Language of document : ECLI:EU:T:2022:517

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2022. gada 7. septembrī (*)

Civildienests – Ierēdņi – Tāldarbs – Lūgums atlīdzināt izdevumus par tālruni un interneta pieslēgumu – Lūguma noraidīšana – Iebilde par prettiesiskumu – Daļēja pieņemamība – Civildienesta noteikumu 71. pants un VII pielikums – Rūpības pienākums – Vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma princips – Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību

Lietā T‑486/21

OE, ko pārstāv G. Hervet, advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv I. Melo Sampaio un L. Vernier, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Parlaments, ko pārstāv M. Windisch, S. Bukšek Tomac un J. Van Pottelberge, pārstāvji,

un

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv M. Bauer, pārstāvis,

personas, kas iestājušās lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši L. Madise [L. Madise] un R. Frendo [R. Frendo] (referente)

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu, it īpaši

–        prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 3. augustā,

–        Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Parlamenta 2021. gada 27. septembra un 17. novembra pieteikumus par iestāšanos lietā, kurus Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs apmierināja attiecīgi 2021. gada 12. novembrī un 15. decembrī,

ņemot vērā, ka trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu, nolemjot lemt par prasību bez tiesvedības mutvārdu daļas,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu, prasītāja OE būtībā lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Komisijas Infrastruktūras un loģistikas biroja Briselē (OIB) 2020. gada 18. decembra lēmumu noraidīt prasītājas lūgumu atlīdzināt darba izdevumus, kas izriet no viņai noteiktā tāldarba režīma, un piešķirt viņai USB 4G modemu, un, otrkārt, vispirms piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājai šos izdevumus, pēc tam piešķirt viņai piekļuvi internetam un – visbeidzot – izmaksāt viņai atlīdzību 10 000 EUR apmērā par kaitējumu, kas viņai esot nodarīts.

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        Faktu rašanās laikā prasītāja bija ierēdne Komisijā.

3        2020. gada 17. martā Beļģijā dzīvojošiem iedzīvotājiem Covid‑19 pandēmijas dēļ tika noteikta mājsēde. Prasītājai, tāpat kā gandrīz visiem Komisijas darbiniekiem, no šīs dienas darba pienākumi bija jāveic tāldarbā.

4        Attiecībā uz tālruņa un interneta piekļuves pakalpojumu sniegšanu prasītājai ar sabiedrību VOO ir noslēgts abonēšanas līgums, kas tostarp ietver ikmēneša interneta datu apjomu 100 gigabaitus (GB) par fiksētu mēneša maksu 37,46 EUR. Pārsniedzot šo maksimālo apjomu, viņai tiek piemērots papildu tarifs.

5        VOO prasītājai izrakstīja rēķinu 1,89 EUR apmērā par zvaniem 2020. gada septembrī Komisijas informātikas palīdzības dienestam un Informātikas ģenerāldirektorātam (ĢD). 2020. gada novembrī VOO turklāt prasītājai izrakstīja rēķinu par papildus 50 EUR, jo oktobrī viņa papildus savam interneta tarifu plānam bija patērējusi vēl 137,434 GB.

6        Uzskatot, ka 5. punktā minētie izdevumi ir radušies Komisijas noteiktā tāldarba režīma dēļ, prasītāja 2020. gada 2. decembrī iesniedza lūgumu atlīdzināt 51,89 EUR atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 1. punktam.

7        2020. gada 7. decembrī prasītāja papildināja savu lūgumu, aicinot Komisiju piešķir viņai, kā arī jebkuram ierēdnim, kurš atrodas līdzīgā tāldarba situācijā, USB 4G modemu, kas ļautu viņai izmantot internetu darba vajadzībām ārpus Komisijas telpām.

8        Ar 2020. gada 18. decembra lēmumu Komisijas OIB noraidīja prasītājas lūgumu atmaksāt viņas izdevumus “kas attiecas uz izmaksām, kuras tai radušās, un/vai aprīkojumu, ko tā bija iegādājusies”. OIB tostarp norādīja prasītājai, ka noteiktos apstākļos viņa var saņemt atlīdzību par izmaksām, kas saistītas ar biroja krēsla un datora ekrāna (turpmāk tekstā – “biroja aprīkojums”) iegādi izmantošanai viņas dzīvesvietā. OIB viņai arī norādīja, ka tā kā noteikumi par izdevumu, kas radušies saistībā ar biroja aprīkojumu dzīvesvietā, atmaksāšanu jau ir noteikti, un ka tajos nav ietverta maksa par internetu un tālruņa zvaniem, viņas lūgums netiks apmierināts.

9        2021. gada 8. janvārī prasītāja iesniedza sūdzību par 6. punktā minēto izdevumu atlīdzināšanu un interneta piekļuvi darba vajadzībām.

10      2021. gada 5. maijā iecēlējinstitūcija noraidīja prasītājas sūdzību, galvenokārt pamatojoties uz apstākli, ka nav juridiska pamata – ne Civildienesta noteikumu 71. pantā, ne Komisijas 2015. gada 17. decembra lēmumā par tāldarba ieviešanu savos dienestos, ne arī Komisijas vadlīnijās par tāldarbu Covid‑19 pandēmijas laikā (turpmāk tekstā – “vadlīnijas par tāldarbu”), versijā, kas bija piemērojama 2020. gada 18. decembrī, kas ir 8. punktā minētā lēmuma pieņemšanas datums, kas ļautu apmierināt viņas lūgumus (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”).

11      Iecēlējinstitūcija atgādināja, ka it īpaši saskaņā ar Komisijas 2015. gada 17. decembra lēmuma par tāldarba ieviešanu savos dienestos 9. panta 3. punktu tāldarbinieks sedz interneta abonēšanas un komunikāciju izmaksas, kas radušās tāldarbā, un ka Civildienesta noteikumu 71. pantā paredzētās tiesības uz darba izdevumu atlīdzināšanu tiek īstenotas saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikumā paredzētajiem nosacījumiem, kurā šie izdevumi nav minēti. Tā arī norādīja, ka, pirmkārt, daži Eiropas Savienības iestāžu ierēdņi saņem finansiālu atbalstu saistībā ar attiecīgajiem izdevumiem, izmantojot nodokļa samazinājumu, kas paredzēts Padomes Regulas (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 260/68 (1968. gada 29. februāris), ar ko paredz Eiropas Kopienu nodokļa piemērošanas nosacījumus un procedūru (OV 1968, L 56, 8. lpp.), 3. panta 4. punktā, kurā noteikts nodokļa bāzes 10 % samazinājums saistībā ar darba izdevumiem un, otrkārt, ka prasītājai esot piemērots šis samazinājums. Iecēlējinstitūcija uzskatīja, ka atteikums atlīdzināt pieprasīto summu nekādi neapdraud vienlīdzīgu attieksmi pret ierēdņiem – nedz atkarībā no to amata pakāpes, nedz atkarībā no piekļuves internetam nosacījumiem, un ka tas nekādi neapdraudot prasītājas iespējamo līgumisko saistību izmantot viņas interneta abonementu tikai privātiem mērķiem izpildi.

12      Pa to laiku prasītāja 2021. gada 21. aprīlī saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu iesniedza vēl vienu lūgumu piešķirt “interneta apjomu dzīvesvietā darba vajadzībām”. Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību birojs (PMO) to noraidīja ar 2021. gada 14. jūlija lēmumu, jo tam bija tāds pats priekšmets kā prasītājas iepriekš iesniegtajai 8. janvāra sūdzībai, kas jau bija noraidīta ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu.

