PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

2008. gada 12. februārī (*)

Valsts atbalsts – Risku izlīdzināšanas sistēma, ko Īrija ieviesusi privātās veselības apdrošināšanas tirgū – Atbalsta shēma – Pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi – EKL 86. panta 2. punkts – Komisijas lēmums necelt iebildumus – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Nepieciešamības un samērīguma princips

Lieta T‑289/03

British United Provident Association Ltd (BUPA), Londona (Apvienotā Karaliste),

BUPA Insurance Ltd, Londona,

BUPA Ireland Ltd, Dublina (Īrija),

ko pārstāv N. Grīns [N. Green], QC, K. Beikona [K. Bacon], Dž. Bērks [J. Burke], barristers, un B. Eimorijs [B. Amory], advokāts,

prasītājas,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja N. Kāns [N. Khan] un J. Flets [J. Flett], pēc tam N. Kāns [N. Khan] un T. Šarfs [T. Scharf], pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv N. Bels [N. Bel], pārstāvis,

Īrija, ko pārstāv D. O’Hagans [D. O’Hagan], pārstāvis, kam palīdz G. Hogans [G. Hogan], SC, un E. Regans [E. Regan], barrister,

un

Voluntary Health Insurance Board, Dublina, ko pārstāv D. Kolinss [D. Collins], G. Ficdžeralds [G. FitzGerald], D. Klārks [D. Clarke], solicitors, un P. Galahers [P. Gallagher], SC,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību atcelt tiesību aktu, ko iesniegusi BUPA      Ireland      Ltd, privātās veselības apdrošināšanas pakalpojumu sniedzēja Īrijā, par Komisijas 2003. gada 13. maija Lēmumu C(2003) 1322, galīgā redakcija, necelt iebildumus saskaņā ar 4. panta 2. un 3. punktu Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), kas attiecas uz risku izlīdzināšanas sistēmas (RES) izveidi Īrijas privātās veselības apdrošināšanas tirgū (valsts atbalsts N 46/2003‑Īrija).

EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA

(trešā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši V. Tīli [V. Tiili], J. Azizi [J. Azizi], E. Kremona [E. Cremona] un O. Cūcs [O. Czúcz],

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 7. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

I –  Līguma normas

1        EKL 16. pantā ir paredzēts:

“Neskarot 73., 86. un 87. panta noteikumus un ņemot vērā nozīmi, kāda sabiedriskiem pakalpojumiem ir Savienības kopīgo vērtību sistēmā, kā arī to nozīmi sociālas un teritoriālas kohēzijas veicināšanā, Kopiena un dalībvalstis, nepārsniedzot savas attiecīgās pilnvaras un šā Līguma piemērošanas jomu, rūpējas, lai šādi pakalpojumi pamatotos uz tādiem principiem un nosacījumiem, kas ļauj īstenot to uzdevumu.”

2        Saskaņā ar EKL 43. panta pirmo daļu:

“Aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Tāpat aizliedz ierobežojumus attiecībā uz to, kā dalībvalstu pilsoņi, kas izveidojuši uzņēmumu kādā dalībvalstī, atver šā uzņēmuma pārstāvniecības, filiāles vai meitasuzņēmumus [sabiedrības] citās dalībvalstīs.”

3        Saskaņā ar EKL 49. panta pirmo daļu “Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai”.

4        EKL 86. pantā ir noteikts:

“1. Attiecībā uz publiskiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kam dalībvalstis piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, dalībvalstis nedz ievieš, nedz uztur spēkā tādus pasākumus, kas ir pretrunā šim Līgumam, jo īpaši noteikumiem, kas ietverti [EKL] 12. pantā un 81.–89. pantā.

2. Uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi [..] attiecas šajā Līgumā ietvertie noteikumi un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus. Tie nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Kopienas interesēm.

3. Komisija nodrošina šā panta piemērošanu un vajadzības gadījumā adresē dalībvalstīm attiecīgas direktīvas vai lēmumus.”

5        EKL 87. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

6        EKL 88. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:

“2. Ja Komisija, likusi ieinteresētajām pusēm iesniegt piezīmes, konstatē, ka atbalsts, ko piešķīrusi kāda valsts vai kas piešķirts no šīs valsts līdzekļiem, ievērojot šā [EKL] 87. pantu, nav saderīgs ar kopējo tirgu, [..] tā pieņem lēmumu par to, ka attiecīgajai valstij Komisijas noteiktā termiņā tāds atbalsts jāizbeidz vai jāmaina.

[..]

3. Visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi Komisijai laikus, lai Komisija varētu iesniegt savas piezīmes. Ja Komisija atzīst, ka, ievērojot [EKL] 87. pantu, šādi plāni nav saderīgi ar kopējo tirgu, tā nevilcinoties sāk 2. punktā paredzēto procedūru. Attiecīgā dalībvalsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu.”

7        EKL 152. panta 1. un 5. punktā ir noteikts:

“1. Nosakot un īstenojot visu Kopienas politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis.

Kopienas rīcība papildina dalībvalstu politiku un ir vērsta uz to, lai uzlabotu iedzīvotāju veselību, veiktu slimību profilaksi un novērstu draudus cilvēku veselībai [..].

[..]

5. Kopienas rīcība iedzīvotāju veselības aizsardzības jomā pilnīgi respektē dalībvalstu atbildību par medicīnas pakalpojumu un medicīniskās aprūpes organizēšanu un īstenošanu [..].”

II –  Regula (EK) Nr. 659/1999

8        Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 4. panta 3. un 4. punktā ir noteikts:

“3. Ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums, ciktāl uz to attiecas [EKL] [87.] panta 1. punkts, ir saderīgs ar kopējo tirgu, tā nolemj, ka pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu (turpmāk tekstā – “lēmums necelt iebildumus”). Lēmumā norāda, kuru no Līgumā paredzētajiem izņēmumiem piemēro.

4. Ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka ir neskaidrības par to, vai paziņotais pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu, tā nolemj sākt procedūras saskaņā ar [EKL] [88.] panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru”).”

III –  Direktīva 92/49/EEK

9        Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/49/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, ar kuru groza Direktīvu 73/239/EEK un Direktīvu 88/357/EEK (Trešā nedzīvības apdrošināšanas direktīva) (OV L 228, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Trešā nedzīvības apdrošināšanas direktīva”), 54. panta 1. punktā ir noteikts:

“Neatkarīgi no pretējiem noteikumiem dalībvalsts, kurā līgumi, kas sedz riskus, kuri pieder pie Direktīvas 73/239/EEK pielikuma A punkta 2. nozares, ir daļēja vai pilnīga alternatīva veselības apdrošināšanai, ko sniedz sociālā nodrošinājuma sistēma, var noteikt prasību, ka šiem līgumiem jābūt saskaņā ar īpašām tiesību normām, kas šajā dalībvalstī pieņemti, lai aizsargātu sabiedrības intereses šajā apdrošināšanas nozarē, un ka šīs apdrošināšanas nozares vispārējie un īpašie nosacījumi pirms to izmantošanas jādara zināmi šās dalībvalsts kompetentajām iestādēm.”

IV –  Komisijas paziņojums par vispārējas nozīmes pakalpojumiem Eiropā

10      Saskaņā ar Komisijas paziņojuma par vispārējas nozīmes pakalpojumiem Eiropā (OV 2001, C 17, 4. lpp., turpmāk tekstā – “Paziņojums par vispārējas nozīmes pakalpojumiem”) 14. punktu:

“Vispārējas [tautsaimnieciskas] nozīmes pakalpojumi atšķiras no parastiem pakalpojumiem ar to, ka valsts iestādes uzskata, ka tie ir jāsniedz pat tad, ja tirgū nav pietiekamu stimulu, kas varētu tām likt tos sniegt. [..] Ja valsts iestādes [..] uzskata, ka noteikti pakalpojumi ir vispārējas nozīmes pakalpojumi un ar tirgus spēkiem nav iespējams apmierinoši nodrošināt šos pakalpojumus, tās paredz virkni specifisku pakalpojumu noteikumu, lai apmierinātu šīs vajadzības kā vispārējas nozīmes pakalpojumu pienākumus. [..] Vistipiskākais universāla pakalpojuma pienākumu [..] piemērs ir, respektīvi, pienākums sniegt noteiktus pakalpojumus kādā teritorijā par samērīgām cenām un ar līdzvērtīgiem kvalitātes nosacījumiem, neievērojot atsevišķo operāciju ienesīgumu.”

11      Paziņojuma par vispārējas nozīmes pakalpojumiem 15. punktā ir noteikts:

“Valsts iestādes var nolemt uzdot veikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus visiem uzņēmējiem, kuri darbojas kādā tirgū, vai atsevišķos gadījumos uzdot vienam uzņēmējam vai ierobežotam uzņēmēju skaitam veikt specifiskus pienākumus, nepiešķirot [īpašas] vai ekskluzīvas tiesības. Tādējādi ir iespējama visplašākā konkurence un lietotāji saglabā visas iespējas izvēlēties pakalpojumu sniedzējus. [..]”

12      Paziņojuma par vispārējo interešu pakalpojumiem 22. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstu iespēja brīvi definēt [vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus] nozīmē, ka galvenokārt dalībvalstis atbild par [..] [šādu] pakalpojumu definīciju uz īpašu darbības pazīmju pamata. Šo definīciju var pārbaudīt tikai tādēļ, lai noteiktu, vai nav pieļautas nepārprotamas kļūdas. Dalībvalstis var piešķirt īpašas vai ekskluzīvas tiesības, kas ir vajadzīgas uzņēmumiem, kuriem ir uzticēta pakalpojumu sniegšana, regulēt šo uzņēmumu darbību un vajadzības gadījumā finansēt tos. Jomās, uz kurām īpaši neattiecas Kopienu tiesību akti, dalībvalstīm ir plašas iespējas noteikt savu politiku, kuru var pārbaudīt tikai tādēļ, lai noteiktu, vai nav pieļautas [acīmredzamas] kļūdas. Tas, vai kāds pakalpojums ir uzskatāms par vispārējas nozīmes pakalpojumu un kā tas ir sniedzams, pirmkārt un galvenokārt, jālemj vietējā līmenī. Komisijas uzdevums ir nodrošināt izmantoto līdzekļu saderību ar Kopienu tiesību aktiem. Tomēr jebkurā gadījumā, lai varētu piemērot [EKL] 86. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas uzdevums ir skaidri jānodefinē, un tā izpilde skaidri jāuzdod ar publiskās varas aktu (ieskaitot līgumus) [..]. Šis pienākums ir jāveic, lai nodrošinātu juridisku skaidrību un pārredzamību attiecībā uz pilsoņiem, un tas ir nepieciešams arī Komisijai, lai tā spētu novērtēt [samērīgumu].”

13      Paziņojuma par vispārējas nozīmes pakalpojumiem 23. punktā ir noteikts:

“[Samērīgums] saskaņā ar [EKL] 86. panta 2. punktu nozīmē, ka līdzekļi, ar kuru palīdzību pilda vispārējas nozīmes uzdevumu, nerada nevajadzīgus traucējumus tirdzniecībai. Ar to jo sevišķi ir jānodrošina, lai jebkādi EK līguma noteikumu ierobežojumi, konkrēti, konkurences un iekšējā tirgus brīvību ierobežojumi, nepārsniegtu tos ierobežojumus, kuri ir vajadzīgi, lai garantētu efektīvu uzdevuma izpildi. Ir jānodrošina vispārējas [tautsaimnieciskas] nozīmes pakalpojuma sniegšana, un attiecīgi pilnvarotiem uzņēmumiem ir jāspēj uzņemties īpašās grūtības un papildu neto izmaksas, kuras rodas, veicot konkrēto uzticēto uzdevumu. Komisija kontrolē [samērīgumu], nododot attiecīgo lietu izskatīšanai [..] Tiesā, un izmanto šo iespēju samērīgi un reālistiski, kā to parāda Komisijai ar [EKL] 86. panta 3. punktu uzticēto lēmumu pieņemšanas pilnvaru faktiskais lietojums.”

 Prāvas rašanās fakti

I –  Īrijas privātās veselības apdrošināšanas tirgus risku izlīdzināšanas sistēmas izveide

14      Privātā veselības apdrošināšana (turpmāk tekstā – “PVA”) Īrijā formāli tika ieviesta 1957. gadā, izveidojot VoluntaryHealthInsuranceBoard (Veselības privātās apdrošināšanas padome, turpmāk tekstā – “VHI”), galvenokārt, lai personām, kam nav tiesību izmantot valsts veselības apdrošināšanas shēmas pakalpojumus, varētu tikt samaksāti hospitalizācijas izdevumi. Tajā laikā VHI bija vienīgais uzņēmums, kam bija veselības ministra izsniegta licence, lai tā varētu sniegt privātās veselības apdrošināšanas pakalpojumus (turpmāk tekstā – “PVA pakalpojumi”). Kopš 1987. gada pēc veselības ministra lūguma VHI piedāvā apdrošināšanas polisi, ko sauc par “plānu P” un kas nodrošina apdrošināšanu attiecībā uz slimnīcas izdevumiem, kuri radušies valsts slimnīcās, un šim plānam ir pievienojies apmēram 1 % no Īrijas iedzīvotājiem.

15      Kopš 1991. gada publiskā veselības apdrošināšanas shēma, ko galvenokārt finansē no nodokļu ieņēmumiem, piedāvā apdrošināšanu visiem Īrijas iedzīvotājiem neatkarīgi no attiecīgo personu ienākumiem. Tādējādi apdrošinātāju, kas darbojas Īrijas PVA tirgū (turpmāk tekstā – “PVA apdrošinātāji”), uzdevums turpmāk ir nodrošināt apdrošināšanu, kura ir alternatīva tai, ko nodrošina publiskā veselības apdrošināšanas sistēma.

16      Īrijas PVA tirgus tika liberalizēts pēc tam, kad 1994. gadā tika pieņemts 1994 HealthInsuranceAct (1994. gada likums par veselības apdrošināšanu) un 1996. gadā tika pieņemts 1996 VoluntaryHealthInsurance (Amendment) Act (1996. gada likums par izmaiņām brīvprātīgajā veselības apdrošināšanā), kā arī īstenošanas noteikumi, kas iekļauti 1996 HealthInsuranceRegulations (1996. gada noteikumi par veselības apdrošināšanu). Pēdējos minētos veido vairāki noteikumi, proti, HealthInsuranceAct, 1994 (OpenEnrolment) Regulations1996 (1996. gada noteikumi, ar ko izpilda 1994. gada likumu par veselības apdrošināšanu saistībā ar brīvu pievienošanos), HealthInsuranceAct, 1994 (LifetimeCover) Regulations1996 (1996. gada noteikumi, ar ko izpilda 1994. gada likumu par veselības apdrošināšanu saistībā ar mūža apdrošināšanu), un HealthInsuranceAct, 1994 (MinimumBenefit) Regulations1996 (1996. gada noteikumi, ar ko izpilda 1994. gada likumu par veselības apdrošināšanu saistībā ar minimālajiem pakalpojumiem).

17      BUPAIreland, kas nodibināta saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem, Īrijas PVA tirgū darbojas kopš 1997. gada 1. janvāra. Kopš tā laika BUPAIreland, kam ar šo lietu saistītā prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī piederēja apmēram 15 % no tirgus, ņemot vērā dalībnieku skaitu, un apmēram 11 % no tirgus, ņemot vērā ieņēmumus, Īrijas PVA tirgū ir galvenā konkurente VHI, kurai pieder apmēram 85 % no tirgus, ņemot vērā ieņēmumus, un apmēram 80 %, ņemot vērā dalībnieku skaitu. Pašreiz apmēram 50 % no Īrijas iedzīvotājiem ir iegādājušies PVA.

18      1994HealthInsuranceAct, kā arī 1996HealthInsuranceRegulations turklāt piešķir veselības ministram pilnvaras likt izveidot “Riskequalisationscheme” (risku izlīdzināšanas sistēma, turpmāk tekstā – “RES”) un reglamentēt to. 1997. gadā veselības ministrs izveidoja konsultatīvu komiteju, kurai viņš piešķīra pilnvaras sniegt ieteikumus par RES izveidi. Savā 1998. gada ziņojumā konsultatīvā komiteja atzina, ka ir nepieciešams izveidot RES. 1999. gadā veselības ministrija vispirms konsultatīvos nolūkos publicēja tehnisku dokumentu un pēc tam balto grāmatu, iesakot izveidot RES.

19      1999. gada 2. martā BUPAIreland Komisijai iesniedza sūdzību par plānoto RES ieviešanu, norādot, ka tas ir pretrunā EKL 87. panta 1. punktam. Laikā no 1999. gada marta līdz 2003. gada aprīlim tā šo sūdzību papildināja, iesniedzot Komisijai virkni procesuālu rakstu, ziņojumu un dokumentu.

20      2001. gadā 1994 HealthInsuranceAct tika grozīts ar HealthInsurance (Amendment) Act 2001, kurā veselības ministrs tika pilnvarots ieviest RES un ar kuru tika izveidota HealthInsuranceAuthority (Veselības apdrošināšanas iestāde, turpmāk tekstā – “HIA”). HIA tika uzticēts uzdevums sniegt padomus ministram jautājumā par maksājumu iekasēšanas uzsākšanu atbilstoši RES (turpmāk tekstā – “RES maksājumi” vai “izlīdzināšanas maksājumi”) un pārvaldīt šos maksājumus, izmantojot īpaši šim mērķim izveidotu fondu.

21      Tiesību akti, kuros ir atļauta RES ieviešana, stājās spēkā 2003. gada 1. jūlijā.

22      2004. gada oktobrī jauns PVA apdrošinātājs, sabiedrība VivasHealthcare, ienāca Īrijas PVA tirgū, kas saskaņā ar grozīto 1994 HealthInsuranceAct 12.a pantu bija atbrīvota no RES maksājumiem trīs gadu laika posmā.

23      2005. gada 29. aprīlī HIA, pamatojoties uz savu 2005. gada aprīļa ziņojumu, ar ko nosaka 4,7 % lielu “risku atšķirību”, ieteica veselības ministram uzsākt iekasēt RES maksājumus.

24      Pēc tam, kad BUPAInsuranceLtd un BUPAIreland bija iesniegušas prasību HighCourt (Augstākā tiesa, Īrija) par, pirmkārt, Īrijas tiesību aktiem, kas reglamentē RES, un, otrkārt, HIA 2005. gada 29. aprīļa ieteikumu, HighCourt ar 2005. gada 24. maija spriedumu, kas grozīts 2005. gada 30. maijā un 29. decembrī, noraidīja lūgumu aizliegt veselības ministram likt uzsākt iekasēt RES maksājumus, bet tomēr apturēja RES maksājumu iekasēšanu no prasītājām, gaidot nolēmumu pēc būtības pamata prāvā.

25      2005. gada 27. jūnijā veselības ministrs nolēma neievērot HIA 2005. gada 29. aprīļa ieteikumu. Pēc jauna HIA ieteikuma veselības ministrs 2005. gada 23. decembrī nolēma par RES maksājumu iekasēšanas uzsākšanas datumu noteikt 2006. gada 1. janvāri, ievērojot, ka minētie maksājumi netiek iekasēti no prasītājām, kā to ir noteikusi HighCourt.

26      Ar 2006. gada 23. novembra spriedumu HighCourt pieņēma nolēmumu pēc būtības un noraidīja prasītāju prasības.

II –  RES darbība

A –  RES mērķis

27      RES būtībā ir mehānisms, kurš paredz, pirmkārt, atlīdzību, ko HIA iemaksā PVA apdrošinātāji, kuru riska profils ir izdevīgāks nekā vidējais riska profils tirgū, un, otrkārt, atbilstošu maksājumu, ko HIA izmaksā PVA apdrošinātājiem, kuru riska profils nav tik drošs kā vidējais riska profils tirgū. Šie maksājumi tiek veikti, izmantojot šim nolūkam īpaši izveidotu fondu, ko pārvalda HIA (RES 12. pants).

B –  RES maksājumu iekasēšanas uzsākšana

28      Saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem RES maksājumu iekasēšana tiek uzsākta, ievērojot turpmāk aprakstītos posmus.

29      PVA apdrošinātājiem, uz kuriem attiecas RES, ir pienākums iesniegt HIA ziņojumus par sešu mēnešu laika posmu, un pirmais ziņojums ir jāsagatavo par sešu mēnešu laika posmu no 2003. gada 1. jūlija (RES 9. pants). Pamatojoties uz minētajiem ziņojumiem, HIA pārbauda un novērtē risku sadali starp PVA apdrošinātājiem un sniedz ziņojumu un attiecīgā gadījumā ieteikumu veselības ministram (RES 10. pants).

30      Ņemot vērā šo HIA ziņojumu un attiecīgā gadījumā ieteikumu, veselības ministrs izlemj, vai ir jāuzsāk iekasēt RES maksājumi. Uz šo lēmumu attiecas šādi nosacījumi (RES 10. pants):

–        atšķirība starp riskiem uzņēmumu starpā, kas ir mazāka nekā 2 %, nav pietiekama, lai uzsāktu iekasēt RES maksājumus;

–        atšķirība starp riskiem 2–10 % apmērā ļauj veselības ministram izlemt uzsākt RES maksājumu iekasēšanu, tikai pamatojoties uz HIA ieteikumu;

–        atšķirība starp riskiem uzņēmumu starpā, kas ir lielāka nekā 10 %, principā uzliek veselības ministram pienākumu uzsākt RES maksājumu iekasēšanu, ja vien nav pamatotu iemeslu to nedarīt.

C –  RES maksājumu aprēķināšanas metode

31      RES maksājumu, kas jāveic atbilstoši lēmumam uzsākt iekasēt minētos maksājumus, aprēķināšanas metode ir norādīta RES II pielikumā un sīkāk izskaidrota GuidetotheRiskEqualisationScheme, 2003asprescribedinStatutoryInstrumentNo. 261of2003, July2003 (HIA 2003. gada rokasgrāmata RES īstenošanai, turpmāk tekstā – “RES rokasgrāmata”).

32      RES maksājumu noteikšana ir tieši saistīta ar PVA apdrošinātāju riska profilu atšķirību, kuras novērtēšana ir atkarīga no vairāku riska kritēriju ņemšanas vērā. Šie kritēriji, pirmkārt, ir dalībnieku vecums un dzimums, kā arī attiecīgā gadījumā pielāgojuma faktors (no 0 līdz 50 %), ko sauc par “veselības stāvokļa vērtējuma faktoru” (healthstatusweightfactor), kas ir pamatots ar hospitalizācijas iespēju kontrolētu izmantošanu. Līdz šim brīdim HIA nav izmantojusi šo pielāgojuma faktoru, kas pašreiz ir līdzvērtīgs nullei, un savu vērtējumu par riska atšķirībām PVA apdrošinātāju starpā ir pamatojusi tikai ar kritērijiem, kuri saistīti ar apdrošināto personu vecumu un dzimumu.

33      Saskaņā ar RES rokasgrāmatu (14. un turpmākās lappuses) princips, kas reglamentē RES maksājumu aprēķināšanu, ir tāds, ka katram PVA apdrošinātājam ir jāatlīdzina izmaksas, kuras tam būtu jāmaksā, ja tā riska profils būtu līdzvērtīgs vidējam riska profilam tirgū. Izmaksas, kas ir saistītas ar apdrošinātāja reālo riska profilu, kā arī vidējo riska profilu tirgū, tiek aprēķinātas atkarībā no dalībnieku vecuma un dzimuma. Šajā nolūkā dalībnieki vispirms tiek sadalīti dažādās vecuma un dzimuma grupās, lai noteiktu to izmaksu summu, kas attiecīgi rodas šīm grupām, un noteiktu vidējās faktiskās izmaksas vienai apdrošinātajai personai katrā grupā. Saskaņā ar RES 3. pantu šajā kontekstā ir jāņem vērā tikai tās izmaksas, kas ir norādītas atmaksāšanas pieteikumos (claimscosts), kurus dalībnieki ir iesnieguši PVA apdrošinātājiem atskaites laika posmā un kuros ir lūgts atlīdzināt izdevumus, kas radušies saistībā ar veselības aprūpes pakalpojumiem, uzturoties slimnīcā. Pēc tam HIA nosaka vidējo riska profilu tirgū atbilstoši vecuma un dzimuma grupai salīdzinājumā ar kopējo apdrošināto iedzīvotāju skaitu, pamatojoties uz PVA apdrošinātāju sniegtajiem datiem. Pēc tam ar šo vidējo riska profilu tirgū tiek aizstāts reālais PVA apdrošinātāju riska profils atbilstoši vecuma un dzimuma grupai, lai noteiktu iespējamās izmaksas, kas šiem apdrošinātājiem būtu radušās, ja tiem faktiski būtu bijis šāds vidējais riska profils tirgū. Izmaksu atšķirība, kas noteikta, salīdzinot faktiskās izmaksas (pamatojoties uz apdrošinātāja reālo riska profilu) un iespējamās izmaksas (pamatojoties uz apdrošinātāja vidējo riska profilu tirgū), tiek izmantota, lai aprēķinātu izlīdzināšanas maksājumus, kuri ir minēti šī sprieduma 27. punktā. Šiem maksājumiem ir precīzi jāatbilst šai izmaksu atšķirībai, un tos atbilstoši “nulles pielāgojuma faktoram” (zerosumadjustmentfactor) var pielāgot, lai nodrošinātu sistēmas pašfinansēšanos.

34      Kaut arī teorētiski RES ir paredzēts piemērot visiem PVA apdrošinātājiem, kas darbojas Īrijas tirgū, lietas dalībnieces atzīst, ka pašreizējos apstākļos tās piemērošanas rezultātā VHI tiktu nodoti galvenokārt BUPAIreland līdzekļi.

III –  Apstrīdētais lēmums

35      2003. gada 23. janvārī Īrijas iestādes atbilstoši EKL 88. panta 3. punktam Komisijai formāli paziņoja par RES.

36      Ar 2003. gada 13. maija Lēmumu C(2003) 1322, galīgā redakcija (valsts atbalsts N 46/2003‑Īrija) (turpmāk tekstā – “Apstrīdētais lēmums”) Komisija nolēma necelt iebildumus saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 2. un 3. punktu par RES izveidošanu Īrijā.

37      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantā ir noteikts:

“[RES] ir saistīta ar maksājumiem, kas ir maksimāli samazināti, ņemot vērā to, kas nepieciešams, lai nodrošinātu atlīdzību [PVA] apdrošinātājiem par pienākumiem, kuri ir saistīti ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu, un līdz ar to nav saistīta ar valsts atbalstiem EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.”

38      Ņemot vērā Apstrīdētā lēmuma 17.–30. punktā sniegto faktisko RES raksturojumu, Komisija ir sīki aprakstījusi RES piemērošanas jomu, kā arī darbību. Minētā lēmuma 20.–30. punktā ir aprakstīti RES maksājumu iekasēšanas uzsākšanas nosacījumi (20.–24. punkts), kā arī RES maksājumu aprēķināšanas kritēriji un metode (25.–30. punkts).

39      Veicot juridisko vērtējumu, Komisija ir atzinusi, ka paziņotais pasākums “neveido atbalstu atbilstoši EKL 87. panta 1. punktam vai arī [var] tikt atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam” (Apstrīdētā lēmuma 37. un 61. punkts).

40      Šī vērtējuma pamatojumam Komisija galvenokārt ir norādījusi, pirmkārt, ka RES principā atbilst EKL 87. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Tā šajā sakarā ir norādījusi, ka RES maksājumu avots ir valsts resursi, kas tiek saņemti no fonda, kurš izveidots ar valsts tiesību aktiem, kurš tiek finansēts no obligātām iemaksām un kuru kontrolē valsts iestādes, un ko faktiski saņem VHI – dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, kuram pieder 85 % no tirgus, – lai kompensētu izmaksas, kas tam parasti būtu jāmaksā. Tā uzskatīja, ka šie maksājumi varēja ietekmēt konkurenci un tirdzniecību Kopienā un ka RES līdz ar to varēja kvalificēt kā valsts atbalstu (Apstrīdētā lēmuma 39. punkts).

41      Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka RES nodrošinātā kompensācija tomēr nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, jo saskaņā ar Tiesas judikatūru (Tiesas 2001. gada 22. novembra spriedums lietā C‑53/00 Ferring, Recueil, I‑9067. lpp., 27. punkts) runa bija par atlīdzību, kas paredzēta, lai nodrošinātu kompensāciju par pienākumiem, kuri saistīti ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “VTNP pienākumi”) un kuri ir uzlikti visiem apdrošinātājiem, kas darbojas Īrijas PVA tirgū, proti, pienākumi ikvienai Īrijā dzīvojošai personai nodrošināt minimālo līdzīgas kvalitātes PVA pakalpojumu līmeni par samērīgu cenu. Tā ir norādījusi (Apstrīdētā lēmuma 40. un 41. punkts), ka šis mērķis ir īstenojams, ieviešot solidaritāti starp apdrošinātajiem, un ka it īpaši:

–        pienākums nodrošināt brīvu pievienošanos, proti, PVA apdrošinātāju pienākums piedāvāt PVA līgumu ikvienai personai, kas to lūdz, neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai veselības stāvokļa, novērš to, ka no PVA tiek izslēgt veci cilvēki vai personas ar hroniskām slimībām;

–        pienākums nodrošināt mūža apdrošināšanu novērš to, ka PVA apdrošinātāji atsaka palīdzību apdrošinātajiem, kad viņi saslimst vai kļūst veci;

–        kopējas cenas uzliek PVA apdrošinātājiem pienākumu noteikt vienādu apdrošināšanas prēmiju visiem apdrošinātajiem par viena un tā paša veida produktu neatkarīgi no viņu veselības stāvokļa, vecuma vai dzimuma; līdz ar to apdrošināšanas prēmijas tiek noteiktas augstākas nekā tās, ko jaunām personām būtu jāmaksā par PVA pakalpojumiem, kuru cenas ir pamatotas ar riska novērtējumu, un apdrošināšanas prēmijas, ko maksā veci vai slimi cilvēki, noteikti ir pieņemamākas nekā tās, kas būtu noteiktas atkarībā no apdrošinātā riska; tādējādi kopējas cenas ir pamats paaudžu solidaritātei, visiem apdrošinātajiem nodrošinot to, ka hroniskas saslimšanas vai smaga ievainojuma gadījumā apdrošināšanas izmaksas nekļūs pārmērīgi augstas;

–        visbeidzot, tiesiskais regulējums par minimālajiem pakalpojumiem nodrošina, ka piedāvātie produkti atbilst konkrētiem minimālās kvalitātes standartiem, kaut arī PVA apdrošinātāji var brīvi noteikt savus apdrošināšanas produktus.

42      Tā kā prasītājas savā sūdzībā apstrīd to, ka šī sprieduma 41. punktā paredzētie pienākumi ir VTNP pienākumi, Komisija būtībā norāda, ka valsts iestādēm bija lietderīgi uzskatīt, ka atsevišķi pakalpojumi ir vispārējas nozīmes pakalpojumi un ka tie ir jānodrošina ar VTNP pienākumu starpniecību, ja tirgus līdzekļi nav pietiekami, lai garantētu to sniegšanu. Komisija turklāt ir norādījusi, ka, tā kā Kopienas mērogā veselības apdrošināšanas nozarē nebija veikta saskaņošana, valsts iestādes bija pilnvarotas uzlikt VTNP pienākumus visiem attiecīgā tirgus dalībniekiem. Šajā sakarā tā ir norādījusi, ka brīvība, kāda Īrijā piešķirta uzņēmumiem, lai noteiktu cenas un savus apdrošināšanas produktus, neliek apšaubīt to, ka attiecīgajos tiesību aktos paredzētie pienākumi ir VTNP pienākumi, jo minētie pienākumi palīdz sasniegt mērķus, kādi izvirzīti ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu saistītam uzdevumam (turpmāk tekstā – “VTNP uzdevums”), piemēram, lai visas Īrijā dzīvojošas personas var piekļūt konkrētiem līdzvērtīgas kvalitātes PVA pakalpojumiem par samērīgu cenu. Šajā sakarā Komisija uzskatīja, ka Īrijas iestādes nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu, kā VTNP kvalificējot pakalpojumus, kas pārsniedz tos, kurus piedāvā valsts sociālā nodrošinājuma shēma, un līdz ar to tā atzina, ka šajā gadījumā aplūkojamie pienākumi var tikt kvalificēti kā VTNP pienākumi Kopienu tiesību nozīmē (Apstrīdētā lēmuma 42.–49. punkts).

43      Pēc tam Komisija būtībā konstatēja, ka RES piemērošana bija patiešām nepieciešama, lai saglabātu attiecīgā tirgus stabilitāti, neitralizētu riska profilu atšķirību starp PVA apdrošinātājiem un nodrošinātu kompensāciju par attiecīgo VTNP pienākumu izpildi. Tādējādi tā secināja, ka RES ir samērīga (Apstrīdētā lēmuma 50.–59. punkts).

44      Attiecībā uz RES nepieciešamību Komisija ir norādījusi, ka ekonomiskajos pētījumos ir atzīts, ka kopējo cenu sistēmā, neraugoties uz pienākumu nodrošināt brīvu pievienošanos, PVA apdrošinātāji, nepastāvot RES, tiktu lielā mērā mudināti, piemēram, izmantojot selektīvas mārketinga stratēģijas, pievērsties patērētājiem ar samazinātu risku un labu veselību, lai noteiktu kopēju apdrošināšanas prēmiju, kas zemāka par to, kuru piedāvā konkurenti. Tā arī ir norādījusi, ka šajos apstākļos pat tad, ja nepastāv aktīva risku atlase, patērētāji var mainīt apdrošinātāju, kas var izraisīt izmaksu pieaugumu tiem PVA apdrošinātājiem, kuru riska profila lielāko daļu veido apdrošinātie, kam ir slikts veselības stāvoklis.

45      Attiecībā uz Īrijas PVA tirgu Komisija, ņemot vērā IrishSocietyofActuaries 2002. gada aprīļa ziņojumu un pieejamos datus, ir norādījusi, ka pašreizējā situācija varētu mainīties un izraisīt “nāvējošu kāpumu”, jo daži PVA apdrošinātāji ir mēģinājuši piesaistīt gados jaunus patērētājus, kuru veselības stāvoklis tādējādi tiek uzskatīts par labu, drīzāk izmantojot risku atlases stratēģiju, nevis ar kvalitāti un efektivitāti saistītu stratēģiju (Apstrīdētā lēmuma 9. zemsvītras piezīme). Tā rezultātā Komisija uzskatīja, ka pat tad, ja tirgū vēl nebija vērojama nestabilitāte, nevarēja izslēgt draudus, ka tiks veikta risku atlase Īrijas PVA tirgū, kas pamatota ar kopējām cenām, tāpēc bija jāsaglabā šī tirgus stabilitāte, ieviešot RES, kas garantēja atbilstošu risku sadalījumu minētajā tirgū. PVA tirgū, kurā cenas ir pamatotas ar risku, RES nav vajadzīga (Apstrīdētā lēmuma 50.–52. punkts).

46      Runājot par RES samērīgumu, pirmkārt, Komisija būtībā ir norādījusi, ka nevienlīdzīgs risku sadalījums starp PVA apdrošinātājiem automātiski neizraisa RES darbības uzsākšanu un ka RES darbība tiek uzsākta tad, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi un it īpaši – ja ir sasniegta konkrēta procentos izteikta risku atšķirība. Otrkārt, tā ir norādījusi, ka RES paredzēja PVA apdrošinātāju savstarpēju maksājumu nodošanu tikai tādos gadījumos, kad tas ir noteikti nepieciešams, lai neitralizētu atšķirību starp to riska profiliem. Tā uzskatīja, ka shēma, kas paredz atlīdzību PVA apdrošinātājiem tādēļ, ka tiem ir radušies izdevumi, lai segtu “sliktos” riskus, kuri pārsniedz vidējo risku tirgū, bija noteikti nepieciešama, lai nodrošinātu kompensāciju par VTNP pienākumiem, kas tiem ir noteikti un kas tiem liedz noteikt apdrošināšanas prēmiju apmēru atkarībā no apdrošinātā riska un atteikties no “sliktajiem” riskiem.

47      Turklāt Komisija ir norādījusi, ka ne visi PVA apdrošinātāju atlīdzinātie izdevumi, kas radušies apdrošinātajiem, rada tiesības uz izlīdzināšanu, jo RES paredz noteiktu maksimālo robežu, kura atbilst pakalpojumiem, ko saņem lielākā daļa apdrošināto Īrijas PVA tirgū, izņemot “luksusa” pakalpojumus. Tā arī ir vērsusi uzmanību uz to, ka RES tiek ņemtas vērā apdrošinātāja vidējās izmaksas, kas radušās, apmierinot atlīdzināšanas pieteikumus, lai novērstu vidējo izmaksu izlīdzināšanu katrā apdrošināto kategorijā un lai PVA apdrošinātāji varētu saglabāt ieņēmumus, kuri gūti to efektīvas darbības rezultātā. Visbeidzot tā ir norādījusi, ka atbilstoši RES veselības stāvokļa vērtējuma faktors riska profila noteikšanai tika piemērots tikai attiecībā uz 50 % no hospitalizācijas iespēju kontrolētas izmantošanas (ko sauc arī par “tirgus pieredzi”), kas bija papildu garantija, lai mudinātu apdrošinātājus sekmēt slimnīcā pavadītā laika samazināšanos, slimību atklāšanu agrīnā stadijā un labu pārvaldību kopumā. Komisija ir arī norādījusi, ka līdz ar to RES nekādā ziņā neizlīdzina visas risku atšķirības tirgū (Apstrīdētā lēmuma 27., 28. un 53.–57. punkts).

48      Komisija ir secinājusi, ka pat tad, ja kompensācija par VTNP pienākumiem bija jāuzskata par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, atsevišķa atbalsta daļa bija saderīga ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu, ievērojot iespējamo saderību ar citām Kopienu tiesību normām, it īpaši ar Trešo nedzīvības apdrošināšanas direktīvu, kura būtu jāizskata, izmantojot atbilstošas procedūras (Apstrīdētā lēmuma 60. un 61. punkts).

49      Ar 2003. gada 2. jūnija vēstuli, kas tika nosūtīta, atbildot uz prasītāju 2003. gada 7. maija vēstuli, Komisija prasītājas informēja, ka tā uzskata, ka RES nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē vai ka to var atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam.

50      Ar 2003. gada 6. jūnija vēstuli Komisija pēc prasītāju lūguma tām nosūtīja Apstrīdētā lēmuma kopiju, ko tās saņēma 2003. gada 11. jūnijā.

51      Ar 2003. gada 23. jūlija vēstuli Komisija apstiprināja prasītājām, ka ar Apstrīdēto lēmumu to sūdzība ir noraidīta, un, atbildot uz prasītāju otru lūgumu, tām nosūtīja sarakstu ar septiņiem ekonomiskiem pētījumiem, kas bija iesniegti Īrijas iestāžu paziņojuma pamatojumam, precizējot, ka tie ietilpa “publiskajā jomā”.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

52      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2003. gada 20. augustā, prasītājas cēla šo prasību. Atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 14. panta 1. punktam tā nolēma lietu nodot tiesas palātai paplašinātā sastāvā.

53      Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts tajā pašā dienā, prasītājas saskaņā ar Reglamenta 76.a pantu iesniedza pieteikumu izskatīt lietu paātrinātā procesā. Ar 2003. gada 5. septembra vēstuli atbildētāja iesniedza savus apsvērumus par šo pieteikumu. Ar 2003. gada 23. septembra vēstuli Pirmās instances tiesa informēja prasītājas par savu lēmumu noraidīt pieteikumu par lietas izskatīšanu paātrinātā procesā.

54      Ar dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2003. gada 27. novembrī un 12. un 17. decembrī, Īrija, Nīderlandes Karaliste un VHI lūdza ļaut tām iestāties šajā lietā atbildētājas atbalstam. Ar 2004. gada 3. februāra un 2. aprīļa rīkojumiem Pirmās instances tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs attiecīgi, pirmkārt, Īrijai un Nīderlandes Karalistei un, otrkārt, VHI ļāva iestāties šajā lietā atbildētājas prasījumu atbalstam.

55      Ar 2004. gada 28. aprīļa vēstuli Īrija iesniedza iebildumus par prasītāju iesniegto pieteikumu par konfidencialitāti un lūdza Pirmās instances tiesu tai darīt zināmus pilnīgi visus procesuālos dokumentus. Ar 2005. gada 4. marta rīkojumu Pirmās instances tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs noraidīja prasītāju pieteikumu par konfidencialitāti attiecībā pret Īriju un lika tai darīt zināmu procesuālo dokumentu pilnu tekstu.

56      Personas, kas iestājušās lietā, savus iestāšanās rakstus, kā arī prasītājas savus apsvērumus par šiem aktiem iesniedza noteiktajos termiņos.

57      Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2005. gada 22. jūnijā, prasītājas atbilstoši EKL 242. un 243. pantam iesniedza pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, kurš reģistrēts ar numuru T‑289/03 R un kura mērķis ir panākt, ka tiek apturēta Apstrīdētā lēmuma 1. panta izpilde. Ar 2005. gada 1. jūlija vēstuli prasītājas atsauca savu pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu. Ar 2005. gada 12. septembra rīkojumu Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs izdeva rīkojumu izslēgt lietu T‑289/03 R no reģistra un atlika lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.

58      2006. gada 19. janvārī prasītājas iesniedza pieteikumu par lietas izskatīšanu prioritāri saskaņā ar Reglamenta 55. panta 2. punktu. Atbildētāja, Īrija un VHI iesniedza savus apsvērumus par šo pieteikumu.

59      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (trešā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un lietu izskatīt prioritāri saskaņā ar Reglamenta 55. panta 2. punktu un, veicot tā paša Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, aicināja lietas dalībnieces pirms tiesas sēdes atbildēt uz rakstveida jautājumiem. Lietas dalībnieces uz šiem jautājumiem atbildēja noteiktajā termiņā.

