Centro‑Com, Recueil, I‑81. lpp., 26.–29.punkts, kā arī iepriekš minēto Atzinumu 1/78, 41.–46. punkts, un Atzinumu 1/94, 28.–31. punkts).

EKL 6. pants pilnībā atbilstot šai judikatūrai. Saskaņā ar šo tiesību normu EKL 3. pantā nosaukto politiku un darbību definīcijā un īstenošanā ir jāparedz vides aizsardzības prasības. Vairākas nesenās Komisijas iniciatīvas liecinot par nopietnību, ar kādu šī iestāde attiecas pret nekomerciālu jautājumu, it īpaši vides un veselības aizsardzības jautājumu, iesaistīšanu Kopienas ekonomikas un tirdzniecības politikā. Komisija piebilst, ka nekomerciāli apsvērumi jau ir atzīti un iekļauti Līgumā par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (turpmāk tekstā – “PTO līgums”) un tā pielikumos, it īpaši Vispārējās vienošanās par tirdzniecību un tarifiem (turpmāk tekstā – “VVTT”) XX pantā, Līgumā par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu (turpmāk tekstā – “SFP līgums”), Līgumā par tehniskajiem tirdzniecības šķēršļiem (turpmāk tekstā – “TTŠ līgums”), bet Tiesa Atzinuma 1/94 34. punktā nav liegusi Kopienai ekskluzīvo kompetenci saskaņā ar EK līguma 113. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 133. pants) noslēgt visus daudzpusējos preču tirdzniecības līgumus.

Turklāt Tiesa jau esot atzinusi, ka EKL 133. pants joprojām ir piemērots juridiskais pamats Kopienas noslēgtajiem līgumiem, kas attiecas uz starptautisko preču tirdzniecību, neatkarīgi no tā, uz kāda juridiskā pamata ir jāveic iekšējie pasākumi šo saistību izpildei. Tādējādi iekšējie pasākumi tādu starptautisku saistību izpildei, kas uzņemtas saskaņā ar EKL 133. pantu un attiecas uz lauksaimniecību, tiek pamatoti ar EKL 43. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – 37. pants) (skat. iepriekš minēto Atzinumu 1/94, 29. punkts). Arī tas, ka Kopienas starptautiskās saistības skar jomu, kas Kopienā nav pilnībā saskaņota, neizslēdz pamatošanos tikai uz EKL 113. pantu, ja attiecīgā līguma mērķis ir novērst nevajadzīgus šķēršļus preču starptautiskajai tirdzniecībai (iepriekš minētais Atzinums 1/94, 30.–33. punkts).

Ņemot vērā to, ka palielinās tādu līgumu skaits, kuros paredzēti ierobežojumi starptautiskajai tirdzniecībai nekomerciālās interesēs, izvirzot citus juridiskos pamatus, tiktu liegta jēga EKL 133. pantam un apdraudēta Kopienas politikas saskaņotība attiecībās ar tās tirdzniecības partneriem, kā arī vispārējās Kopienas intereses visu vai dažu dalībvalstu piedalīšanās dēļ šajos līgumos.

Visbeidzot, runājot par Protokola noteikumiem, kuru priekšmets ir plašāks par dzīvo modificēto organismu starptautiskās tirdzniecības tiesisko regulējumu, Komisija apstrīd, ka 1998. gada 14. jūlija spriedums lietā C‑284/95 Safety Hi‑Tech (Recueil, I‑4301. lpp., 43. punkts) nozīmē, ka ir jāpamatojas uz 175. panta 1. punktu, nevis 174. panta 4. punktu. Pēdējā tiesību normā Kopienai esot skaidri piešķirta kompetence noslēgt starptautiskus līgumus vides aizsardzības jomā. Komisija apgalvo, ka attiecībā uz piemērojamiem procesuāliem nosacījumiem šajā tiesību normā ir atsauce uz EKL 300. pantu.

Dalībvalstis saskaņā ar EKL 174. panta 4. punktu saglabājot kompetenci apspriest un noslēgt starptautiskus līgumus vides aizsardzības jomā tikai tad, ja šie līgumi ietver stingrākus aizsardzības pasākumus, kas ir saderīgi ar Līgumu un ir paziņoti Komisijai. Precīza nosacījumu ievērošana esot būtiska kopējā tirgus vienotības nodrošināšanai un vienveidīgai Kopienu tiesību piemērošanai.

Nobeigumā Komisija lūdz Tiesu sniegt apstiprinošas atbildes uz abiem tās uzdotajiem jautājumiem.

Dānijas valdība apgalvo, ka EKL 175. panta 1. punkts saistībā ar attiecīgajiem EKL 300. panta noteikumiem ir piemērots un pietiekams juridiskais pamats, lai Kopiena parakstītu Protokolu.

Šajā sakarā tā, minot dažādus piemērus, atsaucas uz Padomes iepriekšējo praksi juridiskā pamata izvēlē līgumu noslēgšanai vides jomā, lai gan apzinās, ka tas vien nav izšķirošs arguments. Saskaņā ar minētās valdības viedokli Padome sistemātiski, izņemot vienu atsevišķu gadījumu, ir pamatojusies uz Līguma 130.s pantu vai arī 130.s panta 1. punktu, noraidot atšķirīgus Komisijas priekšlikumus.

Šāda prakse atbilstot Tiesas pastāvīgajai judikatūrai (skat. 1993. gada 17. marta spriedumu lietā C‑155/91 Komisija/Padome, Recueil, I‑939. lpp., turpmāk tekstā – “atkritumu direktīvas spriedums”; un 1994. gada 28. jūnija spriedumu lietā C‑187/93 Parlaments/Padome, Recueil, I‑2857. lpp.), kurā esot ņemts vērā galvenais attiecīgā akta priekšmets – vides aizsardzība, lai gan Kopienas iekšējā tirgus nosacījumu saskaņošana bija šī akta papildu priekšmets.

Saskaņā ar Dānijas valdības teikto, lai noteiktu piemēroto juridisko pamatu lēmuma parakstīt Protokolu pieņemšanai, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāpārbauda, vai mērķa un satura ziņā Protokols galvenokārt attiecas uz vides jomu vai arī tirdzniecības aspektiem Protokolā ir līdzīga vai, iespējams, vēl svarīgāka loma.

Šajā sakarā Dānijas valdība uzskata, ka Protokols ir daļa no pasākumiem, ko starptautiskā sabiedrība veic, lai aizsargātu un saglabātu bioloģisko daudzveidību. Konvencija it sevišķi ir līgums, kas galvenokārt attiecas uz vidi un kam Kopiena ir pievienojusies uz Līguma 130.s panta 1. punkta pamata (šajā sakarā skat. Protokola preambulu un 1. un 4. pantu).

Protokola 1. pantā ir uzsvars uz pārrobežu apriti, kas ir tāpēc, ka ir konstatēts, ka bioloģiskie apstākļi dažādās valstīs būtiski atšķiras un ka atšķirības valstu moderno biotehnoloģiju attīstībā rada īpašu risku bioloģiskajai daudzveidībai, un tāpēc, ka ar dzīvajiem modificētajiem organismiem saistītā riska regulējums nebūtu pilnīgs, ja tajā netiktu iekļauti noteikumi, kas regulē pārrobežu apriti. Šajā sakarā Protokola izstrādē izšķirošs esot bijis potenciālais risks bioloģiskajai daudzveidībai, nevis šādā apritē esošo dzīvo modificēto organismu daudzums vai vērtība. Turklāt daudzpusējiem starptautiskiem līgumiem vides jomā esot raksturīgi drīzāk akcentēt pārrobežu aspektus, nevis valsts aspektus. Attiecīgās jomas sarežģītība arī izskaidrojot to, ka uz pārrobežu apriti speciāli attiecas tik daudz pantu. Tomēr tas nenozīmējot, ka pārējie Protokola noteikumi būtu mazāk svarīgi.

Dzīvo modificēto organismu pārrobežu aprites regulējums, kam turklāt neesot komerciāla mērķa, tāpēc neesot galvenais Protokola priekšmets. Protokols vispirms ir līgums vides jomā, un tajā paredzēts regulēt ar dzīvajiem modificētajiem organismiem saistītus riskus bioloģiskajai daudzveidībai un cilvēku veselībai.

Dānijas valdība ar to nenoliedz, ka Tiesas pastāvīgajā judikatūrā EKL 133. pantam ir atzīta plaša piemērojamība un ka kopējā tirdzniecības politika aptver ne tikai klasiskos tirdzniecības politikas instrumentus. Tomēr tiem vienmēr jābūt instrumentiem, kuri saistīti ar tiesisko regulējumu, kas domāts, lai veicinātu vai atvieglotu tirdzniecību. To, ka Līguma spēkā esošajā versijā ir noteikts, ka vides aizsardzība ir jāiekļauj pārējā Kopienas politikā, nekādā ziņā nevar interpretēt tā, ka tas nozīmētu, ka tiesību normas vides jomā kā juridiskais pamats tādu līgumu noslēgšanai, kuri saskaņā ar to mērķi un saturu galvenokārt attiecas uz vidi, būtu jāizmanto retāk nekā iepriekš.

Dānijas valdība uzskata, ka EKL 174. panta 4. punkts nevar būt par pamatu starptautisku līgumu noslēgšanai vides jomā. Šajā tiesību normā esot tikai noteikti vispārēji Kopienas darbības mērķi šajā jomā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Safety Hi‑Tech un 1998. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑341/95 Bettati, Recueil, I‑4355. lpp.). Saskaņā ar šīs tiesību normas tekstu tajā dalībvalstīm un Kopienai ir tikai uzlikts pienākums “atbilstīgi savai kompetencei” sadarboties ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām.

Visbeidzot, Dānijas valdība pret Komisijas viedokli izvirza drīzāk politiska rakstura argumentu. Tā precizē, ka tā nesaprot, kāpēc Komisija izmanto šo iespēju, lai izrādītu savu nepatiku pret jauktajiem līgumiem, ja Protokols katrā ziņā paliktu jauktais līgums arī tad, ja tiktu izraudzīts Komisijas aizstāvētais juridiskais pamats. Šajā lietā Kopiena un dalībvalstis ir spēlējušas galveno lomu grūtajās sarunās par Protokola noslēgšanu, kas tika rīkotas nolūkā noslēgt jauktu līgumu. Šīs sarunas esot skaidri parādījušas, ka Komisijas minētās grūtības neliedz Kopienai un tās dalībvalstīm spēlēt svarīgu lomu jaukto līgumu apspriešanā un noslēgšanā.

Nobeigumā Dānijas valdība uzskata, ka Tiesai būtu jāatbild noliedzoši uz pirmo jautājumu un tādējādi uz otro jautājumu nebūtu jāatbild vispār.

Grieķijas valdība arī uzskata, ka Protokols skaidri attiecas uz starptautisko vides tiesību jomu.

Tā atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru akta juridiskā pamata izvēlei ir jāpamatojas uz objektīviem faktoriem, ko tiesa var pārbaudīt un kas kopumā ietver akta mērķi un saturu (skat. 1996. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑84/94 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, I‑5755. lpp., 25. punkts, un 1996. gada 3. decembra spriedumu lietā C‑268/94 Portugāle/Padome, Recueil, I‑6177. lpp.). Vienkārša tirdzniecības politikas elementu klātesamība vides jomā noslēgtā līgumā nevar to pārveidot par tirdzniecības līgumu, līdzīgi kā vides faktoru esamība līgumā, kurš pēc būtības ir tirdzniecības līgums, nemaina šī līguma komerciālo raksturu.

Šajā sakarā Grieķijas valdība uzskata, ka Protokola mērķi un tā tiesību normu vispārējā sistēma neapšaubāmi liek secināt, ka tas ir starptautisks līgums, kas galvenokārt attiecas uz vides jomu.