13      Turklāt 2021. gada 3. maijā prasītāja elektroniskā pasta vēstulē informēja savu nodaļas vadītāju, ka “bez interneta” viņa nevar piekļūt serverim un informātikas rīkiem, bet ka viņa joprojām ir pieejama savā dzīvesvietā, lai izpildītu jebkādas norādes, un ir sasniedzama pa tālruni. Ņemot vērā šo elektroniskā pasta vēstuli, Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāts tā paša gada 19. maijā informēja prasītāju, ka tiek uzskatīts, ka viņa 2021. gada 3. maijā ir bijusi neatļautā prombūtnē un ka no viņas ikgadējā atvaļinājuma tiks atskaitīta viena diena. 2021. gada 16. jūlijā apelācijas sūdzības iesniedzēja par šo lēmumu iesniedza sūdzību.

II.    Lietas dalībnieku prasījumi

14      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        galvenokārt – atzīt par prettiesisku Civildienesta noteikumu 71. pantu, ar kuru ir pamatots lēmums noraidīt sūdzību;

–        pakārtoti – atcelt lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība;

–        līdz ar to piespriest Komisijai:

–        samaksāt prasītājai 51,89 EUR kā atlīdzību par darba izdevumiem;

–        saistībā ar tāldarbu piešķirt viņai piekļuvi internetam darba vajadzībām jebkādā iespējamā veidā;

–        samaksāt viņai 10 000 EUR kā atlīdzību par dažādiem kaitējumiem;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16      Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par pirmo prasījumu

17      Ar pirmo prasījumu, kas izteikts galvenokārt, prasītāja lūdz Vispārējo tiesu atzīt Civildienesta noteikumu 71. pantu par prettiesisku. Šajā ziņā tā izvirza iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz šo pantu, kurā noteikts, ka saskaņā ar šo pašu Civildienesta noteikumu VII pielikumā paredzētajiem nosacījumiem ierēdnim ir tiesības saņemt atlīdzību par izdevumiem, kas viņam tostarp radušies, pildot savus pienākumus.

18      Tā kā šis prasījums ir autonoms no pārējiem prasījumiem, tas ir jānoraida kompetences neesamības dēļ, jo LESD 270. pantā un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā Savienības tiesai nav piešķirta kompetence sniegt paziņojumus par tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 16. janvāris, SE/Padome, T‑231/17, nav publicēts, EU:T:2018:3, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

B.      Par otro prasījumu

1.      Par otrā prasījuma priekšmetu un pieņemamību

19      Ar otro prasījumu prasītāja lūdz Vispārējo tiesu atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu.

20      Tomēr, kā norāda Komisija, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atcelšanas prasījumi, kas formāli vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, gadījumā, ja šim lēmumam nav autonoma satura, nozīmē, ka Vispārējā tiesā tiek apstrīdēts akts, par kuru ir iesniegta sūdzība (skat. spriedumu, 2021. gada 13. janvāris, ZR/EUIPO, T‑610/18, nav publicēts, EU:T:2021:5, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

21      Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka lēmumam par sūdzības noraidīšanu nav autonoma satura un ka tādēļ par to konkrēti nav jālemj. Iecēlējinstitūcija neapšaubāmi šajā lēmumā lēma par lūgumu atlīdzināt izmaksas, kas pārsniedz prasītājas tarifu plānu, un par piekļuves internetam piešķiršanu prasītājai. Tomēr OIB 2020. gada 18. decembra lēmumā jau bija pieņēmis nostāju, pirmkārt, par attiecīgo atlīdzību un, otrkārt, par aprīkojuma, kurā ietilpst USB 4G modems, piešķiršanu, uz ko prasītāja bija norādījusi savā iepriekšējā 7. decembra elektroniskā pasta vēstulē (skat. šā sprieduma 8. punktu).

22      Tāpat ir jāuzskata, ka ar otro prasījumu prasītāja vēlas panākt, lai tiktu atcelts OIB 2020. gada 18. decembra lēmums, ar kuru tika noraidīts viņas lūgums, pirmkārt, atmaksāt summu 51,89 EUR apmērā, kas tika norādīta kā darba izdevumi, kuri izriet no viņai noteiktā tāldarba, un, otrkārt, lūgums piešķirt USB 4G modemu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

23      Turklāt Komisija apgalvo, ka otrais prasījums neesot pieņemams, ciktāl ar to tiek lūgts atcelt PMO 2021. gada 14. jūlija lēmumu, ar kuru tika atteikts apmierināt prasītājas 21. aprīļa lūgumu piešķirt viņai interneta piekļuves apjomu darba vajadzībām, jo pirms tā netika iesniegta sūdzība.

24      Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 21. punkta, prasītāja būtībā jau bija iesniegusi minēto lūgumu piekļūt internetam, un OIB apstrīdētajā lēmumā un pēc tam iecēlējinstitūcija lēmumā par sūdzības noraidīšanu lēma par šo lūgumu. PMO 2021. gada 14. jūlija lēmumu (skat. 12. punktu) turklāt pamato ar dublēšanos 21. aprīļa lūgumā.

25      Šādos apstākļos otrais prasījums ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek lūgts atcelt apstrīdēto lēmumu, tostarp daļā, kurā prasītājai ir atteikta piekļuve internetam darba vajadzībām. Tātad šis prasījums ir pieņemams.

2.      Par pamatiem, kas izvirzīti otrā prasījuma atbalstam

26      Prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam prasītāja izvirza piecus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz iebildi par prettiesiskumu, kas vērsta pret Civildienesta noteikumu 71. pantu un VII pielikumu, otrais, kas izvirzīts pakārtoti, attiecas uz šī panta pārkāpumu, trešais – uz rūpības pienākumu un tiesību uz labu pārvaldību neievērošanu, ceturtais – uz diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu un piektais – uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. panta pārkāpumu.

a)      Par pirmo pamatu, kas attiecas uz iebildi par prettiesiskumu, kura vērsta pret Civildienesta noteikumu 71. pantu un VII pielikumu

1)      Par pirmā pamata pieņemamību

27      Parlaments izvirza divas iebildes par nepieņemamību attiecībā uz iebildi par prettiesiskumu, kas tika vērsta pret Civildienesta noteikumu 71. pantu un VII pielikumu. Pirmā iebilde attiecas uz pirmā prasības pamata neprecizitāti un otrā – uz iebildes par prettiesiskumu papildu raksturu.

28      Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 142. panta 1. punktu ar iestāšanos lietā drīkst tikai pilnībā vai daļēji atbalstīt vienas puses prasījumus. Turklāt saskaņā ar šī reglamenta 142. panta 3. punktu personai, kas iestājas lietā, ir jāpieņem lieta tāda, kāda tā ir iestāšanās laikā.

29      No šīm tiesību normām izriet, ka lietas dalībniekam, kuram ir atļauts iestāties lietā atbildētāja prasījumu atbalstam, nav tiesību izvirzīt iebildi par nepieņemamību, kas nav formulēta minētā atbildētāja prasījumos (skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      No tā izriet, ka Parlamentam nav tiesību izvirzīt divas šī sprieduma 27. punktā minētās iebildes par nepieņemamību, līdz ar to Vispārējai tiesai nav pienākuma uz tām tieši atbildēt pēc būtības.