60      2007. gada 7. marta tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieču mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas mutvārdu jautājumiem.

61      Prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt Apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–        atzīt Īrijas un VHI argumentus, kas pamatoti ar EKL 87. panta 1. punktu, par nepieņemamiem;

–        piespriest personām, kas iestājušās lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

62      Atbildētājas un personu, kas iestājušās lietā tās atbalstam, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

I –  Par pieņemamību

A –  Lietas dalībnieku argumenti

63      Atbildē uz repliku atbildētāja apstrīd prasības pieņemamību tāpēc, ka prasītājas Apstrīdētais lēmums neskar ne tieši, ne individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē.

64      Šajā sakarā, pirmkārt, atbildētāja norāda, ka RES ir piemērojama visiem PVA apdrošinātājiem, kas darbojas Īrijas tirgū, un tādējādi ir piemērojama objektīvi noteiktām situācijām, un tam ir juridiski saistoša iedarbība tikai attiecībā uz abstrakti paredzētām personu kategorijām. Kā izriet no HIA 2004. gada 28. aprīļa ziņojuma veselības ministram, kas Komisijai tika paziņots 2004. gada 14. maijā, un pretēji prasības pieteikumā izteiktajam apgalvojumam, ka prasītājas un VHI ir vienīgās, uz kurām attiecas RES, RES ir piemērojama arī trešajam PVA apdrošinātājam – ElectricitySupplyBoard ietilpstošajam StaffMedicalProvidentFund (turpmāk tekstā – “SMPF”). Tādējādi prasītājas nav skartas individuāli dažu tām specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kas tās raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu (Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P UnióndePequeñosAgricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 36. punkts), un neatrodas arī situācijā, kas līdzīga tai, attiecībā uz kuru tika taisīts Tiesas 1991. gada 16. maija spriedums lietā C‑358/89 ExtrametIndustrie/Padome (Recueil, I‑2501. lpp.). Iespēja konkrētā brīdī noteikt iespējamo RES adresātu identitāti nekādā veidā nemazina to, ka attiecīgā shēma ir vispārpiemērojama.

65      Otrkārt, atbildētāja apgalvo, ka Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas sekas obligāti nav RES piemērošana, jo RES piemērošanai ir nepieciešams arī HIA ieteikums un ministrijas piekrišana (Pirmās instances tiesas 2001. gada 22. novembra spriedums lietā T‑9/98 MitteldeutscheErdöl‑Raffinerie/Komisija, Recueil, II‑3367. lpp., 51. punkts). Šajā sakarā atbildētāja tiesas sēdē precizēja, ka Apstrīdētais lēmums prasītājas neskāra tieši, jo RES ieviešana bija atkarīga no starpposma pasākumiem, kas bija jāveic Īrijas iestādēm un par kuriem var iesniegt prasību valsts tiesās.

66      Sniedzot apsvērumus par pamatu, kas ir pamatots ar to, ka netika uzsākta formāla izmeklēšanas procedūra atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam, atbildētāja piebilst, ka galvenais prasības mērķis ir apstrīdēt Apstrīdēto lēmumu pēc būtības. Tādējādi šo prasību nevar atzīt par pieņemamu, jo tajā ir izteikts lūgums ievērot prasītāju procesuālās tiesības EKL 88. panta 2. punkta nozīmē, kas ir atzītas Tiesas 1993. gada 19. maija spriedumā lietā C‑198/91 Cook/Komisija (Recueil, I‑2487. lpp.).

67      Prasītājas apgalvo, ka atbildētājas iebilde par nepieņemamību ir pretrunā Reglamenta 48. panta 2. punktam, jo tā ir izteikta novēloti tikai atbildē uz repliku. Tās turklāt atgādina, pirmkārt, ka RES darbības uzsākšanas neizbēgamas sekas ir BUPAIreland maksājumi par labu VHI un, otrkārt, ka Apstrīdētais lēmums tika pieņemts iepriekšējas izmeklēšanas procedūras beigās saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu. Tomēr prasītājas neapstrīd to, ka arī uz SMPF attiecas RES un ka tā var saņemt līdzekļus RES piemērošanas rezultātā.

68      Prasītājas secina, ka saskaņā ar judikatūru Apstrīdētais lēmums tās skar individuāli un tieši. Prasītājas piebilst, ka arī to prasība ir pamatota ar pamatu, kas ir saistīts ar to, ka netika uzsākta formāla izmeklēšanas procedūra saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu, un tās mērķis ir garantēt procesuālo tiesību ievērošanu. Tās atsaucas uz Pirmās instances tiesas 2004. gada 16. marta spriedumu lietā T‑157/01 DanskeBusvognmænd/Komisija (Recueil, II‑917. lpp., 41. punkts), kurā Pirmās instances tiesa ir apstiprinājusi, ka prasītāja var atsaukties uz jebkuru no EKL 230. panta otrajā daļā uzskaitītajiem prettiesiskuma iemesliem, ja vien tās mērķis ir panākt pilnīgu vai daļēju Apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

1.     Par iebildes par nepieņemamību pieņemamību

69      Atbildot uz prasītāju argumentu, ka iebilde par nepieņemamību ir izteikta novēloti, ievērojot Reglamenta 48. panta 2. punktu, ir jānorāda, ka katrā ziņā iebilde par nepieņemamību, kas ir pamatota ar to, ka prasītājam nav tiesību celt prasību, ir absolūts šķērslis tiesas procesam Reglamenta 113. panta nozīmē, kuru Pirmās instances tiesa jebkurā laikā var pārbaudīt pēc savas ierosmes neatkarīgi no lietas dalībnieku norādītajiem pamatiem un argumentiem (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā T‑141/03 Sniace/Komisija, Krājums, II‑1197. lpp., 20.–22. punkts, un 2006. gada 13. septembra spriedumu lietā T‑210/02 BritishAggregates/Komisija, Krājums, II‑2789. lpp., 57. punkts). Turklāt ir konstatēts, ka atbildē uz repliku atbildētāja ir norādījusi jaunu faktisku apstākli, par kuru Īrija to bija informējusi tikai 2004. gada 14. maijā, proti, ka arī trešajam PVA apdrošinātājam – SMPF – bija pienākums veikt RES maksājumus.

70      Tādējādi ir jāpārbauda atbildētājas izteiktās iebildes par nepieņemamību pamatotība.

2.     Par iebildes par nepieņemamību pamatotību

a)     Par individuālu ietekmi uz prasītājām

71      Atbildētāja galvenokārt apstrīd to, ka Apstrīdētais lēmums prasītājas skar individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē.

72      Šajā sakarā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru citas personas, kas nav lēmuma adresāti, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē dažu tām specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kas tās raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu un tādēļ tās individuāli izceļ analogi šāda lēmuma adresātam (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. lpp., 223. punkts; šī sprieduma 66. punktā minētais spriedums lietā Cook/Komisija, 20. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑298/00 P Itālija/Komisija, Recueil, I‑4087. lpp., 36. punkts). Konkrētāk attiecībā uz Komisijas lēmumu valsts atbalsta jomā ir jāatgādina, ka EKL 88. pantā paredzētās valsts atbalstu kontroles procedūras ietvaros ir jānošķir, pirmkārt, šī panta 3. punktā paredzētā stadija pirms atbalstu pārbaudes, kuras vienīgais mērķis ir ļaut Komisijai gūt pirmo priekšstatu par attiecīgā valsts atbalsta pilnīgu vai daļēju atbilstību, un, otrkārt, tā paša panta 2. punktā paredzētā pārbaudes stadija. Tikai tajā stadijā, kuras mērķis ir dot Komisijai iespēju iegūt pilnīgu informāciju par visiem lietas apstākļiem, EK līgumā ir paredzēts Komisijas pienākums aicināt ieinteresētās personas sniegt savus apsvērumus (šī sprieduma 66. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Cook/Komisija, 22. punkts; 1993. gada 15. jūnija spriedums lietā C‑225/91 Matra/Komisija, Recueil, I‑3203. lpp., 16. punkts; 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’sFrance, Recueil, I‑1719. lpp., 38. punkts, un 2005. gada 13. decembra spriedums lietā C‑78/03 P Komisija/AktionsgemeinschaftRechtundEigentum, Krājums, I‑10737. lpp., 33. un 34. punkts).

73      Ja, neuzsākot EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, lēmumā, kas pieņemts, pamatojoties uz tā paša panta 3. punktu, Komisija konstatē, ka atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, šo procesuālo garantiju adresāti var panākt šo garantiju ievērošanu tikai tad, ja tiem ir iespēja šo lēmumu apstrīdēt Kopienu tiesā (šī sprieduma 66. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Cook/Komisija, 23. punkts; 72. punktā minētais spriedums lietā Matra/Komisija, 17. punkts, un 72. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’sFrance, 40. punkts). Šo iemeslu dēļ tā atzīst par pieņemamu prasību atcelt šādu lēmumu, ko ir iesniegusi ieinteresētā persona EKL 88. panta 2. punkta nozīmē, ja šīs prasības iesniedzējs, to iesniedzot, mēģina panākt, ka tiek aizsargātas tā procesuālās tiesības, kuras tam ir piešķirtas ar pēdējo minēto normu (šī sprieduma 66. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Cook/Komisija, 23.–26. punkts, un 72. punktā minētais spriedums lietā Matra/Komisija, 17.–20. punkts). Ieinteresētās personas EKL 88. panta 2. punkta nozīmē, kas tādējādi atbilstoši EKL 230. panta ceturtajai daļai var iesniegt prasības atcelt tiesību aktu, ir personas, uzņēmumi vai apvienības, kuru intereses, iespējams, ir skartas, piešķirot atbalstu, proti, it īpaši uzņēmumi, kas konkurē ar šī atbalsta saņēmējiem, un profesionālās organizācijas (šī sprieduma 72. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’sFrance, 41. punkts, un 72. punktā minētais spriedums lietā Komisija/AktionsgemeinschaftRechtundEigentum, 35. un 36. punkts).

74      Savukārt, ja prasītājs apstrīd lēmuma, kurā ir novērtēts pats atbalsts, pamatotību, ar to vien nepietiek, ka prasītāju varētu uzskatīt par ieinteresētu personu EKL 88. panta 2. punkta nozīmē, lai atzītu, ka prasība ir pieņemama. Jāpierāda, ka tam ir īpašs statuss šī sprieduma 72. punktā minētā sprieduma lietā Plaumann/Komisija nozīmē. Tā tas ir gadījumā, ja prasītāja stāvokli tirgū būtiski ir ietekmējis atbalsts, uz kuru attiecas konkrētais lēmums (skat. šī sprieduma 72. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/AktionsgemeinschaftRechtundEigentum, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

75      Šajā gadījumā prasītājas ar pirmo un otro pamatu galvenokārt apstrīd Apstrīdētā lēmuma likumību pēc būtības, un tikai sestais pamats ir pamatots ar to, ka nav uzsākta formālā izmeklēšanas procedūra, un tādējādi ar EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procesuālo garantiju neievērošanu, ko prasītājas būtu varējušas izmantot kā ieinteresētās personas. Saistībā ar šo pēdējo pamatu prasītājas turklāt norāda, ka Komisijai bija jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra, jo pastāvēja šaubas par RES saderību ar kopējo tirgu, ņemot vērā lietas faktisko un ekonomisko sarežģītību.

76      Vispirms, runājot par prasītāju tiesībām celt prasību, lai panāktu, ka tiek ievērotas to procesuālās tiesības, atbildētāja neapstrīd to, ka prasītājām, un it īpaši BUPAIreland kā galvenajai VHI konkurentei Īrijas PVA tirgū, bija ieinteresēto personu statuss šī sprieduma 69. punktā minētā sprieduma nozīmē. Tādējādi tas, ka šajā gadījumā prasītājām bija iespēja pēc sūdzības par RES iesniegšanas 1999. gadā, t.i., pirms vēl Komisija bija uzsākusi izmeklēšanu attiecībā uz RES, par ko Īrija paziņoja 2003. gadā, savus argumentus izteikt jau iepriekšējas pārbaudes procedūras laikā atbilstoši EKL 88. panta 3. punktam, nevar tām liegt tiesības pieprasīt, lai tiktu ievērota to procesuālā garantija, kas tām tieši ir piešķirta EKL 88. panta 2. punktā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 22. februāra spriedumu lietā T‑34/02 LeLevant 001 u.c./Komisija, Krājums, II‑267. lpp., 94.–98. punkts). No tā izriet, ka prasītājām ir tiesības celt prasību, ja to mērķis ir panākt, ka tiek ievērotas to procesuālās tiesības, kas izriet no EKL 88. panta 2. punkta.

77      Runājot par prasītāju tiesībām celt prasību, lai apstrīdētu Apstrīdētā lēmuma pamatotību, atbildētāja nepamatoti norāda, ka ar Apstrīdēto lēmumu prasītājas nav individuāli izceltas šī sprieduma 72. punktā minētā sprieduma lietā Plaumann nozīmē.

78      Runājot vispirms par BUPAIreland, ir skaidrs, ka pat tad, ja teorētiski RES ir paredzēts piemērot visiem apdrošinātājiem, kas darbojas Īrijas PVA tirgū, pirmkārt, BUPAIreland ir galvenā VHI konkurente Īrijas PVA tirgū, kurā VHI ieņem dominējošu stāvokli, un, otrkārt, sākumā RES piemērošanas rezultāts noteikti bija tāds, ka BUPAIreland veica RES maksājumus tikai par labu VHI, izmantojot HIA pārvaldītā fonda starpniecību. Šajos apstākļos Apstrīdētais lēmums ne tikai būtiski ietekmē BUPAIreland konkurējošo stāvokli Īrijas PVA tirgū, bet tā pieņemšanas brīdī arī paredz, ka BUPAIreland ir vienīgā skaidri noteiktā sabiedrība, kas veic maksājumus fondā, kurš izveidots saistībā ar RES. Šajā sakarā atbildētājas argumentam, ka to personu lokā, uz kurām attiecas RES, un līdz ar to Apstrīdētā lēmuma piemērošanas jomā ietilpst arī SMPF, vēl jo vairāk nevar piekrist tāpēc, ka netiek apgalvots, ka šis apstāklis var padarīt relatīvu slogu, kas uzlikts BUPAIreland kā vienīgajai skaidri noteiktajai maksājumu veicējai. Jāpiebilst, ka, raizējoties par to, ka būtiski varētu tikt ietekmēta tās konkurētspēja vai pat ka būtu jāpamet Īrijas PVA tirgus, BUPAIreland iesniedza sūdzību Komisijā, un tā bija vienīgā ieinteresētā trešā persona, kas pēc apmēram trīs gadus ilga apstrīdēšanas procesa bija aktīvi piedalījusies procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts Apstrīdētais lēmums, kura saturu tā vismaz daļēji ir noteikusi (skat. it īpaši Apstrīdētā lēmuma 33.–35. un 42.–49. punktu).

79      Pirmās instances tiesa no iepriekš izklāstītā secina, ka BUPAIreland tādējādi ir pierādījusi, ka pastāv visi apstākļi, kas veido īpašu situāciju, kura Apstrīdētajā lēmumā to izceļ attiecībā pret visiem citiem uzņēmumiem (šajā sakarā skat. šī sprieduma 64. punktā minēto spriedumu lietā ExtrametIndustrie/Padome, 17. punkts). No tā izriet, ka Apstrīdētais lēmums individuāli izceļ BUPAIreland kā tā adresāti.

80      Runājot par individuālu ietekmi uz pirmo un otro prasītāju, pietiek konstatēt, ka šī sprieduma 78. un 79. punktā izklāstītie apsvērumi ir piemērojami mutatismutandis, ņemot vērā, ka šīs prasības iesniegšanas brīdī un līdz pat šim brīdim šīs prasītājas kopā ar BUPAIreland veido uzņēmumu grupu, kurā pirmā prasītāja – BUPAUnitedProvidentAssociationLtd – pilnībā kontrolē savas meitas sabiedrības BUPAInsuranceLtd (otrā prasītāja) un BUPAIreland (trešā prasītāja) (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 22. aprīļa spriedumu lietā T‑112/97 Monsanto/Komisija, Recueil, II‑1277. lpp., 57. un 58. punkts, nav paredzētas apelācijas sūdzībā, attiecībā uz kuru ir taisīts Tiesas 2002. gada 8. janvāra spriedums lietā C‑248/99 P Francija/Monsanto un Komisija, Recueil, I‑1. lpp.).

b)     Par tiešu ietekmi uz prasītājām

81      Runājot par atbildētājas minēto tiešo ietekmi, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apstrīdētajam pasākumam ir tieši jāietekmē ieinteresētās personas tiesiskā situācija un tā īstenošanai ir jābūt pilnībā automātiskai un jāizriet tikai no Kopienu tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus papildu tiesību aktus. Runājot par lēmumu, ar kuru tiek atļauts atbalsts, tas pats notiek gadījumā, ja iespēja, ka valsts iestādes nolems nepiešķirt atbalstus, kas atļauti ar Komisijas strīdīgo lēmumu, ir tikai teorētiska un ja minēto iestāžu vēlme rīkoties šajā sakarā nav apšaubāma (šajā sakarā skat. šī sprieduma 65. punktā minēto Pirmās instances tiesas spriedumu lietā MitteldeutscheErdöl‑Raffinerie/Komisija, 47. un 48. punkts; 1995. gada 27. aprīļa spriedumu lietā T‑435/93 ASPEC u.c./Komisija, Recueil, II‑1281. lpp., 60. un 61. punkts, un lietā T‑442/93 AAC u.c./Komisija, Recueil, II‑1329. lpp., 45. un 46. punkts; skat. arī Tiesas 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑386/96 P Dreyfus/Komisija, Recueil, I‑2309. lpp., 43. un 44. punkts).

82      Šajā gadījumā notikumi pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un it īpaši uzņēmumu rīcība pēc Īrijas PVA tirgus liberalizācijas, ieskaitot HIA izveidi (skat. šī sprieduma 18. un turpmākos punktus), norāda uz to, ka Īrijas iestādēm bija skaidrs nodoms ieviest RES, kuras saturs vairākkārt tika apspriests un pārskatīts, un vienīgie apspriežamie jautājumi bija saistīti ar precīzu datumu, no kura tiek uzsākta RES piemērošana un kurā tiek uzsākts iekasēt RES maksājumus, kā arī ar minēto maksājumu apmēra noteikšanu. Tādējādi Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī iespēja, ka Īrijas iestādes varētu nolemt neieviest RES, bija tikai teorētiska un kavēšanās RES ieviešanā bija saistīta tikai ar prasībām, ko prasītājas bija iesniegušas HighCourt par piemērošanas pasākumiem, kuri ir paredzēti atbilstošajos valsts tiesību aktos.

83      Tā rezultātā ir jānoraida atbildētājas arguments, ka Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas sekas obligāti nav RES piemērošana, ņemot vērā, ka Īrijas iestādēm bija jāpieņem daži papildu pasākumi, par kuriem var celt prasību.

84      No tā izriet, ka Apstrīdētais lēmums prasītājas skar tieši un individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē un prasība ir jāatzīst par pieņemamu kopumā.

85      Tādējādi ir jānoraida atbildētājas izteiktā iebilde par nepieņemamību.

II –  Par lietas būtību

A –  Iepriekšējs apsvērums

86      Savu prasību pamatojumam prasītājas norāda septiņus pamatus, proti, pirmkārt, pamatu, kas ir balstīts uz nepareizu EKL 87. panta 1. punkta piemērošanu, otrkārt, pamatu, kurš ir balstīts uz nepareizu EKL 86. panta 2. punkta piemērošanu, treškārt, pamatu, kas ir balstīts uz tiesību kļūdu, kura pieļauta, neveicot RES likumības pārbaudi saistībā ar EKL 86. panta 1. punktu un 82. pantu, ceturtkārt, pamatu, kas ir balstīts uz tiesību kļūdu, kura pieļauta, neveicot RES likumības pārbaudi saistībā ar EKL 43. un 49. pantu, piektkārt, pamatu, kas ir balstīts uz tiesību kļūdu un pamatojuma nenorādīšanu, jo nebija veikta atbilstoša RES likumības pārbaude saistībā ar Trešo nedzīvības apdrošināšanas direktīvu, sestkārt, pamatu, kurš ir balstīts uz to, ka prettiesiski netika uzsākta formāla izmeklēšanas procedūra atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam, un, septītkārt, pamatu, kas ir balstīts uz EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

87      Vispirms Pirmās instances tiesa konstatē, ka argumenti, ko lietas dalībnieces izteikušas saistībā ar pirmo un otro pamatu, ļoti lielā mērā pārklājas. Tie it īpaši ir saistīti ar jautājumu par to, vai pastāv VTNP uzdevums, kā arī ar RES nepieciešamību šī uzdevuma izpildei un RES samērīgumu. Tādējādi vispirms ir jāatgādina, kāda ir visu šo argumentu būtība, lai pēc tam tos attiecīgi varētu ņemt vērā, aplūkojot šos abus pamatus.

B –  Par pirmo un otro pamatu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

a)     Par pamatu, kas ir balstīts uz EKL 87. panta 1. punkta nepareizu piemērošanu

 i) Prasītāju argumenti

 1) Vispārīgi apsvērumi

88      Prasītājas vispirms norāda, ka ar pirmo pamatu tās apstrīd Apstrīdētā lēmuma 1. pantu, saskaņā ar kuru RES “nav saistīta ar valsts atbalstu [EKL] 87. panta 1. punkta nozīmē”. Tās vērš uzmanību uz to, ka atbildētāja nav izteikusi argumentus, kas būtu vērsti pret šo pamatu, tāpēc Apstrīdētais lēmums būtu jāatceļ šī iemesla dēļ vien.

89      Prasītājas piebilst, ka Komisija pamatoti Apstrīdētā lēmuma 39. punktā ir paziņojusi, ka principā RES atbilst EKL 87. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem un ka tādējādi to var kvalificēt kā valsts atbalstu. Minētā lēmuma 61. un 62. punktā Komisija tomēr nepamatoti ir atzinusi, ka RES nav valsts atbalsts šīs normas nozīmē, jo RES paredz atlīdzību par VTNP pienākumiem. Šajā gadījumā tomēr nosacījumi, ar kādiem tiek sniegta kompensācija par VTNP pienākumiem, ko ir noteikusi Tiesa (šī sprieduma 41. punktā minētais spriedums lietā Ferring, 27. punkts, un Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedums lietā C‑280/00 AltmarkTrans un RegierungspräsidiumMagdeburg, Recueil, I‑7747. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums lietā Altmark”, 87.–93. punkts), nav izpildīti. Spriedumā lietā Altmark Tiesa ir atzinusi, ka tiktāl, ciktāl valsts pasākums ir jāuzskata par kompensāciju, kas ir atlīdzība par pakalpojumiem, kurus snieguši uzņēmumi, kas saņem šo atlīdzību, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus, un šie uzņēmumi faktiski nesaņem finansiālu priekšrocību, un minētā pasākuma rezultātā šiem uzņēmumiem netiek radīta konkurētspējai labvēlīgāka situācija salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kas ar tiem konkurē, uz šādu pasākumu neattiecas EKL 87. panta 1. punkts (iepriekš minētais spriedums lietā Altmark, 87. punkts). Turklāt Tiesa uzskata, ka šajā nolūkā vienlaicīgi ir jābūt izpildītiem visiem četriem nosacījumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Altmark, 88.–93. punkts), kas šajā gadījumā nav izpildīti.

90      Šajā sakarā atbildētājas mēģinājums novērst Apstrīdētā lēmuma atcelšanu, pamatojoties tikai uz EKL 86. panta 2. punktu, ir neveiksmīgs, jo minētā lēmuma rezolutīvajā daļā nav norādes uz EKL 86. panta 2. punktu un minētā lēmuma 61. punktā iekļautais pamatojums šajā sakarā nav pietiekams. Pat ja EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumi ir līdzvērtīgi EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumiem, ko atbildētāja neapstrīd, tās argumentācijai nevar piekrist, ņemot vērā, ka tā katrā ziņā nav pierādījusi, ka pastāv VTNP pienākums, kurš pamato RES, un ka RES ir samērīga gan šī sprieduma 89. punktā minētā sprieduma lietā Altmark, gan EKL 86. panta 2. punkta nozīmē.

91      Šajā kontekstā prasītājas turklāt norāda, ka atšķirībā no atbildētājas un Nīderlandes Karalistes Īrija un VHI cenšas aizstāvēt Apstrīdētā lēmuma likumību, apgalvojot, ka šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark minētie nosacījumi ir izpildīti. Saskaņā ar Reglamenta 116. panta 3. punktu personām, kas iestājušās lietā, ir jāpieņem lieta tāda, kāda tā ir iestāšanās laikā, un tās nevar mainīt strīda robežas (Pirmās instances tiesas 1997. gada 24. oktobra spriedums lietā T‑243/94 BritishSteel/Komisija, Recueil, II‑1887. lpp., 70. punkts), kas ir noteiktas prasītāju un atbildētājas procesuālajos rakstos. Tomēr, ņemot vērā, ka atbildētāja ir atteikusies sniegt argumentus, kas pamatoti ar EKL 87. panta 1. punktu, strīda robežas iestāšanās laikā noteica tikai EKL 86. panta 2. punkts. Prasītājas uzskata, ka no tā izriet, ka Īrijas un VHI argumenti attiecībā uz EKL 87. panta 1. punktu ir jāatzīst par nepieņemamiem.

92      Katrā ziņā to, ka Apstrīdētajā lēmumā nav norādīta argumentācija, tiesvedības laikā un ar atpakaļejošu spēku nevar novērst ar jauniem tiesību un faktiskiem argumentiem, ko izvirza personas, kuras iestājušās lietā (Pirmās instances tiesas 2002. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑5/02 TetraLaval/Komisija, Recueil, II‑4381. lpp., 255., 271. un 282. lpp.; ģenerāladvokāta Fenelija [Fennelly] secinājumi lietā, kurā taisīts Tiesas 2000. gada 19. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑15/98 un C‑105/99 Itālija un SardegnaLines/Komisija, Recueil, I‑8855. un I‑8894. lpp., 70. punkts). Šī iemesla dēļ Īrijas un VHI argumenti katrā ziņā ir jānoraida kā nepamatoti.

93      Visbeidzot, attiecībā uz Īrijas iestāšanās rakstu prasītājas apgalvo, ka, ievērojot Reglamenta 116. panta 4. punkta b) apakšpunktu un judikatūru (Pirmās instances tiesas 1997. gada 7. novembra spriedums lietā T‑84/96 Cipeke/Komisija, Recueil, II‑2081. lpp., 31. un 34. punkts), šī raksta 4., 7., 9. un 10. pielikumā iekļautie argumenti pēc būtības ir pieņemami tikai tiktāl, ciktāl tie ir minēti pašā iestāšanās rakstā.

94      Prasītājas uzsver, ka šajā gadījumā četri šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētie kumulatīvie nosacījumi attiecībā uz RES nav izpildīti. Turklāt pēc tam, kad, neveicot atbilstošu novērtējumu, Komisija bija atzinusi Īrijas iestāžu nostāju attiecībā uz pirmo nosacījumu, tā nemaz nepārbaudīja otro, trešo un ceturto nosacījumu.

 2) Par pirmo nosacījumu, kas attiecas uz reāliem un skaidri noteiktiem VTNP pienākumiem

95      Prasītājas atsaucas uz pirmo nosacījumu, ko Tiesa ir minējusi šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark, saskaņā ar kuru uzņēmumam, kas saņem atbalstu, faktiski ir jābūt uzdevumam izpildīt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus, un šiem pienākumiem ir jābūt skaidri noteiktiem.

96      Prasītājas uzskata, ka, ņemot vērā ciešo saikni starp EKL 87. panta 1. punktu un 86. panta 2. punktu, Tiesas izmantotais sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākuma jēdziens ir līdzvērtīgs VTNP pienākuma jēdzienam (ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] secinājumi lietā, kurā ir taisīts šī sprieduma 41. punktā minētais spriedums lietā Ferring, Recueil, I‑9069, 51. un 60. punkts, un ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumi lietā, kurā taisīts Tiesas 2003. gada 20. novembra spriedums lietā C‑126/01 GEMO, Recueil, I‑13769. un I‑13772. lpp.). Komisija pati Apstrīdētajā lēmumā ir atzinusi, ka šie abi jēdzieni ir līdzvērtīgi. Turklāt tā publiski ir paskaidrojusi, ka šie abi jēdzieni attiecas uz specifiskiem pakalpojumiem, kas atbilst plašas sabiedrības vajadzībām (Komisijas ziņojums par pamatnostādņu izstrādes gaitu attiecībā uz valsts atbalstiem, kas saistīti ar [VTNP], 2. sadaļa), ko var izmantot ne tikai īpašas izmantotāju kategorijas (Komisijas 2002. gada 12. novembra neformālais dokuments (“non‑paper”) par VTNP un valsts atbalstu, 21. lpp.) un kam tādējādi piemīt šādas kopīgas pazīmes: universālais pakalpojums, kontinuitāte, pakalpojuma kvalitāte, cenu pieejamība, lietotāja un patērētāja aizsardzība (Komisijas 2003. gada 21. maija Zaļā grāmata par vispārējas nozīmes pakalpojumiem, COM(2003) 270, galīgā redakcija, 49. punkts).

97      Prasītājas uzskata, ka, ņemot vērā judikatūru par VTNP pienākumiem, iepriekš minētie nosacījumi ir saistīti ar būtisku papildu pazīmi, proti, kā universālam pakalpojumam pakalpojumu sniegšanai ir jābūt obligātai (Tiesas 1981. gada 14. jūlija spriedums lietā 172/80 Züchner, Recueil, 2021. lpp., 7. punkts; 1991. gada 10. decembra spriedums lietā C‑179/90 MerciConvenzionaliPortodiGenova, Recueil, I‑5889. lpp., 27. punkts; 1994. gada 27. aprīļa spriedums lietā C‑393/92 Almelo, Recueil, I‑1477. lpp., 48. punkts; 1997. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑242/95 GT‑Link, Recueil, I‑4449. lpp., un 1998. gada 18. jūnija spriedums lietā C‑266/96 CorsicaFerriesFrance, Recueil, I‑3949. lpp., 45. punkts).

98      Turklāt prasītājas apgalvo, ka, ievērojot VTNP pienākuma jēdziena īpašo un šauro definīciju, pat tad, ja visu valsts tiesisko regulējumu, kas uzliek pienākumus uzņēmumam, varēja uzskatīt par tādu, kurš pieņemts vispārējās vai sabiedrības interesēs, no tā tomēr neizriet, ka visi šie pienākumi veido VTNP pienākumus burtiskā nozīmē, kuru izpildei valsts var piešķirt atlīdzību attiecīgajiem uzņēmumiem. Saskaņā ar judikatūru un Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi ir jānošķir, pirmkārt, VTNP pienākumu noteikšana un, otrkārt, uzņēmumu darbības kontrole un reglamentēšana (Tiesas 1983. gada 2. marta spriedums lietā 7/82 GVL/Komisija, Recueil, 483. lpp., 31. un 32. punkts, un 1991. gada 13. decembra spriedums lietā C‑18/88 GB‑Inno‑BM, Recueil, I‑5941. lpp., 22. punkts; Komisijas 1997. gada 26. jūnija Lēmums 97/606/EK atbilstoši [EKL 86.] panta [3. punktam] par ekskluzīvām tiesībām pārraidīt reklāmu televīzijā Flandrijā, OV L 244, 18. lpp., 14. apsvērums, un Pirmās instances tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑266/97 VlaamseTelevisieMaatschappij/Komisija, Recueil, II‑2329. lpp.). Prasītājas uzskata, ka tad, ja tas tā nav un ja dalībvalstīm nav pienākuma ievērot šo VTNP pienākuma jēdziena precīzo un šauro definīciju, tās var izvairīties no EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas, piešķirot atlīdzību par jebkāda veida pienākumiem, kas uzņēmumiem ir noteikti sabiedrības interesēs.

99      Prasītājas norāda, ka VTNP pienākuma jēdziens ir objektīvi interpretējams Kopienu tiesību jēdziens tāpat kā valsts atbalsta jēdziens EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, kurā tas ietilpst (Tiesas 1974. gada 2. jūlija spriedums lietā 173/73 Itālija/Komisija, Recueil, 709. lpp., 13. punkts, un 2000. gada 16. maija spriedums lietā C‑83/98 P Francija/LadbrokeRacing un Komisija, Recueil, I‑3271. lpp., 25. punkts; ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumi lietā, kurā taisīts šī sprieduma 96. punktā minētais spriedums lietā GEMO, 73. punkts). Tas ir apstiprināts judikatūrā, saskaņā ar kuru VTNP jēdziens EKL 86. panta 2. punkta nozīmē ir interpretējams šauri (šī sprieduma 97. punktā minētais Tiesas spriedums lietā GT‑Link, 50. punkts, un 1997. gada 23. oktobra spriedums lietā C‑157/94 Komisija/Nīderlande, Recueil, I‑5699. lpp., 37. punkts), lai novērstu, ka dalībvalstis var viegli izvairīties no valsts atbalsta jomā pieņemto normu piemērošanas.

100    Kaut arī dalībvalsts, īstenojot savas izvērtēšanas pilnvaras, pilnīgi brīvi var izlemt, kādā veidā nodrošināt un reglamentēt VTNP sniegšanu (Komisijas ziņojums par pamatnostādņu izstrādes gaitu attiecībā uz valsts atbalstiem, kas attiecas uz [VTNP], 4.1. sadaļa; Komisijas 1999. gada 14. decembra Lēmums SG (99) D/10201 par valsts atbalstu NN 88/98 – Apvienotā Karaliste), VTNP pienākuma kvalifikācija ir pakļauta pilnai Kopienu iestāžu kontrolei (Tiesas 1985. gada 20. marta spriedums lietā 41/83 Itālija/Komisija, Recueil, 873. lpp., 30. punkts).

101    Šajā sakarā prasītājas apstrīd atbildētājas un personu, kas iestājušās lietā, apgalvojumus, ka, pirmkārt, VTNP pienākuma jēdziens un tā piemērošana ir jāpārbauda tikai saistībā ar to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda, un, otrkārt, šī jēdziena piemērošanas jomas noteikšana ietilpst galvenokārt dalībvalstu diskrecionārajā varā. Turklāt personu, kas iestājušās lietā, minētā judikatūra (Tiesas 1999. gada 21. septembra spriedums lietā C‑67/96 Albany, Recueil, I‑5751. lpp., 104. punkts, un Pirmās instances tiesas 1997. gada 27. februāra spriedums lietā T‑106/95 FFSA u.c./Komisija, Recueil, II‑229. lpp., 137. punkts) tieši pretēji apstiprina prasītāju apgalvojumu. Visbeidzot prasītājas uzskata, ka personas, kas iestājušās lietā, nav paudušas nevienu argumentu, ar kuru varētu apšaubīt VTNP pienākuma jēdziena definīciju Kopienā.

102    Prasītājas uzskata, ka šajā gadījumā pirmais šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark minētais nosacījums nav izpildīts, jo nepastāv ar RES saistīti VTNP pienākumi. Pretējs Komisijas vērtējums, kas iekļauts Apstrīdētā lēmuma 49. punktā, ir kļūdains divos aspektos.

103    Pirmkārt, Komisija nav novērtējusi, vai Īrijas iestāžu minētie VTNP pienākumi, proti, prasības par brīvu pievienošanos, par kopējām cenām, mūža apdrošināšanu un minimālajiem pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “PVA pienākumi”), faktiski un objektīvi veido VTNP pienākumus. Īstenībā Komisija ir izvairījusies no šī jautājuma, nepamatoti uzskatot, ka tas ietilpst Īrijas iestāžu kompetencē un ka Komisijai ir jāpārbauda tikai tas, vai šīs iestādes nav pieļāvušas acīmredzamas kļūdas, īstenojot šo kompetenci. Rīkojoties šādā veidā, Komisija nav izpildījusi prasību ievērot stingru un objektīvu VTNP pienākumu definīciju Kopienā un ir prettiesiski deleģējusi Īrijas iestādēm pilnvaras noteikt, kas veido šādus pienākumus. Tādējādi Komisija nav veikusi kontroli tādā mērā, kā tas ir paredzēts EKL 87. panta 1. punktā.

104    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka PVA pienākumiem nepiemīt VTNP pienākuma raksturs turpmāk minēto iemeslu dēļ.

105    Pirmkārt, saskaņā ar judikatūru un Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi PVA pienākumi atbilst parastajiem ar tiesību aktiem noteiktajiem pienākumiem, kas saistīti ar atļauju sniegt kādu pakalpojumu un ar valsts pārvaldes iestāžu kontroli pār attiecīgo uzņēmumu darbību. Konkrētais tiesiskais regulējums neuzliek attiecīgajiem uzņēmumiem pienākumu sniegt PVA pakalpojumus un vēl jo mazāk nenosaka šo pakalpojumu minimālo līmeni vai universālo pakalpojumu. Runa ir tikai par atļauju sniegt šādus pakalpojumus atbilstoši tirgus pieprasījumam, kas ir pakļauta nosacījumam, ka attiecīgais uzņēmums ievēro principus, kuri paredz brīvu pievienošanos, mūža apdrošināšanu, kopējas cenas un minimālos pakalpojumus. Tas ir attiecināms arī uz VHI, kam, izņemot plānu P, nav neviena tiesību aktos noteikta pienākuma sniegt īpašus PVA pakalpojumus.

106    Otrkārt, Komisijas secinājums, ka PVA pienākumu mērķis ir nodrošināt konkrētu PVA pakalpojumu līmeni visām Īrijā dzīvojošām personām par samērīgu cenu un ar līdzvērtīgiem kvalitātes nosacījumiem, ir acīmredzami nepareizs, ņemot vērā iespēju no PVA pakalpojumiem izslēgt gados vecas personas un personas, kas jau ir saslimušas. Šajā sakarā kļūdains ir Komisijas apgalvojums, ka noteikums par brīvu pievienošanos sistēmai novērš minēto personu izslēgšanu. Tieši pretēji PVA apdrošinātājiem ir tiesības izslēgt personas, kas ir pārsniegušas 65 gadu vecumu, proti, apmēram 8 % no Īrijas iedzīvotājiem, kuri vēlas apdrosināšanas shēmai pievienoties pirmoreiz (Apstrīdētā lēmuma 34. punkta trešais ievilkums), un faktiski VHI un BUPAIreland nepiedāvā apdrošināšanas polises šādām personām. Turklāt, runājot par jau saslimušām personām, PVA apdrošinātājiem ir tiesības ierobežot izmaksu segšanu, nosakot piecus līdz desmit gadus ilgu gaidīšanas periodu atkarībā no attiecīgo personu vecuma, pirms kura beigām šo personu izmaksas nevar tikt segtas, un šo iespēju faktiski izmanto gan VHI – izņemot attiecībā uz plānu P –, gan BUPAIreland. Visbeidzot saskaņā ar pašreizējiem datiem apmēram 49 % no Īrijas iedzīvotājiem nesaņem PVA pakalpojumus. Turklāt tiesiskais regulējums minimālo pakalpojumu jomā paredz tik zemu izmaksu segšanas līmeni, ka faktiski tas ir nelietderīgs tāpēc, ka šo līmeni pārāk lielā mērā pārsniedz tas, ko piedāvā tirgū pieejamās apdrošināšanas polises, kuras ir daudz koncentrētākas, piemēram, ar nosaukumu “plāns A”, ko piedāvā VHI.

107    Treškārt, prasītājas apstrīd to, ka PVA pienākumi garantē vienādi samērīgas cenas. Pat personām, kas var piekļūt šiem pakalpojumiem un kas tādējādi var izmantot kopējas cenas, cenas, izņemot plāna P cenas, ekskluzīvi nosaka tirgus faktori. Tādējādi atbrīvojumi vai būtiski apdrošināšanas prēmiju samazinājumi ir atļauti tikai personām, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu vai kas ir 18–23 gadus vecas. Tādējādi kopēju cenu noteikšana ļauj vienādot tikai tās cenas, ko brīvi ir noteikuši apdrošinātāji atkarībā no tirgus nosacījumiem.

108    Ceturtkārt, PVA pienākumiem katrā ziņā nepiemīt VTNP pienākuma raksturs. Tā kā attiecīgie PVA pakalpojumi nebūt nav universāls pakalpojums, kas ieviests vispārējās interesēs, kā, piemēram, pakalpojums, ar kuru tiek aizstāta valsts sociālā nodrošinājuma shēma, tie ir tikai izvēles finanšu pakalpojumi, kuru mērķis ir garantēt papildu izmaksu segšanu attiecībā pret universālo pakalpojumu. Šajā sakarā šī lieta būtu jānošķir no situācijas, kāda tika aplūkota Tiesas 2004. gada 16. marta spriedumā apvienotajās lietās C‑264/01, C‑306/01, C‑354/01 un C‑355/01 AOK‑Bundesverband u.c. (Recueil, I‑2493. lpp.) un kas bija saistīta ar Vācijas veselības apdrošināšanas sistēmu, kura ir obligāta lielākajai daļai Vācijas darba ņēmēju un kura aizstāj universālās (valsts) veselības aprūpes nodrošināšanu (ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumi lietā, kurā ir taisīts iepriekš minētais spriedums lietā AOK‑Bundesverband u.c., Recueil, I‑2495. lpp.; šī sprieduma 101. punktā minētais spriedums lietā Albany). Prasītājas piebilst, ka šis gadījums drīzāk ir analogs situācijai, kāda tika aplūkota šī sprieduma 68. punktā minētajā spriedumā lietā DanskeBusvognmænd/Komisija (90.–92. punkts), kurā Pirmās instances tiesa ir attiekusies kā VTNP kvalificēt transporta pakalpojumus tāpēc, ka attiecīgo transporta pakalpojumu jomā konkurēja dažādi transporta uzņēmumi, kas darbojās tirgū un kas visi atradās vienādā situācijā.

