Language of document : ECLI:EU:C:2008:167

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2008. gada 13. martā 1(1)

Lieta C‑454/06

pressetext Nachrichtenagentur GmbH

(Bundesvergabeamt (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi – Ziņu aģentūras – Jēdziens “piešķiršana” – Līguma grozījumi – Sarunu procedūra, iepriekš nepublicējot paziņojumu par konkursu – Ekskluzīvās tiesības – Pakalpojumu sniedzēja spēju pamatojums – “Essential facilities” – Efektīva tiesiskā aizsardzība – Direktīva 92/50/EEK un Direktīva 89/665/EEK






I –    Ievads

1.        Izskatāmajā lietā Austrijas Bundesvergabeamt [Federālais Publisko iepirkumu birojs] uzdod Tiesai ārkārtīgi plašu jautājumu kopu par dažādu publisko līgumu tiesību jomas Kopienu tiesību normu interpretāciju. Turklāt galvenais ir jautājums par jēdziena “piešķiršana” interpretāciju tiesību normu par publiskiem iepirkumiem izpratnē. It īpaši ir jāprecizē, kādu nosacījumu gadījumā esošā līguma grozījumus var uzskatīt par atkārtota pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma noslēgšanu, no kā izriet, ka pirms tam, iespējams, ir jārīko piešķiršanas procedūra un ka noraidītajiem uzņēmumiem ir tiesības uz tiesisko aizsardzību.

2.        Attiecīgā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā ir nikns strīds par ziņu aģentūru pakalpojumu sniegšanu Austrijas federālajām iestādēm, kurā pressetext Nachrichtenagentur, kas ir salīdzinoši jauns attiecīgo pakalpojumu piedāvātājs Austrijas tirgū, izmantojot tiesiskos līdzekļus, vēršas pret līgumattiecībām, kas tradicionāli pastāv starp Austrijas Republiku un ilggadējo Austria Presse Agentur un kas attiecīgi 2000., 2001. un 2005. gadā tika grozītas.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

3.        Atbilstošās Kopienu tiesību normas attiecīgajā lietā veido divas direktīvas publisko iepirkumu jomā, proti:

–        Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai] (2) (turpmāk tekstā – “Direktīva 92/50”) un

–        Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīva 89/665/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas [pārsūdzības] procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām [piegādes un būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības] (3), ko groza Direktīva 92/50 (turpmāk tekstā – “Direktīva 89/665”) (4).

 Atbilstošie Direktīvas 92/50 noteikumi

4.        Direktīvas 92/50 I sadaļas vispārīgo noteikumu 1. panta f) punktā ir minēts šāds jēdziens:

“[Šajā direktīvā] “sarunu procedūras” ir tādas valstu procedūras, kas paredz to, ka līgumslēdzējas iestādes apspriežas ar pašu izraudzītiem pakalpojumu sniedzējiem un ar vienu vai vairākiem no viņiem vienojas par līguma noteikumiem.”

5.        Direktīvas 92/50 3. pants, kas arī atrodas I sadaļā, izvilkuma veidā ir šāds:

“1.      Piešķirot valsts pakalpojumu līgumus [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības] vai organizējot projektu konkursus, līgumslēdzējas iestādes piemēro procedūras, kas pielāgotas šās direktīvas noteikumiem.

2.      Līgumslēdzējas iestādes nodrošina to, ka pakalpojumu sniedzējus nediskriminē.

[..]”

6.        Direktīvas 92/50 II sadaļā ar virsrakstu “Divējāda piemērošana” ir ietverts 8.–10. pants, kuros ir noteikts šādi:

“8. pants

Līgumus, kuru priekšmets ir I A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, [slēgšanas tiesības] piešķir saskaņā ar III līdz VI sadaļas noteikumiem.

9. pants

Līgumus, kuru priekšmets ir I B pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, [slēgšanas tiesības] piešķir saskaņā ar 14. un 16. pantu.

10. pants

Līgumus, kuru priekšmets ir I A un I B pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, [slēgšanas tiesības] piešķir saskaņā ar III līdz VI sadaļas noteikumiem, ja I A pielikumā uzskaitīto pakalpojumu vērtība ir lielāka par I B pielikumā uzskaitīto pakalpojumu vērtību. Ja tā nav, tos piešķir saskaņā ar 14. un 16. pantu.”

7.        Direktīvas 92/50 III sadaļas virsraksts ir “Piešķiršanas procedūru izvēle un noteikumi, kas regulē projektu konkursus”. Tā ietver 11. panta 3. punktu, kurā ir noteikts šāds regulējums:

“Šādos gadījumos līgumslēdzējas iestādes var piešķirt valsts pakalpojumu līgumus [pakalpojumu publisko līgumu slēgšanas tiesības] ar sarunu procedūru, iepriekš nepublicējot paziņojumu par līgumu:

[..]

b)      ja tehnisku vai māksliniecisku iemeslu dēļ vai tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar ekskluzīvu tiesību aizsardzību, pakalpojumus var sniegt tikai konkrēts pakalpojumu sniedzējs;

[..].”

8.        Direktīvas 92/50 31. panta 3. punktā, kas ietverts VI sadaļā, ir noteikts šādi:

“Ja jebkāda attaisnojoša iemesla dēļ pakalpojumu sniedzējs nevar nodrošināt atsauces, ko lūdz līgumslēdzēja iestāde, viņš savu saimniecisko un finansiālo stāvokli var pierādīt ar jebkādu citu dokumentu, ko līgumslēdzēja iestāde uzskata par piemērotu.”

 Atbilstošie Direktīvas 89/665 noteikumi

9.        Direktīvas 89/665 1. pantā ir noteikts šādi:

“1.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka līgumslēdzēju iestāžu lēmumus saistībā ar līgumu [slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūrām, uz ko attiecas Direktīva 71/305/EEK, Direktīva 77/62/EEK [un Direktīva 92/50/EEK], var efektīvi un jo īpaši iespējami ātri pārskatīt [pārsūdzēt] saskaņā ar nākamajos pantos un jo īpaši 2. panta 7. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka šādos lēmumos ir pārkāpti Kopienas tiesību akti valsts līgumu [publiskā iepirkuma] jomā vai valstu normas, kas īsteno šos tiesību aktus.

2.      Dalībvalstis nodrošina, lai tādēļ, ka šajā direktīvā ir nošķirti valstu noteikumi, kas īsteno Kopienas tiesību aktus, no citiem valstu noteikumiem, nerastos diskriminācija starp uzņēmumiem, kas saistībā ar līguma [slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūru iesniedz prasību sakarā ar kaitējumu.

3.      Dalībvalstis nodrošina to, lai saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, izskatīšanas [pārsūdzības] procedūras būtu pieejamas vismaz katrai tādai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt tiesības noslēgt konkrētu piegādes vai uzņēmuma līgumu valsts vajadzībām un kurai ir nodarīts kaitējums vai ir iespējams, ka tiks nodarīts kaitējums varbūtēja pārkāpuma dēļ. Konkrēti, dalībvalstis var prasīt, ka personai, kas cenšas panākt izskatīšanu [pārsūdzēt], iepriekš jāpaziņo līgumslēdzējai iestādei par varbūtējo pārkāpumu un par savu nodomu censties panākt izskatīšanu [iesniegt pārsūdzību].”

10.      Direktīvas 89/665 2. pantā ir noteikts šādi:

“1.      Dalībvalstis nodrošina to, lai tiesību aktos, kas pieņemti sakarā ar 1. pantā noteikto izskatīšanas [pārsūdzības] procedūru, būtu paredzēts pilnvarojums:

[..]

b)      atcelt nelikumīgi pieņemtus lēmumus vai nodrošināt to atcelšanu [..];

c)      atlīdzināt zaudējumus personām, kam pārkāpuma dēļ nodarīts kaitējums.

2.      Pilnvaras, kas minētas 1. punktā, var piešķirt atsevišķām iestādēm, kas ir atbildīgas par dažādiem izskatīšanas [pārsūdzības] procedūras aspektiem.

[..]

5.      Dalībvalstis var paredzēt, ka, ja zaudējumu atlīdzināšanu pieprasa, pamatojoties uz to, ka lēmums ir pieņemts nelikumīgi, iestādei, kurai ir vajadzīgās pilnvaras, vispirms ir jāatceļ apstrīdētais lēmums.

[..]”

B –    Valsts tiesības

11.      No Austrijas tiesību normām ir jāizceļ Bundesvergabegesetz [Federālais likums par publiskā iepirkuma līgumiem] 331. pants likuma redakcijā, kas stājās spēkā 2006. gada 1. februārī (5) (turpmāk tekstā – “BVergG 2006”), kas ir pamats pārbaudes procedūrai, ko veic Bundesvergabeamt un kas izvilkuma veidā ir šāds:

“1.      Ja apgalvoto nelikumību dēļ uzņēmējam, kas ir ieinteresēts noslēgt līgumu, kurš ietilpst šī federālā likuma piemērošanas jomā, ir nodarīts kaitējums, viņš var prasīt, lai tiek veikta pārbaude, vai

1)      izvēle veikt tiešu tiesību piešķiršanu vai publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, iepriekš nepublicējot paziņojumu par konkursu, ir nelikumīga, jo ir pretrunā ar šo likumu vai šajā jomā pieņemtajiem rīkojumiem, vai tieši piemērojamām Kopienu tiesībām, vai

[..]

4)      lēmums par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu tieši vienam uzņēmējam, publiskā iepirkuma procedūrā nepiedaloties citiem uzņēmējiem, pamatojoties uz šī likuma noteikumiem, ir acīmredzami nepieņemams.”

12.      Saskaņā ar BVergG 2006 332. panta 2. un 3. punktu tiesības uz pārbaudi, kas ir noteiktas BVergG 2006 331. pantā, zaudē savu spēku sešus mēnešus pēc līguma piešķiršanas.

13.      No BVergG 2006 132. panta 3. punkta izriet, ka ar brīdi, kad stājas spēkā pozitīvs pārbaudes lēmums par pieteikumu, kas iesniegts atbilstoši attiecīgā likuma 331. panta 1. punkta 4. apakšpunktam, līgumattiecības zaudē savu spēku.

14.      No pārbaudes procedūras ir jānošķir prasība par zaudējumu atlīdzību, kas ir Austrijas civillietu tiesas, bet ne Bundesvergabeamt kompetencē. Saskaņā ar BVergG 2006 341. panta 2. punktu prasība par zaudējumu atlīdzību ir pieņemama tikai tādā gadījumā, ja iepriekš sekmīgi ir noritējusi pārbaudes procedūra.

III – Fakti un pamata prāva

15.      Attiecīgās lietas pamatā ir fakti, kurus, pamatojoties uz iesniedzējtiesas rīkojumā sniegto informāciju, var apkopot šādi.

1)      Lietā iesaistītās ziņu aģentūras

16.      Austria Presse Agentur (turpmāk tekstā – “APA”) kā kooperatīva sabiedrība (6) tika nodibināta (7) Austrijā pēc Otrā Pasaules kara, turklāt kooperatīva biedru vidū ir gandrīz visi Austrijas dienas laikraksti, kā arī Austrijas radio ORF. APA kopā ar savām koncerna sabiedrībām ir tirgus līdere Austrijas ziņu aģentūru vidū un tradicionāli sniedz Austrijas Republikai dažādus ziņu aģentūras pakalpojumus.

17.      Pressetext Nachrichtenagentur GmbH (turpmāk tekstā – “PN”) Austrijas ziņu aģentūru tirgū darbojas kopš 1999. gada, tomēr līdz šim tā federālajām iestādēm ir sniegusi preses paziņojumu pakalpojumus tikai nelielā apmērā. Turklāt PN ir mazāk žurnālistu nekā APA un tai nav tik liela arhīva kā APA. 2004. gadā PN piedāvāja Austrijas Republikai savus ziņu aģentūras pakalpojumus, tomēr attiecīgā piedāvājuma rezultātā netika noslēgts līgums.

2)      Strīdīgās līgumattiecības starp APA un Austrijas Republiku

18.      1994. gadā, tātad vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, Austrijas Republika ar APA noslēdza tā saukto pamata līgumu, kas paredzēja noteiktu maksas pakalpojumu sniegšanu (8). Būtībā šis pamata līgums ļauj federālajām pārvaldēm aplūkot aktuālo informāciju un izmantot to (“pamata pakalpojumi”), meklēt vēsturisku informāciju un vēsturiskus paziņojumus presei no APA datu bāzes “APADok”, izmantot APA oriģinālā teksta sistēmu “OTS” gan savām vajadzībām, gan arī tam, lai izplatītu pašu federālo pārvalžu paziņojumus presei. APADok datu bāzē ir iekļauti pamata pakalpojumu dati par laiku no 1988. gada 1. janvāra un OTS paziņojumi par laiku no 1989. gada 1. jūnija.

19.      Pamata līgums tika noslēgts uz nenoteiktu laiku, turklāt tika panākta vienošanās par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas, atbilstoši kurai līgumu varēja izbeigt agrākais 1999. gada 31. decembrī. Pamata līgumā tika iekļauts arī noteikums par pirmā cenu paaugstinājuma termiņu, katra paaugstinājuma maksimālo summu un cenu indeksāciju, pamatojoties uz 1986. gada patēriņa cenu indeksu, turklāt par atskaites kritēriju ņemot 1994. gadam aprēķināto indeksa skaitli.

20.      2000. gada septembrī APA nodibināja meitas sabiedrību APA‑OTS Originaltext‑Service GmbH (turpmāk tekstā – “APA‑OTS”), kas tai piederēja 100% apmērā. Abas sabiedrības savā starpā ir noslēgušas līgumu par peļņas un zaudējumu izslēgšanu, no kura pēc APA un APA‑OTS sniegtās informācijas izriet, ka APA‑OTS finansiāli, pēc uzbūves un saimnieciskā ziņā ir APA uzņēmuma sastāvdaļa un tai uzņēmuma pārvaldībā ir jāņem vērā APA norādījumi. Vēl APA‑OTS gada pārpalikums ir jāpārskaita APA, turpretī APA ir jāapmaksā varbūtējās APA‑OTS gada deficīta summas.

21.      APA pārnesa uz APA‑OTS oriģinālā teksta sistēmas OTS darbību. Austrijas Republikai šīs izmaiņas tika paziņotas 2000. gada oktobrī, turklāt, atbildot uz Bundeskanzleramt [Federālās kancelejas] pieprasījumu, APA darbinieks, kurš tiesīgs pārstāvēt uzņēmumu, apstiprināja, ka APA pēc meitas uzņēmuma izveidošanas “solidāri” ir atbildība kopā ar APA‑OTS un “ierasto pakalpojumu” ziņā nekas nemainīsies. Saskaņā ar Bundeskanzleramt sniegto informāciju tā piekrita, ka turpmāk OTS pakalpojumus sniegs APA‑OTS, un ar šo brīdi atlīdzību par šiem pakalpojumiem maksāja tieši APA‑OTS.

22.      2001. gadā ar pirmo papildu vienošanos tika grozīti 1994. gada pamata līguma noteikumi par atlīdzību. Attiecīgā papildu vienošanās noteica atlīdzības pārrēķinu no Austrijas šiliņiem uz eiro, kā arī maksimālo atlīdzību (9) par federālo pārvalžu paziņojumu iekļaušanu OTS 2002., 2003. un 2004. gadā, ko nevarēja paaugstināt. Turklāt, piemērojot jaunu indeksu, kas aizstāja pamata līgumā izmantoto, tika pielāgota indeksācijas klauzula.

23.      Otrajā papildu vienošanās dokumentā 2005. gada oktobrī, kas stājās spēkā 2006. gada 1. janvārī, ir noteikti vēl divi grozījumi pamata līgumā pirmās papildu vienošanās redakcijā – atlaide maksājumiem par datu izmantošanu tiešsaistes režīmā no APA datu bāzēm tika palielināta no 15 % uz 25 %, un puses no jauna vienojās par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas līdz 2008. gada 31. decembrim.

3)      Procedūra Bundesvergabeamt (pārbaudes procedūra)

24.      PN pieprasa Bundesvergabeamt tiesisko aizsardzību pret no tās viedokļa nelikumīgiem darījumiem, kas neatbilst tiesībām publisko iepirkumu jomā, saistībā ar APA‑OTS kā pakalpojuma sniedzēja Austrijas Republikai iesaistīšanu un abu papildu vienošanos noslēgšanu pie pamata līguma starp APA un Austrijas Republiku.