31      Tomēr, tā kā saskaņā ar Reglamenta 129. pantu Vispārējā tiesa, uzklausījusi puses, jebkurā laikā pēc savas ierosmes var lemt par absolūtu šķērsli tiesas procesam, šajā gadījumā pareizas tiesvedības interesēs ir jāizvērtē minētie absolūtie šķēršļi tiesas procesam (šajā nozīme skat. spriedumus, 1993. gada 24. marts, CIRFS u.c./Komisija, C‑313/90, EU:C:1993:111, 23. punkts, un 2018. gada 19. septembris, HH Ferries u.c./Komisija, T‑68/15, EU:T:2018:563, 41. punkts (nav publicēts)).

i)      Par pirmo iebildi par nepieņemamību, kas attiecas uz pirmā pamata neprecizitāti

32      Parlaments savā iestāšanās rakstā apgalvo, ka prasītājas izvirzītā iebilde par prettiesiskumu esot neprecīza, jo tajā ir tikai apgalvots, ka, neparedzot nekādu pienākumu izpildes kārtību tāldarba laikā, lai, iespējams, saņemtu izdevumu atlīdzību, Civildienesta noteikumu 71. pants, lasot to kopsakarā ar to VII pielikumu, esot “īpaši problemātisks”. Parlamentam esot grūtības noteikt, no kā sastāv šī problēma, par kuras prettiesiskumu sūdzas prasītāja.

33      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantu un Reglamenta 76. panta d) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un izvirzīto pamatu kopsavilkums.

34      Lai nodrošinātu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, prasītāja kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai atbildētājs varētu sagatavot aizstāvību un kompetentā tiesa – lemt par prasību (spriedums, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 41. punkts).

35      Šajā gadījumā prasītāja iebildē par prettiesiskumu kritizē Civildienesta noteikumu 71. pantu un VII pielikumu, jo šajās tiesību normās neesot paredzēts atlīdzināt darba izdevumus, kādi darbiniekiem rodas tāldarba laikā. Prasītāja no tā secina, pirmkārt, ka minētās tiesību normas nav pielāgotas no Covid‑19 pandēmijas izrietošajai ekonomiskajai un veselības situācijai, un, otrkārt, šī nepilnība rada finansiālu priekšrocību noteiktai ierēdņu kategorijai.

36      Šādā kontekstā jāatgādina, ka prasības pamatu izklāsts nav saistīts ar Reglamenta terminoloģiju un numerāciju, it īpaši tā 76. panta d) punktu. No tā izriet, ka ar šo pamatu formulēšanu drīzāk pēc to būtības nekā juridiskās kvalifikācijas var pietikt, tomēr ar nosacījumu, ka minētie pamati pietiekami skaidri izriet no prasības pieteikuma (skat. spriedumu, 2021. gada 29. septembris, Enosi Mastichoparagogon Chiou/EUIPO (MASTIHACARE), T‑60/20, nav publicēts, EU:T:2021:629, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Ņemot vērā šo judikatūru, ir jānospriež, ka pirmais pamats par Civildienesta noteikumu 71. panta un VII pielikuma prettiesiskumu ir pietiekami precīzs, jo ar to pēc būtības, izmantojot pirmo argumentu, tiek norādīts uz šo tiesību normu nepielāgotību ar Covid‑19 pandēmijas krīzi saistītajiem apstākļiem. Turklāt Komisijai, Padomei un pat Parlamentam bija iespēja pēc būtības atbildēt uz attiecīgo iebildi par prettiesiskumu.

38      Toties pirmais pamats nav precīzs attiecībā uz prasītājas otro argumentu par ierēdņu vienlīdzības zudumu.

39      Prasības pieteikumā ir jāizskaidro, kas veido pamatus, ar kuriem prasība tiek balstīta, un tādēļ abstrakts to izklāsts vien neatbilst Reglamenta prasībām (skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, Gold East Paper un Gold Huasheng Paper/Padome, T‑444/11, EU:T:2014:773, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

40      Tāpat arī attiecībā uz pamatu par vienlīdzības principa pārkāpumu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka minētais princips prasa, ka salīdzināmas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas atšķirīgi un ka atšķirīgas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (skat. spriedumu, 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft HartbergFürstenfeld (Tieša iedarbība), C‑205/20, EU:C:2022:168, 54. un 55. punkts un tajos minētā judikatūra).

41      Turklāt, pastāvot tādām Civildienesta noteikumu normām, kādas aplūko šajā lietā, un ņemot vērā plašo Savienības likumdevēja rīcības brīvību šajā gadījumā, vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja likumdevējs veic patvaļīgu un acīmredzami nepiemērotu diferenciāciju saistībā ar šajā lietā aplūkojamā tiesiskā regulējuma mērķi (skat. rīkojumu, 2021. gada 29. novembris, Bergallou/Padome, T‑521/16, nav publicēts, EU:T:2021:854, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Līdz ar to saistībā ar pamatu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu atbilstoši vispārējiem noteikumiem par pierādīšanas pienākumu un likumības prezumpciju, kas attiecas uz Savienības tiesību aktiem, prasītājai principā ir jāiesniedz pierādījumi, lai pierādītu, ka pret viņu ir bijusi atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar citām personām, kuras atrodas salīdzināmā situācijā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 30. maijs, Morte Navarro/Parlaments, T‑280/09, nav publicēts, EU:T:2013:279, 48. punkts, un 2020. gada 10. jūnijs, Spliethoff’s Bevrachtingskantoor/Komisija, T‑564/15 RENV, nav publicēts, EU:T:2020:252, 97. punkts), un, ņemot vērā, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, ka šī diferenciācija ir patvaļīga vai acīmredzami neatbilstoša.

43      Šajā gadījumā prasītāja pirmajā pamatā, kāds tas ir ietverts prasības pieteikumā, nav norādījusi nedz finansiālās priekšrocības, uz kurām tā atsaucas, nedz ierēdņu kategorijas, kas būtu jāsalīdzina, nedz arī elementus, no kuriem izrietētu, ka apgalvotā atšķirība būtu patvaļīga vai acīmredzami neatbilstoša, lai tādējādi atbilstu Reglamenta 76. panta d) punkta prasībām saistībā ar pamatu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu Civildienesta noteikumu 71. pantā un VII pielikumā.

44      Protams, prasītāja atsaucas uz Civildienesta noteikumu 1.d panta 5. punktu, kurā ir paredzēta pierādīšanas pienākuma pārnešana tādējādi, ka iestādei ir jāpierāda, ka vienlīdzīgas attieksmes princips nav ticis pārkāpts, ja ierēdnis, kurš uzskata, ka viņam ir nodarīts kaitējums šī principa neievērošanas dēļ, pierāda faktus, no kuriem var secināt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija.

45      Tomēr Padome pamatoti norāda, ka šī tiesību norma nav piemērojama, ja runa ir par iespējamu vienlīdzības principa pārkāpumu ar pašiem Civildienesta noteikumiem, jo no 1.d panta 1. punkta, uz kuru ir atsauce 5. punktā, izriet, ka minētā vienlīdzības principa neievērošana izriet no Civildienesta noteikumu “piemērošanas”.

46      Ir taisnība, ka prasītāja prasības pieteikumā izvirza citu pamatu – ceturto –, kas arī attiecas uz diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu, un ka tā tajā kritizē atšķirīgo attieksmi, kas izriet no tā, ka ierēdņi, kuri nevar iepriekš segt biroja aprīkojuma iegādes izmaksas, kas ir atmaksājamas saskaņā ar vadlīnijām par tāldarbu, ir nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar citiem, jo arī šiem ierēdņiem radās darba izdevumi.

