Pagaidu versija
VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
2024. gada 26. jūnijā (*)
Civildienests – Ierēdņi – Atalgojums – Ģimenes pabalsti – Pabalsts izglītībai – Atteikums piešķirt – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkts – Arodizglītība – Augstākā izglītība – Pilnvaru deleģēšana – Deleģēto pilnvaru pārņemšana atpakaļ – Kompetentā iecēlējinstitūcija
Lietā T‑698/21
Georgios Paraskevaidis, ar dzīvesvietu Vēzembēkā‑Opemā [Wezembeek‑Oppem] (Beļģija), ko pārstāv S. Pappas, D.A. Pappa un A. Pappas, advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bauer un M. Alver, pārstāvji,
un
Eiropas Komisiju, ko pārstāv T. S. Bohr un I. Melo Sampaio, pārstāvji,
atbildētājas,
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši L. Trišo [L. Truchot], H. Kanninens [H. Kanninen], R. Frendo [R. Frendo] (referente) un M. Sampols Pukuruļs [M. Sampol Pucurull],
sekretārs: A. Margelis [A. Marghelis], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu, it īpaši:
– iebildi par nepieņemamību, kuru Komisija izvirzījusi ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 27. janvārī,
– 2022. gada 15. jūlija rīkojumu, ar kuru lēmums par iebildi par nepieņemamību tika pievienots lietas izskatīšanai pēc būtības,
pēc 2023. gada 4. oktobra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu, prasītājs Georgios Paraskevaidis lūdz atcelt, pirmkārt, Atalgojuma un individuālo tiesību biroja (PMO) 2021. gada 4. februāra lēmumu, kas atkārtots tā 2021. gada 1. marta paziņojumā, saskaņā ar kuru viņam nepienākas nekāds pabalsts izglītībai par apmācību, ko viņa meita apguva laikposmā no 2019. gada novembra līdz 2020. gada augustam, kā arī lēmumu, ar kuru noteikts nepamatoti saņemto summu atmaksājums pa daļām, paziņots 2021. gada 9. martā, (turpmāk tekstā kopā – “PMO lēmumi”), un, otrkārt, Eiropas Savienības Padomes iecēlējinstitūcijas (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) 2021. gada 19. jūlija lēmumu noraidīt prasītāja sūdzību par minētajiem lēmumiem (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzību”).
I. Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītājs ir Padomes ierēdnis.
3 Ar Padomes Lēmumu (ES) 2019/792 (2019. gada 13. maijs), ar kuru Eiropas Komisijai Atalgojuma un individuālo tiesību birojam (PMO) – uztic īstenot dažas pilnvaras, kas piešķirtas iecēlējinstitūcijai un iestādei, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (OV 2019, L 129, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2019. gada 13. maija lēmums”), Padome PMO uzticēja tostarp īstenot pilnvaras attiecībā uz pabalstu izglītībai piešķiršanu un pārvaldību. Saskaņā ar šī lēmuma 1. panta 2. punktu PMO atsakās no to pilnvaru īstenošanas, kas tam deleģētas par labu Padomei, ja konkrētā gadījumā to lūdz iecēlējinstitūcija vai Padomes institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus.
4 Laikposmā no 2019. gada 25. novembra līdz 2020. gada 30. augustam prasītāja meita apguva psihopedagoģijas apmācības programmu (turpmāk tekstā – “mācību programma”). Saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) VII pielikuma 3. pantu mācību programmas laikā apelācijas sūdzības iesniedzējam tika izmaksāts pabalsts izglītībai (turpmāk tekstā – “pabalsts izglītībai”).
5 2021. gada 4. februārī PMO paziņoja prasītājam lēmumu, ar ko viņam tika atteiktas tiesības uz pabalstu izglītībai, pamatojoties uz to, ka Eiropas kredītpunktu sistēma profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET), uz kuru bija tiesības saskaņā ar šo mācības programmu, nebija augstākā līmeņa. Līdz ar to summas, kas viņam tika izmaksātas kā pabalsts izglītībai, bija jāatgūst.
6 2021. gada 1. martā pēc prasītāja 2021. gada 27. februāra pārskatīšanas lūguma PMO atkārtoja šī sprieduma 5. punktā minēto lēmumu, uzsverot, ka prasītāja meita ir saņēmusi tikai 21 ECVET kredītpunktu, savukārt pārskatītajos secinājumos 237/05 par pabalsta izglītībai piešķiršanu un jēdziena “regulārs pilna laika izglītības iestādes apmeklējums” interpretāciju Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkta izpratnē, ko administrācijas vadītāju kolēģija apstiprināja 2020. gada 1. jūlija 284. sanāksmē (turpmāk tekstā – “pārskatītais secinājums 237/05”), tika uzskatīts, ka nosacījums par regulāru pilna laika izglītības iestādes apmeklējumu atbilst 30 kredītpunktu piešķiršanai Eiropas kredītpunktu pārneses un uzkrāšanas sistēmā (ECTS).
