VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
2019. gada 12. februārī (*)
Ārpuslīgumiskā atbildība – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta pārkāpums – Naudas sodi – Spriedums, ar ko daļēji atceļ lēmumu – Naudas soda pamatsummas atmaksāšana – Nokavējuma procenti – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums – Cēloņsakarība – Zaudējumi – LESD 266. pants – Regulas (ES) Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkta a) apakšpunkta otrais teikums
Lietā T‑201/17
Printeos SA, Akala de Enaresa [Alcalá de Henares] (Spānija), ko pārstāv H. Brokelmann un P. Martínez-Lage Sobredo, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Dintilhac un F. Jimeno Fernández, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kas, primāri, ir pamatota ar LESD 268. pantu un ar ko tiek lūgts atlīdzināt zaudējumus, kas radušies, Komisijai atsakoties prasītājai samaksāt nokavējuma procentus par atmaksāto naudas soda pamatsummu pēc tam, kad Lēmums C(2014) 9295 final (2014. gada 10. decembris) par procedūru atbilstoši [LESD] 101. pantam un EEZ līguma 53. pantam (AT.39780 – Aploksnes) tika atcelts ar 2016. gada 13. decembra spriedumu Printeos u.c./Komisija (T‑95/15, EU:T:2016:722), un kas, pakārtoti, pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2017. gada 26. janvāra lēmumu atteikt minēto samaksu,
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], tiesneši V. Kreišics [V. Kreuschitz] (referents), Ī. S. Foresters [I. S. Forrester], N. Pultoraka [N. Półtorak] un E. Perillo [E. Perillo],
sekretārs: H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 3. jūlija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Ar Lēmumu C(2014) 9295 final (2014. gada 10. decembris) par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (AT.39780 – Aploksnes) (turpmāk tekstā – “2014. gada lēmums”) Eiropas Komisija konstatēja, ka tostarp prasītāja Printeos, SA ir pārkāpusi LESD 101. pantu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. pantu, jo tā laika posmā no 2003. gada 8. oktobra līdz 2008. gada 22. aprīlim ir bijusi tādas aizliegtas vienošanās dalībniece, kura bija noslēgta un īstenota standarta un speciālo apdrukāto aplokšņu Eiropas tirgū, tostarp Dānijā, Vācijā, Francijā, Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē un Norvēģijā. Šis lēmums tika pieņemts pēc izlīguma procedūras, pamatojoties uz Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102. pantu], ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 10.a pantu un Komisijas paziņojumu par izlīguma procedūras kārtību karteļu lietās, lai pieņemtu lēmumus saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 7. un 23. pantu (OV 2008, C 167, 1. lpp.).
2 Ņemot vērā konstatēto pārkāpumu (2014. gada lēmuma 1. panta 5. punkts), Komisija prasītājai kopīgi un solidāri ar tās meitasuzņēmumiem piemēroja naudas sodu 4 729 000 EUR apmērā (minētā lēmuma 2. panta 1. punkta e) apakšpunkts).
3 Saskaņā ar šī lēmuma 2. panta 2. punktu naudas sods bija jāsamaksā trīs mēnešu laikā no tā paziņošanas dienas.
4 2014. gada lēmuma 2. panta 3. punktā ir paredzēts:
“Pēc šī termiņa beigām automātiski tiek aprēķināti procenti pēc Eiropas Centrālās bankas (ECB) noteiktās procentu likmes tās galvenajām refinansēšanas operācijām tā mēneša pirmajā dienā, kura laikā ticis pieņemts šis lēmums, pieskaitot 3,5 procentpunktus.
Ja kāds no 1. pantā minētajiem uzņēmumiem ceļ prasību, šis uzņēmums naudas soda summu samaksā tā samaksas termiņā, vai nu iesniedzot pieņemamu finanšu garantiju, vai provizoriski samaksā naudas soda summu atbilstoši Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 [(2012. gada 29. oktobris) par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, piemērošanas noteikumiem (OV 2012, L 362, 1. lpp.)] 90. pantam.”
5 2014. gada lēmuma 2. panta 3. punkta pirmā daļa ir pamatota ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. pantu “Kavējuma procenti”, kurā cita starpā ir noteikts:
“1. [..P]ar jebkuru debitoru parādu, kas nav atmaksāts termiņā, kas minēts 80. panta 3. punkta b) apakšpunktā, jāmaksā procenti saskaņā ar šī panta 2. un 3. punktu.
2. Procentu likme par debitoru parādiem, kas nav samaksāti termiņā, kurš minēts 80. panta 3. punkta b) apakšpunktā, ir likme, ko Eiropas Centrālā banka piemēro savām kapitāla refinansēšanas operācijām, kā publicēts Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā, kura ir spēkā tā mēneša pirmajā kalendārajā dienā, kurā ir atmaksas termiņš, palielinot šo likmi par:
[..]
b) trīsarpus procentpunktiem visos pārējos gadījumos.
[..]
4. Naudassoda gadījumā, ja parādnieks dod finansiālu garantiju, ko grāmatvedis ir pieņēmis maksājuma vietā, procentu likme, kāda jāpiemēro no 80. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētā termiņa, ir likme, kas paredzēta šī panta 2. punktā kā spēkā esoša tā mēneša pirmajā dienā, kurā ir pieņemts lēmums par naudassoda uzlikšanu, un kura palielināta tikai par pusotru procentu punktu.”
6 Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. pants ir balstīts uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “finanšu regula”), 78. panta 4. punktu, ar ko Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar šīs pašas regulas 210. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, tostarp par nokavējuma procentiem.
7 Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. pants, kas minēts 2014. gada lēmuma 2. panta 3. punkta otrajā daļā (skat. šā sprieduma 4. punktu), tostarp ir šāds:
“1. Ja Eiropas Savienības Tiesā ir ierosināta lieta pret Komisijas lēmumu uzlikt naudassodu vai citus sodus saskaņā ar LESD vai Euratom līgumu un līdz tam laikam ir izsmelti visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, parādnieks vai nu provizoriski iemaksā attiecīgās summas grāmatveža norādītajā bankas kontā, vai iesniedz grāmatvedim pieņemamu finansiālu garantiju. Pieprasītajai garantijai ir jābūt neatkarīgai no pienākuma maksāt naudassodu, periodisku kavējuma naudu vai citus sodus, un tā ir izpildāma pēc pirmās prasības. Tai ir jāietver prasības pamatsumma un aprēķinātie procenti, kā noteikts [finanšu regulas] 83. panta 4. punktā.
2. Komisija nodrošina provizoriski iekasētās summas, ieguldot tās finanšu aktīvos, tādējādi garantējot naudas drošību un likviditāti, vienlaikus arī cenšoties saņemt pozitīvus ienākumus.
[..]
4. Ja visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir izsmelti un naudassods vai sods ir atcelts vai samazināts, veic kādu no turpmāk norādītajiem pasākumiem:
a) nepamatoti iekasētās summas kopā ar uzkrātajiem procentiem atmaksā attiecīgajai trešai personai. Ja par attiecīgo periodu kopējais ienesīgums ir bijis negatīvs, atmaksā nepareizi iekasēto summu nominālo vērtību;
b) ja ir iesniegta finanšu garantija, to atbilstīgi atbrīvo.”
8 Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta pamatā ir finanšu regulas 83. panta 4. punkts, kurā Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar šīs pašas regulas 210. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem par summām no naudas sodiem, sankcijām un uzkrātajiem procentiem.
9 2014. gada lēmums prasītājai tika paziņots 2014. gada 11. decembrī.