Pārējā ziņā Komisijas viedoklis neatbilstot Kopienas vispārējai pieejai ilglaicīgas attīstības jautājumā, kas tika īpaši aizstāvēta Protokola sarunu laikā. Tā šajā sakarā ņemot vērā Konvencijas 22. panta nozīmi, kurā ir noteikts, ka “šīs konvencijas nosacījumi neskars nevienas līgumslēdzējas puses tiesības un pienākumus, kas izriet no jebkuras pastāvošas starptautiskas vienošanās, izņemot gadījumus, kuros šādu tiesību izmantošana vai pienākumu pildīšana nodarītu nopietnu kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai vai to apdraudētu”. Vides aizsardzības kritērijs Protokola interpretācijā tādējādi esot noteicošais (šajā sakarā skat. Protokola 1. pantu, 2. panta 4. daļu, 4. pantu, 7. panta 4. daļu, 10. panta 6. daļu, 11. panta 8. daļu, 15. pantu, 16. panta 2. daļu, 17. pantu un 26. pantu). Ja par juridisko pamatu tiktu ņemts EKL 133. pants, piešķirot Protokolam galvenokārt komerciālu raksturu, tam būtu “postoša” ietekme uz turpmāko Protokola interpretāciju un piemērošanu.

Grieķijas valdība piebilst, ka, ja Protokols būtu domāts, lai galvenokārt regulētu starptautisko tirdzniecību, tas tiktu noslēgts PTO, nevis Konvencijas ietvaros, kā to turklāt vēlējās Amerikas Savienotās Valstis.

Grieķijas valdība arī izvirza argumentu, ka Protokols ir pamatots ar piesardzības principu, kas ir vides aizsardzības tiesību pamatprincips.

Komisijas apgalvojums, ka nedrīkst liegt jēgu EKL 133. pantam, turklāt varot kaitēt Komisijas veiktajai šī panta interpretācijai, jo tādējādi daudzām citām Līguma tiesību normām tiktu atņemts to normatīvais raksturs.

Grieķijas valdība arī apgalvo, ka, tā kā Protokola pamatā ir Konvencijas 17. pants un 19. panta 3. un 4. daļa (skat. tā preambulas otro apsvērumu), apstiprināt Protokolu uz tādas pašas kompetences pamata, proti, uz EKL 175. panta pamata, kas turklāt tiek izmantots visiem pasākumiem vides jomā, ir atbilstoši no juridiskā viedokļa.

Nobeigumā Grieķijas valdība uzskata, ka piemērotais juridiskais pamats Protokola noslēgšanai ir EKL 175. panta 1. punkts.

Tā piebilst, ka Komisijas izveidotā atšķirība starp Kopienas dominējošo kompetenci un dalībvalstu sekundāro kompetenci ir tiesiski nepieļaujama un atklāj subjektīvu attieksmi pret jaukto līgumu kompetenci, kuras pastāvēšana atspoguļo pašreizējo kompetences sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm. Tādēļ Komisijas argumenti par jaukto līgumu noslēgšanu un īstenošanu esot kļūdaini. Šo argumentu pieļaušana nozīmētu apstiprināt Kopienas ekskluzīvo kompetenci visās Līgumā paredzētajās darbībās vienīgi tādēļ, ka kompetences izmantošana kopīgi ar dalībvalstīm radītu grūtības.

Spānijas valdība uzskata, ka Protokols ir starptautisks līgums, kas galvenokārt attiecas uz vidi, tādējādi vienīgais juridiskais pamats tā apstiprināšanai ir EKL 175. panta 1. punkts.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru akta juridiskais pamats nevarot būt atkarīgs tikai no iestādes pārliecības, bet tam ir jābūt pamatotam ar objektīviem faktoriem, ko tiesa var pārbaudīt (skat. it īpaši iepriekš minēto 1987. gada 26. marta spriedumu lietā Komisija/Padome, 11. punkts). Šie faktori it īpaši ietverot akta mērķi un saturu (skat. 1996. gada 26. marta spriedumu lietā C‑271/94 Parlaments/Komisija, Recueil, I‑1689. lpp., 14. punkts), bet akta papildu mērķis nevar leģitīmi attaisnot juridiskā pamata izvēli (skat., piemēram, atkritumu direktīvas spriedumu), un, ja iestādes kompetence ir pamatota ar divām Līguma tiesību normām, konkrētais akts ir jāpieņem uz šo abu tiesību normu pamata, ja vien juridisko pamatu apvienošana neliedz Parlamenta prerogatīvām to saturu (skat. 1991. gada 11. jūnija spriedumu lietā C‑300/89 Komisija/Padome, Recueil, I‑2867. lpp.; turpmāk tekstā – “titāna dioksīda spriedums”).

Saskaņā ar Spānijas valdības teikto šajā lietā Protokola mērķis un saturs konkrēti attiecas uz vides politiku un tā iespaids uz starptautisko preču tirdzniecību ir tikai papildu aspekts. No Protokola 4. panta izriet, ka tā mērķis nav regulēt dzīvo modificēto organismu tirdzniecību, bet noteikt pasākumus, kas nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilglaicīgu izmantošanu (šajā sakarā skat. Protokola 2., 17., 20., 22., 23. un 26. pantu). Dzīvo modificēto organismu pārrobežu pārvietošana, tranzīts, apstrāde un izmantošana tiek regulēta, lai kavētu nelabvēlīgu ietekmi uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un izmantošanu.

Spānijas valdība atzīst, ka, lai gan Tiesa ir pieņēmusi plašu tirdzniecības politikas interpretāciju, kurā ir ņemta vērā starptautisko tirdzniecības attiecību attīstība, tas nekādā ziņā nenozīmē, ka starptautisks līgums, kura galvenais mērķis ir aizsargāt vidi vai cilvēku veselību, būtu jāparaksta uz EKL 133. panta pamata tāpēc, ka tas var ietekmēt starptautisko tirdzniecību, jo šāda pieeja atņemtu saturu pārējai Kopienas politikai.

Turklāt grūtības, kas saistītas ar jaukto līgumu īstenošanu un piemērošanu, neesot būtiskas jautājumā par juridisko pamatu.

Visbeidzot, Spānijas valdība uzskata, ka EKL 174. pants tikai definē vispārējus mērķus (skat. 1994. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑379/92 Peralta, Recueil, I‑3453. lpp., 57. punkts, kā arī iepriekš minētos spriedumus lietā Safety Hi‑Tech, 43. punkts, un lietā Bettati, 41. punkts), atzīstot, ka tā 4. punktā ir paredzēta Kopienas un dalībvalstu dalīta kompetence starptautisku līgumu jomā vides jautājumos, bet nav paredzēta procedūra šādu līgumu noslēgšanai. Tāpēc esot jāizmanto EKL 175. pants. Tas tādējādi esot vienīgā tiesību norma, kas var veidot juridisku pamatu gan iekšējiem, gan ārējiem noteikumiem vides jomā.

Šādu interpretāciju apstiprinot Kopienas pastāvīgā prakse.

Francijas valdība, pirmkārt, apgalvo, ka Protokols ir domāts, lai īstenotu mērķus, kas noteikti Konvencijā, ko Kopiena ir parakstījusi uz Līguma 130.s panta pamata. Tā uzsver, ka sarunās, kas beidzās ar Protokola pieņemšanu, Kopienai bija ļoti aktīva loma un Kopienas un tās dalībvalstu starpā pastāvēja pilnīga saliedētība, kas ļāva pienācīgi ņemt vērā Eiropas Savienības mērķus.

Francijas valdība vispārīgi apgalvo, ka piemērotais juridiskais pamats Protokola parakstīšanai ir tikai EKL 175. pants, pat pieņemot, ja Kopienu tiesībās pastāvētu subsidiārās un dominējošās kompetences jēdzieni, šajā lietā tie neesot piemērojami.

Saistībā ar pirmo jautājumu no Tiesas judikatūras izrietot, ka gadījumos, kad starptautisks dokuments ļauj Kopienai pieņemt tiesību normas vides aizsardzības jomā un tās ietekmē starptautisko tirdzniecību, lai gan to mērķis nav veicināt vai pat regulēt šo tirdzniecību, EKL 175. pants ir pietiekams juridiskais pamats šāda līguma noslēgšanai. Šo tiesību normu būtu jāizmanto kopā ar EKL 133. pantu tikai tad, ja minētās tiesību normas nedalāmi attiektos uz vides aizsardzību un starptautiskās tirdzniecības veicināšanu (par attiecībām starp tiesībām veikt uzņēmējdarbību un iekšējā tirgus funkcionēšanu, no vienas puses, un vides aizsardzību, no otras puses, skat. titāna dioksīda un atkritumu direktīvas spriedumus). Francijas valdība arī atsaucas uz iepriekš minēto 1994. gada 28. jūnija spriedumu lietā Parlaments/Padome un ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] minētajā lietā sniegto secinājumu 42., 43. un 44. punktu, kuros ir iezīmēta atšķirība starp pasākumiem, kas veicina iekšējā tirgus izveidi, kam par juridisko pamatu būtu jāņem EK līguma 100.a pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 95. pants), un pasākumiem, kuri ietekmē tirdzniecību un kuriem kā juridiskais pamats nav nepieciešama šāda tiesību norma.

Saskaņā ar ģenerāladvokāta Džeikobsa viedokli tiesību normas, kurām ir nepieciešams juridiskais pamats saistībā ar iekšējo tirgu, saskaņā ar titāna dioksīda spriedumu ir tiesību normas, “kurās noteiktas iezīmes, kas precēm ir vajadzīgas, lai tās varētu atrasties brīvā apritē iekšējā tirgū”. Savukārt tikai EKL 175. pantā ir atļauts pieņemt tiesību normas, kurās “paredzēta saskaņota procedūru sistēma, kurā noteiktu preču aprite var tikt aizkavēta vai kontrolēta vides aizsardzības nolūkos”.

Francijas valdība arī atsaucas uz Kopienas pēdējo gadu praksi, minot vairākus “daudzpusējus līgumus vides jomā” un iekšējus aktus šo līgumu īstenošanai, kas pamatoti ar Līguma 130.s pantu, neiekļaujot 113. pantu, lai gan šie līgumi vai noteikumi noteikti iespaidoja gan tirdzniecību starp dalībvalstīm, gan tirdzniecību starp Kopienu un trešām valstīm.

Komisijas sava apgalvojuma pamatošanai minētie piemēri neattiecoties uz vides politiku, bet gan politiku attīstības jomā, kopējo lauksaimniecības politiku, kā arī kopējo ārējo un drošības politiku. Taču šīm politikām esot pavisam cita saistība ar tirdzniecības politiku nekā tā, kas pastāv starp starptautiskajiem tirdzniecības līgumiem un līgumiem vides jomā. Turklāt Tiesas pamatojumu titāna dioksīda un atkritumu direktīvas spriedumos esot grūti attiecināt uz šo lietu.

Protokola mērķa un satura – kuri ir objektīvi faktori, ko tiesa var pārbaudīt, un uz kuriem saskaņā ar tiesas judikatūru ir jābūt pamatotam izvēlētajam juridiskajam pamatam, – pārbaude apstiprinot to, ka atsaukšanās tikai uz EKL 175. pantu ir pamatota.

Francijas valdība min vairākus faktorus, kas saskaņā ar tās viedokli liecina par Protokolā paredzēto pasākumu mērķi regulēt vides jautājumus: dalībnieku mandāts Konvencijas Pušu konferencei, Protokola nosaukums, tā preambula, kā arī 1. un 4. pants.

Turklāt tas vien, ka minētie noteikumi attiecas uz dzīvo modificēto organismu pārrobežu apriti, neliekot kā juridisko pamatu izvirzīt EKL 133. pantu; pārrobežu aprites iekļaušana Protokolā nenozīmējot, ka tas regulē kopējo tirdzniecības politiku. Aprite esot iekļauta, lai to kontrolētu, pat aizkavētu tikai vides aizsardzības mērķu labā. Tādējādi nav paredzēta tirdzniecības regulēšana tās veicināšanai.