7 2021. gada 9. martā PMO nosūtīja prasītājam plānu nepamatoti saņemto summu, kas pārskaitītas kā pabalsts izglītībai, atmaksai.
8 2021. gada 31. martā prasītājs, izmantojot veidlapu tiešsaistē, ko nosūtījusi Padomes personāla vadības sistēma, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza tai sūdzību par PMO lēmumiem (turpmāk tekstā – “sūdzība”), tostarp apstrīdot pārskatītā secinājuma 237/05 piemērojamību. 2021. gada 21. aprīlī viņš Komisijai iesniedza identiski formulētu sūdzību.
9 Ar 2021. gada 23. aprīļa vēstuli Padome saskaņā ar 2019. gada 13. maija lēmuma 1. panta 2. punktu lūdza PMO atteikties no tai deleģēto iecēlējinstitūcijas pilnvaru īstenošanas attiecībā uz prasītāja sūdzību. PMO izpildīja šo lūgumu ar 2021. gada 10. jūnija vēstuli (turpmāk tekstā – “deleģēto pilnvaru pārņemšana”).
10 2021. gada 19. jūlijā Padome, vienlaikus informējot prasītāju par deleģēto pilnvaru pārņemšanu, sūdzību noraidīja. Tā būtībā norādīja, ka pabalsts izglītībai nebija jāmaksā saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punktu, jo mācību programmai bija profesionāls raksturs un tās rezultātā netika izsniegts diploms. Padome piebilda, ka šādos apstākļos nebija jālemj par to, vai ir piemērojams minimālais 30 ECTS kredītpunktu slieksnis, kas paredzēts pārskatītajā secinājumā 237/05.
II. Lietas dalībnieku prasījumi
11 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par pilnībā pieņemamu;
– atcelt PMO lēmumus, kā arī lēmumu par sūdzību;
– piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 Komisija lūdz Vispārējo tiesu:
– atzīt prasību par nepieņemamu, ciktāl tā ir vērsta pret Komisiju;
– pakārtoti – noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
III. Juridiskais pamatojums
A. Par pieņemamību
14 Ar prasību lūgts atcelt vairākus divu dažādu iestāžu lēmumus, ar kuriem viņam atteikts piešķirt pabalstu izglītībai. PMO lēmumi ir Komisijas kompetencē, savukārt lēmumu par sūdzību pieņem Padomes iecēlējinstitūcija pēc tam, kad pirmstiesas procedūras laikā pārņemtas deleģētās pilnvaras.
15 Komisija atsaucas uz prasības nepieņemamību, ciktāl tā ir vērsta pret to, jo tā neesot kompetentā iecēlējinstitūcija, kas pieņēmusi lēmumu par sūdzību, kura esot vienīgais prasītājam nelabvēlīgs akts. Tā uzskata, ka, ņemot vērā to, ka Padome ir pārņēmusi deleģētās pilnvaras, kā arī to, ka ir grozīti juridiskie argumenti, kas pamato lēmumu par sūdzību, pēdējā minētā ir aizstājusi PMO lēmumus.
16 Iebildumu rakstā Padome arī norādīja, ka deleģēto pilnvaru pārņemšanas dēļ prasību varēja celt tikai pret to.
17 Šajā nozīmē jāatgādina, ka, ņemot vērā pašu pirmstiesas procedūras mērķi ļaut administrācijai pārskatīt savus lēmumus, pirmstiesas procedūra noris pakāpeniski – tādējādi, ka Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā administrācijai – pat ja tā ir noraidījusi sūdzību – var nākties grozīt pamatojumu, balstoties uz kuru tā pieņēmusi apstrīdēto tiesību aktu (skat. spriedumu, 2014. gada 26. marts, CP/Parlaments, F‑8/13, EU:T:2014:44, 21. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, sūdzības procedūras mērķis ir ļaut iecēlējinstitūcijai pārskatīt apstrīdēto aktu, ņemot vērā sūdzības iesniedzēja izvirzītos iebildumus, vajadzības gadījumā grozot tā rezolutīvās daļas pamatojumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 21. maijs, Mocová/Komisija, T‑347/12 P, EU:T:2014:268, 32. un 33. punkts).