10 Ar 2015. gada 16. februāra vēstuli Komisija atgādināja prasītājai, ka uzliktais naudas sods būtu jāsamaksā trīs mēnešu laikā no minētā lēmuma paziņošanas un ka, ja tā nolemj celt prasību atcelt tiesību aktu Vispārējā tiesā, tai būtu vai nu jāiesniedz pietiekama bankas garantija, vai jāveic uzliktā naudas soda provizoriska samaksa.
11 Vēstulei bija pievienots 2002. gada 20. jūlija paziņojums “Information Note on Provisionally Paid or Guaranteed Fines” (Informatīvs paziņojums par provizoriski maksājamiem naudas sodiem vai garantiju). Šajā ziņojumā cita starpā bija norādīts:
“Saskaņā ar [Komisijas] Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/2002 [(2002. gada 23. decembris), ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 357, 1. lpp.)] 85.a pantu grāmatvedis provizoriski iekasē attiecīgās summas no parādnieka vai pieprasa viņam iesniegt finansiālu nodrošinājumu. Pēc tam, kad visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir izsmelti, provizoriski iekasētās summas un no tām uzkrātos procentus iegrāmato budžetā vai atmaksā attiecīgajam uzņēmumam.
[..]
Attiecībā uz naudas sodu, ko noteikusi Komisija, sākot no 2010. gada, tā provizoriski samaksātās summas ieguldīs fondā, kas sastāv no aktīvu portfeļa, kura riski ietver tikai augstas kvalitātes valsts kredīta riskus uz maksimālo [divu] gadu atlikušo termiņu, un to pārvaldīs Komisijas dienesti.
Ja Tiesa pilnībā vai daļēji atceļ naudas sodu, Komisija atmaksās tā summu pilnībā vai daļēji, kopā ar garantēto peļņu.
Garantētās peļņas pamatā ir konkrētu kritēriju izpilde, ko aprēķina attiecībā pret ieguldījumu ilgumu. [..]”
12 Regulas Nr. 2342/2002 85.a pantā ir noteikts:
“1. Ja Kopienas tiesā ir ierosināta lieta pret Komisijas lēmumu uzlikt naudassodu, periodisku kavējuma naudu vai citus sodus saskaņā ar EK līgumu vai Euratom līgumu un līdz tam laikam ir izsmelti visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, grāmatvedis provizoriski iekasē attiecīgās summas no parādnieka vai pieprasa viņam iesniegt finansiālu nodrošinājumu. Pieprasītajam nodrošinājumam ir jābūt neatkarīgam no pienākuma maksāt naudassodu, periodisku kavējuma naudu vai citus sodus, un [t]as ir izpildāms pēc pirmās prasības. Tam ir jāietver prasības pamatsumma un aprēķinātie procenti, kā noteikts [šīs pašas regulas] 86. panta 5. punktā.
2. Pēc tam, kad visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir izsmelti, provizoriski iekasētās summas un no tām uzkrātos procentus iegrāmato budžetā vai atmaksā debitoram. Finanšu nodrošinājuma gadījumā procenti ir jāpiedzen vai jāatlaiž.”
13 Saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 290. panta pirmo daļu no 2013. gada 1. janvāra Regulas Nr. 2342/2002 85.a pants ir atcelts un aizstāts ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. pantu (skat. iepriekš 7. punktu).
14 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 20. februārī, prasītāja cēla prasību, pamatojoties uz LESD 263. pantu, un lūdza, galvenokārt, daļēji atcelt 2014. gada lēmumu.
15 2015. gada 9. martā prasītāja provizoriski samaksāja minētajā lēmumā noteikto naudas sodu.
16 2015. gada 10. martā prasītājas pārstāvji informēja Komisiju par šīs prasības celšanu un uzliktā naudas soda provizorisku samaksu.
17 Saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 2. punktu provizoriski samaksātais naudas sods tika ieskaitīts finanšu aktīvu fondā, kas izveidots saskaņā ar Komisijas Lēmumu C(2009) 4264 final (2009. gada 15. jūnijs) par provizoriski iekasēto naudas sodu, kurus pārvalda ģenerāldirektorāts (ĢD) “Ekonomika un finanses” (turpmāk tekstā – “BUFI fonds”), pārvaldības risku samazināšanu. Šis lēmums bija pamatots ar Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 248, 1. lpp.), 74. pantu, kas aizstāts ar finanšu regulas 83. pantu.
18 2016. gada 13. decembra spriedumā Printeos u.c./Komisija (T‑95/15, EU:T:2016:722, turpmāk tekstā – “Printeos spriedums”) Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu saskaņā ar LESD 296. panta otro daļu, un tāpēc atcēla 2014. gada lēmuma 2. panta 1. punkta e) apakšpunktu. Šis spriedums ir kļuvis galīgs.
19 Ar 2016. gada 14. decembra vēstuli Komisija informēja prasītāju par savu nodomu atmaksāt provizoriski samaksātā naudas soda summu un nosūtīja tai nepieciešamās veidlapas.
20 Ar 2016. gada 15. decembra vēstuli prasītājas pārstāvji iesniedza Komisijai aizpildītas veidlapas.
21 Ar 2017. gada 26. janvāra vēstuli Komisija informēja prasītājas pārstāvjus, ka tā atmaksās naudas sodu nākamās nedēļas laikā.
22 Tajā pašā dienā prasītājas pārstāvji atbildēja Komisijai, ka tie bija domājuši un lūdza atmaksāt naudas sodu, ietverot procentus no dienas, kad prasītāja samaksāja naudas sodu, proti, 2015. gada 9. marta, ar procentu likmi, kādu ECB piemēro savām galvenajām refinansēšanas operācijām (turpmāk “ECB refinansēšanas likme”), pieskaitot 3,5 procentpunktus, proti, procentu likmi, kas minēta 2014. gada lēmuma 2. panta 3. punktā maksājumu kavējumu gadījumā (pēc minētā lēmuma 2. panta 2. punktā noteiktā termiņa beigām).
23 Divās tajā pašā dienā nosūtītās vēstulēs (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētās vēstules”) Komisija prasītājas pārstāvjiem atbildēja šādi:
“Kā paskaidrots [informatīvajā] paziņojumā, kas Jums tika nosūtīts 2015. gada 16. februārī, provizoriski iekasēto soda naudu summas tiek ieguldītas fondā. Naudas soda atcelšanas gadījumā Komisija to atmaksā, pieskaitot garantēto peļņu, pamatojoties uz kritēriju izpildi. Tā kā šī izpilde bija negatīva, jums tiks atmaksāta tikai pamatsumma.
Informācijai pievienoju noslēguma summu, ko pārbaudījusi [sabiedrība] D.”
24 Saskaņā ar Komisijas teikto, kas nav ticis apstrīdēts, BUFI fonda kumulatīvā peļņa bija negatīva 2015. gadā (–0,09 %) un 2016. gadā (–0,265 %). Tāpat arī ECB noguldījumu iespējas likme (ECB deposit facility rate) bija negatīva kopš 2014. gada 5. jūnija, proti, –0,10 no 2014. gada jūnija, –0,20 no 2014. gada septembra, –0,30 no 2015. gada decembra un –0,40 no 2016. gada marta. Visbeidzot, ECB refinansēšanas likme bija 0,05 % no 2015. gada 9. marta, un 0 % no 2016. gada 16. marta.