47      Tomēr Vispārējai tiesai nevar būt pienākums – prasītājas rūpības trūkuma dēļ – atjaunot juridisko saikni, ar kuru paredzēts atbalstīt pamatu, kurā apkopoti dažādi izkaisīti prasības pieteikuma elementi, riskējot pārveidot šo pamatu tādējādi, ka tam tiktu piešķirts tvērums, kādu prasītāja nebija iecerējusi. Ja tiktu nolemts citādi, tas būtu pretrunā gan pareizai tiesvedībai, gan dispozitivitātes principam, kā arī atbildētāja tiesībām uz aizstāvību (spriedums, 2019. gada 2. aprīlis, Fleig/EĀDD, T‑492/17, EU:T:2019:211, 44. punkts (nav publicēts)).

48      Visbeidzot – replikas rakstā un apsvērumos par Parlamenta iestāšanās rakstu prasītāja atsaucās uz pasākumiem, ko šī iestāde un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) veikušas attiecīgi savu ierēdņu labā, kā arī uz priekšrocībām, kādas ir Komisijas ierēdņiem, kuru rīcībā ir dienesta tālrunis.

49      Tomēr, pārbaudot prasības pieteikuma atbilstību Reglamenta 76. panta prasībām, replikas raksta vai citu tam sekojošu procesuālo dokumentu saturam nav nozīmes. It īpaši uz replikas rakstā izvirzīto pamatu un argumentu pieņemamību, kas pieļauta judikatūrā, lai paplašinātu prasības pieteikumā iekļautos pamatus, nevar atsaukties, lai novērstu minētā panta prasību neizpildi, kas pieļauta prasības celšanas brīdī, pretējā gadījumā šai prasībai tiktu atņemta jebkāda jēga (spriedums, 2018. gada 12. decembris, Deutsche Umwelthilfe/Komisija, T‑498/14, nav publicēts, EU:T:2018:913, 49. punkts). No tā izriet, ka šajā kontekstā izvirzītie pamati un argumenti ir novēloti un, ja vien nepastāv pamatojums, kā tas ir šajā gadījumā, tie nav pieņemami.

50      Tātad ir jānospriež, ka pirmais prasības pieteikuma pamats ļāva Komisijai un personām, kas iestājušās lietā tās atbalstam, aizstāvēt sevi un Vispārējai tiesai lemt par to, bet tikai daļā, kurā prasītāja apgalvo, ka Civildienesta noteikumu 71. pants un VII pielikums neatbilst no COVID‑19 pandēmijas izrietošajiem apstākļiem.

ii)    Par otro iebildi par nepieņemamību, kas attiecas uz iebilžu par prettiesiskumu papildu rakstura neievērošanu

51      Parlaments norāda, ka pamati, kas nav balstīti uz iebildi par prettiesiskumu, ar kuru tiek apšaubīts Civildienesta noteikumu 71. pants un VII pielikums, esot izvirzīti tikai pakārtoti un ka ar šādu pieeju tiekot pārkāpts iebildes par prettiesiskumu papildu raksturs.

52      Tomēr jāatgādina, ka iebildes par prettiesiskumu papildu raksturs nozīmē, ka iespēja atsaukties uz vispārpiemērojama tiesību akta nepiemērojamību saskaņā ar LESD 277. pantu nav uzskatāma par patstāvīgām tiesībām celt prasību un tā nevar tikt izmantota, ja nepastāv tiesības celt prasību pamatlietā (skat. rīkojumu, 2019. gada 16. maijs, ITSA/Komisija, T‑396/18, nav publicēts, EU:T:2019:342, 39. punkts un tajā minētā judikatūra). Savukārt nekas šajā pantā neliedz izvirzīt iebildi par prettiesiskumu galvenokārt, jo pārējie pamati izvirzīti tikai pakārtoti.

iii) Secinājums par pirmā pamata pieņemamību

53      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmais pamats nav pieņemams, ciktāl prasītāja tajā apgalvo, ka Civildienesta noteikumu 71. pants un VII pielikums, iespējams, ir diskriminējoši. Savukārt tas ir pieņemams, ciktāl prasītāja tajā apgalvo, ka šīs tiesību normas nav pielāgotas no COVID‑19 pandēmijas izrietošajiem apstākļiem.

2)      Par pirmā pamata būtību

54      Kā izklāstīts 35. punktā, prasītāja apgalvo, ka Civildienesta noteikumu 71. pants un VII pielikums neesot pielāgoti pasaules ekonomikas un veselības situācijai, kas izriet no Covid‑19 pandēmijas, jo šajās tiesību normās nav paredzēta darba izdevumu, ko ierēdņi spiesti maksāt saistībā ar tāldarbu, atlīdzināšana.

55      Tomēr ir jānorāda, ka likumdevējs nevarēja paredzēt Covid‑19 pandēmiju un nepieciešamību, lai to pārvarētu, ieviest tāldarba režīmu, kad tas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 (2013. gada 22. oktobris) (OV 2013, L 287, 15. lpp.) pēdējoreiz grozīja Civildienesta noteikumu būtību. Prasītāja turklāt to atzīst arī savā replikas rakstā.

56      Tomēr Komisija Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai adresētā 2010. gada 8. oktobra Paziņojuma COM(2010) 543, galīgā redakcija, “Lietpratīgs regulējums Eiropas Savienībā” 5. lappusē tostarp uzsvēra, ka tiesību aktu ex post novērtēšanas priekšrocības ir “lietpratīga regulējuma” neatņemama sastāvdaļa. Tādējādi tā uzskatīja, ka “attīstības pārbaudēm” bija jāļauj izvērtēt, vai rīcības jomas tiesiskais regulējums ir piemērots tā mērķim un, noliedzošas atbildes gadījumā, kas būtu jāgroza, jo mērķis tostarp ir identificēt liekus slogus, neatbilsmes un novecojušus vai neefektīvus pasākumus.

57      Tāpat arī Komisija Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai adresētā 2019. gada 15. aprīļa Paziņojuma COM(2019) 178 final “Labāks regulējums – padarītā novērtējums un apņemšanās saglabāšana” 9. un 11. lappusē atgādināja, ka ex post novērtējums ir viens no labāka regulējuma galvenajiem pīlāriem, jo tas ļauj pārbaudīt, vai minētais regulējums joprojām ir noderīgs un atbilstīgs mērķiem, lai sasniegtu rezultātus, ko plānojis likumdevējs un sagaida adresāti.

58      It īpaši saskaņā ar judikatūru ikviena likumdevēja pienākums ir, pirmkārt, pārbaudīt, ja ne pastāvīgi, tad vismaz periodiski, ka tā noteikumi joprojām atbilst vajadzībām, kuru dēļ tie ir izstrādāti, un, otrkārt, grozīt vai pat atcelt noteikumus, kuri ir zaudējuši jebkādu pamatojumu un kuri vairs nav atbilstoši jaunajam kontekstam, kurā tiem jārada sekas (skat. spriedumu, 2012. gada 5. decembris, Lebedef u.c./Komisija, F‑110/11, EU:F:2012:174, 40. punkts un tajā minētie secinājumi; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Schrems, C‑362/14, EU:C:2015:650, 76. punkts).

59      Tomēr likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, pārbaudot noteikumu atbilstību vajadzībām – gan attiecīgā gadījumā, gan lai pielāgotu Civildienesta noteikumus un grozītu ierēdņu tiesības un pienākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, Wils/Parlaments, F‑105/05, EU:F:2007:128, 126. punkts).