Runājot par Protokola saturu, Francijas valdība apgalvo, ka tas ietver divu dažādu veidu tiesību normas:

–        pirmkārt, 7.–14. pantā paredzētas dažādas dzīvajiem modificētajiem organismiem piemērojamas iepriekšējās informēšanas procedūras stadijas un speciāli noteikumi dzīvajiem modificētajiem organismiem, ko paredzēts izmantot pārtikā, lopbarībai vai pārstrādei. Šīs tiesību normas attiecas uz tirdzniecību un apriti zinātniskiem mērķiem, un tajās ir precizēti noteikumi paredzētās dzīvo modificēto organismu pārrobežu pārvietošanas videi radītā riska novērtēšanai;

–        otrkārt, virkne citu pantu ir domāti Protokola mērķa sasniegšanai un ietver dažādus pienākumus, kas atšķiras no tiem, kas noteikti 7.–14. pantā. Tās ir tiesību normas par riska novērtēšanu, ko veic puses (15. pants), riska pārvaldību (16. pants) un nejaušu pārvietošanu pāri robežām (piemēram, negadījums) un ietver ārkārtas pasākumus, kurus būtu jāveic šādas pārvietošanas rezultātā (17. pants), noteikumus par apstrādi, transportēšanu, iepakošanu un identifikāciju (18. pants), Bioloģiskās drošības centra izveidi (20. pants), pasākumiem nelikumīgas pārrobežu pārvietošanas novēršanai (25. pants), starptautisku konsultāciju uzsākšanu attiecībā uz tādas sistēmas izveidi, kas regulētu atbildību un atlīdzību par kaitējumu, ko radījusi dzīvo modificēto organismu pārvietošana pāri robežām (27. pants).

Tādējādi neesot pamatoti Protokolu attiecināt tikai uz 7.–14. pantā ietvertajiem noteikumiem. Arī šīs tiesību normas neattaisnojot pamatošanos uz EKL 133. pantu, jo saskaņā ar ģenerāladvokāta Džeikobsa iepriekš minētajā lietā C‑187/93 Parlaments/Padome teikto tajās noteiktās procedūras var uzskatīt par “saskaņotu procedūru sistēmu, kas radīta, lai aizkavētu vai kontrolētu dzīvu modificēto organismu pārvietošanu pāri robežām vides aizsardzības nolūkos”, bet nekādā ziņā ne par dzīvu modificēto organismu “iezīmju noteikšanu”, lai tie “varētu brīvi šķērsot Kopienas robežu”.

Nobeigumā Francijas valdība apgalvo, ka Protokola mērķis un saturs liecina, ka piemērotais juridiskais pamats tā parakstīšanai, lai gan nav apstrīdams, ka tam ir būtisks iespaids uz dzīvo modificēto organismu tirdzniecību, ir tikai EKL 175. pants.

Runājot par SFP un TTŠ līgumiem, kurus, kā Tiesa nolēma Atzinuma 1/94 31. un 33. punktā, varēja likumīgi noslēgt uz Līguma 113. panta pamata, Francijas valdība uzskata, pirmkārt, ka saskaņā ar Tiesas viedokli šo nolīgumu pamatmērķis bija ierobežot nevēlamu ietekmi uz tirdzniecību un tādējādi veicināt tirdzniecību, kamēr Protokola mērķis ir kontrolēt, iespējams, pat kavēt tirdzniecību. Otrkārt, minētā valdība atzīmē, ka ar abiem minētajiem nolīgumiem ir izveidota institucionāla struktūra, lai nodrošinātu, ka pasākumi, kas veikti veselības vai citāda riska dēļ, nevēlami neietekmētu tirdzniecību, taču Protokols ir pieņemts tāpēc, ka pastāv specifisks risks videi un šis risks ir jāpakļauj kontroles pasākumiem.

Turklāt Francijas valdība uzskata, ka grūtības noteiktas kategorijas starptautisku nolīgumu piemērošanā neiespaido juridiskā pamata izvēli. Tā uzskata, ka gluži pretēji vides aizsardzības nolīgumos starp Kopienu un dalībvalstīm ciešas sadarbības princips tiek piemērots atbilstoši.

Aiz Komisijas apsvērumiem par kopējās tirdzniecības politikas darbības traucēšanu patiesībā esot bažas, ka dalībvalstis un Kopiena, piemērojot Protokolu, pārkāps citus Kopienas starptautiskos pienākumus, it īpaši PTO līgumu. Šādas bažas Francijas valdība uzskata par pilnībā leģitīmām, bet nepiemērota un nepamatota juridiskā pamata izvēle neesot piemērota stratēģija to izkliedēšanai.

Esot citas labāk piemērotas metodes, kā nodrošināt, lai Protokola īstenošana nevēlami neietekmētu kopējo tirdzniecības politiku. Piemēram, lēmuma, ar kuru Kopiena tiek pilnvarota parakstīt Protokolu, preambulā var ietvert teikumu, kurā tiktu skaidri apstiprināts, ka Kopiena ievēros visas savas pārējās starptautiskās saistības, vai arī ir iespējams izveidot sistemātisku procedūru, lai pārbaudītu, ka visi saskaņā ar Protokolu pieņemtie lēmumi ir saderīgi ar citām Kopienas starptautiskajām saistībām, vai arī veikt speciālus sadarbības pasākumus starp dažādiem iesaistītajiem dienestiem.

Visbeidzot, runājot par izvēli starp EKL 174. panta 4. punktu un 175. panta 1. punktu, Francijas valdība apgalvo, ka, pat ja Tiesa nolemtu, ka Komisijas pirmais jautājums ir pieņemams, konkrēti šis aspekts tāds nebūtu. Jautājums katrā ziņā attiecoties uz dalīto kompetenci, un tas nevarot ietekmēt procesu. Francijas valdība neredz, kā juridiskā pamata izvēle var iespaidot Protokola un pat lēmuma, kurā dotas pilnvaras tā noslēgšanai, saderību ar Līgumu.

Pat pieļaujot, ka EKL 174. panta 4. punkts var būt par “ārējo juridisko pamatu”, Kopienai katrā ziņā starptautisku nolīgumu noslēgšanai esot pieejami divi juridiskie pamati:

–        EKL 174. panta 4. punkts – līgumiem par trešo valstu sadarbību ar Kopienu, kuri attiecas uz dažādiem vides politikas aspektiem;

–        EKL 175. panta 1. punkts – līgumiem konkrētā nozarē, kuros paredzēts starptautiskā līmenī īstenot kompetenci, kas jau tiek īstenota iekšēji (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Safety Hi‑Tech).

Francijas valdība konstatē, ka Protokols drīzāk ietilpstot otrajā kategorijā, jo ļauj Kopienas un trešo valstu attiecībās piemērot noteikumus, kas ir līdzīgi tiem, kādi jau pastāv dalībvalstu starpā.

Nobeigumā, ja Tiesa pirmo jautājumu atzītu par pieņemamu, Francijas valdība lūdz uz to atbildēt šādi:

“Kopienai uz [EKL] 175. panta 1. punkta pamata ir pietiekama kompetence, kas nepieciešama, lai paralēli ar dalībvalstīm parakstītu [Kartahenas] protokolu par bioloģisko drošību.”

Šādos apstākļos uz otro jautājumu neesot jāatbild.

Francijas valdība katrā ziņā apstrīd Kopienas “dominējošās kompetences” jēdzienu, kas neesot ne atzīts Kopienu tiesībās, ne nodibināts Tiesas judikatūrā. Tiesa esot tikai atzinusi, ka ir līgumi, kuru līgumslēdzēja puse var būt tikai Kopiena atbilstoši tās ekskluzīvajai kompetencei, un jauktie līgumi, kuru noslēgšana daļēji ir Kopienas un daļēji dalībvalstu kompetencē (skat. it īpaši iepriekš minēto 1996. gada 19. marta spriedumu lietā Komisija/Padome, 48. punkts).

Francijas valdība piebilst, ka, tā kā Komisija neapstrīd, ka Protokols būtu jauktais līgums, pat ja tas tiktu noslēgts uz EKL 133. panta un EKL 175. panta pamata, ir jāatgādina Tiesas judikatūra par to, ka gan Protokola sarunu un noslēgšanas, gan īstenošanas procesā ir nepieciešama cieša dalībvalstu un Kopienas iestāžu sadarbība (skat. it īpaši iepriekš minēto 1996. gada 19. marta spriedumu lietā Komisija/Padome).

Itālijas valdība apgalvo, ka Protokols ietver tiesisko regulējumu vides jomā, kas, kā norādīts tā 1. pantā, ir paredzēts, lai cīnītos ar nelabvēlīgu ietekmi uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilglaicīgu izmantošanu, kā arī cilvēku veselību it īpaši saistībā ar dzīvo modificēto organismu pārvietošanu pāri robežām. No Protokola tiesību normu analīzes skaidri izrietot, ka tā priekšmets un mērķis ir noteikt procesuālu tiesisko regulējumu, kas piemērojams apzinātai dzīvo modificēto organismu pārvietošanai pāri robežām (4.–16. pants) un nejaušai dzīvo modificēto organismu pārvietošanai pāri robežām, kam var būt ļoti negatīva ietekme uz bioloģisko daudzveidību (17. pants).

Vides aizsardzības problēmas un risks cilvēku veselībai it īpaši tiek ņemti vērā Protokola 10. panta 6. daļā un 11. panta 8. daļā, paredzot apstākļus, kad puses var pieņemt lēmumus, ierobežojot dzīvo modificēto organismu importu.

Lai gan Kopienas kompetence tirdzniecības jomā gan iekšējā, gan ārējā plānā ir ekskluzīva, tirdzniecības aspektam esot jāpiekāpjas Tiesas atzītu sevišķi svarīgu ar vides aizsardzību un cilvēku veselību saistītu prasību priekšā.

Saskaņā ar 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. pantu esot jāņem vērā konteksts, kādā Protokols ir noslēgts un kas it īpaši ietver visas vienošanās, kuras saistītas ar interpretējamo līgumu, un visas starptautisko tiesību normas, kuras piemērojamas attiecībās starp pusēm (31. panta 2. daļas a) apakšpunkts). Protokols tika pieņemts Konvencijas par bioloģisko daudzveidību ietvaros.

Itālijas valdība uzskata, ka šajos apstākļos Padomes lēmuma parakstīt Protokolu juridiskais pamats ir meklējams tiesību normās par Kopienas vides politiku.

Neatkarīgi no tā, vai lēmums parakstīt Protokolu ir jāpamato ar EKL 174. panta 4. punktu vai EKL 175. pantu, Itālijas valdība apgalvo, ka lēmums katrā ziņā tiks pieņemts ar kvalificētu balsu vairākumu pēc apspriešanās ar Parlamentu.

Tā kā runa ir par Kopienas un dalībvalstu starpā dalītu kompetenci, Itālijas valdība uzskata, ka pēdējās Protokolā piedalīsies, uzņemoties saistības, kas attiecas uz jautājumiem, kuros tās saglabā sekundāru kompetenci salīdzinājumā ar Kopienas kompetenci. Protokolam tāpēc noteikti esot jābūt jauktajam līgumam. Šajā sakarā Itālijas valdība atgādina Tiesas viedokli, ka Kopienas iestādēm un dalībvalstīm ir pienākums cieši sadarboties gan līguma sarunās un tā noslēgšanā, gan uzņemto saistību izpildē (1993. gada 19. marta Atzinums 2/91, Recueil, I‑1061. lpp., 38. punkts, un iepriekš minētais Atzinums 1/94, 108. punkts).

Austrijas valdība vispārīgi apgalvo, ka no Protokola pieņemšanas vēstures, mērķa un tiesību normām izriet, ka tas ir daudzpusējs līgums vides jomā un ir pamatots ar piesardzības principu (skat. Protokola 1. pantu). Tā vides aizsardzības mērķis, kas ir skaidri uzsvērts preambulā, lielā mērā esot Kopienas un dalībvalstu iniciatīva, bet Komisija tāpat kā visas dalībvalstis sarunu gaitā nepārtraukti uzsvēra šo mērķi.