25 Ar 2017. gada 27. janvāra vēstuli prasītājas pārstāvji atbildēja, ka saskaņā ar LESD 266. pantu Komisijai ir pienākums veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Printeos spriedumu. Tie būtībā atgādināja 2001. gada 10. oktobra spriedumu lietā Corus UK/Komisija (T‑171/99, EU:T:2001:249, 50.–53. punkts, turpmāk tekstā – “Corus spriedums”), pamatojot, ka šis pienākums gadījumā, kad akts jau ir ticis izpildīts, varētu nozīmēt, ka ir jāatjauno prasītājas stāvoklis, kāds tai bija pirms šī akta (restitutio in integrum princips). Gadījumā, kad ar spriedumu tiek atcelts vai samazināts naudas sods, kas uzlikts uzņēmumam par konkurences tiesību normu pārkāpumu, Komisijai esot pienākums atmaksāt naudas sodu, ko nepamatoti samaksājis uzņēmums, ietverot ne tikai naudas soda pamatsummu, bet arī procentus, kas gūti no šīs summas.
26 2017. gada 1. februārī prasītāja savā bankas kontā saņēma pārvedumu no Komisijas 4 729 000 EUR apmērā, kas atbilst naudas sodam, ko tā bija provizoriski samaksājusi 2015. gada 9. martā.
27 Ar 2017. gada 3. februāra vēstuli Komisija noraidīja prasītājas argumentus, it īpaši norādot uz Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punktu. Tā turklāt sniedza šādus precizējumus:
“Visupirms izvēle veikt provizorisku maksājumu, nevis iesniegt finanšu nodrošinājumu, ir atkarīga no jūsu klienta lēmuma. Turklāt jūsu klientam bija labi zināms, ka provizoriskā maksājuma summa tiks ieguldīta fondā. Šī fonda darbība un garantētās peļņas jēdzieni tika sīki izskaidroti “Informatīvajā paziņojumā”, kurš jums tika nosūtīts 2015. gada 16. februārī.
Tā kā kopējā peļņa, kas tika gūta laika posmā no 2015. gada 10. marta līdz 2017. gada 25. janvārim, ir negatīva, garantētā peļņa ir 0 EUR un jūsu klientam tika atmaksāta tikai pamatsumma.”
Tiesvedība un lietas dalībnieču prasījumi
28 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 31. martā, prasītāja cēla šo prasību.
29 Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un, veicot procesa organizatoriskos pasākumus saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantu, tā uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus par to, kā lietas risinājumu ietekmē tostarp 2015. gada 12. februāra spriedums Komisija/IPK International (C‑336/13 P, EU:C:2015:83, turpmāk tekstā “IPK spriedums”), aicinot tās daļēji atbildēt rakstveidā, daļēji tiesas sēdē. Lietas dalībnieces atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem iesniedza noteiktajos termiņos.
30 Pēc trešās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.
31 2018. gada 3. jūlija tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas (trešās palātas paplašinātā sastāvā) rakstveida un mutiskajiem jautājumiem.
32 Atbildot uz Vispārējās tiesas mutiskajiem jautājumiem, prasītāja, pirmkārt, norādīja, ka tā vairs neizvirza LESD 266. panta pirmo daļu kā prasījumu pirmās daļas galveno juridisko pamatu autonoma tiesību aizsardzības līdzekļa izpratnē, un, otrkārt, apstiprināja, ka šajā daļā minētie “kompensācijas procenti” būtu jāsaprot kā “nokavējuma procenti” IPK sprieduma 30. punkta izpratnē; par to tika izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.
33 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– piespriest Komisijai samaksāt prasītājai atlīdzību 184 592,95 EUR apmērā, kas atbilst nokavējuma procentiem, kuri aprēķināti par summu 4 729 000 EUR apmērā pēc ECB refinansēšanas likmes, pieskaitot 2 procentpunktus par laikposmu no 2015. gada 9. marta līdz 2017. gada 1. februārim (turpmāk tekstā – “atsauces periods”), vai ar procentu likmi, ko Vispārējā tiesa uzskatīs par atbilstošu;
– piespriest Komisijai samaksāt nokavējuma procentus par iepriekšējā ievilkumā norādīto summu par laikposmu no 2017. gada 1. februāra līdz datumam, kurā Komisija faktiski samaksās šo summu, izpildot spriedumu, ar ko apmierināta šī prasība, ar procentu likmi, kādu ECB piemēro refinansēšanas operācijām, pieskaitot 3,5 procentpunkus, vai procentu likmi, ko Vispārējā tiesa uzskatīs par atbilstošu;
– pakārtoti – atcelt apstrīdēto vēstuli;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
34 Tiesas sēdē prasītāja lūdza palielināt iepriekš 33. punkta pirmajā ievilkumā minēto ECB refinansēšanas likmi līdz 3,5 procentpunktiem.
35 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību par zaudējumu atlīdzību noraidīt kā nepamatotu;
– prasību atcelt apstrīdēto vēstuli atzīt par nepieņemamu vai, pakārtoti, to noraidīt kā nepamatotu;
– atzīt par nepieņemamu iebildi par Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkta a) apakšpunkta (turpmāk tekstā – “apstrīdētā tiesību norma”) prettiesiskumu vai, pakārtoti, to noraidīt kā nepamatotu;
– gadījumā, ja tiktu nospriests, ka prasītājai ir jāizmaksā kompensācija vai procenti, veikt aprēķinu, pamatojoties uz iebildumu raksta 65.–78. punktā norādītajiem kritērijiem;
– katrā ziņā piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus vai, pakārtoti, ja prasītājai tiek izmaksāta kompensācija, piespriest katrai lietas dalībniecei segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.
Juridiskais pamatojums
Par strīda priekšmetu
36 Prasītāja, primāri, atteikusies no tās prasījumu pirmās daļas, ciktāl tā kā autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis bija balstīta uz LESD 266. panta pirmo daļu (skat. iepriekš 32. punktu), saskaņā ar LESD 266. panta otro daļu, lasot to kopā ar LESD 340. panta otro daļu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 3. punktu, lūdz tai izmaksāt kompensāciju, kas atbilst nokavējuma procentiem, kuri Komisijai būtu jāmaksā, izpildot Printeos spriedumu, atmaksājot naudas soda pamatsummu, kuru prasītāja bija nepamatoti samaksājusi saskaņā ar 2014. gada lēmuma, kas ar minēto spriedumu tika atcelts, 2. panta 1. punkta e) apakšpunktu.
37 Prasītāja precizē, ka apstrīdētā tiesību norma cita starpā nav piemērojama zaudējumu atlīdzībai saskaņā ar LESD 266. panta otro daļu un LESD 340. panta otro daļu. Pat ja tas tā būtu, tiktu pārkāpti LESD 266. un 340. pants, kā arī Hartas 41. panta 3. punkts un 47. pants, uz ko prasītāja ir norādījusi saistībā ar iebildi par prettiesiskumu LESD 277. panta izpratnē.
38 Pakārtoti, prasītāja atbilstoši LESD 263. pantam lūdz atcelt apstrīdēto vēstuli, jo tā esot pamatota ar atceltu un nepiemērojamu juridisko pamatu un katrā ziņā esot pretrunā LESD 266. un 340. pantam, kā arī Hartas 41. panta 3. punktam un 47. pantam.