60      Prasītāja nav iesniegusi nevienu argumentu un vēl jo mazāk pietiekamus pierādījumus, kuri, ņemot vērā šo likumdevēja plašo rīcības brīvību, acīmredzami pierādītu Civildienesta noteikumu 71. panta un VII pielikuma nepielāgotību, par ko viņa sūdzas, un pienākumu, ar kuru likumdevējs hipotētiski būtu varējis grozīt šīs tiesību normas.

61      Turklāt, pat pieņemot, ka pastāv pienākums atlīdzināt no tāldarba režīma izrietošos darba izdevumus, ir jāņem vērā, ka saskaņā ar LESD 336. pantu Civildienesta noteikumu grozīšana nozīmē, ka Parlaments un Padome pēc apspriešanās ar pārējām attiecīgām iestādēm pieņem regulu saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, kas paredzēta šī paša līguma 294. pantā. Turklāt LESD 294. panta 2. punktā ir noteikts, ka likumdošanas procedūra sākas ar Komisijas priekšlikuma iesniegšanu. Pati šāda priekšlikuma sagatavošanai sastāv no vairākiem posmiem, pat neatkarīgi no iepriekš minētajām konsultācijām.

62      Ņemot vērā šī procesa sarežģītību, no tās izrietošos ilgstošos termiņus tiesību aktu uzlabošanai un ārkārtas ierobežojumu kontekstu, kādi nepieciešami, lai cīnītos pret Covid‑19 pandēmiju, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu tiesiskumu, Savienības iestādēm nevar pārmest, ka tās nav grozījušas Civildienesta noteikumus minētās pandēmijas laikā.

63      Šādu pārmetumu vēl jo mazāk var vērst pret likumdevēju, jo ir jāņem vērā pasākumi, kurus steidzamības kārtā ir pieņēmušas Savienības iestādes un citas struktūras. Komisija bez kavēšanās pieņēma vadlīnijas par tāldarbu, kurās tās personālam bija paredzēts atlīdzināt biroja aprīkojuma iegādes izdevumus.

64      Ir taisnība, ka prasītāja savā ceturtajā pamatā apgalvo, ka šīs pamatnostādnes esot diskriminējošas. Tomēr šis pamats ir jānoraida, kā izriet no šī sprieduma 99.–108. punkta.

65      Šādos apstākļos pirmais pamats, kas attiecas uz iebildi par prettiesiskumu, kura vērsta pret Civildienesta noteikumu 71. pantu un VII pielikumu, ir jānoraida.

b)      Par otro pamatu, kas izvirzīts pakārtoti, attiecībā uz Civildienesta noteikumu 71. panta pārkāpumu

66      Prasītāja apgalvo, ka, pamatojot lēmumu par sūdzības noraidīšanu ar to, ka Civildienesta noteikumu 71. pantā un VII pielikumā nav paredzēts atlīdzināt izdevumus par internetu un tālruni, iecēlējinstitūcija, pirmkārt, neesot ievērojusi šo noteikumu mērķi, proti, izvairīties no tā, ka ierēdņi vieni paši sedz izdevumus, kas radušies darba dēļ, un, otrkārt, neesot ņēmusi vērā, ka minētajām tiesību normām nav ierobežojoša rakstura, kā to pierādot EESK ģenerālsekretāra 2021. gada 9. jūnija lēmums, ar ko minētās komitejas personālam ir piešķirta ikmēneša piemaksa, lai segtu no tāldarba izrietošos izdevumus (turpmāk tekstā – “EESK 2021. gada 9. jūnija lēmums).

67      Tomēr, lai gan Civildienesta noteikumu 71. panta mērķis faktiski ir novērst, ka ierēdņi vieni paši sedz izdevumus, kas radušies saistībā ar viņu pienākumu izpildi (spriedums, 2015. gada 18. novembris, FH/Parlaments, F‑26/15, EU:F:2015:137, 32. punkts), atbilstoši tā formulējumam izdevumi ir jāatlīdzina saskaņā ar Civildienesta VII pielikumā paredzētajiem nosacījumiem. Šajā pielikumā izsmeļošā veidā uzskaitīti izmaksājamie finansiālie pabalsti. Tādējādi lēmums par sūdzības noraidīšanu varēja tikt pamatoti balstīts it īpaši uz apstākli, ka Civildienesta noteikumu 71. pantā nav atļauts apmierināt prasītājas lūgumus.

68      Turklāt Civildienesta noteikumu 71. pants un VII pielikums, tāpat kā jebkura Savienības tiesību norma, kas piešķir tiesības uz finansiāliem pabalstiem, ir jāinterpretē šauri (skat. spriedumu, 2017. gada 18. jūlijs, Komisija/RN, T‑695/16 P, nav publicēts, EU:T:2017:520, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

69      It īpaši iespējamā “teleoloģiskā interpretācija”, kas prasītājas ieskatā būtu jāpiemēro 71. pantam, apdraudētu likumdevēja gribu. Ar Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 723/2004 (2004. gada 22. marts), ar ko groza Civildienesta noteikumus un Kopienas pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 2004, L 124, 1. lpp.), tās mērķis, kā tas uzsvērts minētās regulas 26. apsvērumā un kā to norāda Padome, bija racionalizēt dažādus tajā laikā pastāvošos pabalstus.

70      Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, ne EESK 2021. gada 9. jūnija lēmums, ne arī Komisijas pieņemtās vadlīnijas par tāldarbu nav pretrunā Civildienesta noteikumu 71. panta un VII pielikuma ierobežojošajam raksturam.

71      Faktiski civildienesta vienotības princips, kas noteikts Amsterdamas līguma 9. panta 3. punktā, protams, nozīmē, ka visu Savienības iestāžu visiem ierēdņiem ir piemērojami vieni un tie paši Civildienesta noteikumi. Tomēr šis princips nenozīmē, ka iestādēm ir vienādi jāizmanto Civildienesta noteikumos tām atzītā rīcības brīvība. Gluži pretēji – sava personāla pārvaldībā tām kā darba devējām ir piemērojams autonomijas princips (spriedumi, 2013. gada 18. septembris, Scheidemann/Komisija, F‑76/12, EU:F:2013:132, 26. punkts, un 2014. gada 21. janvāris, Van Asbroeck/Parlaments, F‑102/12, EU:F:2014:4, 29. lpp.).

72      No tā izriet, ka, lai gan Savienības ierēdņiem un darbiniekiem Civildienesta noteikumu 71. pants un VII pielikums ir piemērojams vienādi, autonomijas princips var likumīgi pamatot atšķirības starp Savienības iestāžu un struktūru veiktajiem ierobežotajiem pasākumiem, lai izvairītos no tā, ka to darbiniekiem vieniem pašiem ir jāsedz izdevumi, kas radušies, pildot savus pienākumus tāldarba režīmā. Šis apsvērums vēl jo vairāk ir jāņem vērā, jo minētie pasākumi bija jāveic steidzamības kārtā ārkārtas apstākļos, kuri saistīti ar vispārēju un obligātu tāldarba režīmu, ko dalībvalstis noteikušas, lai pārvarētu Covid‑19 pandēmiju.

73      No tā izriet, ka otrais pamats par Civildienesta noteikumu 71. panta pārkāpumu ir jānoraida.

c)      Par trešo pamatu, kas attiecas uz rūpības pienākuma un tiesību uz labu pārvaldību neievērošana

74      Prasītāja apgalvo, ka, pieņemot lēmumu par sūdzības noraidīšanu, iecēlējinstitūcija nav ievērojusi rūpības pienākumu un tiesības uz labu pārvaldību, jo prasītājas interneta datu patēriņa pieaugums esot saistīts ar dažādu profesionālo programmu instalēšanu un apmācību tiešsaistē apguvi, un ar to, ka Komisija esot noliegusi tāldarba ekonomisko ietekmi uz viņas personisko situāciju, tādējādi izjaucot viņas attiecību ar Savienību līdzsvaru.