18 Tādējādi papildu pamatojums lēmuma par sūdzību pieņemšanas stadijā atbilst Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta mērķim, kas tieši paredz pamatotu lēmumu. Šī tiesību norma noteikti nozīmē, ka iestādei, kurai jālemj par sūdzību, nav saistošs lēmuma, kas ir sūdzības priekšmets, pamatojums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2017. gada 15. septembris, Skareby/EĀDD, T‑585/16, EU:T:2017:613, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 Šādos apstākļos ar prasību, pat ja tā formāli ir vērsta pret sūdzības noraidījumu, tiesā faktiski izskatīšanai tiek iesniegts nelabvēlīgais akts, par kuru bijusi iesniegta sūdzība, izņemot gadījumu, kad sūdzības noraidījuma apjoms atšķiras no akta, par ko šī sūdzība iesniegta, apjoma. Tiešs lēmums par sūdzības noraidīšanu, ņemot vērā tā saturu, var nebūt prasītāja apstrīdētā akta apstiprinājums. Tas tā ir gadījumā, ja lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir pārskatīta prasītāja situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, vai ja ar to tiek grozīts vai papildināts sākotnējais lēmums. Šādos gadījumos sūdzības noraidījums ir akts, kas pakļauts pārbaudei tiesā, kura to ņem vērā, izvērtējot apstrīdētā akta tiesiskumu, vai pat uzskata to par nelabvēlīgu aktu, ar ko tiek aizstāts apstrīdētais akts (spriedums, 2014. gada 21. maijs, Mocová/Komisija, T‑347/12 P, EU:T:2014:268, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
20 Šajā lietā lēmumu par sūdzību Padome pieņēma pēc tam, kad tā bija lūgusi PMO, lai tas atsakās no savām iecēlējinstitūcijas pilnvarām saskaņā ar 2019. gada 13. maija lēmuma 1. panta 2. punktu. Padome apstiprina atteikumu piešķirt pabalstu izglītībai. Tomēr lēmumā par sūdzības noraidīšanu norādītais pamatojums daļēji atšķiras no pamatojuma, kas norādīts PMO lēmumos. Tādējādi, lai gan PMO pamatojās uz pārskatīto secinājumu 237/05, lai atzītu, ka mācību programma neatbilst minimālā 30 ECTS kredītpunktu apmēra kvantitatīvajam kritērijam, lai to kvalificētu kā augstākā līmeņa izglītību, Padome pilnībā noraida minēto kritēriju, pamatojoties uz kvalitatīvu kritēriju, kas koncentrējas uz pašu mācību programmas raksturu.
21 Līdz ar to jākonstatē, ka Padome ar lēmumu par sūdzību ir pilnībā grozījusi PMO lēmumos ietverto pamatojumu, pārskatot prasītāja situāciju. Tādējādi minētajam lēmumam ir autonoms saturs un atšķirīgs tvērums no PMO lēmumiem, un to nevar uzskatīt par tādu, ar ko tikai apstiprina šos lēmumus.
22 No tā izriet, ka lēmums par sūdzību aizstāja PMO lēmumus un šajā gadījumā ir nelabvēlīgs akts.
23 Līdz ar to prasība ir nepieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret PMO lēmumiem un tātad pret Komisiju, kura tos ir pieņēmusi.
B. Par lietas būtību
24 Prasības pamatojumam prasītājs būtībā izvirza trīs pamatus, kas balstīti uz:
– pirmais – tiesiskuma principa pārkāpumu, pirmkārt, juridiskā pamata ratione temporis neesamības dēļ un, otrkārt, pārskatītā secinājuma 237/05 prettiesiskas piemērošanas ar atpakaļejošu spēku dēļ;
– otrais – iebildi par prettiesiskumu, kas vērsta pret pārskatīto secinājumu 237/05, ar kuru tiek noteikta atšķirība starp profesionālās izglītības programmām un programmām, kuru rezultātā tiek iegūts diploms, kā arī uz to, ka administrācijas vadītāji nav kompetenti veikt minēto nošķiršanu;
– trešais – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkta pārkāpumu.
25 Replikas stadijā prasītājs izvirza ceturto pamatu par deleģēto pilnvaru pārņemšanas prettiesiskumu, ar kuru līdz ar to tiek apšaubīta Padomes kompetence pieņemt lēmumu par sūdzību.
26 Vispārējā tiesa vispirms kopā izvērtēs pirmo un otro pamatu, pēc tam – ceturto pamatu un visbeidzot – trešo pamatu.
1. Par pirmo un otro pamatu – pārskatītā secinājuma 237/05 tiesiskuma principa pārkāpumu, jo tas esot piemērots ar atpakaļejošu spēku un tajā esot prettiesiski nošķirtas mācību programmas
27 Ar pirmo pamatu prasītājs būtībā apstrīd pārskatītā secinājuma 237/05 piemērošanu ar atpakaļejošu spēku un tādējādi apgalvo, ka PMO lēmumiem nav juridiskā pamata ratione temporis.