Par prasījumu par zaudējumu atlīdzību atbilstoši prasījumu pirmajai daļai
Lietas dalībnieku argumentu atgādinājums
39 Prasītāja uzskata, ka Komisija ir prettiesiski atturējusies maksāt nokavējuma procentus par provizoriski samaksāto naudas soda pamatsummu. Minēto procentu maksājums esot neatņemama tās stāvokļa, kādā tā būtu bijusi, ja nebūtu pieņemts 2014. gada lēmums, atjaunošanas daļa (Corus spriedums, 54. punkts). Tas, ka prasītājai nebija iespējas rīkoties ar nepamatoti samaksāto naudas soda summu, tai radīja zaudējumus, jo tai bija jāizmanto citi finansējuma avoti un jāsedz trīs banku aizdevumu izmaksas, kas tika noslēgti atsauces periodā, un tā pamatā bija pietiekami būtisks tādu tiesību normu pārkāpums, kuras piešķir tiesības indivīdiem, it īpaši 2014. gada lēmuma 92. apsvēruma dēļ. Šajā apsvērumā pieļautā pamatojuma nepietiekamība, proti, tā neatbilstība patiesībai, kas konstatēta Printeos sprieduma 54. punktā, pierādot, ka Komisija ar nodomu, acīmredzami, smagi un neattaisnojami ir izdarījusi Eiropas Savienības tiesību pārkāpumu, kas ir pielīdzināms pilnvaru nepareizai izmantošanai. To it īpaši apstiprinot Komisijas Lēmuma C(2017) 4112 final (2017. gada 16. jūnijs), ar ko groza 2014. gada lēmumu, 16. apsvērums, atzīstot, ka “visiem uzņēmumiem, izņemot Hamelin, bija ļoti augsta individuālā ražošanas/apgrozījuma attiecība”. Proti, pienākums norādīt pamatojumu saskaņā ar LESD 296. panta otro daļu un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktu ir viena no pamattiesībām, lai nodrošinātu citu pamattiesību, proti, tiesību uz tiesību efektīvu aizsardzību Hartas 47. panta nozīmē, izmantošanu. Tāpat arī procentu par nepamatoti samaksātā naudas soda pamatsummu neatmaksāšana esot pietiekami būtisks LESD 266. panta pirmās daļas (rīkojums, 2006. gada 21. marts, Holcim (France)/Komisija, T‑86/03, nav publicēts, EU:T:2006:90, 32. punkts, turpmāk tekstā – “Holcim rīkojums”), kurā ir piešķirtas subjektīvas tiesības uz to, lai Vispārējās tiesas spriedumi tiktu pareizi un pilnībā izpildīti, pārkāpums, un Komisijai šajā ziņā neesot rīcības brīvības. Šāds prettiesiskums nevarot tikt atspēkots, atsaucoties uz strīdīgajās vēstulēs norādītajām tiesību normām.
40 Šajā ziņā prasītāja precizē, pirmkārt, ka Regulas Nr. 2342/2002 85.a pants kopš 2013. gada 1. janvāra, datuma, kad stājā spēkā Deleģētā regula Nr. 1268/2012, ir atcelts. Tāpēc Regula Nr. 2342/2002 nebija spēkā nedz 2015. gada 16. februārī, kad Komisija nosūtīja informāciju par naudas soda provizorisko maksājumu, nedz 2017. gada 1. februārī, kad tā atmaksāja naudas soda pamatsummu, nedz arī 2017. gada 26. janvārī, kad tā nosūtīja apstrīdēto vēstuli. Tomēr Komisija nevarot ex post labot juridiskā pamata neesamību, nedz to, ka tā nebija atmaksājusi procentus, savā 2017. gada 3. februāra vēstulē pirmo reizi pamatojoties uz Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. pantu. Otrkārt, gadījumā, ja tiktu secināts, ka šis pants tomēr ir atbilstošs juridiskais pamats, prasītāja, pamatojoties uz LESD 277. pantu, norāda uz apstrīdētās tiesību normas prettiesiskumu, ņemot vērā LESD 266. un 340. pantu, kā arī Hartas 41. panta 3. punktu un 47. pantu, ciktāl šajā normā ir paredzēta iespēja nemaksāt procentus.
41 Pirmkārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdētā tiesību norma ir pretrunā LESD 266. panta pirmajai daļai, konkrētāk, restitutio in integrum principam, kas atzīts IPK un Corus spriedumos (54. un 57. punkts), atbilstoši kuram Komisijai ir jāatmaksā ne tikai nepamatoti samaksātā naudas soda pamatsumma, bet arī ar to saistītie procenti par laiku, kurā prasītāja nevarēja rīkoties ar šo summu. Šī primāro tiesību prasība esot pārāka par visām atvasināto tiesību normām, tostarp tai pretrunā esošajām. Otrkārt, apstrīdētā tiesību norma esot pretrunā Hartas 47. pantam, jo tiesību aizsardzība tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu nav spēkā, ja pēc tam, kad Savienības tiesa ir atcēlusi lēmumu par naudas soda par Savienības konkurences noteikumu pārkāpumu piemērošanu, attiecīgais uzņēmums nav varējis saņemt procentus par nepamatoti samaksāto naudas sodu. Tādējādi netiekot stimulēta lēmumu par sodu piemērošanu pārsūdzēšana. Treškārt, apstrīdētā tiesību norma esot pretrunā arī Hartas 41. panta 3. punktam un LESD 340. panta otrajai daļai, jo Tiesa 2006. gada 13. jūlija spriedumā Manfredi (no C‑295/04 līdz C‑298/04, EU:C:2006:461, 95. punkts) ir nospriedusi, ka saskaņā ar ikvienas personas tiesībām pieprasīt zaudējumu atlīdzību, personām, kuras ir cietušas zaudējumus, ir jāvar prasīt atlīdzināt ne vien faktiskos zaudējumus (damnum emergens), bet arī negūto peļņu (lucrum cessans), kā arī procentu maksājumus. Tādējādi šī tiesību norma neesot nedz piemērojama šajā lietā, nedz arī ar to esot iespējams labot juridiskā pamata trūkumu, kā rezultātā Komisija varētu atteikties maksāt procentus.
42 Komisija atbild, ka Printeos spriedumā Tiesa ir aprobežojusies vien ar konstatējumu par pamatojuma nepietiekamību, kas pieļauta 2014. gada lēmuma 92. apsvērumā, nelemjot pēc būtības, proti, par prasītājas dalību LESD 101. panta pārkāpumā. Arguments, ka minētie iemesli nebija patiesi, tādējādi neesot atbilstošs un Komisijai bija pilnvaras pieņemt Lēmumu C(2017)4112 final, ar ko tai tika piemērots tāds pats naudas sods kā 2014. gada lēmumā. Katrā ziņā šāda pamatojuma nepietiekamība neesot pietiekami būtisks Savienības tiesību normas pārkāpums. Turklāt naudas soda atmaksāšanas kārtība esot noteikta 2014. gada lēmumā, atsaucoties uz apstrīdēto lēmumu, un prasītāja to nav apstrīdējusi.
43 Pakārtoti, Komisija atgādina, ka saskaņā ar LESD 278. pantu Savienības tiesā celtajām prasībām nav apturošas iedarbības. Tā kā prasītāja nav prasījusi apturēt 2014. gada lēmuma izpildi, tā esot noformējusi izpildes rīkojumu par naudas soda provizorisku samaksu, neraugoties uz to, ka par šo lēmumu bija celta prasība atcelt tiesību aktu. Šajā gadījumā tai neesot radīti nekādi zaudējumi, jo tai ir atmaksāta naudas soda pamatsumma, lai gan fonda peļņa bija negatīva. Turklāt Komisija nebūtu varējusi neveikt maksājumu, it īpaši tādēļ, ka tā rūpīgi atmaksāja minēto pamatsummu, pat pirms Printeos spriedums kļuva galīgs.