25.      2006. gada 4. un 19. jūlijā PN iesniedza Bundesvergabeamt pieteikumus, kuros tā lūdza saskaņā ar BVerG 2006 331. pantu atzīt, ka līguma sadalīšana sakarā ar APA pārstrukturēšanu 2000. gadā, kā arī 2001. un 2005. gada papildu vienošanās pie pamata līguma, ko APA dēvē par “publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu de facto”, ir nelikumīgi pasākumi. Pakārtoti tā lūdz atzīt, ka attiecīgo publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru izvēle ir bijusi nelikumīga (10).

26.      Attiecībā uz pieteikumu termiņiem Bundesvergabeamt norāda, ka, lai gan apstrīdētās darbības ir notikušas 2000., 2001. un 2005. gadā, tiesiskās aizsardzības līdzeklis, ar ko var vērsties pret prettiesisku publiskā iepirkuma tiesību piešķiršanu, – pārbaudes procedūra, kuras rezultātā līgums var tikt anulēts, – ir radīts tikai vēlāk un stājās spēkā 2006. gada 1. februārī. Šim tiesiskās aizsardzības līdzeklim paredzētais termiņš ir seši mēneši, skaitot no nelikumīgās līguma piešķiršanas dienas. Tomēr Bundesvergabeamt uzskata par atbilstošu piemērot Allgemeines Bürgerliches Gesetzbuch [Austrijas Civilkodeksa] (turpmāk tekstā – “ABGB”) 1496. pantu, kurā ir noteikts, ka noilguma termiņi nevar sākties, ja nedarbojas pienācīga tiesiskā aizsardzība, ar nosacījumu, ka šāda piemērošana ir saderīga ar Kopienu tiesībām.

IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

27.      Ar 2006. gada 7. novembra rīkojumu, kas izdots 2006. gada 10. novembrī un Tiesā saņemts 2006. gada 13. novembrī, Bundesvergabeamt apturēja procedūru un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai jēdziens “piešķirot” Direktīvas 92/50/EEK 3. panta 1. punktā un jēdziens “piešķirt” Direktīvas 92/50/EEK 8. un 9. pantā ir interpretējams tādējādi, ka tas ietver arī tādus apstākļus, kuros līgumslēdzēja iestāde nākotnē plāno izmantot pakalpojumu sniedzēja, kas ir kapitālsabiedrība, pakalpojumus, ja iepriekš šos pakalpojumus ir sniedzis cits pakalpojumu sniedzējs, kas, no vienas puses, ir vienīgais nākamā pakalpojumu sniedzēja sabiedrības dalībnieks un, no otras puses, kontrolē nākamo pakalpojumu sniedzēju, dodot tam norādījumus? Vai šādā gadījumā ir juridiski nozīmīgi, ka līgumslēdzējai iestādei nav garantijas, ka nākamā pakalpojumu sniedzēja kapitāla daļas sākotnējā līguma termiņa laikā pilnībā vai daļēji netiks pārdotas trešajām personām, kā arī tai nav garantijas, ka visa līguma termiņa laikā netiks mainīts pakalpojumu sniedzēja, kas sākotnēji dibināts kā kooperatīvs, dalībnieku sastāvs?

2)      Vai jēdziens “piešķirot” Direktīvas 92/50/EEK 3. panta 1. punktā un jēdziens “piešķirt” Direktīvas 92/50/EEK 8. un 9. pantā ir interpretējams tādējādi, ka tas ietver arī tādus apstākļus, kuros līgumslēdzēja iestāde ar pakalpojumu sniedzējiem uz nenoteiktu laiku noslēgtā līguma par kopīgu pakalpojumu sniegšanu spēkā esamības laikā vienojas par atlīdzības grozījumiem par atsevišķiem līgumā noteiktiem pakalpojumiem un no jauna formulē indeksācijas klauzulu, ja šie grozījumi rada izmaiņas atlīdzībās un tiek veikti sakarā ar pāreju uz eiro?

3)      Vai jēdziens “piešķirot” Direktīvas 92/50/EEK 3. panta 1. punktā un jēdziens “piešķirt” Direktīvas 92/50/EEK 8. un 9. pantā ir interpretējams tādējādi, ka tas ietver arī tādus apstākļus, kuros līgumslēdzēja iestāde ar pakalpojumu sniedzējiem uz nenoteiktu laiku noslēgtā līguma par kopīgu pakalpojumu sniegšanu spēkā esamības laikā, veicot, no vienas puses, līguma grozījumus, šīs jaunās vienošanās noslēgšanas brīdī no jauna vienojas par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas uz trim gadiem, kas iepriekš vairs nebija spēkā, turklāt, no otras puses, veicot šos līguma grozījumus, tiek paredzētas lielākas atlaides nekā līdz šim par noteiktām, no to daudzuma atkarīgām atlīdzībām noteiktā pakalpojumu jomā?

4)      Ja uz vienu no pirmajiem trim prejudiciālajiem jautājumiem attiecībā uz tiesību piešķiršanu šo jautājumu izpratnē tiktu atbildēts apstiprinoši:

Vai Direktīvas 92/50/EEK 11. panta 3. punkta b) apakšpunkts vai citas Kopienu tiesību normas, it īpaši pārskatāmības princips, ir interpretējamas tādējādi, ka līgumslēdzējai iestādei ir tiesības vienā pakalpojumu līgumā sarunu procedūras laikā, iepriekš nepublicējot paziņojumu par konkursu, piešķirt tiesības sniegt pakalpojumus, ja daļai no šiem pakalpojumiem ir piemērojamas ekskluzīvās tiesības, kas noteiktas Direktīvas 92/50/EEK 11. panta 3. punkta b) apakšpunktā? Vai arī pārskatāmības princips vai attiecīgi citas Kopienu tiesību normas lielākoties saistībā ar neprioritāriem pakalpojumiem publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas ietvaros prasa, lai šādā gadījumā tomēr tiktu publicēts paziņojums par konkursu, pirms tiek piešķirtas publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, lai ieinteresētajiem uzņēmumiem būtu iespēja pārbaudīt, vai tiek piešķirtas tiesības slēgt līgumu attiecībā uz pakalpojumiem, kam piemēro ekskluzīvās tiesībās? Vai arī Kopienu tiesību normas par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu paredz, ka šādā gadījumā attiecībā uz pakalpojumiem – atkarībā no tā, vai ir piemērojamas ekskluzīvas tiesības vai nē, – tiesības slēgt līgumu var tikt piešķirtas tikai atsevišķas publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras ietvaros, lai vismaz daļēji nodrošinātu konkurenci, piešķirot publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības?

5)      Ja uz ceturto prejudiciālo jautājumu tiktu atbildēts tādējādi, ka līgumslēdzēja iestāde attiecībā uz pakalpojumiem, kam nepiemēro ekskluzīvās tiesības, un pakalpojumiem, kam piemēro ekskluzīvās tiesībās, tiesības slēgt publiskā iepirkuma līgumu var piešķirt vienas tiesību piešķiršanas procedūras ietvaros:

Vai uzņēmējs, kam nav rīcības tiesības attiecībā uz datiem, kas piemēro uzņēmuma, kam ir dominējošs stāvoklis tirgū, ekskluzīvās tiesības, var pamatot savu atbilstību tiesību piešķiršanas prasībām attiecībā uz jaudu, kas vajadzīga, lai publiskajai līgumslēdzējai iestādei sniegtu pakalpojumus pilnā apmērā, ar to, ka uzņēmējs norāda uz EKL 82. pantu un no tā noteikumiem izrietošo pienākumu tādiem uzņēmumiem, kam ir tiesības rīkoties ar datiem, kam ir dominējošs stāvoklis tirgū un kas atrodas ES dalībvalstī, nodot datus tālāk saskaņā ar atbilstošiem nosacījumiem?

6)      Ja uz pirmo, otro un trešo prejudiciālo jautājumu tiktu atbildēts tādējādi, ka sakarā ar to, ka 2000. gadā ir notikusi daļēja līguma pārņemšana un/vai veikti iepriekš minētie – precīzāk, divi – līguma grozījumi, ir notikušas jaunas publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras; un ja uz ceturto prejudiciālo jautājumu tiktu atbildēts tādējādi, ka līgumslēdzējai iestādei, piešķirot tiesības slēgt līgumu par pakalpojumu sniegšanu, kam nav piemērojamas ekskluzīvās tiesībās, atsevišķas publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras ietvaros vai piešķirot tiesības slēgt līgumu par visiem pakalpojumiem kopumā (šajā gadījumā – paziņojumi presei, pamata pakalpojumi un izmantošanas tiesības attiecībā uz APADok), pārskatāmības un iespējas pārbaudīt plānotos publiskos iepirkumus nolūkā iepriekš bija jāpublicē paziņojums par konkursu:

Vai Direktīvas 89/665/EEK 1. panta 3. punktā minētais jēdziens “kaitējums” vai attiecīgi Direktīvas 89/665/EEK 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētais vārdu salikums “nodarīts kaitējums” ir interpretējams tādējādi, ka uzņēmumam jau tādā gadījumā, kāds ir šajā lietā, ir nodarīts kaitējums Direktīvas 89/665/EEK noteikumu izpratnē, ja tam liegta iespēja piedalīties publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, jo līgumslēdzēja iestāde pirms publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas nav publicējusi paziņojumu par konkursu, pamatojoties uz kuru uzņēmums būtu varējis pieteikties vai iesniegt piedāvājumu, vai arī prasīt, lai publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru kontrolējošā iestāde pārbauda, vai nepastāv iespējamas ekskluzīvās tiesības?

7)      Vai Kopienu tiesību līdzvērtības princips, efektīvas juridiskās aizsardzības princips jeb efektivitātes princips, ņemot vērā arī citas Kopienu tiesību normas, ir interpretējams tādējādi, ka uzņēmējam attiecībā pret dalībvalsti ir piešķirtas subjektīvas un beznosacījuma tiesības, jo pēc lēmuma par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu pieņemšanas tam ir tiesības kompetentajās iestādēs iesniegt prasību par kaitējuma atlīdzību sakarā ar Kopienu tiesību normu par līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu pārkāpumu vismaz sešu mēnešu laikā pēc tam, kad bijusi iespēja saņemt informāciju par prettiesisku publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, turklāt tam jāpiešķir papildu termiņi par periodiem, kuros nav bijusi iespēja celt prasību, jo nav bijis atbilstoša pamata valsts likumdošanā, ja prasību par kaitējuma atlīdzību, kas pamatotas ar valsts tiesiskā regulējuma pārkāpumu, saskaņā ar valsts tiesību sistēmu noilguma termiņš parasti ir 3 gadi no kaitējuma un kaitējumu nodarījušās personas noskaidrošanas brīža, un, ja noteiktās tiesību jomās nepastāv tiesiskā aizsardzība, arī noilguma termiņi nesākas (neturpinās)?”

28.      PN, APA un APA‑OTS, Austrijas Republika un Eiropas Kopienu Komisija ir iesnieguši rakstveida un mutvārdu apsvērumus tiesvedībā Tiesā. Turklāt rakstveida apsvērumus tiesvedībā iesniedza Austrijas Federālās kancelejas prezidijs, kas darbojas kā līgumslēdzēja iestāde, un Lietuvas valdība. Francijas valdība sniedza mutvārdu apsvērumus.

V –    Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība

29.      Pirms pievēršos prejudiciālo jautājumu saturam, jāsniedz dažas īsas iepriekšējas piezīmes par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.

1)      Par Bundesvergabeamt tiesībām uzdot prejudiciālus jautājumus

30.      Austrijas Bundesvergabeamt ir ar likumu izveidota pastāvīga institūcija, kuras ekskluzīvā kompetencē ir publisko iepirkumu gadījumi, kuros kā līgumslēdzējs darbojas federācija (11). Iesniegtos pieteikumus tā izskata, pamatojoties uz Austrijas federālajām tiesību normām. Turklāt tā vienlaicīgi ir gan pirmā, gan pēdējā instance (12). Tās locekļus, tiem pildot uzticētos pienākumus, nesaista nekādi rīkojumi, un tos ieceļ uz vismaz pieciem gadiem, daļēji arī uz nenoteiktu laiku (13).

31.      Tādējādi Bundesvergabeamt ir tiesa EKL 234. panta izpratnē (14) un ir tiesīga iesniegt Tiesai lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tādējādi Tiesa jau vairākkārt (15) ir atbildējusi uz Bundesvergabeamt lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu (16).

2)      Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību kopumā

32.      APA un APA‑OTS izteiktā kritika par sarežģīto un grūti izprotamo lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu formulējumu nemaina apstākli, ka prejudiciālie jautājumi kopumā vēl ir saprotami. No Bundesvergabeamt sniegtajiem paskaidrojumiem nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pietiekami skaidri izriet, kādā faktu un juridiskajā kontekstā iekļaujas jautājumi un kādēļ Bundesvergabeamt uzskata tos par nozīmīgiem izskatāmās lietas izlemšanā.

33.      It īpaši no nolēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jānoskaidro, vai valsts procesā par noteiktiem faktiem ir jāiesniedz plaši pierādījumi vai arī pamata procesā var pieņemt galīgo spriedumu arī bez šiem pierādījumiem.

34.      Šajā sakarā jānorāda, ka valsts tiesa izlemj, kurā procedūras posmā šai tiesai ir jāuzdod prejudiciāls jautājums Tiesai (17). Svarīgi ir, vai iesniedzējtiesa pietiekami raksturo faktu un juridisko kontekstu, kas ir tās lūguma par Kopienu tiesību interpretāciju pamatā, un sniedz Tiesai visu citu informāciju, kas tai vajadzīga, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz šo lūgumu (18). Pretēji APA un APA‑OTS viedoklim šis ir tāds gadījums. Tādējādi nav iebildumu par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību kopumā.

3)      Konkrēti par sestā jautājuma pieņemamību

35.      Tomēr īpaša pieņemamības problēma rodas saistībā ar sesto prejudiciālo jautājumu, kas attiecas uz Direktīvas 89/665/EEK 1. panta 3. punktā un 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā attiecīgi minēto jēdzienu “kaitējums” un “nodarīts kaitējums” interpretāciju.

36.      Pamata procesā – saskaņā ar BVergG 2006 331. pantu – Bundesvergabeamt kompetencē ir tikai konstatēt varbūtēju publisko iepirkumu tiesību pārkāpumu, nevis pieņemt lēmumu par zaudējumu atlīdzināšanu, kas ir Austrijas civillietu tiesu kompetencē (19). Tādēļ Tiesai nedrīkst iesniegt tādus prejudiciālos jautājumus, kas attiecas uz zaudējumu atlīdzības piešķiršanu vai ar to saistītiem nosacījumiem (20).

37.      Ņemot vērā iepriekš minēto, sestais prejudiciālais jautājums ir pieņemams tikai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasības atbilstoši Direktīvas 89/665/EEK 1. panta 3. punktam pieņemamības nosacījumiem. Tomēr, ciktāl sestais jautājums attiecas uz Direktīvas 89/665/EEK 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu, tas ir nepieņemams, jo attiecīgā tiesību norma tieši skar zaudējumu atlīdzināšanu.

4)      Starpsecinājumi

38.      Tādējādi kopumā attiecīgais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams, izņemot to sestā jautājuma daļu, kas attiecas uz Direktīvas 89/665/EEK 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

VI – Prejudiciālo jautājumu satura vērtējums

39.      Satura ziņā ļoti plašā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis būtībā ir noskaidrot, kādu nosacījumu gadījumā esošā līguma grozījumus var uzskatīt par pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, no kā izriet, ka pirms tam, iespējams, ir jārīko piešķiršanas procedūra un ka noraidītiem uzņēmumiem ir tiesības uz tiesisko aizsardzību.

40.      Ļoti interesantais turpmākais jautājums par to, vai publisko iepirkumu tiesības vai citi Kopienu tiesību noteikumi paredz kādas robežas uz nenoteiktu laiku noslēgtām ilgstošām saistību tiesību attiecībām, nav pamata procesa priekšmets. Ņemot vērā, ka uz nenoteiktu laiku noslēgtais 1994. gada pamata līgums ir noslēgts vēl pirms Austrijas pievienošanās Eiropas Savienībai (21), šī problēma nav sīkāk jāizvērtē arī kā sākotnējās piezīmēs (22).

