PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS (piektā palāta)
2004. gada 9. novembrī (*)
Konkurence – Lēmums, ar kuru tiek konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Liellopu un teļa gaļas tirgus – Prasība atcelt tiesību aktu – Tiesas neierobežotā kompetence – Prasības iesniegšanas termiņš – Nokavēts iesniegšanas termiņš – Nepieņemamība
Lieta T‑252/03
Fédération nationale de l'industrie et des commerces en gros des viandes (FNICGV), Parīze (Francija), ko pārstāv P. Abegs [P. Abegg] un E. Prižēns [E. Prigent], avocats, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
ko atbalsta
Francijas Republika, ko pārstāv R. Abraāms [R. Abraham], Ž. de Bergs [G. de Bergues] un F. Mijons [F. Million], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, kuru pārstāv P. Olivers [P. Oliver] un F. Leljēvrs [F. Lelièvre], pārstāvji, kuri norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja,
par prasību, pirmkārt, atcelt naudas sodu, kas prasītājai uzlikts ar Komisijas 2003. gada 2. aprīļa Lēmuma 2003/600/EK par EK Līguma 81. panta piemērošanas procedūru 3. pantu (lieta COMP/C.38.279/F3 – Francijas liellopu un teļa gaļa) (OV L 209, 12. lpp.), un, pakārtoti, par prasību samazināt minēto naudas sodu.
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja P. Linda [P. Lindh], tiesneši R. Garsija‑Valdekasass [R. García‑Valdecasas] un Dž. D. Kuks [J. D. Cooke],
sekretārs H. Jungs [H. Jung],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Atbilstošās tiesību normas
1 Saskaņā ar EKL 225. panta 1. punktu un EKL 230. pantu Pirmās instances tiesa pārbauda, it īpaši, Komisijas pieņemto lēmumu likumību, un tā ir kompetenta saistībā ar šo lemt par kompetences trūkumu, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, EKL noteikumu pārkāpumu vai jebkuru ar tā piemērošanu saistīto tiesību normu pārkāpumu vai arī par pilnvaru nepareizu izmantošanu, ko iesniedz, it īpaši, jebkura fiziskā vai juridiskā persona, kura ir šo lēmumu adresāts.
2 Atbilstoši EKL 230. panta piektajai daļai prasība atcelt tiesību aktu ir jāiesniedz divu mēnešu laikā, skaitot no apstrīdētā lēmuma paziņošanas prasītājai. Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 102. punkta 2. daļu termiņu, kas atvēlēts tiesvedības uzsākšanai par iestādes pieņemtu aktu, pagarina, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, par fiksētu desmit dienu termiņu.
3 Atbilstoši EKL 229. pantam “regulas, ko saskaņā ar Līgumu pieņem Eiropas Parlaments kopā ar Padomi, kā arī Padome, var piešķirt Tiesai neierobežotu jurisdikciju [kompetenci] attiecībā uz šajās regulās paredzētajām sankcijām”.
4 Atbilstoši Padomes 1962. gada 6. februāra Regulai Nr. 17: Pirmā regula par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), “Tiesai ir neierobežota jurisdikcija [kompetence] Līguma 229. panta nozīmē pārskatīt lēmumus, ar ko Komisija noteikusi soda naudu vai periodisko soda maksājumu; tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto soda naudu vai periodisko soda maksājumu”.
Prāvas rašanās fakti
5 Ar 2003. gada 2. aprīļa Lēmumu saistībā ar EKL 81. panta piemērošanas procedūru (lieta COMP/C.38.279/F3 – Francijas liellopu un teļa gaļa) (OV L 209, 12. lpp., turpmāk tekstā – “Apstrīdētais lēmums”) Komisija konstatēja, ka prasītāja, federācija, kura pārstāv liellopu un teļu lopkautuves Francijā, ir pārkāpusi EKL 81. panta 1. punktu, noslēdzot ar citām liellopu un teļa gaļas nozares organizācijām Francijā vienošanās ar mērķi apturēt liellopu un teļa gaļas importu Francijā un noteikt minimālo cenu noteiktām liellopu un teļa gaļas kategorijām (Apstrīdētā lēmuma 1. punkts). Prasītājai tika noteikts naudas sods EUR 720 000 apmērā (Apstrīdētā lēmuma 3. pants).