28 Ar otro pamatu prasītājs izvirza iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz pārskatīto secinājumu 237/05, jo ar to tiek nošķirtas profesionālās izglītības programmas un programmas, kuru nobeigumā tiek izsniegts diploms. Prasītājs atsaucas arī uz administrācijas vadītāju kompetences neesamību veikt minēto nošķīrumu.
29 Padome apstrīd prasītāja argumentāciju.
30 Šajā ziņā jākonstatē, kā tas izriet no šī sprieduma 6. un 10. punkta, kā arī no 19. un 20. punkta, ka, lai gan PMO lēmumi bija balstīti uz pārskatīto secinājumu 237/05, uz ko attiecas pirmais un otrais pamats, lēmumā par sūdzību Padomes iecēlējinstitūcija ir pilnībā grozījusi juridiskos apstākļus, kas pamato analīzi, lai secinātu, ka pabalsts izglītībai nav jāmaksā.
31 It īpaši lēmumā par sūdzību tika noraidīts pārskatītais secinājums 237/05, kas bija PMO lēmumu juridiskais pamats, uzsverot, ka nav jālemj par minētajā pārskatītajā secinājumā norādītā minimālā 30 ECTS kredītpunktu sliekšņa piemērojamību.
32 No tā izriet, ka pirmais un otrais pamats ir saistīti vienīgi ar PMO lēmumiem.
33 Kā konstatēts šī sprieduma 23. punktā, prasība ir nepieņemama, ciktāl tā attiecas uz PMO lēmumu atcelšanu, un līdz ar to ar tiem saistītais pirmais un otrais pamats jānoraida kā neefektīvi.
2. Par ceturto pamatu – Padomes kompetences neesamību atsaukt pilnvaru deleģēšanu PMO un pieņemt lēmumu par sūdzību
a) Par ceturtā pamata pieņemamību
34 Padome apstrīd ceturtā pamata pieņemamību, norādot, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 84. pantu tiesvedības laikā ir aizliegts izvirzīt jaunu pamatu, kas neizriet no tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kuri būtu kļuvuši zināmi pēc prasības celšanas. Taču, informējot prasītāju par deleģēto pilnvaru pārņemšanu lēmumā par sūdzību, Padome uzskata, ka viņa replikas stadijā izvirzītais pamats ir novēlots un līdz ar to nepieņemams.
35 Šajā ziņā jānorāda, ka, lai gan principā, izvirzot jaunu pamatu, jāievēro Reglamenta 84. pantā paredzētās prasības, šīs prasības nav piemērojamas, ja pamats, lai gan to var kvalificēt kā jaunu, ir absolūts pamats (šajā ziņā skat. spriedumus, 2016. gada 15. septembris, La Ferla/Komisija un ECHA, T‑392/13, EU:C:2016:478, 65. punkts, un 2019. gada 24. septembris, Yanukovych/Padome, T‑301/18, nav publicēts, EU:T:2019:676, 64. punkts).
36 Kā norāda prasītājs, pamats par nelabvēlīga akta izdevēja kompetences neesamību ir absolūts pamats, tāpēc to var izvirzīt jebkurā tiesvedības stadijā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2018. gada 13. decembris, Pipiliagkas/Komisija, T‑689/16, nav publicēts, EU:T:2018:925, 39. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2022. gada 28. septembris, Grieger/Komisija, T‑517/21, nav publicēts, EU:T:2022:588, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Tātad ceturtais pamats ir pieņemams.
b) Par ceturtā pamata pamatotību
38 Prasītājs norāda, ka lēmums par sūdzību esot prettiesisks tā autora kompetences neesamības dēļ. Šajā ziņā tas būtībā izvirza divus iebildumus.
39 Pirmām kārtām, prasītājs apgalvo, ka Padome varēja atsaukt PMO veikto pilnvaru deleģēšanu tikai pilnībā, nevis individuālā gadījumā. Šajā ziņā viņš norāda, ka Civildienesta noteikumu 90.c un 91.a pants neļauj pilnībā pārņemt deleģētās pilnvaras, ja PMO jau ir īstenojis deleģētās iecēlējinstitūcijas pilnvaras. Tas arī piebilst, ka minētā deleģēto pilnvaru pārņemšana rada jautājumus par tiesiskās drošības principu.
40 Otrām kārtām, prasītājs norāda uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, jo netika publicēts individuālais lēmums par Padomes kompetences pārņemšanu pēc viņa sūdzības.
