Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2024. gada 25. aprīlī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Direktīva 93/13/EEK – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Hipotekārā aizdevuma līgums – Noteikums, kurā paredzēts, ka patērētājam ir jāmaksā ar līgumu saistītie izdevumi – Galīgs tiesas nolēmums, ar kuru ir konstatēts šī noteikuma negodīgums un tas ir atcelts – Prasība atmaksāt summas, kas samaksātas saskaņā ar negodīgo noteikumu – Prasības par restitūciju noilguma termiņa sākums
Lietā C‑561/21
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) iesniegusi ar 2021. gada 22. jūlijā lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 10. septembrī, tiesvedībā
GP,
BG
pret
Banco Santander SA,
TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei], tiesneši S. Rodins [S. Rodin] (referents) un L. S. Rosi [L. S. Rossi],
ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Banco Santander SA vārdā – M. Á. Cepero Aránguez un M. García‑Villarrubia Bernabé, abogados,
– Spānijas valdības vārdā – A. Ballesteros Panizo un A. Pérez‑Zurita Gutiérrez, pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Rocchitta, avvocato dello Stato,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Baquero Cruz un N. Ruiz García, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību, kurā divi patērētāji, GP un BG, vēršas pret Banco Santander SA, kredītiestādi, ar prasību atmaksāt summas, kas samaksātas saskaņā ar līguma noteikumu, kura negodīgums ir konstatēts ar galīgu tiesas nolēmumu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”
4 Šīs direktīvas 7. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu [lai tiktu izbeigta negodīgu noteikumu izmantošana] pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”
Spānijas tiesības
5 Código Civil (Civilkodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”), 1303. pantā ir noteikts:
“Ja saistība tiek atzīta par spēkā neesošu, līgumslēdzēji viens otram atdod lietas, kas ir līguma priekšmets, ar to augļiem, kā arī cenu kopā ar procentiem, neskarot nākamajos pantos noteikto.”
6 Civilkodeksa 1896. panta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Nepamatota maksājuma saņēmējam, ja viņš ir rīkojies ļaunticīgi, ir jāmaksā likumiskie procenti kapitāla gadījumā vai arī jāatdod atpakaļ no iegūtās lietas izmantošanas gūtie vai gūstamie augļi.”
7 Šā kodeksa 1964. pantā, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, ir noteikts:
“Prasību saistībā ar hipotēku noilguma termiņš ir divdesmit gadi un personiska rakstura prasību, kurām nav piemērojams īpašs termiņš, noilguma termiņš ir piecpadsmit gadi.”
8 Civilkodeksa 1969. pants ir izteikts šādā redakcijā:
“Ja vien īpašā tiesību normā nav noteikts citādi, visu prasību veidu noilguma termiņu aprēķina, sākot no dienas, kurā prasība varējusi tikt celta.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
9 1999. gada 29. jūnijā prasītāji pamatlietā kā patērētāji ar Banco Santander noslēdza hipotekārā aizdevuma līgumu, kurā bija ietverts noteikums, saskaņā ar kuru viņiem bija jāsedz visi ar līgumu saistītie izdevumi (turpmāk tekstā – “noteikums par izdevumiem”).
10 2017. gada 28. oktobrī prasītāji pamatlietā iesniedza prasības pieteikumu, lūdzot atcelt noteikumu par izdevumiem un atmaksāt saskaņā ar to samaksātās summas.
11 Pirmās instances tiesa atzina noteikumu par izdevumiem par spēkā neesošu un piesprieda Banco Santander samaksāt prasītājiem pamatlietā summas, ko tie bija samaksājuši kā notāra izmaksas, reģistrācijas nodevas un pārvaldības pakalpojumu izdevumus, kā arī likumiskos procentus par šīm summām, sākot no to samaksas dienas.
12 Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa, Spānija) daļēji apmierināja Banco Santander iesniegto apelācijas sūdzību par pirmās instances nolēmumu, nospriežot, ka prasījums saistībā ar summām, kas bija samaksātas saskaņā ar noteikumu par izdevumiem, ir noildzis. Proti, apelācijas tiesa uzskatīja, ka prasības par šo summu atmaksu noilguma termiņa sākums atbilst datumam, kurā prasītāji pamatlietā bija veikuši nepamatotos maksājumus, proti, viņu hipotekārā aizdevuma līguma noslēgšanas brīdim 1999. gadā, un ka kopš šī brīža bija pagājuši vairāk nekā piecpadsmit gadi.
13 Prasītāji pamatlietā par šo Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa) spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija), kas ir iesniedzējtiesa. Savas sūdzības pamatojumam viņi norāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka par prasības atmaksāt saskaņā ar negodīgu noteikumu samaksātās summas noilguma termiņa sākumu nevar noteikt līguma, kurā ir ietverts šis noteikums, noslēgšanas dienu.