Nolīguma mērķis esot nodrošināt piemērotu aizsardzību dzīvo modificēto organismu izmantošanā, lai novērstu iespējamu nelabvēlīgu ietekmi uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilglaicīgu izmantošanu. Šajā sakarā esot radīta plaša informācijas sistēma, lai dotu dalībvalstīm iespēju pieņemt lēmumus, esot informētām par iespējamu dzīvo modificēto organismu izmantošanu to teritorijā.

Austrijas valdība šajā sakarā apstrīd Komisijas viedokli, ka dažiem Protokola pantiem, it īpaši 11. pantam, esot principiāla nozīme, bet citiem, piemēram, tiem, kas attiecas uz finansējumu, atbildību, sociāli ekonomiskajiem apsvērumiem, starpniecības centru un potenciāla veidošanu, – pakārtota nozīme. Bez šiem noteikumiem Protokola īstenošana, it īpaši jaunattīstības valstīs, nebūtu iespējama.

Saskaņā ar Austrijas valdības teikto Protokola ietekmi uz tirdzniecības politiku var vērtēt, tikai ņemot vērā vides aizsardzības mērķus. Tā šajā sakarā atzīmē, ka jēdzienu “pārvietošana pāri robežām” turklāt nevar attiecināt tikai uz tirdzniecību. Dzīvo modificēto organismu jomā būtisku Protokola aspektu veidojot pārvietošana pāri robežām zinātnisku pētījumu veikšanai.

Austrijas valdība piebilst, ka atsaucei uz VVTT XX pantu nav nozīmes. VVTT acīmredzami esot tirdzniecības līgums, un XX pants esot jāuzskata par atkāpes tiesību normu, kurā puses pilnvarotas veikt aizsardzības pasākumus konkrētu iemeslu dēļ.

Runājot konkrēti par piemērota juridiskā pamata izvēli, Austrijas valdība atgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tai jābūt pamatotai ar objektīviem faktoriem, ko ir iespējams pārbaudīt tiesā. Iemesliem, kas, pēc Komisijas domām, attaisno EKL 133. panta saistībā ar EKL 174. panta 4. punktu izmantošanu, proti, apgalvotajai “juridiskajai problēmai” par Kopienas kompetences samazināšanos vai jaukto līgumu īstenošanas grūtībām, neesot nozīmes atbildē uz uzdotajiem jautājumiem.

Austrijas valdība uzskata, ka EKL 174. pantā ir tikai paredzēti mērķi un principi, pēc kuriem jāvadās Kopienas politikas īstenošanā vides jomā, bet tas pats par sevi nedod nekādu kompetenci (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Peralta, 57. punkts, un lietā Battati, 41. punkts). Padomes rīcībai, lai sasniegtu EKL 174. pantā minētos mērķus, juridisko pamatu veidojot tikai EKL 175. panta 1. punkts. Turklāt šādu interpretāciju apstiprinot, pirmkārt, tas, ka pasākumi, kas veikti saskaņā ar EKL 176. pantu, proti, vēl stingrāki aizsardzības pasākumi, var tikt veikti tikai tad, ja attiecīgais tiesiskais regulējums ir pieņemts uz EKL 175. panta pamata, kā arī, otrkārt, Padomes iedibinātā prakse pamatot starptautiskus līgumus ar EKL 175. panta 1. punktu, nevis EKL 174. panta 4. punktu.

Visbeidzot, Austrijas valdība atzīmē, ka EKL 175. panta 1. punkta kā juridiskā pamata izvēle nodrošina, lai Parlaments, kura loma vides aspektā ir īpaši svarīga, īstenotu savu koplēmuma kompetenci un apspriešanos ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, kā arī Reģionu komiteju, kurpretim saskaņā ar EKL 133. pantā paredzēto procedūru Parlaments tikai tiek informēts, bet saskaņā ar EKL 174. panta 4. punktu – sniedz atzinumu.

Nobeigumā Austrijas valdība uzskata, ka Protokols nav līgums tirdzniecības politikas, bet gan vides aizsardzības politikas jomā. Tikai dažas no Protokola tiesību normām attiecoties uz tirdzniecību, piemēram, 11. pants par pārtikā, lopbarībai vai pārstrādei tiešai izmantošanai paredzētu preču apriti. Dalībvalstīm tādējādi neesot sekundāra kompetence, bet gluži pretēji to kompetencē esot svarīgākās Protokola tiesību normas.

Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka pareizais juridiskais pamats lēmumam parakstīt Protokolu ir EKL 175. panta 1. punkts saistībā ar EKL 300. panta 2. punkta pirmās daļas pirmo teikumu. Tāpat kā citas dalībvalstis, kas ir iesniegušas apsvērumus, Apvienotās Karalistes valdība šajā sakarā min Padomes pastāvīgo praksi.

Šajā lietā Protokolam acīmredzami esot divi pirmie EKL 174. panta 1. punktā izvirzītie mērķi, proti, saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti un aizsargāt cilvēku veselību. Tam esot arī trešais no šiem mērķim – “apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus”, pamatojoties uz principu, ka bioloģiskā daudzveidība ir dabas resurss. Tam nepārprotami esot arī ceturtais no šiem mērķim, jo tas starptautiskajā līmenī ir pieņemts, lai risinātu reģionālas un vispasaules vides problēmas.

Apvienotā Karaliste piebilst, ka EKL 174. panta 2. punktā noteiktais piesardzības princips ir viens no Protokola svarīgākajiem mērķiem (skat., piemēram, preambulas ceturto apsvērumu un 1. pantu, 10. panta 6. punktu un 11. panta 8. punktu). Turklāt atbilstoši EKL 174. panta 2. punktam Protokols ievērojot preventīvas darbības principu un principu, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, vispirms novēršot tā cēloni (skat., piemēram, preambulas ceturto un septīto apsvērumu, kā arī 3., 7., 15. un 18. pantu), bet 27. pantā, nosakot starptautisko tiesību noteikumu izstrādi par atlīdzību par kaitējumu, ko radījusi dzīvo modificēto organismu pārvietošana pāri robežām, ir paredzēts izstrādāt noteikumus, kas atbilst principam “maksā piesārņotājs”.

Apvienotā Karaliste arī apgalvo, ka atbilstoši EKL 174. panta 3. punktam Protokolā tiek ņemti vērā pieejamie zinātniskie un tehniskie dati, vides apstākļi pušu teritorijās un iespējamie ieguvumi un izmaksas, kas var rasties rīcības vai tās trūkuma rezultātā. Atbilstoši EKL 174. panta 4. punktam Protokolā paredzēta sadarbība ar trešām valstīm un kompetentām starptautiskām organizācijām (skat., piemēram, preambulas otro, trešo, astoto apsvērumu un 6., 10., 14.–16., 20., 22. un 29. pantu).

EKL 175. pants esot speciāls juridiskais pamats EKL 174. pantā minēto mērķu sasniegšanai.

Apvienotās Karalistes valdība turklāt atgādina Tiesas pastāvīgo judikatūru, ka Kopienas iestādes pieņemta lēmuma juridiskajam pamatam ir jābūt pamatotam ar objektīviem faktoriem, ko ir iespējams pārbaudīt tiesā. Šie faktori ietverot minētā lēmuma mērķi un saturu.

Šajā lietā Protokola vides aizsardzības mērķis esot izteikts tā preambulā un 1. un 2. pantā. Protokola saturs atbilstot tā mērķim – ar to tiek izveidota iepriekšējās informēšanas procedūra pirms pirmās apzinātas dzīvo modificēto organismu pārrobežu pārvietošanas; saskaņā ar 15. pantu riska novērtēšana ir jāveic saskaņā ar zinātniski pamatotām metodēm un obligāti pamatojoties uz informāciju, kas iegūta saskaņā ar iepriekšējās informēšanas procedūru, un citiem pieejamiem zinātniskiem pierādījumiem; saskaņā ar 16. pantu pusēm ir jāizveido un jānodrošina mehānismi, lai kontrolētu riskus, kas saistīti ar dzīvo modificēto organismu izmantošanu, apstrādi un pārrobežu pārvietošanu; saskaņā ar 20.–22. pantu tām ir jāpiedalās informācijas apmaiņas sistēmā un Bioloģiskās drošības starpniecības centra darbībā, kā arī jāsadarbojas cilvēku resursu un institucionālā potenciāla attīstīšanā un stiprināšanā bioloģiskās drošības jomā.

Lai gan Protokols pakārtoti ietekmē tirdzniecību ar trešām valstīm, tā galvenā jeb dominējošā sastāvdaļa esot Kopienas vides programmas īstenošana saskaņā ar EKL 175. panta 1. punktu. Tādējādi EKL 133. pants esot atbilstošais juridiskais pamats Protokola noslēgšanai.

Apvienotās Karalistes valdība uzsver, ka, izmantojot vārdu “pārvietošana” (movements), Protokola autori esot vēlējušies aptvert ne tikai tirdzniecību, bet arī citādāku pārvietošanu, piemēram, dzīvo modificēto organismu nejaušu pārvietošanu, nelikumīgu pārvietošanu pāri robežām, pārvietošanu labdarības, sabiedriskās vai privātās interesēs, kā arī citos nekomerciālos nolūkos.

Protokols neesot saistīts ar starptautiskās tirdzniecības ierobežojumu novēršanu un muitas šķēršļu samazināšanu. Pat pieņemot, ka tas ietekmē tirdzniecību, tā mērķis ir dzīvo modificēto organismu starptautiskās pārvietošanas kontrole vai uzraudzīšana (skat. iepriekš minēto 1994. gada 28. jūnija spriedumu lietā Parlaments/Padome, kur saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības teikto gan ģenerāladvokāts, gan Tiesa pamatojās uz to, ka konkrētais lēmums neveicināja attiecīgās tirdzniecības liberalizāciju, kas būtu ļāvis kā pamatu izmantot Līguma 133. pantu).

PTO līgums un sevišķi šī līguma pielikumos iekļautie nekomerciālie aspekti, it īpaši VVTT XX pants, SFP Līgums, TTŠ Līgums – kuru, kā Tiesa apstiprināja, Kopiena bija tiesīga parakstīt uz EKL 113. panta pamata, neliedzot par Protokola juridisko pamatu izmantot EKL 133. pantu, jo tā “smaguma centrs” ir nevis tirdzniecības veicināšana, bet gan vides aizsardzība.

Turklāt Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka EKL 174. panta 4. punkts nav piemērots apvienotais juridiskais pamats, jo tajā nav paredzēta kompetence parakstīt starptautiskus līgumus. Tajā dalībvalstīm un Kopienai ir tikai uztikts pienākums “atbilstīgi savai kompetencei” sadarboties ar trešām valstīm un starptautiskajām organizācijām. EKL 174. panta 4. punkta otrajā daļā esot skaidri paredzēts, ka šīs tiesību normas pirmā daļa neskar dalībvalstu kompetenci piedalīties sarunās starptautiskās organizācijās un slēgt starptautiskus nolīgumus.

Šajā tiesību normā esot tikai definēti vispārīgie Kopienas aizsardzības mērķi vides jomā, jo atbildība izlemt, kādas darbības ir veicamas šo mērķu sasniegšanai, ar EKL 175. pantu ir uzticētas Padomei (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Peralta, 57. punkts, lietā Safety Hi‑Tech, 43. punkts, kā arī ģenerāladvokāta Ležē [Léger] secinājumu 76. punktu iepriekš minētajās lietās Safety Hi‑Tech un Bettati; skat. arī ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumus iepriekš minētajā lietā C‑187/93 Parlaments/Padome).