A –    Par pirmo, otro un trešo jautājumu

41.      Uzdodot pirmos trīs jautājumus, Bundesvergabeamt grib noskaidrot, kādos apstākļos izmaiņas esošajās līgumattiecībās starp publisku līgumslēdzēju iestādi un pakalpojumu sniedzēju ir uzskatāmas par atkārtotu pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu Direktīvas 92/50 izpratnē.

42.      Attiecīgā problēma līdz šim vēl nav plaši izvērtēta Kopienu tiesas judikatūrā (23).

1)      Sākotnējās piezīmes – būtisku līguma grozījumu kritērijs

43.      Galvenokārt ilgstošu saistību tiesisko attiecību un līgumu ar ilgāku darbības laiku gadījumā to izpildes laikā var rasties nepieciešamība pielāgot līguma saturu, ja līguma noteikumi – piemēram, sakarā ar neparedzētu ārējo apstākļu maiņu – vairs nav atbilstīgi. Līguma satura pielāgošana jaunajiem apstākļiem var sekmēt līguma mērķa labāku īstenošanu.

44.      Tomēr, ja sākotnējais līgums attiecas uz publisko iepirkumu, šādā gadījumā vēlākie tā satura grozījumi vienmēr būs saistīti ar jautājumu, vai (iespējams, atkārtoti) ir jāorganizē publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra. Turklāt sistemātiski būs jāsastopas ar spriedzi starp vēlmi, no vienas puses, turpināt maksimāli efektīvi izpildīt līgumu un, no otras puses, pienākumu ievērot iespēju vienlīdzību attiecībā uz visiem esošajiem un potenciālajiem līgumslēdzējiem.

45.      Principā nav izslēgts, ka vēlākie esošo līgumu satura grozījumi (iespējams, atkārtoti) atbilst publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas nosacījumiem, no kā izriet, ka tiem ir jāpiemēro publiskā iepirkuma procedūra. Tas tādēļ, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru juridiskie jēdzieni, kas formulē direktīvu par publiskajiem iepirkumiem piemērošanas jomu, ir interpretējami plaši (24).

46.      Visbeidzot, publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas jēdziena interpretācijai ir jāņem vērā attiecīgās direktīvas izvirzītie mērķi. Publiskā iepirkuma procedūru koordinēšanas mērķis ir kliedēt šķēršļus pakalpojumu un preču brīvai apritei un aizsargāt citās dalībvalstīs reģistrēto komersantu intereses (25). Ir jānovērš risks, ka publiskā iepirkuma procedūrā līgumslēdzējas iestādes priekšroku dod vietējiem piedāvājumu iesniedzējiem vai kandidātiem un līgumu piešķiršanā vadās pēc citiem, nevis komerciāliem apsvērumiem (26).

47.      Tādējādi arī Direktīvas 92/50 galvenais mērķis ir īstenot pakalpojumu brīvu apriti un atvērt tirgu godīgai un iespējami lielai konkurencei (27). Lai to panāktu, ir nepieciešama pārskatāma un nediskriminējoša pieeja, piešķirot pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, ievērojot visu iespējamo pakalpojumu sniedzēju iespēju vienlīdzību.

48.      Ņemot vērā šo mērķi, iepriekšēja publiskā iepirkuma procedūra nav nepieciešama nenozīmīgu pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma grozījumu gadījumā. Atkārtotu publiskā iepirkuma procedūras sarīkošanu pamato tikai būtiski līguma grozījumi, kas attiecīgajā tirgū var tieši deformēt konkurenci attiecīgajā tirgū, kā arī dot priekšroku līgumslēdzējas iestādes jau esošajam pakalpojumu sniedzējam salīdzinājumā ar citiem iespējamiem pakalpojumu sniedzējiem (28).

49.      Uzskatīt, ka ir veikti būtiski līguma grozījumi, var it īpaši tādā gadījumā, ja nav izslēgts, ka citus pakalpojumu sniedzējus no pieteikšanās publiskā iepirkuma līgumam ir atturējuši sākotnējie mazāk labvēlīgie nosacījumi vai ka, ņemot vērā jaunos līguma nosacījumus, tie atkal būtu ieinteresēti pieteikties publiskā iepirkuma līgumam, vai arī ka, ņemot vērā jaunos līguma nosacījumus, savulaik noraidītais pretendenta piedāvājums varētu būt veiksmīgs (29).

50.      Šie ievada apsvērumi ir pamatā turpmākajai pirmo trīs prejudiciālo jautājumu analīzei.

2)      Par pirmo jautājumu

a)      Pirmā jautājuma pirmā daļa – APA‑OTS iesaistīšana

51.      Uzdodot pirmā jautājuma pirmo daļu, Bundesvergabeamt būtībā vēlas noskaidrot, vai situācija, kad līgumslēdzēja iestāde piekrīt, ka daļa no jau esoša pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma izpildes tiek nodota pakalpojumu sniedzēja meitas sabiedrībai, kurai tas ir tiesīgs dot norādījumus un tam pieder 100 % sabiedrības kapitāla daļu, kaut arī nav garantijas, ka tam visā līguma termiņa laikā piederēs šie 100 % sabiedrības kapitāla daļu, ir uzskatāma par atkārtotu jau esoša pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu Direktīvas 92/50 izpratnē.

52.      Attiecīgā jautājuma pamatā ir APA 2000. gadā īstenotā OTS pakalpojumu nodošana tās meitas sabiedrībai APA‑OTS. Nav nozīmes tam, vai APA uzņēmumu grupas iekšienē notikušās pārstrukturēšanās rezultātā notika “līguma sadalīšana”, līgumsaistību pārņemšana, [līguma] jauninājums vai subrogācija (30), skaidrs katrā ziņā ir tas, ka attiecīgos pakalpojumus ar Bundeskanzleramt akceptu turpmāk sniedza tieši APA‑OTS un arī atlīdzība par saņemtajiem pakalpojumiem tika maksāta tieši APA‑OTS.

53.      Tādējādi no praktiskā līguma izpildes viedokļa 2000. gadā katrā ziņā notika daļēja pakalpojumu sniedzēja maiņa.

54.      Pakalpojumu sniedzēja maiņa publiskā iepirkuma līguma darbības laikā a priori liek pieņemt, ka ir veikti būtiski līguma grozījumi, ja uzņēmumam, kam nebija jākonkurē ar citiem pretendentiem un kas tika izvēlēts, nepamatojoties uz salīdzinājumu ar citiem iespējamiem pretendentiem, pilnā apmērā vai daļēji tiek uzticēts izpildīt publiskā iepirkuma līgumu. Šāds darījums slēpj sevī draudus, ka tiek apietas tiesību normas publisko iepirkumu jomā, un tas var deformēt konkurenci attiecīgajā tirgū, kā arī dot priekšroku līgumslēdzējas iestādes jau esošajam pakalpojumu sniedzējam salīdzinājumā ar citiem iespējamiem pakalpojumu sniedzējiem.

55.      Katrā ziņā no īpašiem konkrētā gadījuma apstākļiem var izrietēt, ka pakalpojumu sniedzēja maiņa izņēmuma kārtā nav saistīta ar būtiskiem līguma grozījumiem. Tas it īpaši attiecas uz šādiem diviem gadījumiem.

56.      Pirmais gadījums attiecas uz apakšuzņēmēju iesaistīšanu, ko īsteno līgumslēdzējas iestādes līgumpartneris. Lai neierobežotu iespējamo pakalpojumu sniedzēju loku vairāk nekā nepieciešams, Direktīvā 92/50 līgumslēdzējai iestādei ir paredzēta skaidra iespēja piešķirt apakšlīgumus trešajām personām (31). Šo gadījumu raksturo apstāklis, ka galvenais pakalpojumu sniedzējam arī pēc apakšlīguma piešķiršanas pilnībā ir līgumā noteiktā atbildība par pakalpojumu izpildi kopumā vai katrā ziņā ir līdzatbildīgs par attiecīgā līguma izpildi.

57.      Otrais gadījums attiecas uz līgumslēdzējas iestādes līgumpartnera iekšējām organizatoriskām izmaiņām. Tas var nozīmēt arī savas meitas sabiedrības iesaistīšanu līguma izpildē. Izskatāmajā lietā nav galīgi jānoskaidro, cik ciešai ir jābūt pakalpojumu sniedzēja saistībai ar tā attiecīgo meitas sabiedrību. Tomēr katrā ziņā tas attiecas uz tādām meitas sabiedrībām, kuras pakalpojumu sniedzējs pārvalda līdzīgi kā sava uzņēmuma struktūrvienības. Šādā gadījumā meitas sabiedrības iesaistīšana līguma izpildē līdzinās pakalpojumu sniedzēja iekšējam darījumam (32), kas – katrā ziņā no saimnieciskā viedokļa – neko būtiski nemaina publiskā iepirkuma līguma izpildes nosacījumos.

58.      Abos minētajos gadījumos ir nodrošināts, ka izmaiņas, kuras notiek ar pakalpojumu sniedzēju, nedeformē konkurenci un tādējādi nerada būtiskus līguma grozījumus.

59.      Virspusēji aplūkojot, šķiet, ka tāds darījums kā izskatāmajā lietā strīdīgā OTS pakalpojumu nodošana APA‑OTS 2000. gadā līdzinās APA īstenotai apakšlīguma piešķiršanai (pirmais gadījums). Par to liecina apstāklis, ka attiecīgos pakalpojumus tagad sniedz nevis APA, bet gan cita juridiskā persona, bet APA tomēr pati solidāri atbild par pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma izpildi kopumā, tostarp par APA‑OTS pārņemtajiem pienākumiem.

60.      Tomēr, tuvāk aplūkojot, var secināt, ka tāda institūcija kā APA‑OTS ne tik ļoti līdzinās neatkarīgam APA apakšuzņēmējam kā drīzāk paša APA uzņēmuma struktūrvienībai. Tāds darījums kā APA‑OTS iesaistīšana publiskā iepirkuma līguma izpildē 2000. gadā ir APA kā pakalpojumu sniedzēja iekšēja reorganizācija (otrais gadījums).

61.      Ir taisnība, ka daļu APA sniedzamo pakalpojumu tagad sniedz cita juridiskā persona – APA‑OTS. Tomēr no ekonomiskā viedokļa APA‑OTS nav trešā persona, jo to pilnībā kontrolē tās mātes sabiedrība APA. Ne vien tas apstāklis, ka APA ir vienīgā sabiedrības dalībniece, bet arī tās tiesības dot norādījumus, kā arī līgums par peļņas un zaudējumu izslēgšanu nodrošina, ka mātes uzņēmums pārvalda APA‑OTS kā sava uzņēmuma struktūrvienību. Tādējādi no ekonomiskā viedokļa nav būtiski izmainījušies publiskā iepirkuma līguma izpildes nosacījumi.

62.      No iepriekš minētā izriet, ka tāds kā 2000. gadā īstenotais darījums neizraisa būtiskus līguma grozījumus un tādēļ nav jāaplūko kā (atkārtota) pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma piešķiršana.

63.      To neietekmē arī apstāklis, ka nav garantijas, ka APA paliks vienīgā APA‑OTS dalībniece visā publiskā iepirkumu līguma termiņa laikā (33). Ir taisnība, ka APA teorētiski jebkurā brīdī var pārdod savas APA‑OTS kapitāla daļas trešajām personām. Tomēr attiecīgā analizējamā jautājuma – vai 2000. gadā tika būtiski grozīts līgums un tādējādi atkārtoti piešķirtas tiesības slēgt pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu – gadījumā noteicošie ir toreiz konkrēti paredzamie notikumi.

64.      Tiesiskās drošības princips paredz, ka iepirkuma procedūras rīkošanas pienākuma izvērtējums vienmēr jāveic ex ante, t.i., arī pēc tiesiskā darījuma noslēgšanas (34). Gan no līgumslēdzējas iestādes un tās darījuma partnera viedokļa, gan no neizraudzīto pretendentu viedokļa darījuma noslēgšanas brīdī jāspēj secināt, vai iepirkuma procedūra bija vai nebija jārīko. Vēlāk radušos apstākļu izvērtēšana kļūst aktuāla tikai tad, ja to rašanās bija droši paredzama darījuma īstenošanas brīdī.

65.      No lietas materiāliem izriet, ka brīdī, kad APA‑OTS tika iesaistīta publiskā iepirkuma līguma izpildē, nekas konkrēti neliecināja par iespējamu APA drīzumā plānotu kapitāla daļu pārdošanu. Šādos apstākļos es palieku pie sava vērtējuma, ka tāds kā 2000. gadā īstenotais darījums neizraisa būtiskus līguma grozījumus un tādēļ nebija jārīko iepirkuma procedūra.

b)      Pirmā jautājuma otrā daļa – APA dalībnieku sastāvs

66.      Turklāt Bundesvergabeamt vēlas noskaidrot, vai saistībā ar tādu kā 2000. gadā īstenoto darījumu nozīme ir apstāklim, ka līguma termiņa laikā var mainīties APA kooperatīva dalībnieku sastāvs.

67.      No publiskā iepirkuma tiesību viedokļa šādām izmaiņām var būt nozīme tikai tādā gadījumā, ja to rezultātā vismaz daļēji mainās pakalpojumu sniedzējs un tādējādi tās ir uzskatāmas par būtiskiem līguma grozījumiem.

68.      Piemēram, ja pakalpojumu sniedzējs ir tikai darba apvienība, kas nav juridiska persona, tad parasti līgumu ar līgumslēdzēju iestādi slēdz katrs darba apvienības dalībnieks. Šādā gadījumā izmaiņas darba apvienības sastāvā var radīt situāciju, ka uzņēmumam, kam nebija jākonkurē ar citiem pretendentiem un kas tika izvēlēts, nepamatojoties uz salīdzinājumu ar citiem iespējamiem pretendentiem, pilnā apmērā vai daļēji tiek uzticēts izpildīt publiskā iepirkuma līgumu. Šāda situācija – ievērojot iepriekš minētos izņēmumus (35) – būtu uzskatāma par būtiskiem līguma grozījumiem (36).

69.      Turpretī, ja pakalpojumu sniedzējs ir juridiska persona, tad tikai tā kļūst par līgumslēdzējas iestādes līgumpartneri, un iespējamās vēlākās izmaiņas tās dalībnieku sastāvā nerada būtiskus līguma grozījumus (37).

70.      Izskatāmajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka APA ir “reģistrēts kooperatīvs ar ierobežotu atbildību”. Tādējādi var uzskatīt, ka APA ir juridiska persona. Tātad, ievērojot Bundesvergabeamt atzinumu šajā sakarā, par Austrijas Republikas līgumpartneri izskatāmajā lietā ir jāuzskata nevis APA kooperatīva dalībnieki, bet gan pati APA. Šādā gadījumā iespējamās izmaiņas kooperatīva dalībnieku sastāvā nerada būtiskus līguma grozījumus.

3)      Par trešo jautājumu

71.      Uzdodot trešo jautājumu, Bundesvergabeamt būtībā vēlas noskaidrot, vai situācija, kad līgumslēdzēja iestāde un pakalpojumu sniedzējs savstarpēji noslēgtu pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu tā darbības laikā groza tādējādi, ka

–        agrāk panākta vienošanās par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas, kas vairs nav spēkā, tiek atjaunota uz trim gadiem un

–        konkrētas atlīdzības atšķiras no līdz šim līgumā noteiktām, jo tām turpmāk tiek piešķirta par 10 % lielāka atlaide,

ir jāuzskata par atkārtotu pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu Direktīvas 92/50 izpratnē.

72.      Attiecīgā jautājuma pamatā ir 2005. gadā starp APA un Austrijas Republiku noslēgtā otrā papildu vienošanās pie pamata līguma.

a)      Trešā jautājuma pirmā daļa – vienošanās par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas atjaunošana

73.      Trešā jautājuma pirmā daļa attiecas uz 2005. gadā panākto vienošanos, ar ko tiek atjaunota vairs spēkā neesošā līgumslēdzēju vienošanās par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas.

