PIRMĀS INSTANCES TIESAS TREŠĀS PALĀTAS PAPLAŠINĀTĀ SASTĀVĀ PRIEKŠSĒDĒTĀJA RĪKOJUMS
2005. gada 4. martā (*)
Iestāšanās lietā – Konfidencialitāte
Lieta T‑289/03
British United Provident Association Ltd (BUPA), Londona (Apvienotā Karaliste),
BUPA Insurance Ltd, Londona,
BUPA Ireland Ltd, Dublina (Īrija),
ko pārstāv N. Grīns [N. Green], QC, K. Beikons [K. Bacon] un Dž. Bārks [J. Burke], barristers, un B. Eimorijs [B. Amory], advokāts,
prasītājas,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja J. Flets [J. Flett], pēc tam N. Kāns [N. Khan], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja,
ko atbalsta
Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv N. Bels [N. Bel], pārstāvis,
un
Īrija, ko pārstāv D. O’Hagans [D. O’Hagan], pārstāvis, kam palīdz G. Hogans [G. Hogan], SC, un E. Regans [E. Regan], barrister, kas norādīja adresi Luksemburgā,
un
Voluntary Health Insurance Board, Dublina, ko pārstāv D. Kolinss [D. Collins], G. Fidžeralds [G. FitzGerald] un D. Klārks [D. Clarke], solicitors,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību atcelt Komisijas 2003. gada 13. maija galīgo Lēmumu C (2003) 1322 par risku izlīdzināšanas sistēmas ieviešanu Īrijas veselības apdrošināšanas tirgū (lieta par Valsts atbalstu N 46/2003‑Īrija).
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESAS TREŠĀS PALĀTAS PAPLAŠINĀTĀ SASTĀVĀ PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Fakti un process
1 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2003. gada 20. augustā, prasītājas cēla prasību, lūdzot atcelt Komisijas 2003. gada 13. maija galīgo Lēmumu C (2003) 1322 par risku izlīdzināšanas sistēmas (“Risk equalisation scheme”, turpmāk tekstā – “RIS”) ieviešanu Īrijas veselības apdrošināšanas tirgū (lieta par Valsts atbalstu N 46/2003‑Īrija).
2 Šajā lēmumā Komisija nolēma necelt iebildumus par RIS, uzskatot, ka tā nesatur nekādus valsts atbalsta elementus EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. No apstrīdētā lēmuma izriet, ka ar šo sistēmu pēc būtības tika paredzēts netiešo nodokļu režīms, lai harmonizētu riska līmeni, kam pakļauti Īrijā kopš deviņdesmito gadu sākuma liberalizētā veselības brīvprātīgās apdrošināšanas tirgus dalībnieki.
3 Ar dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēti, attiecīgi, 2003. gada 27. novembrī, 2003. gada 12. decembrī un 2003. gada 17. decembrī, Īrija, Nīderlandes Karaliste un Voluntary Health Insurance Board (Veselības privātās apdrošināšanas padome, turpmāk tekstā – “VHI”) lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā atbildētājas atbalstam. Pieteikumi iestāties tiesvedībā tika izsniegti prasītājām un atbildētājai.
4 Ar 2003. gada 4. decembra un 2004. gada 22. janvāra vēstulēm atbildētāja darīja zināmu, ka tai nebija nekādu apsvērumu vai lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu saistībā ar Īrijas un Nīderlandes Karalistes iestāšanos lietā. 2004. gada 7. janvāra vēstulē atbildētāja norādīja Pirmās instances tiesai, ka tā uzskatīja, ka VHI bija jāļauj iestāties lietā un nebija iemesla kaut ko izslēgt no lietas materiāliem attiecībā uz to.
5 Ar 2004. gada 5. janvāra un 2004. gada 22. janvāra vēstulēm prasītājas norādīja, ka tām nav apsvērumu par Īrijas un Nīderlandes Karalistes pieteikumu iestāties lietā. Ar 2004. gada 3. februāra vēstuli prasītājas tomēr izlēma noraidīt VHI pieteikumu iestāties lietā.