Visbeidzot, Komisijas argumentu nepamatojot grūtības, kas saistītas ar jaukto līgumu īstenošanu un piemērošanu. Saskaņā ar Apvienotās Karalistes teikto Komisija katrā ziņā šīs grūtības pārspīlē. Jauktie līgumi esot “labi zināma parādība, kas neapšaubāmi turpinās pastāvēt, kamēr Kopienai un tās dalībvalstīm būs tiesības slēgt līgumus”. Kopš ar Vienoto Eiropas aktu EK līgumā tika izveidota vides sadaļa, jauktā kompetence šajā jomā esot bijusi skaidri atzīta. Komisija pati uzsverot, ka Eiropas Kopienai un tās dalībvalstīm ir bijusi vadošā loma četrus gadus ilgušajās grūtajās sarunās par Protokola pieņemšanu. Tai būtu bijis grūti to darīt, ja šķēršļi būtu bijuši tik lieli, kā tā tagad apgalvo. Turklāt apgalvotās grūtības neesot nozīmīgas Tiesai, kurai lēmums ir jāpamato ar objektīviem faktoriem, ko ir iespējams pārbaudīt tiesā.

Nobeigumā Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka EKL 133. pants un EKL 174. panta 4. punkts saistībā ar attiecīgajiem EKL 300. panta noteikumiem neesot piemērots juridiskais pamats Protokola parakstīšanai Kopienas vārdā. Tāpēc uz otro jautājumu neesot jāatbild.

Pakārtoti, Apvienotās Karalistes valdība, atbildot uz otro jautājumu, apgalvo, ka Kopiena bioloģiskās drošības jomā līdz šim ir pieņēmusi salīdzinoši maz kopēju noteikumu. Galvenie šajā jomā pieņemtie dokumenti ir Padomes 1990. gada 23. aprīļa Direktīva 90/219/EEK par ģenētiski modificētu mikroorganismu ierobežotu izmantošanu (OV L 117, 1. lpp.), kurā izdarīti grozījumi ar Padomes 1998. gada 26. oktobra Direktīvu 98/81/EK (OV L 330, 13. lpp.), un Padomes 1990. gada 23. aprīļa Direktīva 90/220/EEK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē (OV L 117, 15. lpp.).

Nevienai no šīm direktīvām nav mērķis nodrošināt atbilstoša līmeņa aizsardzību saistībā ar mūsdienu biotehnoloģijas radīto dzīvo modificēto organismu, kuri varētu radīt nevēlamu ietekmi uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilglaicīgu izmantošanu, drošu pārvietošanu, apstrādi un izmantošanu, “īpašu uzmanību pievēršot pārrobežu apritei” (Protokola 1. pants). Tāpēc neesot iespējams konstatēt dominējošu vai pat ekskluzīvu Kopienas kompetenci parakstīt Protokolu, pamatojoties uz principu in foro interno, in foro externo (šajā sakarā skat. 1971. gada 31. marta spriedumu lietā 22/70 Komisija/Padome, Recueil, 263. lpp., 17. punkts; turpmāk tekstā – “AETR spriedums”).

Parlaments, pirmkārt, atgādina, ka Tiesa 1991. gada 14. decembra Atzinumā 1/91 (Recueil, I‑6079. lpp., 14. punkts) ir atzinusi, ka saskaņā ar Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. pantu “līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā, un atbilstoši tā objektam un mērķim”. Ja līgums ir cieši saistīts ar vienu vai vairākiem iepriekš pieņemtiem dokumentiem vai iniciatīvām, varot pamatoti uzskatīt, ka šie dokumenti vai iniciatīvas veido kontekstu, kādā jāinterpretē līguma noteikumi, kam būtu jābūt sevišķi noderīgam šajā gadījumā, ņemot vērā Protokola ciešo saistību ar Konvenciju.

Saskaņā ar Parlamenta viedokli, ņemot vērā šo ciešo saistību, nevar uzskatīt, ka sarunas par Protokola noslēgšanu tika rīkotas un Protokols tika noslēgts tādu iemeslu dēļ, kas galvenokārt būtu saistīti ar dzīvo modificēto organismu starptautisko tirdzniecību. Gluži pretēji, lai gan tika nolemts īpašu uzmanību pievērst to pārrobežu apritei, tas netika darīts, lai regulētu tirdzniecību, bet tāpēc, ka šāda pārvietošana un ar to saistītās darbības rada īpašu risku bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ilglaicīgai izmantošanai.

Parlaments uzskata, ka Komisijas aizstāvētajā apgalvojumā nav ņemta vērā galvenā doma, kas izriet no iepriekš minētā Atzinuma 1/94, it īpaši tā 42. punkta, ka kopējo tirdzniecības politiku, lai cik plaša tā būtu, principā ierobežo “Līguma sistēma tā kopumā” un it īpaši speciālās tiesību normas, kas regulē Kopienas kompetenci citās jomās.

Ņemot vērā kritērijus, ar ko ir jāpamato lēmuma juridiskā pamata izvēle un kas izriet no Tiesas judikatūras, Parlaments apgalvo, ka no Protokola mērķa un satura izriet, ka tas konkrēti attiecas uz dzīvajiem modificētajiem organismiem, nevis starptautisko tirdzniecību.

Tādējādi neesot nekādu šaubu, ka Protokolam ir vides aizsardzības mērķis (skat. tā 1. pantu).

Runājot par Protokola materiālo saturu, Parlaments uzskata, ka tā autoru rūpes par vides aizsardzību ir atspoguļotas gan tā preambulas trešajā apsvērumā, gan tā materiālajās tiesību normās (1. pants, 2. panta 2. un 4. daļa, 14., 22., 23., 25., 27. un 28. pants).

Par Protokola nozīmi vides aizsardzībā sevišķi uzskatāmi liecinot divi faktori. Pirmkārt, tajā, iespējams, pirmo reizi starptautiskā līgumā skaidri ir atzīta nepieciešamība pēc īpaša tiesiskā regulējuma dzīvo modificēto organismu jomā un atzīts, ka pret šādām precēm ar vides aizsardzību saistītu iemeslu dēļ nevar attiekties tāpat kā pret citām precēm. Otrkārt, Protokolā ir ļoti konkrēti piemērots piesardzības princips, viens no Kopienas vides politikas pamatprincipiem, lai noteiktu precīzu importētājas valsts pienākumu apmēru. Gan 10. panta 6. daļā, gan 11. panta 8. daļā ir noteikts: “Zinātniskās noteiktības trūkums [..] par kāda dzīvā modificētā organisma potenciālās nevēlamās ietekmes pakāpi [..] uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilglaicīgu izmantošanu, ņemot vērā arī risku cilvēku veselībai, nekavē Pusi [importētāju] attiecīgos gadījumos pieņemt lēmumu par konkrētā dzīvā modificētā organisma importu”. Esot jāuzsver, ka abās tiesību normās ir minēts, ka piesardzības princips attaisno importa atļaujas atteikumu, “lai novērstu vai samazinātu šādu potenciālo nevēlamo ietekmi”.

Tādējādi Protokolā esot ieviesta šī principa “atļaujošā” versija, kas ir raksturīga vides aizsardzības līgumiem, nevis “ierobežojošā” versija, kas sastopama vairākos tirdzniecības līgumos, it īpaši SFP līguma 5. panta 7. daļā. Šī tiesību norma esot paredzēta, lai ierobežotu apstākļus, kuros puse var izmantot piesardzības principu importa ierobežošanai.

Parlaments arī argumentē, ka uz šo lietu varot attiecināt Tiesas pamatojumu iepriekš minētajā 1994. gada 28. jūnija spriedumā lietā Parlaments/Padome. Savukārt Černobiļas spriedums, uz kuru savas interpretācijas pamatošanai atsaucās Komisija, nepamatojot tās apgalvojumu, jo tas attiecoties uz “klasisku” tirdzniecības politikas lēmumu. Lietā, kurā pasludināts Černobiļas spriedums, apstrīdētajā regulā, lai gan tās pieņemšana tika pamatota ar cilvēku veselības aizsardzību, esot tikai bijusi noteikta dažu lauksaimniecības produktu atbilstība maksimāli atļautajam radioaktivitātes līmenim, lai tos varētu laist brīvā apritē. Arī Tiesa sprieduma 16. punktā atzinusi, ka šīs regulas mērķis “ir regulēt tirdzniecību starp Kopienu un trešām valstīm, un tāpēc tā attiecas uz kopējo tirdzniecības politiku EEK līguma 113. panta izpratnē”. Protokols tātad neesot “dokuments, kas regulē dzīvo modificēto organismu starptautisko tirdzniecību,” kā apgalvo Komisija, bet drīzāk līgums, kurā noteiktas minimālās normas, it īpaši procesuālās normas, kas nolūkā saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti regulē darbības, kas ietver zināmus riskus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai.

Parlaments tomēr atzīst, ka, lai gan Protokola vides aizsardzības komponents ir dominējošs, tam tomēr ir ietekme uz dzīvo modificēto organismu tirdzniecību. Ciktāl tikšot pierādīts, ka šī ietekme ievērojami papildina EKL 175. panta 1. punktā paredzēto vides aizsardzību, Parlaments uzskata, ka Protokolu varētu uzskatīt par dokumentu, kas attiecas uz starptautisko tirdzniecību, paredzot EKL 133. panta kā juridiska pamata izmantošanu lēmumā par šī dokumenta parakstīšanu.

Parlaments apgalvo, ka neatbalsta ierobežotu kopējās tirdzniecības politikas koncepciju. Tas atgādina, ka pēdējā starpvaldību konferencē tas bija izteicis priekšlikumu, kas guva daļēju atbalstu, būtiski paplašināt EKL 133. panta jomu. Tomēr esot jāņem vērā pārējie Līgumā paredzētie juridiskie pamati, ieskaitot tos, kas attiecas uz vides aizsardzību. Nevarot uzskatīt, ka, nosakot, ka līgums, kura galvenais uzdevums ir regulēt vides aizsardzību starptautiskajā līmenī, neattiecas uz kopējo tirdzniecības politiku, nozīmētu “atņemt jēgu EKL 133. pantam”. Lai gan Parlaments saprotot Komisijas vēlmi novērst ar kompetences sadalījumu saistītās grūtības, šādi apsvērumi nevarot ietekmēt juridiskā pamata izvēli. Tiesa iepriekš minētā Atzinuma 1/94 107. punktā esot noteikusi, ka “jautājums par kompetences sadali nevar tikt atrisināts atkarībā no problēmām, kas, iespējams, varētu rasties šo līgumu īstenošanā”.

Visbeidzot, runājot par izvēli starp EKL 174. panta 4. punktu un EKL 175. panta 1. punktu, Parlaments atzīst, ka pirmā no abām tiesību normām, kurā noteikts, ka “Kopiena [..] [sadarbojas] ar trešām valstīm un kompetentām starptautiskām organizācijām”, varētu šķist konkrētāka Kopienas materiālās kompetences noteikšanai attiecībā uz Protokola parakstīšanu nekā otrā tiesību norma. Tomēr tas atgādina, ka Tiesa 2001. gada 30. janvāra spriedumā lietā C‑36/98 Spānija/Padome (Recueil, I‑779. lpp., 42. un 43. punkts) ir nolēmusi, ka “ir jāapsver, vai iekšējie Kopienu tiesību noteikumi, kas atbilst Konvencijas noteikumiem, būtu jāpieņem uz EKL 175. panta 1. vai 2. punkta pamata”, jo tas, kura no šīm abām tiesību normām tiek izvēlēta, nosaka lēmuma pieņemšanas procedūru un it īpaši balsošanas noteikumus Padomē. Parlaments turklāt atzīmē, ka saskaņā ar iepriekš minētā 1987. gada 26. marta sprieduma lietā Komisija/Padome 9. punktu: “[..] tieša norāde uz [juridisko pamatu] ir [..] obligāta tad, ja bez tās ieinteresētajām personām un Tiesai nebūtu skaidrs precīzais juridiskais pamats”. Parlaments tādējādi nesaredz Komisijas piedāvātā risinājuma – izmantot EKL 174. panta 4. punktu kā vienīgo juridisko pamatu – priekšrocības, jo ieinteresētajām personām un Tiesai nebūs skaidrs, kāpēc Padome ir lēmusi vienbalsīgi, nevis ar kvalificētu balsu vairākumu vai otrādi.

