TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2021. gada 10. martā (*)
[Teksts labots ar 2021. gada 13. aprīļa rīkojumu]
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmums 2002/584/TI – 8. panta 1. punkta c) apakšpunkts) – Eiropas apcietināšanas orderis, ko kriminālvajāšanai izdevusi dalībvalsts prokuratūra, pamatojoties uz šīs pašas iestādes izdotu lēmumu par brīvības atņemšanu – Pārbaudes tiesā neesamība pirms pieprasītās personas nodošanas – Sekas – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants
Lietā C‑648/20 PPU
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Westminster Magistrates’ Court (Vestminsteras miertiesa, Apvienotā Karaliste) iesniedza ar 2020. gada 26. novembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2020. gada 1. decembrī tiesvedībā saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kurš izdots attiecībā uz
PI,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], Tiesas priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], K. Toadere [C. Toader] (referente) un N. Jēskinens [M. N. Jääskinen],
ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],
sekretāre: S. Stremholma [C. Strömholm],
ņemot vērā rakstveida procesu un 2021. gada 27. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– PI vārdā – H. Malcolm, QC, un J. Kern, barrister, kurus pilnvarojis S. Bisnauthsing, solicitor,
– Bulgārijas valdības vārdā – L. Zaharieva un T. Tsingileva, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin, pārstāvis, un S. Grünheid, pārstāve,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2021. gada 11. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (OV 2009, L 81, 24. lpp.), turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”), 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu, lasot to kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.
2 Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi Apvienotajā Karalistē, kuru ir izdevusi rayonna prokuratura Svishtov (Svištovas apgabala prokuratūras prokurors, Bulgārija), lai veiktu kriminālvajāšanu pret PI.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Pamatlēmuma 2002/584 5., 6., 10. un 12. apsvērums ir formulēts šādi:
“(5) Eiropas Savienībai nospraustais mērķis kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu liek atcelt izdošanu starp dalībvalstīm un to aizstāt ar nodošanas sistēmu starp tiesu iestādēm. Ieviešot jaunu, vienkāršotu sistēmu, saskaņā ar kuru notiesātas vai aizdomās turētas personas nodod sodu izpildei vai kriminālvajāšanai, būs iespējams izvairīties no sarežģītības un iespējamās kavēšanās, kas piemīt pastāvošajām izdošanas procedūrām. Tradicionālās sadarbības attiecības, kas līdz šim pārsvarā pastāvēja starp dalībvalstīm, ir jāaizvieto ar sistēmu, kura brīvības, drošības un tiesiskuma telpā paredz brīvu tiesu nolēmumu apriti krimināllietās un kas attiecas gan uz procesuālajiem, gan uz galīgajiem nolēmumiem.
(6) Eiropas apcietināšanas orderis, kuru paredz šis pamatlēmums, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.
[..]
(10) Eiropas apcietināšanas ordera mehānism[a] pamatā ir augsta dalībvalstu savstarpēja uzticība. Tā īstenošanu var apturēt tikai gadījumā, ja viena no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj principus, kas paredzēti [LES] 6. panta 1. punktā, ko konstatē Padome, ievērojot [LES] 7. panta 1. punktu, ar sekām, kas izklāstītas attiecīgā līguma 7. panta 2. punktā.
[..]
(12) Šajā pamatlēmumā ir respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti [LES] 6. pantā un atspoguļoti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tās VI nodaļā. [..]”
4 Šī pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir noteikts:
“1. Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
2. Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.
3. Šis pamatlēmums [ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”
5 Pamatlēmuma 2. panta “Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanas joma” 1. punktā ir paredzēts:
“Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalsts tiesībās paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz 12 mēneši vai par jau piespriestu sodu vai jau piemērotu drošības līdzekli, kuru ilgums ir vismaz četri mēneši.”
6 Pamatlēmuma 6. pantā “Kompetento tiesu iestāžu noteikšana” ir paredzēts:
“1. Izsniegšanas tiesu iestāde ir izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.
2. Izpildes tiesu iestāde ir izpildes dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.
3. Katra dalībvalsts informē Padomes ģenerālsekretariātu par kompetento iestādi saskaņā ar tās tiesību aktiem.”
7 Pamatlēmuma 2002/584 8. panta “Eiropas apcietināšanas ordera saturs un forma” 1. punktā ir paredzēts:
“Eiropas apcietināšanas orderis ietver šādu informāciju, kas izkārtota formā, kas norādīta pielikumā:
[..]
c) pierādījums tam, ka pastāv izpildāms spriedums, lēmums par apcietinājuma piemērošanu [apcietināšanas orderis] vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku, kas ietilpst 1. un 2. panta piemērošanas jomā;
[..].”
Apvienotās Karalistes tiesības
8 Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procedūru reglamentē Extradition Act 2003 (2003. gada Likums par izdošanu). Šī likuma pirmajā daļā ir uzskaitītas teritorijas, uz kurām Apvienotā Karaliste var veikt izdošanu. Tajās ietilpst Bulgārijas Republika. Saskaņā ar minētā likuma 2. panta 7. punktu izraudzītā centrālā iestāde izdod apliecību, ja tā uzskata, ka apcietināšanas orderi ir izsniegusi izsniegšanas iestāde kādā no minētajām teritorijām.