74.      No publisko iepirkumu tiesību viedokļa problēma varētu rasties, papildus uz nenoteiktu laiku noslēgtām ilgstošām saistību tiesiskām attiecībām panākot ilgtermiņa vienošanos par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas vai pilnībā izslēdzot līgumslēdzējai iestādei iespēju lauzt līgumu. Proti, šāda vienošanās izslēgtu jebkādu turpmāko konkurenci starp varbūtējiem pakalpojumu sniedzējiem un tādējādi pašos pamatos būtu pretrunā mērķiem, kurus izvirza direktīvas par publiskajiem iepirkumiem.

75.      Tomēr citāda situācija ir saistībā ar tādu kā 2005. gadā panāktā vienošanās par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas, kas ir noslēgta uz trim gadiem. Šāda vienošanās par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas nav uzreiz kvalificējama kā nepieņemama no publisko iepirkumu tiesību viedokļa. Tomēr ir jāizvērtē, vai šādas vienošanās sakarā bija jārīko līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra. Tas ir atkarīgs no tā, vai vienošanās par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas ir uzskatāma par būtisku esošā pamata līguma grozījumu (38).

76.      Lai uz dažiem gadiem noslēgtu vienošanos par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas kvalificētu kā būtisku līguma grozījumu, tai ir jārada tāda ietekme, kas var deformēt konkurenci attiecīgajā tirgū, kā arī dot priekšroku līgumslēdzējas iestādes jau esošajam pakalpojumu sniedzējam salīdzinājumā ar citiem iespējamiem pakalpojumu sniedzējiem (39).

77.      Tas ir iespējams tikai izņēmuma gadījumā, proti, kad, vienojoties par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas, konkrētas norādes liecina par to, ka pretējā gadījumā līgumslēdzēja iestāde attiecīgās vienošanās termiņa laikā būtu lauzusi esošo līgumu. Tikai šādā situācijā citi iespējamie pakalpojumu sniedzēji var nopietni cerēt šajā laikā pilnībā vai daļēji nomainīt esošo pakalpojumu sniedzēju.

78.      Šajā sakarā, pirmkārt, jānorāda, ka līgumslēdzējai iestādei nebija pienākums priekšlaicīgi izbeigt esošās līgumattiecības, kas noslēgtas, nepārkāpjot spēkā esošās tiesību normas; no Austrijas pievienošanās Eiropas Savienībai neizrietēja pienākums līgumslēdzējai iestādei lauzt jau esošo pamata līgumu vai tā sakarā rīkot jaunu konkursu (40). Tādējādi Austrijas Republikai pēc sākotnēji (1994. gadā) panāktās vienošanās par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas termiņa beigām bija juridiski iespējams lauzt pakalpojumu līgumu ar APA, tomēr tas nekādā ziņā nebija obligāti jādara.

79.      Otrkārt, Austrijas Republika – ievērojot iespējamos atzinumus, kas Bundesvergabeamt vēl ir jāizdara, – 2005. gadā nebija ekonomiski ieinteresēta slēgt kopēju, salīdzinoši pārskatāmu vienošanos par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas termiņa laikā, t.i., līdz 2008. gada beigām, mainīt pakalpojumu sniedzēju. Ciktāl noprotams, līgumslēdzēja iestāde pamatoti uzskatīja, ka laikā līdz 2008. gadam nebūs pieejami līdzvērtīgi pakalpojumi par izdevīgākām cenām, kas pamatotu ar pakalpojumu sniedzēja maiņu saistītos izdevumus.

80.      Tādējādi, pamatojoties uz lietā pieejamo informāciju, 2005. gadā panāktā vienošanās, ar ko uz trim gadiem tika atjaunota vienošanās par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas, neradīja konkurences deformāciju un tādēļ nav kvalificējama kā būtiski pamata līguma grozījumi.

b)      Trešā jautājuma otrā daļa – vienošanās par lielākām cenu atlaidēm

81.      Trešā jautājuma otrā daļa attiecas uz 2005. gadā panākto vienošanos par lielākām atlaidēm pakalpojumiem par datu izmantošanu tiešsaistes režīmā no APA datu bāzēm. Kamēr pamata līgums saistībā ar šiem pakalpojumiem paredzēja 15 % atlaidi federālajām pārvaldes iestādēm, pēc otrās papildu vienošanās pie līguma ir spēkā atlaide 25 % apmērā.

82.      Kā jau iepriekš minēts (41), par atkārtotu esoša pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu var runāt tikai tādā gadījumā, ja ir būtiski grozīti līguma noteikumi. Tas attiecas arī uz līgumā noteiktās atlīdzības grozījumiem. Katrā ziņā, pat ja apmaksas noteikumi paši par sevi ir būtiski līguma satura noteikumi (42), ne jau katrs maznozīmīgs reiz noslēgto atlīdzības noteikumu grozījums tūlīt ir jāuzskata par būtisku līguma grozījumu.

83.      Vispirms ir jāizvērtē, vai sākotnēji piešķirtās atlaides palielinājums par 10 % vispār ir uzskatāms par pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumam piemērojamo atlīdzības noteikumu saturagrozījumu.

84.      APA un APA‑OTS apgalvo, ka tagad piešķirtā atlaide 25 % apmērā ir tikai loģisks turpinājums tam, kas tāpat jau ir noteikts pamata līgumā. Proti, jau pamata līgumā ir atsauce uz APA piemēroto diferencēto tarifu. Jaunā lielākā atlaide ir jāuzskata par līdzvērtīgu jaunam zemākam tarifam APA cenu lapā.

85.      Turklāt jāatzīmē, ka sniegt konkrētu pamata prāvā būtisko faktu izvērtējumu ir Bundesvergabeamt kompetencē. Nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, kas izskatāmajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir galvenais faktisko apstākļu konteksts (43), procentuālais palielinājums no 15 % uz 25 % tiek definēts kā “lielākas atlaides nekā līdz šim”. Tas liecina par atlīdzības noteikumu satura grozījumiem.

86.      Šo vērtējumu apstiprina arī tas apstāklis, ka jau sākotnēji piešķirtā atlaide 15 % apmērā attiecās uz “zemāko diferencēto tarifu”. Tātad līgumslēdzējai iestādei jau 1994. gadā, noslēdzot pamata līgumu, tika piešķirta iespējamā izdevīgākā tarifa pakāpe. Šādos apstākļos nav pamata domāt, ka līgumslēdzējas puses toreiz plānoja vai arī kaut vai uzskatīja par iespējamu pāreju uz vēl izdevīgāku cenu kategoriju. Ja tagad, 2005. gadā, tiek piešķirta par 10 % lielāka atlaide, kas turklāt vēl attiecas uz zemāko diferencēto tarifu, tad tas liecina par patiesu cenu izmaiņu un nevis par loģisku atlīdzības aprēķina attīstību, kāds tas jau pats par sevi ir noteikts pamata līgumā.

87.      Tomēr par būtisku līguma grozījumu šādas cenu izmaiņas var uzskatīt tikai tad, ja tās var konkrēti deformēt konkurenci attiecīgajā tirgū, kā arī dot priekšroku līgumslēdzējas iestādes jau esošajam pakalpojumu sniedzējam salīdzinājumā ar citiem iespējamiem pakalpojumu sniedzējiem.

88.      Lai to izvērtētu, pirmkārt, ir jāizvērtē cenu izmaiņu apjoms attiecīgā pakalpojuma kontekstā, otrkārt, šīs cenu izmaiņas ir jāsalīdzina ar attiecīgā publiskā iepirkuma līguma nozīmi kopumā.

89.      Vispirms attiecībā uz cenu izmaiņām kā tādām jānorāda, ka cenu pazeminājuma gadījumā konkurences deformēšanas draudi ir mazāki nekā cenu paaugstinājuma gadījumā. Atlīdzības samazināšanās dod labumu līgumslēdzējai iestādei un turklāt vēl arī parasti uzlabo līguma izpildes ekonomisko efektivitāti.

90.      Tomēr a priori nevar izslēgt, ka arī vienošanās par mazāku atlīdzību kādreiz var deformēt konkurenci. Uz to pamatoti norāda Lietuvas valdība.

91.      Noteicošais vienmēr ir apstāklis, kādus piedāvājumus līgumslēdzēja iestāde būtu varējusi saņemt tirgū līguma grozījumu brīdī. Piemēram, ja kopš publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas cenas par attiecīgo pakalpojumu ir samazinājušās tirgū kopumā, tad vienkārša vienošanās par mazāku atlīdzību nekā līdz šim nenodrošina konkurences principa un ekonomiskās efektivitātes principa ievērošanu. Gluži pretēji – ir jāpārbauda, vai citi iespējamie pakalpojumu sniedzēji līguma grozījumu brīdī nebūtu varējuši līgumslēdzējai iestādei piedāvāt vēlamo pakalpojumu par vēl izdevīgāku cenu nekā tās pašreizējais līgumpartneris.

92.      Tomēr, pamatojoties uz lietā pieejamo informāciju, nekas konkrēti neliecina, ka līgumslēdzēja iestāde izskatāmajā lietā, rīkojot līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, būtu varējusi par līdzvērtīgu pakalpojumu saņemt vēl izdevīgāku cenas piedāvājumu par to, ko tai izdevās iegūt, noslēdzot otro papildu vienošanos pie pamata līguma ar APA kā pašreizējo pakalpojumu sniedzēju.

93.      Visbeidzot, kas attiecas uz cenu izmaiņu nozīmi salīdzinājumā ar attiecīgo publiskā iepirkuma līgumu kopumā, ir jāievēro, ka vienošanās par lielāku atlaidi tika panākta tikai attiecībā uz daļu no pakalpojumiem – datu izmantošanu tiešsaistes režīmā no APA datu bāzēm – un nevis attiecībā uz visiem APA sniedzamajiem pakalpojumiem kopumā. Pat ja par 10 % palielinātā atlaide attiecīgajai pakalpojumu daļai ir būtiska, salīdzinājumā ar visu līgumu kopumā tās nozīme ievērojami mazinās.

94.      Galu galā vajadzīgie atzinumi par cenu izmaiņu nozīmi gan attiecībā uz konkrēto pakalpojumu daļu, gan salīdzinājumā ar publiskā iepirkuma līgumu kopumā ir jāizdara Bundesvergabeamt.

95.      Pamatojoties uz Tiesas rīcībā esošo informāciju, es katrā ziņā neuzskatu, ka tādas cenu izmaiņas, kādas izriet no 2005. gada otrajā papildu vienošanās noteiktās palielinātās atlaides, būtu uzskatāmas par būtisku līguma grozījumu.

4)      Par otro jautājumu

96.      Uzdodot otro jautājumu, Bundesvergabeamt būtībā vēlas noskaidrot, vai situācija, kad līgumslēdzēja iestāde un pakalpojumu sniedzējs savstarpēji noslēgtu pakalpojumu līgumu tā darbības laikā groza tādējādi, ka

–        līgumā noteiktās atlīdzības sakarā ar pāreju uz eiro vairs nenosaka valsts valūtā, bet gan eiro,

–        atsaucoties uz līdz šim izmantotajam indeksam sekojošo indeksu, no jauna formulē līgumā iekļauto indeksācijas klauzulu un

–        noteiktas atlīdzības tagad atšķiras no līdz šim noteiktām atlīdzībām,

ir jāuzskata par atkārtotu pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu Direktīvas 92/50 izpratnē.

97.      Attiecīgā jautājuma pamatā ir 2001. gadā noslēgtā pirmā papildu vienošanās pie pamata līguma, kurā tika veikti šādi atlīdzības noteikumu grozījumi.

98.      Tehniskas dabas līguma pielāgojumi, kas būtiski neietekmē pakalpojumu saņemšanas attiecības starp līgumslēdzēju iestādi un tās līgumpartneri, vispār nav līguma satura grozījumi. Tādējādi tie nav uzskatāmi par būtiskiem līguma grozījumiem, kuru dēļ būtu jārīko līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra.

99.      Ja esošs līgums sakarā ar pāreju uz eiro tiek grozīts tādējādi, ka līdz šim noteiktā atlīdzība tiek izteikta jaunajā valūtā, to materiāli nedz paaugstinot, nedz pazeminot, šādā gadījumā tie nav būtiski līguma grozījumi, bet gan tikai esoša līguma tehniska pielāgošana izmainītiem ārējiem apstākļiem (44). Pie šādas tehniskas pielāgošanas pieder arī, piemēram, no jauna aprēķināto summu eiro valūtā noapaļošana uz augšu vai uz leju atbilstoši spēkā esošām tiesību normām.

100. Līdzīgi arī atsauce uz citu vērtības nodrošinājuma indeksu, nevis sākotnēji noteikto var būt saistīta tikai ar tehnisku līguma pielāgošanu, ja vien abi indeksi ir ekvivalenti. Par šādu ekvivalenci liecina norāde nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ka jaunais indekss ir līdzšinējam indeksam sekojošais indekss. Tomēr Bundesvergabeamt būs papildus jāpārliecinās, vai arī jaunā indeksa darbība ir ekvivalenta līdzšinējā indeksa darbībai. It īpaši svarīgi ir, lai pakalpojumu sortiments vai citi atsauces elementi, uz ko attiecas konkrētie indeksi, būtu principā ekvivalenti.

101. Turpretī, ja līgumslēdzējas puses izmanto valūtas konvertāciju vai indeksa maiņu, lai arī materiālā ziņā grozītu sākotnēji noteikto atlīdzību, šādā gadījumā attiecīgais pasākums pēc sava apjoma pārsniedz tīri tehnisku līguma pielāgošanu. Tad vairs nevar uzreiz izslēgt būtisku līguma grozījumu esamību, kas ietekmē konkurenci starp pakalpojumu sniedzējiem.

102. Nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir norādīts, ka izskatāmajā lietā pamata līguma pielāgošanas rezultātā, noslēdzot pirmo papildu vienošanos, par federālo pārvaldes iestāžu paziņojumu iekļaušanu OTS 2002., 2003. un 2004. gadā tika noteikta maksimālā atlīdzība, ko nevarēja paaugstināt.

103. Bundesvergabeamt būs jāizvērtē, vai tādējādi ir būtiski grozītas pamata līgumā noteiktās atlīdzības. Tiktāl izšķiroša nozīme ir tam, kāda būtu sagaidāma pamata līgumā noteikto indeksēto atlīdzību attīstība, objektīvi izvērtējot 2001. gadā pieejamās norādes.

104. Ja 2002., 2003. un 2004. gadam noteiktās maksimālās atlīdzības principā atbilst cenām, kādas tās, pēc visa spriežot, būtu, piemērojot pamata līgumā noteikto indeksācijas klauzulu, šādā gadījumā nevar runāt par būtiskiem līguma grozījumiem (45). Turpretī, ja tās skaidri atšķiras no cenu attīstības, kāda tā ir sagaidāma saskaņā ar pamata līgumu, šādā gadījumā ir jāizvērtē šo grozījumu ietekme uz konkurenci, piemērojot iepriekš saistībā ar trešā jautājuma otro daļu (46) norādītos kritērijus.

105. Pamatojoties uz Tiesas rīcībā esošo informāciju, es katrā ziņā uzskatu, ka tādas kā pirmajā papildu vienošanās noteiktās cenu izmaiņas iekļaujas ikgadējā cenu paaugstinājuma robežās, kāds tas bija paredzams 2001. gadā, un jau tādēļ vien nav uzskatāmas par būtisku līguma grozījumu.

B –    Par ceturto un piekto jautājumu

106. Uz ceturto un piekto jautājumu, ko Bundesvergabeamt uzdod saistībā ar piemērojamo publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru un pakalpojumu sniedzēja atbilstības pierādīšanu, var atbildēt tikai tad, ja 2000., 2001. un 2005. gadā īstenotie darījumi ir uzskatāmi par pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu.

107. Pamatojoties uz Tiesas rīcībā esošo informāciju, es uzskatu, ka neviens no šiem darījumiem nav uzskatāms par šādu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu (47). Tādēļ es ceturto un piekto jautājumu izvērtēšu tikai pakārtoti.