75      Rūpības pienākums it īpaši ietver to, ka, iestādei, lemjot par sava personāla darbinieka situāciju, tā ņem vērā visus faktorus, kuri var ietekmēt tās lēmumu, un tādējādi tā ņem vērā ne tikai dienesta, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses (spriedumi, 1980. gada 28. maijs, Kuhner/Komisija, 33/79 un 75/79, EU:C:1980:139, 22. punkts, un 2019. gada 7. novembris, WN/Parlaments, T‑431/18, nav publicēts, EU:T:2019:781, 105. punkts). Tā ir īpaša labas pārvaldības principa un it īpaši iestādes pienākuma pirms lēmuma pieņemšanas veikt pilnīgu un detalizētu situācijas pārbaudi izpausme (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 25. maijs, GW/Komisija, F‑111/15, EU:F:2016:122, 40. lpp.).

76      Kā ierosinājusi prasītāja, labas pārvaldības princips atspoguļo līdzsvarotību starp tiesībām un savstarpējiem pienākumiem, kurš Civildienesta noteikumos izveidots attiecībās starp valsts pārvaldes iestādi un civildienesta darbiniekiem (spriedums, 2017. gada 17. janvāris, LP/Eiropols, T‑719/15 P, nav publicēts, EU:T:2017:7, 60. punkts). Tomēr rūpības pienākums – kā šī līdzsvara izpausme – nevar likt administrācijai rīkoties pretēji piemērojamajām tiesību normām un it īpaši tam nevar būt tādas sekas, ka kādai Savienības tiesību normai tiktu piešķirta iedarbība, kas būtu pretrunā tās skaidrajam un precīzajam formulējumam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 2. marts, Di Marzio/Komisija, T‑14/03, EU:T:2004:59, 100. punkts, un 2020. gada 29. aprīlis, CV u.c./Komisija, T‑496/19, nav publicēts, EU:T:2020:163, 50. punkts).

77      Līdz ar to, tā kā pienākums atlīdzināt izdevumus par interneta datu patēriņu, kas attiecināms uz tāldarbu, ir pretrunā Civildienesta noteikumu 71. panta un VII pielikuma ierobežojošajam raksturam (skat. šī sprieduma 67. punktu), prasītāja, lai panāktu šo atlīdzināšanu, nevar atsaukties uz rūpības pienākumu.

78      Turklāt Savienības likumdevējs jau ir ņēmis vērā atsevišķu ierēdņu, tostarp prasītājas, situāciju, tiem piešķirot 10 % nodokļa samazinājumu darba izdevumu segšanai, kā paredzēts Regulas Nr. 260/68 3. panta 4. punktā.

79      Turklāt Komisija pati ir izrādījusi rūpību, vadlīnijās par tāldarbu paredzot noteiktos apstākļos atlīdzināt biroja aprīkojuma iegādes izmaksas.

80      Neskarot jautājumu par vienlīdzības principa ievērošanu, kas tiks aplūkots, izvērtējot ceturto pamatu, ar to, ka šāda rīcība prasītāju neapmierina, nepietiek, lai secinātu, ka nav izpildīts rūpības pienākums.

81      Ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kāda administrācijai ir personāla vadības jomā, Savienības tiesa, ievērojot rūpības pienākumu, var izvērtēt tikai to, vai administrācija ir ievērojusi saprātīgas robežas un nav izmantojusi rīcības brīvību acīmredzami kļūdaini (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 4. decembris, ETF/Schuerings, T‑107/11 P, EU:T:2013:624, 102. un 103. punkts).

82      Ir jānorāda, ka no vadlīnijām par tāldarbu izriet, ka Komisija ir izvēlējusies atlīdzināt biroja aprīkojuma izmaksas, lai tās ierēdņiem un darbiniekiem būtu darba apstākļi, kas atbilst piemērotiem veselības un drošības standartiem, kādi ir līdzvērtīgi biroja apstākļiem, kas acīmredzami ir rūpības izpausme.

83      Pakārtoti – ir jāatgādina, ka attiecībā uz apgalvoto izdevumu atlīdzināšanu ir ticis nospriests, ka saskaņā ar pierādīšanas pienākumu regulējošajiem principiem, ja nav tiesību normas, no kuras izrietētu, ka izdevumi ir radušies, ierēdnim jāsniedz pierādījumi, ka viņš faktiski ir sedzis ar saviem pienākumiem tieši saistītās izmaksas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2000. gada 11. jūlijs, Skrzypek/Komisija, T‑134/99, EU:T:2000:184, 81. punkts).

84      Prasītāja vienīgi apgalvo, ka viņas interneta datu patēriņa pieaugums 2020. gada oktobrī un 100 GB maksimālās robežas pārsniegšana par 137,434 GB, kā rezultātā viņai tika izrakstīts lielāks rēķins, izrietot no tādu programmu kā Skype for business, Webex vai Teams instalēšanas un izmantošanas darba vajadzībām, kā arī no apmācībām tiešsaistē.

85      Tomēr ar apstākli vien, ka lielākais prasītājas interneta datu patēriņš 2020. gada oktobrī bija četrās darba dienās, nepietiek, lai pierādītu, ka daļa, kas pārsniedz ikmēneša tarifu plānu, bija saistīta ar interneta izmantošanu darba vajadzībām. Vēl jo mazāk ir pierādīts, ka attiecīgie izdevumi būtu saistīti ar darbu, jo no pašas prasītājas iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka nevienā citā brīdī obligātā tāldarba laikā interneta datu patēriņš nepārsniedza 100 GB maksimālo robežu, kas atbilst prasītājas tarifu plānam.

86      Līdz ar to ar prasītājas sniegto informāciju pat nevar pierādīt, ka tās interneta patēriņa tarifu plāna pārsniegšana bija radusies saistībā ar tāldarbu, un vēl jo mazāk, ka, atsakoties to ņemt vērā, Komisija būtu varējusi pārkāpt rūpības pienākumu un labas pārvaldības principu.

87      Visbeidzot, lai gan netiek apstrīdēts, ka prasītājas operators tai ir izrakstījis rēķinu par 1,89 EUR saistībā ar diviem tālruņa zvaniem Komisijas informātikas palīdzības dienestam un Informātikas ģenerāldirektorātam 2020. gada septembrī, atteikums atmaksāt šo summu arī nevar tikt uzskatīts par rūpības pienākuma pārkāpumu, ņemot vērā rēķina niecīgo apmēru un šā sprieduma 78. un 79. punktā aprakstītos pasākumus.

88      Tādēļ trešais pamats ir jānoraida.

d)      Par ceturto pamatu, kas attiecas uz diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpums

89      Prasītāja apgalvo, ka iecēlējinstitūcija lēmumu par sūdzības noraidīšanu ir pamatojusi ar vadlīnijām par tāldarbu. Tās radot pirmo diskrimināciju starp Komisijas ierēdņiem, kuru rīcībā ir pietiekami finanšu līdzekļi, lai iepriekš apmaksātu biroja aprīkojuma izmaksas, un tiem, kuriem šādu līdzekļu nav un kuri nevar saņemt citu darba izdevumu atmaksu. Tie pat radot vēl otru diskrimināciju, ņemot vērā labumu, ko EESK ierēdņi un darbinieki gūst no EESK 2021. gada 9. jūnija lēmuma.