44 Komisija uzskata, ka zaudējumu atlīdzības tiesvedības ietvaros kompensācijas procentu galvenais mērķis ir atlīdzināt zaudējumus, ko izraisījusi naudas vērtības samazināšanās pēc notikuma, kas ir radījis zaudējumus, līdz brīdim, kad tiek izmaksāta kompensācija, un cik vien iespējams atjaunot zaudējumus cietušās personas īpašumu (restitutio in integrum princips). Tādējādi kompensācijas procentu piešķiršanai ir piemērojami nosacījumi par ārpuslīgumisko atbildību, kas šajā gadījumā neesot izpildīti. Katrā ziņā šie procenti būtu jāaprēķina, pamatojoties uz faktiski ciestajiem zaudējumiem, ko parasti nosaka, ņemot vērā to inflācijas likmi par attiecīgo laika posmu, ko Eurostat noteicis tajā dalībvalstī, kurā ir reģistrēts prasītājs. Šajā lietā atsauces periodā, proti, no 2015. gada 13. marta līdz 2017. gada 1. februārim, inflācijas likme Spānijā bija 0 %. Pat ja kompensācijas procenti tiktu aprēķināti pēc ECB refinansēšanas likmes (skat. iepriekš 24. punktu), nevis atbilstoši inflācijas līmenim, piemērojamā refinansēšanas likme nebūtu 0,05 %, kas bija spēkā 2015. gada 9. martā, bet atsauces perioda laikā piemērotā, un tā 2016. gada 16. martā tika noteikta 0 % apmērā. Palielinājums par 2 procentpunktiem būtu izslēgts, jo kompensācijas procentiem to maksātājam nav jārada lielāks slogs, lai novērstu vai ierobežotu maksāšanas pienākuma izpildes kavējumu, jo tas ir nokavējuma procentu mērķis. Komisija apstrīd, ka prasītāja ir cietusi zaudējumus sakarā ar provizorisko naudas soda maksājumu un tāda finansējuma izmantošanu, kas radīja papildu izmaksas. Attiecībā uz nokavējuma procentiem, kas noteiktā apmērā tiek piemēroti par maksājuma kavējumu, tā būtībā norāda, ka šie procenti ir jāaprēķina no dienas, kad pasludināts spriedums, kurā atzīts šis maksāšanas pienākums, līdz pilnīgai samaksai. Atšķirībā no kompensācijas procentiem, minētajiem nokavējuma procentiem piemērojamā likme esot ECB refinansēšanas operāciju likme, kas palielināta par 2 procentpunktiem. Tādējādi palielinājums par 3,5 procentpunktiem, kas tiek prasīts pēc analoģijas ar procentu likmi, kas piemērojama naudas soda nesamaksas gadījumā atbilstoši 2014. gada lēmumam, neesot atbalstāms.
45 Komisija apgalvo, ka iebilde par prettiesiskumu, kas izvirzīta pret apstrīdēto tiesību normu, ir nepieņemama un katrā ziņā nepamatota. Šādas iebildes pieņemamība esot atkarīga no galvenās prasības pieņemamības. Taču šajā lietā apstrīdētā vēstule neesot apstrīdams tiesību akts. Tā esot tikai akts, kas apstiprina 2014. gada lēmuma 2. panta 3. punkta otro daļu, kurā paredzēta apstrīdētās tiesību normas piemērošana gadījumā, ja prasītāja izvēlētos provizorisko naudas soda maksājumu. Tā kā prasītāja šo pantu prasībā, kas vērsta pret minēto lēmumu, nav apstrīdējusi, tā esot piekritusi tās galīgajam raksturam, kā rezultātā tās prasība par tiesību akta atcelšanu neesot pieņemama un līdz ar to pieņemama neesot arī iebilde par nepieņemamību.
46 Attiecībā uz lietas būtību Komisija, pirmkārt, atgādina, ka apstrīdētā tiesību norma aizstāja Regulas Nr. 2342/2002 85.a pantu, precizējot provizoriskā maksājuma atmaksāšanas kārtību negatīvas atdeves gadījumā. Saskaņā ar šo tiesību normu, ja persona, kurai jāmaksā naudas sods, izvēlas, kā tas ir šajā gadījumā, provizoriski samaksāt naudas sodu, nevis iesniegt nodrošinājumu, samaksātā summa tiek ieguldīta finanšu aktīvos, tostarp, lai gūtu pozitīvu atdevi no ieguldījumiem, par kuriem prasītāja būtu informēta “jebkurā laikā”. Ja Savienības tiesa atceltu lēmumu par naudas soda uzlikšanu, tā saskaņā ar judikatūru paredzētu pamatsummas un ar to saistīto procentu atmaksāšanu. Šiem procentiem esot kompensējošs raksturs, lai atlīdzinātu par to, ka provizoriski samaksātā summa nebija pieejama līdz pamatsummas atmaksāšanai, kā arī novērstu zaudējumus, kas varētu būt nodarīti. Naudas soda maksātāja interesēs apstrīdētā tiesību norma garantējot, ka negatīvu peļņas procentu gadījumā tas saņem vismaz visu pamatsummu, un tādējādi atsauces periodā radušos negatīvo peļņu uzņemoties segt Komisija.
47 Otrkārt, Komisija uzskata, ka apstrīdētā tiesību norma atbilst LESD 266. pantam un restitutio in integrum principam. Šis princips neparedz mākslīgu procentu atmaksāšanu visos gadījumos, bet gan tikai īpašos apstākļos, kuri šajā lietā, ņemot vērā makroekonomisko situāciju, kurā attiecīgais ieguldījums ir nesis negatīvu peļņu, nav iestājušies. Laikā, kad tika pasludināts Corus spriedums un Holcim rīkojums, īpašie noteikumi, tāpat kā apstrīdētā tiesību norma, vēl nebija pieņemti un Vispārējā tiesa nevarēja ņemt vērā tābrīža ekonomisko situāciju, kurai bija raksturīgas zemas, pat negatīvas procentu likmes, jo pirms 2008. gada ekonomikas krīzes negatīvas procentu likmes Savienības valstu ekonomikas kontekstā bija grūti prognozēt. Tomēr tiesības uz pozitīvu peļņu būtu pretrunā ekonomiskajai realitātei, ja tās pastāvētu situācijā, kad procentu likmes ir negatīvas, un tās varētu izraisīt nepamatotu iedzīvošanos. Šajā gadījumā apstrīdētā tiesību norma prasītājai esot pat labvēlīga, jo bez šāda īpaša noteikuma iepriekš 24. punktā minētā negatīvā peļņa pamatsummas atmaksāšanas brīdī no tās būtu jāatskaita.
48 Treškārt, Komisija noraida apgalvojumu, ka apstrīdētā tiesību norma ir pretrunā LESD 340. panta otrajai daļai un Hartas 41. panta 3. punktam un 47. pantam, jo prasītāja neesot paskaidrojusi, kādēļ tā uzskata, ka minētā tiesību norma apdraud tās tiesības uz kompensāciju vai tiesības uz procentiem, un ka tā nav varējusi īstenot savas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Tāpat tai neesot pamata apgalvot, ka procentu nesamaksāšana varētu atturēt konkurences jomas lēmumu adresātus vērsties Vispārējā tiesā ar prasībām par to atcelšanu, jo procentu (negatīvu vai pozitīvu) atmaksa ir pakārtota prasījumam atcelt naudas soda pamatsummu un prasības iesniegšanas posmā tie nav paredzami.