6 Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēti, attiecīgi, 2004. gada 5. janvārī, 2004. gada 22. janvārī un 2004. gada 3. februārī, prasītājas saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. panta 2. punktu iesniedza lūgumu nodrošināt konfidencialitāti attiecībā uz trīs personām, kas iestājušās lietā, par prasībā un tās pielikumos minētiem faktiem; šo lūgumu saturs pēc būtības bija identisks.
7 Ar Pirmās instances tiesas 2004. gada 3. februāra un 2004. gada 2. aprīļa rīkojumiem (Pirmās instances tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2004. gada 2. aprīļa rīkojums lietā T‑289/03 BUPA u.c./Komisija, Recueil, II‑0000. lpp.) Pirmās instances tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs atļāva attiecīgi, pirmkārt, Īrijai un Nīderlandes Karalistei, otrkārt, VHI iestāties šajā tiesvedībā atbildētājas prasījumu atbalstam. Turklāt priekšsēdētājs izdeva rīkojumu personām, kas iestājušās lietā, noteikt termiņus, lai izklāstītu savus iespējamos apsvērumus par lūgumu ievērot konfidencialitāti un atlika lēmuma pieņemšanu par to pamatotību (visu rīkojumu rezolutīvās daļas 3. punkts).
8 Ar 2004. gada 5. aprīļa vēstuli Pirmās instances tiesas sekretārs katrai personai, kas iestājusies lietā, speciāli izsniedza prasības pieteikuma un tās pielikumu nekonfidenciālo versiju un uzaicināja tās līdz 2004. gada 28. aprīlim iesniegt iespējamos iebildumus par lūgumu ievērot konfidencialitāti saistībā ar pagaidām izslēgtajiem dokumentiem.
9 Ar 2004. gada 27. aprīļa vēstuli VHI Pirmās instances tiesai paziņoja, ka saistībā ar prasītāju iesniegto lūgumu ievērot konfidencialitāti attiecībā uz to tai nebija iebildumu par attiecīgo dokumentu izslēgšanu. Nīderlandes Karaliste uz Pirmās instances tiesas 2004. gada 5. aprīļa vēstuli neatbildēja.
10 Ar 2004. gada 28. aprīļa vēstuli Īrija izteica iebildumus par prasītāju iesniegto lūgumu ievērot konfidencialitāti un lūdza Pirmās instances tiesu darīt tai zināmus visus procesuālos dokumentus.
Par lūgumu ievērot konfidencialitāti
11 VHI un Nīderlandes Karaliste vai nu tieši, vai netieši ir atteikušās apstrīdēt dokumentu izslēgšanu, kas tām liedz pieeju noteiktiem pierādījumiem lietas materiālos. Tādējādi vairs nav jāpieņem lēmums par lūguma ievērot konfidencialitāti pamatotību, ko attiecībā uz tām iesniedza prasītājas. Tātad šajā rīkojumā ir jāizvērtē tikai lūgums ievērot konfidencialitāti, kas iesniegts attiecībā uz Īriju.
12 Prasītājas lūdz ievērot konfidencialitāti attiecībā uz Īriju dažās to prasības pieteikuma vietās un tā pielikumos, kuri, kā tās apgalvo, satur konfidenciālu informāciju un slepenus komercnoslēpumus īpaši attiecībā uz to vienīgo konkurenti VHI. Tās uzskata, ka no lietas materiāliem, kas tiek darīti zināmi Īrijai, attiecīgās vietas ir jāizslēdz, jo tās satur:
– ziņas par konfidenciālām sarunām ar Health Insurance Authority (turpmāk tekstā – “HIA”), Īrijas iestādi, kurai saskaņā ar Health Insurance Acts 1994‑2003 ir nodotas noteiktas Īrijas valdības uzraudzības, izpildes un padomdevējas pilnvaras veselības privātās apdrošināšanas valsts regulējuma ietvaros;
– informāciju, kas balstīta uz BUPA Ireland Ltd iespējamo RIS izmaksu izvērtējumu, atsaucoties uz ienākumiem no darbības Īrijā;
– informāciju par iespēju, ka BUPAIreland var atstāt Īrijas tirgu un tās iespējamo komerciālo stratēģiju pēc RIS ieviešanas.