14 Iesniedzējtiesai ir šaubas par prasības atmaksāt saskaņā ar negodīgu noteikumu Direktīvas 93/13 kontekstā samaksātās summas noilguma termiņa sākumu.
15 Šī tiesa uzskata, ka, ja par šī termiņa sākumu tiktu uzskatīts datums, kad ir pieņemts tiesas nolēmums, ar kuru ir konstatēts attiecīgā līguma noteikuma negodīgums un tas ir atzīts par spēkā neesošu, tas, šķiet, būtu nesaderīgi ar tiesiskās drošības principu, jo praksē šāda risinājuma rezultātā prasībai par atmaksu nekad neiestātos noilgums. Proti, tā kā šīs prasības noilguma termiņš teorētiski nevar sākties tik ilgi, kamēr nav apmierināta prasība par šāda noteikuma spēkā neesamību, un šai pēdējai prasībai pašai saskaņā ar valsts tiesībām nav piemērojams noilgums, ņemot vērā, ka runa ir par absolūtu spēkā neesamību, prasības par atmaksu noilguma termiņš varētu nesākties nekad. Turklāt tiesiskās drošības princips tiktu būtiski apdraudēts, ja minētais būtu pamats sūdzībām par līgumiem, kuras, iespējams, jau gadu desmitiem nerada nekādas sekas.
16 Šajā ziņā iesniedzējtiesa jautā, vai prasības par atmaksu noilguma termiņa sākums nebūtu jānosaka datumā, kurā šī tiesa ir pasludinājusi virkni vienveidīgu spriedumu, ar tiem konstatēdama noteikumu, saskaņā ar kuriem patērētājam ir jāmaksā visi ar kredītlīgumu saistītie izdevumi, negodīgumu, un ir pieņēmusi lēmumu par veidu, kā ir jāsadala šādi izdevumi pēc šāda noteikuma atcelšanas. Varot arī iedomāties, ka šis sākumpunkts tiek noteikts dienā, kad Tiesa ir pieņēmusi nolēmumus, ar kuriem Direktīva 93/13 ir tikusi interpretēta tādējādi, ka šī direktīva neliedz to, ka šādai prasībai par atmaksu tiek piemērots noilguma termiņš, ja vien tiek ievērots efektivitātes princips. Tomēr minētā tiesa šaubās par to, vai samērā uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs ir informēts par iesniedzējtiesas vai Tiesas judikatūru šajā jomā.
17 Šajos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai ar tiesiskās drošības principu ir saderīga tāda [Direktīvas 93/13] 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru noilguma termiņu prasībai atmaksāt saskaņā ar negodīgu noteikumu samaksātas summas sāk aprēķināt tikai no brīža, kad minētā noteikuma spēkā neesamība ir atzīta ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu?
2) Vai – gadījumā, ja šāda interpretācija nav saderīga ar tiesiskās drošības principu – Direktīvas 93/13 [6. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam] ir pretrunā tāda interpretācija, saskaņā ar kuru par noilguma termiņa [prasībai atmaksāt saskaņā ar negodīgu noteikumu samaksātas summas] sākuma datumu ir uzskatāms datums, kad tika pasludināti Tribunal Supremo [Augstākā tiesa] spriedumi, kuros ir izstrādāta judikatūra par sekām restitūcijas ziņā, [kuras izriet no šāda noteikuma atcelšanas] (2019. gada 23. janvāra spriedumi)?
3) Vai – gadījumā, ja šāda interpretācija ir pretrunā [Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam] – tiem pretrunā ir arī tāda interpretācija, saskaņā ar kuru par noilguma termiņa [prasībai atmaksāt saskaņā ar negodīgu noteikumu samaksātas summas] sākuma datumu ir uzskatāms datums, kad tika pasludināti [Tiesas] spriedumi, kuros ir nospriests, ka prasībai par restitūciju var iestāties noilgums (galvenokārt [spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Raiffeisen Bank SA un BRD Groupe Société Générale, C‑698/18 un C‑699/18, EU:C:2020:537,] vai [spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Caixabank SA un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578], ar ko apstiprināts iepriekš minētais spriedums)?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
18 Vispirms ir jāatgādina – Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kas atzīts par negodīgu, principā ir uzskatāms par tādu, kas nekad nav pastāvējis, un tāpēc tam nevar būt nekādas ietekmes attiecībā uz patērētāju. Līdz ar to tiesas konstatējuma par šāda noteikuma negodīgumu sekām principā būtu jābūt tādas patērētāja tiesiskās un faktiskās situācijas atjaunošanai, kādā tas būtu bijis, ja šā noteikuma nebūtu bijis (spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 61. punkts, kā arī 2023. gada 15. jūnijs, Bank M. (Līguma spēkā neesamības sekas), C‑520/21, EU:C:2023:478, 57. punkts).