Par nosacījumiem, kad iestājas Savienības ārpuslīgumiskā atbildība
49 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības LESD 340. panta otrās daļas izpratnē iestāšanās ir atkarīga no tā, vai ir izpildīta virkne nosacījumu, proti, Savienības iestādei pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi ir reāli un starp iestādes rīcību un minēto kaitējumu pastāv cēloņsakarība (skat. spriedumu, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB, no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Attiecībā uz pirmo kritēriju ir jānorāda, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir jāpierāda pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar ko privātpersonām ir piešķirtas kādas tiesības (skat. spriedumus, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB, no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 65. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Tajā turklāt ir precizēts, ka šāds pārkāpums ir pierādīts, ja attiecīgā iestāde ir acīmredzami un būtiski pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas, šai ziņā cita starpā ņemot vērā pārkāptā noteikuma skaidrības un precizitātes pakāpi un rīcības brīvības, kas ar pārkāpto noteikumu ir atstāta Savienībai, apjomu (skat. spriedumu, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 30. punkts un tajā minētā judikatūra). Vienīgi tad, ja šai iestādei ir tikai ļoti ierobežota rīcības brīvība vai pat tās nav, Savienības tiesību pārkāpums vien var būt pietiekams, lai tiktu pierādīts pietiekami būtiska pārkāpuma izdarīšanas fakts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 10. jūlijs, Komisija/Fresh Marine, C‑472/00 P, EU:C:2003:399, 26. punkts, un 2017. gada 4. aprīlis, Ombuds/Staelen, C‑337/15 P, EU:C:2017:256, 39. punkts).
52 Šajā gadījumā lietas dalībnieki nav vienisprātis par jautājumu, vai šīs procentu nemaksāšanas prasītājai par atmaksāto naudas soda pamatsummu pamatā ir pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.
53 Pamatojot savu prasību par zaudējumu atlīdzību, prasītāja apgalvo, ka, pirmkārt, nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu LESD 296. panta otrās daļas un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē, kas cita starpā pieļauts 2014. gada lēmuma 92. apsvērumā un kas bija pamats Vispārējai tiesai atcelt šo lēmumu ar Printeos spriedumu, un, otrkārt, ir pārkāpta LESD 266. panta pirmā daļa, ar kuru ir piešķirtas subjektīvas tiesības uz pilnīgu un pareizu minētā sprieduma īstenošanu, jo Komisijai nav rīcības brīvības šajā nolūkā, tostarp attiecībā uz nokavējuma procentu maksāšanu.
54 Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu pārbaudīt, pirmkārt, pietiekami būtiska LESD 266. panta pirmās daļas pārkāpuma esamību.
Par pietiekami būtiska LESD 266. panta pirmās daļas pārkāpuma esamību
55 No LESD 266. panta pirmās daļas izriet, ka iestādei, kura ir pieņēmusi atcelto aktu, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu spriedumu, ar kuru akts pasludināts par spēkā neesošu. Minētais pants ir tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām iepriekš 50. punktā minētās judikatūras izpratnē. Proti, tas paredz absolūtu un beznosacījuma pienākumu iestādei, kura izdevusi atcelto aktu, prasītāja, kura prasība ir apmierināta, interesēs veikt pasākumus, kas ietver atceļošā sprieduma izpildi, kura atbilst prasītāja tiesībām uz pilnīgu šī pienākuma izpildi.
56 Tādējādi gadījumā, kad tiek atcelts lēmums par naudas soda uzlikšanu, kā tas ir šajā lietā, vai lēmums atmaksāt nepamatotus maksājumus, judikatūrā saskaņā ar šo noteikumu ir atzītas prasītāja tiesības uz to, lai tiktu atjaunota situācija, kādā tas bija pirms minētā lēmuma, un tas nozīmē, ka cita starpā ir jāatmaksā pamatojoties uz atcelto lēmumu nepamatoti samaksātā naudas soda pamatsumma, kā arī jāmaksā nokavējuma procenti (šajā nozīmē skat. spriedumu IPK, 29. punkts, un Corus spriedumu, 50., 52. un 53. punkts; Holcim rīkojumu, 30. un 31. punkts, un ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumus lietā Komisija/IPK International, C‑336/13 P, EU:C:2014:2170, 78. un 79. punkts). Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka nokavējuma procentu samaksa ir sprieduma, ar kuru atceļ tiesību aktu, izpildes pasākums LESD 266. panta pirmās daļas izpratnē, ciktāl ar to ir paredzēts ar vienotas likmes maksājumu atlīdzināt liegumu izmantot attiecīgos līdzekļus un stimulēt parādnieku pēc iespējas drīzāk izpildīt spriedumu, ar ko atceļ tiesību aktu (IPK spriedums, 29. un 30. punkts).
57 Šajā gadījumā, lai izpildītu Printeos spriedumu un pamatotu lēmumu prasītājai neizmaksāt procentus, Komisija tostarp ir balstījusies uz apstrīdēto tiesību normu.
58 Šajā kontekstā prasītājas iebildums, ka Komisija ir kļūdaini piemērojusi Regulas Nr. 2341/2002 85.a pantu, nevis apstrīdēto tiesību normu, ar kuru tas tika aizstāts (skat. iepriekš 40. punktu), nevar tikt atbalstīts. Kā apgalvo Komisija, 2014. gada lēmuma 2. panta 3. punkta otrajā daļā, ko prasītāja lietā T‑95/15 nav apstrīdējusi un kura tādējādi ir kļuvusi galīga, ir skaidra atsauce uz Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. pantu saistībā ar attiecīgā uzņēmuma iespēju provizoriski samaksāt naudas sodu. Šo vērtējumu nevar apšaubīt, balstoties uz faktu, ka prasītājai ar 2015. gada 16. februāra vēstuli nosūtītajā informatīvajā paziņojumā kļūdas pēc, kā to atzīst arī pati Komisija, joprojām bija atsauce uz Regulas Nr. 2341/2002 85.a pantu. Turklāt prasītāja neapstrīd, ka šajā lietā atsauces periodā naudas soda pamatsummas ieguldījums BUFI fondā nekādu peļņu nenesa, bet gan bija negatīvs, un ka Komisija tādējādi ir ievērojusi apstrīdētās tiesību normas piemērošanas kritērijus.
59 Ņemot vērā iepriekš 56. punktā minēto judikatūru, ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā tas, ka Komisija nemaksāja nokavējuma procentus un piemēroja apstrīdēto tiesību normu, ir atzīstams par Printeos sprieduma izpildi atbilstoši prasībām, kas izriet no LESD 266. panta pirmās daļas.
Par apstrīdētās tiesību normas piemērojamību un pienākumu maksāt nokavējuma procentus saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu
60 Kā tiesas sēdē atzina Komisija, ņemot vērā tās regulatīvo kontekstu un skaidro formulējumu, ar skaidru atsauci uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un, it īpaši, situāciju, kad ticis atcelts ar lēmumu uzlikts naudas sods, apstrīdētā tiesību norma ir paredzēta, lai izpildītu LESD 266. panta pirmajā daļā noteiktās prasības. Tāpat savos procesuālajos rakstos Komisija apstiprināja, ka apstrīdētā tiesību norma tika izstrādāta nolūkā panākt tiesību aktu atbilstību judikatūrā atzītajām prasībām, proti, prasībām, kuras izriet no Corus sprieduma un Holcim rīkojuma.