109    Šajā sakarā prasītājas apstrīd atbildētājas apgalvojumu, kas ir izteikts galvenokārt tās iebildumu rakstā (13. un 35.–43. punkts), nevis Apstrīdētajā lēmumā un saskaņā ar kuru drīzāk PVA pakalpojumu sniegšana, nevis PVA pienākumi ir patiesais VTNP uzdevums un, nepastāvot RES, Īrijas PVA tirgus nevarētu darboties ekonomiski pieņemamos apstākļos. Tas neattiecas uz gadījumu, kad BUPAIreland vai VHI, izņemot plānu P, nav pienākuma sniegt PVA pakalpojumus. Faktiski Apstrīdētajā lēmumā ir paredzēta tikai PVA pienākumu izpilde, kas tajā nepareizi ir kvalificēti kā VTNP pienākumi. Turklāt, kaut arī PVA pakalpojumi kā izvēles finanšu pakalpojumi nodrošina apdrošināšanu, kas garantē ātrāku un labāku piekļuvi veselības aprūpei, tie neapmierina vajadzību un, kā to apgalvo Eiropas apdrošināšanas komiteja, ir brīvprātīgi, nevis valsts sistēmas aizstājējs. Ja Komisija tomēr vēlējās pierādīt, ka PVA pakalpojumus reglamentējošās normas pašas par sevi ir VTNP pienākumi, kas ir jautājums, kurš nav saistīts ar šo lietu, tai bija jāpierāda, ka minētajām normām piemīt VTNP pienākuma raksturs, ko tā nav izdarījusi.

110    Šajā kontekstā nav pamatots atbildētājas mēģinājums atbildē uz repliku mainīt savu pretrunīgo viedokli, apgalvojot, ka PVA pakalpojumu sniegšana pati par sevi vai kopā ar PVA pienākumiem veido atbilstošo VTNP. Apstrīdētajā lēmumā noteiktie pienākumi vien, kas ir atzīti par VTNP pienākumiem, kuri attiecas uz visiem PVA apdrošinātājiem un kuru izmaksas ir iespējams kompensēt šī sprieduma 89. punktā minētā sprieduma lietā Altmark nozīmē, ir PVA pienākumi, nevis paši PVA pakalpojumi, ko nevienam apdrošinātājam nav pienākums sniegt. Šim apgalvojumam turklāt piekrīt arī VHI un Īrija.

111    Visbeidzot, tiesas sēdē prasītājas piebilda, ka Komisija, kā tas ir apstiprināts HighCourt spriedumā, savu argumentāciju Apstrīdētajā lēmumā ir pamatojusi ar nepareizu kopējo cenu principa izpratni un tādējādi uz neatbilstošiem faktiem, atsaucoties uz pienākumu noteikt kopējas cenas tikai attiecībā uz individuāliem PVA līgumiem grozītā 1994 HealthInsuranceAct 7. panta nozīmē, kaut arī Īrijas paustais pamatojums attiecībā uz nepieciešamību nodrošināt RES paredzēto kompensāciju ir pamatots ar kopējo cenu principu, kas ir piemērojams Īrijas PVA tirgū kopumā minētā tiesību akta 12. panta nozīmē.

 3) Par otro nosacījumu, kas attiecas uz objektīviem un pārskatāmiem parametriem kompensācijas aprēķināšanai

112    Prasītājas atsaucas uz otro šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark (90. punkts) paredzēto nosacījumu, saskaņā ar kuru parametriem, pamatojoties uz kuriem tiek aprēķināta kompensācija, ir jābūt noteiktiem iepriekš objektīvā un pārskatāmā veidā, lai novērstu, ka tā rada ekonomisku priekšrocību, kas var labvēlīgākā stāvoklī nostādīt tās saņēmēju uzņēmumu salīdzinājumā ar konkurējošiem uzņēmumiem. Prasītājas uzskata, ka kompensācijas noteikšana, pamatojoties uz stingriem, pārskatāmiem, objektīviem un iepriekš definētiem kritērijiem ir galvenā garantija uzņēmuma, kas saņem kompensāciju, konkurentiem, kura ļauj tiem labāk plānot savus ar uzņēmējdarbību saistītos lēmumus, jo tiem ir zināms kompensācijas, ko saņem to konkurents, apmērs (šī sprieduma 89. punktā minētais spriedums lietā Altmark, 59. punkts).

113    Prasītājas apgalvo, ka šajā gadījumā nav izpildīts arī šis otrais kritērijs, jo nav objektīvu parametru, lai aprēķinātu kompensāciju par iespējamiem VTNP pienākumiem. Prasītājas uzskata, ka parametri, kas ir paredzēti, lai noteiktu RES maksājumus, nav ne objektīvi, ne pārskatāmi un ir atkarīgi no tā, vai HIA un veselības ministrs īsteno plašas izvērtēšanas pilnvaras.

114    Pirmkārt, HIA ir piešķirtas plašas izvērtēšanas pilnvaras, lai noteiktu risku atšķirību PVA apdrošinātāju starpā, pamatojoties uz formulu, ko sauc par “tirgus izlīdzināšanas procentuālo daļu”, kura var ietekmēt RES maksājumu apmēru. Vispirms šī procentuālā daļa ir jānosaka atkarībā no katra PVA apdrošinātāja piedāvātās apdrošināšanas shēmas dalībnieku vecuma un dzimuma profila, ko HIA tomēr var pielāgot, ņemot vērā, kādā mērā šie dalībnieki faktiski izmanto veselības aprūpes pakalpojumus (RES 10. pants, RES rokasgrāmata, 14. lpp.). Šis veselības stāvokļa vērtējuma faktors RES ietvaros ir noteikts kā procentuāla daļa, ko HIA “ik pa laikam var noteikt” (RES II pielikums, 1. punkts) un kas var mainīties robežās no 0 līdz 50 %. Turklāt Komisija tieši atzīst, ka HIA “ir tiesības noteikt, kādā mērā šis faktors tiek ņemts vērā, ievērojot noteikto parametru robežas, ar noteikumu, ka HIA ir pierādījusi, ka to pamato apstākļi, kas ir saistīti ar [PVA] apdrošinātāju riska profilu atšķirībām, un ka tas tiek darīts apdrošināšanas sabiedrību vispārējās interesēs”.

115    Otrkārt, HIA ir pienākums darīt zināmu šo risku atšķirību veselības ministram, kaut arī gadījumā, ja šī atšķirība ir 2–10 % robežās, tā saglabā diskrecionāro varu ieteikt īstenot risku izlīdzināšanu (RES 10. panta 4. punkts), un šo diskrecionāro varu skaidri ir atzinusi arī Komisija. Treškārt, veselības ministram ir piešķirta diskrecionārā vara, lai pieņemtu šādu HIA ieteikumu, kas pamatots ar risku atšķirību 2–10 % robežās. Pat tad, ja risku atšķirība ir lielāka nekā 10 % un principā vajadzētu īstenot risku izlīdzināšanu, veselības ministrs tomēr var izmantot savu diskrecionāro varu, pārbaudot, vai pastāv pamatoti iemesli, lai risku izlīdzināšanu neīstenotu (RES 10. panta 6. un 7. punkts). Ceturtkārt, gadījumā, ja tiek izlemts sākt īstenot RES, lēmumu par dienu, kurā tiek uzsākta RES maksājumu iekasēšana, arī pieņem veselības ministrs, īstenojot savu diskrecionāro varu (RES 13. pants). Piektkārt, RES maksājumus atbilstoši savai diskrecionārajai varai aprēķina HIA, pamatojoties uz apdrošinātāju papildu ziņojumiem, ņemot vērā arī risku atšķirību vai noteiktu “tirgus izlīdzināšanas procentuālo daļu”, pēc tam, kad attiecīgā gadījumā ir piemērots veselības stāvokļa vērtējuma faktors.

116    Prasītājas no iepriekš izklāstītā secina, ka RES darbības uzsākšanas un veicamo RES maksājumu apmēra noteikšana nav pamatota ar objektīviem un pārskatāmiem faktoriem šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētā otrā nosacījuma nozīmē, bet lielā mērā ir atkarīga no Īrijas iestāžu izvērtēšanas pilnvarām. To apstiprina trīs ziņojumi, ko HIA ir pieņēmusi kopš 2003. gada un kuros tā ir konstatējusi riska atšķirības 3–10 % robežās un ir secinājusi, ka nepastāvēja pierādījumi, kas apliecinātu agrāku vai sagaidāmu tirgus nestabilitāti. Prasītājām nezināmu iemeslu dēļ trešajā ziņojumā tomēr bija ieteikts uzsākt iekasēt RES maksājumus. Pretēji Īrijas un VHI viedoklim šo objektivitātes un pārskatāmības trūkumu nevar mainīt tas, ka RES darbības parametri ir “skaidri noteikti” un darīti zināmi iepriekš, ņemot vērā, ka pašus šos parametrus veido daudzi diskrecionāri kritēriji. Nepastāvot objektīviem kritērijiem, kas saistīti ar izjauktu līdzsvaru tirgū, HIA un veselības ministrs faktiski savus apsvērumus var balstīt uz citiem apstākļiem, bet šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētā otrā nosacījuma mērķis ir novērst tieši šādu situāciju.

 4) Par trešo nosacījumu, kas attiecas uz nenovēršamu vajadzību nodrošināt kompensāciju

117    Prasītājas atsaucas uz šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark (92. punkts) paredzēto trešo nosacījumu, saskaņā ar kuru kompensācija nevar pārsniegt to, kas ir nepieciešama, lai segtu visas izmaksas, kuras radušās, izpildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus, vai daļu no tām, ņemot vērā ar tiem saistītos ieņēmumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu izpildi. Prasītājas uzskata, ka šis nosacījums paredz, ka kompensācijai ir jābūt tādai, kas nenovēršami ir vajadzīga, lai izpildītu attiecīgos VTNP pienākumus (ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumi lietā, kurā ir taisīts šī sprieduma 96. punktā minētais spriedums lietā GEMO, 119. punkts). Šajā nolūkā ir nepieciešams vismaz noteikt atbilstošos VTNP pienākumus, noteikt ar šo pienākumu izpildi saistītās attiecīgās izmaksas, to skaitā fiksētās un mainīgās izmaksas, attiecīgi ieskaitot arī vispārējās ar VTNP pakalpojumiem saistītās izmaksas, aprēķināt ieņēmumus, ko uzņēmumi, kuri saņem kompensāciju, ir guvuši, izpildot VTNP pienākumus, noteikt saprātīgu peļņu par VTNP pienākumu izpildi un visbeidzot garantēt, ka atbalsta apmērs nepārsniedz papildu izmaksas, kas saistītas ar VTN pienākumu, ņemot vērā atbilstošos ieņēmumus un saprātīgu peļņu.

118    Prasītājas uzskata, ka šajā gadījumā nav izpildīts arī šis nosacījums, kas ir līdzvērtīgs samērīguma kritērijam EKL 86. panta 2. punkta nozīmē. Pirmkārt, Komisija nav pārbaudījusi atbilstošos šī sprieduma 117. punktā paredzētos apstākļus, kas ir uzskatāma par bezdarbību, kas rada tiesību kļūdu un kļūdu, kura ietekmē Apstrīdētā lēmuma pamatojumu saistībā ar samērīguma kritērija piemērošanu. Otrkārt, ņemot vērā, ka Komisijai nav piešķirta diskrecionārā vara, piemērojot EKL 87. pantu, atbildētājai nav pamata atsaukties uz Pirmās instances tiesas 1999. gada 1. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑125/96 un T‑152/96 Boehringer/Padome un Komisija (Recueil, II‑3427. lpp.), kas attiecas uz Kopienu likumdevēja diskrecionārās varas kopējās lauksaimniecības politikas jomā ierobežotu kontroli.

119    Katrā ziņā pat tad, ja Komisija būtu veikusi šādu pārbaudi, RES neatbilstu nosacījumam par nenovēršamu vajadzību galvenokārt trīs iemeslu dēļ.

120    Pirmkārt, ja pieņem, ka PVA pienākumus vismaz daļēji var kvalificēt kā VTNP pienākumus, tie nerada finansiālu nastu PVA apdrošinātājiem, to skaitā VHI. Prasītājas uzskata, ka PVA pienākumi, kā tas izriet no prasības pieteikuma pielikumā iekļautā konsultanta NERA ziņojuma (turpmāk tekstā – “NERA ziņojums”) 3. sadaļas, netraucē PVA apdrošinātājiem saglabāt savu rentabilitāti, it īpaši izmantojot komerciālus pasākumus. Tādējādi tie var sevi aizsargāt no “sliktajiem” riskiem, atsakoties no jauniem dalībniekiem, kuru vecums pārsniedz 65 gadus, vai nosakot ilgus gaidīšanas periodus saslimušām personām. Tāpat arī PVA apdrošinātāji var pielāgot līguma nosacījumus un noteikt atšķirīgas apdrošināšanas prēmijas, lai ņemtu vērā dažādus riskus, kas tiem jāuzņemas atbilstoši PVA pienākumiem. Tādējādi tie var sadalīt tirgu atkarībā no apdrošinātā riska un kompensēt lielākus izdevumus, kas ir saistīti ar “sliktajiem” riskiem, iekasējot augstākas apdrošināšanas prēmijas.

121    Otrkārt, ja pieņem, ka PVA pienākumi rada izmaksas, RES nevar tās kompensēt. RES maksājumi nekādā veidā nav saistīti ar PVA pienākumiem un izmaksām, ko tie, iespējams, var radīt, bet tiek aprēķināti, pamatojoties uz riska atšķirību starp PVA apdrošinātājiem, kura tiek noteikta kā “tirgus izlīdzināšanas procentuāla daļa”. Šīs risku atšķirības noteikšana nav atkarīga arī no to izmaksu aprēķina, kas radušās, izpildot PVA pienākumus, un ko RES paredz kompensēt. Šajā nolūkā faktiski būtu jānošķir minētās izmaksas un izmaksas, kas radušās citas darbības rezultātā, un jāaprēķina to apmērs, jānosaka atbilstošie ieņēmumi un jāaprēķina saprātīga peļņa. Prasītājas precizē, ka iebildumu rakstā paustā atbildētājas argumentācija apstiprina, ka RES mērķis faktiski ir kompensēt pašu PVA pakalpojumu sniegšanas izmaksas. Ņemot vērā Apstrīdēto lēmumu, PVA pakalpojumi katrā ziņā nav VTNP. Nepietiek ar abstraktu saistību starp PVA pienākumiem un katra PVA apdrošinātāja izmaksām, un šāda abstrakta saistība neatbilst prasībai RES attiecināt tikai uz iespējamām (skaidri aprēķinātām) izmaksām, kas radušās, izpildot PVA pienākumus. Visbeidzot, nevar piekrist Īrijas argumentam, ka īpašo finanšu slogu, kas ir saistīts ar PVA pienākumiem, varētu veidot “atšķirība starp kopējo tirgus cenu un izmaksām, kuras ir saistītas ar apdrošinātāja paša pieteikumiem”, ņemot vērā, ka nepastāv saikne ar faktiskajām izmaksām, kas radušās, apmierinot atmaksāšanas pieteikumus.

122    Treškārt, RES pat nevar kompensēt PVA apdrošinātāju “sliktos” riskus. Tieši pretēji, kā ir norādīts NERA ziņojuma 4.2. sadaļā, RES nav ievērotas PVA apdrošinātāja apdrošināšanas prēmijas un ieņēmumi. Tādējādi RES nav ņemts vērā tas, ka augsta riska klientu iesniegto atmaksāšanas pieteikumu radītās papildu izmaksas faktiski tiek kompensētas ar augstākām apdrošināšanas prēmijām. Ja netiek ņemti vērā šie ieņēmumi, nav iespējams novērtēt, vai “sliktie” riski PVA apdrošinātājam rada būtisku finanšu slogu, kas būtu jākompensē.

 5) Par ceturto nosacījumu, kas attiecas uz salīdzinājumu ar uzņēmumu, kas darbojas produktīvi

123    Prasītājas atsaucas uz ceturto šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark (93. punkts) paredzēto nosacījumu, saskaņā ar kuru tad, ja uzņēmums, kam uzdots izpildīt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu, konkrētā gadījumā nav izraudzīts atbilstoši publiskā iepirkuma procedūrai, kura ļauj izvēlēties kandidātu, kas spēj sniegt šos pakalpojumus par viszemākajam kopējām izmaksām, nepieciešamās kompensācijas apmērs ir jānosaka, pamatojoties uz to izmaksu analīzi, kuras būtu radušās vidēji lielam uzņēmumam, kas tiek pienācīgi pārvaldīts un kura rīcībā ir atbilstoši līdzekļi attiecīgo ar sabiedriskajiem pakalpojumiem saistīto prasību izpildei, lai izpildītu šos pienākumus, ņemot vērā ar tiem saistītos ieņēmumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu izpildi. Prasītājas norāda, ka šis nosacījums galvenokārt ir saistīts ar to, ka gadījumā, ja netiek rīkota publiskā iepirkuma procedūra, kompensācijas apmērs saskaņā ar šī sprieduma 117. punktā minētajiem kritērijiem ir jānosaka, drīzāk ņemot vērā to, ko būtu pieprasījis uzņēmums (nekonkrēts), kas darbojas produktīvi, nekā ņemot vērā konkrēta uzņēmuma subjektīvās izmaksas. Turklāt, veicot šos aprēķinus attiecībā uz uzņēmumu, kas saņem kompensāciju, būtu jāveic arī salīdzinājums ar citu šīs nozares uzņēmumu izmaksām un ienākumiem vai ar to, ko šajā sakarā varētu saprātīgi sagaidīt konkurences apstākļos. Kā Komisija pamatoti ir apgalvojusi savā 2005. gada 3. maija lēmumā necelt iebildumus par risku izlīdzināšanas un rezerves izveidošanas sistēmu, ko Nīderlandes iestādes izveidojušas veselības apdrošināšanas nozarē, kompensācija ir jāparedz tikai attiecībā uz uzņēmuma, kas darbojas produktīvi, ārkārtas izmaksām, ņemot vērā apdrošināšanas prēmijas (Komisijas 2005. gada 3. maija lēmums par valsts atbalstiem N 541/04 un N 542/04 – Nīderlande – Risku izlīdzināšanas un rezerves izveidošanas sistēma, OV 2005, C 324, 28. lpp., turpmāk tekstā –“lēmums par Nīderlandes RES”).

124    Prasītājas apgalvo, ka šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētais ceturtais nosacījums šajā gadījumā nav izpildīts, jo nav veikts salīdzinājums ar uzņēmumu, kas darbojas produktīvi. Tās uzskata, ka Komisija pat nav pārbaudījusi, vai iespējamās VHI izmaksas, kas radušās, izpildot PVA pienākumus, ir līdzīgas tām, kuras ir sedzis uzņēmums, kas darbojas produktīvi. Tās vērš uzmanību uz to, ka, lai novērtētu risku atšķirību, RES neparedz ne efektivitātes novērtēšanas atskaites punktu, ne mehānismu, kas izmantojams, lai salīdzinātu cenas, kā arī līgumu struktūru un PVA apdrošinātāju risku pārvaldības praksi salīdzinājumā ar to, kuru īsteno uzņēmums, kas darbojas produktīvi. Prasītājas piebilst, ka lēmumā par Nīderlandes RES Komisija ir skaidri norādījusi, ka samaksātās kompensācijas neatbilst šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētajam ceturtajam nosacījumam.

 ii) Atbildētājas argumenti

125    Vispirms atbildētāja norāda, ka Apstrīdētajā lēmumā sākumā ir norāde uz judikatūru, kas pastāvēja tā pieņemšanas laikā, proti, uz šī sprieduma 41. punktā minēto spriedumu lietā Ferring, lai secinātu, ka RES nav valsts atbalsts. Tomēr kopš minētā lēmuma pieņemšanas Tiesa šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark ir sīkāk izskaidrojusi spriedumā lietā Ferring paredzētos nosacījumus. Tomēr atbildētāja uzskata, ka sprieduma lietā Altmark izdarītie secinājumi nav noteicoši šajā procedūrā, jo Apstrīdētais lēmums ir pamatots arī ar EKL 86. panta 2. punktu, lai atzītu, ka pat tad, ja RES ir valsts atbalsts, tas tomēr ir saderīgs ar kopējo tirgu. Atbildētāja norāda, ka šī iemesla dēļ tā savu argumentāciju ir koncentrējusi uz EKL 86. panta 2. punktu un nav paudusi argumentus attiecībā uz pamatu, kas ir balstīts uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu.

 iii) Īrijas un VHI argumenti

126    Īrija apgalvo, ka Tiesas argumentācija šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark būtībā ir tāda pati kā tā, kas pausta tās 1985. gada 7. februāra spriedumā lietā 240/83 ADBHU (Recueil, 531. lpp., 3. un 18. punkts) un šī sprieduma 41. punktā minētajā spriedumā lietā Ferring (27. punkts). Turklāt Īrija un VHI uzskata, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, RES, kā arī Komisijas vērtējums, kuru tā šajā sakarā ir paudusi Apstrīdētajā lēmumā, atbilst visiem šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētajiem nosacījumiem.

 iv) Nīderlandes Karalistes argumenti

127    Tāpat kā atbildētāja Nīderlandes Karaliste norāda, ka šī prāva būtībā attiecas uz EKL 86. panta 2. punkta interpretāciju un ka tādējādi tās nodoms ir iestāties lietā tikai saistībā ar šīs normas interpretāciju un it īpaši VTNP jēdziena un nosacījumu, ar kādiem tas tiek piemērots uzņēmumam, interpretāciju.

b)     Par pamatu, kas ir balstīts uz EKL 86. panta 2. punkta nepareizu piemērošanu

 i) Prasītāju argumenti

 1) Ievada apsvērums

128    Prasītājas apgalvo, ka Komisijas vērtējums, ka iespējamie RES piemītošie atbalsta elementi katrā ziņā var tikt atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam, nav atspoguļots Apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā un Apstrīdētajā lēmumā nav arī pietiekami pamatots. Turklāt šis vērtējums ir acīmredzami nepareizs no tiesību viedokļa. Prasītājas uzskata, ka RES un ar to saistītie PVA pienākumi neatbilst šīs normas prasībām.

 2) Par VTNP pienākumu neesamību

129    Pirmkārt, kā prasītājas uzsver saistībā ar pirmo pamatu (skat. šī sprieduma 95.–100. punktu), tās uzskata, ka PVA pienākumi neatbilst objektīviem un stingriem nosacījumiem, kam ir jāatbilst VTNP pienākumiem saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu un kuru pārbaudi Komisija prettiesiski ir deleģējusi Īrijas iestādēm.

 3) Par akta, ar kuru ir noteikts VTNP uzdevums, neesamību

130    Otrkārt, prasītājas uzskata, ka EKL 86. panta 2. punkts paredz, ka uzņēmumiem ir jābūt “dotam uzdevumam” pārvaldīt VTNP, kas liecina par valsts iestāžu uzliktu pienākumu sniegt attiecīgo pakalpojumu. Kā Komisija ir atzinusi pati savos lēmumos, nepietiek ar atļauju vien sniegt šo pakalpojumu (Komisijas 1981. gada 29. oktobra Lēmums 81/1030/EEK par [EKL 82.] panta piemērošanas procedūru IV/29.839 – GVL, OV L 370, 49. lpp., 66. punkts; Lēmums 97/606, 14. punkts, un lēmums par Nīderlandes RES). Izvirzot šo nosacījumu, ir ņemts vērā attiecīgā VTNP, kura sniegšana būtu jānodrošina tikai ar tirgus spēkiem, universālais raksturs. Tomēr šajā gadījumā, izņemot prasību piedāvāt plānu P, kas izvirzīta VHI, nepastāv faktisks saistošs uzdevums sniegt universālo pakalpojumu EKL 86. panta 2. punkta nozīmē, kas būtu saistīts ar PVA pienākumiem, bet tikai attiecīgajiem uzņēmumiem dota atļauja sniegt atsevišķus pakalpojumus, ievērojot dažus tiesību aktos paredzētus pienākumus. Šajā sakarā Nīderlandes Karalistes mēģinājums tiesvedības laikā labot to, ka Apstrīdētajā lēmumā nav pārbaudīta VTNP uzdevuma piešķiršana, ir neveiksmīgs. Nav nekāda tiesiska pamata Nīderlandes Karalistes apgalvojumam, ka tiešs pienākums pildīt VTNP uzdevumu nav nepieciešams, ja minēto uzdevumu ir uzdots veikt vairākiem uzņēmumiem, un pietiek ar to, ka pastāv atļauju izsniegšanas vai kontroles sistēma. Prasītājas tieši pretēji uzskata, ka, lai būtu ievērots EKL 86. panta 2. punkts, ir nepieciešams, lai ar oficiālu aktu noteikti būtu piešķirts VTNP uzdevums, bet šajā gadījumā šāds akts nepastāv. Tās šajā sakarā atsaucas uz Komisijas lēmuma projektu par [EKL] 86. panta 2. punkta noteikumu piemērošanu valsts atbalstam sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju veidā, kas piešķirtas dažiem uzņēmumiem, kuri atbildīgi par [VTNP] pārvaldību, uz sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju veidā piešķirtu valsts atbalstu Kopienas vadības projektu un uz lēmumu par Nīderlandes RES (4.2.1. sadaļa).

 4) Par RES nepieciešamības un samērīguma neesamību

 Ievada apsvērumi

131    Treškārt, prasītājas uzskata, ka, ņemot vērā EKL 86. panta 2. punktu, EK līguma konkurences tiesību normu piemērošanai ir jārada šķērslis uzņēmumam uzdoto VTNP pienākumu izpildē. Gadījumā, ja uzņēmumam tiek piešķirtas īpašas tiesības vai finansiāls atbalsts, judikatūrā ir paredzēts, ka šiem pasākumiem ir jāļauj attiecīgajam uzņēmumam darboties ekonomiski pieņemamos apstākļos (Tiesas 1993. gada 19. maija spriedums lietā C‑320/91 Corbeau, Recueil, I‑2533. lpp., 14.–16. punkts; 1999. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās no C‑115/97 līdz C‑117/97 Brentjens’, Recueil, I‑6025. lpp., 107. punkts, un 2000. gada 10. februāra spriedums apvienotajās lietās C‑147/97 un C‑148/97 DeutschePost, Recueil, I‑825. lpp., 49. punkts; ģenerāladvokātes Štiksas‑Haklas [Stix‑Hackl] secinājumi lietā, kurā taisīts Tiesas 2003. gada 27. novembra spriedums apvienotajās lietās no C‑34/01 līdz C‑38/01 Enirisorse, Recueil, I‑14243. un I‑14247. lpp., 102. punkts un 76. piezīme). Tas nozīmē, ka pastāv prasība, kas saistīta ar nepieciešamību un samērīgumu salīdzinājumā ar īpaša VTNP sniegšanas ekonomisko dzīvotspēju, nepastāvot mērķim aizsargāt uzņēmumu, kuram uzdots nodrošināt VTNP kā tādu (Komisijas 1997. gada 12. februāra Lēmums 97/310/EK par papildu termiņa piešķiršanu Portugālei, lai izpildītu Direktīvu 90/388/EEK un Direktīvu 96/2/EK par pilnīgu konkurenci telekomunikāciju tirgos, OV L 133, 19. lpp., 10. punkts; Tiesas 1982. gada 8. jūnija spriedums lietā 258/78 Nungesser/Komisija, Recueil, 2015. lpp., 8. un 9. punkts). Šī prasība par samērīgumu turklāt ir līdzīga vai pat identiska kritērijam par pilnīgu nepieciešamību pēc VTNP pienākumu kompensācijas trešā nosacījuma nozīmē, kas formulēta šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark, jo saskaņā ar to subsīdijas apmēram ir jābūt tādam, kas ir nepieciešams, lai kompensētu zaudējumus, kuri varētu rasties, sniedzot attiecīgo universālo pakalpojumu (Tiesas 2001. gada 17. maija spriedums lietā C‑340/99 TNTTraco, Recueil, I‑4109. lpp., 57. un 58. punkts).

 Par RES nepieciešamības neesamību

132    Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi RES nepieciešamību. Šajā sakarā Komisija ir pieļāvusi kļūdas, kas ietekmē Apstrīdētā lēmuma pamatojumu, kā arī faktiskas kļūdas.

133    Pirmkārt, runājot par kļūdām, kas ietekmē Apstrīdētā lēmuma pamatojumu, Komisija nepamatoti ir uzskatījusi, ka RES bija nepieciešama, lai nodrošinātu principu par kopējām cenām, mūža apdrošināšanu un brīvu pievienošanos piemērošanu. Ar šo apsvērumu ir pretrunā fakti, kas ir izklāstīti pašā Apstrīdētajā lēmumā, kurā ir norādīts, ka attiecīgajā tirgū kopš tā liberalizācijas un BUPAIreland ienākšanas nav bijušas ar nestabilitāti saistītas problēmas. Šajā sakarā ar vienu pašu risku atlases draudu – pilnībā teorētisku, izdomātu, attālu un, pamatojoties uz ekonomiskiem rādītājiem, nenoteiktu draudu – iespēju katrā ziņā nepietiek, lai pierādītu šādu nestabilitāti.

134    Otrkārt, runājot par faktiskām kļūdām, prasītājas norāda, ka Komisijas apsvērumi par šādas risku atlases iespēju un sekām ir acīmredzami kļūdaini. Pretēji Īrijas iestāžu argumentiem, kas izklāstīti Apstrīdētā lēmuma 31. punktā, PVA apdrošinātāji netiek mudināti aktīvi izvēlēties “labos” riskus un atteikties no “sliktajiem” riskiem. Tieši pretēji, ņemot vērā, ka šie apdrošinātāji piedāvā virkni pakalpojumu, nosakot dažādas apdrošināšanas prēmijas, un ka tie var pielāgot savus līgumu nosacījumus atkarībā no apdrošinātā riska, tie neatkarīgi no riska profila var kompensēt augstākus riskus, palielinot apdrošināšanas prēmijas un paredzot atšķirīgu izmaksu segšanas kārtību. Tādējādi nav iespējams gūt finansiālu labumu no visiem shēmas dalībniekiem ar samazinātu risku salīdzinājumā ar visiem shēmas dalībniekiem ar paaugstinātu risku. Tāpat arī pretēji secinājumam, ko Komisija ir izdarījusi Apstrīdētā lēmuma 50. punktā, nepastāv arī pasīva risku atlase, kas izriet no iespējamas pieaugošas indivīdu tendences mainīt PVA apdrošinātāju. Šajā sakarā ar atsauci uz septiņiem ekonomikas pētījumiem, kuri Apstrīdētajā lēmumā nav izskaidroti un par kuriem prasītājas uzzināja ar novēlošanos, nepietiek, lai nostiprinātu Komisijas secinājumus, un tā nevarēja tos pamatot savā iebildumu rakstā. Tikai vienā no šiem pētījumiem, kam nav nozīmes šajā lietā, jo tas attiecas uz Šveices tirgu, ir minēta patērētāju vēlme mainīt PVA apdrošinātāju, un Komisija nav ņēmusi vērā atbilstošu pētījumu par Īrijas tirgu (ThePrivateHealthInsuranceMarketinIreland, 2003. gada marts, ko pēc HIA lūguma veikusi AmárachConsulting, turpmāk tekstā – “Amárach ziņojums”), uz kuru prasītājas ir atsaukušās administratīvā procesa laikā un saskaņā ar kuru shēmas dalībniekiem vecumā no 18 līdz 34 gadiem ir mazāka tendence mainīt PVA apdrošinātāju nekā personām vecumā no 35 līdz 64 gadiem.

135    Šajā situācijā prasītājas iebilst pret apgalvojumu, ka risku profilu asimetrija, kāda pastāv starp BUPAIreland un VHI saistībā ar shēmas dalībnieku vecumu, ir izskaidrojama ar risku atlasi. Šīs atšķirības ir divu citu faktoru rezultāts, proti, pirmkārt, shēmas dalībnieku bezdarbība un ļoti liela nevēlēšanās mainīt PVA apdrošinātāju un, otrkārt, VHI cenu noteikšanas stratēģija. Attiecībā uz pirmo faktoru prasītājas administratīvā procesa laikā ir pierādījušas, ka, ņemot vērā vajadzību piedāvāt PVA pakalpojumus par ļoti atšķirīgām cenām, lai mudinātu shēmas dalībniekus mainīt PVA apdrošinātāju, jaunienācējam tirgū noteikti ir jācenšas iegūt “jauni” klienti, kas ir gados jaunāki. Attiecībā uz otro faktoru prasītājas apgalvo, ka apdrošināšanas prēmijas apmēri, ko VHI piedāvā indivīdiem ar paaugstinātu risku, neatlīdzina vidējo nelaimes gadījumu izmaksas. Šajā sakarā VHI pārdotu ar zaudējumiem un tādējādi BUPAIreland nebūtu spējīga ar to konkurēt attiecībā uz kopumā gados veciem klientiem.

136    Turklāt Komisija, pamatojoties tikai uz risku profilu asimetriju un nepastāvot atbilstošiem faktiskiem un ekonomiskiem pierādījumiem, kļūdaini ir secinājusi, ka tirgū pastāv iespējama nestabilitāte. Gan VHI, gan BUPAIreland pilnībā ir spējīgas piesaistīt gados jaunus klientus ar samazinātu risku un to faktiski arī dara. Prasītājas uzskata, ka vidējais to klientu vecums, kas pievienojas VHI, ir mazāks nekā vidējais to klientu vecums, kuri pievienojas BUPAIreland. Turklāt paaugstinātas izmaksas, kas rada viena PVA apdrošinātāja klienta migrāciju pie cita apdrošinātāja, izraisītu nostabilizēšanos, kura būtu pretrunā Komisijas aizstāvētajam apgalvojumam par “nāvējošo spirāli”. Savukārt pati RES var būtiski ietekmēt Īrijas PVA tirgus stabilitāti, jo tās ieviešanas rezultātā paaugstinātos apdrošināšanas prēmijas gados jauniem klientiem, no šī tirgus tiktu izspiesta BUPAIreland un paaugstinātos šķēršļi ienākšanai tirgū. Turklāt arguments, ko atbildētāja ir norādījusi iebildumu rakstā, bet nav norādījusi Apstrīdētajā lēmumā un saskaņā ar kuru VHI maksātspējas rādītāji nebūt nebija apmierinoši un vēl lielāka tās finansiālā stāvokļa pasliktināšanās nebija pieņemama, ir tikai teorētisks un tas nav pamatots ar pierādījumiem un pat ir pretrunā Apstrīdētajam lēmumam, jo tajā ir secināts, ka iepriekš tirgū nepastāvēja nestabilitāte. Prasītājas piebilst, ka paredzamas attiecīgā tirgus nestabilitātes neesamību skaidri apstiprina trīs ziņojumi, kurus HIA ir iesniegusi kopš 2003. gada (skat. šī sprieduma 116. punktu) un kuros katrā atsevišķi ir konstatēts, ka nepastāv atbilstoši pierādījumi. Pretēji argumenti, ko Īrija ir paudusi šajā sakarā, ir tikai teorētiski vai neatbilstoši, jo tie ir saistīti ar citu valstu veselības apdrošināšanas sistēmām. Katrā ziņā šie jaunie argumenti nav pietiekami, lai pamatotu RES, ievērojot, ka EKL 86. panta 2. punkta mērķis ir aizsargāt VTNP, nevis konkrētus uzņēmumus (šī sprieduma 99. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 43. punkts).

 Par RES samērīguma neesamību

137    Prasītājas turklāt apgalvo, ka Komisija kļūdaini ir secinājusi, ka RES ir samērīga, ņemot vērā EKL 86. panta 2. punktu. Komisija nav pierādījusi, ka RES maksājumi nepārsniedz summu, kas nepieciešama, lai atlīdzinātu VHI izmaksas, kuras tai radušās, pildot savus PVA pienākumus.

138    Šajā sakarā pieci Komisijas paustie argumenti nav pieņemami. Pirmkārt, 2 % lielai atšķirībai starp riskiem, kas nepieciešama, lai uzsāktu RES darbību, nav praktiskas nozīmes, ņemot vērā, ka risku profils tiek aprēķināts, pamatojoties uz vecumu un dzimumu, un ka BUPAIreland rīcībā noteikti ir mazāka vecuma profils nekā VHI rīcībā esošais vecuma profils, kā rezultātā šī robeža neizbēgami ir pārsniegta. Otrkārt, Komisijas apgalvojums, ka visi maksājumi par labu apdrošinātajiem, it īpaši tie, kas ir saistīti ar “luksusa” pakalpojumiem, nevar tikt izlīdzināti, ir acīmredzami nepareizs. Tieši pretēji – noteikumi, kas attiecas uz “maksimālajiem izlīdzinātajiem maksājumiem”, principā attiecas uz visām PVA polisēm, un vienīgais izņēmums ir saistīts ar pieteikumiem veikt ļoti lielu summu atmaksāšanu. Treškārt, pretēji Komisijas apgalvojumam, ka RES ir ņemtas vērā vidējās atmaksāšanas pieteikumos paredzētās izmaksas, lai tādējādi PVA apdrošinātāji varētu gūt labumu no savas produktīvās darbības, tas, ka tiek ņemtas vērā atbilstošās faktiskās izmaksas, rada lielākus maksājumus tiem PVA apdrošinātājiem, kuru izmaksas ir visaugstākās, un tādējādi mudina tos nedarboties produktīvi. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo VHI, RES ļauj kompensēt izmaksas, kuras neatlīdzina PVA apdrošinātājs, kas darbojas produktīvi. Ceturtkārt, Komisija kļūdaini ir pamatojusies uz robežu 50 % apmērā no veselības stāvokļa vērtējuma faktora, kaut gan tas nav saistīts ne ar PVA pienākumiem, ne ar RES pamatojumu. Turklāt šī izvērtēšana sekmē arī neproduktīvu darbību, jo drīzāk tiek ņemtas vērā reālās izmaksas, nevis izmaksas, kas rodas uzņēmumam, kurš darbojas produktīvi. Piektkārt, runājot par jaunienācēju tirgū izslēgšanu no RES piemērošanas trīs pirmos gadus, kurus tie darbojas Īrijas PVA tirgū, prasītājas uzskata, ka tā nevar samazināt RES augsto preventīvo iedarbību attiecībā uz uzņēmumiem. Sestkārt, atšķirībā no Nīderlandes RES, RES neparedz korekcijas mehānismu, kura mērķis ir novērst pārmērīgi augstas kompensācijas.

139    Visbeidzot, tiesas sēdē prasītājas piebilda, ka pretēji tam, ko apgalvo atbildētāja un Īrija, uzņēmuma, kurš saņem atbalstu, produktivitātes kritērijs, pārbaudot samērīgumu atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam, būtu jāpiemēro tāpat kā gadījumā, kad tiek analizēts ceturtais nosacījums, kas ir formulēts šī sprieduma 89. pantā minētajā spriedumā lietā Altmark un kas attiecas uz atbalsta pastāvēšanu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Pirmkārt, šis produktivitātes vērtējums ir raksturīgs arī EKL 86. panta 2. punktā paredzētā samērīguma kritērija vērtējumam, kas paredz, ka kompensācijai ir jābūt tik lielai, kāda ir nepieciešama uzņēmējam, kurš darbojas produktīvi. Otrkārt, šī prasība izriet no judikatūras, saskaņā ar kuru EKL 86. panta 2. punkta mērķis nav aizsargāt konkrētus uzņēmumus. Turklāt tas, ka nav ņemts vērā produktivitātes kritērijs, šajā gadījumā ir pretrunā principam par tādu iekšējo tirgu, kurā pastāv netraucēta konkurence, un tādējādi Kopienas interesēm. Attiecībā uz iespējamu produktivitātes trūkumu, kas ietekmējis visus PVA apdrošinātājus, jo, aprēķinot RES maksājumus, ir ņemts vērā nulles pielāgojuma faktors (zerosumadjustmentfactor), prasītājas tomēr ir norādījušas, ka to iebildums neattiecas uz šo aspektu un ir atzinušas, ka iespējamās ar RES maksājumiem saistītās summas ir nebūtiskas. Visbeidzot, prasītājas tiesas sēdē arī atzina, ka iespējamais ar pārtēriņu saistītais produktivitātes trūkums vai tas, ka kāds PVA apdrošinātājs var mudināt apdrošinātās personas izmantot no medicīniskā viedokļa nevajadzīgu aprūpi un lūgt atlīdzināt ar to saistītās izmaksas, netika minēts ne procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ne arī tiesā un ka to iebildumi bija koncentrēti uz nepieciešamību salīdzināt PVA apdrošinātāju, kas saņem atbalstu, un uzņēmumu, kurš darbojas produktīvi.

 5) Par ietekmi uz tirdzniecības gaitu

140    Prasītājas uzskata, ka EKL 86. panta 2. punkts paredz, ka atkāpe no Līgumā iekļautajām konkurences tiesību normām nedrīkst ietekmēt tirdzniecības gaitu tādā veidā, kas būtu pretrunā Kopienas interesēm. Tomēr pretēji judikatūrā paredzētajām prasībām (šī sprieduma 68. punktā paredzētais spriedums lietā DanskeBusvognmænd/Komisija, 96. punkts) Komisija Apstrīdētajā lēmumā nav ne pārbaudījusi, ne pierādījusi, ka nepastāv negatīva ietekme uz tirdzniecības gaitu.

 ii) Atbildētājas argumenti

 1) Ievada apsvērumi

141    Vispirms atbildētāja apgalvo, ka replikā paustais iebildums, ka Apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā nav minēts EKL 86. panta 2. punkts, nav pieņemams saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu un katrā ziņā ir nepamatots, un tāpēc ir jānoraida.