13 Prasītājas konkrētāk min šādas sadaļas:
– viss prasības pieteikuma 11. punkts (6. un 7. lpp.);
– prasības pieteikuma kopsavilkuma pirmā punkta pēdējais teikums (58. lpp.);
– prasības pieteikuma 150. punkta pēdējais teikums (44. lpp.);
– 94. punkta daļa, sākot ar “Šajā nolūkā” un beidzot ar “atlīdzību izmaksas”, un Martina Rurkes [Martin O’Rourke] liecības, kas atrodama prasības pieteikuma 22. pielikumā (1392. un 1393. lpp.), 95. un 96. punkts;
– Martina Rurkes iepriekš minētās liecības 99. punkta pēdējais teikums (1394. lpp.);
– NERA Economic Consulting ziņojuma (turpmāk tekstā – “NERA ziņojums”) 4.5. nodaļas pirmais ievilkums, kas atrodams prasības pieteikuma 23. pielikumā (1425. lpp.), sākot ar “Ietekme uz BUPA” un beidzot ar “monopola piegādātājs”;
– NERA ziņojuma 4.5. nodaļas otrā ievilkuma pēdējais teikums, sākot ar “Tāpat kā BUPA” un beidzot ar “Īrijas tirgus” (1425. lpp.);
– NERA ziņojuma 4.6. nodaļas pēdējais teikums, sākot ar “Sanāksmēs” un beidzot ar “atlīdzību izmaksu vērtība” (1427. lpp.);
– NERA ziņojuma 5.2. nodaļas daļa, sākot ar “ārvalstu piegādātāji” un beidzot ar “faktisks VHIB konkurents”, kas ir citāts no M. Rurkes liecības (1430. lpp.).
14 Turklāt prasītājas lūdz ievērot konfidencialitāti attiecībā uz NERA ziņojuma 2.1. un 2.2. tabulu (1404. lpp.), jo tās satur ziņas par BUPA Ireland ieņēmumiem un paredzamo atlīdzības pieprasījumu biežumu.
15 Īrija apstrīd to, ka iepriekš minētajos dokumentos ietvertā informācija būtu komerciālā ziņā slepena vai konfidenciāla. Turklāt tā uzskata, ka tai ir nepieciešama pieeja šai informācijai, lai tā varētu atbilstoši pamatot savu viedokli par būtiskiem jautājumiem, kas radušies šajā tiesvedībā, un atspēkot prasītāju apgalvojumus.
16 Pirmkārt, runājot par BUPA Ireland “iespējamo” komerciālo stratēģiju saistībā ar RIS ieviešanu, Īrija apgalvo, ka šī stratēģija, kas ir neskaidra un atkarīga no BUPA Ireland vēlāka lēmuma, nevar būt konfidenciāla. Turklāt prasītājas nav lūgušas ievērot konfidencialitāti attiecībā uz iebildumu rakstu, kura 16. punktā ir atsauce uz šajā jautājumā pieņemto nostāju. Visbeidzot, RIS ietekme uz prasītāju rīcību jau esot plaši izklāstīta pašu prasītāju publiskajos paziņojumos Īrijas presē, piemēram, Irish Independent 2002. gada 24. jūnija, Irish MedicalNews 2002. gada 29. oktobra rakstos un pašas BUPA Ireland 2003. gada 30. jūnija preses paziņojumā, kas publicēts tās interneta mājas lapā.
17 Otrkārt, par tā saukto BUPA Ireland ienākumu konfidencialitāti, Īrija apgalvo, ka noteikti skaitļi, kas attiecas uz tās finansiālajiem rezultātiem, jau ir izpausti, paziņojot personām, kas iestājušās lietā, atbildētājas iebildumu raksta 16. punktu, pret ko prasītājas nav iebildušas. Turklāt Īrija uzskata, ka pieeja tikai BUPA Ireland apgrozījumam bez informācijas par tās izdevumiem, ieskaitot atlīdzības un administrācijas izmaksas, nekādā ziņā nav pietiekama, jo BUPA Ireland peļņa un vēl jo vairāk tās apdrošināšanas gadījumu vēsture ir būtiski faktori šajā lietā. Runājot tieši par prasības pieteikuma 23. pielikumu (1404. lpp.), t.i., NERA ziņojuma 2.1. un 2.2. tabulu, Īrija apgalvo, ka BUPA Ireland ienākumi jau ir paziņoti Īrijas pārvaldes iestādēm.