19 No tā izriet, ka valsts tiesas pienākums noraidīt negodīgu līguma noteikumu, ar kuru noteikts pienākums maksāt summas, kas izrādījušās nepamatotas, principā ietver attiecīgas ar atlīdzināšanu saistītas sekas attiecībā uz šīm summām (spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 62. punkts, kā arī 2023. gada 15. jūnijs, Bank M. (Līguma spēkā neesamības sekas), C‑520/21, EU:C:2023:478, 58. punkts).
20 Proti, šādu ar atlīdzināšanu saistīto seku neesamība varētu apdraudēt preventīvo iedarbību, kādu ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu – kopsakarā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punktu – ir paredzēts saistīt ar līgumā, kuru ar patērētāju noslēdzis pārdevējs vai piegādātājs, ietverto noteikumu negodīguma konstatējumu (spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 63. punkts, kā arī 2023. gada 15. jūnijs, Bank M. (Līguma spēkā neesamības sekas), C‑520/21, EU:C:2023:478, 58. punkts).
21 Protams, ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu tiek prasīts, lai dalībvalstis noteiktu, ka negodīgi noteikumi nav saistoši patērētājam “atbilstoši savas valsts tiesību aktiem” (spriedumi, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 57. punkts, un 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 64. punkts).
22 Tomēr ar Direktīvā 93/13 patērētājiem garantētās aizsardzības noteikšanu valsts tiesībās nebūtu grozāms šīs aizsardzības apjoms un tātad būtība un tādējādi apdraudēta šīs aizsardzības efektivitātes pastiprināšana, pieņemot vienveidīgus tiesību aktus negodīgu noteikumu jomā, ko, kā norādīts Direktīvas 93/13 desmitajā apsvērumā, ir vēlējies Eiropas Savienības likumdevējs (spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 65. punkts, kā arī 2023. gada 15. jūnijs, Bank M. (Līguma spēkā neesamības sekas), C‑520/21, EU:C:2023:478, 60. punkts).
23 Tādējādi, lai gan dalībvalstīm, izmantojot savas valsts tiesības, ir jādefinē kārtība, kādā tiek konstatēts līgumā ietverta noteikuma negodīgums un materializējas šī konstatējuma konkrētās juridiskās sekas, tomēr šādam konstatējumam ir jāļauj atjaunot tiesisko un faktisko situāciju, kādā patērētājs būtu bijis, ja šā negodīgā noteikuma nebūtu bijis, it īpaši, nodibinot tiesības uz tāda labuma atgriešanu, kuru, pamatojoties uz šo negodīgo noteikumu, patērētājam par sliktu ir guvis pārdevējs vai piegādātājs (spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 66. punkts, kā arī 2023. gada 15. jūnijs, Bank M. (Līguma spēkā neesamības sekas), C‑520/21, EU:C:2023:478, 61. punkts).
Par pirmo jautājumu
24 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī tiesiskās drošības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka prasības atmaksāt izdevumus, ko patērētājs ir samaksājis saskaņā ar tādu ar pārdevēju vai piegādātāju noslēgta līguma noteikumu, kura negodīgums ir konstatēts ar galīgu tiesas nolēmumu, kas ir pasludināts pēc šo izdevumu samaksas, noilguma termiņš sākas šī nolēmuma datumā.
25 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja attiecīgajā jomā nav konkrēta Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir jāparedz procesuālie noteikumi prasību celšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt tiesību aizsardzību, kuras tiesību subjektiem ir piešķirtas ar Savienības tiesībām, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas ir piešķirtas ar Savienības tiesībām (efektivitātes princips) (spriedums, 2021. gada 22. aprīlis, Profi Credit Slovakia, C‑485/19, EU:C:2021:313, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Attiecībā uz efektivitātes principu, kas ir vienīgais šajā lietā aplūkojamais princips, ir jānorāda, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums par to, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procedūrā, šīs procedūras norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šādā perspektīvā attiecīgā gadījumā ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā, piemēram, tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pienācīga tiesvedības norise (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka dalībvalstu pienākums nodrošināt to tiesību efektivitāti, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām, it īpaši attiecībā uz tiesībām, kuras izriet no Direktīvas 93/13, nozīmē prasību par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir paredzēta arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā un kas tostarp attiecas uz procesuālo noteikumu definēšanu saistībā ar prasībām tiesā, kuras pamatotas ar šādām tiesībām (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Attiecībā uz tāda noilguma termiņa kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, raksturojumu analīzi Tiesa ir precizējusi, ka šai analīzei ir jāattiecas uz šāda termiņa ilgumu, kā arī tā piemērošanas kārtību, tostarp notikumu, kuram iestājoties šo termiņu sāk skaitīt (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Lai gan