 2) Par kompetenci noteikt VTNP pienākumus

142    Attiecībā uz jautājumu par PVA pienākumu kā VTNP pienākumu kvalificēšanu atbildētāja vispirms iebilst pret prasītāju apgalvojumu, ka šīs kvalifikācijas veikšana ir Kopienu iestāžu kompetencē un ir saistīta ar objektīva un īpaša Kopienu tiesību jēdziena interpretāciju. Tieši pretēji no Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses izriet, ka galvenokārt dalībvalstīm ir jānosaka, ko tās uzskata par VTNP, un ka Komisija šajā sakarā var pārbaudīt tikai acīmredzamas kļūdas.

143    Atbildētāja apgalvo, ka Apstrīdētā lēmuma 44., 48. un 49. punkts ir pilnībā saderīgi ar šo prasību un tajos nav kļūdu.

 3) Par PVA pienākumu kā VTNP pienākumu kvalifikāciju

144    Attiecībā uz PVA pienākumu kā VTNP pienākumu kvalifikāciju EKL 86. panta 2. punkta nozīmē atbildētāja norāda, ka Apstrīdētā lēmuma 44.–46. punktā ir izteikts zināms skaits apsvērumu par labu šai kvalifikācijai, piemēram, apsvērumi, kas saistīti ar dalībvalstīm piešķirtās diskrecionārās varas atzīšanu VTNP noteikšanā, ar tiesību aktu par veselības apdrošināšanu ierobežotu saskaņošanu un dalībvalstu kompetenci veselības jomā atbilstoši EKL 152. panam. Šajā sakarā nepareizi ir prasītāju iebildumi, kas pamatoti, pirmkārt, ar to, ka PVA pienākumi faktiski ir tikai likumīgi nosacījumi, kuri paredzēti vispārējās interesēs, lai reglamentētu PVA apdrošinātāju komercdarbību, otrkārt, ar to, ka netiek garantēts PVA pakalpojumu minimālais līmenis un brīva piekļuve šiem pakalpojumiem par samērīgu cenu, un, treškārt, ar to, ka PVA pakalpojumi neaizstāj valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu.

 4) Par VTNP pienākumu uzlikšanu PVA apdrošinātājiem

145    Atbildētāja uzskata, ka prasītājas nepamatoti atsaucas uz tiesību aktiem, kuros VHI un BUPAIreland ir paredzēts pienākums sniegt PVA pakalpojumus, kaut gan saskaņā ar judikatūru pietiktu ar to, ka uzņēmumam būtu jāievēro daži nosacījumi, kas paredzēti tam piešķirtajā koncesijā (Tiesas 1997. gada 23. oktobra spriedums lietā C‑159/94 Komisija/Francija, Recueil, I‑5815. lpp.). Šajā gadījumā 1994 HealthInsuranceAct paredz prasību, ka PVA apdrošinātājiem ir jāreģistrējas uzņēmumu reģistrā un jāievēro PVA pienākumi, lai tie netiktu izslēgti no minētā reģistra. Šī situācija ir līdzīga tai, saistībā ar kuru ir taisīts šī sprieduma 41. punktā minētais spriedums lietā Ferring.

 5) Par RES nepieciešamību

146    Attiecībā uz RES nepieciešamību atbildētāja atgādina, ka, uzticot veikt VTNP, dalībvalstis var ņemt vērā atbilstošos valsts politikas mērķus. Ņemot vērā judikatūru (šī sprieduma 101. punktā minētais spriedums lietā Albany, 107.–111. punkts), galvenais jautājums nav tas, vai RES atbilst absolūtai prasībai par nepieciešamību, bet gan drīzāk tas, vai Apstrīdētajā lēmumā acīmredzami kļūdaini ir noteikts, ka RES ir nepieciešama tādā ziņā, ka tās neesamība traucētu Īrijas PVA tirgum darboties ekonomiski pieņemamos apstākļos. Tādējādi RES nepieciešamība būtu jāizvērtē atkarībā no tā, kas ir ekonomiski pieņemams, nevis no tā, kas izrādās vajadzīgs.

147    Attiecībā uz risku aktīvas atlases draudiem atbildētāja būtībā apgalvo, ka tādu PVA pienākumu kā brīvas pievienošanās un kopēju cenu ievērošana noteikti mudina PVA apdrošinātājus aktīvi atlasīt riskus un samazināt augsta riska apdrošināto personu skaitu. Turklāt atbildētāja precizē, ka Apstrīdētajā lēmumā nav norādīts, ka prasītāju ienākšana Īrijas PVA tirgū tajā nenovēršami izraisīja nestabilitāti, bet tas ir pamatots ar secinājumu par iespējamu risku atlasi kā nestabilitātes faktoru. Ar to pietiek, ņemot vērā šī sprieduma 101. punktā minēto spriedumu lietā Albany un ierobežoto kontroli, kas Pirmās instances tiesai ir jāveic attiecībā uz nepieciešamības kritēriju.

 6) Par RES samērīgumu

148    Attiecībā uz RES maksājumu summas samērīgumu salīdzinājumā ar izmaksām, kas radušās, atbildētāja norāda, ka prasītājām ir jāpierāda, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka RES ir samērīga sistēma, bet prasītājas to nav pierādījušas (šī sprieduma 118. punktā minētais spriedums lietā Boehringer/Padome un Komisija, 74. un turpmākie punkti). Ņemot vērā dalībvalstīm piešķirto diskrecionāro varu, gan lai noteiktu VTNP, gan par VTNP pienākumiem pienākošās kompensācijas aprēķināšanas metodi EKL 86. panta 2. punkta nozīmē, prasītājām bija jāpierāda, ka RES bija acīmredzami nesamērīga kā līdzeklis, lai nodrošinātu Īrijas PVA tirgus darbību ekonomiski pieņemamos apstākļos (ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumi lietā, kurā taisīts šī sprieduma 108. punktā minētais spriedums lietā AOK‑Bundesverband u.c., 95.–101. punkts). No judikatūras izriet, ka, kaut arī dalībvalstij, atsaucoties uz EKL 86. panta 2. punktu, ir “jāpierāda, ka šajā normā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, šī prasība sniegt pierādījumus nav tik plaša, lai gadījumā, ja dalībvalsts detalizēti izklāsta iemeslus, kuru dēļ norādīto pasākumu atcelšanas gadījumā vispārējas ekonomiskas intereses uzdevumu, ko tā likusi veikt uzņēmumam, izpilde ekonomiski pieņemamos apstākļos viņasprāt būtu apdraudēta, liktu šai dalībvalstij apstiprinošā veidā pierādīt vēl arī to, ka neviens cits iespējams iedomājams pasākums nevarētu ļaut nodrošināt minēto uzdevumu izpildi tādos pašos apstākļos” (šī sprieduma 99. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 58. punkts). Prasītājas to nav pierādījušas.

149    Atbildētāja līdz ar to lūdz šo pamatu noraidīt.

 iii) Īrijas un Nīderlandes Karalistes argumenti

150    Īrija piekrīt Komisijas argumentācijai, ko tā paudusi, lai pamatotu šī pamata noraidīšanu.

151    Nīderlandes Karaliste uzskata, ka būtībā PVA pienākumi atbilst nosacījumiem, kam ir jāatbilst VTNP pienākumiem EKL 86. panta 2. punkta nozīmē.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

a)     Par Īrijas un VHI argumentu, kas attiecas uz pirmo pamatu, pieņemamību

152    Vispirms ir jāpārbauda prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru, ievērojot Reglamenta 116. panta 3. punktu, nepieņemami ir Īrijas un VHI argumenti, kas ir izteikti par pirmo pamatu, kurš ir balstīts uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu.

153    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Statūtu 40. panta ceturto daļu, kas Pirmās instances tiesai ir piemērojama saskaņā ar minēto Statūtu 53. pantu, pieteikumā par iestāšanos lietā iekļautie argumenti drīkst tikai pamatot viena lietas dalībnieka prasījumu. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 116. panta 3. punktu persona, kas iestājas lietā, pieņem lietu tādu, kāda tā ir iestāšanās laikā. Kaut arī šīs normas neliedz personai, kas iestājusies lietā, izteikt argumentus, kuri atšķiras no tiem, ko ir izteicis lietas dalībnieks, kuru tā atbalsta, tomēr pastāv nosacījums, ka šie argumenti nedrīkst mainīt strīda robežas un ka iestāšanās lietā mērķis joprojām ir atbalstīt lietas dalībnieka prasījumus (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 13. aprīļa spriedumu lietā T‑2/03 VereinfürKonsumenteninformation/Komisija, Krājums, II‑1121. lpp., 52. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā T‑237/02 TechnischeGlaswerkeIlmenau/Komisija, Krājums, II‑5131. lpp., 40. punkts).

154    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa secina, ka atbildētāja skaidri ir atteikusies sniegt aizstāvības argumentus attiecībā uz pirmo pamatu. Līdz ar to atliek vien secināt, ka, pirmkārt, pirmais pamats, ko ir norādījušas prasītājas, joprojām ietilpst šī strīda priekšmetā un, otrkārt, atbildētājas atteikšanās vien paust savu viedokli par šo pamatu nevar ierobežot šī strīda robežas. Turklāt, tā kā šī atteikšanās nebūt nav saistīta ar minētā pamata pamatotības atzīšanu, tā ir pamatota ar argumentu, ka šim pamatam nav nekādas nozīmes strīda iznākumā. Turklāt savai aizstāvībai attiecībā pret otro pamatu atbildētāja būtībā apstrīd argumentāciju, ko prasītājas ir paudušas, lai pamatotu pirmo pamatu, jo šī argumentācija attiecas gan uz EKL 86. panta 2. punkta, gan uz EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas kritērijiem, kuri ir precizēti šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark. Šajos apstākļos ar pirmo pamatu, kas liedz personām, kuras iestājušās lietā, paust argumentus, kas papildina atbildētājas paustos argumentus, strīda robežas šajā gadījumā netiek ierobežotas. Īrija un VHI pilnībā ir ievērojušas pirmā pamata robežas, paužot argumentus, kas attiecas uz četru kumulatīvu no šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark izrietošu kritēriju izpildi. Tāpat arī šie argumenti neietekmē atbildētājas prasījumus noraidīt šo prasību pilnībā, ko Īrija un VHI joprojām atbalsta.

155    Tomēr tiktāl, ciktāl Īrija saistībā ar pirmo pamatu cenšas apgalvot, ka RES nav saistīta ar valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, jo netiek nodoti valsts resursi (Tiesas 2001. gada 13. marta spriedums lietā C‑379/98 PreussenElektra, Recueil, I‑2099. lpp., 59.–61. punkts), šo argumentu nevar uzskatīt par pieņemamu, ievērojot Tiesas Statūtu 40. panta ceturto daļu, kas aplūkota kopā ar Reglamenta 116. panta 3. punktu. Kaut arī atbildētāja nav izteikusies par šo jautājumu savos procesuālajos rakstos, šis arguments ir pretrunā Apstrīdētā lēmuma 39. punktā izdarītajam secinājumam, ka RES faktiski ir saistīta ar valsts resursu nodošanu. Turklāt minēto secinājumu prasītājas nav aplūkojušas prasības pieteikumā. Kopā ar iebildumu rakstu prasības pieteikums nosaka strīda robežas, kas personām, kuras iestājas lietā, ir jāpieņem tādas, kādas tās ir iestāšanās laikā. Līdz ar to attiecīgais Īrijas arguments nav pieņemams, jo tas maina strīda priekšmetu šī sprieduma 153. punktā minētās judikatūras nozīmē. Tādējādi ir jāatzīst, ka atbilstoši prasītāju un atbildētājas vienotajam vērtējumam, RES ir sistēma, kas saistīta ar valsts resursu nodošanu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.

156    No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka, izņemot argumentu, kas ir pamatots ar valsts resursu nodošanas neesamību, Īrijas un VHI argumenti attiecībā uz pirmo pamatu ir pieņemami.

b)     Par spriedumā lietā Altmark paredzēto nosacījumu piemērojamību

157    Jāatgādina, ka pirmais pamats ir balstīts uz nosacījumiem, ko Tiesa ir norādījusi šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark, kurš tika pasludināts pēc tam, kad tika pieņemts Apstrīdētais lēmums un kura saturu līdz ar to Komisija nevarēja zināt lēmuma pieņemšanas brīdī. Apstrīdētajā lēmumā, lai pamatotu valsts atbalsta neesamību šajā gadījumā, Komisija galvenokārt ir pamatojusies uz šī sprieduma 41. punktā minēto spriedumu lietā Ferring (Apstrīdētā lēmuma 40. punkts).

158    Jāsecina, ka Tiesa nav ierobežojusi laikā šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark izdarīto secinājumu piemērojamību. Tā kā nepastāv šāds ierobežojums laikā, šie no EKL 87. panta 1. punkta interpretācijas izrietošie secinājumi līdz ar to ir pilnībā piemērojami šajā lietā pastāvošajai faktiskajai un juridiskajai situācijai, kas tika aplūkota Komisijā brīdī, kad tā pieņēma Apstrīdēto lēmumu.

159    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, interpretējot Kopienu tiesību normu, Tiesa tikai izskaidro un precizē tās nozīmi un piemērojamību, to, kā tā būtu jāizprot un jāpiemēro kopš tās stāšanās spēkā. No tā izriet, ka šādā veidā interpretētu normu var piemērot un tā ir jāpiemēro pat juridiskām attiecībām, kas radušās un izveidojušās pirms attiecīgā sprieduma, un tikai izņēmuma kārtā Tiesa var, piemērojot vispārējo tiesiskās drošības principu, kurš raksturīgs Kopienu tiesību sistēmai, būt spiesta ierobežot iespēju ikvienai ieinteresētai personai atsaukties uz tās interpretētu normu, lai apšaubītu juridiskās attiecības, kas nodibinātas labā ticībā. Šāds ierobežojums ir pieļaujams tikai pašā spriedumā, kurā tiek lemts par lūgto interpretāciju (šajā sakarā pēc analoģijas skat. Tiesas 2005. gada 15. marta spriedumu lietā C‑209/03 Bidar, Krājums, I‑2119. lpp., 66. un 67. punkts, un 2007. gada 6. marta spriedumu lietā C‑292/04 Meilicke u.c., Krājums, I‑1835. lpp., 34.–36. punkts un tajos minētā judikatūra). Pirmās instances tiesa uzskata, ka šie no judikatūras izrietošie apsvērumi, kas īpaši attiecas uz valsts tiesas pienākumu piemērot Kopienu tiesības, mutatismutandis ir piemērojami Kopienu iestādēm, ja tām ir jāīsteno Kopienu tiesību normas, kuras Tiesa vēlāk ir interpretējusi.

160    Tādējādi ir jānoskaidro, vai Apstrīdētais lēmums ir saderīgs ar šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētajiem kritērijiem, kuru piemērojamība, kā to atzīst arī prasītājas, un EKL 86. panta 2. punktā paredzēto kritēriju piemērojamība lielā mērā pārklājas, un kādā mērā tas ir saderīgs. Tomēr, ņemot vērā īpašo raksturu, kāds piemīt šajā gadījumā aplūkotajam VTNP uzdevumam, kas izpaužas kā pienākums visiem uzņēmumiem, kuri darbojas Īrijas PVA tirgū, izpildīt virkni pienākumu, kas Apstrīdētajā lēmumā atzīti par VTNP pienākumiem, un kas Kopienu tiesai vēl šobrīd nav zināms, šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētie kritēriji saskaņā ar to būtību un mērķi ir jāpiemēro atbilstoši šī gadījuma pazīmēm.

c)     Par VTNP uzdevuma spriedumā lietā Altmark paredzētā pirmā nosacījuma un EKL 86. panta 2. punkta nozīmē esamību

 i) Ievada apsvērums

161    Saskaņā ar šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark (89. punkts) paredzēto pirmo nosacījumu uzņēmumam, kas saņem atbalstu, faktiski ir jābūt uzliktam pienākumam izpildīt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus un šiem pienākumiem ir jābūt skaidri definētiem.

162    Lietas dalībnieki neapstrīd to, ka minētajā spriedumā paredzētais sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākuma jēdziens atbilst Apstrīdētajā lēmumā paredzētajam VTNP jēdzienam un ka tas neatšķiras no EKL 86. panta 2. punktā paredzētā jēdziena.

163    Attiecībā uz pirmo un otro pamatu prasītājas būtībā ir norādījušas, ka VTNP jēdziens ir konkrēts un objektīvs Kopienu tiesību jēdziens, kura ievērošana ir pakļauta Kopienu iestāžu pilnīgai kontrolei, kas nevar tikt deleģēta valsts iestādēm. Kaut arī dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz veidu, kādā tās vēlas nodrošināt un reglamentēt VTNP sniegšanu, minētā VTNP noteikšana ir atkarīga no vairākiem objektīviem kritērijiem, piemēram, pakalpojumu universālā rakstura un tā obligātā rakstura, kura esamība iestādēm ir jāpārbauda. Šajā gadījumā savukārt nepastāv apdrošinātājiem uzlikts pienākums vai pat uzdevums vispārējās interesēs sniegt dažus PVA pakalpojumus, un šie pakalpojumi nav pieejami visiem Īrijas iedzīvotājiem. PVA pakalpojumi ir tikai izvēles vai pat “luksusa” finanšu pakalpojumi un ar tiem nav paredzēts aizstāt valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu. Turklāt Apstrīdētajā lēmumā kā VTNP ir noteikti tikai PVA pienākumi, nevis paši PVA pakalpojumi. Kaut arī PVA pienākumi ir paredzēti vispārējās interesēs, tie ir tikai parasti tiesību aktos paredzēti pienākumi, kas attiecas uz PVA apdrošinātāju darbības veikšanu un kontroli, ar kuru saskaņā ar judikatūru un Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi nepietiek, lai tos kvalificētu par VTNP.

164    Atbildētāja, ko atbalsta Īrija, Nīderlandes Karaliste un VHI, apgalvo, ka VTNP definēšana ietilpst galvenokārt dalībvalstu kompetencē un diskrecionārajā varā un ka kontrole, kuru Kopienu iestādes ir pilnvarotas veikt šajā sakarā, ir ierobežota, ļaujot tām pārbaudīt tikai to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, kas šajā gadījumā nav pieļauta. Atbildētāja un Īrija apgalvo, ka PVA ir nozīmīgs Īrijas sociālās un veselības politikas instruments, un šī joma saskaņā ar EKL 152. pantu galvenokārt ietilpst dalībvalstu kompetencē, kā arī ir būtisks papildinājums valsts veselības apdrošināšanas sistēmai, kaut arī tā šo sistēmu neaizstāj. Šajā gadījumā pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, PVA pakalpojumi kopā ar PVA pienākumiem veido atbilstošos VTNP, kas ir paredzēti Apstrīdētajā lēmumā. PVA pienākumi, to skaitā brīva pievienošanās un kopējas cenas, garantē, ka PVA pakalpojumi ir pieejami ikvienam. Šajā sakarā pretēji prasītāju viedoklim nav nepieciešams, ka PVA pakalpojumi patiešām ir universāli un obligāti pakalpojumi, ka tie ir bez maksas vai ekonomiski pieejami visiem Īrijas iedzīvotājiem un ka tie aizvieto valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu. Turklāt Nīderlandes Karaliste uzskata, ka, ņemot vērā VTNP dinamisko jēdzienu, pietiek ar to, ka valsts visiem apdrošinātājiem izvirza konkrētas prasības, piemēram, PVA pienākumus, kuru ievērošana ir pakļauta atļauju izsniegšanas un kontroles sistēmai, lai tos varētu kvalificēt par VTNP pienākumiem. Tādējādi īpašu vai ekskluzīvu tiesību piešķiršana uzņēmumam nav vajadzīga.

 ii) Par VTNP uzdevuma jēdzienu un par pilnvarām definēt un kontrolēt VTNP

165    Jāsecina, ka Kopienu tiesībās un EK līguma konkurences tiesību normu piemērošanas nolūkā nepastāv ne skaidra un precīza VTNP uzdevuma jēdziena definīcija tiesību aktos, ne arī nostiprināta juridiska koncepcija, kas galīgi noteiktu nosacījumus, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai dalībvalsts varētu pamatoti atsaukties uz VTNP uzdevuma esamību un aizsardzību vai nu šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētā pirmā nosacījuma, vai arī EKL 86. panta 2. punkta nozīmē.

166    Attiecībā uz kompetenci noteikt VTNP uzdevuma raksturu un apmēru Līguma nozīmē, kā arī kontroles, kas Kopienu iestādēm jāveic šajā sakarā, apmēru no Paziņojuma par vispārējiem pakalpojumiem 22. punkta (skat. šī sprieduma 12. punktu) un Pirmās instances tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm ir plaša diskrecionārā vara noteikt, ko tās uzskata par VTNP, un ka šo pakalpojumu noteikšanu, kuru ir īstenojusi dalībvalsts, Komisija var apšaubīt tikai acīmredzamas kļūdas gadījumā (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu lietā T‑17/02 Olsen/Komisija, Krājums, II‑2031. lpp., 216. punkts un tajā minētā judikatūra).

167    Šo dalībvalsts prerogatīvu attiecībā uz VTNP definēšanu apstiprina gan tas, ka nepastāv īpaši Kopienai piešķirta kompetence, gan tas, ka Kopienu tiesībās nepastāv precīza un pilnīga VTNP jēdziena definīcija. VTNP uzdevuma rakstura un apmēra noteikšana īpašās darbības jomās, kas vai nu neietilpst Kopienas kompetencē EKL 5. panta pirmās daļas nozīmē, vai arī kurās Kopienai ir tikai ierobežota vai dalīta kompetence minētā panta otrās daļas nozīmē, principā paliek dalībvalstu ziņā. Kā uzsver atbildētāja un Īrija, veselības nozare ietilpst gandrīz ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē. Šajā nozarē Kopiena saskaņā ar EKL 152. panta 1. un 5. punktu var veikt tikai juridiski nesaistošas darbības, pilnībā ievērojot dalībvalstu pienākumus jomā, kas saistīta ar veselības un medicīniskās aprūpes pakalpojumu organizāciju un sniegšanu. No tā izriet, ka VTNP pienākumu noteikšana arī šajā kontekstā galvenokārt ietilpst dalībvalstu kompetencē. Šis kompetenču sadalījums turklāt ir vispārīgi atspoguļots EKL 16. pantā, saskaņā ar kuru, ņemot vērā vietu, kādu VTNP ieņem Eiropas Savienības kopējo vērtību vidū, kā arī nozīmi, kāda tiem ir Eiropas Savienības sociālās un teritoriālās kohēzijas sekmēšanā, Kopiena un tās dalībvalstis, ievērojot katra piešķirtās attiecīgās kompetences robežas un Līguma piemērošanas jomas robežas, rūpējas par to, ka šie VTNP darbojas, pamatojoties uz principiem un atbilstoši nosacījumiem, kas tām ļauj pildīt savus uzdevumus.

168    Šajā sakarā prasītājām nav pamata atsaukties uz šī sprieduma 100. punktā minēto 1985. gada 20. marta spriedumu lietā Itālija/Komisija (30. punkts), lai pierādītu, ka ir nepieciešama pilnīga Kopienu iestāžu kontrole par to, vai veselības nozarē pastāv VTNP uzdevums. No minētā sprieduma izriet, ka dalībvalsts pilnvaras rīkoties saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu un tādējādi tās pilnvaras definēt VTNP nav neierobežotas un nevar tikt īstenotas patvaļīgi tikai tāpēc, lai konkrētai nozarei, piemēram, telekomunikāciju nozarei, varētu nepiemērot konkurences tiesību normas.

169    Līdz ar to kontrole, ko Kopienu iestādēm ir tiesības veikt attiecībā uz dalībvalsts diskrecionārās varas īstenošanu, nosakot VTNP, ir ierobežota tādējādi, ka tās var pārbaudīt tikai to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Apstrīdētajā lēmumā (44. punkts) Komisija ir veikusi tieši šo kontroli, pārbaudot, vai Īrijas vērtējumā attiecībā uz VTNP uzdevuma esamību, kā arī PVA pienākumu kā VTNP pienākumu kvalifikāciju bija pieļauta acīmredzama kļūda (Apstrīdētā lēmuma 44. punkts).

170    Tādējādi iebildumam, kas ir pamatots ar to, ka Īrijas iestādēm ir prettiesiski deleģētas tiesības definēt attiecīgo VTNP, un uz to, ka nepastāv pilnīga kontrole pār minēto iestāžu vērtējumu, ņemot vērā objektīvu un konkrētu VTNP definīciju Kopienu tiesībās, nevar piekrist.

 iii) Par VTNP uzdevuma esamību šajā gadījumā

 1) Par pierādīšanas pienākuma sadali

171    Jānoskaidro, vai Komisijai Apstrīdētajā lēmumā bija pamats uzskatīt, ka Īrijas paziņotie pasākumi ir saistīti ar VTNP uzdevumu gan šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētā pirmā nosacījuma, gan arī EKL 86. panta 2. punkta nozīmē.

172    Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka pat tad, ja dalībvalstij ir piešķirta plaša diskrecionārā vara, lai noteiktu, ko tā uzskata par VTNP, tas – gadījumā, ja dalībvalsts atsaucas uz VTNP uzdevuma esamību un aizsardzības nepieciešamību, – neatbrīvo dalībvalsti no pienākuma parūpēties, lai VTNP atbilstu dažiem obligātajiem kritērijiem, kas ir kopīgi visiem VTNP EK līguma nozīmē un kas ir precizēti judikatūrā, un pierādīt, ka šie kritēriji ir ievēroti šajā gadījumā. Runa ir par publiskās varas akta esamību, kas attiecīgajiem uzņēmumiem uzdod veikt VTNP uzdevumu, kā arī šī uzdevuma universālo un obligāto raksturu. Pretējā gadījumā, ja dalībvalstij nav pierādījumu, ka šie kritēriji ir izpildīti, vai ja tie nav izpildīti, var uzskatīt, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, par kuru Komisijai ir jānosaka sods, jo citādi tā pati var pieļaut acīmredzamu kļūdu. Turklāt no judikatūras, kas attiecas uz EKL 86. panta 2. punktu, izriet, ka dalībvalstij ir jānorāda iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka attiecīgais pakalpojums tā īpašā rakstura dēļ ir jākvalificē kā VTNP un jānošķir no citas ekonomiskas darbības (šajā sakarā skat. šī sprieduma 97. punktā minēto spriedumu lietā MerciConvenzionaliPortodiGenova, 27. punkts, un 131. punktā minēto spriedumu lietā Enirisorse, 33. un 34. punkts). Ja šāda pamatojuma nav, Kopienu iestādes ne atbilstoši šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētajam pirmajam nosacījumam, ne EKL 86. panta 2. punktam nevar veikt nekādu kontroli attiecībā uz acīmredzamu kļūdu, ko ir pieļāvusi dalībvalsts, īstenojot savu diskrecionāro varu.

173    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizskata iebildumi, ko prasītājas ir izteikušas, lai pierādītu, ka šajā gadījumā Komisija nepamatoti ir atzinusi VTNP uzdevuma esamību.

 2) Par attiecīgā VTNP uzdevuma identitāti un raksturu

174    Šajā gadījumā lietas dalībnieču viedoklis atšķiras jautājumā par VTNP uzdevuma identitāti un raksturu, kas veido Apstrīdētā lēmuma un tādējādi paziņotā pasākuma priekšmetu. Prasītājas būtībā apgalvo, ka Apstrīdētajā lēmumā ir paredzēti tikai PVA pienākumi, kuru kvalificēšanu par VTNP pienākumiem Komisija ir atzinusi. Savukārt minētajā lēmumā nav aplūkots tas, vai PVA pakalpojumi kā tādi veido VTNP, kas katrā ziņā tā nav (skat. šī sprieduma 110. punktu). Atbildētāja un Īrija pārmet, ka, ņemot vērā nesaraujamo saikni starp PVA pakalpojumiem un PVA pienākumiem, kas nosaka minēto pakalpojumu sniegšanu, Apstrīdētajā lēmumā, PVA pienākumus kvalificējot kā VTNP pienākumus, noteikti ir atzīts arī pašiem PVA pakalpojumiem piemītošais VTNP raksturs.

175    Apstrīdētā lēmumā 41.–49. punktā ar virsrakstu “Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumi” patiešām galvenokārt ir aplūkoti PVA pienākumi, proti, kopējas cenas, brīva pievienošanās, mūža apdrošināšana un minimālie pakalpojumi, paskaidrojot iemeslus, kuru dēļ tie ir jākvalificē kā VTNP pienākumi. Kaut arī Apstrīdētajā lēmumā nav skaidri lemts par to, vai paši PVA pakalpojumi vai Īrijas PVA sistēma vispārīgi pārstāv arī VTNP, minētā lēmuma 41. un 47. punktā ir atzīts, ka “[PVA] pakalpojumu mērķis ir nodrošināt ar vispārējām interesēm saistīta uzdevuma izpildi, proti, ikvienai personai, kas dzīvo Īrijā, nodrošināt konkrētus PVA [pakalpojumus] par samērīgu cenu un ar līdzvērtīgiem kvalitātes nosacījumiem”. Turklāt Apstrīdētā lēmuma 48. punktā Komisija ir secinājusi, ka Īrijas iestādes nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu, “savā VTNP jēdzienā iekļaujot pakalpojumus, kas pārsniedz tos, kurus piedāvā pamata sociālā nodrošinājuma sistēma”. Šie secinājumi apstiprina, ka Apstrīdētajā lēmumā Komisija vismaz netieši ir arī atzinusi, ka PVA pakalpojumiem piemīt VTNP raksturs. Katrā ziņā, ņemot vērā nesaraujamo saikni starp PVA pienākumiem un PVA pakalpojumiem, Komisija nevarēja vērtēt tikai PVA pienākumus, neņemot vērā arī PVA pakalpojumus, kas veido to priekšmetu un kuru sniegšana ir pakļauta minēto pienākumu izpildei.

176    Tādējādi pretēji prasītāju viedoklim Apstrīdētajā lēmumā ir atzīts gan tas, ka PVA pienākumi veido VTNP pienākumu, gan tas, ka PVA pakalpojumi ir saistīti ar VTNP uzdevumu.

 3) Par atšķirību starp uzņēmumu darbības reglamentēšanu un VTNP uzdevuma, kas piešķirts ar publiskās varas aktu, esamību

177    Prasītājas apstrīd VTNP uzdevuma esamību, uzskatot, ka attiecīgie tiesību akti visu PVA apdrošinātāju darbībai tikai izvirza “parastus” atbilstošus pienākumus, kas nenozīmē īpaša publiskās varas aktā noteikta uzdevuma uzdošanu.

178    Pirmkārt, kā tas izriet no judikatūras, attiecīgā pakalpojuma sniegšanai pēc definīcijas ir jābūt saistītai ar vispārējām vai publiskām interesēm. Tāpēc VTNP atšķiras no pakalpojumiem, kas saistīti ar privātām interesēm, pat ja šīs intereses var būt vairāk vai mazāk kolektīvas vai tādas, ko valsts atzinusi par leģitīmām vai labvēlīgām (šajā sakarā skat. šī sprieduma 97. punktā minēto spriedumu lietā Züchner, 7. punkts, un 98. punktā minēto spriedumu lietā GVL/Komisija, 31. un 32. punkts). Turklāt, kā uzsver prasītājas, vispārējas vai publiskas intereses, uz kurām atsaucas dalībvalsts, nedrīkst būt saistītas tikai ar vajadzību attiecīgo tirgu pakļaut konkrētām normām vai attiecīgo uzņēmumu komercdarbību pakļaut valsts atļaujai. Tas vien, ka valsts likumdevējs vispārējās interesēs plašākā nozīmē paredz dažas normas par atļauju sniegšanu, darbību vai kontroli attiecībā uz visiem kādas nozares uzņēmumiem, principā nerada VTNP uzdevumu (šajā sakarā skat. šī sprieduma 98. punktā minēto spriedumu lietā GVL/Komisija, 32. punkts, un 98. punktā minēto spriedumu lietā GB‑Inno‑BM, 22. punkts).

179    Savukārt VTNP uzdevuma atzīšana nebūt nenozīmē, ka uzņēmumam, kam dots šis uzdevums, ir piešķirtas ekskluzīvas vai īpašas tiesības tā izpildei. Aplūkojot vienlaicīgi EKL 86. panta 1. un 2. punktu, jāsecina, ka ir jānošķir, pirmkārt, īpašas vai ekskluzīvas tiesības, kas piešķirtas kādam uzņēmumam, un, otrkārt, VTNP uzdevums, kurš attiecīgā gadījumā ir saistīts ar šīm tiesībām (šajā sakarā skat. šī sprieduma 97. punktā minēto spriedumu lietā MerciConvenzionaliPortodiGenova, 9. un 27. punkts, 97. punktā minēto spriedumu lietā Almelo, 46.–50. punkts, un 101. punktā minēto spriedumu lietā Albany, 98. un 104.–111. punkts). Īpašu vai ekskluzīvu tiesību piešķiršana kādam uzņēmumam ir tikai iespējami attaisnots instruments, kas ļauj šim uzņēmumam veikt VTNP uzdevumu. Tādējādi, kā norāda Nīderlandes Karaliste, nav nepareizs Komisijas secinājums, kas izdarīts Apstrīdētā lēmuma 47. punktā, kurā ir norāde uz Paziņojuma par vispārējiem pakalpojumiem 14. un 15. punktu un saskaņā ar kuru VTNP uzdevuma noteikšana var izpausties arī kā pienākums, kas uzlikts vairākiem vai pat visiem uzņēmumiem, kuri darbojas tajā pašā tirgū (attiecībā uz VTNP uzdevumu, kas uzdots atbilstoši neekskluzīvai publisko tiesību koncesijai, skat. šī sprieduma 97. punktā minēto spriedumu lietā Almelo, 47. punkts).

180    Tādējādi prasītāju argumentam, ka VTNP uzdevuma esamība nav iespējama tāpēc, ka visiem PVA apdrošinātājiem ir uzlikti zināmi pienākumi, nevar piekrist.

181    Otrkārt, ir jāatgādina, ka būtībā gan šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētais pirmais nosacījums, gan EKL 86. panta 2. punkta formulējums norāda uz prasību, ka attiecīgajam uzņēmumam ir jābūt ar publiskās varas aktu uzdotam VTNP uzdevumam un ka tajā ir skaidri jābūt noteiktiem attiecīgiem VTNP pienākumiem (šajā sakarā skat. šī sprieduma 97. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Züchner, 7. punkts; 1989. gada 11. aprīļa spriedumu lietā 66/86 AhmedSaeedFlugreisen, Recueil, 803. lpp., 55. punkts; šī sprieduma 97. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā GT‑Link, 51. punkts, un 89. punktā minēto spriedumu lietā Altmark, 89. punkts; šī sprieduma 166. punktā minēto spriedumu lietā Olsen/Komisija, 186. punkts).

182    Šajā gadījumā pretēji prasītāju apgalvojumam attiecīgie Īrijas tiesību akti nav parasts tiesiskais regulējums vai atļaujas sniegšana, kas attiecas uz PVA apdrošinātāju darbību, bet ir kvalificējami kā publiskās varas akts, ar kuru izveido un nosaka īpašu uzdevumu, ko veido PVA pakalpojumu sniegšana, ievērojot PVA pienākumus. 1994 HealthInsuranceAct 7.–10. pants, kuros jaunākie grozījumi izdarīti ar 2001 HealthInsuranceAct, kā arī 1996 HealthInsuranceRegulations (skat. šī sprieduma 16. punktu), sīki nosaka PVA pienākumus, piemēram, kopējas cenas, brīvu pievienošanos, mūža apdrošināšanu un minimālos pakalpojumus, kas attiecas uz visiem PVA apdrošinātājiem šo tiesību aktu nozīmē. Turklāt ar norādīto mērķi kalpot vispārējām interesēm, pašreiz apmēram pusei Īrijas iedzīvotāju ļaujot izmantot alternatīvu apdrošināšanu saistībā ar konkrētu veselības aprūpi, it īpaši slimnīcas aprūpi, iepriekš minētie PVA pienākumi ierobežo PVA apdrošinātāju komerciālo brīvību tādā mērā, kas būtiski pārsniedz parastos atļaujas izsniegšanas nosacījumus darbības veikšanai īpašā nozarē (skat. šī sprieduma 191. un turpmākos punktus).

183    Tāpat arī Pirmās instances tiesa uzskata, ka šie tiesību akti atbilst nosacījumam par skaidru un precīzu attiecīgo VTNP pienākumu definīciju šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark (89. punkts) paredzētā pirmā nosacījuma nozīmē, ko prasītājas neapstrīd. Turklāt, ņemot vērā, ka Īrijas izvēlētā sistēma neparedz ekskluzīvu vai īpašu tiesību piešķiršanu, bet to, ka šo uzdevumu izpilda visi uzņēmumi, kuri darbojas Īrijas PVA tirgū, kas ir iespējama dalībvalsts izvēle (skat. šī sprieduma 179. punktu), pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo prasītājas, nevar pieprasīt, lai ikvienam uzņēmumam, uz kuru attiecas PVA pienākumi, minētais uzdevums būtu noteikts atsevišķi ar individuālu aktu vai pilnvarojumu.

184    Tādējādi ir jānoraida iebildums, ka PVA apdrošinātāju darbībai ir noteikti “parasti” atbilstoši pienākumi un ka nepastāv publiskas varas akts, ar kuru tiek izveidots un piešķirts VTNP uzdevums.

 4) Par pakalpojumu, kas saistīti ar VTNP uzdevumu, universālo un obligāto raksturu

185    Prasītājas atsaucas uz to, ka PVA pakalpojumiem nepiemīt universāls un obligāts raksturs, lai secinātu, ka šajā gadījumā nepastāv VTNP uzdevums.

 Vispārīgi apsvērumi

186    Attiecībā uz PVA pakalpojumu universālo raksturu vispirms ir jāsecina, ka pretēji prasītāju izteiktajam apgalvojumam no Kopienu tiesībām neizriet, ka, lai pakalpojumu varētu atzīt par VTNP, attiecīgajam pakalpojumam ir jābūt universālam pakalpojumam burtiskā nozīmē, piemēram, valsts sociālā nodrošinājuma sistēmai. Universālā pakalpojuma jēdziens Kopienu tiesību nozīmē nav saistīts ar to, ka attiecīgajam pakalpojumam ir jāatbilst vajadzībai, kas kopīga visiem iedzīvotājiem, vai tas ir jāsniedz visā teritorijā (šajā sakarā skat. šī sprieduma 181. punktā minēto spriedumu lietā AhmedSaeedFlugreisen, 55. punkts, 97. punktā minēto spriedumu lietā CorsicaFerriesFrance, 45. punkts, un 166. punktā minēto spriedumu lietā Olsen/Komisija, 186. un turpmākie punkti). Kā ir noteikts Apstrīdētā lēmuma 47. punktā, kurā ir norāde uz Paziņojuma par vispārējiem pakalpojumiem 14. punktu, kaut arī šīs pazīmes atbilst klasisko un dalībvalstīs visizplatītāko VTNP tipam, tas neizslēdz iespēju, ka pastāv arī citu veidu atzīti VTNP, ko dalībvalstis var brīvi izvēlēties izveidot, īstenojot savu diskrecionāro varu.

187    Tādējādi tas, ka attiecīgajiem VTNP pienākumiem ir ierobežota teritoriālā vai materiālā piemērojamība vai ka attiecīgos pakalpojumus saņem tikai salīdzinoši neliela personu grupa, nebūt neliek apšaubīt VTNP uzdevuma universālo raksturu Kopienu tiesību nozīmē. No tā izriet, ka prasītāju šaurā izpratne par VTNP universālo raksturu, kas pamatota ar dažiem Komisijas ziņojumiem vai dokumentiem, kuru saturs turklāt nav juridiski saistošs, nav saderīgs ar diskrecionārā varas apmēru, kas dalībvalstīm ir piešķirta, lai noteiktu VTNP uzdevumu. Līdz ar to šis arguments ir jānoraida kā nepamatots.

188    Attiecībā uz argumentu, ka PVA pakalpojumi ir tikai izvēles vai pat “luksusa” finanšu pakalpojumi, kuru mērķis ir garantēt papildu apdrošināšanu salīdzinājumā ar obligātajiem universālajiem pakalpojumiem, ko paredz valsts veselības apdrošināšanas sistēma, ir jānorāda, ka attiecīgā pakalpojuma obligātais raksturs ir galvenais nosacījums VTNP uzdevuma pastāvēšanai Kopienu tiesību nozīmē. Šis obligātais raksturs ir jāsaprot tā, ka uzņēmumiem, kam VTNP uzdevums ir dots ar publiskās varas aktu, principā ir pienākums piedāvāt attiecīgo pakalpojumi tirgū, ievērojot VTNP pienākumus, kuri reglamentē minētā pakalpojuma sniegšanu. No uzņēmuma, kam ir dots VTNP uzdevums, viedokļa šo obligāto raksturu – kas pats par sevi ir pretrunā komerciālajai brīvībai un brīvas konkurences principam – it īpaši ekskluzīvu vai īpašu tiesību piešķiršanas gadījumā var veidot pienākums veikt konkrētu komercdarbību neatkarīgi no izmaksām, kas ar to ir saistītas (šajā sakarā skat. arī Paziņojuma par vispārējiem pakalpojumiem 14. punktu). Šādā gadījumā šis pienākums ir ekvivalents VTNP uzdevuma un tirgus stāvokļa aizsardzībai, kas ir noteikta ar aktu, ar kuru ir piešķirts šis uzdevums. Nepastāvot ekskluzīvām vai īpašām tiesībām, VTNP uzdevuma obligātais raksturs var izpausties kā publiskās varas aktā paredzēts attiecīgā uzņēmuma pienākums piedāvāt konkrētus pakalpojumus visiem pilsoņiem, kas to lūdz (šajā sakarā skat. arī Paziņojuma par vispārējiem pakalpojumiem 15. punktu).