18 Treškārt, par BUPA Ireland iespējamā darījumu apjoma novērtējumu pēc RIS ieviešanas, Īrija norāda, ka tas jau ir ievietots interneta mājas lapā (www.bupaireland.ie//whatsnew/papers) un publicēts Sunday Business Post 2004. gada 18. janvāra rakstā. Turklāt, tā kā šīs lietas būtība skar tādus jautājumus kā RIS samērīgums un tās ietekme uz konkurenci, personām, kas iestājušās lietā, būtu nepieciešama pieeja vismaz tādai ierobežotai BUPA Ireland finanšu informācijai, kāda izklāstīta šajā prasības pieteikumā.
19 Visbeidzot, par informāciju, kas bija BUPA Ireland un HIA apspriežu pamatā, Īrija atzīmē, ka tā jau ir paziņota presē vai iebildumu rakstā un tāpēc tai nav nepieciešama īpaša aizsardzība. Turklāt tam, ka informācija par sarunām starp BUPAIreland un HIA tiktu darīta zināma, nebūtu nekādas ietekmes uz turpmāko sarunu atklātību starp šīm abām sarunu partnerēm.
20 Īrija secina, ka tai būtu jāpaziņo visa lūgumā ievērot konfidencialitāti iekļautā informācija.
21 Reglamenta 116. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Ja iestāšanos lietā, par kuru pieteikums ir iesniegts sešu nedēļu laikā, kā noteikts 115. panta 1. punktā, atļauj, persona, kas iestājas lietā, saņem visu lietas dalībniekiem izsniegto procesuālo dokumentu kopijas. Tomēr priekšsēdētājs, pamatojoties uz lietas dalībnieka pieteikumu, var neattiecināt šo noteikumu uz slepeniem vai konfidenciāliem dokumentiem.”
22 Reglamenta 116. panta 2. punkta pirmajā teikumā ir noteikts princips, ka visi tiesvedības dokumenti, kas izsniegti lietas dalībniekiem, ir jāpaziņo arī personām, kas iestājušās lietā. Tādējādi tikai atkāpes veidā šī punkta otrais teikums ļauj paturēt konfidenciālus noteiktus lietas materiālu dokumentus un neiesniegt tos personām, kas iestājušās lietā (Pirmās instances tiesas 1990. gada 4. aprīļa rīkojums lietā T‑30/89 Hilti/Komisija, Recueil, II‑163. lpp., izvilkumu publikācija, 10. punkts).
23 Nosakot nosacījumus, kad šo atkāpi var izmantot, visi tiesvedības dokumenti vai to daļas, kuras ir lūgts paturēt konfidenciālu, ir jāizvērtē saistībā ar prasītāja likumīgajām interesēm izvairīties no būtiska komerciālo interešu aizskāruma un tikpat likumīgām personu, kas iestājušās lietā, interesēm iegūt informāciju, kas nepieciešama, lai varētu pilnībā īstenot savas tiesības un izklāstītu savu viedokli Pirmās instances tiesā (skat., piemēram, iepriekš minēto Pirmās instances tiesas rīkojumu lietā Hilti/Komisija, 11. punkts, 1995. gada 6. februāra rīkojumu lietā T‑66/94 Auditel/Komisija, Recueil, II‑239. lpp., 31. punkts, un 1997. gada 3. jūnija rīkojumu lietā T‑102/96 Gencor/Komisija, Recueil, II‑879. lpp., 12. punkts).
24 Arī pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka principā lūgumi ievērot informācijas, kas satur komercnoslēpumus, konfidencialitāti ir jāapmierina (skat., piemēram, Pirmās instances tiesas 1993. gada 19. februāra rīkojumus apvienotajās lietās T‑7/93 R un T‑9/93 R Langnese‑Iglo un Schöller Lebensmittel/Komisija, Recueil, II‑131. lpp., 19. punkts, un 1999. gada 21. jūnija rīkojumu lietā T‑74/97 Büchel & Co. Fahrzeugteilefabrik/Padome, Recueil, II‑3067. lpp., 8. punkts).