Tiesa ir nospriedusi, ka patērētāja celtai prasībai konstatēt starp viņu un pārdevēju vai piegādātāju noslēgtā līgumā ietverta noteikuma negodīgumu nevar tikt piemērots nekāds noilgums (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 38. punkts un tajā minētā judikatūra), tā ir precizējusi, ka ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts noilguma termiņš patērētāja prasībai, ar ko paredzēts izvirzīt šī konstatējuma ar atlīdzināšanu saistītās sekas, ja vien ir ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Tādējādi ir jāuzskata, ka noilguma termiņa piemērošana prasībām ar atlīdzinājuma raksturu, ko iesnieguši patērētāji, lai īstenotu tiesības, kuras tiem izriet no Direktīvas 93/13, pati par sevi nav pretrunā efektivitātes principam, ja vien šī piemērošana nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu ar šo direktīvu piešķirto tiesību īstenošanu (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Attiecībā uz noilguma, kas ir piemērojams patērētāja celtai prasībai atmaksāt summas, kuras tikušas nepamatoti samaksātas, pamatojoties uz negodīgiem noteikumiem Direktīvas 93/13 izpratnē, termiņa ilgumu ir jānorāda, ka Tiesai – it īpaši 2020. gada 9. jūlija spriedumā Raiffeisen Bank un BRD Groupe Société Générale (C‑698/18 un C‑699/18, EU:C:2020:537, 62. un 64. punkts), 2020. gada 16. jūlija spriedumā Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria (C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578, 87. punkts) un 2022. gada 8. septembra spriedumā D.B.P. u.c. (Ārvalstu valūtā izteikts hipotekārais kredīts) (no C‑80/21 līdz C‑82/21, EU:C:2022:646, 92. punkts) – jau ir bijusi iespēja lemt par attiecīgi trīs, piecu un desmit gadu noilguma termiņu saderību ar efektivitātes principu; šie termiņi tika piemēroti prasībām, kuru mērķis bija izvirzīt līguma noteikuma negodīguma konstatējuma ar atlīdzināšanu saistītās sekas, un šādi termiņi, ja vien tie ir noteikti un zināmi iepriekš, ir uzskatīti par pietiekamiem, lai ļautu attiecīgajam patērētājam sagatavot un celt efektīvu prasību tiesā.
32 Tādējādi ir jāuzskata, ka tāds piecpadsmit gadu noilguma termiņš, par kādu ir runa pamatlietā, ja tas ir noteikts un zināms iepriekš, un kāds tiek piemērots prasībai, kuru cēlis patērētājs, lai atgūtu summas, kuras ir nepamatoti samaksātas, pamatojoties uz negodīgiem noteikumiem Direktīvas 93/13 izpratnē, nav tāds, ar kuru tiek padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi apgrūtināta ar Direktīvu 93/13 piešķirto tiesību izmantošana. Proti, šāda ilguma termiņš principā ir pietiekams, lai ļautu patērētājam sagatavot un celt efektīvu prasību tiesā ar nolūku izmantot tiesības, kas viņam izriet no šīs direktīvas, un darīt to prasījumu formā, kuriem ir ar atlīdzību saistīts raksturs un kuri ir pamatoti ar līguma noteikuma negodīgumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 8. septembris, D.B.P. u. c. (Ārvalstu valūtā izteikts hipotekārais kredīts), no C‑80/21 līdz C‑82/21, EU:C:2022:646, 93. punkts).
33 Tomēr jāņem vērā tas, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā attiecībā gan uz iespēju risināt sarunas par darījuma noslēgšanu, gan uz informācijas daudzumu, un šī situācija liek viņam piekrist pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu. Līdzīgi jāatgādina arī, ka patērētāji var nezināt par hipotekārā aizdevuma līgumā ietverta noteikuma negodīgumu vai neapzināties savu no Direktīvas 93/13 izrietošo tiesību apjomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Šajā kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka noilguma termiņa, kas sākas no līguma noslēgšanas brīža, piemērošana, ciktāl tā nozīmē, ka patērētājs var prasīt atmaksāt maksājumus, kas ir veikti, izpildot par negodīgu atzītu līgumisku noteikumu, tikai noteiktā laikā pēc šā līguma parakstīšanas neatkarīgi no tā, vai viņš zināja vai varēja saprātīgi zināt par šā noteikuma negodīgumu, var pārmērīgi apgrūtināt Direktīvā 93/13 paredzēto šī patērētāja tiesību īstenošanu un tādējādi ar to var tikt pārkāpts efektivitātes princips, skatot to kopsakarā ar tiesiskās drošības principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578, 91. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2021. gada 22. aprīlis, Profi Credit Slovakia, C‑485/19, EU:C:2021:313, 63. punkts).
35 Turpretim tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, datumā, kurā nolēmums, ar kuru konstatēts attiecīgā līguma noteikuma negodīgums un šis noteikums šī iemesla dēļ atzīts par spēkā neesošu, ir kļuvis galīgs, patērētājs noteikti zināja par šā noteikuma prettiesiskumu. Tādējādi principā no šā datuma šis patērētājs var lietderīgi izmantot viņam ar Direktīvu 93/13 piešķirtās tiesības un tātad var sākties noilguma termiņš prasībai par atmaksu, kuras galvenais mērķis, kā izriet no šī sprieduma 18. un 23. punkta, ir atjaunot patērētāja tiesisko un faktisko situāciju, kādā viņš būtu bijis, ja minētā noteikuma nebūtu bijis.