61 Attiecīgā tiesību norma tādējādi ir jāinterpretē, ņemot vērā prasības, kas izriet no LESD 266. panta pirmās daļas, ciktāl to pieļauj tās formulējums. Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības atvasināto tiesību akta teksts, cik vien iespējams, ir jāinterpretē tā, lai tas būtu atbilstīgs Līguma tiesību normām un vispārējiem Savienības tiesību principiem. Tomēr šāda pieeja nedrīkst novest pie nepieļaujamas minētā teksta interpretācijas contra legem, ja tā jēga ir skaidra un nepārprotama un to nevar šādi interpretēt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 28. februāris, Yingli Energy (China) u.c./Padome, T‑160/14, nav publicēts, EU:T:2017:125, 151. un 152. punkts un tajos minētā judikatūra; skat. arī šajā nozīmē un pēc analoģijas spriedumu, 2017. gada 29. jūnijs, Popławski, C‑579/15, EU:C:2017:503, 33. punkts un tajā minētā judikatūra). Attiecībā uz tiesību normu, kuras jēga ir skaidra un nepārprotama, vienīgi Vispārējai tiesai, kura izskata iebildi par prettiesiskumu LESD 277. panta nozīmē, ir jāpārbauda šīs tiesību normas atbilstība Līguma noteikumiem un Savienības tiesību vispārējiem principiem.
62 Deleģētajā regulā Nr. 1268/2012 nav precizēts, ko nozīmē apstrīdētajā tiesību normā lietotā frāze “kopā ar uzkrātajiem procentiem”. It īpaši tajā nav noteikts, vai šie procenti ir “nokavējuma” vai “kavējuma” procenti, kuri paredzēti tās 83. pantā. Tāpat arī gan finanšu regulas 83. panta 4. punktā, gan apstrīdētā lēmuma juridiskajā pamatā ir izmantota tikai neviennozīmīgā frāze “uzkrātie procenti”. Savukārt šīs pašas finanšu regulas 78. panta 4. punktā par Eiropas Savienības prasījumiem pret parādnieku skaidri ir izmantots jēdziens “kavējuma procenti”. Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem šajā ziņā, Komisija būtībā ir norādījusi, ka “uzkrātie procenti” šajā izpratnē nav nedz nokavējuma nedz kompensācijas procenti, bet gan sui generis procenti, kas saistīti tikai ar peļņu vai atdevi, ko būtu iespējams gūt, deponējot pamatsummu kontā vai to ieguldot finanšu aktīvos.
63 Šajā ziņā Komisija būtībā uzskata, ka apstrīdētā tiesību norma, kā arī citas Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 normas ir visaptverošs regulējums attiecībā uz procentiem, kas maksājami šāda parāda gadījumā pēc lēmuma, ar ko uzlikts naudas sods, atcelšanas, un tas principā liedz piešķirt procentus, ja, kā šajā gadījumā, nav izpildīti apstrīdētās tiesību normas nosacījumi. Savukārt, neatkarīgi no minētās normas piemērošanas, Komisija neizslēdz nedz iespēju izmaksāt kompensācijas procentus, lai kompensētu kaitējumu, nedz maksāt nokavējuma procentus naudas soda pamatsummas atmaksas kavēšanās gadījumā. Katrā ziņā Komisija uzskata, ka konkrētajā gadījumā tā nav kavējusi maksājumu, kas pamatotu šādu nokavējuma procentu piešķiršanu, bet uzsver, ka tā nekavējoties un rūpīgi ir atmaksājusi naudas soda pamatsummu, pat vēl pirms Printeos spriedums bija kļuvis galīgs, tādējādi izslēdzot maksājuma nokavējumu.
64 Tomēr, kā ir atzīts iepriekš 56. punktā minētajā judikatūrā, no LESD 266. panta pirmās daļas tieši izrietošā pienākuma maksāt nokavējuma procentus pēc tāda sprieduma pasludināšanas, ar kuru ar atpakaļejošu spēku atceļ lēmumu, ar ko uzlikts pienākums atmaksāt nepamatoti izmaksātas summas vai piemērots naudas sods, mērķis ir pēc vienotas likmes kompensēt zaudēto iespēju rīkoties ar attiecīgo parāda summu. Šajā ziņā judikatūrā ir ņemts vērā, ka, tā kā minētais lēmums ir atcelts ex tunc, šis parāds pastāv no brīža, kad tā maksātājs ir nepamatoti samaksājis prasīto summu, tāpēc šajā stadijā šī lēmuma autors kā parādnieks noteikti kavē maksājumu (šajā nozīmē skat. IPK spriedumu, 30. un 76. punkts, un Corus spriedumu, 50.–54. punkts). Būtu jāprecizē, ka šajā judikatūrā nav nošķirts, vai runa ir par situāciju pēc lēmuma, ar kuru uzdots atgūt nepamatotus maksājumus, atcelšanas, vai pēc lēmuma, ar kuru uzliek naudas sodu, atcelšanas, bet gan tā attiecas uz jebkuru parādu, kas radies pēc iestādes lēmuma atcelšanas ar atpakaļejošu spēku, neskarot apstrīdētās tiesību normas tvērumu un tās piemērojamību konkrētajā lietā.
65 Tāpēc Komisija nepamatoti apgalvo, ka tā kopš 2015. gada 9. marta, datuma, kurā prasītāja provizoriski samaksāja nepamatoti uzliktā naudas soda pamatsummu, nav kavējusi maksājumu un tādējādi tai nav jāmaksā nokavējuma procenti. Tā kā 2014. gada lēmums tika atcelts ar atpakaļejošu spēku, Komisija kopš minētā provizoriskā maksājuma brīža noteikti kavēja minētās pamatsummas atmaksu. Tādējādi tai, lai ievērotu restitutio in integrum principu un pēc vienotas likmes atlīdzinātu prasītājai liegumu rīkoties ar šo summu, bija pienākums maksāt nokavējuma procentus saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu.
66 No tā arī izriet, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka apstrīdētā tiesību norma neļāva tai pildīt savu absolūto un beznosacījuma pienākumu samaksāt nokavējuma procentus saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu. Katrā ziņā šī tiesību norma nevar nedz ietekmēt šo pienākumu, nedz izslēgt šādu maksājumu, jo tajā izmantotā frāze “uzkrātie procenti” nav kvalificējama par “nokavējuma procentiem” vai vienotas likmes kompensāciju iepriekš 64. punktā minētās judikatūras izpratnē, bet gan attiecas tikai uz attiecīgās summas ieguldījuma reālu pozitīvu atdevi.
67 Līdz ar to prasītāja pamatoti apgalvo, ka – pēc Printeos sprieduma pasludināšanas un neatkarīgi no apstrīdētās tiesību normas – Komisijai bija pienākums saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu, kā tas ir interpretēts judikatūrā, veicot pasākumus minētā sprieduma izpildei, ne tikai atmaksāt naudas soda pamatsummu, bet arī nokavējuma procentus, lai pēc vienotas likmes kompensētu to, ka prasītāja atsauces periodā nevarēja rīkoties ar minēto summu, un Komisijai šajā ziņā nebija rīcības brīvības.
68 Šajā ziņā ir jānoraida Komisijas arguments par iespējamo nepamatoto iedzīvošanos naudas soda pamatsummas ieguldījuma negatīvās peļņas atsauces periodā dēļ, jeb pārmērīgu kompensēšanu, jo minētās summas nominālvērtība tika atmaksāta, tādēļ, ka šāda izpratne ir tiešā pretrunā vienotas likmes kompensācijas loģikai, piešķirot nokavējuma procentus, kā uzsvērts judikatūrā.