189    Tomēr pretēji prasītāju viedoklim VTNP uzdevuma saistošais raksturs nenozīmē, ka valsts iestādes uzliek attiecīgajam uzņēmumam pienākumu sniegt pakalpojumu, kura saturs ir skaidri noteikts iepriekš, kā tas ir VHI piedāvātā P plāna gadījumā (skat. šī sprieduma 14. punktu). VTNP uzdevuma obligātais raksturs neizslēdz, ka pastāv zināma rīcības brīvība, kas piešķirta uzņēmumam tirgū, ieskaitot sniedzamo pakalpojumu saturu un cenu noteikšanu. Šajos apstākļos tiek garantēta minimālā uzņēmumu rīcības brīvība un tādējādi minimālā konkurence, kas saistīta ar attiecīgo pakalpojumu kvalitāti un saturu, kas Kopienas interesēs var ierobežot konkurences ierobežojumu piemērojamību, kuri vispārīgi izriet no VTNP uzdevuma došanas, kas neietekmē šī uzdevuma mērķus.

190    No tā izriet, ka, nepastāvot ekskluzīvām vai īpašām tiesībām, lai uzskatītu, ka pakalpojums ir obligāts, pietiek ar to, ka uzņēmumam, kam ir dots šāds uzdevums, ir uzlikts pienākums sniegt šo pakalpojumu ikvienam lietotājam, kurš to lūdz. Citiem vārdiem sakot, pakalpojuma obligātais raksturs un līdz ar to VTNP uzdevuma esamība ir pierādīta, ja pakalpojumu sniedzējam ir uzlikts pienākums uzņemties saistības saskaņā ar nemainīgiem nosacījumiem, nepastāvot iespējai izslēgt otru līgumslēdzēju pusi. Šis pēdējais apstāklis ļauj nošķirt ar VTNP uzdevumu saistītu pakalpojumu no ikviena cita tirgū sniegta pakalpojuma un tādējādi no ikvienas citas darbības, kas tiek veikta pilnībā brīvi (šajā sakarā skat. šī sprieduma 97. punktā minētos spriedumus lietā GT‑Link, 53. punkts, un lietā MerciConvenzionaliPortodiGenova, 27. punkts).

 Piemērošana šai lietai

191    Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa uzskata, ka vienlaikus no dažādiem PVA pienākumiem, kas uzlikti visiem Īrijas PVA apdrošinātājiem, proti, pienākumiem, kuri saistīti ar brīvu pievienošanos, kopējām cenām, mūža apdrošināšanu un minimālajiem pakalpojumiem, izriet, ka PVA pakalpojumi ir jāuzskata par obligātiem pakalpojumiem.

192    Ar pienākumu, kas attiecas uz brīvu pievienošanos (grozītā 1994 HealthInsuranceAct 8. pants), proti, PVA apdrošinātāja pienākumu piedāvāt PVA līgumu ikvienai personai, kas to lūdz, neatkarīgi no tās vecuma, dzimuma vai tās veselības stāvokļa, pietiek, lai atzītu, ka attiecīgajiem PVA pakalpojumiem piemīt obligāts raksturs. Šo obligāto raksturu pastiprina tas, ka pienākums uzņemties saistības ir saistīts ar citām saistībām, kas ierobežo PVA apdrošinātāju komerciālo brīvību, lai noteiktu PVA līgumu saturu, proti, pienākumiem, kuri attiecas uz kopējām cenām, mūža apdrošināšanu un minimālajiem pakalpojumiem.

193    Atbilstoši pienākumam noteikt kopējas cenas, ja PVA apdrošinātājs tirgū piedāvā PVA programmu, tam ir pienākums sniegt attiecīgos PVA pakalpojumus par vienotām cenām neatkarīgi no apdrošinātā personīgās situācijas, veselības stāvokļa izmaiņām un atmaksāšanas pieteikumu biežuma (grozītā 1994 HealthInsuranceAct 7. pants). Turklāt, tā kā pastāv pienākums nodrošināt mūža apdrošināšanu, pēc tam, kad apdrošinātais ir izvēlējies šādu apdrošināšanu, PVA apdrošinātājs nevar vienpusēji izbeigt PVA līgumu un nevar arī atteikties to atjaunot, ja apdrošinātais to lūdz (grozītā 1994 HealthInsuranceAct 9. pants). Visbeidzot ir jānorāda, ka normas par minimālajiem pakalpojumiem paredz, ka izmaksas par veselības aprūpi, uz kuru attiecas PVA līgums, ir jāatlīdzina, ievērojot radušos izmaksu summas un minimālo procentuālo daļu (grozītā 1994 HealthInsuranceAct 10. pants kopā ar tiesisko regulējumu par minimālajiem pakalpojumiem).

194    Šajā sakarā prasītājas ir norādījušas, ka ar pienākumu sniegt minimālos pakalpojumus nepietiek, lai atzītu, ka pastāv VTNP uzdevums, jo šādā veidā noteikts izmaksu segšanas apmērs ir tik neliels, ka faktiski šo apmēru pārāk lielā mērā pārsniegs pat viskoncentrētākās apdrošināšanas polises, kas ir pieejamas tirgū, piemēram, VHI piedāvātais A plāns. Ar šo argumentu nevar apšaubīt to prasību obligāto raksturu, kas PVA apdrošinātājiem ir noteiktas atbilstoši PVA pienākumiem. Pirmkārt, tajā nav ņemts vērā, ka VTNP uzdevuma obligātais raksturs nenozīmē, ka ar likumu ir jāpieprasa un jānosaka īpaša pakalpojuma sniegšana, liedzot attiecīgam uzņēmumam jebkādu komerciālu brīvību (skat. šī sprieduma 188. punktu). Otrkārt, tirgū iedibinātā tirdzniecības prakse, pat ja tā vispārīgi norāda uz pakalpojumiem, kas pārsniedz paredzētos minimālos pakalpojumus, nevar likt apšaubīt to, ka minimālo pakalpojumu sniegšana ir likumīgs pienākums, kurš ikvienam PVA apdrošinātājam ir jāievēro jebkuros apstākļos.

195    PVA pakalpojumu atzīšana par universāliem un obligātiem pakalpojumiem netiek apšaubīta arī ar argumentu, ka minētie pakalpojumi ir izvēles pakalpojumi tādā ziņā, ka to sniegšana ir atstāta gan apdrošinātāju, gan apdrošināto brīvā izvēlē un ka tādējādi šie pakalpojumi neaizstāj universālos pakalpojumus vai sociālā nodrošinājuma pamatpakalpojumus. Otrkārt, VTNP uzdevuma obligāto raksturu neliedz atzīt tas, ka patērētāji var izvēlēties nelūgt sniegt attiecīgos pakalpojumus, ja dalībvalsts uzskata, ka vispārēju sociālās un veselības politikas apsvērumu dēļ minētais pakalpojums atbilst lielas iedzīvotāju daļas – šajā gadījumā pašreiz apmēram 50 % no Īrijas iedzīvotājiem – faktiskajām vajadzībām un tādējādi to dara pieejamu, minētā pakalpojuma sniedzējam nosakot pienākumu noslēgt līgumus. VTNP universālais un obligātais raksturs nav atkarīgs no abpusēja pienākuma noslēgt līgumu, proti, šajā gadījumā obligāti uzņemt jaunus PVA dalībniekus. Kā replikas 29. punktā ir atzinušas pašas prasītājas, šī sprieduma 101. punktā minētais spriedums lietā Albany (98. un turpmākie punkti) nemudina veikt citu interpretāciju, ņemot vērā, ka obligāta uzņemšana papildu pensiju sistēmā, kas ir šīs lietas pamatā, katrā ziņā nebija noteicošā, lai Tiesa atzītu, ka minētā sistēma ir saistīta ar VTNP uzdevumu.

196    Otrkārt, ņemot vērā raksturu, kāds piemīt attiecīgajam VTNP uzdevumam, kas pamatots ar PVA pienākumiem, kuri noteikti visiem PVA apdrošinātājiem un kuri nav saistīti ar īpašām vai ekskluzīvām tiesībām, iespēja, ka apdrošinātājs varētu brīvprātīgi aiziet no Īrijas PVA tirgus, neļauj apšaubīt attiecīgā PVA pakalpojuma sniegšanas ilglaicīgumu un tādējādi tā universālo raksturu un pieejamību. Tādējādi, ņemot vērā, ka PVA apdrošinātājiem, kas nolēmuši piedāvāt tirgū apdrošināšanas pakalpojumus, pilnībā ir jāievēro attiecīgie PVA pienākumi, PVA apdrošinātāja vienīgā iespēja pilnībā atteikties sniegt PVA pakalpojumus vai pamest tirgu nevar ietekmēt minēto pakalpojumu universālo un obligāto raksturu.

197    Prasītājas turklāt norāda, ka PVA pakalpojumu universālais un obligātais raksturs ir pretrunā dažādiem likumā paredzētiem izņēmumiem, kas attiecas uz pienākumu nodrošināt brīvu pievienošanos [grozītā 1994 HealthInsuranceAct 8. pants kopā ar HealthInsuranceAct, 1994 (OpenEnrolment) Regulations1996]. PVA apdrošinātāji var atteikties apdrošināt personas, kas ir 65 gadus vecas vai vecākas un kas vēlas pirmoreiz pievienoties PVA programmai [HealthInsuranceAct, 1994 (OpenEnrolment) Regulations1996 6. pants]. Personām līdz 65 gadu vecumam PVA apdrošinātāji pēc pievienošanās PVA programmai var noteikt sākotnējās gaidīšanas periodus, kas attiecas uz atmaksāšanas pieteikumiem un kas principā ilgst 26 nedēļas personām, kuras ir sasniegušas vismaz 55 gadu vecumu, un – 52 nedēļas personām, kuras ir sasniegušas 55 līdz 65 gadu vecumu [HealthInsuranceAct, 1994 (OpenEnrolment) Regulations1996 7. pants]. Ja personām, kas jau ir saslimušas, ir tiesības noslēgt apdrošināšanu, tām atkarībā no vecuma var noteikt piecus līdz desmit gadus ilgus gaidīšanas periodus dažu veselības aprūpes pakalpojumu izmaksu atlīdzināšanai [HealthInsuranceAct, 1994 (OpenEnrolment) Regulations1996 8. pants]. Šajā sakarā atbildētāja un Īrija būtībā ir atbildējušas, ka, pirmkārt, šie izņēmumi būtiski nesamazina pienākuma nodrošināt brīvu pievienošanos faktisko piemērošanas jomu un ka, otrkārt, tie katrā ziņā ir leģitīmi un objektīvi pamatoti pasākumi, lai Īrijas PVA tirgu, kurā ir noteikti PVA pienākumi, aizsargātu pret nepareizu darbību un ļaunprātīgu rīcību.

198    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa uzskata, ka, pat tad, ja pieņem, ka tādu personu izslēgšana, kas ir vecākas par 65 gadiem un nekad nav bijušas PVA programmas dalībnieces, – izslēgšana, kas paredzēta Īrijas tiesību aktos Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā, – teorētiski, kā to norāda prasītājas, var skart 8 % no Īrijas iedzīvotājiem, šī izņēmuma nozīme faktiski ir neliela. Pirmkārt, kā to uzsver atbildētāja, šis izņēmums nav piemērojams personām, kas jau ir pievienojušās vai ir bijušas PVA dalībnieces un kas vēlas atjaunot šādu dalību. Otrkārt, prasītājas nav apstrīdējušas atbildētājas un Īrijas apgalvojumu, ka, ņemot vērā PVA pastāvēšanu Īrijā kopš 1957. gada, ir vērojama parasta tendence pirmoreiz iegādāties PVA polisi daudz mazākā vecumā nekā agrāk vēl jo vairāk tāpēc, ka sākotnējās gaidīšanas periodi, kas pieaug atkarībā no vecuma, ir papildu pamudinājums to darīt. Šajos apstākļos var gaidīt, ka to personu skaits, kas šādā veidā tiek izslēgtas no PVA, samazinās. Līdz ar to nav ticams, ka faktiski lielu skaitu personu nākotnē ietekmēs iespēja, ka viņām varētu tikt atteikta pievienošanās apdrošināšanas shēmai, sākot no 65 gada vecuma. Katrā ziņā Pirmās instances tiesa uzskata, ka šis nelielais ierobežojums neļauj apšaubīt to, ka brīva pievienošanās garantē brīvu piekļuvi PVA visiem Īrijas iedzīvotājiem.

199    Attiecībā uz sākotnējās gaidīšanas periodiem atbildētāja un Īrija, prasītājām pret to faktiski neiebilstot, ir norādījušas, ka, kaut arī šie periodi uz laiku ierobežo piekļuvi PVA programmai, tie ir būtiski un leģitīmi pasākumi, kuru mērķis ir novērst ļaunprātīgu rīcību ar mērķi iegūt tikai pagaidu izmaksu atlīdzināšanu, lai ātri izārstētos, pirms tam neveicot prēmiju iemaksas PVA sistēmā atbilstoši kopējām cenām. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka kopēju cenu mērķis, kā norāda atbildētāja un Īrija, ir, izmantojot vienotas prēmijas par identisku apdrošināšanu, garantēt (skat. šī sprieduma 192. punktu) līdzīgu to izmaksu sadali, kas radušās visu ikvienas paaudzes apdrošināto veselības aprūpes rezultātā. Tādējādi kopēju cenu tāpat kā brīvas pievienošanās mērķis visbeidzot ir nodrošināt risku apkopošanu, kā arī paaudžu solidaritāti, un šo mērķu izvēli, ko izdarījusi dalībvalsts, ņemot vērā EKL 16. un 152. pantu, nevar apšaubīt Kopienu iestādes (skat. šī sprieduma 167. punkts).

200    Pirmās instances tiesa atzīst kā ticamu to, ka iepriekš aprakstītā prakse var apdraudēt šo mērķi. Turklāt, kā to norāda atbildētāja, gaidīšanas periodu neesamības rezultātā PVA apdrošinātājiem, kuru saņemto atmaksāšanas pieteikumu skaits būtu palielinājies, būtu jāpaaugstina apdrošināšanas prēmijas, lai segtu no tā izrietošās papildu izmaksas, kas kaitētu visiem apdrošinātajiem. Šādas sekas būtu pretrunā mērķim PVA programmas pieejamību garantēt visiem apdrošinātajiem – mērķim, kas izvirzīts arī kopējām cenām. Šajos apstākļos Pirmās instances tiesa atzīst, ka sākotnējās gaidīšanas periodi ir raksturīgi PVA tirgum, kurā pastāv brīva pievienošanās un kopējas cenas, un ka tie ir piemērots līdzeklis, lai saskaņotu PVA pakalpojuma pieejamību un universālo raksturu, jo tie ļauj novērst to, ka paaudžu solidaritāti ļaunprātīgi izmanto personas, kas novilcina savu pievienošanos PVA līdz brīdim, kad tām ir būtiski nepieciešama aprūpe.

201    No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pienākumi nodrošināt brīvu pievienošanos, kopējas cenas, mūža apdrošināšanu un minimālos pakalpojumus vienlaicīgi var garantēt Īrijas iedzīvotājiem plašu un vieglu piekļuvi PVA pakalpojumiem, kas pamato to atzīšanu par universāliem pakalpojumiem Kopienu tiesību nozīmē. Nevar piekrist prasītāju argumentam, ka, lai gan ir apdrošināšanas prēmiju savstarpēja saistība, kas izriet no kopējām cenām, PVA pakalpojumi nav universāli, jo nav pieņemami visiem Īrijas iedzīvotāju sociālajiem slāņiem. Pirmkārt, kā ir norādīts šī sprieduma 186. punktā, universāla rakstura kritērijs nav saistīts ar prasību, ka pakalpojumus faktiski izmanto vai var izmantot visi iedzīvotāji. Otrkārt, tas, ka apmēram 50 % no Īrijas iedzīvotājiem ir pievienojušies kādai PVA programmai, norāda, ka PVA pakalpojumi katrā ziņā atbilst ļoti būtiskam pieprasījumam Īrijas PVA tirgū un ka tie būtiski veicina sociālā nodrošinājuma sistēmas pareizu darbību Īrijā plašākā nozīmē. Treškārt, šajā argumentā nav ņemts vērā, kā prasītājas pašas to atzīst, ka PVA pakalpojumi, kas ir pieejami Īrijas PVA tirgū, iedalās dažādās apdrošināšanas programmās, pie kurām pieskaitāma pamata apdrošināšana, vidējās klases apdrošināšana un “luksusa” apdrošināšana, kas tiek piedāvāta par dažādām cenām un kas atbilst dažādām apdrošināto prasībām.

202    Šajā kontekstā tas, ka PVA pakalpojumu cenas nav ne reglamentētas, ne limitētas, neietekmē arī to universālo raksturu. Kaut arī, nepastāvot regulējumam attiecībā uz PVA programmas prēmijām, šādas apdrošināšanas programmas cenu līmeni principā nosaka tirgus faktori, atliek secināt, ka, ņemot vērā pienākumu noteikt kopējas cenas, noteiktās cenas ir vienādotas un ir piemērojamas visiem PVA līgumiem, kas nodrošina identisku apdrošināšanu neatkarīgi no apdrošināto vecuma, dzimuma un veselības stāvokļa. Cenu vienādošanas dēļ, kā arī ar cenām saistītās konkurences dēļ dažādu PVA apdrošinātāju starpā, kas ir pakļauti PVA pienākumiem attiecībā uz visiem apdrošinātajiem, risks, ka cena varētu būt pārmērīgi augsta un ekonomiski nepieņemama dažām personu grupām it īpaši saistībā ar PVA pamata programmu, faktiski šķiet ļoti mazs. Tieši pretēji, kā to uzsver Īrija, kopējas cenas ļauj veikt savstarpēju apdrošināšanas prēmiju kompensēšanu par labu visneaizsargātākajiem apdrošinātajiem, īpaši gados veciem cilvēkiem un invalīdiem, un tādējādi viņiem garantē vieglāku piekļuvi PVA pakalpojumiem, kas, iespējams, būs traucēta vai pat izslēgta tirgū, kurā cenas ir balstītas uz risku.

203    Turklāt universālā rakstura kritērijs nenozīmē, ka attiecīgajam pakalpojumam jābūt bez maksas vai ka tas jāpiedāvā, neņemot vērā ekonomisko rentabilitāti. Tas, ka dažiem iespējamiem lietotājiem nav finanšu līdzekļu, kas vajadzīgi, lai varētu izmantot visas tirgū pieejamās PVA piedāvātās apdrošināšanas programmas, it īpaši “luksusa” apdrošināšanu, nenozīmē, ka tas zaudē savu universālo raksturu, jo attiecīgais pakalpojums visiem klientiem tiek piedāvāts par vienotām un nediskriminējošām cenām un nodrošinot līdzvērtīgu kvalitāti (šajā sakarā skat. šī sprieduma 131. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Corbeau, 15. punkts; 97. punktā minēto spriedumu lietā Almelo, 48. punkts, un 2001. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑475/99 AmbulanzGlöckner, Recueil, I‑8089. lpp., 55. punkts).

204    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, prasītāju ļoti vispārīgajai argumentācijai attiecībā uz PVA pakalpojumiem piemītošo izvēles, papildinošo un “luksusa” raksturu nevar piekrist. Papildus tam, ka prasītājas šajā kontekstā nav ņēmušas vērā dažādus pieejamo PVA programmu līmeņus, tās nav konkrētā veidā apstrīdējušas apgalvojumu, ko ir izteikusi atbildētāja un Īrija un saskaņā ar kuru Īrijas PVA vienlaicīgi ar valsts veselības apdrošināšanas sistēmu veido otro Īrijas veselības sistēmas pīlāru, kura pastāvēšana atbilst imperatīvam mērķim panākt sociālo kohēziju un paaudžu solidaritāti, kas izvirzīts Īrijas politikai veselības jomā. Saskaņā ar Īrijas sniegtajiem skaidrojumiem PVA sekmē to, ka tiek garantēta valsts veselības apdrošināšanas sistēmas efektivitāte un rentabilitāte, samazinot izmaksas, kas tai būtu jāsedz saistībā ar aprūpi, kura sniegta valsts slimnīcās. Ņemot vērā ierobežoto kontroli, ko Kopienu iestādes var veikt šajā sakarā, šos apsvērumus nevar apšaubīt ne Komisija, ne Pirmās instances tiesa. Tādējādi ir jāatzīst, ka PVA pakalpojumus Īrija vispārējās interesēs izmanto kā instrumentu, kas nepieciešams valsts veselības sistēmas labai pārvaldībai, un lai PVA pienākumu dēļ tiem atzītu TVNP raksturu.

205    Tāpēc visi prasītāju argumenti attiecībā uz to, ka PVA pakalpojumiem nepiemīt universāls un obligāts raksturs, ir jānoraida kā nepamatoti.

206    Šajos apstākļos kļūdains nav Apstrīdētā lēmuma 47. punktā izdarītais Komisijas secinājums, ka PVA pienākumu mērķis ir garantēt visiem Īrijas iedzīvotājiem konkrētu PVA pakalpojumu līmeni par samērīgām cenām un ar līdzvērtīgiem kvalitātes nosacījumiem. Turklāt nepareizs nav arī secinājums, ka PVA apdrošinātājiem piešķirtā rīcības brīvība, lai noteiktu apdrošināšanas prēmijas un PVA programmu saturu, neliek apšaubīt PVA pienākumu kā VTNP pienākumu kvalifikāciju. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka šī rīcības brīvība saglabā zināmu konkurences līmeni, neietekmējot attiecīgā VTNP uzdevuma izpildi (skat. šī sprieduma 188. punktu).

207    Tādējādi Komisijai Apstrīdētā lēmuma 48. un 49. punktā bija pamats uzskatīt, ka nosacījumi, kas ir jāizpilda, lai PVA pakalpojumus un PVA pienākumus atzītu par tādiem, kas ir saistīti ar VTNP uzdevumu, bija izpildīti un ka Īrija nebija pieļāvusi acīmredzamas kļūdas šajā sakarā.

208    Līdz ar to ir jānoraida iebildums, kas ir pamatots ar VTNP uzdevuma neesamību šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētā pirmā nosacījuma un EKL 86. panta 2. punkta nozīmē.

d)     Par skaidri noteiktu parametru esamību, lai aprēķinātu kompensāciju atbilstoši RES spriedumā lietā Altmark paredzētā otrā nosacījuma nozīmē

 i) Ievada apsvērumi

209    Vispirms Pirmās instances tiesa atgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark (90. punkts) paredzēto otro nosacījumu parametri, pamatojoties uz kuriem tiek aprēķināta kompensācija par RES uzdevuma veikšanu, ir objektīvi un pārskatāmā veidā jānosaka iepriekš.

210    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka šī sprieduma 157.–160. punktā minēto iemeslu dēļ Komisija Apstrīdētā lēmuma 40. punktā, kurā tā ir veikusi analīzi attiecībā uz to izmaksu kompensēšanu, kas radušās, veicot attiecīgos VTNP pienākumus, atsaucas tikai uz šī sprieduma 41. punktā minēto spriedumu lietā (27. punkts). Saskaņā ar minēto spriedumu minētajai kompensācijai ir jāatbilst faktiskajām pārmērīgajām izmaksām, ko atlīdzinājis uzņēmums, kuram uzdots veikt VTNP uzdevumu. Pirmās instances tiesa uzskata, ka šī prasība noteikti ir saistīta ar kompensācijas noteikšanas kritēriju zināmu pārskatāmību un objektivitāti, jo pretējā gadījumā Kopienu iestādes nevarētu veikt nekādu kontroli.

211    Līdz ar to ir jānoskaidro, vai Komisijai vismaz netieši bija pamats uzskatīt, ka šajā gadījumā RES paredzētie kompensācijas noteikšanas kritēriji bija pietiekami pārskatāmi un objektīvi, lai atbilstu spriedumā lietā Altmark paredzētajam otrajam kritērijam.

 ii) Par kritēriju, kas izmantojami kompensācijas aprēķināšanai atbilstoši RES, objektīvo un pārskatāmo raksturu

212    Prasītājas galvenokārt norāda (skat. šī sprieduma 113. un turpmākos punktus), ka kompensācijas aprēķināšana atbilstoši RES netiek veikta saskaņā ar objektīviem un pārskatāmiem parametriem, bet lielā mērā ir atkarīga no HIA un veselības ministra vērtējuma vairākos līmeņos. Tādējādi riska atšķirību vērtējums un it īpaši vērtējums, kas ir pamatots ar veselības stāvokļa vērtējuma faktoru, lielā mērā ir HIA diskrecionārajā varā. To apstiprina trīs dažādi ziņojumi, ko HIA publicējusi kopš 2003. gada un kuros tā ir konstatējusi acīmredzami dažādas riska atšķirības un ir izdarījusi pretrunīgus secinājumus attiecībā uz nestabilitātes esamību tirgū. Turklāt HIA un veselības ministram ir plaša diskrecionārā vara, lai pieņemtu lēmumu uzsākt iekasēt RES maksājumus, ņemot vērā sasniegtās riska atšķirības procentuālo apmēru.

213    Šajā sakarā, pirmkārt, vispirms ir jāsecina, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, HIA un attiecīgā gadījumā veselības ministra diskrecionārā vara, lai pieņemtu lēmumu uzsākt iekasēt RES maksājumus, kas nozīmē, ka ir jābūt konstatētai riska atšķirībai, kura pārsniedz konkrētu procentuālo daļu, un nestabilitātei tirgū, nav saistīta ar to, vai kompensācijas aprēķināšana pati par sevi ir veikta saskaņā ar objektīviem un pārskatāmiem parametriem. Šī aprēķināšana, pamatojoties uz datiem, ko snieguši PVA apdrošinātāji, kuri ir pievienojušies RES, un tādējādi uz to atbilstošajiem riska profiliem, tiek veikta tikai pēc tam, kad ir pieņemts lēmums uzsākt iekasēt RES maksājumus. Šajā kontekstā prasītājas jauc risku atšķirību noteikšanu kā iepriekšēju posmu pirms lēmuma uzsākt iekasēt RES maksājumus ar kompensācijas aprēķināšanu, kas izmaksāta kā RES maksājums un kas ir atkarīga no sīka salīdzinājuma starp faktisko riska profilu un vidējo riska profilu tirgū, kurš veikts attiecībā uz katru no PVA apdrošinātājiem (skat. šī sprieduma 33. punktu).

214    Otrkārt, ja pieņem, ka Īrijas iestādēm ir piešķirta diskrecionārā vara RES maksājumu aprēķināšanai, ko Īrija apstrīd, šī vara pati par sevi nav nesaderīga ar to, ka pastāv objektīvi un pārskatāmi parametri šī sprieduma 89. punktā minētā sprieduma lietā Altmark minētā otrā nosacījuma nozīmē. Kā norāda Īrija, šis nosacījums neaizliedz valsts likumdevējam piešķirt valsts iestādēm zināmu diskrecionāro varu, lai noteiktu to izmaksu kompensāciju, kas radušās, veicot VTNP uzdevumu. Tieši pretēji, kā ir precizēts Pirmās instances tiesas judikatūrā, dalībvalstij ir plaša diskrecionārā vara ne tikai lai noteiktu VTNP uzdevumu, bet arī lai noteiktu izmaksu kompensēšanu, kas ir atkarīga no sarežģītu ekonomisku faktu vērtējuma (šajā sakarā skat. šī sprieduma 101. punktā minēto spriedumu lietā FFSA u.c./Komisija, 99. un 100. punkts). Turklāt tieši tāpēc, ka šī noteikšana ir pakļauta tikai ierobežotai Kopienu iestāžu kontrolei, šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētais otrais nosacījums nozīmē, ka minētajām iestādēm ir jāspēj pārbaudīt objektīvu un pārskatāmu parametru esamība, jo šiem parametriem ir jābūt precizētiem tā, lai izslēgtu jebkādu VTNP jēdziena ļaunprātīgu izmantošanu no dalībvalsts puses.

215    Līdz ar to prasītāju argumenti par to, ka nav objektīvu un pārskatāmu argumentu kompensācijas aprēķināšanai Īrijas iestāžu diskrecionārās varas dēļ, ir neatbilstoši un tiem nevar piekrist.

216    Tāpēc ir jāsecina, ka Apstrīdētā lēmuma 25.–30. punktā (skat. šī sprieduma 38. punktu) Komisija sīki ir izklāstījusi kritērijus, metodi un procedūru, kas saistīta ar RES maksājumu noteikšanu. Turklāt no šī sprieduma 31.–33. punktā izklāstītās RES maksājumu aprēķināšanas metodes apraksta izriet, ka dažādi izmantotie aprēķina parametri ir skaidri noteikti piemērojamajos tiesību aktos, proti RES II pielikumā. Tādējādi tas sīki, nediskriminējošā un pārskatāmā veidā paredz, ka PVA apdrošinātājiem, uz kuriem attiecas RES, regulāri ir jāsniedz informācija par savu riska profilu un atbilstošajām izmaksām katrā savu apdrošināto vecuma un dzimuma grupā (RES II un III daļa). Ņemot vērā šo informāciju, HIA veic salīdzinošu vērtējumu, lai noteiktu risku atšķirību starp PVA apdrošinātājiem (RES IV daļa kopā ar II pielikumu), un šis vērtējums savukārt nosaka RES maksājumu aprēķinu (RES V daļa). Visbeidzot RES V daļā un II pielikumā ir paredzēti arī sīki šī aprēķina parametri un ekonomiskas un matemātiskas formulas, to skaitā pielāgošanas metode, atbilstoši kurai tiek piemērots veselības stāvokļa vērtējuma faktors.

217    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa uzskata, ka veicamo aprēķinu ekonomisko un matemātisko formulu sarežģītība vien neietekmē atbilstošo parametru precīzo un skaidri noteikto raksturu. Katrā ziņā prasītājas nekādā veidā nav apstrīdējušas šo parametru precīzo, pārskatāmo un objektīvo raksturu, bet galvenokārt ir tikai atsaukušās uz to, ka Īrijas iestādēm ir piešķirta plaša diskrecionārā vara, lai pirms kompensācijas aprēķināšanas pieņemtu lēmumu uzsākt RES maksājumu iekasēšanu (skat. šī sprieduma 210. un 211. punktu). Šis apsvērums attiecas arī uz RES II pielikumā minētajiem kritērijiem, kas nosaka veselības stāvokļa vērtējuma faktora – kurš pašreiz nav piemērojams – piemērošanu un kas HIA ir jāievēro, ja tā nolemj ņemt vērā šo faktoru, kā arī uz maksimālo 50 % robežu, kas ir jāievēro, ja PVA apdrošinātāju riska profilu noteikšanai tiek ņemta vērā hospitalizācijas iespēju kontrolēta izmantošana (Apstrīdētā lēmuma 28. un 57. punkts).

218    Ņemot vērā iepriekš teikto, Komisijai nevar pārmest, ka, veicot RES vērtējumu saistībā ar EKL 87. panta 1. punktu, tā nav ņēmusi vērā dažādus parametrus, kas reglamentē RES maksājumu aprēķināšanu. Turklāt Pirmās instances tiesa uzskata, ka, ņemot vērā šī sprieduma 160. punktā izteiktos apsvērumus, Apstrīdētā lēmuma 25.–30. punkts, kaut arī tie iekļaujas tikai RES faktiskajā kontekstā (skat. šī sprieduma 38. punktu), šajā sakarā veido pietiekamu pamatojumu, kura saturu Komisija atbilstoši ir ņēmusi vērā, veicot vērtējumu attiecībā uz attiecīgā kompensācijas mehānisma saderību ar EKL 87. panta 1. punktu.

219    Līdz ar to iebildums, kas ir pamatots ar šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark minēto otro nosacījumu, ir jānoraida kā nepamatots.

e)     Par RES paredzētās kompensācijas nepieciešamību un samērīgumu spriedumā lietā Altmark minētā trešā nosacījuma nozīmē

 i) Par tiesu kontroles apmēru

220    Attiecībā uz Komisijas un Pirmās instances tiesas veicamās RES paredzētās kompensācijas nepieciešamības un samērīguma kontroles apmēru ir jānorāda, ka šī kontrole noteikti ir ierobežota, ņemot vērā, ka Īrija RES ir pamatojusi ar VTNP uzdevuma esamību (skat. šī sprieduma 166. punktu). Pirmkārt, ņemot vērā diskrecionāro varu, kas dalībvalstij ir piešķirta, lai noteiktu VTNP uzdevumu un tā izpildes nosacījumus, kā arī lai novērtētu pārmērīgās izmaksas, kuras radušās izpildes rezultātā, kas ir atkarīga no sarežģītiem ekonomiskiem faktiem, kontroles apmērs, kuru Komisijai šajā sakarā ir tiesības veikt, ir ierobežots, un tā var pārbaudīt tikai to, vai nav pieļautas acīmredzamas kļūdas (šajā sakarā skat. šī sprieduma 101. punktā paredzēto spriedumu lietā FFSA u.c./Komisija, 100. punkts, un 166. punktā minēto spriedumu lietā Olsen/Komisija, 216. punkts). Otrkārt, no tā izriet, ka arī kontrole, kas Pirmās instances tiesai ir jāveic attiecībā uz Komisijas vērtējumu šajā sakarā, nevar pārsniegt to pašu robežu un ka tādējādi, veicot šo kontroli, ir jāpārbauda tikai tas, vai Komisija ir pamatoti konstatējusi vai noraidījusi to, ka dalībvalsts ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu.

221    Turklāt šī kontrole nozīmē, ka Kopienu tiesa nosaka, vai prasītāju sniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai apšaubītu Apstrīdētajā lēmumā minēto sarežģīto ekonomisko faktu vērtējuma ticamību (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 1996. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑380/94 AIUFFASS un AKT/Komisija, Recueil, II‑2169. lpp., 59. punkts). Veicot šo ticamības pārbaudi, Pirmās instances tiesa nevar ar savu vērtējumu aizstāt lēmuma autora veikto atbilstošo sarežģīto ekonomisko faktu vērtējumu. Šajā kontekstā Pirmās instances tiesa, veicot kontroli, pārbauda gan to, vai Komisija ir ievērojusi procesuālās normas un normas par pamatojuma norādīšanu, gan lēmumā minēto faktu saturisko pareizību un to, vai nav pieļauta tiesību kļūda, acīmredzama kļūda vērtējumā un vai nav notikusi pilnvaru ļaunprātīga izmantošana (šajā sakarā skat. šī sprieduma 101. punktā minēto Pirmās instances tiesas spriedumu lietā FFSA u.c./Komisija, 101. punkts; 2005. gada 11. maija spriedumu apvienotajās lietās T‑111/01 un T‑133/01 SaxoniaEdelmetalle/Komisija, Krājums, II‑1579. lpp., 91. punkts; šī sprieduma 166. punktā minēto spriedumu lietā Olsen/Komisija, 266. punkts, un 2005. gada 15. jūnija spriedumu lietā T‑349/03 CorsicaFerriesFrance/Komisija, Krājums, II‑2197. lpp., 138. punkts un tajā minētā judikatūra).

222    Īpaši attiecībā uz kontroli par to, vai kompensācija par VTNP uzdevuma, kas noteikts ar vispārpiemērojamu aktu, izpildi ir samērīga, turklāt judikatūrā ir precizēts, ka, veicot šo kontroli, tiek pārbaudīts tikai tas, vai paredzētā kompensācija ir nepieciešama, lai attiecīgo VTNP uzdevumu varētu izpildīt ekonomiski pieņemamos apstākļos (šajā sakarā skat. šī sprieduma 99. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 53. punkts, un 101. punktā minēto spriedumu lietā Albany, 107. un 111. punkts un tajos minētā judikatūra), vai arī tieši pretēji tas, vai attiecīgais pasākums ir acīmredzami nepiemērots salīdzinājumā ar izvirzīto mērķi (šajā sakarā pēc analoģijas skat. šī sprieduma 118. punktā minēto spriedumu lietā Boehringer/Padome un Komisija, 73. un 74. punkts).

223    Tādējādi kā nepamatots ir jānoraida prasītāju apgalvojums, ka šajā kontekstā ir jāveic pilnīga kontrole (skat. šī sprieduma 118. punktu).

 ii) Par kompensācijas, kas nodrošināta ar RES maksājumu palīdzību, nepieciešamību un samērīgumu

 1) Ievada apsvērumi

224    Attiecībā uz RES paredzētās kompensācijas nepieciešamību un samērīgumu vispirms ir jāatgādina, ka lietas dalībnieces piekrīt atzīt, ka šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētais trešais nosacījums lielā mērā sakrīt ar samērīguma kritēriju, kas judikatūrā ir paredzēts saistībā ar EKL 86. panta 2. punkta piemērošanu. No tā izriet, ka to analīze mutatismutandis attiecas uz otro pamatu, kas ir balstīts uz minētās normas pārkāpumu. Savukārt tiktāl, ciktāl lietas dalībnieces, novērtējot RES paredzētās kompensācijas samērīgumu, nav vienisprātis par vajadzību ņemt vērā attiecīgā uzņēmuma produktīvu darbību un tās ietekmi uz šīs kompensācijas noteikšanu, Pirmās instances tiesa pārbaudīs šajā jautājumā paustos argumentus kopā ar iebildumu, kurš ir pamatots ar to, ka nepastāv ceturtais nosacījums, kas ir paredzēts šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark.

225    Jāatgādina arī, ka prasītājas uzskata, ka šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētais trešais nosacījums, proti, nosacījums par kompensācijas būtisku nepieciešamību, nav izpildīts. Pirmkārt, Komisija nav pārbaudījusi visus šim gadījumam atbilstošos apstākļus, kas ir uzskatāma par tiesību kļūdu un par kļūdu, kura ietekmē Apstrīdētā lēmuma pamatojumu saistībā ar samērīguma kritērija piemērošanu. Otrkārt, PVA pienākumu ievērošana nerada finansiālu nastu PVA apdrošinātājiem, jo tie var saglabāt savu rentabilitāti ar komerciālu pasākumu palīdzību. Pirmkārt, PVA apdrošinātāji var sevi aizsargāt no “sliktajiem” riskiem, piemēram, atsakoties pieņemt jaunus dalībniekus, kas ir vecāki par 65 gadiem, vai nosakot garus gaidīšanas periodus saslimušām personām. Otrkārt, tie var pielāgot līguma nosacījumus un noteikt atšķirīgas apdrošināšanas prēmijas atkarībā no riskiem, lai tādējādi ar augstāku apdrošināšanas prēmiju starpniecību kompensētu vislielākās izmaksas, kas ir saistītas ar “sliktajiem” riskiem, kuri tiem jāuzņemas atbilstoši PVA pienākumiem. Treškārt, katrā ziņā, nepastāvot saiknei starp izmaksām, kas radušās saistībā ar PVA pienākumiem un RES, RES nevar kompensēt minētās izmaksas. RES maksājumi tiek aprēķināti, pamatojoties uz PVA apdrošinātāju risku atšķirību, un nav atkarīgi no faktisko izmaksu, kas radušās, pildot PVA pienākumus, aprēķina. Turklāt RES faktiski paredz kompensēt izmaksas, kas radušās, sniedzot PVA pakalpojumus kā tādus, kuri – ievērojot Apstrīdēto lēmumu, tomēr nav VTNP. Šāda abstrakta saistība starp PVA pienākumiem un PVA apdrošinātāja izmaksām nav pietiekama un neatbilst prasībai RES attiecināt tikai uz skaidri noteiktām izmaksām. Ceturtkārt, RES pat neparedz kompensēt “sliktos” riskus. Tajā netiek ņemtas vērā apdrošināšanas prēmijas un PVA apdrošinātāju ienākumi, kas var kompensēt šos riskus, un tādējādi nav iespējams novērtēt, vai “sliktie” riski rada skaidru finansiālu nastu PVA apdrošinātājiem. Turklāt attiecībā uz Komisijas argumentu, ka RES ir ņemtas vērā vidējās izmaksas, kas iekļautas atmaksāšanas pieteikumos, lai tādējādi PVA apdrošinātāji varētu gūt labumu no savas produktīvas darbības (Apstrīdētā lēmuma 56. punkts), prasītājas iebilst, ka tad, ja tiek ņemtas vērā atbilstošās faktiskās izmaksas, PVA apdrošinātājiem, kuru izmaksas ir visaugstākās, tiek izmaksāti lielāki RES maksājumi un tādējādi tie tiek mudināti neveikt produktīvu darbību. Visbeidzot, katrā ziņā nepastāvot atskaites punktam, lai novērtētu produktivitāti un cenu salīdzināšanas mehānismu, šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark minētais ceturtais nosacījums, kas attiecas uz nepieciešamību noteikt kompensācijas apmēru salīdzinājumā ar uzņēmuma, kas darbojas produktīvi, vajadzības, ieskaitot ieņēmumus un peļņu, nav izpildīts.