1)      Par ceturto jautājumu

108. Uzdodot ceturto jautājumu, Bundesvergabeamt būtībā vēlas noskaidrot, vai tādā gadījumā, ja publiskā iepirkuma līgums galvenokārt attiecas uz neprioritāriem pakalpojumiem un ekskluzīvās tiesības Direktīvas 92/50 11. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē nav piemērojamas visiem, bet gan tikai dažiem sniedzamajiem pakalpojumiem, pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības drīkst piešķirt sarunu procedūras ceļā, iepriekš nepublicējot paziņojumu par konkursu.

a)      Prioritārie un neprioritārie pakalpojumi

109. Direktīvā 92/50, kā izriet no tās 8.–10. panta, ir izšķirti prioritāri un neprioritāri pakalpojumi. Prioritārie pakalpojumi ir definēti direktīvas I A pielikumā, neprioritārie pakalpojumi – tās I B pielikumā. Šā tiesiskā regulējuma pamatā ir apsvērums, ka publiskā iepirkuma līgumi par neprioritāriem pakalpojumiem a priori, ņemot vērā to specifisko raksturu, neskar pārrobežu intereses, kas var pamatot, ka to piešķiršana tiek veikta atbilstoši uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus publiskā iepirkuma procedūrai (48).

110. Bundesvergabeamt, ņemot vērā APA un APA‑OTS argumentāciju, uzskata, ka tādi ziņu aģentūru pakalpojumi, par kādiem ir runa izskatāmajā lietā, ir jaukti prioritārie un neprioritārie pakalpojumi (49), turklāt vērtības ziņā neprioritāro pakalpojumu ir ievērojami vairāk.

111. Ja šo vērtējumu uzskata par pareizu (50), šādā gadījumā APA piešķirtajām pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesībām kopumā ir piemērojams neprioritāro pakalpojumu režīms (Direktīvas 92/50 10. pants). Tādējādi tas ir publiskā iepirkuma līgums, saistībā ar ko nav jārīko vispār nekāda īpaša publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra Direktīvas 92/50 III sadaļas izpratnē (51).

b)      Pārskatāmības principa piemērojamība

112. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru arī tādu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru gadījumā, kurām direktīvās par publiskajiem iepirkumiem nav paredzēta īpaša iepirkuma procedūra, ir vispārīgi jāievēro EK līguma pamata noteikumi un it īpaši nediskriminācijas princips pilsonības dēļ (52). Tiesa pavisam nesen ir precizējusi (53), ka tas attiecas arī uz neprioritāru pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu.

113. Tātad, ja šāds līgums par neprioritāriem pakalpojumiem skar noteiktas pārrobežu intereses, tam ir jāpiemēro no pamatbrīvībām atvasinātais pārskatāmības princips, un publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības nedrīkst piešķirt, nenodrošinot pārskatāmību (54).

114. Bundesvergabeamt būs jāizvērtē, vai tādu ziņu aģentūras pakalpojumu sniegšana, kas ir izskatāmās lietas līguma priekšmets, skar noteiktas pārrobežu intereses (55). Šajā sakarā cita starpā ir jāņem vērā šādi aspekti:

–        Par pārrobežu interesēm liecina apstāklis, ka daudzas ziņu aģentūras darbojas starptautiskā mērogā. Arī PN ienākšana tirgū 1999. gadā liecina par to, ka Austrijas tirgus tomēr interesē jaunus pakalpojumu sniedzējus.

–        Tiesas sēdē pieminētie pašreiz pastāvošie sadarbības nolīgumi starp dažādām ziņu aģentūrām, kas darbojas savos valsts tirgos, nebūt nenozīmē, ka dažas no šīm aģentūrām nākotnē negribētu aktīvāk stiprināt savu individuālo pārstāvību Austrijas tirgū.

–        Pret pārrobežu interesēm varētu liecināt apstāklis, ka lielākā daļa no pakalpojumiem, kas ir vajadzīgi Austrijas federālajām pārvaldēm, īpaši attiecas uz Austriju, arī uz reģionālajiem notikumiem tās federālajās zemēs.

c)      Pārskatāmības principa saturs

115. Satura ziņā no pārskatāmības principa izriet, ka ir jānodrošina atbilstošs atklātības līmenis (56). Līdz šim nav pietiekami precizēts, tieši kādas prasības no tā izriet līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām, kurām direktīvās par publiskajiem iepirkumiem nav paredzēta īpaša iepirkuma procedūra. Skaidrs ir tikai tas, ka pārskatāmības princips obligāti nenosaka pienākumu izsludināt konkursu (57).

116. Galu galā līgumslēdzējai iestādei pašai katrā konkrētā gadījumā ir jāizvērtē, kāds ir atbilstošais atklātības līmenis, lai atvērtu tirgu konkurencei un ļautu pārbaudīt, vai līguma slēgšanas tiesību piešķiršana ir notikusi objektīvi (58).

117. Vispār pārskatāmības princips nebūtu jāinterpretē tādējādi, ka vienmēr ir jāpiemēro tāda līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra, kas visos elementos atbilst direktīvās par publiskajiem iepirkumiem ietvertai procedūrai (59). Pretējā gadījumā nebūtu jēgas nošķirt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, kas ietilpst attiecīgo direktīvu piemērošanas jomā, no tām, uz kurām tās neattiecas; arī Kopienu likumdevēja noteiktās robežvērtības būtu pilnībā zaudējušas savu nozīmi.

118. Turklāt no pārskatāmības principa neizriet plašākas prasības līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām, kurām direktīvās par publiskajiem iepirkumiem nav paredzētas īpašas publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, nekā tām, kurām direktīvās ir paredzētas šādas īpašas procedūras (60). Direktīvas par publiskajiem iepirkumiem nav nekas cits kā pārskatāmības principa konkrēta piemērošana noteiktām, īpaši nozīmīgām līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām (61).

119. Tātad pārskatāmības principa prasība nevar būt, lai publiskā iepirkuma līgumiem, kas pilnībā vai pārsvarā attiecas uz neprioritāriem pakalpojumiem, tiktu piemērots lielāks atklātības līmenis nekā līgumiem, kas pilnībā vai pārsvarā attiecas uz prioritāriem pakalpojumiem.

120. Līgumu un pakalpojumu gadījumā, ko sakarā ar ekskluzīvu tiesību aizsardzību (62) var izpildīt tikai noteikts pakalpojumu sniedzējs, tas nozīmē, ka, neatkarīgi no tā, vai tie ir prioritāri vai neprioritāri pakalpojumi, tos vienmēr var piešķirt sarunu procedūras ceļā, iepriekš nepublicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu. Proti, ja Direktīvas 92/50 11. panta 3. punkta b) apakšpunktā šāda procedūra ir paredzēta jau prioritāriem pakalpojumiem, šādā gadījumā vēl jo vairāk ir jābūt iespējai attiecīgās procedūras kārtībā piešķirt neprioritāros pakalpojumus. Tiktāl Direktīvas 92/50 11. panta 3. punktā paustos vērtējumus var attiecināt arī uz neprioritāro pakalpojumu jomu. Kur Direktīvas 92/50 11. panta 3. punkta nav prasīts iepriekš publicēt paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, tur nekas cits nevar izrietēt arī no pārskatāmības principa (63).

121. Direktīvas 92/50 11. panta 3. punktā minēto pakalpojumu gadījumā atbilstīgu pārskatāmību, kas nodrošina, ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra ir atvērta konkurencei un ļauj pārbaudīt, vai līguma slēgšanas tiesību piešķiršana ir notikusi objektīvi, var īstenot arī, publicējot paziņojumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

d)      Jaukta pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršana kopumā

122. Vēl ir jāizvērtē, vai tad, ja ekskluzīvās tiesības Direktīvas 92/50 11. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē attiecas nevis uz visiem, bet gan tikai uz dažiem sniedzamajiem pakalpojumiem, sarunu procedūras ceļā, iepriekš nepublicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, drīkst piešķirt tiesības uz visa pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanu kopumā.

123. Principā Direktīvas 92/50 11. panta 3. punkts kā atkāpe no noteikumiem, kas paredzēti, lai nodrošinātu EKL piešķirto tiesību efektivitāti saistībā ar pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem, ir jāinterpretē šauri (64). Saistībā ar līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām, kas attiecas uz pakalpojumu kopumu, tas liecina par to, ka sarunu procedūra, iepriekš nepublicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, būtu piemērojama tikai tiem pakalpojumiem, kas konkrēti minēti 11. panta 3. punktā.

124. Tomēr šāda dalīta pakalpojumu piešķiršana Direktīvas 92/50 11. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir iespējama tikai tādā gadījumā, ja publiskā iepirkuma līgums vispār ir sadalāms. Turklāt nevar pamatoties tikai uz teorētiski iespējamo publiskā iepirkuma līguma dalāmību, bet gan ir jāņem vērā arī pakalpojumu izmantošanas mērķis un praktiskā lietderība atkarībā no tā, vai to veic vairāki vai viens pakalpojumu sniedzējs.

125. Izskatāmajā lietā APA un APA‑OTS, Austrijas Republika un Bundeskanzleramt pārliecinoši raksturoja, cik cieši savstarpēji saistīti ir dažādie pamata līgumā noteiktie ziņu aģentūras pakalpojumi. Piemēram, nav lietderīgi saņemt publikācijas no viena pakalpojumu sniedzēja un viedokli par tām nosūtīt ar cita pakalpojumu sniedzēja starpniecību, jo nav garantijas, ka abi pakalpojumu sniedzēji apkalpo vienus un tos pašus gala patērētājus. Uz avīzē A publicētu ziņojumu nevar atbildēt, publicējot paziņojumu par to avīzē B. Turklāt izšķiroša nozīme jautājumā par pakalpojumu izmantošanas ērtumu ir iespējai piekļūt savstarpēji saistītām datu bāzēm, izmantojot vienotu lietotāja saskarni.

126. Par līguma sastāvdaļu dalāmību neliecina, piemēram, tas apstāklis, ka OTS pakalpojumus tagad sniedz APA‑OTS un nevis APA. Kā jau iepriekš minēts, tā ir pakalpojumu sniedzēja iekšēja reorganizācija; no ekonomiskā viedokļa nav notikusi pakalpojumu sniedzēja maiņa, gluži pretēji, APA kontrolē APA‑OTS kā sava uzņēmuma struktūrvienību (65). Arī dažādie pakalpojumi joprojām ir saistīti un vienoti pieejami.

127. Viss iepriekš minētais – ar nosacījumu, ka tiek ņemts vērā Bundesvergabeamt konkrētais faktu vērtējums, – liecina pret pakalpojumu līguma starp Austrijas Republiku un APA dalāmību un tādējādi pret pienākumu dalīti piešķirt līguma slēgšanas tiesības par dažādām līguma sastāvdaļām.

128. To nemaina arī apstāklis, ka pakalpojumu līgums šajā lietā attiecas gan uz prioritāriem, gan arī uz neprioritāriem pakalpojumiem. Kā liecina iepazīšanās ar Direktīvas 92/50 10. pantu, nekādā ziņā katrreiz nav dalīti jāpiešķir prioritārie un neprioritārie pakalpojumi (66).

129. Citi nosacījumi būtu spēkā gadījumā, ja līgumslēdzēja iestāde patvaļīgi vai nolūkā apiet publisko iepirkumu tiesību normas būtu apvienojusi atsevišķos pakalpojumus vienā pakalpojumu līgumā (67). Tomēr šajā lietā par to nekas liecina. Gluži pretēji, saskaņā ar Tiesas rīcībā esošo informāciju objektīvie iemesli liecina par labu visu attiecīgo pakalpojumu piešķiršanai kopumā (68).

e)      Starpsecinājumi

130. Kopsavilkums par ceturto jautājumu ir šāds:

Ja publiskā iepirkuma līgums pārsvarā attiecas uz neprioritāriem pakalpojumiem un ekskluzīvās tiesības Direktīvas 92/50 11. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē nav piemērojamas visiem, bet gan tikai dažiem sniedzamajiem pakalpojumiem, šādā gadījumā pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības drīkst piešķirt visas kopumā sarunu procedūras ceļā, iepriekš nepublicējot paziņojumu par konkursu, ja vien atsevišķie pakalpojumi nav apvienoti vienā pakalpojumu līgumā patvaļīgas rīcības rezultātā vai nolūkā apiet publisko iepirkumu tiesību normas.

2)      Par piekto jautājumu

131. Uzdodot piekto jautājumu, Bundesvergabeamt būtībā vēlas noskaidrot, vai uzņēmums savu spēju izpildīt pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu drīkst pamatot, pamatojoties vienīgi uz apgalvojumu, ka citam uzņēmumam saskaņā ar EKL 82. pantu ir pienākums ar pieņemamiem nosacījumiem nodot tā rīcībā konkrētus datus.

132. Attiecīgā jautājuma pamatā ir apstāklis, ka, lai sniegtu tādus ziņu aģentūras pakalpojumus, kā to izskatāmajā lietā pieprasa Austrijas federālās pārvaldes iestādes, ir jābūt nodrošinātai pieejai plašam arhīvam, kurā cita starpā ir pieejama vēsturiska informācija un teksti. Atbilstoši nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu iekļautajai informācijai PN rīcībā pat pietuvināti nav tāda vēsturisko datu arhīva, kas būtu salīdzināms ar APA rīcībā esošo datu bāzi. APA arī nepiešķir konkurentiem pieeju saviem arhīviem, katrā ziņā ne nolūkā pārdot tālāk tur pieejamos datus. Tagad ir jāprecizē, vai PN kā pierādījumu savai tomēr esošajai spējai [izpildīt līgumu] Direktīvas 92/50 31. panta izpratnē drīkst minēt argumentu, ka tai ir tiesības uz pieeju APA arhīviem, it īpaši – tās datu bāzei APADok.

133. Tādējādi tiek norādīts uz konkurences tiesību jomā apspriesto “Essential Facilities Doktrin” [būtisko iespēju doktrīnu]. Saskaņā ar šajā jomā piemērojamo judikatūru EKL 82. panta kontekstā – tomēr tikai ārkārtas apstākļu gadījumā – par ļaunprātīgu stāvokļa izmantošanu var tikt uzskatīta situācija, kad dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums atsakās citam uzņēmumam piešķirt pieeju nepieciešamajām precēm, pakalpojumiem vai informācijai (“essential facilities”) (69). Šādos gadījumos dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam no EKL 82. panta var izrietēt pienākums nodrošināt pieeju nepieciešamajiem materiāliem.

134. Tomēr izskatāmajā lietā nav jāanalizē, vai tāda datu bāze kā APA pārvaldītais arhīvs APADok ietver tās konkurentiem nepieciešamus datus, tātad ir būtiska iespēja (“essential facility”), un vai šajā lietā ir ārkārtēji apstākļi, kas APA uzliktu par pienākumu piešķirt konkurentiem ar pieņemamiem nosacījumiem pieeju tās arhīvam.

135. Pakalpojumu sniedzējam, kas plāno pamatoties uz citu organizāciju vai uzņēmējsabiedrību resursiem, lai saņemtu atļauju piedalīties konkursā, ir pienākums pierādīt, ka tam tiešām ir pieejami šie resursi (70). Pretējā gadījumā līgumslēdzēja iestāde nevar mērķtiecīgi salīdzināt tā piemērotību ar citu iespējamo pakalpojumu sniedzēju piemērotību. Ja līgumslēdzēja iestāde paļautos tikai uz to, ka pakalpojumu sniedzējam, iespējams, ir pieejami atbilstošie resursi, tā riskētu piešķirt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības uzņēmumam, kura spēja [izpildīt līgumu] vēlāk –, t.i., gadījumā, ja rodas sarežģījumi ar pieeju nepieciešamajiem resursiem, – var izrādīties nepietiekama. Vienlaicīgi tā, iespējams, nepiešķirtu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības citam, patiešām piemērotam uzņēmumam. Šāda pieeja būtu pretrunā gan visu iespējamo pakalpojumu sniedzēju iespēju vienlīdzības principam, gan ekonomiskās efektivitātes principam publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā.

136. Tātad tāda ziņu aģentūra kā PN nedrīkst tikai apgalvot, ka tai ir tiesības uz pieeju APA arhīviem, bet gan tai ir konkrēti jāpierāda, ka šāda pieeja arī faktiski tiks piešķirta, piemēram, skaidri izteiktas piekrišanas vai jau noslēgta licences līguma veidā. Pretējā gadījumā tā nevar sekmīgi pierādīt savu piemērotību publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, atsaucoties uz APA arhīviem.

137. Sistemātiski īsie termiņi, kuru laikā ir jāpieņem lēmums publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, neļauj skaidrot sarežģītos juridiskos jautājumus EKL 82. panta un būtisko iespēju doktrīnas (“Essential Facilities Doktrin”) sakarā, kas bieži ir ļoti ilgstošs process. Attiecīgajam uzņēmumam varbūtējā tiesvedība šajā sakarā ir jāizcīna, pirms tas piesakās publiskā iepirkuma līgumam.