41 Padome apstrīd šos argumentus.
1) Par pirmo iebildumu – Padomes kompetences neesamību pārņemt deleģētās pilnvaras konkrētā gadījumā
42 Atbilstoši Civildienesta noteikumu 2. panta 2. punktam viena vai vairākas iestādes var uzticēt kādai no tām vai iestāžu struktūrai atsevišķu vai visu to pilnvaru izpildi, ko piešķīrusi iecēlējinstitūcija, izņemot lēmumus attiecībā uz ierēdņu iecelšanu amatā, paaugstināšanu amatā vai pārcelšanu citā amatā. Šajā lietā saskaņā ar 2019. gada 13. maija lēmuma 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo ievilkumu Padome ir izmantojusi šo iespēju, deleģējot PMO tostarp savas iecēlējinstitūcijas pilnvaras, lai piešķirtu un pārvaldītu tās personāla lūgumus piešķirt pabalstus izglītībai.
43 Attiecībā uz jomām, kurās piemērots Civildienesta noteikumu 2. panta 2. punkts, Civildienesta noteikumu 90.c pantā noteikts, ka sūdzības iesniedz iecēlējinstitūcijai deleģējuma saņēmējai, savukārt saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91.a pantu prasības ceļ pret iestādi, kurai pakļauta iecēlējinstitūcija deleģējuma saņēmēja.
44 No tā izriet, ka šajā lietā Komisijas iecēlējinstitūcija principā bija kompetenta pieņemt jebkādu lēmumu par sūdzību, kas iesniegta par pabalstiem izglītībai attiecībā uz Padomes darbiniekiem.
45 Turklāt saskaņā ar judikatūru kompetences deleģēšana ir akts, ar kuru deleģētāja iestāde nodot deleģēto kompetenci, un tādējādi tās sekas ir pilnvaru nodošana, kas liedz a priori deleģētājai iestādei atsaukties uz nodoto kompetenci, jo pretējā gadījumā tās lēmums būs pieņemts, nepastāvot kompetencei (šajā ziņā skat. spriedumu, 2018. gada 22. novembris, Janssen‑Cases/Komisija, T‑688/16, EU:T:2018:822, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Tomēr jānorāda, no vienas puses, ka likumdevējs Civildienesta noteikumos nav skaidri izslēdzis iespēju pārņemt deleģētās iestādes deleģētās pilnvaras, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 2. panta 2. punktu.
47 No otras puses, judikatūrā atzīts, ka deleģējošā iestāde var no jauna īstenot kompetenci, vienlaikus norādot, ka tiesiskās drošības princips, kas ir kompetences deleģēšanas darbību formālā rakstura pamatā, prasa, lai tā iepriekš pieņemtu skaidri izteiktu aktu, saskaņā ar kuru tā atgūst deleģētās pilnvaras. Tādējādi, tāpat kā pilnvaru deleģēšanai ir nepieciešams pieņemt skaidru aktu, ar kuru tiek nodotas attiecīgās pilnvaras, deleģētās pilnvaras jāpārņem, arī pieņemot skaidru aktu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2018. gada 22. novembris, Janssen‑Cases/Komisija, T‑688/16, EU:T:2018:822, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Turklāt no judikatūras izriet, ka labas pārvaldības princips tostarp nozīmē, ka kompetenču sadalījumam personāla vadības jomā jābūt skaidri noteiktam un pienācīgi publicētam (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 9. jūlijs, Kuchta/BCE, F‑89/07, EU:F:2008:97, 62. punkts).
49 Šajā lietā, pirmkārt, 2019. gada 13. maija lēmuma 1. panta 2. punktā PMO bija noteikts pienākums līdz 2021. gada 31. decembrim paziņot Padomei visas sūdzības, kas saņemtas un vērstas pret lēmumu, kurš attiecas uz tā darbinieku. Šajā pat normā precizēts, ka tad, “ja kādā konkrētā gadījumā Padomes iecēlējinstitūcija vai iestāde, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, to lūdz, PMO atsakās no to pilnvaru īstenošanas, kas tam deleģētas saskaņā ar šā panta 1. punktu, un Padomes iecēlējinstitūcija vai iestāde, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, īsteno savas pilnvaras šādā gadījumā”. Tādējādi šī tiesību norma skaidri ļāva Padomei lūgt PMO atteikties no tam deleģētajām iecēlējinstitūcijas pilnvarām, lai pārņemtu to īstenošanu.
50 No tā izriet, ka 2019. gada 13. maija lēmuma 1. panta 2. punktā Padomei bija skaidri piešķirtas pilnvaras pārņemt deleģētās pilnvaras tieši individuālos gadījumos un pēc sūdzības iesniegšanas.
51 Otrkārt, netiek apstrīdēts, ka 2019. gada 13. maija lēmums tika pienācīgi publicēts Oficiālajā Vēstnesī.
52 Treškārt, Padome īstenoja savu kompetenci tikai pēc tieša un iepriekšēja akta, ar kuru tā 2021. gada 23. aprīlī lūdza PMO atteikties no deleģēto pilnvaru īstenošanas šajā lietā, un šo lūgumu tas izpildīja 2021. gada 10. jūnijā (skat. šā sprieduma 9. punktu).