226    Atbildētāja pārmet, ka prasītājas nav ne pierādījušas, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu RES samērīgā rakstura vērtējumā, ne arī pierādījušas, ka minētā RES bija acīmredzami nesamērīga salīdzinājumā ar mērķi nodrošināt Īrijas PVA tirgus darbību ekonomiski pieņemamos apstākļos (skat. šī sprieduma 148. punktu). Turklāt atbildētāja, ko atbalsta Īrija un VHI, iebilst pret argumentu, ka RES paredzētā kompensācija nav saistīta ar izmaksām, kas radušās, pildot PVA pienākumus. RES maksājumi ir saistīti ar izmaksām, ko rada riska profilu atšķirības – kuras nosaka pa vecuma un dzimuma grupām – starp PVA apdrošinātājiem un kas nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai atlīdzinātu izmaksas, kuras radušās, pildot PVA pienākumus. Šajā sakarā tiesību akti, kas reglamentē RES, neparedz fiksētas un mainīgas izmaksas, ieņēmumus vai peļņu. Nepastāv precīza savstarpēja saistība starp ieņēmumiem un riskiem, jo tas ir pretrunā kopēju cenu principam, kas paredz, ka apdrošināšanas prēmija atspoguļo risku, kuru pārstāv visi apdrošinātie, nevis kāda atsevišķa to grupa, kas, iespējams, nav pārāk reprezentatīva. Tāpat arī atbilstoši pienākumiem nodrošināt brīvu pievienošanos un kopējas cenas PVA apdrošinātāji nedrīkst gūt labumu no risku portfeļa, kas ir izdevīgāks nekā citu PVA apdrošinātāju risku portfelis. RES tādējādi ir nepieciešama, lai nodrošinātu kopējo cenu pareizu darbību un lai attiecībā uz visām vecuma grupām veicinātu konkurenci PVA apdrošinātāju starpā ar komerciālas darbības palīdzību, piemēram, darbību, kas veltīta mārketingam, pakalpojumu kvalitātei, saiknei ar aprūpes sniedzējiem vai pārvaldes efektivitātei. Šo iemeslu dēļ attiecīgie tiesību akti paredz, ka ir jānosaka izmaksas, kas saistītas ar PVA pienākumu izpildi, un šīs izmaksas ir taisnīgi jāsadala starp PVA apdrošinātājiem ar RES palīdzību. Tā kā PVA apdrošinātāji savukārt var brīvi noteikt apdrošināšanas prēmijas un savu atbildību atkarībā no tirgus nosacījumiem, RES mērķis nav vienādot izmaksas, kas ir atkarīgas no to produktīvas darbības, un PVA apdrošinātāji saglabā savu peļņu, kas gūta labas pārvaldības rezultātā. Visbeidzot, ņemot vērā, ka RES kompensāciju PVA apdrošinātājiem piešķir tikai atbilstoši atšķirībai starp to attiecīgo riska profilu un vidējo riska profilu tirgū, PVA apdrošinātājs nevar uzskatīt, ka RES ir pamudinājums neveikt produktīvu darbību. Kompensācijas aprēķināšanas metodes faktiski izslēdz to, ka RES piemērošana ir atkarīga no izmaksām, kas radušās PVA apdrošinātāja sliktas pārvaldības rezultātā. Saskaņā ar RES 3. pantu RES maksājumu aprēķināšanas mehānismā ir ņemtas vērā tikai tās izmaksas, kas ir paredzētas PVA apdrošinātājam iesniegtajos atmaksāšanas pieteikumos, izslēdzot citas izmaksas, piemēram, administratīvās un mārketinga izmaksas, līdz ar to tiek izslēgts, ka šīs aprēķināšanas metodes rezultātā iespējamā produktivitātes neesamība būtu jākompensē visiem PVA apdrošinātājiem. Turklāt RES mērķis ir ar šīs metodes palīdzību izlīdzināt tikai tos izdevumus, kas rodas minēto apdrošinātāju riska profilu atšķirību dēļ, bet ne izdevumus, kuri radušies, lai sniegtu PVA pakalpojumus kā tādus, ne ieņēmumus vai atbilstošo peļņu.

227    Atbildētāja un Īrija apstrīd arī prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru PVA apdrošinātājiem ir iespēja atteikties no “sliktajiem” riskiem ar komerciālu pasākumu palīdzību. Faktiski nav iespējams sadalīt tirgu atkarībā no riska, nosakot mainīgas apdrošināšanas prēmijas, un augsta riska klientiem piedāvāt dārgāku apdrošināšanu, lai segtu izmaksas, kas rodas, lai apmierinātu papildu atmaksāšanas pieteikumus. Pirmkārt, augsta riska klienti neatsakās no lētākas apdrošināšanas, jo tas būtu saistīts ar atteikšanos no kopēju cenu izmantošanas. Otrkārt, ņemot vērā konkurences spiedienu tirgū, augsta riska apdrošināto radītās izmaksas nav viegli kompensēt ar augstāku apdrošināšanas prēmiju palīdzību. Visbeidzot, pretējs prasītāju apgalvojums būtu pretrunā to stratēģijai pielīdzināt savu PVA pakalpojumu cenas VHI cenām. Atbildētāja, ko atbalsta VHI, piebilst, ka RES maksājumu aprēķini netiek veikti salīdzinājumā ar visiem apdrošināšanas gadījumiem, kurus risina PVA apdrošinātāji, bet tikai tiem apdrošināšanas gadījumiem, uz kuriem attiecas visvairāk pārdotās un vislētākās PVA programmas. Turklāt korekcijas koeficients, ko veido veselības stāvokļa vērtējuma faktors, kurš nepārsniedz 50 %, pašreiz RES netiek ņemts vērā. Šāda korekcijas koeficienta nepieciešamība tomēr izriet no tā, ka vecums un dzimums nevar izskaidrot visas atšķirības PVA apdrošinātāju riska profilos un tādējādi pilnībā atspoguļot no tā izrietošo līdzsvara trūkumu.

 2) Par saistību starp RES un izmaksām, kas radušās, izpildot PVA pienākumus

228    Pirms pārbaudīt prasītāju argumentus par kompensācijas, kas izmaksāta kā RES maksājumi, raksturu, pirmkārt, ir jānoskaidro, vai ir pamatots prasītāju izteiktais apgalvojums, ka šāda kompensācija nav nepieciešama, jo PVA apdrošinātāji var izvairīties no visiem izdevumiem, kuri saistīti ar kopēju cenu noteikšanas pienākuma ievērošanu, sadalot PVA tirgu atkarībā no apdrošinātā riska ar komercpasākumu palīdzību, it īpaši ar PVA izmaksu segšanas diferenciācijas un atbilstošu apdrošināšanas prēmiju palīdzību.

229    Kaut arī PVA apdrošinātāji patiešām principā, nepastāvot pretējām valsts tiesību normām, var brīvi noteikt PVA izmaksu segšanas apmēru, kvalitāti un cenu atbilstoši dažādu apdrošināto grupu vajadzībām un atbilstoši savai komercstratēģijai, šo brīvību lielā mērā ierobežo PVA pienākumi, jo PVA apdrošinātājs izvēlas precīzu PVA politikas saturu un tas izlemj to piedāvāt tirgū (skat. šī sprieduma 192. punktu). Grozītā 1994 HealthInsuranceAct 7. pantā paredzētais pienākums noteikt kopējas cenas, saskaņā ar kuru ikvienam apdrošinātajam neatkarīgi no viņa vecuma, dzimuma un veselības stāvokļa ir tiesības uz vienādu apdrošināšanas prēmiju attiecībā uz vienu un to pašu PVA veidu, aizliedz diskrimināciju pret apdrošinātajiem, kuru riski ir augsti, nosakot tiem lielākas apdrošināšanas prēmijas par vienādu apdrošināšanu vai samazinot PVA līgumā paredzēto izmaksu atlīdzināšanas apmēru vai kvalitāti, saglabājot apdrošināšanas prēmijas apmēru. Prasītājas faktiski nav apstrīdējušas to, ka šī pienākuma izpilde rada papildu izdevumus PVA apdrošinātājam, jo tas liedz pielāgot apdrošināšanas prēmiju atkarībā no apdrošinātā riska un tādējādi ar lielākām apdrošināšanas prēmijām kompensēt lielāka apmēra atmaksas, kas atbilst “sliktajiem” riskiem.

230    Turklāt, lai gan atbildētāja un Īrija ir apstrīdējusi prasītāju apgalvojumu, tās nav pietiekami izskaidrojušas iemeslus, kuru dēļ šos papildu izdevumus varētu kompensēt, jebkādā veidā diferencējot izmaksu atlīdzināšanu un apdrošināšanas prēmijas, kas būtu tiesiski, ņemot vērā pienākumu piedāvāt kopējas cenas. Šajā sakarā ar to vien, ka PVA apdrošinātāji, kas darbojas Īrijas tirgū, piedāvā PVA polises, nodrošinot atšķirīgu izmaksu atlīdzināšanu, kura ir pielāgota dažādu apdrošināto personu grupu vajadzībām, nepietiek, lai prasītāju apgalvojumu padarītu ticamu, jo pat viskoncentrētākā apdrošināšana, kam parasti dod priekšroku jaunas personas, kurām ir laba veselība, ir pieejama un tai ir jābūt pieejamai personām, attiecībā uz kurām pastāv risks, kas atbilst galvenajam mērķim, kāds izvirzīts pienākumiem nodrošināt brīvu pievienošanos un kopējas cenas. Kā norāda Īrija, prasītājas nav minējušas nevienu apstākli, kas pieradītu, ka šīs personas, attiecībā uz kurām pastāv risks, reaģējot uz iespējamām izmaiņām PVA līgumos, vairs nepieprasa vai atsakās no šīs koncentrētās apdrošināšanas, kuras cena tām ir īpaši pievilcīga kopējo cenu dēļ. Tāpat arī prasītājas nav apstrīdējušas sīko informāciju, ko atbildētāja ir sniegusi, lai pamatotu savu argumentu, ka PVA izmaksu segšanas kārtība, kuru piedāvā BUPAIreland un VHI, ir ļoti līdzīga, un VHI apdrošinātie drīzāk nepievērsīs īpašu nozīmi priekšrocību un apdrošināšanas prēmiju diferenciācijai (skat. šī sprieduma 147. punktu).

231    Šajā sakarā nevar piekrist arī argumentam, saskaņā ar kuru PVA apdrošinātāji varētu sevi pasargāt no pārmērīgiem izdevumiem, kas rodas, apmierinot atmaksāšanas pieteikumus, kurus iesniegušas personas, attiecībā uz kurām pastāv risks, nepiekrītot apdrošināt personas, kas ir sasniegušas 65 gadu vecumu, vai nosakot ilgus sākotnējās gaidīšanas periodus. Pirmkārt, no šī sprieduma 198. punktā izteiktajiem apsvērumiem izriet, ka iespēja atteikt apdrošināšanu personām, kas sasniegušas 65 gadu vecumu vai lielāku vecumu, faktiski šķiet ļoti neliela it īpaši tāpēc, ka runa ir tikai par personām, kuras nekad nav bijušas iegādājušās PVA polisi. Otrkārt, sākotnējās gaidīšanas periodi, kas ir likumīgs līdzeklis, lai aizsargātu PVA tirgu, kurā tiek nodrošināta brīva pievienošanās un kopējas cenas (skat. šī sprieduma 199. punktu), tikai īslaicīgi ļauj izvairīties no izdevumiem, ko rada “sliktie” riski, jo, tiklīdz šis periods ir pagājis, PVA apdrošinātājam pilnībā ir jāapmierina atmaksāšanas pieteikumi, ko ir iesniegušas personas, attiecībā uz kurām pastāv risks un kurām tam ir jāpiedāvā apdrošināšana atbilstoši pienākumam nodrošināt brīvu pievienošanos. Tādējādi pretēji prasītāju viedoklim ar šiem ierobežojumiem nepietiek, lai kompensētu papildu izmaksas, kas rodas, uzņemoties “sliktos” riskus, no kuriem PVA apdrošinātāji nevar izvairīties PVA pienākumu dēļ.

232    No tā izriet, ka argumentam, kas ir pamatots ar to, ka nav nepieciešamības pēc kompensācijas, jo PVA apdrošinātājiem ir dotas tiesības brīvi noteikt PVA polišu saturu un sadalīt tirgu atkarībā no apdrošinātā riska, nevar piekrist.

233    Otrkārt, ir jāpārbauda arguments, saskaņā ar kuru, ņemot vērā šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzēto trešo nosacījumu, RES paredzētajai kompensāciju sistēmai būtu jābūt tieši saistītai ar izmaksām, kas radušās, pildot PVA pienākumus.

234    Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka attiecīgais VTNP uzdevums izpaužas kā PVA pakalpojumu sniegšana, ievērojot PVA pienākumus (skat. šī sprieduma 175. punktu). Tādējādi nav pamatots prasītāju arguments, ka kompensācija, kas piešķirta ar RES maksājumu starpniecību, nevar tikt pamatota ar izmaksām, kuras radušās, sniedzot PVA pakalpojumus kā tādus, jo šie pakalpojumi nav VTNP. Turklāt ir skaidrs, ka izmaksas, kas ņemtas vērā RES maksājumu aprēķināšanai, ir tikai tās, kuras PVA apdrošinātājiem radušās, apmierinot apdrošināto atmaksāšanas pieteikumus (skat. šī sprieduma 33. punktu), un ka tādējādi šīs izmaksas ir cieši saistītas ar attiecīgo PVA pakalpojumu sniegšanu. Līdz ar to prasītājas nepamatoti noliedz, ka pastāv saikne starp izmaksām, kas saistītas ar PVA pakalpojumu sniegšanu, un RES paredzēto kompensāciju.

235    Pirmās instances tiesa tomēr norāda, ka RES izveidotās kompensāciju sistēmas darbībā nav tieša saikne starp summām, ko PVA apdrošinātājs faktiski atmaksājis pēc atmaksāšanas pieteikuma iesniegšanas, un kompensāciju, kura izmaksāta kā RES maksājumi. Jāsecina, ka RES maksājumi nav paredzēti, lai kompensētu iespējamās izmaksas vai pārmērīgās izmaksas, kas saistītas ar dažu PVA pakalpojumu sniegšanu, bet tikai lai izlīdzinātu papildu izdevumus, kuri, kā tiek uzskatīts, rodas no PVA apdrošinātāju riska profila negatīvās starpības salīdzinājumā ar vidējo riska profilu tirgū (skat. šī sprieduma 33. punktu). Šajā sakarā summas, ko PVA apdrošinātāji faktiski atmaksājuši konkrētā periodā, ir izmantojamas tikai kā pamats, lai aprēķinātu vidējo riska profilu tirgū, kā arī atšķirību starp šo vidējo profilu un katra RES pakļautā PVA apdrošinātāja individuālo un faktisko riska profilu. Tādējādi PVA apdrošinātāja individuālais un faktiskais riska profils atspoguļo vidējās ar atmaksāšanu saistītās izmaksas, kuras tas sedzis attiecīgajā periodā un kuras ir augstas vēl jo vairāk tāpēc, ka šim apdrošinātājam ir liels skaits apdrošināto ar augstu risku, kas bieži iesniedz atmaksāšanas pieteikumus, kuros paredzētā atmaksājamā summa ir liela. Šis katra PVA apdrošinātāja individuālais un faktiskais riska profils pēc tam tiek salīdzināts ar vidējo riska profilu tirgū, kas atspoguļo vidējos izdevumus, kurus sedz visi PVA apdrošinātāji, apmierinot atmaksāšanas pieteikumus, lai noteiktu cik vien iespējams mazākus vidējos izdevumus, ko rada visi apdrošinātie PVA tirgū.

236    Kā norāda atbildētāja un Īrija, galvenais pienākuma nodrošināt brīvu pievienošanos un kopējas cenas mērķis ir sadalīt šos izdevumus taisnīgi visā Īrijas PVA tirgū, lai ikviens PVA apdrošinātājs uzņemtos tikai tos izvedumus, kas saistīti ar vidējā riska profilu tirgū. Ja šie izdevumi netiktu līdzsvaroti, kopējo cenu darbība, kuras mērķis ir vienlīdzīgi sadalīt riskus starp PVA apdrošinātājiem, lai būtu iespējams savstarpēji subsidēt apdrošināšanas prēmijas paaudžu starpā, būtu traucēta. Līdz ar to papildu izdevumi, kas PVA apdrošinātājam ir jāsedz sava negatīvā riska profila dēļ salīdzinājumā ar vidējo riska profilu tirgū, veido pārmērīgas izmaksas, kuras PVA apdrošinātājam ir jāuzņemas PVA tirgū, kurā pastāv brīva pievienošanās un kopējas cenas, jo tam ir pienākums apdrošināt personas ar augstu risku, apdrošināšanas prēmiju summu nenosakot atkarībā no apdrošinātā riska. RES paredz kompensēt tikai šīs pārmērīgās izmaksas. Šajos apstākļos prasītāju argumentam, ka RES maksājumi nav saistīti ar izmaksām, kas radušās, pildot PVA pienākumus, un ar tiem nevar kompensēt nevienlīdzīgu “slikto” risku sadalījumu PVA tirgū, nevar piekrist.

237    Veicot ierobežotu kontroli, kas ir jādara šajā gadījumā (skat. šī sprieduma 220.–222. punktu), nevar apšaubīt to mērķu spēkā esamību, kas ir izvirzīti kompensāciju sistēmā, kura izveidota ar RES un kura aprakstīta šī sprieduma 235. punktā, un to normu likumību, kas reglamentē tās darbību. Šajā sakarā ir jānorāda, ka šī darbība radikāli atšķiras no to kompensācijas sistēmu darbības, kas ir aplūkotas šī sprieduma 41. punktā minētajā spriedumā lietā Ferring un 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark. Tādējādi nevar stingri ievērot šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzēto trešo nosacījumu, kas paredz, ka ir jābūt iespējai noteikt izmaksas, kuras radušās, izpildot VTNP uzdevumu. Pirmās instances tiesa tomēr uzskata, ka pārmērīgo izmaksu noteikšana, salīdzinot kāda PVA apdrošinātāja faktisko riska profilu ar vidējo riska profilu tirgū, ņemot vērā summas, ko atmaksājuši visi RES pakļautie PVA apdrošinātāji, ir saderīga ar šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētā trešā nosacījuma mērķi un būtību, jo kompensācijas aprēķins ir pamatots ar konkrētiem, skaidri nosakāmiem un pārbaudāmiem objektīviem apstākļiem (skat. šī sprieduma 216. punktu). Turklāt, kaut arī prasītājas atsaucas uz šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētā trešā nosacījuma neizpildi, tās nav apstrīdējušas to, ka RES maksājumu aprēķināšana atbilst šiem kritērijiem. Turklāt tās nav apstrīdējušas šī sprieduma 235. punktā aprakstītās saiknes esamību starp PVA pienākumu, it īpaši pienākuma nodrošināt brīvu pievienošanos un kopējas cenas, ievērošanu un kompensāciju, kas piešķirta ar RES maksājumu palīdzību.

238    No tā izriet, ka prasītājas nav pierādījušas RES acīmredzamu nepiemērotību, lai kompensētu pārmērīgās izmaksas, kas radušās, pildot PVA pienākumus. Šajos apstākļos acīmredzama kļūda nav pieļauta Komisijas secinājumā, ko tā izdarījusi Apstrīdētā lēmuma 53. punktā, ka būtībā RES ierobežo PVA apdrošinātāju savstarpējos maksājumus tādā apmērā, kas noteikti nepieciešams, lai neitralizētu atšķirību starp to riska profiliem un lai kompensētu izdevumus, kuri radušies, lai segtu “sliktos” riskus, kas ir lielāki par vidējo risku tirgū, lai šiem apdrošinātājiem atlīdzinātu finansiālās sekas, kuras radušās PVA pienākumu sniegšanas rezultātā, kas tiem liedz apdrošināšanas prēmijas noteikt atkarībā no apdrošinātā riska un atteikties no “sliktajiem” riskiem.

239    Treškārt, ir jānoraida prasītāju arguments, saskaņā ar kuru Komisijai šajā gadījumā, ņemot vērā šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzēto trešo nosacījumu, bija jāņem vērā ieņēmumi un saprātīga peļņa, ko PVA apdrošinātāji var gūt, pildot PVA pienākumus.

240    No šī sprieduma 235. punktā paustajiem apsvērumiem izriet, ka RES izveidotā kompensāciju sistēma ir neatkarīgs papildinājums PVA apdrošinātāju gūtajiem ieņēmumiem un peļņai, jo, pirmkārt, tā ir pamatota tikai ar to, ka tiek ņemtas vērā izmaksas, kas radušās, PVA apdrošinātājiem konkrētā laika posmā apmierinot atmaksāšanas pieteikumus, un, otrkārt, tās mērķis ir tikai izlīdzināt izdevumus, kuri rodas tādēļ, ka atšķiras PVA apdrošinātāja individuālais un faktiskais riska profils un vidējais riska profils tirgū. Kā norāda atbildētāja, atbildot uz Pirmā instances tiesas rakstisko jautājumu, šādā sistēmā principā nepastāv savstarpēja saistība starp riska profilu un ieņēmumiem, kas ļautu ņemt vērā ieņēmumus, lai noteiktu kompensāciju par iespējamām pārmērīgām izmaksām. Šādos apstākļos, atsaucoties uz ieņēmumiem, izmaksas nevar tikt pārmērīgi kompensētas, ņemot vērā, ka izmaksas, kas ņemtas vērā, lai aprēķinātu kompensāciju, nav tieši saistītas ar VTNP sniegšanu un tā rezultātā gūtajiem ieņēmumiem.

241    Līdz ar to, ņemot vērā, ka RES neparedz kompensēt ar PVA pakalpojumu sniegšanu tieši saistītās izmaksas (skat. šī sprieduma 235. punktu), kas atbilst situācijai, uz kuru precīzi attiecas šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētais trešais nosacījums, nav vajadzības ņemt vērā ieņēmumus, kas gūti no šiem pakalpojumiem, lai pierādītu iespējamās konkrētās pārmērīgās šī pakalpojuma izmaksas. Šāda pieeja pat būtu pretrunā principam par kopējām cenām, kas paredz, ka apdrošināšanas prēmija, kura jāmaksā par PVA iegādi, atspoguļo risku, ko pārstāv visi apdrošinātie, nevis konkrēta apdrošināto grupa. Šajos apstākļos, stingri piemērojot šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzēto trešo nosacījumu, kas paredz atšķirīgu VTNP pienākuma kompensācijas veidu, netiktu ņemtas vērā RES paredzētās kompensāciju sistēmas darbības īpatnības. Tieši pretēji – šādas pieejas rezultātā nāktos apšaubīt Īrijas izvēli izveidot šādu sistēmu, kas ir pilnībā neatkarīga no PVA apdrošinātāju ieņēmumiem un peļņas un kas paredz garantēt PVA tirgus, kurā pastāv PVA pienākumi, pareizu darbību. Tomēr Pirmās instances tiesa uzskata, ka ne šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētā trešā nosacījuma mērķis, ne tā būtība neparedz, ka kompensāciju sistēmas ietvaros, kas darbojas neatkarīgi no ieņēmumiem, tie ir jāņem vērā.

242    Šo iemeslu dēļ Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā ieņēmumus un peļņu, ko guvuši PVA apdrošinātāji, izpildot PVA pienākumus. Turklāt no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka nevar piekrist arī iebildumam, saskaņā ar kuru Komisija nav pārbaudījusi šo jautājumu, ne arī pamatojusi Apstrīdēto lēmumu šajā jautājumā. Šajā sakarā ir jānorāda, ka Komisija, analizējot atbalsta esamību saistībā ar EKL 87. panta 1. punktu, skaidri ir pamatojusies uz šī sprieduma 41. punktā minēto spriedumu lietā Ferring, kas paredz, ka ir jānosaka pārmērīgās izmaksas, ko atlīdzinājuši uzņēmumi, kuriem ir uzdots pienākums pildīt VTNP pienākumu (Apstrīdētā lēmuma 40. punkts). Kā Tiesa to ir apstiprinājusi un precizējusi vēlāk šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark, Pirmās instances tiesa uzskata, ka pārmērīgu izmaksu kritērijs kompensāciju sistēmas ietvaros, piemēram, minētajās lietās paredzēto sistēmu ietvaros, principā nozīmē to, ka ir jānosaka izmaksas, ko faktiski atlīdzinājis attiecīgais uzņēmums, izpildot VTNP uzdevumu, un ar to saistītie ieņēmumi. Šajā gadījumā Komisija tomēr Apstrīdētā lēmuma 53. punktā pamatoti ir norādījusi, ka šīs pārmērīgās izmaksas bija tikai tās, kuras radušās negatīva riska profila dēļ, kas nozīmē, ka tā pamatoti atzina, ka RES paredzētā aprēķinu metode neļauj ņemt vērā ieņēmumus, kurus, iespējams, guvuši PVA apdrošinātāji (skat. šī sprieduma 240. punktu).

243    Līdz ar to prasītājas nav pierādījušas, ka Komisija nebija ievērojusi šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzēto trešo nosacījumu, uzskatot, ka RES paredzētā kompensāciju sistēma bija nepieciešama un samērīga, ņemot vērā izmaksas, kas radušās, izpildot PVA pienākumus.

244    Tādējādi iebildums, kas ir pamatots ar šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētā trešā nosacījuma neievērošanu, ir jānoraida kā nepamatots.

f)     Par salīdzinājumu ar uzņēmumu, kas darbojas produktīvi, spriedumā lietā Altmark paredzētā ceturtā nosacījuma nozīmē

245    Saskaņā ar šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark (93. punkts) paredzēto ceturto nosacījumu, ja VTNP uzdevums uzņēmumam nav dots, īstenojot publiskā iepirkuma procedūru, nepieciešamās kompensācijas apmērs ir jānosaka, pamatojoties uz to izmaksu analīzi, ko vidējam un labi pārvaldītam uzņēmumam, kuram ir pieejami atbilstoši līdzekļi, lai varētu apmierināt nepieciešamās ar valsts pakalpojumiem saistītās prasības, ir radušās, lai izpildītu šos pienākumus, ņemot vērā ar tiem saistītos ieņēmumus, kā arī samērīgu peļņu par šo pienākumu izpildi. Prasītājas būtībā apgalvo, ka šis nosacījums nav izpildīts, ja RES nav atskaites punkta, kas ļauj noteikt produktivitāti un veikt salīdzinājumu ar uzņēmumu, kas darbojas produktīvi. Komisijai bija jāpārbauda, vai iespējamās PVA apdrošinātāju, it īpaši VHI, izmaksas, kas rodas, izpildot PVA pienākumus, bija līdzīgas tām, kuras sedzis uzņēmums, kas darbojas produktīvi.

246    Šajā sakarā vispirms ir jāsecina, ka gan no šī sprieduma 239.–242. punktā paustajiem apsvērumiem, gan no ciešās saiknes starp šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzēto ceturto un trešo nosacījumu, kas paredz, ka ir jānosaka izmaksas un ieņēmumi un peļņa, kas saistīti ar VTNP pienākuma izpildi, izriet, ka šī iebilduma pamatā esošie apgalvojumi ir nepareizi. Ņemot vērā, pirmkārt, RES izveidotās kompensāciju sistēmas neitralitāti attiecībā uz PVA apdrošinātāju ieņēmumiem un peļņu un, otrkārt, ar minēto apdrošinātāju negatīvo riska profilu saistīto pārmērīgo izmaksu īpatnības, šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzēto ceturto nosacījumu, kas paredz, ka ir jāsalīdzina ar VTNP sniegšanu tieši saistītās izmaksas un ieņēmumi, šajā gadījumā nevar piemērot stingri. Turklāt to apstiprina jau šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētā trešā nosacījuma mērķis garantēt, ka attiecīgais VTNP tiek sniegts par viszemākajām izmaksām visiem apdrošinātajiem (spriedums lietā Altmark, 93. punkts). Ir skaidrs, ka RES mērķis nav kompensēt konkrēti norādītas izmaksas, kas radušās, sniedzot PVA pakalpojumu.

247    Jāatgādina arī, ka RES maksājumi tiek noteikti ne tikai atkarībā no summām, ko atmaksājis PVA apdrošinātājs, kurš saņem kompensāciju – šāda situācija atbilstu tai, uz ko attiecas šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētais trešais un ceturtais nosacījums –, bet arī atkarībā no summām, ko atmaksājis PVA apdrošinātājs, kurš veic iemaksas, jo šie maksājumi atspoguļo šo abu apdrošinātāju riska profilu atšķirības salīdzinājumā ar vidējo riska profilu tirgū.

248    Tādējādi Komisijai ir pamats uzskatīt, ka šajā gadījumā, analizējot valsts atbalsta esamību EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, nebija nepieciešams salīdzināt iespējamos RES maksājumu saņēmējus un uzņēmumu, kas darbojas produktīvi. Jāpiebilst, ka pat tad, ja Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā bija iespējams, ka sākumā VHI bija galvenā RES maksājumu saņēmēja, RES darbību Īrijas iestādes uzsāka tikai vēlāk, ņemot vērā riska profilu attīstību Īrijas PVA tirgū. Tādējādi, nezinot dažādu Īrijas PVA tirgū darbojošos PVA apdrošinātāju situāciju nākotnē, Komisija nevarēja precīzi noteikt iespējamos RES maksājumu saņēmējus un konkrēti salīdzināt to situāciju ar uzņēmumu, kas darbojas produktīvi.

249    Ņemot vērā šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētā ceturtā nosacījuma mērķi, Komisijai starp citu tomēr bija pienākums pārliecināties, ka RES paredzētā kompensācija nav saistīta ar iespēju atlīdzināt izmaksas, kas var rasties tāpēc, ka RES pakļauta PVA apdrošinātāja darbība nav produktīva. Šajā sakarā ir jānorāda, ka Komisija Apstrīdētā lēmuma 27. un 56. punktā ir skaidri konstatējusi, ka RES bija ņemtas vērā vidējās ar atmaksāšanu saistītās PVA apdrošinātāju izmaksas, kā rezultātā nebija iespējama vidējo izmaksu līdzsvarošana pa apdrošināto grupām un apdrošinātāji varēja saglabāt peļņu, kas gūta savas produktīvās darbības rezultātā.

250    Šajā sakarā prasītājas ir norādījušas, ka, tā kā, aprēķinot RES maksājumus, tika ņemtas vērā faktiskās ar atmaksāšanu saistītās PVA apdrošinātāju izmaksas, tas radīja lielākus maksājumus tiem PVA apdrošinātājiem, kuru darbība bija visneproduktīvākā un kuriem bija augstas izmaksas. Tomēr, kā izriet no Apstrīdētā lēmuma 56. punkta un šī sprieduma 235. punktā paustajiem apsvērumiem, šīs izmaksas veido tikai tie izdevumi, kas saistīti ar summām, kuras PVA apdrošinātāji faktiski atmaksājuši konkrētā laika posmā, izņemot visas citas pārvaldības izmaksas, piemēram, administratīvās izmaksas vai mārketinga izmaksas, ko sedz PVA apdrošinātāji. Prasītājas nav ne apstrīdējušas šo viedokli, ne arī precizējušas, kādā mērā šī aprēķināšanas metode varēja ietekmēt izmaksas, kas, iespējams, rodas tādēļ, ka atmaksāšanas pieteikumi netiek apmierināti efektīvi. Tā kā kompensācijas aprēķināšana atbilstoši RES ir atkarīga tikai no tām izmaksām, kas nav saistītas ar attiecīgo uzņēmumu efektīvu darbību, tad pretēji tam, ko uzskata prasītājas, ir izslēgts, ka šī kompensācija varētu izraisīt to izmaksu sadalīšanu, kuras var rasties produktivitātes trūkuma dēļ un ietekmēt šo uzņēmēju iespēju pilnībā saglabāt peļņu, kas gūta labas pārvaldības rezultātā.

251    Šo vērtējumu neatspēko HIA 2005. gada aprīļa ziņojumā (30. lpp.) izdarītais vienīgais secinājums, ka vidējās BUPAIreland izmaksas dienā, kurā tiek veikta aprūpe, ir apmēram par 17 % zemākas nekā vidējās tirgus izmaksas, jo šīs zemākās izmaksas var rasties tieši tādēļ, ka BUPAIreland riska profils ir labvēlīgāks nekā citu PVA apdrošinātāju riska profils. Šajā sakarā HIA norāda, ka atšķirība starp izmaksām dienā, kurā tiek veikta aprūpe, varētu būt izskaidrojama ar atšķirībām, kas saistītas ar efektivitāti, PVA produktiem un apdrošināto veselības stāvokli, jo šīs izmaksas var atšķirties atkarībā no pacienta vecuma. Ir acīmredzams, ka PVA apdrošinātājam, kura apdrošināto personu veselības stāvoklis ir sliktāks nekā vidējais apdrošināto stāvoklis, rodas proporcionāli lielākas aprūpes izmaksas. Prasītājas turklāt nenorāda, vai HIA izmantotā frāze “atšķirīga produktivitāte” attiecas uz PVA apdrošinātāju pārvaldību kā tādu vai uz slimnīcu pārvaldību, kas ir pamatā aprūpes izmaksām, ne arī to, kādā mērā šīs atšķirības varētu būt atbilstošas, ņemot vērā ar atmaksāšanu saistītās izmaksas, un ietekmēt izlīdzinošos maksājumus.

252    Turklāt arī prasītāju arguments, ka augstu atmaksāšanas izmaksu ietekme uz RES maksājumu apmēru mudina PVA apdrošinātāju, kas saņem maksājumu, neveikt produktīvu darbību, nav pamatots. Kā prasītājas pašas to ir atzinušas tiesas sēdē, tās nav precizējušas iespējamā produktivitātes trūkuma raksturu, kādu šādas situācijas varētu izraisīt, bet galvenokārt tikai atsaukušās uz to, ka nav veikts salīdzinājums ar uzņēmumu, kas darbojas produktīvi, šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētā ceturtā nosacījuma nozīmē. Visbeidzot šajā sakarā atbildētāja, prasītājām neiebilstot, ir norādījusi, ka saskaņā ar RES I pielikumu, aprēķinot RES maksājumus, ar atmaksāšanu saistītās izmaksas tiek ņemtas vērā tikai EUR 550 apmērā par vienu slimnīcā pavadīto dienu, neatkarīgi no attiecīgās apdrošināšanas paredzētā izmaksu segšanas apmēra, kaut gan vidējās VHI hospitalizācijas izmaksas, piemēram, sasniedz EUR 640 par slimnīcā pavadīto dienu, un tas pats par sevi ir aizsardzības pasākums pret pārmērīgu patēriņu un pret sliktu izmaksu pārvaldību, ko īsteno PVA apdrošinātājs. Jāpiebilst, ka šī saskaņā ar RES atmaksājamo izmaksu maksimālās robežas noteikšana sīki ir izskaidrota Apstrīdētā lēmuma 55. punktā.

253    Tomēr atbildētāja un Īrija ir atzinušas, ka RES maksājumu aprēķināšanas metode tomēr var ļaut ļoti nelielā mērā sadalīt ar efektivitāti saistītos ieņēmumus vai izmaksas, kuras saistītas ar dažādu PVA apdrošinātāju efektivitātes trūkumu, jo tā paredz piemērot dažus pielāgojuma kritērijus, proti, pirmkārt, “nulles korekcijas faktoru”(zerosumadjustmentfactor), kas izmantojams, lai garantētu sistēmas pašfinansēšanos, un, otrkārt, veselības stāvokļa vērtējuma faktoru, kurš ir pamatots ar hospitalizācijas iespēju kontrolētu izmantošanu (Apstrīdētā lēmuma 28. un 57. punkts).

254    Attiecībā uz “nulles korekcijas faktoru”(zerosumadjustmentfactor) prasītājas tomēr tiesas sēdē ir atzinušas, ka to iebildums neparedzēja šo RES aspektu un ka RES maksājumu apmēra izmaiņas, kas no tā varētu rasties, ir nelielas un tādas, kuras nevar izraisīt būtisku ar efektivitātes trūkumu saistītu izmaksu izlīdzināšanu. Runājot par veselības stāvokļa vērtējuma faktoru, prasītājas tomēr apgalvo, ka, to piemērojot, ir jāņem vērā produktivitātes trūkums, jo tas ir pamatots drīzāk ar PVA apdrošinātāju faktiskajām izmaksām, nevis ar kāda uzņēmuma, kas darbojas produktīvi, izmaksām. Šajā sakarā ir jāprecizē, ka šī pielāgojuma faktora, kas pašreiz ir vienāds ar nulli, piemērošana ir pakļauta dažiem nosacījumiem, kas ir precizēti RES II pielikumā, un it īpaši, ka tā ir ierobežota līdz 50 % no hospitalizācijas iespēju kontrolētas izmantošanas. Ņemot vērā šo minētā faktora nelielo nozīmi un tā kā prasītājas nav norādījušas konkrētus apstākļus, kas pierāda, ka hospitalizācijas iespēju faktiska izmantošana varēja atspoguļot produktivitātes trūkumu, piemēram, medicīnas pakalpojumu pārmērīgu izmantošanu, Komisijai bija pamats uzskatīt, ka RES izveidotā kompensāciju sistēma un it īpaši veselības stāvokļa vērtējuma faktora piemērošana nebija saistīta ar iespēju, ka izmaksas, kas saistītas ar produktivitātes trūkumu, ietekmēs visus PVA apdrošinātājus.

255    Šajā kontekstā ir jānorāda, ka Komisija Apstrīdētā lēmuma 28. un 57. punktā ir skaidri norādījusi, ka minētā faktora piemērošanas stingrie nosacījumi ļauj novērst visu riska atšķirību radīto seku izlīdzināšanu, kā arī novērst pamudinājumu hospitalizēt pacientus un ka 50 % maksimālā robeža tieši pretēji bija papildu garantija, lai mudinātu PVA apdrošinātājus sekmēt slimnīcā pavadītā laika ilguma samazināšanu, slimību atklāšanu agrīnā stadijā un labu pārvaldību kopumā. Prasītājas nav sīki apstrīdējušas šo vērtējumu tiesvedības laikā. Pakārtoti ir jāpiebilst, kā to norāda atbildētāja un Īrija, ka līdz šim brīdim Īrijas iestādes nav izmantojušas šo faktoru un savu vērtējumu par riska atšķirībām PVA apdrošinātāju starpā ir pamatojušas tikai ar kritērijiem, kas ir saistīti ar apdrošināto vecumu un dzimumu.

256    Visbeidzot, Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija Apstrīdētā lēmuma 26.–28., 56. un 57. punktā atbilstoši tiesību normu prasībām ir ņēmusi vērā apstākļus, kas tai ļāvuši secināt, ka RES paredzētā kompensācija ir neitrāla attiecībā pret iespējamām izmaksām, kuras ir saistītas ar dažu PVA apdrošinātāju darbības produktivitātes trūkumu.

257    Līdz ar to Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija ir ievērojusi šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzēto ceturto nosacījumu un ka šis iebildums ir jānoraida kopumā.

258    Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāsecina, ka Komisija Apstrīdētā lēmuma 1. pantā pamatoti ir atzinusi, ka RES nav saistīta ar valsts atbalsta piešķiršanu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots. Pirmās instances tiesa tomēr uzskata, ka ir jāpārbauda arī otrais pamats, kas ir balstīts uz EKL 86. panta 2. punkta pārkāpumu.

g)     Par RES nepieciešamību un samērīgumu EKL 86. panta 2. punkta nozīmē

 i) Ievada apsvērums

259    Ar otro pamatu prasītājas galvenokārt apstrīd RES kā tādas ieviešanas nepieciešamību un samērīgumu. Pirmās instances tiesa pārbaudīs argumentus, ko prasītājas ir paudušas saistībā ar šo otro pamatu, tikai tiktāl, ciktāl tie attiecas uz jautājumiem, kuri netika izskatīti saistībā ar pirmo pamatu.

260    Vispirms ir jānoraida prasītāju iebildums, kas attiecas uz to, ka Apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā nav skaidri minēts EKL 86. panta 2. punkts (skat. 90. un 128. punktu). Kā to norāda atbildētāja, ne no atbilstošajiem tiesību aktiem, ne no judikatūras neizriet, ka to lēmumu rezolutīvās daļas formulējumiem, kas pieņemti atbilstoši gan EKL 87. pantam, gan EKL 86. panta 2. punktam, noteikti ir jāatbilst precīziem noteikumiem. Turklāt, lai novērtētu tāda tiesību akta faktisko juridisko piemērojamību, kura rezolutīvā daļa nav nodalāma no tā pamatojuma, tas vajadzības gadījumā jāinterpretē, ņemot vērā iemeslus, uz kuriem pamatojoties, tas tika pieņemts (skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑346/02 un T‑347/02 Cableuropa u.c./Komisija, Recueil, II‑4251. lpp., 211. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, kaut arī skaidrības un juridiskās drošības labad, šķiet, ir vēlams, lai Komisija tiesību akta rezolutīvajā daļā skaidri norādītu Līguma normas, ko tā piemēro; to, ka šīs normas nav norādītas, nevar uzskatīt par tiesību kļūdu, jo, vienlaikus aplūkojot tiesību akta pamatojumu un rezolutīvo daļu, var precīzi identificēt šīs normas. Šajā gadījumā, kaut arī Komisija Apstrīdētā lēmuma 1. pantā nav atsaukusies uz EKL 86. panta 2. punkta piemērošanu, tā tomēr skaidri šo normu ir norādījusi Apstrīdētā lēmuma 61. punktā, kurā ir apkopoti tās galīgie secinājumi. Līdz ar to vidēji uzmanīgs Apstrīdētā lēmuma lasītājs nevar kļūdīties attiecībā uz tā faktisko juridisko piemērojamību.

 ii) Par RES kā tādas ieviešanas nepieciešamību

 1) Vispārīgi apsvērumi

261    Prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas vērtējumā, Apstrīdētā lēmuma 50. un 52. punktā atzīstot, ka RES bija nepieciešama, lai saglabātu stabilitāti tirgū, kurā ir noteikti PVA pienākumi, kā arī lai saglabātu šo pienākumu lietderīgo iedarbību. Paša Apstrīdētā lēmuma 51. punktā ir atzīts, ka Īrijas PVA tirgū līdz šim brīdim nebija stabilitātes problēmu. Turklāt minētie riska atlases draudi ir tikai teorētiski un nav pamatoti ar faktiem. Faktiski šie draudi nepastāv, jo nav pamudinājuma aktīvi atlasīt labos riskus un nenotiek pasīva risku atlase (skat. šī sprieduma 134. punktu). PVA apdrošinātājiem pat būtu jākompensē sliktie riski, pielāgojot savus līguma nosacījumus un it īpaši palielinot apdrošināšanas prēmijas, un atkarībā no tā diferencējot izmaksu segšanu. Katrā ziņā, ņemot vērā, ka parasti, kā pierāda ziņojums Amárach, apdrošinātajiem ir ļoti mazas iespējas nomainīt apdrošinātāju, jaunienācējam Īrijas PVA tirgū noteikti vajadzētu censties iegūt jaunus klientus, kas principā ir gados jauni. Turklāt, runājot par gados veciem apdrošinātajiem, VHI pārdotu ar zaudējumiem, tādējādi BUPAIreland liedzot iespēju ar to faktiski konkurēt. Visbeidzot, ekonomikas pētījumi, uz kuriem atsaucas atbildētāja un kas attiecas uz citu valstu, nevis Īrijas tirgiem, nav ne atbilstoši, ne tādi, kas var apstiprināt apgalvojumu par risku atlasi. Savukārt trīs ziņojumi, ko HIA iesniegusi kopš 2003. gada, apstiprina, ka Īrijas PVA tirgū nepastāv nākotnē sagaidāma nestabilitāte (skat. šī sprieduma 131.–138. punktu).

