Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2021. gada 22. aprīlī iesniedza Tribunale ordinario di Roma (Itālija) – DG/Ministero dell'Interno – Dipartimento per le Libertà Civili e l'Immigrazione – Direzione Centrale dei Servizi Civili per L’Immigrazione e l’Asilo – Unità Dublino
(Lieta C-254/21)
Tiesvedības valoda – itāļu
Iesniedzējtiesa
Tribunale ordinario di Roma (Itālija)
Pamatlietas puses
Prasītājs: DG
Atbildētājs: Ministero dell'Interno – Dipartimento per le Libertà Civili e l'Immigrazione – Direzione Centrale dei Servizi Civili per L’Immigrazione e l’Asilo – Unità Dublino
Prejudiciālie jautājumi
Vai tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta izpratnē liek atzīt, ka pamatlietas faktiskajos apstākļos Hartas 4. un 19. pants sniedz aizsardzību arī pret netiešās izraidīšanas risku pēc pārsūtīšanas uz Savienības dalībvalsti, kurā nav sistēmisku problēmu Dublinas regulas 1 3. panta 2. punkta izpratnē (kad atbilstoši III un IV nodaļā paredzētajiem kritērijiem nav citu kompetento dalībvalstu) un kura jau ir izskatījusi un noraidījusi pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu?
Vai dalībvalsts, kurā ir iesniegts otrais starptautiskās aizsardzības pieteikums, tiesai, kas izskata prasības pieteikumu saskaņā ar Dublinas regulas 27. pantu – un kurai tātad ir jurisdikcija izvērtēt pārsūtīšanu Savienības iekšienē, bet nav jurisdikcijas lemt par aizsardzības pieteikumu – ir jāuzskata, ka pastāv netiešās izraidīšanas uz trešo valsti risks gadījumā, ja dalībvalsts, kurā ir iesniegts pirmais starptautiskās aizsardzības pieteikums, atšķirīgi ir vērtējusi Direktīvas 2011/95/ES 2 8. pantā paredzēto jēdzienu “Iekšējā aizsardzība”?
Vai netiešās izraidīšanas [riska] vērtējums, ievērojot “Iekšējās aizsardzības” nepieciešamības dažādu interpretāciju divās dalībvalstīs, ir saderīgs ar regulas 3. panta 1. punkta otro daļu un ar vispārēju aizliegumu trešo valstu valstspiederīgajiem izlemt, kurā Savienības valstī iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu?
Ja atbilde uz iepriekšējiem jautājumiem ir apstiprinoša:
a) vai netiešās izraidīšanas [riska] esamības vērtējums, ko veic tās valsts tiesu iestāde, kurā pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis otro starptautiskās aizsardzības pieteikumu pēc pirmā pieteikuma noraidīšanas, liek piemērot 17. panta 1. punktā paredzēto klauzulu, kas regulā ir definēta kā “diskrecionārā klauzula”;
b) kādi kritēriji, papildus III un IV nodaļā paredzētajiem, ir jāizmanto tiesai, kas izskata prasības pieteikumu saskaņā ar regulas 27. pantu, lai varētu izvērtēt netiešās izraidīšanas risku, ņemot vērā, ka valsts, kas izskatīja pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu, jau ir izslēgusi šī riska esamību?
____________
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (pārstrādāta redakcija) (OV 2013, L 180, 31. lpp.).
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (pārstrādāta redakcija) (OV 2011, L 337, 9. lpp.).