53 No šī sprieduma 49.–52. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka deleģēto pilnvaru pārņemšana atbilda prasībām, kas izriet no tiesiskās drošības principa, it īpaši šī sprieduma 47. un 48. punktā minētās judikatūras izpratnē.
54 Šādos apstākļos it īpaši tas, ka Civildienesta noteikumu 90.c pantā norādīts, ka lūgumi un sūdzības par deleģētajām pilnvarām tiek iesniegti iecēlējinstitūcijai, kurai ir deleģētas pilnvaras, nevar tikt pielīdzināts likumā noteiktam aizliegumam to saņēmējam pārņemt šādas pilnvaras neatkarīgi no tā, vai tas ir pilnīgs vai individuāls. Tāpat minētā tiesību norma nevar tikt uzskatīta par tādu, kas aizliedz pārņemt deleģētās pilnvaras pirmstiesas procedūras laikā, kā to apgalvo prasītājs, it īpaši ņemot vērā tās mainīgo raksturu, kā tas atgādināts šī sprieduma 17. punktā minētajā judikatūrā.
55 Līdz ar to jānoraida pirmais iebildums par Padomes kompetences neesamību pārņemt deleģētās pilnvaras atsevišķā gadījumā.
2) Par otro iebildumu – individuālā lēmuma par deleģēto pilnvaru pārņemšanu nepublicēšana
56 Prasītājs pārmet Padomei, ka tā neesot publicējusi individuālu lēmumu par kompetences pārņemšanu pēc viņa sūdzības.
57 Šajā ziņā jāatgādina, ka, no vienas puses, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantu un Reglamenta 76. panta d) punktu, kā tie interpretēti pastāvīgajā judikatūrā, prasības pieteikumā jāietver izvirzītie pamati un argumenti, kas izklāstīti pietiekami skaidri un precīzi, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un tiesa vajadzības gadījumā varētu lemt, nelūdzot citu informāciju. Pretējā gadījumā neskaidrais vai nenoteiktais iebildums ir nepieņemams (skat. spriedumu, 2022. gada 23. marts, ON/Komisija, T‑730/20, nav publicēts, EU:T:2022:155, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Šajā lietā prasītājs norāda, ka Padome, nepublicējot lēmumu atsaukt pilnvaru deleģēšanu attiecībā uz sūdzību, esot pārkāpusi būtisku procedūras noteikumu. Tomēr nav norādīts juridiskais pamats, kas radītu jebkādu pienākumu publicēt individuālu lēmumu vai arī pietiekami skaidri un precīzi izklāstīt savu argumentāciju attiecībā uz šo iebildumu.
59 No tā izriet, ka otrais iebildums jānoraida kā nepieņemams, pamatojoties uz Reglamenta 76. pantu.
60 Katrā ziņā, pat pieņemot, ka ar savu otro iebildumu prasītājs vēlas norādīt, ka viņam netika izpausts individuālais lēmums par deleģēto pilnvaru pārņemšanu sakarā ar sūdzību, jānorāda, ka tas tika pieņemts 2021. gada 10. jūnijā, dienā, kad nosūtīta PMO vēstule, ar kuru Padomei tika paziņots, ka tas piekrīt atteikties no deleģēto pilnvaru īstenošanas. Protams, šī vēstule prasītājam netika paziņota un viņš par to tika informēts tikai lēmuma par sūdzību izsniegšanas brīdī, proti, 2021. gada 19. jūlijā, proti, piecas ar pusi nedēļas vēlāk (skat. šā sprieduma 9. un 10. punktu).
61 Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru individuāla lēmuma novēlota paziņošana tā adresātam nevar būt pamatā tā atcelšanai, ņemot vērā, ka paziņošana notikusi pēc lēmuma pieņemšanas un tātad tai nav nekādas ietekmes uz tā saturu (spriedumi, 1981. gada 29. oktobris, Arning/Komisija, 125/80, EU:C:1981:248, 9. punkts, un 2007. gada 7. februāris, Caló/Komisija, T‑118/04 un T‑134/04, EU:T:2007:37, 79. punkts).
62 Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 8. punkta, prasītājs savu sūdzību vispirms iesniedza Padomē un tikai trīs nedēļas vēlāk – Komisijai, tajā nododot Padomei iesniegtās sūdzības kopiju.
63 Turklāt prasītājs nedz apgalvo, nedz vēl jo vairāk pierāda, ka apstāklis, ka lēmumu par sūdzību ir pieņēmusi Padome, nevis Komisija, pats par sevi varētu apdraudēt vienu no garantijām, kas viņam paredzētas Civildienesta noteikumos vai labas pārvaldības noteikumos personāla vadības jomā.