138. Tādējādi saistībā ar piekto jautājumu ir jāsecina, ka uzņēmums savu spēju izpildīt pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu nedrīkst pamatot, balstoties vienīgi uz apgalvojumu, ka citam uzņēmumam saskaņā ar EKL 82. pantu ir pienākums ar pieņemamiem nosacījumiem nodot tā rīcībā konkrētus datus.

C –    Par sesto un septīto jautājumu

139. Uzdodot sesto un septīto jautājumu, Bundesvergabeamt lūdz sniegt informāciju par tiesiskās aizsardzības apjomu, kāds ir jānodrošina līgumslēdzējas iestādes noraidītiem uzņēmumiem. Arī šo jautājumu loģisks priekšnoteikums ir, lai tādi kā 2000., 2001. un 2005. gadā īstenotie darījumi vispār būtu uzskatāmi par pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu. To savā nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu atzīst arī Bundesvergabeamt.

140. Pamatojoties uz Tiesas rīcībā esošo informāciju, es, kā jau iepriekš minēts, uzskatu, ka neviens no šiem darījumiem nav uzskatāms par šādu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu (71). Tādēļ sesto un septīto jautājumu es izvērtēšu tikai pakārtoti.

1)      Par sesto jautājumu

141. Bundesvergabeamt sestais jautājums attiecas uz Direktīvas 89/665 1. panta 3. punktā un 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā ietverto jēdzienu “kaitējums” un attiecīgi “nodarīts kaitējums” interpretāciju. Kā jau iepriekš minēts (72), šis jautājums ir pieņemams tikai attiecībā uz direktīvas 1. panta 3. punktu.

142. Uzdodot šo jautājumu, Bundesvergabeamt būtībā vēlas noskaidrot, vai izskatīšanas procedūra ir jārīko jau tādā gadījumā, ja pieteicējs apgalvo, ka sakarā ar nepamatoti nepublicēto paziņojumu par konkursu viņam ir atņemta iespēja piedalīties publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, vai arī pieteicējam papildus vēl ir jāpierāda sava spēja izpildīt attiecīgo publiskā iepirkuma līgumu. Tātad ir tuvāk jāizskata jautājums par tiesībām ierosināt pārsūdzības procedūru.

143. Direktīvas 89/665 1. panta 3. punktā ir atļauts dalībvalstīm divējādi ierobežot tiesības ierosināt pārsūdzības procedūru saistībā ar publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (73) –, pirmkārt, izvirzot prasību, lai pieteicējs būtu ieinteresēts iegūt tiesības noslēgt attiecīgo publiskā iepirkuma līgumu, otrkārt, izvirzot prasību, lai pieteicējam tādējādi būtu nodarīts kaitējums vai būtu iespējams, ka kaitējums tiks nodarīts. Šādā veidā var novērst, ka tiek celtas prasības, kas pamatotas ar sabiedrības interesēm, kā arī acīmredzami neatbilstīgu pretendentu prasības.

144. Tomēr tādējādi nedrīkst ietekmēt direktīvas lietderīgo iedarbību (74). Tādēļ tiesību ierosināt pārsūdzības procedūru ierobežojumi ir jāinterpretē, ņemot vērā divējādo direktīvas mērķi – no vienas puses, garantēt personai efektīvu tiesisko aizsardzību saistībā ar publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu un, no otras puses, nodrošināt atbilstīgu līgumslēdzējas iestādes pieņemto lēmumu likumības kontroli.

145. Kā izriet no Direktīvas 89/665 pirmā un otrā apsvēruma, tās mērķis ir gan valstīs, gan Kopienā stiprināt pašreizējos pasākumus, lai nodrošinātu Kopienas direktīvu par valsts pasūtījumu faktisku piemērošanu; šajā nolūkā dalībvalstīm saskaņā ar direktīvas 1. panta 1. punktu ir jānodrošina līgumslēdzēju iestāžu nelikumīgu lēmumu efektīva un iespējami ātra pārsūdzība (75).

146. Ņemot vērā iepriekš minēto, nedrīkst pārmērīgi ierobežot tiesības ierosināt pārsūdzības procedūru saistībā ar publiskā iepirkuma tiesībām. It īpaši pieteikuma ierosināt pārsūdzības procedūru pieņemamībai nedrīkst izvirzīt tās pašas prasības kā attiecīgā pieteikuma pamatotībai (76).

147. Tātad tas nozīmē, ka ieinteresētai personai nedrīkst jau pieteikuma iesniegšanas posmā prasīt konkrēti pierādīt, ka tai patiešām ir nodarīts kaitējums vai arī tāds var tikt nodarīts. Gluži pretēji, attiecībā uz tiesībām ierosināt pārsūdzības procedūru ir jāuzskata par pietiekamu, ja ieinteresētā persona – papildus līgumslēdzējas iestādes pārkāpumam – pārliecinoši raksturo savu ieinteresētību iegūt tiesības noslēgt attiecīgo līgumu, kā arī iespēju, ka tai var tikt nodarīts kaitējums.

148. Kaitējums jāuzskata par iespējamu, ja nav skaidri izslēgts, ka gadījumā, ja līgumslēdzēja iestāde nebūtu pieļāvusi varbūtējo pārkāpumu, pieteicējam būtu piešķirtas attiecīgā līguma slēgšanas tiesības. Ja publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības – līdzīgi kā izskatāmajā lietā – ir piešķirtas tieši (77), iepriekš nepublicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, tādā gadījumā jau no pieteicēja – kā tiek apgalvots – nelikumīgas kavēšanas izmantot iespēju piedalīties publiskā iepirkuma procedūrā izriet, ka pieteicējs, iespējams, ir zaudējis reālu iespēju noslēgt līgumu un tādējādi tam ir nodarīts kaitējums (78).

149. Ieinteresētai personai iesniedzot pieteikumu ierosināt pārsūdzības procedūru, nav jāpieprasa, lai tā iesniedz pierādījumus par spēju izpildīt attiecīgo līgumu, līdzīgi kā nav jāpieprasa iesniegt pierādījumus, ka gadījumā, ja nebūtu pieļauts varbūtējais pārkāpums, tai tiktu piešķirtas attiecīgā līguma slēgšanas tiesības (79). Pretējā gadījumā tai būtu praktiski neiespējami vai ārkārtīgi grūti ierosināt pārsūdzības procedūru (80). It īpaši tādos līguma slēgšanas tiesību tiešas piešķiršanas gadījumos kā izskatāmajā lietā ieinteresētai personai būtu gandrīz neiespējami iesniegt konkrētus pierādījumus par savu spēju izpildīt attiecīgo līgumu, jo bez iepriekš publicēta paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu tai varētu trūkt precīzas informācijas par līgumslēdzējas iestādes izvirzītajām prasībām.

150. Kā nepieņemamu, norādot uz ieinteresētās personas nespēju izpildīt attiecīgo līgumu, pieteikumu ierosināt pārsūdzības procedūru jau a limine var noraidīt tikai izņēmuma gadījumā, proti, tad, ja tās nespēja izpildīt attiecīgo līgumu jau pieteikuma iesniegšanas brīdī ir tik acīmredzama, ka tā vairs nav sīkāk jāpārbauda. Tomēr viss pārējais ir pieteikuma pamatotības jautājums.

151. Tādējādi attiecībā uz sesto jautājumu jāsecina, ka pieteikums ierosināt pārsūdzības procedūru Direktīvas 89/665 1. panta 3. punkta izpratnē ir pieļaujams jau tad, ja pieteicējs pārliecinoši raksturo savu ieinteresētību iegūt tiesības noslēgt attiecīgo līgumu, kā arī pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā un iespējamo nodarīto kaitējumu vai to, ka tas var tikt nodarīts. Ja publiskā iepirkuma līgums ir noslēgts, iepriekš nepublicējot paziņojumu par konkursu, tādā gadījumā jau no pieteicēja kavēšanas izmantot iespēju piedalīties publiskā iepirkuma procedūrā izriet, ka tam, iespējams, ir nodarīts kaitējums, ja vien nav acīmredzama pieteicēja nespēja izpildīt attiecīgo līgumu.

2)      Par septīto jautājumu

152. Ar septīto jautājumu Bundesvergabeamt būtībā vēlas noskaidrot, vai ar līdzvērtības un efektivitātes principiem ir saderīga tāda situācija, kad valsts tiesībās pieteikumam uzsākt pārbaudes procedūru, kas ir obligāts nosacījums vēlākai prasības pat kaitējuma atlīdzību iesniegšanai, ir paredzēts maksimāli sešu mēnešu ilgs termiņš no iespējami prettiesiskās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas datuma. Bundesvergabeamt turpinot jautā, vai efektivitātes princips pieļauj minētajam sešu mēnešu termiņam pieskaitīt laika posmus, kuros saskaņā ar valsts tiesībām nav bijušas efektīvas tiesības uz tiesisko aizsardzību.

153. Šī jautājuma konteksts ir tāds, ka PN savus pieteikumus uzsākt pārbaudes procedūru Bundesvergabeamt iesniedza tikai 2006. gada jūlijā, tātad sešu mēnešu laikā pēc tam, kad 2006. gada 1. februārī bija spēkā stājušās jaunās procesuālās normas BVergG 331. pantā, bet vairāk kā sešus mēnešus pēc 2000., 2001. un 2005. gada strīdīgajiem notikumiem. Bundesvergabeamt uzskata, ka tiešu piešķiršanu (“De facto piešķiršana”) Austrijā var “efektīvi apkarot” tikai pēc BVergG 2006 331. panta stāšanās spēkā.

154. Direktīvā 89/665 nav skaidri regulēti tās 1. pantā paredzētajai pārsūdzības procedūrai piemērojamie termiņi.

155. Tādējādi atbildes uz Tiesai uzdoto jautājumu pamatā ir dalībvalstu procesuālās autonomijas princips (81): saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, nepastāvot Kopienu tiesiskajam regulējumam šajā jomā, procesuālie noteikumi tiesību aizsargāšanai, kas attiecīgām personām piešķirtas Kopienu tiesībās, ir jāparedz dalībvalstu iekšējā tiesību sistēmā, turklāt šādi noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi nekā tie, kas reglamentē līdzīgas iekšēja rakstura situācijas (līdzvērtības princips), un nedrīkst padarīt Kopienas tiesību sistēmas piešķirto tiesību izmantošanu par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu (efektivitātes princips) (82). Abi principi apstiprinājumu rod arī Direktīvas 89/665 1. pantā: līdzvērtības princips – tā 2. punktā, bet efektivitātes – 1. punktā.

156. Līdzvērtības princips ir vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu izpausme (83), kurš noteic, ka līdzīgās situācijās nebūtu jāpiemēro atšķirīgi noteikumi un dažādās situācijās savukārt nebūtu jāpiemēro vienādi noteikumi, ja vien tādai pieejai nav objektīva pamata (84).

157. Komisija, APA un APA‑OTS attiecībā ir pareizi norādījušas uz kādu īpatnību, kura ir raksturīga līgumu slēgšanas tiesību pārsūdzības procedūrai. Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina pēc iespējas ātrāka līgumu slēgšanas tiesību pārkāpumu pārsūdzības iespēja. Šādā veidā tiktu nodrošināta kā efektīva tiesību aizsardzība, tā arī pēc iespējas ātri tiktu radīta juridiskā drošība. Šāds mērķis attaisno pieteikumiem par pārsūdzības ierosināšanu Direktīvas 89/665 kontekstā attiecīgā gadījumā piemērot īsākus termiņus kā noilguma termiņus, kurus piemēro prasījumiem kaitējuma atlīdzību saskaņā ar valsts vispārīgajām tiesību normām.

158. Tādējādi līdzvērtības princips nav pretrunā ar tādu sešu mēnešu termiņu pārbaudes procedūras uzsākšanai, kāds paredzēts BVergG 2006 332. panta 2. un 3. punktā, arī ja valsts tiesībās kaitējuma atlīdzības prasījumiem ir paredzēts ilgāks noilgums.

159. Tomēr ir jāpārbauda, vai saistībā ar efektivitātes principu tāds termiņš kā Austrijas tiesībās pārbaudes pieteikumiem noteiktais ieinteresētajai personai nepadara neiespējamu vai pārlieku nesarežģī īstenot savas tiesības uz kaitējuma atlīdzināšanu Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē.

160. Pamatā samērīgu termiņu noteikšana pārsūdzības celšanai nav pretrunā ar efektivitātes principu, jo tas savukārt ir tā pamatā esošā tiesiskās drošības principa piemērošanas gadījums (85).

161. Termiņa piemērotība ir jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgās pārsūdzības veidu un tiesiskās sekas, kā arī visu ieinteresēto personu tiesības un intereses.

162. Tādējādi attiecībā uz pārsūdzības pieteikumiem, kuru mērķis ir atcelt jau noslēgtus līgumus – vienalga, ar atpakaļejošu spēku vai nākotnē –, absolūts sešu mēnešu termiņš ir visnotaļ pieņemams (86). Īpaši nozīmīgās jau noslēgta līguma atcelšanas juridiskās sekas attaisno to, ka tiek paredzēts termiņš, kura laiks nav atkarīgs no tā, vai pieteikuma iesniedzējam bija zināms par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas prettiesiskumu un vai viņam tas vismaz bija jāzina. Kā līgumslēdzējai iestādei, tā arī tās līgumpartnerim ir nepieciešama skaidra un aizsargājama tiesiskā drošība par noslēgtā līguma spēka esamību, kura ir jāaizsargā.

163. Attiecībā uz tādu gadījumu, kāds ir izskatāmajā lietā, tomēr ir jāņem vērā, ka BVergG 2006 332. panta 2. un 3. punktā saskaņā ar šī likuma 331. panta 1. punktu paredzētais absolūtais sešu mēnešu termiņš attiecas ne tikai uz to, kura mērķis ir apstrīdēt jau noslēgta līguma spēkā esamību, bet arī uz to, kurš vēlas spert nepieciešamu procesuālu soli, lai pēc tam varētu iesniegt prasību par kaitējuma atlīdzību Austrijas civillietu tiesās.

164. Tātad, ja ieinteresētā persona tikai pēc sešiem mēnešiem uzzina par kaitējumu, kāds tai radies tādēļ, ka līguma slēgšanas tiesības ir tikušas piešķirtas, iepriekš neizsludinot konkursu (tiešā piešķiršana, jeb de facto piešķiršana), tad tā nevar nemaz iesniegt prasību par kaitējuma atlīdzību civillietu tiesās, jo, lai to darītu, saskaņā ar BVergG 2006 341. panta 2. punktu ir bijis jāiesniedz pieteikums par pārbaudi, kura iesniegšanas termiņš attiecīgajā brīdī jau ir izbeidzies.

165. Tādējādi BVergG 2006 332. panta 2. un 3. punktā paredzētais termiņš ārpus tā patiesās piemērošanas jomas ietekmē arī pārbaudes procedūru, kurai tā stingrība tomēr nav piemērota. Attiecībā uz vienkāršām prasībām par kaitējuma atlīdzību līgumslēdzējai iestādei nav tādas pašas tiesiskas drošības nepieciešamības, kā tas ir attiecībā uz noslēgta līguma spēkā esamību.

166. Ja dalībvalsts izmanto Direktīvas 89/665 2. panta 2. un 5. punktā paredzēto iespēju un prasībām par kaitējuma atlīdzību piemēro nosacījumu, ka iepriekš ir jābūt iesniegtai pārsūdzībai, tad paredzētajiem termiņiem ir jābūt tādiem un tie jāpiemēro tādā veidā, lai tādējādi prasības par kaitējuma atlīdzību īstenošana netiktu padarīta neiespējama vai pārlieku sarežģīta (87).

167. Kopumā ar efektivitātes principu tiek prasīts, lai pieteikuma pārbaudes veikšanai, kurš ir pamatā tam, lai pieteicējs varētu prasīt kaitējuma atlīdzību, termiņš nesāktos, pirms pieteikuma iesniedzējs nav uzzinājis vai tam bija jāuzzina par kaitējuma rašanos. Ja pieteikuma iesniedzēja mērķis, iesniedzot pieteikumu par pārbaudes veikšanu, ir arī panākt līgumslēdzējas iestādes noslēgtā līguma atcelšanu, tad var paredzēt arī stingrākus termiņus, kuri sākas neatkarīgi no tā, vai personai ir bijis zināms vai tai būtu bijis jāzina par iespējamā kaitējuma rašanos.