Nobeigumā Parlaments Tiesai iesaka uz jautājumiem atbildēt, ka, pirmkārt, EKL 175. panta 1. punkts ir piemērots juridiskais pamats lēmumam parakstīt Protokolu Kopienas vārdā un, otrkārt, tiktāl, ciktāl Protokola ietekme uz starptautisko tirdzniecību pārsniedz EKL 175. panta 1. punktā minēto, būtu atbilstoši pievienot atsauci uz EKL 133. pantu kā uz šī lēmuma juridisko pamatu.

Padome uzskata, ka saskaņā ar tiesas pastāvīgo judikatūru, lai noteiktu, vai dubults juridiskais pamats, ko veido EKL 133. pants un EKL 174. panta 4. punkts, ir piemērots, ar Protokola mērķa un satura palīdzību ir jāizvērtē, vai tas attiecas gan uz vidi, gan uz tirdzniecību, ja šie abi aspekti ir būtiski, lai pilnvarotu Kopienu noslēgt Protokolu, būtu vajadzīgs dubults juridiskais pamats, bet, ja Protokolam ir tikai nejauša ietekme uz vides aizsardzības vai tirdzniecības politiku, tad parakstīšanai pietiktu ar vienu juridisko pamatu.

Padome konstatē, ka Protokola preambulā ir atsauce uz Konvencijas 19. panta 3. un 4. daļu, 8. daļas g) apakšpunktu un 17. pantu, un Konvencijas Pušu konferences Lēmumu Nr. II/5. Tā tādējādi ir daļa no pasākumu kopuma, ko starptautiskā kopiena ir veikusi bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanai un saglabāšanai.

Padome, lai uzsvērtu Protokola vides aizsardzības mērķi, arī atsaucas uz tā 1. pantu un 2. panta 2. daļu.

Saskaņā ar Padomes teikto nav apstrīdams, ka sarunas par Protokola pieņemšanu tika rīkotas ar galveno mērķi izveidot tādus līdzekļus kā Konvencijas 19. panta 3. daļā paredzētā “iepriekšējās informācijas procedūra”, kas iecerēti, lai kontrolētu risku, kam pakļauta bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un ilglaicīgas izmantošana, kā arī cilvēku veselība un kas ir saistīts ar biotehnoloģiju radīto dzīvo modificēto organismu lietošanu un izplatīšanu.

Kopienas vides aizsardzības politika, kuras mērķi ir definēti EKL 174. pantā, pilnībā atbilstot Protokola mērķim.

Protokola saturs arī liecinot par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas aspektu pārsvaru, bet tirdzniecības aspekti esot pakārtoti tiesību normām, kas attiecas uz vides aizsardzību, piemēram, tām, kas attiecas uz piesardzības principu un zinātniski pamatotām riska novērtējuma metodēm.

Padome tādējādi uzskata, ka Protokols, ņemot vērā tā mērķi un saturu, un tādējādi lēmums to parakstīt iekļaujas Kopienas politikā vides jomā. Tādējādi lēmumam par Protokola parakstīšanu esot jābūt pamatotam ar EKL 175. panta 1. punktu.

Tā uzskata, ka šī tiesību norma ir vienīgais juridiskais pamats lēmumam par Protokola parakstīšanu, izslēdzot EKL 133. pantu, jo Protokola galvenais un vadošais komponents iepriekš minētā 1994. gada 28. jūnija sprieduma lietā Parlaments/Padome izpratnē esot vides aizsardzība.

Padome uzskata, ka judikatūra, uz kuru, pamatojot plašu kopējās tirdzniecības politikas jēdziena interpretāciju, atsaucas Komisija, attiecas uz klasiskiem tirdzniecības lēmumiem (skat. Černobiļas spriedumu, 18. un 19. punkts, kā arī iepriekš minēto Atzinumu 1/94, 31. punkts, kurā Tiesa saistībā ar SFP līgumu nolēma, ka līgumam izteikti komerciāls raksturs ir tikai tad, ja tā galvenais vai vadošais komponents attiecas uz tirdzniecību). Padome, minot vairākus piemērus, atgādina, ka vairākus vides aizsardzības līgumus, kuros ir starptautiskās tirdzniecības aspekti, Kopienas likumdevējs ir noslēdzis uz Līguma 130.s panta vai EK līguma 235. panta (jaunajā redakcijā – EKL 308. pants) pamata laikā, kad Līgumā vides aizsardzības jomā nebija paredzēts specifisks juridiskais pamats.

Runājot par to, vai lēmuma par Protokola noslēgšanu materiālajam juridiskajam pamatam atšķirībā no “procesuālā” juridiskā pamata, proti, EKL 300. panta, būtu jābūt EKL 175. panta 1. punktam vai EKL 174. panta 4. punktam, Padome atkārto savas šaubas par lūguma sniegt atzinumu pieņemamību. EKL 300. panta 6. punktā paredzētās procedūras mērķis ir noteikt nolīguma saderību ar Līguma tiesību normām, ieskaitot jautājumus par kompetences sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm, nevis noteikt piemērotu juridisko pamatu lēmumam par nolīguma noslēgšanu.

Šis jautājums katrā ziņā jau esot atrisināts iepriekš minētajos spriedumos lietā Safety Hi‑Tech un lietā Bettati.

Runājot par otro Tiesai iesniegto jautājumu, Padome apgalvo, ka tai ir grūti izprast tā saturu un nozīmi. Neatkarīgi no problēmām, kas saistītas ar jauktajiem līgumiem, uz ko norāda Komisija, šī iestāde katrā ziņā atzīstot Protokola jaukto dabu. Dalībvalstu kompetences apmēra noteikšana – vai tā ir sekundāra vai nē – esot atkarīga no tā, cik tālu Protokola noslēgšanas laikā būs attīstījušies Kopienas iekšējie tiesību akti. Šobrīd no Protokola izrietošie pienākumi Kopienas tiesību aktos esot ietverti tikai daļēji.

Nobeigumā Padome lūdz Tiesu, galvenokārt, atzīt lūgumu sniegt atzinumu par nepieņemamu un, pakārtoti, ja lūgums tiktu atzīts par pieņemamu, uz pirmo jautājumu atbildēt, ka:

“EK līguma 133. pants un 174. panta 4. punkts saistībā ar attiecīgajiem 300. panta noteikumiem neveido piemērotu juridisko pamatu lēmumam par Protokola parakstīšanu Eiropas Kopienas vārdā un šim lēmumam ir jābūt pamatotam uz EK līguma 175. panta 1. punktu saistībā ar attiecīgajiem 300. panta noteikumiem”.

Pakārtoti iepriekšējam pakārtotajam prasījumam, gadījumā, ja Tiesa tomēr uz pirmo jautājumu atbildētu apstiprinoši, Padome lūdz to atzīt, ka:

“dalībvalstu kompetence parakstīt Protokolu nav sekundāra salīdzinājumā ar Kopienas kompetenci”.

 Tiesas atzinums

IV –  Par lūguma pieņemamību

1.      No uzdotajiem jautājumiem izriet, ka Tiesai būtībā tiek lūgts, pirmkārt, lemt par piemērota juridiskā pamata izvēli dokumentam, uz kura pamata Padome grasās parakstīt Protokolu, un it īpaši par to, vai Kopienas piekrišanai uzņemties tajā noteiktās saistības ir jābūt pamatotai ar EKL 133. pantu vai EKL 174. panta 4. punktu, un, otrkārt, izvērtēt, vai kompetence, ko dalībvalstis turpinātu īstenot sakarā ar dalību Protokolā paralēli Kopienai, tajā iekļautajos jautājumos ir sekundāra vai dominējoša salīdzinājumā ar Kopienas kompetenci.

2.      Saskaņā ar Spānijas un Francijas valdību, kā arī Padomes viedokli šie jautājumi neattiecas uz EKL 300. panta 6. punkta priekšmetu, jo tie nav ne par iecerētā nolīguma saderību ar Līgumu, ne arī par Kopienas un dalībvalstu kompetences sadalījumu attiecībā uz šo nolīgumu.

3.      Vispirms jāatgādina, ka Tiesa ir pastāvīgi lēmusi, ka tās atzinumu saskaņā ar EKL 300. panta 6. punktu it īpaši var lūgt par jautājumiem, kas saistīti ar kompetences sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm nolīguma noslēgšanai ar trešām valstīm (skat. it īpaši iepriekš minēto Atzinumu 1/75, īpaši 1360. lpp.; Atzinumu 1/78, 30. punkts; Atzinumu 2/91, 3. punkts; un Atzinumu 1/94, 9. punkts). Šādu interpretāciju apstiprina Reglamenta 107. panta 2. punkts.

4.      Šajā lietā ne Komisija, ne dalībvalstis, kas ir iesniegušas apsvērumus, ne arī Padome vai Parlaments neapstrīd, ka Kopienai ir kompetence parakstīt Protokolu. Protokola materiālo tiesību normu saderība ar Līgumu arī nav apstrīdēta Tiesā. Apstrīdēts ir tikai Kopienas kompetences pamats, raksturs (ekskluzīva vai dalīta) un apmērs salīdzinājumā ar dalībvalstu kompetenci.

5.      Šajā sakarā jānorāda, ka piemērota juridiskā pamata izvēlei ir konstitucionāla nozīme. Tā kā Kopienai ir tikai tai piešķirtās tiesības, tai Protokols ir jāsasaista ar kādu Līguma tiesību normu, ar kuru tā ir pilnvarota parakstīt šādu aktu. Nepareiza juridiskā pamata izmantošana tāpēc var padarīt lēmumu noslēgt šo nolīgumu par spēkā neesošu un attiecīgi iedragāt Kopienas piekrišanu uzņemties saistības, ko uzliek parakstītais nolīgums. Tā tas it īpaši ir, ja Līgums Kopienai nedod pietiekamu kompetenci ratificēt visu nolīgumu, kad ir jāpārbauda kompetences noslēgt ieplānotos nolīgumus ar trešām valstīm sadalījums starp Kopienu un dalībvalstīm, vai arī ja minētā noslēgšanas akta piemērotajā juridiskajā pamatā ir paredzēta cita likumdošanas procedūra, nevis tā, kuru ir izmantojušas Kopienas iestādes.

6.      Lēmuma par nolīguma parakstīšanu spēkā neesamība šī lēmuma juridiskā pamata kļūdainas izvēles dēļ Kopienā un starptautisko tiesību sistēmā var radīt sarežģījumus, kuru novēršanai tieši ir radīta EKL 300. panta 6. punktā paredzētā procedūra iepriekšēja Tiesas atzinuma saņemšanai (skat. iepriekš minēto Atzinumu 1/75, 1360. un 1361. lpp., kā arī 1996. gada 28. marta Atzinumu 2/94, Recueil, I‑1759. lpp., 3.–6. punkts).

7.      Lūguma sniegt atzinumu pieņemamība tāpēc ir jāizvērtē, ievērojot minētos apsvērumus.

8.      Runājot par pirmo jautājumu, pēc sākotnējās analīzes, izlasot lūgumu sniegt atzinumu, nav izslēgts, ka Protokola parakstīšana ir Kopienas ekskluzīvā kompetencē saskaņā ar EKL 133. pantu.

9.      Šajā lūguma sniegt atzinumu pārbaudes stadijā tāpēc ir jāatzīst, ka pirmais jautājums par juridiskā pamata izvēli Protokola parakstīšanai attiecas uz Kopienas ekskluzīvās kompetences būtību kopējās tirdzniecības politikas ietvaros lemt par šāda dokumenta noslēgšanu un ka atbilde uz šo jautājumu var ietekmēt to, kāda Kopienas likumdošanas procedūra ir jāizmanto. Ar šo atzinumu pietiek, lai pamatotu to, ka pirmais jautājums ir pieņemams.