36 Proti, šajā brīdī, tā kā runa ir par tiesas nolēmumu, kuram ir res judicata spēks un kura adresāts ir attiecīgais patērētājs, pēdējais minētais ir situācijā, kad tas var uzzināt par attiecīgā noteikuma negodīgumu un pats novērtēt, vai ir lietderīgi valsts tiesībās noteiktajā termiņā celt prasību par saskaņā ar šo noteikumu samaksāto summu atmaksu vai, ja valsts procesuālas tiesības to pieļauj, galīgais tiesas nolēmums par negodīgā noteikuma spēkā neesamību ļauj tiesai apmierināt prasību par restitūciju, kas ir šī nolēmuma loģiskās sekas.
37 Tātad noilguma termiņš, kas sākas datumā, kurā lēmums, ar ko konstatēts līguma noteikuma negodīgums un ar ko šis noteikums šī iemesla dēļ tiek atcelts, kļūst galīgs, ir saderīgs ar efektivitātes principu, jo patērētājam ir iespēja zināt savas tiesības, pirms šis termiņš ir sācies vai ir izbeidzies (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Tomēr ir jāprecizē, ka, lai gan, kā izriet no šī sprieduma 34. punktā atgādinātās judikatūras, Direktīva 93/13 nepieļauj to, ka prasības atmaksāt summas, ko patērētājs samaksājis saskaņā ar negodīgu līguma noteikumu, noilguma termiņš var sākties neatkarīgi no tā, vai šis patērētājs zināja vai varēja saprātīgi zināt par šā noteikuma negodīgumu, šī direktīva pieļauj, ka pārdevējam vai piegādātājam ir iespēja pierādīt, ka minētais patērētājs zināja vai varēja saprātīgi zināt par šo faktu, pirms ir pasludināts spriedums, ar kuru minētais noteikums ir atzīts par spēkā neesošu.
39 Visbeidzot, ciktāl iesniedzējtiesa jautā, vai tas, ka noilguma termiņš tiek noteikts šādā brīdī, nevar būt pretrunā tiesiskās drošības principam, jo tas pārdevējam vai piegādātājam rada nenoteiktību attiecībā uz minētā termiņa sākuma datumu, ir jāatgādina, ka noilguma termiņi patiešām ir vērsti uz to, lai nodrošinātu tiesisko drošību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Raiffeisen Bank un BRD Groupe Société Générale, C‑698/18 un C‑699/18, EU:C:2020:537, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Tomēr, kā savos rakstveida apsvērumos būtībā ir uzsvērusi Polijas valdība, pārdevējs vai piegādātājs, iekļaujot negodīgu noteikumu ar patērētāju noslēgtā līgumā, pats rada situāciju, ko Direktīva 93/13 aizliedz un cenšas novērst, izmantodams savu pārākuma stāvokli, lai vienpusēji uzliktu patērētājiem līgumsaistības, kuras neatbilst šajā direktīvā noteiktajām labticības prasībām, un tādējādi radītu pušu tiesību un pienākumu ievērojamu nelīdzsvarotību par sliktu patērētājam.
41 Katrā ziņā, kā izriet no šī sprieduma 38. punkta, pārdevējam vai piegādātājam ir iespēja pierādīt, ka patērētājs zināja vai varēja saprātīgi zināt par attiecīgā noteikuma negodīgumu, pirms ir pasludināts spriedums, ar kuru konstatēta tā spēkā neesamība, iesniedzot konkrētus pierādījumus par tā attiecībām ar šo patērētāju saskaņā ar piemērojamo valsts pierādīšanas kārtību.
42 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī tiesiskās drošības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka prasības atmaksāt izdevumus, ko patērētājs ir samaksājis saskaņā ar līguma noteikumu, kura negodīgums ir konstatēts ar galīgu tiesas nolēmumu, kas ir pasludināts pēc šo izdevumu samaksas, noilguma termiņš sākas datumā, kurā šis nolēmums ir kļuvis galīgs, neskarot pārdevēja vai piegādātāja iespēju pierādīt, ka šis patērētājs zināja vai varēja saprātīgi zināt par attiecīgā noteikuma negodīgumu pirms minētā nolēmuma pasludināšanas.
Par otro jautājumu
43 Ar otro jautājumu, lasot to saistībā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajām norādēm, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka prasības atmaksāt izdevumus, ko patērētājs ir samaksājis saskaņā ar tādu ar pārdevēju vai piegādātāju noslēgta līguma noteikumu, kura negodīgums ir konstatēts ar galīgu tiesas nolēmumu, kas ir pasludināts pēc šo izdevumu samaksas, noilguma termiņš sākas jau agrākā datumā, kurā valsts augstākā tiesa citās lietās ir pasludinājusi spriedumus, ar kuriem par negodīgiem ir atzīti šim līguma noteikumam atbilstoši standarta noteikumi.