25 Turklāt no Reglamenta 116. panta 2. punkta pirmajā teikumā paredzētā principa var atkāpties tikai pēc konfidencialitātes pārbaudes visiem lietas materiālu dokumentiem, par kuriem iesniegts pienācīgi motivēts lūgums ievērot konfidencialitāti. Tieši, lai ļautu veikt šādu pārbaudi, 1994. gada 3. marta instrukcijas Pirmās instances tiesas sekretāram (OV L 78, 32. lpp., pēdējo reizi grozīts 2002. gada 5. jūnijā, OV L 160, 1. lpp.) 5. panta 4. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka lietas dalībnieka lūgumā paturēt konfidenciālus noteiktus lietas materiālu dokumentus ir jāprecizē šie konfidenciālie dokumenti vai to daļas un jāpaskaidro, kāpēc tie ir konfidenciāli (Pirmās instances tiesas 2003. gada 5. augusta rīkojums lietā T‑168/01 Glaxo Wellcome/Komisija, Recueil, II‑0000. lpp., 36. un 37. punkts).
26 Tādējādi vispirms ir jāizvērtē tas, vai dokumentus, kuru konfidencialitāti ir lūgts ievērot, var uzskatīt par komercnoslēpumu vai konfidenciālu informāciju attiecībā pret Īriju. Tikai apstiprinošā gadījumā jāizvērtē lietas dalībnieku likumīgās intereses atbilstoši iepriekš minētajiem principiem.
Par sarunu ar HIA un informācijas par BUPA Ireland uzņēmējdarbību apgalvoto konfidencialitāti
27 Tā kā sarunas starp BUPA Ireland un HIA, kā teikts prasības pieteikumā un tā pielikumos, attiecas īpaši uz informāciju par BUPA Ireland uzņēmējdarbību un to, kā to ietekmēs iespējamā RIS ieviešana, šīs divas lūguma ievērot konfidencialitāti daļas ir jāizvērtē kopā.
28 Runājot par apgalvoto konfidencialitāti un nepieciešamību nodrošināt atklātību BUPA Ireland un HIA sarunās, vispirms jānorāda, ka HIA ir Īrijas pārvaldes iestāde, kas izveidota uz Health Insurance Acts 1994‑2003 pamata un kurai valsts likumdevējs ir uzticējis noteiktas pilnvaras uzraudzīt un piemērot valsts normas veselības privātās apdrošināšanas jomā, kā arī piešķīris Īrijas valdības padomdevēja statusu attiecībā uz šo jomu. Tāpat ir skaidrs, ka saskaņā ar iepriekš minētajiem valsts tiesību aktiem HIA ir īpašas pilnvaras RIS ieviešanā un īstenošanā. Tās ietver pienākumu savākt, novērtēt un ziņojumā attiecīgajam ministram paziņot visus būtiskos faktus par veselības privātās apdrošināšanas tirgus darbību, lai izvērtētu RIS ieviešanas nozīmi. Turklāt no prasības pieteikuma daļām, ko prasītājas Pirmās instances tiesai lūdz neizpaust Īrijai, izriet, ka tieši šo regulējošo un administratīvo funkciju veikšanas kontekstā, proti, saistībā ar iespējamo RIS īstenošanu, HIA un BUPA Ireland tikās neformālajās sapulcēs, lai izvērtētu, kā to ietekmēja šī jaunā sistēma.
29 Tā kā HIA kā valsts iestāde ir atbildīga par labu attiecīgo valsts tiesību aktu izpildi Īrijas priekšā, no iepriekš minētā izriet, ka šādu neformālu sakaru pastāvēšanu ar HIA un šajā gadījumā BUPA Ireland iesniegto informāciju par RIS īstenošanas iespējamo ietekmi uz to nevar uzskatīt par konfidenciālu informāciju attiecībā pret Īriju.
30 Turklāt no lūguma ievērot konfidencialitāti attiecībā uz Īriju, kas lielā mērā ir identiski lūgumiem attiecībā uz VHI un Nīderlandes Karalisti, izriet, ka prasītājas vēlas, lai noteikti lietas materiālu dokumenti būtu konfidenciāli drīzāk attiecībā uz VHI, to vienīgo konkurenti Īrijas veselības privātās apdrošināšanas tirgū, nekā attiecībā uz pašu Īriju.