64 Tātad jāsecina, ka neviens procesuāls pārkāpums neietekmē Padomes deleģēto pilnvaru pārņemšanu, līdz ar to prasītājam nav pamata apgalvot, ka lēmumu par sūdzību ir pieņēmusi iestāde, kurai nebija kompetences.
65 Ceturtais pamats tātad jānoraida kā nepamatots.
3. Par trešo pamatu – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkta pārkāpumu
66 Ar trešo pamatu, kurš izteikts divās daļās, apgalvots, ka esot pārkāpts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkts.
67 Pirmajā daļā prasītājs norāda, ka pārskatītā secinājuma 237/05 izpratnē nosacījums par augstākās izglītības iestādes “pilna laika” apmeklēšanu būtībā esot izpildīts tikai tad, ja veiktās studijas atbilst 30 ECTS kredītpunktiem. Tādējādi ar minēto pārskatīto secinājumu esot noteikts prettiesisks papildu nosacījums, ierobežojot Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkta piemērošanu tikai attiecībā uz akadēmiskās izglītības programmām, izslēdzot jebkādu profesionālo izglītību, kas dod tiesības uz ECVET kredītpunktu piešķiršanu.
68 Kā izriet no šī sprieduma 30.–32. punkta, Padomes iecēlējinstitūcija pilnībā noraidīja pārskatīto secinājumu 237/05, kas bija PMO lēmumu juridiskais pamats, līdz ar to trešā pamata pirmā daļa, kura attiecās uz šiem lēmumiem, jānoraida kā neefektīva.
69 Trešā pamata otrās daļas pamatojumam prasītājs apgalvo, ka ar lēmumu par sūdzību ir pārkāpts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkts, jo ar to esot noteikta atšķirība starp augstāko izglītību un profesionālo izglītību.
70 Padome apstrīd šos argumentus.
71 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punktu pabalsts izglītībai jāmaksā par katru apgādājamu bērnu, kurš ir vismaz piecus gadus vecs un regulāri pilna laika klātienē apmeklē pamatskolu vai vidusskolu, kas iekasē maksu, vai augstākās izglītības iestādi.
72 Lēmumā par sūdzību Padome norādījusi, ka prasītājam pabalsts izglītībai nebija jāizmaksā. No vienas puses, mācību programmai bija profesionāls raksturs un tās nobeigumā tika iegūti ECVET kredītpunkti, nevis ECTS kredītpunkti. No otras puses, tā nedeva tiesības uz otrā vai trešā cikla universitātes diplomu un līdz ar to nebija saistīta ar universitātes izglītību Grieķijas izglītības sistēmas izpratnē. Padome no tā secināja, ka mācību programmu nevar uzskatīt par “augstāko izglītību” Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkta izpratnē.
73 Šajā tiesvedībā Padome apgalvoja, ka Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkts, kas dod tiesības saņemt pabalstu izglītībai, jāinterpretē, ņemot vērā minētā pielikuma 2. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kurā paredzēta pabalsta piešķiršana apgādājamam bērnam, kurš iegūst vispārizglītojošo vai profesionālo izglītību.
74 Padome uzskata – tas, ka jēdziens “profesionālā izglītība” ietverts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 3. punkta b) apakšpunktā par apgādājamā bērna pabalstu, bet nav iekļauts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punktā, kurš attiecas uz pabalstu izglītībai, pierādot, ka jēdziens “profesionālā izglītība” ir autonoms jēdziens, kas atšķiras no jēdziena “augstākā izglītība”, kuram it īpaši minētā pielikuma 3. panta 1. punktā ir pakļauta pabalsta izglītībai piešķiršana. Tātad augstākā izglītība nevar ietvert profesionālo izglītību, līdz ar to pabalsts izglītībai nebūtu jāmaksā gadījumā, ja attiecīgais bērns apgūtu šādu izglītību.
75 Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, kā izriet no šī sprieduma 71. punkta, ka Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punktā tostarp izvirzīti trīs nosacījumi pabalsta izglītībai piešķiršanai, proti, pirmkārt, augstākās izglītības iestādes apmeklēšana, otrkārt, minētās apmeklēšanas regulārs raksturs un, treškārt, tas, ka šī apmeklēšana notiek pilnu laiku. Tādējādi Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punktā nekādi nav minēts pašas izglītības raksturs.
76 Pretēji tam, ko apgalvo Padome, lai gan likumdevējs nav minējis augstākās izglītības iestādes nodrošinātās izglītības raksturu saistībā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punktu un lai gan tas to ir darījis šī paša pielikuma 2. panta 3. punkta b) apakšpunkta ietvaros, ne Padomei, ne Vispārējai tiesai tas nav jānosaka kā papildu nosacījums.