44 Lai gan iesniedzējtiesa uzdod šo jautājumu attiecībā uz gadījumu, ja šī noilguma termiņa sākuma noteikšana datumā, kad pieņemts galīgs tiesas nolēmums, ar kuru ir konstatēts attiecīgā līguma noteikuma negodīgums un ar kuru tas šī iemesla dēļ ir atcelts, nebūtu saderīga ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, tomēr, ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz to ir jāatbild. Proti, tā kā atbildē uz pirmo jautājumu pārdevējam vai piegādātājam ir paredzēta iespēja pierādīt, ka patērētājs zināja vai varēja saprātīgi zināt par šā noteikuma negodīgumu pirms šā nolēmuma pasludināšanas, iesniedzējtiesai šajā ziņā ir jāsniedz daži interpretācijas elementi, kas šķiet noderīgi tajā izskatāmās lietas izspriešanai.
45 Ņemot vērā ievadam norādīto judikatūru un Tiesas atbildi uz pirmo jautājumu, prasības atmaksāt izdevumus, kas samaksāti, pamatojoties uz līguma noteikumu, kura negodīgums tiesas ceļā ticis konstatēts vēlāk, noilguma termiņa sākuma noteikšana datumā, kurā valsts augstākā tiesa ir pasludinājusi spriedumus, ar kuriem par negodīgiem ir atzīti šim līguma noteikumam atbilstoši standarta noteikumi, principā nevar būt saderīga ar efektivitātes principu.
46 Proti, kā izriet no šī sprieduma 18. un 23. punktā atgādinātās judikatūras, Direktīvas 93/13 mērķis ir ļaut atjaunot tiesisko un faktisko situāciju, kādā patērētājs būtu bijis, ja negodīga līguma noteikuma nebūtu bijis, it īpaši – nodibinot tiesības uz tāda labuma atgriešanu, kuru, pamatojoties uz šo noteikumu, patērētājam par sliktu ir guvis pārdevējs vai piegādātājs.
47 Ja prasības atmaksāt izdevumus, ko patērētājs samaksājis, pamatojoties uz negodīgu līguma noteikumu, noilguma termiņa sākums tiktu noteikts datumā, kurā valsts augstākā tiesa pasludinājusi spriedumus, ar kuriem par negodīgu ir atzīti standarta noteikumi, kas atbilst strīdīgajā līgumā iekļautajam noteikumam, tas daudzos gadījumos ļautu pārdevējam vai piegādātājam saglabāt nepamatoti – minētajam patērētājam par sliktu – iegūtās summas, pamatojoties uz negodīgo noteikumu, un tas nebūtu saderīgi ar prasību, kas izriet no šā sprieduma 34. punktā atgādinātās judikatūras, saskaņā ar kuru šis sākuma punkts nevar tikt noteikts neatkarīgi no jautājuma, vai šis patērētājs zināja vai varēja saprātīgi zināt par šī pēdējā minētā noteikuma, ar kuru ir pamatotas tiesības uz atmaksu, negodīgumu, un neuzliekot pārdevējam vai piegādātājam pienākumu ievērot pienācīgu rūpību un patērētāja informēšanas pienākumu, tādējādi vēl pasliktinot pēdējā minētā nelabvēlīgāko stāvokli, ko ir paredzēts novērst ar Direktīvu 93/13.
48 Turklāt, tā kā pārdevējam vai piegādātājam šajā ziņā nav informēšanas pienākuma, nevar prezumēt, ka patērētājs varētu saprātīgi zināt, ka viņa līgumā ietvertam noteikumam ir tāds pats tvērums kā standarta noteikumam, kura negodīgumu ir konstatējusi valsts augstākā tiesa.
49 Proti, lai gan dalībvalsts augstākās tiesas judikatūra, ja tā tiek pienācīgi publicēta, var ļaut patērētājam uzzināt par viņa līgumā ar pārdevēju vai piegādātāju iekļauta tipveida noteikuma negodīgumu, no šī patērētāja, kuru viņa – salīdzinot ar pārdevēju vai piegādātāju – nelabvēlīgākā stāvokļa dēļ ir paredzēts aizsargāt ar Direktīvu 93/13, tomēr nevar sagaidīt, ka viņš veiks ar juridisko pētniecību saistītus pasākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 13. jūlijs, Banco Santander (Atsauce uz oficiālu indeksu), C‑265/22, EU:C:2023:578, 60. punkts).