10.    Tomēr Padome piebilst, ka Komisijai bija jāceļ prasība atcelt 2000. gada 15. maija lēmumu par Protokola parakstīšanu Kopienas vārdā, lai apstrīdētu šajā lietā izvēlēto juridisko pamatu, tāpēc tā vairs nevarot izmantot šo pašu pamatu, lai apstrīdētu lēmumu, ko Padome gatavojas pieņemt Protokola parakstīšanai.

11.    Šajā sakarā pietiek norādīt, ka lēmums, kas pilnvaro parakstīt starptautisku nolīgumu, un lēmums, ar kuru tas tiek noslēgts, ir divi dažādi juridiski dokumenti, kas ieinteresētajām personām rada pēc būtības dažādus tiesiskus pienākumus, otro lēmumu nevar uzskatīt par pirmā lēmuma apstiprinājumu. Šajos apstākļos tas, ka nav celta prasība atcelt pirmo lēmumu, neliedz celt šādu prasību par lēmumu noslēgt iecerēto nolīgumu un nepadara nepieņemamu lūgumu sniegt atzinumu par to, vai nolīgums ir saderīgs ar Līgumu.

12.    Katrā ziņā jāatgādina, ka tas, ka zināmus jautājumus var atrisināt ar citiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, it īpaši ar prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. pantu, nav arguments, kas izslēgtu iespēju saņemt Tiesas atzinumu saskaņā ar EKL 300. panta 6. punktu (skat. iepriekš minēto Atzinumu 2/92, 14. punkts).

13.    Otrais jautājums ir pamatots ar pieņēmumu, ka Kopienai saskaņā ar EKL 133. pantu nav atzīta ekskluzīva kompetence parakstīt visu Protokolu kopumā, bet tā var uzņemties saistības kopā ar citām līgumslēdzējām pusēm uz EKL 133. panta un EKL 174. panta 4. punkta apvienota pamata. Šādā gadījumā Protokolu parakstītu gan Kopiena, izmantojot savu kompetenci tirdzniecības politikā un vides aizsardzībā, gan dalībvalstis, izmantojot kompetenci, ko tās saglabā pēdējā jomā. Komisija tāpēc vēlas noskaidrot Kopienas un dalībvalstu attiecīgās kompetences apmēra ietekmi Protokola īstenošanā.

14.    Saskaņā ar Francijas valdības teikto šis ir pilnībā teorētisks jautājums, kas nekādi neietekmē Protokola saderību ar Līgumu. Tāpēc tas būtu jānoraida kā nepieņemams.

15.    Šajā sakarā jānorāda, ka, tā kā Kopienas un dalībvalstu attiecīgā kompetence vides aizsardzībā ir noteikta, tās apmērs vien nevar ietekmēt ne Kopienas kompetenci parakstīt Protokolu, ne vispārīgāk Protokola materiālo vai procesuālo likumību saskaņā ar Līgumu.

16.    Protams, Kopienas un dalībvalstu attiecīgās kompetences apmērs Protokolā regulētajos jautājumos nosaka to atbildības apmēru Protokolā noteikto pienākumu izpildē. Šis apsvērums ir ņemts vērā Konvencijas 34. panta 2. un 3. daļā, it īpaši aicinot reģionālas ekonomiskas integrācijas organizācijas, kas ir Konvencijas vai tās protokolu līgumslēdzējas puses, apstiprināšanas aktos deklarēt savas kompetences apmēru un informēt depozitāriju par būtiskām šīs kompetences izmaiņām.

17.    Tomēr šis apsvērums vien nevar pamatot EKL 300. panta 6. punkta procedūras izmantošanu, kas, kā jau minēts šī atzinuma 6. punktā, ir radīta, lai novērstu sarežģījumus, kas var rasties starptautiskajā un Kopienas līmenī, ja pēc tam, kad Kopiena ir noslēgusi starptautisku nolīgumu, atklātos, ka tas nav saderīgs ar Līgumu. Šī procedūra nav izveidota, lai atvieglotu grūtības, kas saistītas ar tāda iecerēta nolīguma izpildi, kas ir Kopienas un dalībvalstu dalītā kompetencē.

18.    Šajā sakarā jāatgādina, ka, ja starptautiska nolīguma regulēšanas priekšmets daļēji ir Kopienas un daļēji dalībvalstu kompetencē, starp dalībvalstīm un Kopienu iestādēm katrā ziņā ir jānodrošina cieša sadarbība gan sarunu un noslēgšanas laikā, gan izpildot uzņemtos pienākumus. Pienākums sadarboties izriet no prasības par Kopienas vienotību starptautiskā pārstāvniecībā (skat. 1978. gada 14. novembra Nolēmumu 1/78, Recueil, 2151. lpp., 34.–36. punkts; iepriekš minēto Atzinumu 2/91, 36. punkts, un Atzinumu 1/94, 108. punkts).

19.    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šis lūgums sniegt atzinumu ir jāuzskata par pieņemamu tikai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz jautājumu par to, vai Protokols ir Kopienas ekskluzīvajā kompetencē vai arī Kopienas un dalībvalstu dalītajā kompetencē.

V –  Par lietas būtību

20.    Saskaņā ar Komisijas viedokli Protokolam būtībā ir piemērojams EKL 133. panta 3. punkts, taču tā neizslēdz to, ka dažiem jautājumiem, kas konkrēti attiecas uz vides aizsardzību, šī tiesību norma nav piemērojama. Tādējādi Komisija secina, ka piemērotais juridiskais pamats Protokola noslēgšanai ir EKL 133. pants un EKL 174. panta 4. punkts.

21.    Šo interpretāciju apstrīd Padome un dalībvalstis, kas ir iesniegušas apsvērumus. Tās, galvenokārt pamatojoties uz Protokola mērķi un saturu, uzskata, ka to var parakstīt tikai uz EKL 175. panta 1. punkta pamata. Arī Parlaments apgalvo, ka šī tiesību norma ir piemērots juridiskais pamats lēmumam par Protokola noslēgšanu, bet neizslēdz iespēju izmantot arī EKL 133. pantu, ja tiktu pierādīts, ka Protokols papildus vides aizsardzībai, kas ir tā primārais mērķis, būtiski iespaido dzīvo modificēto organismu tirdzniecību.

22.    Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lēmumu, ieskaitot tādus, kas pieņemti starptautiska nolīguma noslēgšanai, juridiskais pamats nevar būt pamatots tikai uz to autora pārliecību, bet tam ir jābūt pamatotam uz objektīviem faktoriem, ko ir iespējams pārbaudīt tiesā. Šie faktori it īpaši ietver lēmuma mērķi un saturu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Portugāle/Padome, 22. punkts; 2000. gada 4. aprīļa spriedumu lietā C‑269/97 Komisija/Padome, Recueil, I‑2257. lpp., 43. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Spānija/Padome, 58. punkts).

23.    Ja Kopienas lēmuma pārbaude liecina, ka tam ir divējāds mērķis vai ka tam ir divas sastāvdaļas un viena ir identificējama kā galvenā jeb dominējošā, bet otra drīzāk ir papildu sastāvdaļa, lēmums ir jāpamato uz vienu juridisko pamatu, proti, to, kas paredzēts galvenajam mērķim vai sastāvdaļai (skat. atkritumu direktīvas spriedumu, 19. un 21. punkts; 1999. gada 23. februāra spriedumu lietā C‑42/97 Parlaments/Padome, Recueil, I‑869. lpp., 39. un 40. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Spānija/Padome, 59. punkts). Izņēmuma gadījumā, ja tiek noskaidrots, ka lēmumam ir vairāki mērķi, kas ir nesaraujami saistīti, un neviens no tiem nav pakārtots citam vai netiešs, lēmumu var pieņemt, pamatojoties uz dažādiem atbilstošiem juridiskajiem pamatiem (šajā sakarā skat. titāna dioksīda spriedumu, 13. un 17. punkts, kā arī iepriekš minēto 1999. gada 23. februāra spriedumu lietā Parlaments/Padome, 38. punkts).

24.    Runājot par starptautiska līguma interpretāciju, turklāt jāatgādina, ka Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. pantā ir noteikts, ka “līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā, un atbilstoši tā priekšmetam un mērķim”.

25.    Šajā lietā šo kritēriju piemērošana nozīmē, ka ir jāizvērtē, vai Protokols, ņemot vērā tā kontekstu, mērķi un saturu, ir līgums, kas galvenokārt attiecas uz vides aizsardzību, bet var pakārtoti ietekmēt dzīvo modificēto organismu tirdzniecību, vai tas turpretim galvenokārt attiecas uz starptautisko tirdzniecības politiku, bet pakārtoti ietver noteiktas vides aizsardzības prasības, vai arī tas nesaraujami attiecas gan uz vides aizsardzību, gan starptautisko tirdzniecību.

26.    Vispirms jākonstatē, ka Protokols tika izveidots atbilstoši Lēmumam Nr. II/5, ko pieņēma Konvencijas Pušu konference, kas tika noturēta saskaņā ar Konvencijas 19. panta 3. daļu, kurā līgumslēdzējas puses ir aicinātas veikt pasākumus, it īpaši procesuālus pasākumus, saistībā ar “biotehnoloģiski modificētu dzīvu organismu drošu transportēšanu, glabāšanu un izmantošanu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt bioloģisko daudzveidību un ilglaicīgu izmantošanu”.

27.    Nav apstrīdēts, ka Konvencija, ko Kopiena ir noslēgusi uz Līguma 130.s panta pamata, ir dokuments vides aizsardzības jomā. Tā ir 1992. gada jūnijā Riodežaneiro notikušās Apvienoto Nāciju Vides un attīstības konferences (ANVAK) rezultāts. Konvencijas 1. pantā it īpaši ir noteikts, ka tās mērķi ir “bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, dzīvās dabas ilglaicīga izmantošana un godīga un līdztiesīga ģenētisko resursu patērēšanā iegūto labumu sadale”.

28.    Saskaņā ar Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. pantu tieši saistībā ar šo kontekstu, kas saistīts ar Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, ir jānosaka Protokola – kura preambulas otrajā un trešajā apsvērumā ir atsauce uz noteiktām Konvencijas tiesību normām, it īpaši 19. panta 3. daļu, un uz Konvencijas Pušu konferences Lēmumu Nr. II/5, – mērķis un priekšmets. Daudzās Protokola tiesību normās, it īpaši 3., 7., 16., 18., 20., 22., 27.–35. un 37. pantā, arī ir atsauce uz Konvenciju vai Konvencijas Pušu konferenci.

29.    Turklāt, runājot par Protokola mērķi, no Protokola 1. panta, kurā ir atsauce uz Riodežaneiro Deklarācijas par vidi un attīstību 15. principu, skaidri izriet, ka tam ir vides aizsardzības mērķis, ko uzsver atsauce uz piesardzības principu, kas ir vides aizsardzības pamatprincips un ir minēts EKL 174. panta 2. punktā.

30.    Mērķis nodrošināt “atbilstošu” aizsardzību dzīvo modificēto organismu drošā nodošanā, apstrādē un izmantošanā skaidri izriet arī no Protokola nosaukuma, kurā konkrēti minēta “biotehnoloģisko risku novēršana”, kā arī no tā preambulas no piektā līdz astotajam apsvērumam, kuros uzsvērti riski, ko biotehnoloģija var radīt cilvēku veselībai, nepieciešamība to izmantot, ievērojot atbilstošus drošības nosacījumus attiecībā uz vidi un cilvēku veselību, kā arī “izcelsmes un ģenētiskās daudzveidības centru īpašo nozīmi cilvēcei”.

31.    Visbeidzot, runājot par Protokola saturu, tā 2. panta 2. daļā galvenajā līgumslēdzējām pusēm uzliktajā pienākumā nodrošināt, ka dzīvo modificēto organismu iegūšana, apstrāde, transportēšana, izmantošana, nodošana un izplatīšana tiek veikta, nepieļaujot vai samazinot risku bioloģiskajai daudzveidībai, ir skaidri atspoguļots tā vides aizsardzības mērķis.