Process un lietas dalībnieku prasījumi
6 Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā 2003. gada 7. jūlijā, prasītāja cēla šo prasību.
7 Ar atsevišķu dokumentu, kas iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā tajā pašā dienā, prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai apturētu, pirmkārt, Apstrīdētā lēmuma un, otrkārt, pienākuma sniegt bankas garantiju kā noteiktā naudas soda neiekasēšanas nosacījuma izpildi.
8 2003. gada 17. jūlijā Komisija iesniedza iebildi par pamata prasības un pieteikuma par pagaidu noregulējumu nepieņemamību.
9 2003. gada 18. jūlijā prasītāja iesniedza savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību.
10 2003. gada 7. oktobrī Francijas Republika iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā prasītājas prasījumu atbalstam. Ar 2003. gada 20. novembra rīkojumu Pirmās instances tiesas piektās palātas priekšsēdētājs atļāva Francijas Republikai iestāties lietā. 2003. gada 23. decembrī Francijas Republika iesniedza savu iestāšanās rakstu.
11 Ar Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 21. janvāra rīkojumu pieteikums par pagaidu noregulējumu tika noraidīts.
12 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt iebildi par nepieņemamību;
– pirmkārt, atcelt naudas sodu, kas prasītājai uzlikts ar Apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti, ļoti būtiski samazināt minētā naudas soda apmēru;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 Francijas Republikas, kas iestājusies lietā prasītājas atbalstam, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt Apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 Komisija lūdz prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu.
Par pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
15 Komisija uzsver, ka prasība ir acīmredzami nepieņemama, jo tā ir celta pēc EKL 230. pantā un Reglamenta 102. panta 2. punktā paredzētā divu mēnešu un desmit dienu prasības termiņa .
16 Prasītāja atzīmē, ka tās celtā prasība par Apstrīdēto lēmumu ir “neierobežotas kompetences prasība”, kas balstās uz EKL 229. pantu. Tā rezultātā ar savu prasību tā neapstrīd ne pārkāpuma, ne arī soda uzlikšanas principu. Tā aprobežojas ar uzliktā soda apstrīdēšanu, kas tai šķiet neatbilstošs un pārmērīgs. Šajā sakarā prasītāja uzskata, ka “neierobežotas kompetences prasība” nav pakļauta nekādiem termiņa nosacījumiem.
Pirmās instances tiesas vērtējums
17 Atbilstoši Reglamenta 114. pantam, ja lietas dalībnieks to lūdz, Pirmās instances tiesa var pieņemt lēmumu par nepieņemamību, neizskatot lietu pēc būtības, pie nosacījumiem, kas paredzēti šī panta 3. un 4. punktā. Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa uzskata, ka lietas materiāli sniedz pietiekamu informāciju, un nolemj pieņemt lēmumu, neuzsākot mutvārdu procesu un neizskatot lietu pēc būtības.
18 Prasītāja būtībā uzskata, ka tās prasība ir pamatota ar EKL 229. pantu. Tādējādi tā nav pakļauta divu mēnešu termiņam, pēc kura tiek zaudētas tiesības iesniegt prasību saskaņā ar EKL 230. panta piekto daļu, kurš ir piemērojams tikai prasībām atcelt tiesību aktu, kas paredzētas EKL 230. pantā.
19 Šis arguments nevar tikt pieņemts.
20 Atbilstoši EKL 220. pantam Eiropas Kopienu Tiesa un Pirmās instances tiesa savas attiecīgās kompetences ietvaros nodrošina tiesiskumu Līguma interpretēšanā un piemērošanā.
21 EKL 225. panta 1. punkts Nicas Līguma redakcijā uzskaita prasības, kas ietilpst Pirmās instances tiesas kompetencē. Šis noteikums neietver nevienu atsauci uz EKL 229. pantu, bet tas tieši min EKL 230. pantu (prasība atcelt tiesību aktu), EKL 232. pantu (prasība par bezdarbību), EKL 235. pantu (prasība par zaudējumu atlīdzību), EKL 236. pantu (civildienesta lietas) un EKL 238. pantu (prasības, pamatojoties uz šķīrējklauzulām, kas ietvertas līgumos, kurus noslēgusi Kopiena vai kuri noslēgti Kopienas vārdā). EKL 229. pants nav starp tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas ietilpst Pirmās instances tiesas kompetencē.
