Tiesas (virspalāta) 2018. gada 6. novembra spriedums (Bundesarbeitsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Max-Planck-Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften eV/Tetsuji Shimizu

(Lieta C-684/16) ¹

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Darba laika organizēšana – Direktīva 2003/88/EK – 7. pants – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma un finansiālas kompensācijas par minēto atvaļinājumu zaudēšana, ja darba ņēmējs nav iesniedzis atvaļinājuma pieprasījumu pirms darba attiecību izbeigšanas – Direktīva 2003/88/EK – 7. pants – Valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas pienākums – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 31. panta 2. punkts – Atsaukšanās iespēja strīdā starp privātpersonām)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesarbeitsgericht

Pamatlietas puses

Prasītāja: Max-Planck-Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften eV

Atbildētājs: Tetsuji Shimizu

Rezolutīvā daļa

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, atbilstoši kuram, ja darba ņēmējs nav pieprasījis izmantot savas tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu attiecīgajā atsauces laikposmā, šis darba ņēmējs šā laikposma beigās automātiski un iepriekš nepārbaudot, vai darba devējs viņam faktiski ir devis iespēju izmantot šīs tiesības, it īpaši, sniedzot tam atbilstošu informāciju, zaudē ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas, ko viņš ir ieguvis saskaņā ar šīm tiesību normām minētajā laikposmā, kā arī attiecīgi savas tiesības uz finansiālu kompensāciju par šo neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu gadījumā, ja darba attiecības tiek izbeigtas. Šajā ziņā iesniedzējtiesai, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajā atzītās interpretācijas metodes, ir jāpārbauda, vai tā var šīs tiesības interpretēt tādējādi, ka tiek garantēta Savienības tiesību pilnīga efektivitāte.

Gadījumā, ja tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamatlietā, nav iespējams interpretēt tādējādi, lai tiktu nodrošināta tā saderība ar Direktīvas 2003/88 7. pantu un Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktu, no šīs pēdējās minētās tiesību normas izriet, ka valsts tiesai, kas izskata strīdu starp darba ņēmēju un viņa bijušo darba devēju, kam ir privātpersonas statuss, minētais valsts tiesiskais regulējums nav jāpiemēro un ir jānodrošina, ka, ja šis darba devējs nevar pierādīt, ka tas ir izmantojis vajadzīgo rūpību, lai darba ņēmējs varētu faktiski izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz ko viņam bija tiesības atbilstoši Savienības tiesībām, minētajam darba ņēmējam nevarētu tikt atņemtas ne viņa iegūtās tiesības uz šo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ne attiecīgi darba attiecību izbeigšanas gadījumā finansiāla kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu, kas šajā gadījumā tieši ir jāmaksā attiecīgajam darba devējam.

____________

¹      OV C 104, 3.4.2017.