168. Valsts tiesai valsts procesuālās tiesību normas ir jāinterpretē pēc iespējas tā, lai tiktu nodrošināta no Direktīvas 89/665 izrietošā efektivitātes principa ievērošana, un gadījumā, ja no šo normu piemērošanas konkrētajā lietā rastos Kopienu tiesībām pretējs rezultāts, tad šīs normas nav jāpiemēro vispār (88).

169. Tādā gadījumā, kāds ir izskatāmajā lietā, kurā runa ir par tiešu piešķiršanu, neizsludinot konkursu, tas nozīmē, ka termiņš pieteikumam par pārbaudes veikšanu nevar sākties, pirms ieinteresēta persona ir uzzinājusi par apgalvoto publiskā iepirkuma tiesību pārkāpumu vai tai arī bija par to jāzina, ja šis pieteikums ir obligāta prasība vēlākam pieteikumam par kaitējuma atlīdzību.

170. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Bundesvergabeamt norāda, ka pēc tās ieskata šajā lieta var panākt Kopienu tiesībām atbilstošu rezultātu, pirmkārt, BVergG 2006 331. panta 1. punkta 4. apakšpunktā paredzēto pārsūdzību piemērojot darbībām pirms tā stāšanās spēkā un, otrkārt, attiecīgos termiņus aprēķinot, pamatojoties uz noteiktām vispārējo civiltiesību normām, lai tie nesāktos, pirms ieinteresētā persona nav uzzinājusi par radušos kaitējumu, un pagarināt šos termiņus par laikposmiem, kuros nav pastāvējušas efektīvas pārsūdzības iespējas.

171. Apkopojot par septīto jautājumu:

Saskaņā ar efektivitātes principu Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pārsūdzības pieteikumam, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir obligāta prasība, vēlāk uzsākot tiesvedību par kaitējuma atlīdzību, tiek piemērots atbilstošs termiņš, kurš nevar sākties, pirms ieinteresētā persona ir uzzinājusi vai tai bija jāuzzina par apgalvoto publiskā iepirkuma tiesību pārkāpumu, un tas tiek pagarināts par laikposmiem, kuros nav pastāvējušas efektīvas pārsūdzības iespējas. Valsts tiesai valsts procesuālās tiesību normas ir jāinterpretē pēc iespējas tā, lai tiktu nodrošināta šī mērķa sasniegšana, un gadījumā, ja no šo normu piemērošanas konkrētajā lietā rastos Kopienu tiesībām pretējs rezultāts, tad šīs normas nav jāpiemēro vispār.

VII – Secinājumi

172. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai atbildēt tikai uz pirmajiem trim Austrijas Bundesvergabeamt iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem un nolemt šādi:

1)      vispārīgi par pirmo, otro un trešo jautājumu:

ja līguma, kas ietilpst Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā, saturs tā darbības laikā netiek grozīts, tādā gadījumā nav jārīko publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra, ja vien runa nav par būtiskiem līguma grozījumiem;

2)      konkrēti par pirmo jautājumu:

a)      ja līgumslēdzēja iestāde piekrīt, ka daļa no publiskā iepirkuma līguma izpildes tiek nodota pakalpojumu sniedzēja meitas sabiedrībai, kurai tas ir vienīgais sabiedrības dalībnieks un kuru tas pārvalda līdzīgi kā sava uzņēmuma struktūrvienību, tas nav jāuzskata par būtisku līguma grozījumu. To neaizkavē arī fakts, ka teorētiski pakalpojumu sniedzējs meitas sabiedrības kapitāla daļas vēlāk var pārdot trešām personām,

b)      ja pakalpojumu sniedzējs ir juridiska persona, tādā gadījumā iespējamās izmaiņas, kas līguma termiņa laikā notiek tās dalībnieku vidū, nav būtiski līguma grozījumi;

3)      konkrēti par otro un trešo jautājumu:

a)      par būtisku līguma grozījumu nav jāuzskata situācija, ja līgums tehniski tiek pielāgots izmainītiem ārējiem apstākļiem; tas attiecas uz sākotnēji valsts valūtā izteikto atlīdzību konvertāciju eiro un atsauci uz jauno vērtības nodrošinājuma indeksu, kas ir līdzvērtīgs nākošais indekss, kurš seko līdz šim izmantotajam indeksam,

b)      līdzīgi par būtisku līguma grozījumu nav jāuzskata situācija, ja saistībā ar pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku, uz trim gadiem tiek panākta vienošanās par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas, ja vien nav konkrētu norāžu, ka pretējā gadījumā līgumslēdzēja iestāde vēl vienošanās par atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas noteiktās darbības laikā juridisku vai ekonomisku iemeslu dēļ būtu lauzusi esošo līgumu,

c)      tas, vai atlīdzības, kas noteikta par daļu no sniedzamajiem pakalpojumiem, saturiski grozījumi ir būtiski līguma grozījumi, ir atkarīgs no attiecīgās atlīdzības grozījumu nozīmes gan attiecībā uz konkrēto pakalpojumu daļu, gan attiecībā uz visu publiskā iepirkuma līgumu kopumā.


1 – Oriģinālvaloda – vācu.


2 – OV L 209, 1. lpp. Šo direktīvu atcēla un aizstāja ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts [būvdarbu, piegādes un pakalpojumu publiskā iepirkuma] līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.). Tomēr pēdējais tiesību grozījums bija jātransponē valsts tiesībās tikai līdz 2006. gada 31. janvārim. Ņemot vērā, ka Austrijas tiesībās tas netika priekšlaicīgi transponēts, tas neietekmē pamata prāvas faktus, kas attiecas uz 2000., 2001. un 2005. gadu.


3 – OV L 395, 33. lpp.


4 – Attiecīgo direktīvu groza vēl arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. decembra Direktīva 2007/66/EK, ar ko Padomes Direktīvas 89/665/EEK un 92/13/EEK groza attiecībā uz pārskatīšanas procedūru efektivitātes uzlabošanu valsts līgumu piešķiršanas jomā (OV L 335, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2007/66”). Tomēr pēdējie grozījumi stājās spēkā tikai 2008. gada 9. janvārī un tie jātransponē līdz 2009. gada 20. decembrim; tādējādi tie neietekmē pamata prāvas faktus.


5 – BGBl. I, Nr. 17/2006.


6 – No lietas materiāliem izriet, ka APA ir reģistrēts kooperatīvs ar ierobežotu atbildību.


7 – Organizācija, kas bija APA priekštece – “Österreichische Correspondenz”, tika dibināta Vīnē jau 1849. gadā.


8 – Saskaņā ar tiesvedībā iesaistītā Präsidium des Bundeskanzleramts [Federālās kancelejas prezidija] sniegto informāciju tā bija jau no 1946. gada pastāvošo līgumattiecību pielāgošana.


9 – Attiecīgā maksimālā atlīdzība tiek piemērota, ja paziņojumi tiek nosūtīti tiešsaistē.


10 – Atbilstoši iesniedzējas rīkojumam PN pamata prasījums ir pamatots ar BVerG 2006 331. panta 1. punkta 4. apakšpunktu un pakārtotais prasījums – ar BVerG 2006 331. panta 1. punkta 1. apakšpunktu.


11 – BVergG 2006 291. pants.


12 – BVergG 2006 291. panta 2. punkta otrā daļa.


13 – BVergG 2006 292. un 295. pants.


14 – Attiecībā uz pastāvīgo judikatūru par tiesas jēdzienu skat. 1997. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑54/96 Dorsch Consult (Recueil, I‑4961. lpp., 23. punkts), 2005. gada 31. maija spriedumu lietā C‑53/03 Syfait u.c. (Krājums, I‑4609. lpp., 29. punkts) un 2007. gada 18. oktobra spriedumu lietā C‑195/06 ÖsterreichischerRundfunk (Krājums, I‑8817. lpp., 19. punkts).


15 – Skat. 2002. gada 14. novembra spriedumu lietā C‑411/00 Felix Swoboda (Recueil, I‑10567. lpp., it īpaši 25.–28. punkts), 2004. gada 18. marta spriedumu lietā C‑314/01 Siemens un ARGE Telekom (Recueil, I‑2549. lpp.) un 2005. gada 2. jūnija spriedumu lietā C‑15/04 Koppensteiner (Krājums, I‑4855. lpp.). Atbilstoši nolēmumam par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Bundesvergabeamt pašreizējais organizatoriskais veids, pamatojoties uz BVergG 2006, būtībā atbilst tam organizatoriskajam veidam, kas bija spēkā lietā Koppensteiner.


16 – Līdzīgi par tiesu, kas tiesīga uzdot prejudiciālus jautājumus, Tiesa atzina Vergabeüberwachungsausschuss des Bundes [Federālā Publisko iepirkumu uzraudzības komisija], kas savulaik darbojās Vācijā (iepriekš 14. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Dorsch Consult, 38. punkts).


17 – 1984. gada 10. jūlija spriedums lietā 72/83 Campus Oil u.c. (Recueil, 2727. lpp., 10. punkts), 2003. gada 12. jūnija spriedums lietā C‑112/00 Schmidberger (Recueil, I‑5659. lpp., 39. punkts) un 2007. gada 17. aprīļa spriedums lietā C‑470/03 AGM‑COS.MET (Krājums, I‑2749. lpp., 45. punkts).


18 – Iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schmidberger, 40. un 41. punkts.


19 – Austrija ir izmantojusi Direktīvas 89/665/EEK 2. panta 2. punktā noteikto iespēju piešķirt pārsūdzības procedūras pilnvaras vairākām iestādēm.


20 – 2003. gada 19. jūnija spriedums lietā C‑315/01 GAT (Recueil, I‑6351. lpp., 38. punkts).


21 – Šajā sakarā skat. 1998. gada 24. septembra spriedumu lietā C‑76/97 Tögel (Recueil, I‑5357. lpp., 53. un 54. punkts). Atšķirībā no attiecīgo strīdu izraisījušiem darījumiem, kas norisinājās 2000., 2001. un 2005. gadā un tādējādi hronoloģiski iekļāvās Kopienu tiesību piemērošanas jomā, direktīvas par publiskajiem iepirkumiem vēl nevarēja piemērot pamata līgumam, jo Austrija 1994. gadā vēl nebija Eiropas Savienības dalībvalsts.


22 – Par īpašo problēmu, kas skar uz nenoteiktu laiku noslēgta līguma sasaistīšanu ar atteikšanos no līgumsaistību pārtraukšanas, skat. turpmāk it īpaši šo secinājumu 74. punktu.


23 – Tiesa nepieņēma lēmumu Oberlandesgericht Rostock [Federālās zemes Augstākās tiesas, Rostoka], Vācija, iesniegtā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu sakarā (lieta C‑50/03, no reģistra izslēgta 2004. gada 9. novembrī).


24 – Par plašu dažādu jēdzienu interpretāciju, kas definē direktīvu par publiskajiem iepirkumiem piemērošanas jomu, skat. 2003. gada 27. februāra spriedumu lietā C‑373/00 Adolf Truley (Recueil, I‑1931. lpp., 43. punkts), 2005. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑129/04 Espace Trianon un Sofibail (Krājums, I‑7805. lpp., 73. punkts) un 2007. gada 29. novembra spriedumu lietā C‑119/06 Komisija/Itālija (Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, I‑168.* lpp., 43. punkts).


25 – 1998. gada 10. novembra spriedums lietā C‑360/96 BFI Holding (Recueil, I‑6821. lpp., 41. punkts), 2000. gada 3. oktobra spriedums lietā C‑380/98 University of Cambridge (Recueil, I‑8035. lpp., 16. punkts), 2007. gada 13. novembra spriedums lietā C‑507/03 Komisija/Īrija (Krājums, I‑9777. lpp., 27. punkts) un 2007. gada 13. decembra spriedums lietā C‑337/06 Bayerischer Rundfunk u.c. (Krājums, I‑11173. lpp., 38. punkts); skat. arī Direktīvas 92/50 otro un sesto apsvērumu.


26 – Iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā University of Cambridge, 17. punkts; iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Felix Swoboda, 45. punkts, un iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Bayerischer Rundfunk u.c., 36. punkts.


27 – 2005. gada 11. janvāra spriedums lietā C‑26/03 Stadt Halle un RPL Lochau (Krājums, I‑1. lpp., 44. un 47. punkts) un iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Bayerischer Rundfunk u.c., 39. punkts.


28 – Šajā sakarā skat. arī 2000. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑337/98 Komisija/Francija (Recueil, I‑8377. lpp., 46., 50. un 51. punkts) un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑496/99 P Komisija/CAS Succhi di Frutta (Recueil, I‑3801. lpp., 117. punkts), kur tiek norādīts uz būtiskiem līguma noteikumiem vai konkursa noteikumiem.


29 – Jāpiekrīt, ka praksē ne vienmēr būs viegli atšķirt būtiskus līguma grozījumus no nebūtiskiem, jo šeit ir jāizvērtē katra konkrētā gadījuma apstākļi. Tomēr nevienā tiesību jomā nevar pilnībā izvairīties no neprecīzu un tādu juridisko jēdzienu izmantošanas, kas ir jāinterpretē. Šāda situācija visādā ziņā nav sveša arī tiesību normām publisko iepirkumu jomā.


30 – Šķiet, ka šajā jautājumā starp pamata procesa dalībniekiem nav vienprātības. Arī nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav izmantota vienota terminoloģija. Tomēr izskaidrot jautājumu par to, kā civiltiesiski ir kvalificējams attiecīgais darījums, ir Bundesvergabeamt kompetencē.


31 – Skat. Direktīvas 92/50 25. pantu un 32. panta 2. punkta c) un h) apakšpunktu, kā arī 1999. gada 2. decembra spriedumu lietā C‑176/98 Holst Italia (Recueil, I‑8607. lpp., 26. un 27. punkts). Katrā ziņā valsts tiesības var ierobežot apakšlīgumu piešķiršanu attiecībā uz būtisku līguma daļu izpildi (iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Siemens un ARGETelekom, 45. punkts).


32 – Par nosacījumiem pieņēmumam par iekšēju darījumu skat. it īpaši 1999. gada 18. novembra spriedumu lietā C‑107/98 Teckal (Recueil, I‑8121. lpp., 50. punkts), iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Stadt Halle un RPLLochau, 49. punkts, 2005. gada 13. oktobra spriedumu lietā C‑458/03 ParkingBrixen (Krājums, I‑8585. lpp., 62. punkts) un 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C‑295/05 Asemfo (Krājums, I‑2999. lpp., 55. punkts); par iekšēja darījuma jēdzienu skat. manus 2005. gada 1. marta secinājumus, kas sniegti lietā Parking Brixen, 1. un 2. punkts.


33 – Līdzīgi tas attiecas uz iespēju lauzt līgumu par peļņas un zaudējumu izslēgšanu.


34 – Šajā sakarā skat. manus iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētos 2005. gada 1. marta secinājumus, kas sniegti lietā Parking Brixen, 56. punkts. Jautājumam par kapitāla daļu pārdošanas trešām personām konkrētuparedzamību ir izšķiroša loma arī 2005. gada 10. novembra spriedumā lietā C‑29/04 Komisija/Austrija (Krājums, I‑9705. lpp., 38.–41. punkts), 2006. gada 6. aprīļa spriedumā lietā C‑410/04 ANAV (Krājums, I‑3303. lpp., 30.–32. punkts) un iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Parking Brixen, 67. punkta c) daļa.


35 – Skat. iepriekš, šo secinājumu 55.–58. punkts.


36 – 2003. gada 23. janvāra spriedumā lietā C‑57/01 Makedoniko Metro un Michaniki (Krājums, I‑1091. lpp., 61. punkts) tikai precizēts, ka pieņemt tiesisko regulējumu par pakalpojumu sniedzēju grupu sastāvu ir dalībvalstu kompetencē. Tātad dalībvalstu pienākums ir noteikt, vai izmaiņas pakalpojumu sniedzēju grupu sastāvā vispār ir pieļaujamas. Tomēr no tā ir jānošķir izskatāmajā lietā interesējošais jautājums, vai šādas izmaiņas pēc līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas ir jāuzskata par būtiskiem līguma grozījumiem, kas tādējādi no jauna atbilst publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas nosacījumiem. Pēdējais ir Kopienu tiesību jautājums.