262    Atbildētāja būtībā pārmet, ka prasītājām nav izdevies apšaubīt norādes, kas pierāda, ka kopējo cenu un brīvas pievienošanās sistēmā pastāv aktīvas risku atlases draudi, kuri ir atzīti pat ziņojumā NERA. Īrija piebilst, ka ar RES noteikti ir jālīdzsvaro kopējo cenu un brīvas pievienošanās prasības, lai novērstu to, ka jaunie apdrošinātāji PVA tirgū veic vēlamo risku atlasi. Nepastāvot šādām izmaiņām, pēdējie minētie to labvēlīgā riska profila dēļ varētu gūt būtiskas “tehniskas” priekšrocības, saglabājot pārāk augstus apdrošināšanas prēmiju apmērus, kas varētu ietekmēt PVA tirgus stabilitāti, tādējādi kaitējot visiem citiem apdrošinātajiem. Tirgus stabilitāte būtu apdraudēta arī tad, ja apdrošinātājs, kura riska profils ir labvēlīgs, būtiski samazinātu savas apdrošināšanas prēmijas, lai tādējādi iedarbinātu “nāvīgo spirāli”, kas izpaužas kā vismobilāko apdrošināto pāriešana pie šī apdrošinātāja un kas izraisa konkurējošo apdrošinātāju finansiālā stāvokļa pasliktināšanos, kuri kopējo cenu dēļ vairs nav spējīgi piedāvāt savus produktus par konkurētspējīgām cenām un piesaistīt jaunus dalībniekus. Tāda ir pašreizējā VHI situācija, kuras maksātspējas rādītāji ir acīmredzami pasliktinājušies salīdzinājumā ar BUPAIreland rādītājiem.

263    Atbildētāja un Īrija uzskata, ka prasītāju arguments, kas ir pamatots ar apdrošinātāju iespēju “sliktos” riskus kompensēt, izdarot pielāgojumus līgumos, nav piemērots un ir pretrunā patiesajai situācijai. Pirmkārt, šāda pieeja ir pretrunā kopējo cenu principam un katrā ziņā neīstenojama, un tā nevarētu saglabāt līdzsvaru Īrijas PVA tirgū. Otrkārt, VHI un BUPAIreland PVA piedāvātie pakalpojumi ir ļoti līdzīgi, un faktiski apdrošinātie katrā ziņā nepievērš uzmanību iespējamajai PVA polisē piedāvāto priekšrocību diferenciācijai. Turklāt dati par VHI apdrošinātā vecuma profilu skaidri norāda, ka pastāv šāda risku atlase. Runājot par pasīvas atlases draudiem, atbildētāja, ko atbalsta Īrija, apstrīd prasītāju sniegto ziņojuma Amárach interpretāciju, kas apstiprina patērētāju migrāciju no viena apdrošinātāja pie otra. Turklāt argumentam, kas ir pamatots ar to, ka VHI, iespējams, ir noteikusi zaudējumus nesošas cenas saistībā ar paaugstināta riska klientiem, nevar piekrist, un tas ir nepieņemams. Atbildētāja visbeidzot uzsver, ka Apstrīdētais lēmums ir pamatots tikai ar secinājumu par risku atlases iespējamību, kas ir nestabilitātes faktors, ar kuru pietiek, ņemot vērā šī sprieduma 101. punktā minēto spriedumu lietā Albany, un uz secinājumu par ierobežoto kontroli, ko Pirmās instances tiesai ir jāveic attiecībā uz nepieciešamības kritēriju.

 2) Apstrīdētā lēmuma un Pirmās instances tiesas veiktās kontroles priekšmets

264    Pirms dažādu lietas dalībnieku norādīto argumentu pamatotības pārbaudes Pirmās instances tiesa uzskata, ka ir jāprecizē Komisijas šajā gadījumā veiktās pārbaudes priekšmets, ņemot vērā, ka pati Komisijas veiktā pārbaude veido Pirmās instances tiesas kontroles priekšmetu.

265    Jāsecina, ka paziņotā RES veido vispārēju režīmu, proti, sistēmu, kas ir pamatota ar vispārpiemērojamu normu kopumu, kuru īstenošanu zināmā mērā nosaka objektīvi un pārskatāmi kritēriji (skat. šī sprieduma 213.–217. punktus), bet kura nav paredzama visos sīkumos. Tā kā šī sistēma tiek uzskatīta par tādu, kas pielāgojas un reaģē uz attiecīgā tirgus ātro attīstību, tās darbība ir pakļauta dažiem vispārējiem noteikumiem, kuri piešķir plašu diskrecionāro varu iestādēm, kam ir uzdota to piemērošana. Tas attiecas uz RES IV daļu, kas paredz HIA izvērtēšanas un ieteikumu sniegšanas pilnvaras saistībā ar to, vai pastāv riska atšķirība, kā rezultātā var tikt uzsākta RES maksājumu iekasēšana.

266    No tā izriet, ka atbilstoši šī sprieduma 220. un 221. punktā norādītajai administratīvās un tiesu kontroles apmēra definīcijai kontrole, kas Komisijai, pamatojoties gan uz EKL 87. pantu, gan EKL 86. panta 2. un 3. punktu, ir jāveic šajā sakarā it īpaši attiecībā uz paziņotās sistēmas nepieciešamību, noteikti ir ierobežota un tā var pārbaudīt tikai to, vai, pirmkārt, minētā sistēma ir pamatota ar acīmredzami nepareiziem ekonomiskiem un faktiskiem apsvērumiem un vai, otrkārt, minētā sistēma ir acīmredzami nepiemērota, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Šajā kontekstā Pirmās instances tiesai ir īpaši jāpārbauda, vai Komisijas vērtējums šajā sakarā ir pietiekami ticams, lai pamatotu attiecīgās sistēmas nepieciešamību.

267    Veicot šo kontroli, vispirms, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai tirgus nepareiza darbība, ko dalībvalsts ir minējusi, lai pamatotu attiecīgā VTNP uzdevuma ieviešanu un aizsardzību, bija pietiekami ticama, un, otrkārt, ir jānovērtē, vai Komisijai bija pamats uzskatīt, ka tāda sistēma kā RES, ņemot vērā tās raksturu, bija nepieciešama un piemērota, lai atrisinātu minētās problēmas. Pirmās instances tiesai arī ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā Komisijas vērtējums šajos divos jautājumos ir pamatots saistībā ar pašreizējiem apstākļiem un iespējamo Īrijas PVA tirgus attīstību, kāda tā ir Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, ņemot vērā visu informāciju, kas Komisijai bija pieejama vai kam vajadzēja būt tās rīcībā.

268    Runājot par Komisijas kontroles apmēru, saskaņā ar šī sprieduma 220.–222. punktā minēto informāciju Komisija nevar stāties dalībvalsts vietā, lai īstenotu plašo diskrecionāro varu, kas tai piešķirta. Tādējādi, pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo prasītājas, veicot nepieciešamības kontroli, Komisijai nav tiesību, pamatojoties uz pieejamo informāciju, pārbaudīt, pirmkārt, vai tirgus faktiski var attīstīties konkrētā veidā un, otrkārt, vai paziņotās sistēmas paredzēto regulēšanas instrumentu piemērošana šī iemesla dēļ kādā konkrētā brīdī kļūs noteikti nepieciešama, lai garantētu attiecīgā VTNP uzdevuma izpildi. Veicot nepieciešamības kontroli, Komisijai nebūt nav jābūt pārliecinātai, ka dalībvalsts, ņemot vērā pašreizējos vai nākotnes tirgus apstākļus, nevar atteikties no paziņotajiem pasākumiem, bet tikai jāmeklē acīmredzama kļūda, ko dalībvalsts, īstenojot plašu diskrecionāro varu, varētu būt pieļāvusi attiecībā uz veidu, kādā nodrošināt to, lai VTNP uzdevums varētu tikt izpildīts ekonomiski pieņemamos apstākļos (šajā sakarā skat. šī sprieduma 99. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 58. punkts, un 101. punktā minēto spriedumu lietā Albany, 107. un 111. punkts).

269    Visbeidzot, kaut arī šī Komisijas veiktā kontrole ir ierobežota, šis apstāklis ir jāņem vērā arī tad, kad Kopienu tiesa veic likumības kontroli attiecībā Komisijas vērtējumu. Šai Pirmās instances tiesas kontrolei ir jābūt ierobežotai vēl jo vairāk tāpēc, ka Komisijas vērtējums attiecas uz ekonomiski sarežģītiem faktiem (skat. šī sprieduma 220. un 221. punktu). Tas īpaši attiecas uz kontroli, kas ir veikta, pamatojoties uz samērīguma principu, īpaši, ja apstrīdētais tiesību akts paredz vispārpiemērojamus valsts pasākumus. Veicot šādu kontroli, Pirmās instances tiesai ir jāpārbauda tikai tas, vai šie pasākumi ir acīmredzami nepiemēroti saistībā ar izvirzīto mērķi (pēc analoģijas skat. šī sprieduma 118. punktā minēto spriedumu lietā Boehringer/Padome un Komisija, 73. un 74. punkts).

270    No iepriekš teiktā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nepieprasot Īrijai, lai tā pierādītu, ka RES ir noteikti nepieciešama, lai garantētu PVA pienākumu izpildi. Līdz ar to ir jānoraida prasītāju arguments, ka RES ir jābūt noteikti nepieciešamai un Komisija nav ievērojusi kontroles, kas tai jāveic šajā sakarā, apmēru.

 3) Par risku atlases esamību Īrijas PVA tirgū

 Ievada apsvērums

271    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāpārbauda – vispirms vispārīgi un pēc tam, ņemot vērā īpašos Īrijas PVA tirgus apstākļus – vai Komisijai bija pamats uzskatīt, ka RES radīja izmaiņas, kas nepieciešamas PVA tirgū, kurā pastāv pienākums nodrošināt brīvu pievienošanos, kopējas cenas, mūža apdrošināšanu un minimālos pakalpojumus. Šajā sakarā īpaši ir jāpārbauda, vai Komisija ir pamatojusies uz apstākļiem, kas ļauj atbilstoši pierādīt, ka PVA tirgus, kurā pastāv kopējas cenas, bija pakļauts risku atlases draudiem, un vai tai bija pamats uzskatīt, ka šī situācija varēja izjaukt līdzsvaru minētajā tirgū.

 Par risku aktīvu atlasi

–       Par vispārējiem ekonomiskiem apsvērumiem

272    Runājot par risku aktīvas atlases draudu esamību, lietas dalībnieces neapstrīd to, ka jaunienācējs PVA tirgū, piemēram, BUPAIreland – 1997. gadā, ir ieinteresēts iegūt klientus ar zemu risku, lai samazinātu savus ekonomiskos riskus un nostiprinātu savu vēl nestabilo stāvokli tirgū. Tā tas ir īpaši tad, ja runa ir par tirgu, kurā ar konkurenci saistīto struktūru vēl joprojām lielā mērā ietekmē situācija, kas pastāvēja pirms tā liberalizācijas, un zināma pasivitāte patērētāju vidū, no kuriem lielākā daļa ir agrākā monopoluzņēmuma dalībnieki, piemēram, šajā gadījumā – VHI. Kā šajos apstākļos norāda pašas prasītājas, gados jauni klienti, kuriem ir laba veselība, veido jaunu klientu lielu grupu, kuru īpaši var censties piesaistīt jaunienācējs PVA tirgū, piedāvājot viņam zemākas cenas nekā tās, ko piedāvā citi PVA apdrošinātāji.

273    Šajā sakarā prasītājas pietiekami precīzi un konkrēti nav apstrīdējušas apgalvojumu, ka šo tendenci piesaistīt samazinātus riskus pastiprina pienākums piedāvāt kopējas cenas. Ir skaidrs, ka, ņemot vērā šo pienākumu, PVA apdrošinātājs nevar pilnībā brīvi ar augstāku apdrošināšanas prēmiju palīdzību izlīdzināt lielāku ekonomisko risku, ar ko ir saistīta gados vecas vai saslimušas personas apdrošināšana, piedāvājot tai PVA, ko šis apdrošinātājs nevar neapdrošināt, jo pastāv pienākums nodrošināt brīvu pievienošanos. Pirmkārt, nepastāvot iespējai cenas noteikt atkarībā no apdrošinātā riska, PVA apdrošinātājs ir spiests piedāvāt vienādas PVA polises ar vienādiem cenu nosacījumiem visiem apdrošinātajiem neatkarīgi no viņu vecuma, dzimuma un veselības stāvokļa (grozītā 1994 HealthInsuranceAct 7. pants) un tādējādi savstarpēji subsidēt apdrošināšanas prēmijas dažādu apdrošināto risku starpā. Otrkārt, PVA apdrošinātājs nevar arī piedāvāt PVA polises par apdrošināšanas prēmijām, kas noteiktas atbilstoši vislielākajam riskam, kurš tam ir jāuzņemas, jo pretējā gadījumā tas vairs nevarēs piesaistīt gados jaunus klientus ar labu veselību, kaut gan viņiem ir būtiska nozīme tā ekonomiskā līdzsvara nodrošināšanā savstarpējas apdrošināšanas prēmiju subsidēšanas sistēmas ietvaros.

274    Prasītājas nav norādījušas konkrētus apstākļus, kas var atspēkot šo risku aktīvas atlases PVA tirgū, kurā ir noteiktas kopējas cenas, fenomena aprakstu. Šajā sakarā prasītājas ir galvenokārt atsaukušās tikai uz PVA apdrošinātāju iespēju sadalīt tirgu atkarībā no riska, nosakot PVA polišu saturu un apdrošināšanas prēmiju apmēru, lai “sliktos” riskus varētu kompensēt ar augstākām apdrošināšanas prēmijām. Jāatgādina, ka šī sprieduma 229. un 231. punktā minēto iemeslu dēļ argumentam, kas attiecas uz PVA apdrošinātāju brīvību stāties līgumsaistībās, nevar piekrist.

275    Turklāt Pirmās instances tiesa uzskata, ka šis arguments drīzāk tieši pretēji apstiprina, ka PVA tirgū, kurā ir noteiktas kopējas cenas, pastāv “labo” risku atlases pieaugoši draudi, jo tas norāda, ka praksē PVA apdrošinātāji cenšas tiesiskā veidā kompensēt sekas, ko rada aizliegums noteikt cenas atkarībā no apdrošinātā riska, īpašā veidā definējot PVA polises un nosakot atbilstošas apdrošināšanas prēmijas saskaņā ar dažādu apdrošināto personu grupu vajadzībām. Prasītājas norāda, ka PVA apdrošinātājs var piesaistīt gados jaunus klientus “ar labo risku”, piedāvājot viņu vajadzībām īpaši pielāgotu apdrošināšanu un piesaistošas apdrošināšanas prēmijas, kā rezultātā neizbēgamas sekas ir tas, ka citas apdrošināto grupas, to skaitā grupas, kurās ietilpst personas ar “sliktajiem riskiem”, netiek mudinātas vai pat tiek atturētas iegādāties šādu apdrosināšanu, kas viņām nav piemērota. Neatkarīgi no tā, vai šāda netiešas apdrošināto diskriminācijas stratēģija – ko neparedz kopēju cenu noteikšanas politika, kura aizliedz tikai tiešu cenu diskrimināciju, – ir izmantojama, ko īpaši apstrīd Īrija, šī stratēģija šķiet vēl jo vairāk pieņemama tad, ja konkurence PVA apdrošinātāju starpā ir īpaši intensīva saistībā ar jauniem klientiem, kuri ir gados visjaunākie, kāda tā šajā gadījumā saskaņā ar lietas dalībnieču saskaņotajiem apgalvojumiem ir starp BUPAIreland un VHI. Tomēr šajos apstākļos pretēji prasītāju viedoklim šī stratēģija neizslēdz, ka pastāv risku aktīvas atlases fenomens, bet drīzāk to apstiprina vai pat saasina. Tādējādi prasītāju arguments, kas ir pamatots ar PVA apdrošinātāju brīvību uzņemties līgumsaistības, nav atbilstošs, lai pierādītu, ka nepastāv risku aktīva atlase. Tādējādi acīmredzami kļūdains nav Apstrīdētā lēmuma 50. punktā izdarītais Komisijas secinājums, kas attiecas uz risku aktīvas atlases draudu pastāvēšanu un saskaņā ar kuru PVA apdrošinātāji var censties uzlabot savu risku profilu, izmantojot īpaši selektīvu mārketinga stratēģiju, nosakot apdrošināšanas veidu saturu vai diferencējot pakalpojuma kvalitāti.

276    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa par ticamu atzīst apgalvojumu, ka risku aktīvas atlases draudi un līdz ar to tirgus nestabilitātes risks ir reāls un intensīvs, ja PVA apdrošinātājs, kura riska profils ir labvēlīgs, iesaistās “dempinga” cenu stratēģijā, kas ir aprakstīta RES rokasgrāmatas 6. punktā. Savukārt šie draudi šķiet mazāk intensīvi, bet joprojām pietiekami lieli, ja šis apdrošinātājs – kā norāda atbildētāja, Īrija un VHI attiecībā uz BUPAIreland rīcību – īsteno cenu “atdarināšanas” stratēģiju, atbilstošiem PVA pakalpojumiem nosakot cenas, kas ir tikai nedaudz zemākas nekā šo pašu pakalpojumu cenas, kuras ir noteikuši galvenie konkurenti. Šajos apstākļos finansiāls pamudinājums klientam mainīt PVA apdrošinātāju šķiet mazāks nekā “dempinga” cenu gadījumā. Tomēr atbildētāja un Īrija, prasītājām neiebilstot, šajā sakarā apgalvo, ka šāda stratēģija tomēr ļauj atlasīt “labos” riskus un ka tā ietekmē galvenokārt PVA tirgus pareizu darbību un nesasniedz mērķi noteikt kopējas cenas, jo tiek saglabātas pārāk augstas apdrošināšanas prēmijas salīdzinājumā ar atmaksāšanas izmaksām, ko PVA apdrošinātājam ar labvēlīgu riska profilu faktiski ir jāsedz, bet kas kaitē klientiem.

277    Šķiet arī ticami, ka cenu “atdarināšanas” stratēģijas sekas ir tādas, ka PVA apdrošinātājs, neraugoties uz tā zemākām izmaksām, atsakās samazināt apdrošināšanas prēmiju apmēru, kas tomēr būtu patērētāju interesēs un atbilstu kopēju cenu noteikšanas mērķim, vienīgi, lai palielinātu savu peļņu. Tāpat arī nav izslēgts, ka PVA apdrošinātājs ar labvēlīgu riska profilu veic risku aktīvu atlasi, īstenojot cenu “atdarināšanas” stratēģiju, tikmēr, kamēr cenu atšķirība ir pietiekami būtiska, lai piesaistītu patērētājus “ar labo risku”.

278    Pirmās instances tiesa uzskata, ka gan Īrija, gan Komisija Apstrīdētā lēmuma 50. punktā ticami ir norādījušas, ka šāda komercprakse var radīt nepareizu spirāli un tādējādi izjaukt līdzsvaru un traucēt PVA tirgus darbībai, kurā ir noteiktas kopējas cenas, jo PVA apdrošinātāji ar labvēlīgu riska profilu spēj arvien vairāk piesaistīt gados jaunus klientus, kuriem ir labs veselības stāvoklis, lai tādā veidā vēl vairāk uzlabotu savu riska profilu, bet PVA apdrošinātāji ar nelabvēlīgu riska profilu arvien vairāk izjūt finansiālu spiedienu tādēļ, ka pieaug nelīdzsvarotība starp apdrošināšanas prēmijām un izmaksām, kas radušās, apmierinot atmaksāšanas pieteikumus, kurus iesniedzis liels skaits gados vecu apdrošināto, kuru veselības stāvoklis ir slikts.

279    Šajos apstākļos Pirmās instances tiesa uzskata, ka acīmredzami kļūdains nav Apstrīdētā lēmuma 50. punktā iekļautais apsvērums, ka PVA tirgū, kurā pastāv kopējas cenas, brīva pievienošanās un mūža apdrošināšana, nepastāvot risku izlīdzināšanas mehānismam, apdrošinātāji tiek mudināti atlasīt labvēlīgos riskus, lai PVA pakalpojumus varētu piedāvāt par cenām, kas labvēlīgākas visiem apdrošinātajiem, vai lai varētu gūt peļņu, kura lielāka nekā tā, ko gūst konkurējošie PVA apdrošinātāji.

–       Par situāciju Īrijas PVA tirgū

280    Pirmās instances tiesa atgādina, ka Komisija Apstrīdētā lēmuma 51. punktā ir konstatējusi, ka Īrijas PVA tirgū nevar izslēgt risku aktīvas atlases draudus pat tad, ja minētajā tirgū vēl nebūtu vērojama nestabilitāte.

281    Šajā sakarā ir jāsecina, ka Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā BUPAIreland riska profils noteikti bija labvēlīgāks nekā tās galvenās konkurentes VHI riska profils. Kaut arī nav vajadzības lemt par strīdīgo jautājumu, vai VHI maksātspējas rādītāji ir apmierinoši vai nav apmierinoši, ir jānorāda, ka prasītājas faktiski nav apstrīdējušas to atbildētājas, Īrijas un VHI sniegto datu pareizību un piemērotību, kas attiecas uz ekonomisko situāciju, VHI riska profilu un tās ar atmaksāšanu saistītajām vidēji vislielākajām izmaksām uz vienu apdrošināto, bet ir atzinušas, ka VHI riska profils bija mazāk labvēlīgs nekā BUPAIreland riska profils (skat. šī sprieduma 135. un 138. punktu).

282    Turklāt, lai pamatotu savu vērtējumu par risku aktīvas atlases draudu esamību, Komisija ir pamatojusies uz pierādījumiem, kas apliecina, ka BUPAIreland faktiski bija īstenojusi risku aktīvas atlases stratēģiju kopā ar cenu “atdarināšanas” stratēģiju, to patērētāju grupām, kuri jaunāki par 19 gadiem (ar 10 % cenas atšķirību) un kuri ir vecumā no 19 līdz 54 gadiem (ar 4 % cenas atšķirību), piedāvājot cenas, kas daļēji noteikti ir zemākas nekā VHI cenas, bet personām, kas vecākas par 54 gadiem, pieprasot augstākas apdrošināšanas prēmijas (par 20 %) (Apstrīdētā lēmuma 51. punkts un 9. zemsvītras piezīme). Jāuzsver, ka prasītājas tiesvedības laikā, kā arī tiesas sēdē neizteica savu nostāju par pierādījumiem, |neraugoties uz to, ka gan atbildētāja, gan Īrija un VHI savos rakstveida pierādījumos skaidri bija pamatojušās uz minēto BUPAIreland cenu “atdarināšanas” praksi.

283    Šajā sakarā, pirmkārt, prasītājas ir norādījušas tikai to, ka BUPAIreland kā jaunienācējam Īrijas PVA tirgū un to apdrošināto pasivitātes dēļ, kas jau bija saistīti ar kādu apdrošinātāju, noteikti bija jācenšas iegūt gados jaunus patērētājus, kuri pirmoreiz vēlas iegādāties apdrošināšanu. Kaut arī šis apgalvojums ir ticams un to pamato ziņojumā Amárach izdarītie secinājumi, kas attiecas uz Īrijas patērētāju ļoti nelielo migrāciju, tas viens pats tomēr nevar atspēkot secinājumu par risku aktīvas atlases esamību, bet drīzāk to apstiprināt (skat. šī sprieduma 274. punktu).

284    Otrkārt, prasītājas ir apgalvojušas, ka VHI pārdeva ar zaudējumiem PVA polises, kas paredzētas gados veciem apdrošinātajiem, kuri līdz ar to pārstāv paaugstināta riska kategoriju, kā rezultātā BUPAIreland nevarēja konkurēt ar VHI attiecībā uz šo klientu grupu. Šo pārāk sīki neizklāstīto argumentu, ko atbildētāja un Īrija apstrīd, prasītājas nav pamatojušas tiesvedības laikā, un tas katrā ziņā ir nepamatots. Gadījumā, ja pastāv šāda tirdzniecība ar zaudējumiem, tā ar grūtībām atbilst kādai ekonomikas loģikai, jo tā nozīmē, ka VHI vēlas saglabāt savu augsta riska apdrošināto uzticību un novērst viņu migrāciju pie citiem PVA apdrošinātājiem, piedāvājot viņiem īpaši labvēlīgas apdrošināšanas prēmijas, kas neatlīdzina ar atmaksāšanu saistītās izmaksas. Šāda rīcība ir ekonomiski neracionāla, ņemot vērā, ka šie apdrošinātie rada VHI nelabvēlīgo riska profilu, tās izdevumu palielināšanos un līdz ar to tās konkurētspējas samazināšanos PVA tirgū.

285    Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisijas rīcībā bija atbilstoši un pietiekami pierādījumi, lai Apstrīdētā lēmuma 51. punktā, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu šajā sakarā, secinātu, ka Īrijas PVA tirgū nevar izslēgt riska aktīvas atlases draudus. Turklāt, ņemot vērā ierobežoto kontroli, kas ir veicama šajā gadījumā (skat. šī sprieduma 220.–222. un 265.–270. punktu), Komisijai bija pamats no šādu risku aktīvas atlases draudu esamības secināt, ka Īrijas PVA tirgū pastāv nestabilitātes risks (Apstrīdētā lēmuma 50. un 51. punkts).

286    Šajā sakarā tas, ka Apstrīdētajā lēmumā ir arī konstatēts, ka iepriekš tirgus nestabilitāte vēl nebija vērojama, nevar ietekmēt šī secinājuma likumību. Ņemot vērā Komisijas pilnvaras veikt ierobežotu kontroli attiecībā uz dalībvalsti (skat. šī sprieduma 220.–222. un 269. punktu), tai nebija tiesību Īrijas vērtējumu par Īrijas PVA tirgus attīstību aizstāt ar savu vērtējumu. Komisija tomēr atbilstoši tiesību normām pārliecinājās, ka Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī nosacījumi, kas ļauj pamatot risku līdzsvarošanas mehānisma ieviešanu, lai novērstu minētā tirgus nestabilitāti nākotnē, ko varētu radīt risku aktīva atlase, bija izpildīti. Tādējādi ir jānoraida prasītāju arguments, ka Komisija nepamatoti bija pieņēmusi apgalvojumu par tirgus nestabilitāti, kaut arī tās rīcībā nebija pietiekamu ekonomiski pamatotu pieradījumu šajā sakarā. Visbeidzot, ņemot vērā risku aktīvas atlases radītas tirgus nestabilitātes draudu esamības ticamo raksturu, vairs nav nepieciešams pārbaudīt, vai Komisijai bija pamats Apstrīdētā lēmuma 50. punktā secināt, ka pastāv risku pasīvas atlases draudi.

 4) Par RES piemērotību, lai novērstu līdzsvara traucējumus vai nestabilitāti PVA tirgū

287    Visbeidzot ir jānoskaidro, vai Komisijai bija pamats uzskatīt, ka RES bija piemērots instruments, lai novērstu līdzsvara traucējumus, ko varēja radīt risku aktīva atlase.

288    Šajā nolūkā vispirms ir jāatgādina, kādi ir galvenie apstākļi, kas nosaka RES darbību (skat. šī sprieduma 31.–33. punktu).

289    Atbilstoši RES PVA apdrošinātāja individuālais un faktiskais riska profils vispirms tiek noteikts, pamatojoties uz to periodisku informāciju par atmaksāšanas izmaksām, ko radījuši to apdrošinātie un kas šajā sakarā tiek sadalītas dažādās vecuma (atbilstoši kādai vecuma kategorijai) un dzimuma grupās. Šis individuālais un faktiskais riska profils ir pamatots ar faktiskajām vidējām izmaksām uz vienu minēto grupu apdrošināto un kopumā atbilst vidējām atmaksāšanas izmaksām, ko rada visas šīs grupas. Ņemot vērā informāciju, ko snieguši apdrošinātāji, kuri pakļauti RES, HIA nosaka vidējo riska profilu tirgū attiecībā uz katru grupu.

290    Nākamajā posmā ar šo vidējo riska profilu tirgū tiek aizstāts individuālais un faktiskais profils, lai noteiktu iespējamās izmaksas, kas būtu radušās apdrošinātājiem (katrā grupā), ja tiem būtu šāds riska profils. Izmaksu atšķirības – gan pozitīvas, gan negatīvas – starp, pirmkārt, individuālo un faktisko riska profilu un, otrkārt, vidējo un iespējamo riska profilu tirgū tādējādi veido lielumu, kas atbilst visu RES pakļauto PVA apdrošinātāju datiem. Visbeidzot, šai izmaksu atšķirībai pēc “nulles korekcijas faktora” (zerosumadjustmentfactor) iespējamas piemērošanas ir tieši jāatbilst summai, kas izlīdzināma PVA apdrošinātāju starpā. Piemērojot šo metodi, RES rada tiešu saikni starp, pirmkārt, PVA apdrošinātāju riska profilu, kas tiek salīdzināts ar vidējo un iespējamo riska profilu tirgū un, otrkārt, šādā veidā noteiktu to izdevumu, ko rada atmaksāšanas izmaksas, atšķirību. No tā izriet, ka jo riska profils ir pozitīvāks salīdzinājumā ar iespējamo vidējo profilu, jo izmaksas var būt zemākas par vidējām tirgus izmaksām un otrādi.

291    Turklāt no šī sprieduma 235. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pastāv reāla saikne starp pārmērīgām, ar negatīvu riska profilu saistītām izmaksām un pienākumiem nodrošināt brīvu pievienošanos un kopējas cenas un ka šiem PVA pienākumiem izvirzītos mērķus nevar sasniegt, ja nepastāv tāds korekcijas mehānisms, kādu paredz RES.

292    Pirmkārt, kopēju cenu noteikšanas mērķi nevar pilnībā sasniegt, jo atbilstoši tam ar apdrošinātajiem saistītās izmaksas un tādējādi arī riski starp PVA apdrošinātājiem tiek sadalīti taisnīgi un katram no tiem ir izlīdzināts riska profils. Kopēju cenu mērķis, proti, tas, ka gados jauni apdrošinātie, kam ir labs veselības stāvoklis, subsidē apdrošināšanas prēmijas, kuras parasti būtu jāmaksā gados veciem apdrošinātajiem, kas ir saslimuši, un tādējādi arī paaudžu solidaritāte būtu apdraudēti, ja PVA apdrošinātājam ārkārtas situācijā būtu tikai gados jauni apdrošinātie vai tikai gados veci apdrošinātie, kuri ir saslimuši. Citiem vārdiem sakot, PVA apdrošinātājs var izpildīt pienākumu nodrošināt brīvu pievienošanos un piedāvāt kopējas cenas tikai tad, ja izmaksas, kas ir nesamērīgas salīdzinājumā ar apdrošināšanas prēmijām un kas radušās, apmierinot atmaksāšanas pieteikumus, kurus iesnieguši gados veci un saslimuši apdrošinātie, tas var kompensēt ar apdrošināšanas prēmijām, kuras samaksājuši tā gados jaunie klienti, kam ir laba veselība.

293    Otrkārt, šajos apstākļos šķiet ticams, ka, nepastāvot līdzeklim, ar ko no jauna līdzsvarot risku sadali un novērst risku aktīvu atlasi, šādā veidā reglamentētā Īrijas PVA tirgū varētu rasties līdzsvara traucējumi, apdraudot tā darbību un tādējādi pašu minēto mērķu īstenošanu. Tā kā pienākums noteikt kopējas cenas mudina īstenot tādu komercpraksi kā risku aktīva atlase, kas var apdraudēt šo līdzsvaru (skat. šī sprieduma 273. punktu), RES, kā to norāda Īrija, ir līdzeklis līdzsvara atjaunošanai, kas nepieciešams un raksturīgs reglamentētam tirgum, kurā pastāv šādi pienākumi. Nepastāvot pienākumam nodrošināt brīvu pievienošanos un kopējas cenas, līdzsvaru tirgū saglabātu vai atjaunotu tirgus spēki vien, it īpaši izmantojot cenu noteikšanu, kas pamatota ar risku. Kaut arī šāda cenu noteikšana, šķiet, var lielā mērā samazināt pamudinājumu veikt risku aktīvu atlasi (Apstrīdētā lēmuma 52. punkta beigas) un tādējādi saglabāt zināmu līdzsvaru tirgū, tā neļauj sasniegt citu mērķi, kas izvirzīts pienākumam nodrošināt brīvu pievienošanos un kopējas cenas, proti, paaudžu solidaritāti, gados vecām personām, kas ir saslimušas, garantējot vieglāku pieeju PVA – pateicoties īpaši savstarpējai apdrošināšanas prēmiju subsidēšanai.

294    Šajos apstākļos nevar piekrist prasītāju argumentam, kas pirmoreiz tika izteikts tiesas sēdē un ko atbildētāja, Īrija un VHI neapstrīdēja, ka Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pamatojusies uz nepareizu kopējo cenu noteikšanas koncepciju, lai attaisnotu RES nepieciešamību. Nekas Apstrīdētajā lēmumā nenorāda, ka Komisija būtu pamatojusies uz citiem apsvērumiem, nevis tiem, kas izklāstīti šī sprieduma 291.–293. punktā. Turklāt, kā Īrija to norādīja tiesas sēdē, Apstrīdētā lēmuma pamatojums, it īpaši tas, kas iekļauts 24., 41. un 60. punktā, attiecas uz kopēju cenu noteikšanas principu, kurš ir paredzēts gan grozītā 1994 HealthInsuranceAct 7. pantā, gan 12. panta 10. punkta iii) daļā. Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisija ir pārbaudījusi pienākumu noteikt kopējas cenas, ņemot vērā ne tikai individuālus PVA līgumus, bet Apstrīdētā lēmuma 60. punktā arī ir secinājusi, ka RES ir nepieciešama, lai saglabātu “[PVA] tirgus, kurā pastāv kopējas cenas, stabilitāti” kopumā.

295    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto un to, ka Komisijai bija pamats uzskatīt, ka risku aktīvas atlases draudu dēļ Īrijas PVA tirgū pastāvēja līdzsvara traucējumu draudi, ir jāuzskata, ka Komisija nav pārkāpusi savu pienākumu pārbaudīt RES nepieciešamību un ka tai bija pamats uzskatīt, ka RES bija nepieciešama, lai nodrošinātu, ka PVA pienākumi tiek izpildīti ekonomiski pieņemamos apstākļos. Prasītājas savukārt nav ne iesniegušas pierādījumus, lai atspēkotu šī sprieduma 290.–293. punktā izklāstītā vērtējuma, kas attiecas uz saikni starp dažādiem atbilstošiem PVA pienākumu aspektiem un RES, pamatotību, ne arī atbilstoši tiesību aktu prasībām pierādījusi, ka RES ir acīmredzami nepiemērots, lai novērstu norādītos līdzsvara traucējumus.

296    Līdz ar to ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, atzīstot RES ieviešanas nepieciešamību Īrijas PVA tirgū, un ir jānoraida visi prasītāju iebildumi, kas izteikti šajā sakarā.

 iii) Par RES samērīgumu

297    Runājot par RES samērīgumu, no šī sprieduma 228.–243. punktā paustajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas nav pierādījušas, ka kompensācija, kas nodrošināta, izmantojot RES maksājumus, bija nesamērīga salīdzinājumā ar pārmērīgajām izmaksām, kuras saistītas ar PVA pienākumu izpildi. Tādējādi kā nepamatoti ir jānoraida prasītāju argumenti, kas izteikti saistībā ar otro pamatu un kuru mērķis ir apšaubīt RES maksājumu aprēķināšanu reglamentējošo attiecīgo kritēriju piemērotību un samērīgumu tiktāl, ciktāl, kā uzskata prasītājas, tie izraisa to izmaksu sadali, kas saistītas ar produktivitātes trūkumu, par labu PVA apdrošinātājam, kurš saņem minētos maksājumus (skat. šī sprieduma 138. punktu). Tā kā argumenti, kas ir pamatoti ar iespējamu produktivitātes trūkuma sadali, tika atzīti par nepamatotiem, šajā gadījumā nav jālemj par to, vai, vispārīgi ņemot, uzņēmuma, kam uzdots veikt VTNP uzdevumu, produktivitāte ir jāņem vērā, arī pārbaudot samērīgumu atbilstoši EKL 86. panta 2. punkta (skat. šī sprieduma 139. punktu).

298    Turklāt prasītājas ir apstrīdējušas RES samērīgumu, norādot, pirmkārt, ka, ņemot vērā risku atšķirības, kas pastāv starp BUPAIreland un VHI, minimālajai procentuālajai daļai – 2 % no šīs atšķirības, kāda ir nepieciešama, lai uzsāktu RES darbību (Apstrīdētā lēmuma 54. punkts), – nebija praktiskas nozīmes, otrkārt, ka veselības stāvokļa vērtējuma faktoram, pat ja tas bija ierobežots 50 % apmērā no hospitalizācijas iespēju kontrolētas izmantošanas (Apstrīdētā lēmuma 57. punkts), nebija saiknes ne ar PVA pienākumiem, ne ar norādīto RES pamatojumu, treškārt, ka RES nepiemērošana jaunienācējiem tirgū trīs gadu laikā (Apstrīdētā lēmuma 58. punkts) nekompensēja RES preventīvo iedarbību, kas veidoja šķērsli ienākšanai tirgū, un, ceturtkārt, ka RES pretēji Nīderlandes RES neparedzēja mehānismu pārmērīgu kompensāciju koriģēšanai.

299    Ņemot vērā, ka šajā gadījumā veicamā administratīvā un tiesu kontrole ir ierobežota (skat. šī sprieduma 220.–222. un 269. punktu), Pirmās instances tiesa uzskata, ka prasītājas nav atbilstoši tiesību aktu prasībām pierādījušas, ka procentuālā daļa 2 % apmērā no risku atšķirības veidoja acīmredzami nepiemērotu vai nesamērīgu kritēriju, jo vairāk tāpēc, ka šī procentuālā daļa ne vienmēr izraisa RES darbības uzsākšanu, ņemot vērā plašo diskrecionāro varu, kas Īrijas iestādēm piešķirta šajā sakarā (Apstrīdētā lēmuma 22.–24. un 54. punkts un šī sprieduma 265. punkts).

300    Tāpat arī nevar piekrist apgalvojumam, ka veselības stāvokļa vērtējuma faktors nav saistīts ar PVA pienākumiem un RES pamatojumu. Šajā sakarā atbildētāja un Īrija, prasītājām neiebilstot, ir paskaidrojušas, ka dažādu vecuma un dzimuma grupu atmaksāšanas pieteikumu apmierināšanas rezultātā radušos izmaksu ņemšana vērā ne vienmēr pilnībā atspoguļoja PVA apdrošinātāja individuālo un faktisko riska profilu, ņemot vērā atšķirības, kas var pastāvēt šo grupu iekšienē, kā rezultātā bija jāveic korekcija, kura ierobežota 50 % apmērā un kura ir pamatota ar hospitalizācijas iespēju kontrolētu izmantošanu (Apstrīdētā lēmuma 28. un 57. punkts). Tā kā šī korekcijas faktora piemērošana, kas pašreiz nav paredzēta, paredz cik vien iespējams mazākā mērā noteikt faktiskās riska atšķirības PVA apdrošinātāju starpā un tādējādi ar tām saistītās pārmērīgās izmaksas, šis faktors pilnībā atbilst RES paredzētās kompensācijas būtībai kompensēt izdevumus, kas radušies, pildot PVA pienākumus (skat. šī sprieduma 234. un turpmākos punktus).

301    Runājot par iespējamo RES preventīvo iedarbību uz iespējamiem jaunienācējiem tirgū, prasītājas pašas atzīst, ka RES pagaidu nepiemērošana trīs pirmos gadus, ko PVA apdrošinātājs darbojas Īrijas PVA tirgū, kura ir paredzēta tieši ar mērķi novērst iespējamu izslēgšanu no tirgus un neatturēt uzņēmumus tajā ienākt, var samazināt iespējamo šķērsli ienākšanai tirgū. Katrā ziņā pat tad, ja pieņem, ka RES pastiprina šķēršļus ienākšanai tirgū, šis secinājums pats par sevi neļauj uzskatīt, ka RES ir acīmredzami nepiemērots un nesamērīgs instruments. Ja atzītu pretējo, nāktos apšaubīt RES izveidotās risku izlīdzināšanas sistēmas pastāvēšanu, kā arī dažādu PVA pienākumiem noteikto mērķu īstenošanu (skat. šī sprieduma 291.–293. punkts) un tādējādi Īrijas likumdevēja diskrecionāro varu organizēt veselības nozari Īrijā.

302    Turklāt, kaut arī šķēršļu ienākšanai Īrijas PVA tirgū atcelšana, kas kaitētu iespējamiem jaunienācejiem, ir RES ieviešanas neizbēgamas sekas, RES mērķu un ar to saistīto interešu izvērtēšana norāda uz to, ka šiem mērķiem jāgūst pārsvars pār vajadzību atvieglot piekļuvi tirgum. Pakārtoti ir jāsecina, ka prasītāju arguments ir pretrunā arī tam, ka 2004. gada oktobrī PVA tirgū ienāca PVA apdrošinātājs VivasHealthcare (skat. šī sprieduma 22. punktu), kaut gan plāns uzsākt RES darbību bija jau īstenojies, šai ienākšanai tajā pašā laikā pierādot, ka pretēji prasītāju viedoklim RES pagaidu nepiemērošana trīs gadus, kas attiecas uz šo apdrošinātāju, samazina minētā šķēršļa ienākšanai tirgū nozīmi.