69 Šādos apstākļos, ņemot vērā Komisijas absolūto un beznosacījuma pienākumu samaksāt šādus procentus, kas paredzēts LESD 266. panta pirmajā daļā, un tā kā tai nav rīcības brīvības šajā ziņā, ir jākonstatē, ka ir pieļauts pietiekami būtisks šīs tiesību normas pārkāpums, kas var radīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību LESD 266. panta otrās daļas izpratnē, to aplūkojot kopsakarā ar LESD 340. panta otro daļu. Šajos apstākļos nav jālemj nedz par citiem prasītājas šajā ziņā izvirzītajiem pamatiem, nedz par tās iebildi par prettiesiskumu, kas vērsta pret apstrīdēto tiesību normu.
Par cēloņsakarību un atlīdzināmo kaitējumu
70 Jāatgādina, ka nosacījums par cēloņsakarību, kas noteikts LESD 340. panta otrajā daļā, attiecas uz pietiekami tiešas cēloņsakarības esamību starp pārmesto prettiesisko rīcību un apgalvoto kaitējumu (skat. spriedumus, 2010. gada 18. marts, Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, C‑419/08 P, EU:C:2010:147, 53. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
71 Šajā lietā tam, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu samaksāt nokavējuma procentus saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu, ir pietiekami tieša cēloņsakarība ar prasītājai radīto kaitējumu. Šis kaitējums ir līdzvērtīgs nokavējuma procentu zaudējumam atsauces periodā, kuri veido vienotas likmes kompensāciju par zaudēto iespēju rīkoties ar naudas soda pamatsummu minētajā periodā un kuriem piemērojama ECB refinansēšanas likme, pieskaitot, kā šajā lietā tas ir prasīts, 2 procentpunktus (skat. tālāk 74. punktu).
72 Šajā ziņā Komisija nevar pārmest prasītājai, ka tā ir brīvi izvēlējusies provizoriski samaksāt naudas sodu, nevis iesniegt bankas nodrošinājumu, kurš turklāt arī radītu finansējuma izmaksas, kaut arī tā zināja vai tai bija jāzina par apstrīdētajā tiesību normā paredzētajiem atmaksāšanas nosacījumiem gadījumā, ja tiktu pasludināts spriedums par lēmuma atcelšanu. Kā Komisija pati atzīst, atbilstoši LESD 278. pantam, tā kā prasībai par lēmumu, ar ko uzliek naudas sodu, kas ir izpildes dokuments, nav apturošas ietekmes, naudas soda provizoriska samaksa ir attiecīgā uzņēmuma principiāls un primārs pienākums, kas turklāt šajā lietā bija paredzēts 2014. gada lēmuma 2. panta 2. punktā. No tā izriet, ka prasītājas lēmums samaksāt naudas sodu provizoriski ir šī lēmuma loģiskas sekas un tas nevar pārraut cēloņsakarību starp konstatēto prettiesiskumu un radīto kaitējumu.
73 Attiecībā uz atlīdzināmā kaitējuma apmēru ir jākonstatē, ka šajā lietā Komisija nav apstrīdējusi atmaksājamo pamatsummu 184 592,95 EUR apmērā, ko prasītāja izvirza saistībā ar radušamies, bet kopš 2015. gada 9. marta nesamaksātajiem nokavējuma procentiem, bet gan tikai to palielinājumu par 3,5, nevis 2 procentpunktiem salīdzinājumā ar ECB refinansēšanas likmi (skat. iepriekš 44. punktu). Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītā pamatsumma šajā lietā ir jāmaksā.
74 Tomēr, ņemot vērā šo apstrīdēšanu un apstākli, ka prasītāja pieteikumā par lietas ierosināšanu prasījumu pirmajā daļā ir norādījusi kompensāciju, kura ietver nokavējuma procentus atbilstoši ECB refinansēšanas likmei, pieskaitot tikai 2 procentpunktus, ultra petita princips liedz Vispārējai tiesai pārsniegt šī prasījuma robežas (pēc analoģijas skat. spriedumu 1992. gada 19. maijs, Mulder u.c./Padome un Komisija., C‑104/89 un C‑37/90, EU:C:1992:217, 35. punkts). Šajā ziņā prasītājas lūgums tiesas sēdē palielinājumu noteikt 3,5 procentpunktu apmērā, kā tā bija norādījusi 2017. gada 26. janvāra vēstulē (skat. iepriekš 22. punktu), ir novēlots un pretējs lietas dalībnieku prasījumu nemainīguma principam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, HX/Padome, C‑423/16 P, EU:C:2017:848, 18. punkts). Visbeidzot, prasītāja tikai pakārtoti, proti, gadījumā, ja prasība tiktu noraidīta, ir lūgusi piemērot procentu likmi, ko Vispārējā tiesa uzskatīs par atbilstošu.
75 Līdz ar to šis lūgums noteikt palielinājumu ir jānoraida, un atmaksājamā summa jānosaka 184 592,95 EUR apmērā.
Par prasību par nokavējuma procentu samaksu saskaņā ar otro prasījumu daļu
76 Tā kā prasītāja otrajā prasījumu daļā bija lūgusi piešķirt nokavējuma procentus par atmaksājamo summu, kas minēta iepriekš 75. punktā, šie nokavējuma procenti ir jāpiešķir, skaitot no šī sprieduma pasludināšanas brīža līdz dienai, kad Komisija tos būs pilnībā samaksājusi, un, kā lūgts, pēc analoģijas ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir jāpiemēro ECB refinansēšanas likme, kas palielināta par 3,5 procentpunktiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 10. janvāris, Gascogne Sack Deutschland un Gascogne/Eiropas Savienība, T‑577/14, EU:T:2017:1, 178. un 179. punkts).
77 Tomēr šī prasība, ciktāl tā ir vērsta uz nokavējuma procentu piešķiršanu, sākot no 2017. gada 1. februāra, ir jānoraida.
78 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāapmierina prasījums par zaudējumu atlīdzību, kā paredzēts prasījumu pirmajā daļā, bet nav vajadzības lemt par pakārtoti lūgto apstrīdētās vēstules atcelšanu.
Par tiesāšanās izdevumiem
79 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Eiropas Savienība, kuru pārstāv Eiropas Komisija, atlīdzina Printeos, SA zaudējumus, kas radušies, šim uzņēmumam nepārskaitot summu 184 592,95 EUR apmērā, kura tam pienācās kā nokavējuma procenti, kas radušies laika posmā no 2015. gada 9. marta līdz 2017. gada 1. februārim, atbilstoši LESD 266. panta pirmajai daļai, izpildot 2016. gada 13. decembra spriedumu lietā Printeos u.c./Komisija (T‑95/15).
2) Iepriekš 1) punktā minētajai zaudējumu atlīdzībai pieskaita nokavējuma procentus, sākot no šī sprieduma pasludināšanas līdz pilnīgai samaksai, atbilstoši likmei, ko Eiropas Centrālā banka (ECB) noteikusi savām galvenajām refinansēšanas operācijām, palielinot to par 3,5 procentpunktiem.
3) Prasību pārējā daļā noraidīt.
4) Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Frimodt Nielsen | Kreuschitz | Forrester |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 12. februārī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieču prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par strīda priekšmetu
Par prasījumu par zaudējumu atlīdzību atbilstoši prasījumu pirmajai daļai
Lietas dalībnieku argumentu atgādinājums
Par nosacījumiem, kad iestājas Savienības ārpuslīgumiskā atbildība
Par pietiekami būtiska LESD 266. panta pirmās daļas pārkāpuma esamību
Par apstrīdētās tiesību normas piemērojamību un pienākumu maksāt nokavējuma procentus saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu
Par cēloņsakarību un atlīdzināmo kaitējumu
Par prasību par nokavējuma procentu samaksu saskaņā ar otro prasījumu daļu
Par tiesāšanās izdevumiem