1)      Par ceturtā pamata pieņemamību

90      Komisija apgalvo, ka ceturtais pamats nav pieņemams, jo tas netika izvirzīts sūdzībā.

91      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā ierēdņa celtas prasības pret iestādi, kurā tas strādā, pieņemamībai ir izvirzīts nosacījums par iepriekšējā administratīvā procesa pienācīgu norisi.

92      Šajā ziņā noteikums par sūdzības un secīgā prasības pieteikuma savstarpēju atbilstību, uz ko norāda Komisija, prasa – pretējā gadījumā izraisot nepieņemamību –, lai Savienības tiesā iesniegtais pamats jau būtu bijis norādīts pirmstiesas procedūrā, lai iecēlējinstitūcija varētu uzzināt pārmetumus, ko ieinteresētā persona izvirza pret apstrīdēto lēmumu (skat. spriedumu, 2013. gada 25. oktobris, Komisija/Moschonaki, T‑476/11 P, EU:T:2013:557, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

93      Šajā gadījumā prasītāja sūdzībā ir norādījusi uz vienlīdzības principa pārkāpumu. Tajā tā salīdzina, pirmkārt – attiecībā uz telefonsarunām – “augstāko vadību”, kuras rīcībā ir dienesta tālruņi, ar citiem ierēdņiem, kuriem pašiem ir jāmaksā par savām darba telefonsarunām, un, otrkārt – attiecībā uz interneta datiem – tos ierēdņus, kuru rīcībā atkarībā no viņu līgumiem ar piekļuves nodrošinātājiem ir ievērojams datu apjoms un paaugstināts apstrādes ātrums, ar tiem, kuriem šādu priekšrocību nav.

94      Tādējādi uz vienlīdzības principa pārkāpumu tika norādīts jau sūdzībā, taču – raugoties no cita viedokļa, nekā tas, uz kuru tika balstīts prasības pieteikuma ceturtais pamats.

95      Tomēr jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 91. panta mērķis nav precīzi un galīgi ierobežot iespējamo tiesvedības posmu, ja vien prasība tiesā negroza ne sūdzības pamatu, ne priekšmetu. Šajā ziņā apstrīdēšanas pamati Savienības tiesā var tikt pilnveidoti, izvirzot pamatus un argumentus, kuri var arī nebūt iekļauti sūdzībā, bet ir ar to cieši saistīti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 25. oktobris, Komisija/Moschonaki, T‑476/11 P, EU:T:2013:557, 73. un 76. punkts, un 2017. gada 2. marts, DI/EASO, T‑730/15 P, EU:T:2017:138, 65. un 66. punkts).

96      Šādos apstākļos jāuzskata – tas, ka prasītāja pirmo reizi savā prasības pieteikumā ir skaidri norādījusi uz atšķirīgu attieksmi pret tiem ierēdņiem, kuriem ir finanšu līdzekļi, lai iepriekš samaksātu biroja aprīkojuma izmaksas, un tiem, kuriem šādu līdzekļu nav, negroza ne sūdzības pamatu, ne priekšmetu.

97      Turklāt prasītājai nevar pārmest, ka viņa sūdzībā nav norādījusi uz diskrimināciju starp viņu pašu kā Komisijas ierēdni un EESK darbiniekiem, jo EESK 2021. gada 9. jūnija lēmums tika pieņemts pēc pirmstiesas posma pabeigšanas.

98      Tātad ceturtais pamats ir pieņemams.

2)      Par ceturtā pamata būtību

99      Kā atgādināts 40. punktā, vienlīdzības princips prasa, ka salīdzināmas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas atšķirīgi un ka atšķirīgas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota.

100    Šajā gadījumā, pirmkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav atšķirīgi attiekusies pret ierēdņiem, kuriem nav līdzekļu iegādāties biroja aprīkojumu, piedāvājot tiem iespēju saņemt tālruņa un interneta datu patēriņa izdevumu atlīdzību.

101    Prasītāja, kura nevar runāt citu ierēdņu vārdā, kuriem ir AST 4 pakāpe un kuri saņem 78. punktā minēto nodokļa samazinājumu, tomēr nav iesniegusi nevienu pierādījumu tam, ka viņai faktiski nebija iespējams iepriekš samaksāt biroja aprīkojuma izdevumus un ka prasītāja tāpēc bija nelabvēlīgākā situācijā, par ko viņa sūdzas. Tādējādi viņa nepierāda, ka pret viņu izturējās kā pret ierēdņiem, kuri varēja veikt šo iepriekšējo apmaksu, lai gan viņa bija atšķirīgā finansiālā situācijā.

102    Turklāt, pieņemot, ka šāda atšķirīga attieksme tiktu pierādīta, prasītāja katrā ziņā nepierāda, ka attiecīgā atšķirība būtu patvaļīga vai acīmredzami neatbilstoša 41. punktā minētās judikatūras izpratnē.

103    Gluži pretēji, kā tas izklāstīts vadlīnijās par tāldarbu, pasākums, kas ļauj atlīdzināt ar biroja aprīkojuma iegādi saistītos izdevumus, bija pamatots ar nepieciešamību, papildinot Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktu, palīdzēt tāldarbiniekiem pildīt savus uzdevumus darba apstākļos, kas atbilst piemērotiem veselības un drošības standartiem. Turklāt, kā ierosina Komisija, tas skaidrojams arī ar rūpēm atlīdzināt tikai tos izdevumus, kas ir objektīvi saistīti ar pienākumu izpildi.

104    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka tā ir diskriminēta labvēlīgākas attieksmes pret EESK ierēdņiem un darbiniekiem dēļ.

105    Tomēr jāatgādina, ka (skat. šā sprieduma 71. punktu) – apstāklis, ka visiem ierēdņiem ir piemērojami tie paši Civildienesta noteikumi, nenozīmē, ka iestādēm vienādi jāizmanto Civildienesta noteikumos atzītā rīcības brīvība, jo – gluži pretēji – tām kā darba devējām ir piemērojams autonomijas princips (šajā nozīme skat. spriedumus, 1997. gada 16. septembris, Gimenez/Reģionu komiteja, T‑220/95, EU:T:1997:130, 72. punkts, un 2014. gada 21. janvāris, Van Asbroeck/Parlaments, F‑102/12, EU:F:2014:4, 29. punkts).

106    Šajā gadījumā Komisijas pieņemtās vadlīnijas par tāldarbu un EESK 2021. gada 9. jūnija lēmums ir autonomijas principa izpausme attieksmes pret attiecīgajiem ierēdņiem kontekstā, kas saistīts ar Covid‑19 pandēmijas izraisīto ārkārtas situāciju (skat. šā sprieduma 72. punktu).

107    Līdz ar to un katrā ziņā uz šīm atšķirībām starp Savienības iestāžu un struktūru veiktajiem pasākumiem nevar atsaukties, lai pamatotu pamatu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. februāris, Schönberger/Revīzijas palāta, T‑688/15 P, nav publicēts, EU:T:2017:76, 187. punkts).

108    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.

e)      Par piekto pamatu, kas attiecas uz Hartas 7. panta pārkāpums

109    Prasītāja apgalvo, ka viņa bija spiesta lūgt Komisijai piešķirt piekļuvi internetam, lai kompensētu izmaksas, kas radušās, ieviešot obligāto tāldarbu, un ka PMO 2021. gada 14. jūlija lēmums, ar kuru noraidīts prasītājas pieteikums par piekļuvi internetam, ir iejaukšanās viņa tiesībās uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību.