32.    No Protokola 4. panta arī var secināt, ka Protokols būtībā attiecas uz vides aizsardzību, jo šajā pantā par Protokola piemērojamību ir noteikts, ka tas attiecas uz tādiem dzīvajiem modificētajiem organismiem, “kuri varētu radīt nevēlamu ietekmi uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu [..], ņemot vērā arī risku cilvēku veselībai”.

33.    Tāpat, lai līgumslēdzējas puses varētu izpildīt galveno pienākumu, kas noteikts Protokola 2. panta 2. daļā, tajā ir noteiktas vairākas kontroles procedūras (skat. 7.–13. pantu), ieskaitot “iepriekšējās informēšanas procedūru”, kas ir vides aizsardzības politikai raksturīgs instruments (skat. iepriekš minēto 1994. gada 28. jūnija spriedumu lietā Parlaments/Padome par iepriekšējās brīdināšanas un atļaujas sistēmu atkritumu pārvadāšanai starp dalībvalstīm, 23., 25. un 26. punkts). Protokols arī attiecas uz riska novērtēšanu un pārvaldību, kas saistīta ar dzīvo modificēto organismu izmantošanu, apstrādi un pārrobežu pārvietošanu (15. un 16. pants), nejaušu pārvietošanu pāri robežām un ārkārtas pasākumiem (17. pants), dzīvo modificēto organismu apstrādi, transportēšanu, iepakošanu un identifikāciju (18. pants). Visbeidzot, Protokola 19.–28. pants, kuru priekšmets ir īsi atgādināts lūgumā sniegt atzinumu, attiecas uz jebkādu pārvietošanu pāri robežām un ir it īpaši iecerēti, lai ļautu dalībvalstīm ievērot Protokola 2. panta 2. daļā noteikto galveno pienākumu.

34.    Tādējādi no Protokola konteksta, mērķa un satura analīzes, kas veikta šī atzinuma 26.–33. punktā, izriet, ka tā galvenais mērķis vai sastāvdaļa ir bioloģiskās daudzveidības aizsardzība pret nevēlamu ietekmi, ko var radīt darbības ar dzīviem modificētiem organismiem, it īpaši to pārvietošana pāri robežām.

35.    Taču Komisija uzskata, ka Protokols galvenokārt regulē starptautiskās tirdzniecības jomu. Tā šajā sakarā atsaucas uz Tiesas judikatūru, kurā ilgu laiku ir plaši interpretēts kopējās tirdzniecības politikas jēdziens (skat. iepriekš minēto Atzinumu 1/78, 45. punkts). Tas, ka noteiktu preču starptautiskās tirdzniecības tiesiskajam regulējumam ir mērķis, kas nav galvenokārt komerciāls, piemēram, vides vai cilvēku veselības aizsardzība, sadarbība attīstības jomā, ārējās un drošības politikas mērķi vai lauksaimniecības politikas mērķi, pēc Komisijas domām, nevar izslēgt Kopienas ekskluzīvo kompetenci un pamatot, piemēram, EKL 175. panta izmantošanu, ja minētie pasākumi ir speciāli izveidoti, lai regulētu Kopienas ārējo tirdzniecību (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus 1987. gada 26. marta lietā Komisija/Padome, 16.–20. lpp.; Černobiļas spriedumu, 17.–20. punkts; lietā Werner, 8.–11. punkts; lietā Leifer u.c., 8.–11. punkts, Centro‑Com, 26.–29.punkts, kā arī iepriekš minēto Atzinumu 1/78, 41.–46. punkts, un Atzinumu 1/94, 28.–34. punkts). Pasākumiem, kas regulē starptautisko tirdzniecību, faktiski bieži ir daudz dažādu mērķu, kas nenozīmējot, ka tie būtu jāveic uz dažādu Līguma tiesību normu pamata, kas attiecas uz šiem mērķiem.

36.    Komisija piebilst, ka nekomerciāli apsvērumi ir iekļauti PTO līgumā un tā pielikumos, it īpaši VVTT XX pantā, SFP un TTŠ līgumos, taču Tiesa tomēr Atzinuma 1/94 34. punktā nenoraidīja Kopienas ekskluzīvo kompetenci saskaņā ar Līguma 113. pantu noslēgt visus daudzpusējos līgumus preču tirdzniecības jomā.

37.    Šajā sakarā ir taisnība, ka saskaņā ar Protokola 1. panta tekstu “atbilstošas aizsardzības” nodrošināšana it īpaši attiecas uz dzīvo modificēto organismu “pārvietošanu” un ka “īpaša uzmanība” ir jāpievērš “pārrobežu apritei”. Taisnība arī, ka vairākas Protokola tiesību normas sevišķi attiecas uz šādas pārvietošanas kontroli, it īpaši, ja dzīvie modificētie organismi ir paredzēti tiešai izmantošanai pārtikā, lopbarībai vai pārstrādei, lai valsts iestādes spētu novērst vai samazināt risku, ko tie rada bioloģiskajai daudzveidībai vai cilvēku veselībai. Taču, pat pieņemot, ka, kā to dara Komisija, Protokolā noteiktās kontroles procedūras visbiežāk vai vismaz, izmantojot tirgus jēdzienu, dominējoši tiek piemērotas dzīvo modificēto organismu tirdzniecībai, no šī atzinuma 26.–30. punktā veiktās pārbaudes tomēr izriet, ka Protokols, ņemot vērā tā kontekstu, mērķi un saturu, ir instruments, kas domāts, lai galvenokārt novērstu bioloģiskos riskus, nevis veicinātu, atvieglotu vai regulētu tirdzniecību.

38.    Vispirms jāuzsver, ka saskaņā ar Protokola 3. panta k) punktu jēdziens “pārvietošana pāri robežām” “ir dzīvā modificētā organisma pārvietošana no vienas Puses uz otru Pusi ar nosacījumu, ka, ievērojot 17. un 24. pantu, pārrobežu pārvietošana ir arī pārvietošana starp Pusēm un valstīm, kas nav Puses”. Šī definīcija, kas ir ļoti plaša, aptver visu veidu dzīvo modificēto organismu pārvietošanu starp valstīm, neatkarīgi no tā, vai tas tiek veikts komerciālos nolūkos. Tā aptver ne tikai dzīvo modificēto organismu, “ko paredzēts tieši izmantot pārtikā, lopbarībai vai pārstrādei”, pārvietošanu lauksaimniecībā, bet arī nelikumīgu un “nejaušu” pārvietošanu pāri robežām, kā arī pārvietošanu labdarīgiem, zinātniskiem mērķiem vai sabiedriskajās interesēs.

39.    Tāpat Protokola 1. panta un 2. panta 2. daļas jēdzienu dzīvo modificēto organismu “pārvietošana”, “apstrāde” un “lietošana” salīdzināšana liecina par līgumslēdzēju pušu vēlmi ietvert visas darbības ar dzīvajiem modificētajiem organismiem, lai nodrošinātu “atbilstošu” bioloģiskās daudzveidības “aizsardzību”.

40.    Otrkārt, tas, ka daudziem starptautiskiem tirdzniecības līgumiem ir vairāki mērķi, kā arī plašā kopējās tirdzniecības politikas jēdziena interpretācija Tiesas judikatūrā neapstrīd atzinumu, ka Protokols ir dokuments, kas galvenokārt regulē vides aizsardzības politiku, pat ja preventīvie pasākumi var ietekmēt dzīvo modificēto organismu tirdzniecību. Ja tiktu pieņemta Komisijas interpretācija, tā faktiski padarītu lielā mērā liekas konkrētas Līguma tiesību normas vides aizsardzības politikas jomā, jo tiklīdz tiku atzīts, ka Kopienas darbība var ietekmēt tirdzniecību, paredzētais līgums ierindotos tirdzniecības politikas līgumu kategorijā. Jānorāda, ka EKL 3. panta 1. punkta l) apakšpunktā ir tieša atsauce uz vides politiku līdzīgi, kā šī paša panta b) apakšpunktā ir atsauce uz kopējo tirdzniecības politiku.

41.    Treškārt, lai cik lielas būtu praktiskās grūtības, kas saistītas ar jaukto līgumu īstenošanu un uz ko Komisija atsaucas, lai pamatotu EKL 133. panta, kurā Kopienai paredzēta ekskluzīva kompetence kopējās tirdzniecības politikas jomā, izmantošanu, tās nevar uzskatīt par būtiskām Kopienas lēmuma juridiskā pamata izvēlē (skat. iepriekš minēto Atzinumu 1/94, 107. punkts).

42.    Savukārt, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Protokola parakstīšanai Kopienas vārdā ir jābūt pamatotai uz vienu juridisko pamatu, kas ir specifisks vides politikai.

43.    Šajā sakarā, kā Tiesa jau ir lēmusi (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Peralta, 57. punkts, un lietā Safety Hi‑Tech, 43. punkts), EKL 174. pantā ir izvirzīti mērķi, kas sasniedzami vides politikā, bet EKL 175. pants veido juridisko pamatu Kopienas lēmumu pieņemšanai. Protams, EKL 174. panta 4. punktā ir īpaši paredzēts, ka “Kopienas sadarbības pasākumi” ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām “var būt nolīguma priekšmets [..], kurus apspriež un noslēdz saskaņā ar 300. pantu”. Tomēr šajā lietā Protokols ne tikai izveido “sadarbības pasākumus” vides aizsardzībā, bet it īpaši nosaka precīzus kontroles procedūru noteikumus, kas attiecas uz dzīvo ģenētiski modificēto organismu pārvietošanu pāri robežām, riska novērtēšanu un pārvaldību, apstrādi, transportēšanu, iepakošanu un identifikāciju.

44.    Tādējādi EKL 175. panta 1. punkts ir piemērots juridiskais pamats Protokola parakstīšanai Kopienas vārdā.

45.    Tāpēc vēl ir jāpārbauda, vai Kopienai saskaņā ar EKL 175. pantu piemīt ekskluzīva kompetence parakstīt Protokolu, jo pastāv sekundārie tiesību akti, kas pieņemti Kopienas ietvaros un attiecas uz bioloģisko drošību, bet tos var iespaidot dalībvalstu piedalīšanās Protokola noslēgšanas procesā (skat. AETR spriedumu, 22. punkts).

46.    Šajā sakarā pietiek konstatēt, ka Kopienas līmenī veikta tiesību aktu saskaņošana Protokola piemērošanas jomā katrā ziņā attiecas tikai uz mazu daļu no šīs jomas, kā pareizi minēja Apvienotās Karalistes valdība un Padome (skat. Direktīvu 90/219 un Direktīvu 90/220, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvu 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē (OV L 106, 1. lpp.), ar kuras 36. panta 1. punktu ir atcelta Direktīva 90/220).

47.    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Kopienai un tās dalībvalstīm ir dalīta kompetence parakstīt Protokolu.

Secinot

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric] un S. fon Bārs [S. von Bahr], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], L. Sevons [L. Sevón], M. Vatelē [M. Wathelet] (referents), R. Šintgens [R. Schintgen] un V. Skouris [V. Skouris],

uzklausījusi pirmo ģenerāladvokātu S. Albēru [S. Alber], ģenerāladvokātus F. Dž. Džeikobsu [F. G. Jacobs], F. Ležē [P. Léger], D. Ruisu‑Harabo Kolomeru [D. Ruiz‑Jarabo Colomer], Ž. Mišo [J. Mischo], A. Ticano [A. Tizzano], L. A. Hēlhudu [L. A. Geelhoed] un K. Štiksu‑Haklu [C. Stix‑Hackl],

sniedz šādu atzinumu:

Eiropas Kopienai un tās dalībvalstīm ir dalīta kompetence parakstīt Kartahenas protokolu par bioloģisko drošību.

Rodríguez Iglesias Jann Macken

Colneric von Bahr Gulmann

Edward La Pergola Puissochet

Sevón Wathelet Schintgen

      Skouris

Luksemburgā 2001. gada 6. decembrī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

R. Grass       G. C. Rodríguez Iglesias