50 Turklāt šajā ziņā ir jāuzsver, ka šāda valsts judikatūra ne vienmēr ļauj ipso facto atzīt par negodīgiem visus šāda veida noteikumus, kas ir iekļauti visos līgumos starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju šajā dalībvalstī. Ja valsts augstākā tiesa ir atzinusi standarta noteikumu par negodīgu, principā katrā atsevišķā gadījumā vēl ir jānosaka, cik lielā mērā attiecīgā līgumā iekļauts noteikums atbilst šim standarta noteikumam un tāpat kā pēdējais minētais noteikums ir uzskatāms par negodīgu.
51 Proti, saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu un 4. panta 1. punktu starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgta līguma noteikuma iespējami negodīgā rakstura pārbaude, kas nozīmē, ka ir jānosaka, vai tas rada līgumslēdzēju pušu tiesību un pienākumu ievērojamu nelīdzsvarotību par sliktu patērētājam, ir jāveic, it īpaši ņemot vērā visus ar līguma noslēgšanu saistītos apstākļus. Šāda katrā atsevišķā gadījumā veicamā pārbaude ir vēl jo svarīgāka tādēļ, ka noteikuma negodīgums var izrietēt no tā pārskatāmības trūkuma. Tādējādi principā konkrēta līguma noteikuma negodīgumu nevar prezumēt, jo šāda kvalifikācija var būt atkarīga no katra līguma noslēgšanas īpašajiem apstākļiem un it īpaši no konkrētas informācijas, ko katrs pārdevējs vai piegādātājs sniedz katram patērētājam.
52 No šiem apsvērumiem izriet, ka no samērā uzmanīga un apdomīga vidusmēra patērētāja nevar tikt prasīts nedz tas, lai viņš pēc savas iniciatīvas regulāri gūtu informāciju par valsts augstākās tiesas nolēmumiem par tāda paša rakstura līgumos kā tie, kurus viņš varēja noslēgt ar pārdevējiem vai piegādātājiem, ietvertiem standarta noteikumiem, nedz arī tas, lai viņš, pamatojoties uz valsts augstākās instances tiesas spriedumu, noteiktu, vai tāds noteikums, kāds ir iekļauts konkrētā līgumā, ir negodīgs.
53 Turklāt, ja pārdevējam vai piegādātājam būtu ļauts gūt labumu no bezdarbības saistībā ar šo valsts augstākās tiesas konstatēto nelikumību, tas būtu pretrunā Direktīvai 93/13. Proti, tādos apstākļos kā tie, kas pastāv pamatlietā, komersantam kā bankas iestādei principā ir attiecīgajā jomā specializējies juridiskais dienests, kurš ir sagatavojis šajā lietā aplūkoto līgumu un kurš var sekot šīs tiesas judikatūras attīstībai un izdarīt no tās secinājumus attiecībā uz šīs iestādes jau noslēgtajiem līgumiem. Šādai bankas iestādei principā ir arī klientu apkalpošanas dienests, kam ir visa nepieciešamā informācija, lai viegli sazinātos ar attiecīgajiem klientiem.
54 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka prasības atmaksāt izdevumus, ko patērētājs ir samaksājis saskaņā ar tādu ar pārdevēju vai piegādātāju noslēgta līguma noteikumu, kura negodīgums ir konstatēts ar galīgu tiesas nolēmumu, kas ir pasludināts pēc šo izdevumu samaksas, noilguma termiņš sākas jau agrākā datumā, kurā valsts augstākā tiesa citās lietās ir pasludinājusi spriedumus, ar kuriem par negodīgiem ir atzīti šim līguma noteikumam atbilstoši standarta noteikumi.
Par trešo jautājumu
55 Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka prasības atmaksāt izdevumus, ko patērētājs ir samaksājis saskaņā ar tādu ar pārdevēju vai piegādātāju noslēgta līguma noteikumu, kura negodīgums ir konstatēts ar galīgu tiesas nolēmumu, noilguma termiņš sākas datumā, kad ir pasludināti noteikti Tiesas spriedumi, ar kuriem principā ir apstiprināta noilguma termiņu attiecībā uz prasībām par restitūciju atbilstība Savienības tiesībām, ja vien ar tiem ir ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi.
56 Tāpat kā uz otro jautājumu, uz trešo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši, jo tajā paredzētais termiņa sākumpunkts ir līdzīgs tam, kas minēts otrajā jautājumā.
57 Proti, šī sprieduma 47. un 48. punktā izklāstītie iemesli, kas liek uzskatīt, ka valsts augstākās instances tiesas spriedumu, ar kuriem ir konstatēts noteiktu standarta noteikumu negodīgums, pasludināšana pati par sevi nenozīmē, ka patērētājs zina vai var saprātīgi zināt par līguma, ko tas noslēdzis ar pārdevēju vai piegādātāju, līdzīga noteikuma negodīgumu, mutatis mutandis ir spēkā arī attiecībā uz Tiesas prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā pasludinātiem nolēmumiem par Savienības tiesību interpretāciju.