110    Saskaņā ar Hartas 7. pantu ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību. Tomēr šajā pantā paredzētās tiesības nav uzskatāmas par absolūtu prerogatīvu. Atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam uz tām var attiecināt ierobežojumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Facebook Ireland un Schrems, C‑311/18, EU:C:2020:559, 172. un 174. punkts un tajos minētā judikatūra).

111    Šajā ziņā jānorāda, ka tad, ja tiek aplūkots individuāls pasākums, kā tas ir šajā gadījumā, ierobežojuma Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē esamība vai neesamība ir jāizvērtē, ņemot vērā tā reālo ietekmi uz attiecīgo personu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. janvāris, F, C‑473/16, EU:C:2018:36, 52.–54. punkts). Turklāt iejaukšanās tiesību īstenošanā nevar notikt, ja attiecības starp tām un attiecīgo pasākumu ir pārāk netiešas vai pārāk nejaušas, lai tās būtu vērā ņemamas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. decembris, Janoha u.c./Komisija, T‑517/16, nav publicēts, EU:T:2018:874, 72. un 73. punkts).

112    Šajā gadījumā prasītāja vienīgi apgalvo, ka, lai pildītu savus pienākumus tāldarbā, izmantojot viņas interneta pieslēgumu, tā bija spiesta pārkāpt līgumu, kuru pati bija noslēgusi ar VOO un atbilstoši kuram prasītājas piekļuve internetam bija ierobežota vienīgi privātai un personīgai izmantošanai.

113    Tomēr prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, no kura varētu secināt, ka VOO līgumu interpretēja tādējādi, ka atbilstoši tam prasītājai būtu aizliegts personīgi izmantot savu pieslēgumu darba pienākumu veikšanai un ka šis aizliegums nenovēršami ietekmētu viņas tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. Komisija šajā ziņā norāda, ka tai nav zināms ne par vienu interneta pakalpojumu sniedzēju sūdzību par to, ka šo pakalpojumu sniedzēju klienti izmanto interneta pieslēgumu tāldarba kontekstā, un prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas būtu pretrunā šim apgalvojumam.

114    Prasītāja neapšaubāmi apgalvo, ka kāds cits interneta pakalpojumu sniedzējs ir ieviesis programmu, kas ļauj darba devējiem finansiāli iesaistīties savu darbinieku interneta izmaksās, lai nosegtu tāldarba laikposmus.

115    Tomēr Komisija pamatoti norāda, ka šī programma tiek piedāvāta vienīgi kā “dāvana”, ko darba devēji sniedz saviem darbiniekiem. Tādējādi tā ir tikai iespēja, nevis obligāta prasība, kas pēc šī pakalpojumu sniedzēja ieskata būtu nepieciešama, lai tā klienti varētu pildīt savas līgumsaistības.

116    Šādos apstākļos apstrīdētais lēmums nevar tikt uzskatīts par prasītājas tiesību uz viņas privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību ierobežojumu.

117    Tādējādi piektais pamats, līdz ar to arī otrais prasījums kopumā ir jānoraida.

C.      Par trešā prasījuma pieņemamību

118    Ar trešo prasījumu prasītāja lūdz Vispārējo tiesu piespriest Komisijai samaksāt prasītājai 51,89 EUR kā atlīdzību par darba izdevumiem, piešķirt viņai saistībā ar tāldarbu piekļuvi internetam darba vajadzībām un samaksāt viņai 10 000 EUR kā atlīdzību par dažādiem kaitējumiem.

119    Ņemot vērā, ka prasītāja šos lūgumus izteikusi apstrīdētā lēmuma atcelšanas “rezultātā”, pietiek konstatēt, ka, tā kā otrais prasījums ir noraidīts, arī trešais prasījums ir jānoraida.

120    Turklāt ir noraidāms arī lūgums atlīdzināt morālo kaitējumu, kas prasītājai esot nodarīts, atkārtoti atsakoties piešķirt viņai piekļuvi internetam, bažu dēļ, ka viņai vienai pašai vēlreiz varētu būt jāsedz darba izdevumi un tādēļ, ka prasītājai bija jāatstāj Komisija, lai viņa netiktu sodīta novērtējuma laikā un saistībā ar karjeras virzību.

121    Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru jebkuram kaitējumam ir jābūt reālam un droši zināmam un ka iespējami un nekonkrēti zaudējumi nerada tiesības uz atlīdzību (spriedums, 2015. gada 3. decembris, CN/Parlaments, T‑343/13, EU:T:2015:926, 118. punkts). Lietas dalībniekam, kas apšauba Savienības atbildību, ir jāiesniedz pierādījumi par tāda kaitējuma esamību vai apjomu, uz kuru tas atsaucas. Šis pienākums attiecas arī uz morālo kaitējumu. Vienkāršs apgalvojums, kas nav pamatots ne ar vienu pierādījumu, nav pietiekams (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 3. decembris, CN/Parlaments, T‑343/13, EU:T:2015:926, 119. un 121. punkts).

122    Šajā gadījumā, lai pierādītu morālā kaitējuma esamību, prasītāja iesniedza medicīnisko izziņu, kurā viņa bija atzīta par darbnespējīgu no 2020. gada 22. decembra, sākot no plkst. 14.30, līdz 24. decembrim.

123    Tomēr šī medicīniskā izziņa ir atsevišķs, lakonisks dokuments un tostarp tas nekādā veidā neatspoguļo apstākļus. Turklāt to neapstiprina neviens cits dokuments, no kura izrietētu, ka prasītājas īsais darba pienākumu pārtraukums bija iespējama “psiholoģiska un fiziska satricinājuma, ko izraisīja Komisijas atteikums piešķirt nepieciešamo interneta apjomu viņas darba pienākumu izpildei rezultāts”.

124    Prasītāja turklāt nav iesniegusi pierādījumus, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka viņa bija spiesta atstāt Komisiju, lai netiktu sodīta novērtējuma laikā un saistībā ar karjeras virzību. Šajā ziņā tas vien, ka Komisija uzskatīja, ka prasītāja ir bijusi nepamatotā prombūtnē 2021. gada 3. maijā un ka šī iemesla dēļ tā atskaitīja vienu dienu no prasītājas atlikušā ikgadējā atvaļinājuma (skat. šā sprieduma 13. punktu) nav uzskatāms pat par prima facie pierādījumu.

125    Visbeidzot – prasītāja veltīgi lūdz atlīdzināt morālo kaitējumu, kāds viņai esot nodarīts sakarā ar minētās atvaļinājuma dienas zaudēšanu nepamatotas prombūtnes dēļ, kad viņa atteicās izmantot savu privāto piekļuvi internetam darba vajadzībām.

126    Kā norāda Komisija, šis lūgums nav pieņemams. Tas pirmo reizi tika izteikts prasības pieteikumā un nav bijis pilnīgas pirmstiesas procedūras, kas atbilstu Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantam, priekšmets kontekstā, kurā apgalvotā kaitējuma tiešais cēlonis izriet nevis no apstrīdētā lēmuma, bet gan no Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta 2021. gada 19. maija lēmuma.

127    Tātad prasītājas trešais prasījums ir jānoraida.

128    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasība ir pilnībā jānoraida.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

129    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

130    Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.

131    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam institūcijas, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Parlaments un Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      OE sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

3)      Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Gervasoni

Madise

Frendo

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 7. septembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.