Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2024. gada 12. aprīlī iesniedza Fővárosi Törvényszék (Ungārija) – Pegazus Busz Fuvarozó Kft./Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága
(Lieta C-262/24, Pegazus Busz)
Tiesvedības valoda – ungāru
Iesniedzējtiesa
Fővárosi Törvényszék
Pamatlietas puses
Prasītājs: Pegazus Busz Fuvarozó Kft.
Atbildētāja: Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága
Prejudiciālie jautājumi
Vai ar PVN direktīvas 167. pantu, 168. panta a) punktu un 178. panta a) punktu, kā arī ar tiesībām uz taisnīgu tiesu 1 , kas kā vispārējs tiesību princips ir nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā saistībā ar samērīguma un tiesiskās drošības pamatprincipiem, ir saderīga tāda nodokļu iestādes prakse, atbilstoši kurai:
a) neņemot vērā to, ka rēķinā norādītais saimnieciskais darījums tiek atzīts par faktiski notikušu, nodokļa maksātājam atsaka tiesības uz atskaitīšanu, apgalvojot, ka no apstākļu kopuma, kurus tā uzskata par būtiskiem – piemēram, apakšuzņēmēju iesaistes, konstatētām personiskām, organizatoriskām un īpašuma saiknēm, rīcības attiecībā uz darbiniekiem, ko veic persona, kas galvenajā līgumā starp klientu un prasītāju ir norādīta kā ikdienas kontaktpersona, kā arī fakta, ka darbinieku nodarbinātības nosacījumi pie secīgiem apakšuzņēmējiem tika saglabāti nemainīgi – var secināt, ka prasītāja rīcība ir pretrunā likumīgas tiesību izmantošanas prasībām, tādēļ nodokļu iestāde uzskata, ka saimnieciskā darbība ir fiktīva un ka tā tika uzsākta tikai ar mērķi iegūt nodokļu priekšrocību, kas ir pretrunā PVN tiesiskā regulējuma mērķim, lai gan attiecīgie apstākļi noteikti izriet no līgumu slēgšanas brīvības privātajās tiesībās, kā arī no šiem līgumiem piemērojamām civiltiesiskajām, darba un nodokļu tiesību normām, un tie nav cēloniski saistīti ar nodokļu maksātāja tiesībām uz PVN atskaitīšanu?
b) uzskata par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas apstākli, ka rēķina izsniedzējs kavē deklarēto nodokļu un [sociālo] iemaksu maksājumus, lai gan nodokļu iestāde piešķir tam iespēju sadalīt maksājumus daļās, lai risinātu šo situāciju, un, visbeidzot, piedzen parāda summu fiskālās piedziņas izpildu procedūrā pret apakšuzņēmēju, lai valsts budžetam netiktu nodarīti nekādi zaudējumi, vai arī krāpnieciska rīcība ir tikai nodokļu [ienākumu] slēpšana no nodokļu iestādes, proti, nodokļa nedeklarēšana un nemaksāšana?
c) atsaucoties uz nodokļu slepenību, nodokļu iestāde procedūras ietvaros nodokļu maksātājam nedara zināmu rīcību, kas tiek uzskatīta par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas – proti, nodokļu un [sociālo] iemaksu samaksas pienākuma neizpildes būtību – un tādējādi neidentificē ne konkrēto apakšuzņēmēju, uz kuru attiecas neizpilde, ne nodokļa (vai iemaksu) veidu, ne neizpildes apmēru un periodu, bet tikai vispārēji atsaucas uz tiem?
d) kā nosacījumu tiesību uz PVN atskaitīšanu izmantošanai, norādot tikai personiskās un organizatoriskas saiknes starp nodokļu maksātāju un apakšuzņēmēju, nodokļu iestāde ne tikai uzliek nodokļu maksātājam (tā apakšuzņēmēja nodokļu parāda) pārbaudes pienākumu, kas nav ne tā pienākums, ne tiesības, bet arī, pamatojoties tikai uz šo apstākli, prezumē, ka nodokļa maksātājs ir informēts par apakšuzņēmēja nodokļu parādu, nepārbaudot pēc būtības nodokļu maksātāja informētības elementu un to, vai šo informāciju var likumīgi (ņemot vērā nodokļu slepenību), faktiski un loģiski iegūt? Vai ir nozīme tam, ka personiskās un organizatoriskās saiknes ir izveidojušas privātpersonas, lai uzskatītu, ka šī informētība ir pierādīta?