31 Kā jau trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs ir norādījis savā iepriekš 7. punktā minētajā rīkojumā lietā BUPA u.c./Komisija, ir taisnība, ka pastāv likumīgas saiknes starp Īrijas valsti un VHI īpaši tāpēc, ka Īrijas veselības ministram ir noteicoša ietekme uz tās valdes sastāvu, un tāpēc, ka viņš tai var prasīt jebkādu informāciju par tās darbību. Tādējādi nevar izslēgt, ka VHI vispārējā vadība zināmā mērā pieskaņojas kompetentā Īrijas ministra politiskajām norādēm un ka VHI un Īrijas pozīcijas ir zināmā mērā saskaņotas. Tomēr no tā nevar secināt, ka Īrijas un VHI iestāšanās šajā lietā noteikti būtu pilnīgi saskaņota (skat. iepriekš 7. punktā minēto rīkojumu lietā BUPA u.c./Komisija, 9. punkts) un ka tāpēc personas, kas iestājušās lietā, savā starpā varētu apmainīties ar visu, ieskaitot konfidenciālo, informāciju, kas attiecas uz izskatāmo lietu. Turklāt, izņemot to, ka VHI ir organizācija, kas pakļauta noteiktai Īrijas valsts kontrolei, prasītājas nav iesniegušas nekādas būtiskas norādes, no kā varētu secināt, ka šīs lietas ietvaros VHI vai valdei būs pieeja slepenai informācijai, ko tās varētu paziņot Īrijai.
32 Šajā ziņā jāpiebilst – tas, ka personas, kas iestājušās lietā, apmainītos ar noteiktu informāciju, ko tām pēc pretējās puses iebildumiem individuāli un tikai, lai tās varētu aizstāvēt savas leģitīmās intereses šajā lietā, darījusi zināmu Pirmās instances tiesa, katrā ziņā nebūtu pieļaujami un veidotu nopietnu, taisnīgas tiesas prasības, kā arī tiktāl, ciktāl iesaistīta dalībvalsts, EKL 10. pantā nostiprinātā lojalitātes pienākuma aizskārumu.
33 Tādējādi lūgums ievērot konfidencialitāti attiecībā uz sadaļām, kurās minēts BUPA Ireland un HIA sarunu saturs, ieskaitot informāciju par BUPA Ireland uzņēmējdarbību, ko pēdējā ir paziņojusi HIA šo tikšanos laikā, ir noraidāmi. Tāpēc nav jāizvērtē tas, vai daļa no šīs informācijas katrā ziņā jau bija zaudējusi tās konfidenciālo raksturu pēc rakstiem, kas publicēti Īrijas presē, un tāpēc, ka atbildētāja to ir minējusi iebildumu rakstā, pret kura paziņošanu prasītājas neiebilda.
Par informācijas, kas attiecas uz BUPA Ireland iespēju pamest Īrijas tirgu un tās iespējamās komerciālās stratēģijas pēc RIS ieviešanas apgalvoto konfidencialitāti
34 Attiecībā uz apgalvoto risku, ka BUPA Ireland pēc RIS ieviešanas būs jāatstāj Īrijas tirgus, Īrija pamatoti uzsvēra, ka par šo risku plaši ziņoja Īrijas prese, īpaši pašas BUPA Ireland iniciatīvas dēļ, kā to apstiprina 2002. gada 24. jūnijā Irish Independent un 2002. gada 29. oktobrī Irish Medical News publicētie raksti. Prasības pieteikuma un tā pielikumu attiecīgās daļas tiešām pēc būtības atbilst apgalvojumiem, kas publicēti Īrijas presē. Tādējādi šie apgalvojumi katrā ziņā vairs nav konfidenciāli un tiem nav nepieciešama Pirmās instances tiesas speciāla aizsardzība. Tas attiecas arī uz prasītāju apgalvojumiem par to ieplānoto komerciālo stratēģiju pēc RIS ieviešanas, jo tā tieši ietver iespēju pamest Īrijas tirgu.
35 Līdz ar to lūgumi ievērot konfidencialitāti attiecībā uz apgalvojumiem par risku, ka BUPA Ireland, iespējams, būs jāatstāj Īrijas tirgus, un tās iespējamo komerciālo stratēģiju pēc RIS īstenošanas ir noraidāmi.