37 – Ja jebkuras izmaiņas juridiskas personas īpašuma attiecībās kalpotu par iemeslu jaunas publiskā iepirkuma procedūras rīkošanai, tad būtu praktiski neiespējami piešķirt publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības biržā kotētām akciju sabiedrībām, kuru akcionāri reizēm mainās katru dienu.


38 – Skat. iepriekš šo secinājumu 48. punktu.


39 – Skat. iepriekš šo secinājumu 48. un 49. punktu.


40 – Šajā sakarā skat. iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Tögel, 53. un 54. punkts.


41 – Skat. iepriekš šo secinājumu 48. un 49. punktu.


42 – Šajā sakarā skat. iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/CAS Succhi di Frutta, 117. punkts.


43 – 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑482/01 un C‑493/01 Orfanopoulos un Oliveri (Recueil, I‑5257. lpp., 42. punkts) un 2006. gada 12. janvāra spriedums lietā C‑246/04 Turn- und Sportunion Waldburg (Krājums, I‑589. lpp., 21. punkts).


44 – Līguma pielāgošana sakarā ar pāreju uz eiro nebija obligāti nepieciešama, jo jau pastāvošie tiesību akti nodrošināja, ka visas pirms tam valsts valūtā izteiktās summas turpmāk tiek saprastas kā summas eiro valūtā, neveicot nekādus grozījumus pastāvošajās līgumsaistībās (skat. arī 3. un 5. pantu Padomes 1997. gada 17. jūnija Regulā (EK) Nr. 1103/97 par dažiem noteikumiem attiecībā uz eiro ieviešanu, OV L 162, 1. lpp.). Tomēr, kā pamatoti norāda APA un APA‑OTS, skaidra līguma pielāgošana, it īpaši tādu ilgstošu saistību tiesisko attiecību gadījumā kā izskatāmajā lietā, var būt lietderīga, lai novērstu administratīvo slogu saistībā ar sistemātiski veicamo valūtas pārrēķinu.


45 – Maksimālās atlīdzības par teksta rindu, kas attiecībā uz 2002., 2003. un 2004. gadu ir noteiktas pirmajā papildu vienošanās dokumentā, viena no otras atšķiras tikai nedaudz. Ievērojot, ka Bundesvergabeamt tās vēl ir precīzi jāizvērtē, tomēr šķiet, ka šādas ikgadējas nelielas cenu atšķirības iekļaujas vispārējās cenu attīstības robežās, kas 2001. gadā tika noteiktas nākošajiem gadiem.


46 – Skat. iepriekš šo secinājumu 81.–94. punktu.


47 – Šajā sakarā skat. manus iepriekš minētos apsvērumus saistībā ar pirmo, otro un trešo jautājumu (šo secinājumu 41.–105. punkts).


48 – Iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Īrija, 25. punkts.


49 – APA un APA‑OTS uzskata, ka to dokumentācijas pakalpojumi ir klasificējami kā piederīgi darbības jomai “Bibliotēku pakalpojumi” (“Library services”, CPC atsauces Nr. 96311) un to OTS pakalpojumi – kā piederīgi darbības jomai “Elektroniskie ziņu pakalpojumi” (“Electronic message and information services”, CPC atsauces Nr. 75232).


50 – Nolēmums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu definē faktisko kontekstu, kurā jāatbild uz prejudiciālajiem jautājumiem; šajā sakarā skat. iepriekš 43. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.


51 – Saskaņā ar Direktīvas 92/50 9. pantu kopsakarā ar 10. pantu šādiem publisko iepirkumu līgumiem ir jāpiemēro (tikai) attiecīgās direktīvas 14. un 16. pants, kas izskatāmajā lietā interesējošiem jautājumiem nav svarīgi. Pārējie Direktīvā 92/50 noteiktie procesuālie noteikumi, it īpaši noteikumi par uzaicinājumu, iepriekš publicējot paziņojumu par līgumu, neattiecas uz šiem publiskā iepirkuma līgumiem (iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Īrija, 23. un 24. punkts). Tomēr uz tiem attiecas Direktīvas 92/50 3. panta 2. punktā noteiktais diskriminācijas aizliegums (2005. gada 27. oktobra spriedums lietā C‑234/03 Contse u.c., Krājums, I‑9315. lpp., 47. punkts).


52 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Parking Brixen, 46. punkts; skat. arī 2000. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑324/98 Telaustria un Telefonadress (Recueil, I‑10745. lpp., 60. punkts), 2005. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑231/03 Coname (Krājums, I‑7287. lpp., 16. punkts), 2005. gada 20. oktobra spriedumu lietā C‑264/03 Komisija/Francija (Krājums, I‑8831. lpp., 33. punkts), iepriekš 34. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā ANAV, 18. punkts, un 2007. gada 14. jūnija spriedumu lietā C‑6/05 Medipac-Kazantzidis (Krājums, I‑4557. lpp., 33. punkts); skat. arī Tiesas 2001. gada 3. decembra rīkojumu lietā C‑59/00 Vestergaard (Recueil, I‑9505. lpp., 20. punkts).


53 – Iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Īrija, 29. punkts.


54 – Iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Īrija, 30. punkts; par pārskatāmības principu skat. vēl arī iepriekš 52. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Telaustria un Telefonadress, 62. punkts, iepriekš 52. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu Coname, 16. un 17. punkts, iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Parking Brixen, 46.–49. punkts, un iepriekš 34. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā ANAV, 18.–21. punkts.


55 – Iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Īrija, 29. un 30. punkts; tajā pašā sakarā skat. 2008. gada 31. janvāra spriedumu lietā C‑380/05 Centro Europa 7 (Krājums, I‑349. lpp., 67. punkts).


56 – Iepriekš 52. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Telaustria un Telefonadress, 62. punkts; iepriekš 52. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Coname, 16. un 17. punkts; iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Parking Brixen, 49. punkts, un iepriekš 34. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā ANAV, 21. punkts.


57 – Iepriekš 52. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Coname, 21. punkts; tiktāl neskaidrs ir iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā ParkingBrixen, 50. punkts, kurā saistošajā vācu valodas versijā runa ir par “konkursu” (“Ausschreibung”), kam par iemeslu tomēr varētu būt neveiksmīgais franču valodas izteiciena “mise en concurrence” tulkojums.


58 – Iepriekš 52. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Telaustria un Telefonadress, 62. punkts; iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Parking Brixen, 49. un 50. punkts, un iepriekš 34. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā ANAV, 21. punkts. Šajā sakarā noderīgas norādes sniedz arī Komisijas skaidrojošais paziņojums par Kopienas tiesību aktiem, ko piemēro līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā, uz ko neattiecas vai tikai daļēji attiecas publiskā iepirkuma direktīvu noteikumi (OV 2006, C 179, 2. lpp.).


59 – Šajā sakarā skat. manus iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētos secinājumus, kas sniegti lietā Parking Brixen, 37. punkts.


60 – Šajā sakarā skat. ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] 2005. gada 2. jūnija secinājumus, kas sniegti lietā C‑525/03 Komisija/Itālija (2005. gada 27. oktobra spriedums, Krājums, I‑9405. lpp., 47. punkts), ģenerāladvokātes Štiksas‑Haklas [Stix-Hackl] 2006. gada 14. septembra secinājumus, kas sniegti lietā C‑532/03 Komisija/Īrija (2007. gada 18. decembra spriedums, Krājums, I‑11353. lpp., 111. punkts) un ģenerāladvokātes Šarpstones [Sharpston] 2007. gada 18. janvāra secinājumus, kas sniegti lietā C‑195/04 Komisija/Somija (2007. gada 26. aprīļa spriedums, Krājums, I‑3351. lpp., 76. un 77. punkts); skat. arī manus iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētos secinājumus, kas sniegti lietā Parking Brixen, 46. punkts.


61 – Šajā sakarā skat. iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Īrija, 27.–29. punkts; skat. arī manus iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētos secinājumus, kas sniegti lietā Parking Brixen, 47. punkts.


62 – Veikt pārbaudi, vai izskatāmajā lietā ir runa par šādām ekskluzīvām tiesībām, ir Bundesvergabeamt kompetencē.


63 – Šajā sakarā skat. arī iepriekš 58. zemsvītras piezīmē minēto Komisijas skaidrojošo paziņojumu, 2.1.4. sadaļa.


64 – 2004. gada 18. novembra spriedums lietā C‑126/03 Komisija/Vācija (Krājums, I‑11197. lpp., 23. punkts) un 2003. gada 10. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑20/01 un C‑28/01 Komisija/Vācija (Recueil, I‑3609. lpp., 58. punkts). Skat. arī Direktīvas 92/50 11. panta 4. punktu, atbilstoši kuram “visos citos gadījumos” ir jāpiemēro atklāta vai slēgta procedūra.


65 – Šajā sakarā skat. iepriekš šo secinājumu 20., 61. un 62. punktu.


66 – Skat. arī iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Felix Swoboda, 56. un 60. punkts.


67 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Felix Swoboda, 57. un 60. punkts.


68 – Skat. šo secinājumu 125. punktu.


69 – 1995. gada 6. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑241/91 P un C‑242/91 P RTE un ITP/Komisija, dēvēts par “Magill” (Recueil, I‑743. lpp., 49.–57. punkts), 1998. gada 26. novembra spriedums lietā C‑7/97 Bronner (Recueil, I‑7791. lpp., 38.–47. punkts) un 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑418/01 IMS Health (Recueil, I‑5039. lpp.).


70 – Iepriekš 31. zemsvītras piezīmē minētais 1999. gada 2. decembra spriedums lietā Holst Italia, 29. punkts, iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Siemens un ARGE Telekom, 44. punkts, un iepriekš 64. zemsvītras piezīmē minētais 2004. gada 18. novembra spriedums lietā Komisija/Vācija, 22. punkts. Skat. turpmākiem gadījumiem arī Direktīvas 2004/18 48. panta 3. punktu, kur šī judikatūra tagad ir kodificēta.


71 – Šajā sakarā skat. manus iepriekš minētos apsvērumus par pirmo, otro un trešo jautājumu, šo secinājumu 41.–105. punkts.


72 – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 35.–37. punktu.


73 – Pēc Direktīvas 89/665 piemērošanas jomas paplašināšanas, pieņemot Direktīvu 92/50, atsauce uz piegādes un uzņēmuma līgumiem valsts vajadzībām ir jāsaprot tādējādi, ka tā attiecas uz visiem publiskā iepirkuma līgumiem, tātad arī uz pakalpojumu līgumiem. Tas apstāklis, ka atbilstoši pielāgots ir tikai Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkts, bet ne 3. punkts, šķiet, ir saistīts ar Kopienu likumdevēja pieļautu redakcionālu kļūdu, kas attiecībā uz turpmākiem gadījumiem tika labota, pieņemot Direktīvu 2007/66.


74 – 2003. gada 19. jūnija spriedums lietā C‑410/01 Fritsch, Chiari & Partner u.c. (Recueil, I‑6413. lpp., 31. un 34. punkts), 2002. gada 12. decembra spriedums lietā C‑470/99 Universale-Bau u.c. (Recueil, I‑11617. lpp., 72. punkts) un 2004. gada 12. februāra spriedums lietā C‑230/02 Grossmann Air Service (Recueil, I‑1829. lpp., 42. punkts).


75 – 1999. gada 28. oktobra spriedums lietā C‑81/98 Alcatel Austria u.c. (Recueil, I‑7671. lpp., 33. un 34. punkts), iepriekš 74. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Fritsch, Chiari & Partner u.c., 30. punkts; iepriekš 74. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Universale‑Bau u.c., 74. punkts, un iepriekš 74. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Grossmann Air Service, 36. punkts.


76 – Tikai tas apstāklis, ka izskatīšanas procedūras beigās, iespējams, nevar pierādīt, ka ir nodarīts kaitējums vai ka kaitējums tiks nodarīts, pats par sevi vēl nenozīmē, ka pieteikums ierosināt izskatīšanas procedūru nav pieņemams; šajā sakarā skat. 2003. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑249/01 Hackermüller (Recueil, I‑6319. lpp., 27. punkts).


77 – Dēvētu arī par “freihändige Vergabe” [līgumu tiešu piešķiršanu].


78 – Līdzīgi arī Vācijas Bundesverfassungsgericht [Federālā Konstitucionālā tiesa], 2004. gada 29. jūlija lēmums (2 BvR 2248/03, 36. punkta beigās).


79 – Tādā pašā nozīmē skat. iepriekš 78. zemsvītras piezīmē minēto Bundesverfassungsgericht lēmumu, 26. un 29. punkts.


80 – Tādā pašā nozīmē – kaut arī attiecībā uz zaudējumu atlīdzības piešķiršanu – skat. ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] 2002. gada 10. oktobra secinājumus, kas sniegti iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētajā lietā GAT, 66. punkts.


81 – Iepriekš 74. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Universale-Bau, 71. punkts; par procesuālās autonomijas jēdzienu skat. 2004. gada 7. janvāra spriedumu lietā C‑201/02 Wells (Recueil, I‑723. lpp., 67. punkts), 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑212/04 Adeneler u.c. (Krājums, I‑6057. lpp., 95. punkts) un 2007. gada 28. jūnija spriedumu lietā C‑1/06 Bonn Fleisch (Krājums, I‑5609. lpp., 41. punkts).


82 – 1968. gada 19. decembra spriedums lietā 13/68 Salgoil (Recueil, 680. un 693. lpp.), 1976. gada 16. decembra spriedums lietā 33/76 Rewe-Zentralfinanz (Recueil, 1989. lpp., 5. punkts), 1995. gada 14. decembra spriedums lietā C‑312/93 Peterbroeck (Recueil, I‑4599. lpp., 12. punkts), 2007. gada 13. marta spriedums lietā C‑432/05 Unibet (Krājums, I‑2271. lpp., 39. un 43. punkts) un 2007. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no C‑222/05 līdz C‑225/05 Van der Weerd u.c. (Krājums, I‑4233. lpp., 28. punkts).


83 – Skat. manus 2008. gada 9. janvāra secinājumus lietā C‑268/06 Impact (2008. gada 15. aprīļa spriedums, Krājums, I‑0000. lpp., 67. punkts); par vienlīdzīgas attieksmes principu skat. pastāvīgo judikatūru, 2006. gada 12. septembra spriedumu lietā C‑300/04 Eman un Sevinger (Krājums, I‑8055. lpp., 57. punkts), 2007. gada 3. maija spriedumu lietā C‑303/05 Advocaten voor de Wereld (Krājums, I‑3633. lpp., 56. punkts) un 2007. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑227/04 P Lindorfer/Padome (Krājums, I‑6767. lpp., 63. punkts).


84 – Šajā sakarā arī – kaut arī saistībā ar nodevu atmaksāšanu – 1998. gada 15. septembra spriedums lietā C‑231/96 Edis (Recueil, I‑4951. lpp., 37. punkts).


85 – Pastāvīgā judikatūra, skat., piemēram, iepriekš 82. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Rewe‑Zentralfinanz, 5. punkts, iepriekš 84. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Edis, 20. un 35. punkts un 2004. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑30/02 Recheio – Cash & Carry (Krājums, I‑6051. lpp., 18. punkts); īpaši attiecībā uz Direktīvu 89/665 skat. iepriekš 74. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā spriedumu Universale‑Bau, 76. punkts, 2003. gada 27. februāra spriedumu lietā C‑327/00 Santex (Recueil, I‑1877. lpp., 50. punkts) un 2007. gada 11. oktobra spriedumu lietā C‑241/06 Lämmerzahl (Krājums, I‑8415. lpp., 50. punkts).


86 – Šajā sakarā skat. arī Direktīvas 89/665 2.f panta 1. punkta b) apakšpunktu saistībā ar 2.d panta 1. punktu Direktīvas 2007/66 redakcijā.


87 – Termiņu tiesiskā regulējuma konkrētās uzbūves un praktiskās pielietojamības nozīme ir uzsvērta arī iepriekš 85. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Lämmerzahl, 52., 56. un 61. punkts.


88 – Iepriekš 85. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Santex, 62.–64. punkts, un lietā Lämmerzahl, 62. un 63. punkts.