e) bez visaptverošas attiecīgā juridiskā pamata pārbaudes nodokļu iestāde nosaka, kurš ir darba devējs, ar kuru darbiniekam ir darba tiesiskās attiecības, nepamatojoties ne uz darba līgumu, ar kuru ir nodibinātas darba attiecības, ne uz tās personas identitāti, kas noformē darba attiecības, ne arī uz darba devēju un darbinieku saskaņotu paziņojumu – kuru apstiprina dokumenti –, bet gan uz divu darbinieku (pašlaik tikai viena) pretējiem apgalvojumiem, uz apstākļiem, kuros tika nodibinātas darba attiecības ar iepriekšējiem apakšuzņēmējiem, uz pirmā darba devēja darba nosacījumu līdzībām un uz vadītāja, kas vienlaikus ir kontaktpersona saskaņā ar galveno līgumu, rīcību?
f) šī nodokļu iestāde savus uz iepriekšējiem periodiem attiecinātos secinājumus burtiski piemēro vēlākiem periodiem, neņemot vērā attiecīgo faktu izmaiņas katrā periodā, it īpaši to, ka vairs nepastāvēja personiskās un organizatoriskās saiknes, un, neraugoties uz šīm faktu izmaiņām, nepārbauda, kā tās attiecīgajā periodā ir ietekmējušas nodokļu iestādes novērtējumu par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, saimnieciskās darbības fiktīvo būtību, krāpnieciskas rīcības esamību vai nodokļu maksātāja informētības elementu par iepriekš minēto?
Vai, ņemot vērā atbildi, kas tiek sniegta uz iepriekšējo jautājumu, minētajiem PVN direktīvas pantiem un it īpaši tiesiskās drošības principam ir pretrunā judikatūrā noteiktais princips, saskaņā ar kuru, ja var konstatēt personisku saikni starp prasītāju un rēķinu izsniedzējam, kas var ietekmēt arī rēķinā norādītā saimnieciskā darījuma izpildi, papildus nepārbaudot nodokļa maksātāja informētības elementu, var secināt, ka tas zina par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kas ir nodokļa nesamaksāšanas sekas?
Vai iepriekš izklāstītā nodokļu iestādes rīcība kopumā atbilst šīs iestādes tiesību normās noteiktajam pienākumam pierādīt objektīvus apstākļus attiecībā uz PVN atskaitīšanu, vai arī tas ir uz pieņēmumiem balstīts novērtējums, ņemot vērā arī Tiesas iedibināto principu, ka valsts tiesību normas par pierādījumiem nevar mazināt Savienības tiesību efektivitāti?
Vai LESD 267. pantam, Savienības tiesību pārākuma principam un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kas ir nostiprinātas Hartas 47. pantā, ir pretrunā:
tas, ka valsts pēdējās instances tiesa, apgalvojot, ka faktiskie apstākļi ir atšķirīgi, nepiemēro Tiesas spriedumu, uzskatot, ka tiesvedības, kuras noslēgumā ir taisīts Tiesas spriedums, priekšmets ir preču piegāde, bet tās izskatāmās lietas priekšmets ir pakalpojumu sniegšana, vai uzskatot, ka izskatāmajā lietā minētais objektīvais apstāklis ir tikai viens no objektīviem apstākļiem, kas izvērtēti piemērojamajā Tiesas spriedumā, un tādēļ [uz šo lietu] būtu attiecināma tikai daļa no minētā sprieduma;
tas, ka valsts pēdējās instances tiesa kasācijas tiesvedībā neievēro Tiesas spriedumu attiecīgajā lietā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā un pasludina spriedumu, kas ir pretrunā Tiesas spriedumam, pašai neuzsākot prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, lai gan no valsts pēdējās instances tiesas sprieduma izriet pretrunas attiecībā uz Savienības tiesību interpretāciju?
Vai, ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto tiesību un principu ievērošanas nepieciešamību un pienākumu atstāt bez piemērošanas valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, dalībvalsts tiesa, kurai pēdējās instances tiesa nodod lietu jaunai izskatīšanai, šajā jaunajā tiesvedībā var neievērot pēdējās instances tiesas sniegtos norādījumus – kura nav iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu – ja tā uzskata, ka šie norādījumi ir pretrunā Savienības tiesībām, vai arī pēc lietas saņemšanas jaunai izskatīšanai Tiesa ir pasludinājusi spriedumu par to pašu juridisko jautājumu lietā ar līdzīgiem faktiem, kas ir pretrunā tai tiesību interpretācijai, uz kuru balstās lietas jaunas izskatīšanas pienākums, vai arī no valsts pēdējās instances tiesas noteikta pienākuma ir iespējams atkāpties un piemērot vēlāku Tiesas spriedumu tikai tad, ja tiesa, kurai ir uzdots jaunā tiesvedībā izskatīt lietu, iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu jaunajā tiesvedībā?
____________
1 Padomes Direktīva 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.).