22 Pretēji prasītājas izvirzītajam apgalvojumam, līgums neatzīst “neierobežotas kompetences prasību” kā autonomu tiesību aizsardzības līdzekli. EKL 229. pants aprobežojas ar to, ka tas paredz, ka atbilstoši Līguma noteikumiem pieņemtas regulas var piešķirt Kopienu tiesām neierobežotu kompetenci attiecībā uz sankcijām, kas paredzētas šajās regulās.
23 Pamatojoties uz EKL 229. pantu, dažādas regulas ir piešķīrušas Kopienu tiesām neierobežotu kompetenci attiecībā uz sankcijām. Tostarp Regulas Nr. 17 17. pants paredz, ka “Tiesai ir neierobežota jurisdikcija [neierobežota kompetence] Līguma 229. panta nozīmē pārskatīt lēmumus, ar ko Komisija noteikusi soda naudu vai periodisko soda maksājumu”.
24 Pirmās instances tiesa neierobežotas kompetences ietvaros, kuru tai piešķir EKL 229. pants un Regulas Nr. 17 17. pants, ir kompetenta izvērtēt naudas soda apmēra atbilstību (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑248/98 P KNP BT/Komisija, Recueil, I‑9641. lpp., 40. punkts, spriedums lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija, Recueil, I‑9693. lpp., 42. punkts, un spriedums lietā C‑280/98 P Weig/Komisija, Recueil, I‑9757. lpp., 41. punkts). Neierobežotās kompetences ietvaros Kopienu tiesu pilnvaras neaprobežojas, kā tas paredzēts EKL 231. pantā, ar Apstrīdētā lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu, bet ļauj tam grozīt ar lēmumu noteikto sankciju.
25 Tomēr šo neierobežoto kompetenci Kopienu tiesas var izmantot tikai Kopienu institūciju tiesību aktu pārbaudes un, it īpaši, prasību atcelt tiesību aktu ietvaros. EKL 229. panta vienīgās sekas ir paplašināt Kopienu tiesu plašās pilnvaras, kuras tām ir EKL 230. panta prasības ietvaros. Tādējādi prasība, ar kuru Kopienu tiesai ir lūgts izmantot tās neierobežoto kompetenci attiecībā uz lēmumu, kas uzliek naudas sodu, noteikti aptver vai ietver lūgumu pilnībā vai daļēji atcelt šo lēmumu. Tādējādi šādas prasības celšanai ir jāievēro EKL 230. panta piektajā daļā noteiktais termiņš.
26 Tātad, tā kā šī prasība ir celta pēc termiņa, kas paredzēts EKL 230. panta piektajā daļā, ieskaitot pagarinājumu, kas pamatojas uz attāluma apsvērumiem, kas paredzēts Reglamenta 102. panta 2. punktā, tā ir jānoraida kā novēlota. Tā rezultātā, tā kā Apstrīdētais lēmums tika paziņots prasītājai 2003. gada 10. aprīlī, divu mēnešu un desmit dienu termiņš bija beidzies, kad prasība tika iesniegta Pirmās instances tiesas kancelejā 2003. gada 7. jūlijā.
27 Attiecīgi prasība ir jānoraida kā nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
28 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija nav iesniegusi prasījumu attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem pamata lietā, prasītāja un Komisija sedz savus izdevumus pašas.
29 Lēmums par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību tika atliks ar Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 21. janvāra rīkojumu, kas noraidīja pieteikumu. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību saskaņā ar Komisijas prasījumiem attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem attiecībā uz šo pēdējo procesu.
30 Piemērojot Reglamenta 87. panta 4. punktu, Francijas Republika, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)
izdod rīkojumu :
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) prasītāja un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pamata lietā pašas;
3) prasītāja sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus pagaidu noregulējuma procesā;
4) Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Luksemburgā 2004. gada 9. novembrī.