58 Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan Tiesas prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā pasludināti nolēmumi par Savienības tiesību interpretāciju ir publicēti tādējādi, lai tiem varētu viegli piekļūt tostarp patērētāji, Tiesa ar tiem nelemj par atsevišķu noteikumu negodīgumu un sistemātiski atstāj to konkrētu pārbaudi valsts tiesas vērtējumam, jo šāda pārbaude principā neietilpst Tiesas kompetencē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 No tā izriet, ka patērētājs, pat ja viņš ir tieši skarts pamatlietā, no šāda Tiesas nolēmuma nevar izdarīt nekādu drošu secinājumu par līgumā, kuru tas ir noslēdzis ar pārdevēju vai piegādātāju, ietverta noteikuma negodīgo raksturu, līdz ar to iesniedzējtiesas minētie Tiesas spriedumi nevar tikt uzskatīti par informācijas avotu vidusmēra patērētājam par konkrēta līguma noteikuma negodīgumu.
60 Katrā ziņā 2020. gada 9. jūlija spriedumā Raiffeisen Bank un BRD Groupe Société Générale (C‑698/18 un C‑699/18, EU:C:2020:537) un 2020. gada 16. jūlija spriedumā Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria (C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578), uz kuriem iesniedzējtiesa ir konkrēti atsaukusies trešajā jautājumā, Tiesa ir vienīgi konstatējusi, ka Direktīva 93/13 principā pieļauj, ka tādas prasības celšanai, ar kuru ir paredzēts izvirzīt negodīga līguma noteikuma spēkā neesamības konstatēšanas ar atlīdzināšanu saistītās sekas, ir piemērojams noilguma termiņš, ja vien šis termiņš nav mazāk labvēlīgs par termiņu, kas attiecas uz līdzīgām iekšējā rakstura prasībām (līdzvērtības princips), un ja tas nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā, it īpaši ar Direktīvu 93/13 (efektivitātes princips). Turklāt pirmajā no šiem spriedumiem Tiesa ir nospriedusi, ka šī direktīva nepieļauj trīs gadu noilguma termiņu, ko sāk skaitīt no pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgta līguma pilnīgas izpildes dienas, ja tiek uzskatīts, ka šajā dienā patērētājam bija jāzina par attiecīgā noteikuma negodīgumu, un nav noteikts pienākums to pārbaudīt, vai ja līdzīgām prasībām, kas pamatotas ar noteiktām valsts tiesību normām, šis pats termiņš sākas tikai tad, kad tiesa ir konstatējusi šo prasību pamatu.
61 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka prasības atmaksāt izdevumus, ko patērētājs ir samaksājis saskaņā ar tādu ar pārdevēju vai piegādātāju noslēgta līguma noteikumu, kura negodīgums ir konstatēts ar galīgu tiesas nolēmumu, noilguma termiņš sākas datumā, kad ir pasludināti noteikti Tiesas spriedumi, ar kuriem principā ir apstiprināta noilguma termiņu attiecībā uz prasībām par restitūciju atbilstība Savienības tiesībām, ja vien ar tiem ir ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi.
Par tiesāšanās izdevumiem
62 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:
1) Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī tiesiskās drošības princips
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tie pieļauj, ka prasības atmaksāt izdevumus, ko patērētājs ir samaksājis saskaņā ar līguma noteikumu, kura negodīgums ir konstatēts ar galīgu tiesas nolēmumu, kas ir pasludināts pēc šo izdevumu samaksas, noilguma termiņš sākas datumā, kurā šis nolēmums ir kļuvis galīgs, neskarot pārdevēja vai piegādātāja iespēju pierādīt, ka šis patērētājs zināja vai varēja saprātīgi zināt par attiecīgā noteikuma negodīgumu pirms minētā nolēmuma pasludināšanas.
2) Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tie nepieļauj, ka prasības atmaksāt izdevumus, ko patērētājs ir samaksājis saskaņā ar tādu ar pārdevēju vai piegādātāju noslēgta līguma noteikumu, kura negodīgums ir konstatēts ar galīgu tiesas nolēmumu, kas ir pasludināts pēc šo izdevumu samaksas, noilguma termiņš sākas jau agrākā datumā, kurā valsts augstākā tiesa citās lietās ir pasludinājusi spriedumus, ar kuriem par negodīgiem ir atzīti šim līguma noteikumam atbilstoši standarta noteikumi.
3) Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tie nepieļauj, ka prasības atmaksāt izdevumus, ko patērētājs ir samaksājis saskaņā ar tādu ar pārdevēju vai piegādātāju noslēgta līguma noteikumu, kura negodīgums ir konstatēts ar galīgu tiesas nolēmumu, noilguma termiņš sākas datumā, kad ir pasludināti noteikti Tiesas spriedumi, ar kuriem principā ir apstiprināta noilguma termiņu attiecībā uz prasībām par restitūciju atbilstība Savienības tiesībām, ja vien ar tiem ir ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi.
[Paraksti]