Par NERA ziņojuma 2.1. un 2.2. tabulā minētās informācijas apgalvoto konfidencialitāti
36 Par NERA ziņojuma 2.1. un 2.2. tabulā ietverto informāciju prasītājas galvenokārt apgalvo, ka tā atklātu “operatīva rakstura detalizētu informāciju”, ieskaitot sīkākas ziņas par BUPA ienākumiem un atlīdzības prasību biežumu, kā atklāšana kopā “ar citu informāciju” ļautu novērtēt tās peļņu.
37 Vispirms jāatzīmē, ka no lietas materiālu dokumentiem nevar skaidri noteikt, vai BUPA Ireland un HIA jau ir apspriedušas informāciju, kas ir ietverta iepriekš minētajās tabulās; tādā gadījumā tā Īrijai vairs nebūtu konfidenciāla (skat. iepriekš 26. un turpmākos punktus). Turklāt nevar noliegt, ka NERA šajās tabulās izvērtētie dati attiecas uz BUPA Ireland komercdarbību Īrijas veselības privātās apdrošināšanas tirgū un tādējādi principā varētu būt komercnoslēpums.
38 Savukārt ir acīmredzams, ka iepriekš minētās tabulas ietver tikai apkopotus datus, kas izklāstīti grafiskā formā un attiecas uz BUPA Ireland komercdarbību 2002. gadā, kā, piemēram, BUPA Ireland apdrošināto personu vidējais vecums, saskaņā ar “BUPA plānu” samaksāto prēmiju un atlīdzības prasību biežums. Taču prasītājas nav pārliecinoši pierādījušas, kā no šiem apkopotajiem datiem, kas turklāt zināmā mērā ir novecojuši, trešās personas varētu izsecināt konkrētu informāciju par BUPA Ireland apgrozījumu, grāmatvedību un, visbeidzot, faktisko peļņu, kas varētu kaitēt to komerciālajām interesēm (skat. arī 1996. gada 19. jūnija Pirmās instances tiesas rīkojumu apvienotajās lietās T‑134/94, no T‑136/94 līdz T‑138/94, T‑141/94, T‑145/94, T‑147/94, T‑148/94, T‑151/94, T‑156/94 un T‑157/94 NMHStahlwerke u.c./Komisija, Recueil, II‑537. lpp., 24. punkts). Visbeidzot, prasītājas nav arī precizējušas, kā šie dati kopā “ar citu informāciju”, kuras iespējamo saturu tās neprecizēja, ļautu noteikt faktisko BUPA Ireland komercdarbības peļņu.
39 Šajos apstākļos nav jāapmierina prasītāju lūgums izslēgt no Īrijai paziņojamajiem dokumentiem NERA ziņojuma 2.1. un 2.2. tabulu. Par Īrijas argumentu, ka šajā tiesvedībā būtu nepieciešama vēl plašāka pieeja datiem par BUPA Ireland ekonomiskajiem rādītājiem, jāatzīmē, ka tam nav sakara ar lūgumu ievērot konfidencialitāti, kas ir šī rīkojuma priekšmets, un tāpēc tas nav izskatāms.
Par tiesāšanās izdevumiem
40 Lēmuma pieņemšana par tiesāšanās izdevumiem tiek atlikta.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESAS TREŠĀS PALĀTAS PAPLAŠINĀTĀ SASTĀVĀ PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod rīkojumu:
1) par prasītāju 2004. gada 22. janvāra un 2004. gada 3. februāra lūgumu ievērot konfidencialitāti attiecībā uz Nīderlandes Karalisti un Voluntary Health Insurance Board pamatotību lēmums nav jāpieņem;
2) prasītāju lūgumu ievērot konfidencialitāti attiecībā uz Īriju noraidīt;
3) visus procesuālos dokumentus tādā veidā, kā prasītājas tos iesniegušas Pirmās instances tiesā, izsniegt Īrijai;
4) personām, kas iestājušās lietā, noteikt termiņu iestāšanās raksta iesniegšanai;
5) lēmumu par tiesāšanās izdevumiem atlikt.
Luksemburgā 2005. gada 4. martā.