77 Tādējādi Vispārējā tiesa jau ir norādījusi, ka, protams, Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētā atšķirība starp izglītību un profesionālo izglītību ļauj izslēgt minētā pielikuma 3. panta 1. punktā paredzētā pabalsta izglītībai izmaksu, ja apgādājamais bērns iegūst profesionālo izglītību bez jebkādas saiknes ar izglītības iestādi. Savukārt šis nošķīrums neliedz izmaksāt pabalstu izglītībai, ja apgādājams bērns saņem profesionālo izglītību, ko nodrošina izglītības iestāde, kuru viņš regulāri apmeklē uz pilnu laiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1993. gada 29. janvāris, Wery/Parlaments, T‑86/91, EU:T:1993:7, 44.,45., 50. un 51. punkts).
78 Līdz ar to izglītības profesionālais raksturs neietekmē pabalsta izglītībai piešķiršanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punktu, ja to nodrošina izglītības iestāde.
79 Šo interpretāciju apstiprina Komisijas Regulas (ES) Nr. 317/2013 (2013. gada 8. aprīlis), ar ko groza Regulas (EK) Nr. 1983/2003, (EK) Nr. 1738/2005, (EK) Nr. 698/2006, (EK) Nr. 377/2008 un (ES) Nr. 823/2010 pielikumus attiecībā uz Starptautisko standartizēto izglītības klasifikāciju (OV 2013, L 99, 1. lpp.), 3. apsvērums, saskaņā ar kuru Savienības iestādēm jāizmanto izglītības klasifikācija, kas atbilst pārskatītajai 2011. gada Starptautiskās standartizētās izglītības klasifikācijas (ICTE) redakcijai. Pārskatītā secinājuma 237/05 2. punkta otrajā daļā, lai definētu augstākās izglītības iestādes pilna laika apmeklēšanas jēdzienu, ir atsauce uz CITE.
80 Tiesas sēdē Padome atzina, no vienas puses, ka CITE ir definēta augstākā izglītība tādējādi, ka tajā ietilpst gan tas, kas parasti tiek saprasts kā akadēmiskā izglītība, gan tas, kas atbilst augstākā līmeņa profesionālajai izglītībai, un, no otras puses, ka Egejas Universitāte (Grieķija), kurā tika nodrošināta mācību programma, ir augstākās izglītības iestāde.
81 Šādos apstākļos jāsecina, ka Padome nevarēja atteikt prasītājam piešķirt pabalstu izglītībai, pamatojoties uz to, ka mācību programmu nevarēja uzskatīt par “augstāko izglītību” Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkta izpratnē.
82 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, pirmkārt, jāapmierina trešā pamata otrā daļa un līdz ar to jāatceļ lēmums par sūdzību un, otrkārt, pārējā daļā prasība jānoraida.
IV. Par tiesāšanās izdevumiem
83 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
84 Turklāt atbilstoši šī paša reglamenta 135. panta 1. punktam, ja to prasa taisnīgums, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, bet tikai daļēji atlīdzina pretējās puses tiesāšanās izdevumus vai pat vispār tiek atbrīvots no šī pienākuma.
85 Šajā lietā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz prasības pieņemamību, ciktāl tā ir vērsta pret PMO lēmumiem un līdz ar to pret Komisiju.
86 Tomēr Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā lietā pārejas noteikums, kas ietverts 2019. gada 13. maija lēmuma 1. panta 2. punktā, lasot to kopsakarā ar Civildienesta noteikumu 90.c un 91.a pantu (skat. šī sprieduma 43. un 49. punktu) šajā lietā varēja radīt zināmu neskaidrību attiecībā uz nelabvēlīgo aktu.
87 Šādos apstākļos, pat ja prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs daļā, kurā viņa prasījumi ir vērsti pret Komisiju, taisnīgi izvērtējot visus lietas apstākļus, būtu jānolemj, ka Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
88 Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Prasību noraidīt kā nepieņemamu, ciktāl tā ir vērsta pret Eiropas Komisiju.
2) Atcelt Eiropas Savienības Padomes 2021. gada 19. jūlija lēmumu, ar kuru noraidīta Georgios Paraskevaidis iesniegtā sūdzība par Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību biroja 2021. gada 4. februāra, 2021. gada 1. marta un 2021. gada 9. marta lēmumiem.
3) Pārējā daļā prasību noraidīt.
4) Padome sedz savus un atlīdzina Georgios Paraskevaidis tiesāšanās izdevumus.
5) Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Papasavvas | Truchot | Kanninen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 26. jūnijā.
V. Di Bucci