303    Visbeidzot, ņemot vērā šī sprieduma 235. punktā paustos apsvērumus par RES maksājumu aprēķināšanas metodi, kas tikai paredz kompensēt tos izdevumus, kuri ir saistīti ar PVA pienākumu izpildi, nevar piekrist prasītāju argumentam, ka RES būtu jāparedz īpašs mehānisms, lai novērstu pārmērīgas kompensācijas, papildus tajā šajā sakarā jau iekļautajiem mehānismiem, piemēram, atmaksājamo izmaksu maksimālo apmēru. Salīdzinājums, ko prasītājas šajā sakarā veikušas ar Nīderlandes RES, ir nepiemērots, ņemot vērā, kā tās pašas atzīst, ka pastāv būtiskas atšķirības starp šo sistēmu un RES, jo pirmā ir jaukta tipa sistēma, kuras ietvaros valsts sedz 50 % no PVA pakalpojumu sniegšanas izmaksām, piešķirot tiešus atbalstus.

304    Ņemot vērā iepriekš teikto, šķiet, ka prasītājas nav pierādījušas, ka RES ir acīmredzami nepiemērota un nesamērīga. Tādējādi Komisijai, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu šajā sakarā, bija pamats secināt, ka RES ir samērīga EKL 86. panta 2. punkta nozīmē. Tā tas ir vēl jo vairāk tāpēc, ka, kā ir norādīts Apstrīdētā lēmuma 59. punktā, par visiem lēmumiem, ko Īrijas iestādes pieņēmušas saistībā ar RES darbības uzsākšanu, var celt prasību tiesā, kā to turklāt apstiprina tiesvedība, kurā pieņemts HighCourt [Augstākā tiesa] 2006. gada 23. novembra spriedums (skat. šī sprieduma 24.–26. punktu).

305    Līdz ar to kā nepamatots ir jānoraida iebildums, kas ir pamatots ar to, ka RES nav samērīga EKL 86. panta 2. punkta nozīmē.

 iv) Par ietekmi uz tirdzniecību, kas ir pretrunā Kopienas interesēm

306    Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā nav pārbaudījusi ietekmes uz tirdzniecību kritēriju, kas ir pretrunā Kopienas interesēm EKL 86. panta 2. punkta beigu daļas nozīmē, un uzsver, ka Apstrīdētajā lēmumā nav nekāda pamatojuma šajā jautājumā. Šajā sakarā prasītājas saistībā ar trešo, ceturto, piekto un septīto pamatu vēlas pierādīt, ka RES ir pretrunā Kopienas interesēm, jo tā pārkāpj citas Kopienu tiesību normas. Ceturtā un piektā pamata pamatojumam tās apgalvo, ka, novērtējot iespējamo ietekmi uz tirdzniecību Kopienā un Kopienas intereses atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam, Komisijai bija jāpārbauda RES saderība ar EKL 82. pantu, ar pakalpojumu sniegšanas brīvību un ar brīvību veikt uzņēmējdarbību, kā arī ar Trešo nedzīvības apdrošināšanas direktīvu.

307    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Apstrīdētā lēmuma 61. punktā Komisija ir atzinusi, ka pat tad, ja kompensācija, kas paredzēta par attiecīgo VTNP pienākumu izpildi, būtu jāuzskata par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, ar atbalstu saistītais elements būtu saderīgs ar kopējo tirgu EKL 86. panta 2. punkta nozīmē, ņemot vērā iespējamo saderību ar citām Kopienu tiesību normām, it īpaši ar Trešo nedzīvības apdrošināšanas direktīvu, kas būtu jāpārbauda, īstenojot atbilstošas procedūras.

308    Pirmkārt, Pirmās instances tiesa uzskata, ka frāze “saderīgs ar kopējo tirgu atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam” noteikti paredz ietekmes uz tirdzniecību, kas ir pretrunā Kopienas interesēm, kritēriju. Otrkārt, norāde uz Trešo nedzīvības apdrošināšanas direktīvu, kā arī uz citām Līguma normām nozīmē, ka Komisija, piemērojot EKL 86. panta 2. punktu, ir ņēmusi vērā RES ietekmi uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību. Šajos apstākļos, pat ja pamatojums šajā sakarā var šķist īss, tas tomēr ir pietiekams, lai liktu saprast, ka Komisija uzskatīja, ka RES neietekmē tirdzniecību tādā veidā, kas būtu pretrunā Kopienas interesēm. Visbeidzot, tā kā prasītājas pārmet Komisijai, ka tā nav rūpīgi un pilnīgi pārbaudījusi, vai RES bija saderīga ar citām Kopienu tiesību normām, un nav pamatojusi Apstrīdēto lēmumu šajā sakarā, šis iebildums ir jāizskata saistībā ar trešo, ceturto, piekto un septīto pamatu.

309    Tādējādi iebildumam, kas ir pamatots ar to, ka nav pārbaudīts un pamatots kritērijs, kas saistīts ar ietekmi uz tirdzniecību tādā mērā, kas ir pretrunā Kopienas interesēm EKL 86. panta 2. punkta nozīmē, nevar piekrist.

310    Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida kopumā kā nepamatots.

C –  Par trešā, ceturtā un piektā pamata pieņemamību

1.     Lietas dalībnieku argumenti

311    Atbildētāja apgalvo, ka prasītājām nav tiesību celt prasību, pamatojoties uz iespējamu citu Kopienu tiesību normu pārkāpumu, kas ir norādīts saistībā ar trešo, ceturto, piekto un septīto pamatu. Šīs normas, veicot vērtējumu saistībā ar normām par valsts atbalstu, ir piemērotas tikai tad, ja tās ir cieši saistītas ar paša valsts atbalsta piešķiršanu (Tiesas 2000. gada 19. septembra sprieduma lietā C‑156/98 Vācija/Komisija, Recueil, I‑6857. lpp., 85. punkts), kā tas nav šajā gadījumā.

312    Prasītājas savukārt saistībā ar trešo pamatu apgalvo, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no Līguma vispārējās struktūras izriet, ka EKL 88. pantā paredzētās procedūrās nedrīkst rasties rezultāts, kas ir pretējs īpašiem Līguma noteikumiem, un ka tādējādi valsts atbalstu, kas atbilstoši dažiem Līguma noteikumiem pārkāpj citus noteikumus, Komisija nevar likt atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu (Tiesas 2001. gada 3. maija spriedums lietā C‑204/97 Portugāle/Komisija, Recueil, I‑3175. lpp., 41. punkts, un šī sprieduma 311. punktā minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 78. punkts).

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

313    Vispirms ir jānorāda, kā apgalvo atbildētāja, ka Komisijas pienākums procedūrā par atbalstiem saskaņā ar Regulu Nr. 659/1999 ieņemt galīgo nostāju par tādu Kopienu tiesību noteikumu pārkāpuma esamību vai neesamību, kas atšķiras no EKL 87. un 88. panta noteikumiem, kas attiecīgā gadījumā aplūkoti kopā ar EKL 86. pantu, ir jāsaskaņo ar, pirmkārt, procesuālajām normām un garantijām – kas daļēji ļoti atšķiras un rada atšķirīgas juridiskas sekas, – kas ir raksturīgas procedūrām, kuras īpaši paredzētas, lai kontrolētu šo normu piemērošanu, un, otrkārt, ar administratīvo procedūru un tiesību aizsardzības līdzekļu autonomijas principu. Šajā sakarā turklāt ir jāatgādina, ka, pat izmantojot prasību atcelt lēmumu par valsts atbalstu, privātpersonai, ņemot vērā Komisijas diskrecionāro varu šajā sakarā, nav tiesību celt prasību par to, ka nav ierosināta procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, vai par Komisijas ieņemto nostāju attiecībā uz iespējamu Līguma normu pārkāpumu, kurā vainojama dalībvalsts (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 16. oktobra spriedumu lietā T‑148/00 PanhellenicUnionofCottonGinnersandExporters/Komisija, Recueil, II‑4415. lpp., 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

314    Prasītājām nav pamata atsaukties uz judikatūru, saskaņā ar kuru no Līguma vispārējās struktūras izriet, ka EKL 88. pantā paredzētā procedūra nedrīkst radīt rezultātu, kas ir pretrunā īpašiem Līguma noteikumiem. Saskaņā ar šo judikatūru, kaut arī Komisijai ir plaša diskrecionārā vara, kad tā lemj par atbalsta sistēmas saderību ar kopējo tirgu, tai tomēr, veicot šo vērtējumu, ir jāpārliecinās, ka procedūra neradīs rezultātu, kas ir pretējs īpašiem Līguma noteikumiem, kuri nav EKL 87. un 88. panta noteikumi, it īpaši ja tāda atbalsta piešķiršanas kārtība, kas ir pretrunā šīm normām, ir tik lielā mērā nesaraujami saistīta ar atbalsta priekšmetu, ka tos nebūtu iespējams novērtēt atsevišķi (šajā sakarā skat. šī sprieduma 72. punktā minēto spriedumu lietā Matra/Komisija, 41. punkts un tajā minētā judikatūra). Kaut arī šis pienākums ir tāda vispārēja principa izpausme, saskaņā ar kuru Kopienu tiesības ikreiz jāpiemēro atbilstoši tiesību normām, kam ir augstāks spēks, tas tomēr nenozīmē, ka Komisijai ar atbalstu saistītā procedūrā ir pienākums piemērot normas, kuras ir īpaši paredzētas, lai kontrolētu citu Līguma noteikumu piemērošanu, vai arī pieņemt vienu vai vairākus lēmumus, kas rada dažādas tiesiskas sekas. Atbilstoši šim pienākumam Komisijai ir jāveic novērtējums, ņemot vērā atbilstošos noteikumus, kas, konkrēti sakot, nav saistīti ar atbalstu tiesībām, tikai tad, ja daži attiecīgā atbalsta nosacījumi ir tik cieši saistīti ar tā priekšmetu, ka to iespējamā neatbilstība minētajiem noteikumiem noteikti ietekmē šī atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Šajā gadījumā, pirmkārt, prasītājas nav ne paskaidrojušas, ne pietiekami pierādījušas, ka RES īstenošanas īpašā kārtība, kas, iespējams, ir pretrunā citām Kopienu tiesību normām, ir nesaraujami saistīta ar attiecīgo atbalstu priekšmetu, proti, ar izlīdzināšanas maksājumiem. Otrkārt, jāatgādina, ka Komisija pamatoti Apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir secinājusi, ka RES nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē un ka tādējādi šis pants katrā ziņā nav saistīts ar atzinumu par saderību ar kopējo tirgu minētās judikatūras nozīmē. Līdz ar to šo iemeslu dēļ trešais, ceturtais un piektais pamats ir jānoraida kā neatbilstoši.

315    Turklāt no iedibinātās judikatūras izriet, ka diskrecionārā vara atbalsta jomā, kas Komisijai piešķirta ar EKL 88. pantu, ļauj tai dot atļauju dalībvalstīm atkāpties tikai no tām Kopienu tiesību normām, kuras attiecas uz EKL 87. panta 1. punkta piemērošanu (Tiesas 1992. gada 12. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑134/91 un C‑135/91 Kerafina – KeramischeundFinanz‑Holding un Vioktimatiki, Recueil, I‑5699. lpp., 20. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 27. septembra spriedums lietā T‑184/97 BP Chemicals/Komisija, Recueil, II‑3145. lpp., 55. punkts). No tā izriet, pirmkārt, ka Komisija nevar ar atbalstu saistītā procedūrā ieņemt galīgu nostāju attiecībā uz citu Kopienu tiesību normu ievērošanu, kuru kontrole ir saistīta ar citu procesuālu režīmu. No tā izriet, otrkārt, ka, tā kā Komisijai galīga un juridiski saistoša nostāja jāieņem tikai saistībā ar atbalsta aspektiem, iebildumus var celt tikai par šiem aspektiem atšķirībā no aspektiem, uz kuriem attiecas citi Kopienu tiesību noteikumi, kas neveido vajadzīgo tās lēmuma rezolutīvās daļas pamatojumu (šajā sakarā pēc analoģijas skat. šī sprieduma 313. punktā minēto spriedumu lietā PanhellenicUnionofCottonGinnersandExporters/Komisija, 57. un 58. punkts).

316    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru neatkarīgi no iemesliem, ar kādiem ir pamatots lēmums, tikai tā rezolutīvā daļa var radīt juridiskas sekas un līdz ar to tikai tā var būt nelabvēlīga. Savukārt par apsvērumiem, kas izteikti lēmuma pamatojuma daļā, nevar celt prasību atcelt tiesību aktu. To likumību Kopienu tiesa var pārbaudīt tikai tad, ja tie kā nelabvēlīga akta pamatojums veido vajadzīgo šī akta rezolutīvās daļas pamatojumu (Tiesas 2004. gada 28. janvāra rīkojums lietā C‑164/02 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑1177. lpp., 21. punkts; Pirmās instances tiesas 2003. gada 19. marta spriedums lietā T‑213/00 CMACGM u.c./Komisija, Recueil, II‑913. lpp., 186. punkts; skat. arī šī sprieduma 260. punktu) vai ja vismaz šis pamatojums var mainīt pēc būtības to, kas nolemts attiecīgā tiesību akta rezolutīvajā daļā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. novembra spriedumu lietā T‑251/00 Lagardère un Canal+/Komisija, Recueil, II‑4825. lpp., 67. un 68. punkts). No tā vēl jo vairāk izriet, ka tas, ka gan Lēmuma, kurš pieņemts saskaņā ar EKL 87. un 88. pantu un attiecīgā gadījumā EKL 86. panta 2. punktu, rezolutīvajā daļā, gan pamatojumā nav minētas nevienas citas normas kā tikai tās, kas attiecas uz tiesībām uz atbalstu, nevar būt nelabvēlīgs privātpersonai un tai radīt interesi celt prasību tiesā.

317    Šajā gadījumā ir jāuzsver, ka Apstrīdētais lēmums ir lēmums necelt iebildumus par paziņotajiem atbalsta pasākumiem Regulas Nr. 659/1999 4. panta nozīmē, kas ir adresēti tikai Īrijai un kas neveido ne pēc formas, ne pēc satura skaidru atbildi uz prasītāju sūdzību (šajā sakarā skat. šī sprieduma 72. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink’sFrance, 45. punkts). Līdz ar to minēto lēmumu nevar interpretēt kā tādu, kas, kaut arī netieši, sniedz atbildes uz visiem prasītāju izteiktajiem iebildumiem, tostarp tiem, kuri ir pamatoti ar EKL 82. panta un 43. un 49. panta vai Trešās nedzīvības apdrošināšanas direktīvas noteikumu pārkāpumu. Šajos apstākļos tas, ka šie iebildumi nav novērtēti ne Apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā, ne pamatojumā, nerada juridiski saistošas sekas prasītājām un nevar tām būt nelabvēlīgs, tāpēc tām nav tiesību celt prasību atcelt Apstrīdēto lēmumu. Līdz ar to Komisija pamatoti Apstrīdētā lēmuma 61. punktā ir atzinusi, ka atbilstoši EKL 87. pantam un 86. panta 2. punktam veiktajā vērtējumā bija ņemta vērā attiecīgo procedūru ietvaros veiktā pārbaude par RES saderību ar citiem atbilstošiem Kopienu tiesību noteikumiem un it īpaši Trešās nedzīvības apdrošināšanas direktīvas noteikumiem.

318    Visbeidzot, pretēji prasītāju apgalvojumam EKL 86. panta 2. punkta beigu daļas formulējums neatspēko šo vērtējumu. Pirmkārt, kritērijs, kas attiecas uz ietekmi uz tirdzniecību tādā mērā, kas ir pretrunā Kopienas interesēm, nav saistīts ar Komisijas pienākumu galīgi un pilnīgi pārbaudīt, vai paziņotie valsts pasākumi ir pretrunā citām Kopienu tiesību normām. Otrkārt, kā norāda atbildētāja, prasītāju apgalvojums ir pretrunīgs, jo tā rezultātā EKL 86. panta 2. punkts zaudētu jebkādu lietderīgo iedarbību kā atkāpe no Līguma noteikumiem. Šāda atkāpe nevarētu radīt sekas, ja, to piemērojot, vienlaikus būtu jānodrošina pilnīga to normu ievērošana, no kurām ar to ir paredzēts atkāpties.

319    Pirmās instances tiesa no visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem secina, ka prasītājām nav tiesību prasībā, kas iesniegta par Apstrīdēto lēmumu, norādīt trešo, ceturto, piekto un septīto pamatu, jo tie ir pamatoti ar EKL 82. panta un 43. un 49. panta un Trešās nedzīvības apdrošināšanas direktīvas pārkāpumu.

320    Līdz ar to trešais, ceturtais un piektais pamats ir jānoraida kā nepieņemami un vismaz kā neatbilstoši un par to pamatotību nav jālemj. Arī septītais pamats ir jānoraida kā nepieņemams, jo tas attiecas uz Kopienu tiesību normām, kas īpašā veidā paredzētas jau trešajā, ceturtajā un piektajā pamatā.

D –  Par sesto pamatu, kas ir balstīts uz to, ka netika uzsākta formāla izmeklēšanas procedūra atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam

1.     Lietas dalībnieku argumenti

321    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, prasītājas uzskata, ka Komisija prettiesiski ir atturējusies uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam, lai varētu lemt, zinot visus atbilstošos šī gadījuma faktiskos apstākļus. Apstrīdētais lēmums tika pieņemts pēc iepriekšējas pārbaudes veikšanas atbilstoši EKL 88. panta 3. punktam, kas tikai paredz, ka Komisija var izteikt savu viedokli primafacie par atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Komisija var neveikt neko citu kā šo iepriekšējo pārbaudi tikai tad, ja ar to pietiek, lai pārliecinātos par šo saderību (šī sprieduma 72. punktā minētais spriedums lietā Matra/Komisija, 16. un 33. punkts; 66. punktā minētais spriedums lietā Cook/Komisija, 22. un 29. punkts; 72. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’sFrance, 38. un 39. punkts, un 312. punktā minētais spriedums lietā Portugāle/Komisija, 32. un 33. punkts), kā tas nav šajā gadījumā.

322    Šajā sakarā Komisijai būtu jāpārbauda visi faktiskie apstākļi un visi juridiskie argumenti, ko tai darījuši zināmus uzņēmumi, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķiršana (šī sprieduma 72. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’sFrance, 51. punkts, un 312. punktā minētais spriedums lietā Portugāle/Komisija, 35. punkts). Šajā kontekstā prasītājas atkārtoti min savus argumentus par, pirmkārt, to, ka nepastāv VTNP pienākumi un apstākļi, kādos tos var kompensēt, un, otrkārt, brīvības veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvības un Trešās nedzīvības apdrošināšanas direktīvas, kā arī EKL 86. panta 1. punkta un 82. panta pārkāpumu. Prasītājas uzskata, ka šie argumenti ir saistīti ar sarežģītiem jautājumiem, kam ir nepieciešami faktiski un ekonomiski detalizēti pierādījumi, kuri nevar tikt novērtēti ārpus formālas izmeklēšanas procedūras atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam. To apstiprina tas, ka Komisija šos argumentus nav pārbaudījusi pareizi vai pat tos nav pārbaudījusi vispār.

323    Prasītājas apstrīd apgalvojumu, ka formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšana tām nedeva izdevību izteikt savus iebildumus par RES. Normas, kas reglamentē šo procedūru, paredz Komisijai īpašus pienākumus, kuri šajā gadījumā nav ievēroti, piemēram, lēmuma par uzsākšanu publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 26. panta 1. punktu un prasību saskaņā ar minētās regulas 6. pantu uzaicināt ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus, tos pārbaudīt un paziņot dalībvalstij.

324    Runājot par argumentu, ka prasītājas nav paskaidrojušas, kādu iemeslu dēļ Komisijai bija radušās pamatotas šaubas par RES saderību ar EKL 87. pantu, prasītājas atgādina, ka sīki ir izklāstījušas apstākļus, kas pierāda, ka šī lieta radīja būtiskas grūtības, ņemot vērā valsts atbalsta tiesības. Ja pieņem, ka prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, šī gadījuma sarežģītības dēļ vien, kā aprakstīts saistībā ar pirmo un otro pamatu, būtu vajadzējis uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam. Prasītājas piebilst, ka Komisija RES pārbaudīja četrus gadus pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Tik ilgas pierādījumu vākšanas laikā nebūtu normāli, ja formāla izmeklēšanas procedūra nebūtu uzsākta.

325    Tādējādi Apstrīdētais lēmums būtu jāatceļ tāpēc, ka prettiesiski netika uzsākta formāla izmeklēšanas procedūra atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam.

326    Atbildētāja, ko atbalsta Īrija, norāda, ka prasītājas, kurām ir pienākums iesniegt pierādījumus, nav norādījušas iemeslus, kuru dēļ Komisijai bija jārodas pamatotām šaubām par RES saderību ar EKL 87. pantu un, otrādi, kādu iemeslu dēļ Komisija nevarēja novērtēt iespējamos sarežģītos ekonomiskos jautājumus, kādi pastāv šajā gadījumā, neuzsākot formālu izmeklēšanas procedūru atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam. Turklāt, ņemot vērā, ka prasītājas ir iesniegušas daudzus procesuālos rakstus un satikušās ar Komisijas pārstāvjiem saistībā ar to sūdzības izskatīšanu, tām bija jāprecizē iemesli, kuru dēļ tām bija izdevība iebilst pret RES, ja Komisija būtu uzsākusi formālu izmeklēšanas procedūru. Katrā ziņā prasītājas nepiebilst neko citu attiecībā uz pārējiem pamatiem, kas attiecas uz Apstrīdētā lēmuma likumību pēc būtības, un tikai tos atkārto saistībā ar šo pamatu.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

327    Vispirms Pirmās instances tiesa norāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3. punktu Komisijai ir tiesības iepriekšējas izmeklēšanas procedūras beigās pieņemt lēmumu necelt iebildumus, ja paziņotais pasākums nerada šaubas par tā saderību ar kopējo tirgu. Savukārt saskaņā ar minētās regulas 4. panta 4. punktu, pastāvot šādām šaubām, Komisijai ir jāuzsāk formāla izmeklēšanas procedūra EKL 88. panta 2. punkta un minētās regulas 6. panta nozīmē.

328    Šajā sakarā turklāt ir jāatgādina, ka Komisijai ir jāuzsāk formāla izmeklēšanas procedūra īpaši tad, ja, ņemot vērā informāciju, kas iegūta iepriekšējas procedūras gaitā, tai joprojām ir ļoti grūti novērtēt attiecīgo pasākumu. Šis pienākums tieši izriet no EKL 88. panta 3. punkta, kas ir interpretēts judikatūrā un ir apstiprināts Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktā un 13. panta 1. punktā, ja Komisija pēc iepriekšējas pārbaudes veikšanas konstatē, ka prettiesiskais pasākums rada šaubas par tā saderību ar kopējo tirgu (šajā sakarā skat. šī sprieduma 69. punktā minēto spriedumu lietā BritishAggregates/Komisija, 165. punkts).

329    Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, EKL 88. panta 2. punktā paredzētā procedūra noteikti ir nepieciešama, ja Komisijai rodas būtiskas grūtības novērtēt, vai atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu. Komisija līdz ar to var aprobežoties ar iepriekšēju pārbaudi, kas paredzēta EKL 88. panta 3. punktā, lai pieņemtu valsts pasākumam labvēlīgu lēmumu, tikai tad, ja tā pirmās pārbaudes beigās ir ieguvusi pārliecību, ka šis pasākums vai nu nav atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, vai arī, ja tas tiek atzīts par atbalstu, ir saderīgs ar kopējo tirgu. Ja savukārt šīs pirmās pārbaudes beigās Komisija ir ieguvusi pretēju pārliecību vai arī ja tā neļauj novērst visas grūtības, kas radušās, novērtējot attiecīgā pasākuma saderību ar kopējo tirgu, Komisijai ir pienākums iegūt visus nepieciešamos atzinumus un uzsākt šajā sakarā EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru (šī sprieduma 72. punktā minētais spriedums lietā Matra/Komisija, 33. punkts; lietā Komisija/Sytraval un Brink’sFrance, 39. punkts, un 69. punktā minētais spriedums lietā BritishAggregates/Komisija, 166. punkts).

330    Šis pienākums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru ir jāievēro īpaši tad, ja pēc tam, kad, pamatojoties uz attiecīgās dalībvalsts paziņoto informāciju, Komisija ir veikusi pietiekamu apstrīdētā valsts pasākuma pārbaudi, tai saglabājas šaubas par atbalsta elementu esamību EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, kā arī par to saderību ar kopējo tirgu (šajā sakarā skat. Tiesas 2005. gada 10. maija spriedumu lietā C‑400/99 Itālija/Komisija, Krājums, I‑3657. lpp., 47. un 48. punkts, un šī sprieduma 69. punktā minēto spriedumu lietā BritishAggregates/Komisija, 167. punkts).

331    Pirmās instances tiesa uzskata, ka, ņemot vērā šīs prasības, Komisija, pieņemot Apstrīdēto lēmumu, ir ievērojusi gan EKL 88. panta 3. punkta, gan Regulas Nr. 659/1999 4. panta 2. un 4. punkta piemērojamību.

332    Tā kā nav jālemj par to, vai formālas izmeklēšanas procedūras gaitā un pamatojoties uz procesuālajām garantijām, ko prasītājām tieši piešķīra EKL 88. panta 2. punkts, tās bija izdevīgākā situācijā, lai faktiski izteiktu savus iebildumus par RES, Pirmās instances tiesa konstatē, ka prasītājas, iesniedzot sūdzību un citus procesuālos rakstus un pētījumus, kuri iesniegti Komisijā, plaši varēja aizstāvēt savu viedokli pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

333    Turklāt no sava vērtējuma, kas liek noraidīt pirmo, otro, trešo, ceturto un piekto pamatu, Pirmās instances tiesa secina, ka, pamatojoties uz atbilstošo gan Īrijas, gan prasītāju sniegto informāciju, Komisija varēja pilnīgi pamatoti uzskatīt, ka RES, kaut arī bija nepieciešama ekonomiski sarežģītu faktu analīze, neradīja būtiskas grūtības, ne arī šaubas par valsts atbalsta esamības un tā saderības ar kopējo tirgu vērtējumu. Pirmās instances tiesa uzskata, ka, ņemot vērā šī sprieduma 157. un turpmākajos punktos paustos apsvērumus, pat pēc tam, kad prasītājas tiesvedības laikā plaši bija paudušas savus argumentus šajā sakarā, nepastāv neviena norāde, kas pamatotu apgalvojumu, ka Komisijas veiktā RES vērtējuma rezultāts formālās izmeklēšanas procedūras beigās varēja atšķirties no tā, kurš sasniegts Apstrīdētajā lēmumā, kurā ir atzīts, ka minētā RES nav saistīta ar valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, kā arī tas, ka pastāv nosacījumi EKL 86. panta 2. punktā paredzētās atkāpes piemērošanai.

334    Šajos apstākļos šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.

E –  Par septīto pamatu, kas ir pamatots ar pamatojuma neesamību EKL 253. panta nozīmē

1.     Lietas dalībnieku argumenti

335    Prasītājas norāda, ka Apstrīdētajā lēmumā nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, kas ir interpretēts pastāvīgajā judikatūrā (Tiesas 1996. gada 29. februāra spriedums lietā C‑122/94 Komisija/Padome, Recueil, I‑881. lpp., 29. punkts). Minētā lēmuma pamatojumu raksturo tas, ka tajā, atbilstoši nepārbaudot pamatojumam sniegtos pierādījumus, ir atkārtoti Īrijas iestāžu apgalvojumi un juridiskie un faktiskie secinājumi. Šai pamatojuma neesamībai ir īpaša nozīme, ņemot vērā, ka prasītājas apstrīd attiecīgo minēto iestāžu iesniegto faktisko, ekonomisko un juridisko analīzi.

336    Tādējādi Apstrīdētā lēmuma 40., 53. un 60. punktā, kas attiecas uz RES kā uz PVA pienākumu kompensācijas instrumentu, Komisija nav identificējusi ne izmaksas, ko rada šie pienākumi, ne paredzamos RES maksājumus. Tā arī nenorāda iemeslus, kuru dēļ šie maksājumi noteikti ir nepieciešami, lai kompensētu šīs izmaksas. Apstrīdētā lēmuma 50. punktā Komisija tikai ir minējusi “ekonomikas pētījumus”, kas pamato Īrijas iestāžu paziņojumus. Komisija vēlāk atzina, ka ir ņēmusi vērā septiņus pētījumus, no kuriem tikai divi ir minēti Apstrīdētā lēmuma pamatojumā. Turklāt, kaut arī Komisija Apstrīdētā lēmuma 61. punktā ir secinājusi, ka iespējamais valsts atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam, tā minētā lēmuma pamatojumā nav paskaidrojusi, vai iespējamos VTNP pienākumus tika uzdots pildīt VHI vai BUPAIreland, ne arī iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka RES maksājumi ir pilnībā samērīgi ar izmaksām un attiecīgajiem ieņēmumiem un ka RES neietekmē tirdzniecības attīstību pretēji Kopienas interesēm. Visbeidzot, Apstrīdētā lēmuma 61. punkta vienīgajā teikumā Komisija ir tikai apgalvojusi, ka RES nepārkāpj Trešo nedzīvības apdrošināšanas direktīvu, un nekur nav minējusi prasītāju uzdoto jautājumu par EKL 86. panta 1. punkta un EKL 82. panta pārkāpumu, kā arī EKL 43. un 49. panta pārkāpumu.

337    Atbildētāja lūdz šo pamatu noraidīt.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

338    Vispirms ir jāatgādina, ka, ņemot vērā šī sprieduma 313.–320. punktā paustos apsvērumus, šis pamats ir nepieņemams un vismaz neatbilstošs, jo tas attiecas uz iespējamiem pārkāpumiem, kas minēti saistībā ar trešo, ceturto un piekto pamatu.

339    Pēc tam ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apmērs ir atkarīgs no attiecīgā tiesību akta rakstura un konteksta, kādā tas ir pieņemts. Pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes argumentācija, lai, pirmkārt, ieinteresētās personas varētu uzzināt pieņemtā pasākuma pamatojumu un lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots, un, otrkārt, lai Kopienu tiesa varētu veikt likumības kontroli (šī sprieduma 72. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’sFrance, 63. punkts; Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. marta spriedums apvienotajās lietās T‑228/99 un T‑233/99 WestdeutscheLandesbankGirozentrale un LandNordrhein‑Westfalen/Komisija, Recueil, II‑435. lpp., 278. punkts; 2004. gada 14. janvāra spriedums lietā T‑109/01 FleurenCompost/Komisija, Recueil, II‑127. lpp., 119. punkts, un šī sprieduma 221. punktā minētais spriedums lietā CorsicaFerriesFrance/Komisija, 62. punkts).

340    Runājot par pamatojuma neesamību, kas minēta saistībā ar EKL 87. panta 1. punkta un 86. panta 2. punkta piemērošanu, vispirms ir jākonstatē, kā izriet no šī sprieduma 171. un turpmākajos punktos paustajiem apsvērumiem, ka Apstrīdētā lēmuma pamatojums kopumā ir ļāvis, pirmkārt, prasītājām sīki apstrīdēt minētā lēmuma pamatotību Kopienu tiesā un, otrkārt, Kopienu tiesai pilnībā veikt likumības kontroli. Īpaši runājot par iespējamu pamatojuma neesamību Apstrīdētā lēmuma 40., 50., 53., 60. un 61. punktā attiecībā uz RES paredzētās kompensācijas nepieciešamību un samērīgumu salīdzinājumā ar pārmērīgajām izmaksām, kas ir saistītas ar kāda PVA apdrošinātāja negatīvo riska profilu, pietiek atsaukties uz šī sprieduma 228. un turpmākajiem punktiem, lai secinātu, ka minētajā lēmumā šāds trūkums nepastāv.

341    Attiecībā uz to, ka Apstrīdētajā lēmumā nav minēti pieci Komisijas izmantotie pētījumi, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nepastāv prasība, ka pamatojumā ir jānorāda visi atbilstošie faktiskie un tiesību apstākļi, jo tas, vai kāda tiesību akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jānovērtē, ne tikai ņemot vērā tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jautājumu (Tiesas 1996. gada 29. februāra spriedums lietā C‑56/93 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑723. lpp., 86. punkts, un 1997. gada 15. maija spriedumu lietā C‑278/95 P Siemens/Komisija, Recueil, I‑2507. lpp., 17. punkts; šī sprieduma 221. punktā minētais spriedums lietā CorsicaFerriesFrance/Komisija, 63. punkts, un 69. punktā minētais spriedums lietā BritishAggregates/Komisija, 141. punkts). Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par visiem argumentiem, ko tai paudušas ieinteresētās personas, bet pietiek ar to, ka tā izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (šī sprieduma 339. punktā minētais spriedums lietā WestdeutscheLandesbankGirozentrale un LandNordrhein‑Westfalen/Komisija, 280. punkts, un 221. punktā minētais spriedums lietā CorsicaFerriesFrance/Komisija, 64. punkts).

342    Ņemot vērā šī sprieduma 228. un turpmākajos punktos un 273. un turpmākajos punktos paustos apsvērumus, Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija ir paudusi argumentus un būtiskus ekonomiskus faktus, kas pamato tās analīzi, Apstrīdētā lēmuma 9. un 10. zemsvītras piezīmē minot vismaz divus attiecīgus pētījumus, kuri pamato šo analīzi. Šajos apstākļos prasītāju iebildumam, kas ir pamatots ar pamatojuma neesamību, jo Komisija Apstrīdētajā lēmumā nav tieši apspriedusi citu pētījumu rezultātus, nevar piekrist.

343    Visbeidzot, runājot par pamatojumu tam, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm nav ietekmēta tādā veidā, kas būtu pretrunā Kopienas interesēm, pietiek atsaukties uz šī sprieduma 308. un 309. punktā paustajiem apsvērumiem, lai noraidītu šo iebildumu.

344    Līdz ar to pamats, kas ir balstīts uz EKL 253. panta pārkāpumu, ir jānoraida kā nepamatots.

F –  Par pieteikumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem

1.     Prasītāju argumenti

345    Prasītājas lūdz Pirmās instances tiesu atbilstoši Reglamenta 65. pantam likt atbildētājai iesniegt dažus dokumentus, kas attiecas uz savstarpējām konsultācijām starp Komisijas Konkurences ģenerāldirektorātu un Iekšējā tirgus ģenerāldirektorātu par RES saderību ar Trešo nedzīvības apdrošināšanas direktīvu gadījumā, ja atbildētāja neatklātu šo dokumentāciju pati pēc savas ierosmes.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

346    Ņemot vērā, ka trešais, ceturtais un piektais pamats nav pieņemami un vismaz ir neatbilstoši (skat. šī sprieduma 313.–320. punktu), Pirmās instances tiesa uzskata, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija par visiem būtiskajiem un atbilstošajiem šī gadījuma apstākļiem, lai varētu pieņemt lēmumu. Tādējādi prasītāju iesniegtie pieteikumi par pierādījumu savākšanas pasākumiem ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

347    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums nav labvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar atbildētājas un VHI prasījumiem.

348    Atbilstoši tā paša Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Īrija un Nīderlandes Karaliste kā personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      BritishUnitedProvidentAssociationLtd (BUPA), BUPAInsuranceLtd un BUPAIrelandLtd sedz pašas savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Komisijas un VoluntaryHealthInsuranceBoard tiesāšanās izdevumus;

3)      Īrija un Nīderlandes Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Jaeger Tiili Azizi

Cremona       Czúcz

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2008. gada 12. februārī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

E. Coulon       M. Jaeger

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

I –  Līguma normas

II –  Regula (EK) Nr. 659/1999

III –  Direktīva 92/49/EEK

IV –  Komisijas paziņojums par vispārējas nozīmes pakalpojumiem Eiropā

Prāvas rašanās fakti

I –  Īrijas privātās veselības apdrošināšanas tirgus risku izlīdzināšanas sistēmas izveide

II –  RES darbība

A –  RES mērķis

B –  RES maksājumu iekasēšanas uzsākšana

C –  RES maksājumu aprēķināšanas metode

III –  Apstrīdētais lēmums

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

I –  Par pieņemamību

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

1.  Par iebildes par nepieņemamību pieņemamību

2.  Par iebildes par nepieņemamību pamatotību

a)  Par individuālu ietekmi uz prasītājām

b)  Par tiešu ietekmi uz prasītājām

II –  Par lietas būtību

A –  Iepriekšējs apsvērums

B –  Par pirmo un otro pamatu

1.  Lietas dalībnieku argumenti

a)  Par pamatu, kas ir balstīts uz EKL 87. panta 1. punkta nepareizu piemērošanu

i) Prasītāju argumenti

1) Vispārīgi apsvērumi

2) Par pirmo nosacījumu, kas attiecas uz reāliem un skaidri noteiktiem VTNP pienākumiem

3) Par otro nosacījumu, kas attiecas uz objektīviem un pārskatāmiem parametriem kompensācijas aprēķināšanai

4) Par trešo nosacījumu, kas attiecas uz nenovēršamu vajadzību nodrošināt kompensāciju

5) Par ceturto nosacījumu, kas attiecas uz salīdzinājumu ar uzņēmumu, kas darbojas produktīvi

ii) Atbildētājas argumenti

iii) Īrijas un VHI argumenti

iv) Nīderlandes Karalistes argumenti

b)  Par pamatu, kas ir balstīts uz EKL 86. panta 2. punkta nepareizu piemērošanu

i) Prasītāju argumenti

1) Ievada apsvērums

2) Par VTNP pienākumu neesamību

3) Par akta, ar kuru ir noteikts VTNP uzdevums, neesamību

4) Par RES nepieciešamības un samērīguma neesamību

Ievada apsvērumi

Par RES nepieciešamības neesamību

Par RES samērīguma neesamību

5) Par ietekmi uz tirdzniecības gaitu

ii) Atbildētājas argumenti

1) Ievada apsvērumi

2) Par kompetenci noteikt VTNP pienākumus

3) Par PVA pienākumu kā VTNP pienākumu kvalifikāciju

4) Par VTNP pienākumu uzlikšanu PVA apdrošinātājiem

5) Par RES nepieciešamību

6) Par RES samērīgumu

iii) Īrijas un Nīderlandes Karalistes argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

a)  Par Īrijas un VHI argumentu, kas attiecas uz pirmo pamatu, pieņemamību

b)  Par spriedumā lietā Altmark paredzēto nosacījumu piemērojamību

c)  Par VTNP uzdevuma spriedumā lietā Altmark paredzētā pirmā nosacījuma un EKL 86. panta 2. punkta nozīmē esamību

i) Ievada apsvērums

ii) Par VTNP uzdevuma jēdzienu un par pilnvarām definēt un kontrolēt VTNP

iii) Par VTNP uzdevuma esamību šajā gadījumā

1) Par pierādīšanas pienākuma sadali

2) Par attiecīgā VTNP uzdevuma identitāti un raksturu

3) Par atšķirību starp uzņēmumu darbības reglamentēšanu un VTNP uzdevuma, kas piešķirts ar publiskās varas aktu, esamību

4) Par pakalpojumu, kas saistīti ar VTNP uzdevumu, universālo un obligāto raksturu

Vispārīgi apsvērumi

Piemērošana šai lietai

d)  Par skaidri noteiktu parametru esamību, lai aprēķinātu kompensāciju atbilstoši RES spriedumā lietā Altmark paredzētā otrā nosacījuma nozīmē

i) Ievada apsvērumi

ii) Par kritēriju, kas izmantojami kompensācijas aprēķināšanai atbilstoši RES, objektīvo un pārskatāmo raksturu

e)  Par RES paredzētās kompensācijas nepieciešamību un samērīgumu spriedumā lietā Altmark minētā trešā nosacījuma nozīmē

i) Par tiesu kontroles apmēru

ii) Par kompensācijas, kas nodrošināta ar RES maksājumu palīdzību, nepieciešamību un samērīgumu

1) Ievada apsvērumi

2) Par saistību starp RES un izmaksām, kas radušās, izpildot PVA pienākumus

f)  Par salīdzinājumu ar uzņēmumu, kas darbojas produktīvi, spriedumā lietā Altmark paredzētā ceturtā nosacījuma nozīmē

g)  Par RES nepieciešamību un samērīgumu EKL 86. panta 2. punkta nozīmē

i) Ievada apsvērums

ii) Par RES kā tādas ieviešanas nepieciešamību

1) Vispārīgi apsvērumi

2) Apstrīdētā lēmuma un Pirmās instances tiesas veiktās kontroles priekšmets

3) Par risku atlases esamību Īrijas PVA tirgū

Ievada apsvērums

Par risku aktīvu atlasi

–  Par vispārējiem ekonomiskiem apsvērumiem

–  Par situāciju Īrijas PVA tirgū

4) Par RES piemērotību, lai novērstu līdzsvara traucējumus vai nestabilitāti PVA tirgū

iii) Par RES samērīgumu

iv) Par ietekmi uz tirdzniecību, kas ir pretrunā Kopienas interesēm

C –  Par trešā, ceturtā un piektā pamata pieņemamību

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

D –  Par sesto pamatu, kas ir balstīts uz to, ka netika uzsākta formāla izmeklēšanas procedūra atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

E –  Par septīto pamatu, kas ir pamatots ar pamatojuma neesamību EKL 253. panta nozīmē

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

F –  Par pieteikumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem

1.  Prasītāju argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.