Bulgārijas tiesības
ZEEZA
9 Ar Zakon za ekstraditsiata i evropeiskata zapoved za arest (Likums par izdošanu un Eiropas apcietināšanas orderi; DV Nr. 46, 2005. gada 3. jūnijs), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “ZEEZA”), Pamatlēmums 2002/584 ir transponēts Bulgārijas tiesībās. ZEEZA 37. pantā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas noteikumi ir izklāstīti gandrīz identiski šī pamatlēmuma 8. panta noteikumiem.
10 Saskaņā ar ZEEZA 56. panta 1. punkta 1. apakšpunktu kriminālprocesa pirmstiesas stadijā prokurors ir kompetents izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā uz personu, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana
NPK
11 Saskaņā ar Nakazatelno‑protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss, DV Nr. 86, 2005. gada 28. oktobris), redakcijā, kura piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “NPK”) 14. panta 1. punktu prokurors pieņem lēmumus, pamatojoties uz savu iekšējo pārliecību, kas balstīta uz objektīvu, neitrālu un pilnīgu visu apstākļu vērtējumu, ievērojot likumu.
12 Kriminālprocesā prokurors ir kompetentā iestāde, kas saskaņā ar NPK 46. pantu veic kriminālvajāšanu, veic izmeklēšanu un īsteno tās tiesiskuma un pareizas norises kontroli.
13 Apcietinājuma piemērošanu personai, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana, kriminālprocesa pirmstiesas stadijā reglamentē NPK 64. pants.
14 Atbilstoši NPK 64. panta 1. punktam “lēmumu par apcietinājuma piemērošanu pirmstiesas procesa laikā pieņem pirmās instances tiesa, kas ir kompetenta lemt pēc prokurora lūguma”.
15 Atbilstoši NPK 64. panta 2. punktam prokurors var pieņemt lēmumu, ar ko tiek noteikta personas, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana, turēšana apcietinājumā uz laiku, kas nepārsniedz 72 stundas, lai dotu iespēju šo personu nogādāt tiesā, kuras kompetencē attiecīgā gadījumā ir lēmuma pieņemšana par apcietinājuma piemērošanu.
16 Savukārt NPK 64. panta 3. punktā ir noteikts, ka “tiesa viena tiesneša sastāvā nekavējoties izskata lietu atklātā tiesas sēdē, piedaloties prokuroram, personai, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana, un tās pārstāvim”.
17 Atbilstoši NPK 64. panta 4. punktam tiesa ir iestāde, kuras kompetencē ir izskatīt lūgumu par apcietinājuma piemērošanu un izvērtēt, vai ir jāpiemēro šis [drošības] līdzeklis vai ir jāizvēlas noteikt vieglāku [drošības] līdzekli, vai arī vispārīgi jāatsakās noteikt procesuālo piespiedu līdzekli attiecībā uz personu, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana.
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
18 2020. gada 28. janvārī Svištovas apgabala prokuratūras prokurors izdeva Eiropas apcietināšanas orderi, lai veiktu kriminālvajāšanu pret PI (turpmāk tekstā – “attiecīgais Eiropas apcietināšanas orderis”).
19 Kā izriet no Tiesas rīcībā esošās informācijas, PI tiek turēts aizdomās par to, ka viņš 2019. gada 8. decembrī Svištovas pilsētā (Bulgārija) ir izdarījis naudas un rotaslietu zādzību par kopējo vērtību, kas tiek lēsta 14 713,97 Bulgārijas levu (BGN) (aptuveni 7500 EUR) apmērā, par kuru ir paredzēts brīvības atņemšanas sods no viena līdz desmit gadiem.
20 Attiecīgais Eiropas apcietināšanas orderis ir balstīts uz tā paša prokurora 2019. gada 12. decembra lēmumu, ar kuru tika izdots rīkojums par PI ievietošanu apcietinājumā uz ne ilgāk kā 72 stundām.
21 Tādējādi, pamatojoties uz attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderi, 2020. gada 11. martā PI tika aizturēts un ievietots apcietinājumā Apvienotajā Karalistē.
22 Iesniedzējtiesā Westminster Magistrates’ Court (Vestminsteras miertiesa, Apvienotā Karaliste) PI apstrīd attiecīgā Eiropas apcietināšanas ordera spēkā esamību, apgalvodama, ka Bulgārijas tiesu sistēma neatbilst Pamatlēmuma 2002/584 prasībām, kā tās ir interpretētas Tiesas judikatūrā, it īpaši 2019. gada 27. maija spriedumos OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456) un PF (Lietuvas ģenerālprokurors) (C‑509/18, EU:C:2019:457).
23 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka atbilstoši Svištovas apgabala prokuratūras prokurora uzskatam personu, kas tiek meklēta ar Eiropas apcietināšanas orderi, saskaņā ar Bulgārijas tiesībām pārstāv advokāts un tādējādi šīs personas intereses tiek pilnībā aizsargātas. Tā kā lēmums izdot šādu orderi ir balstīts uz lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, kurā ir noteikts, ka pēc pieprasītās personas nodošanas tā tiek nogādāta tiesā, kas lemj par brīvības atņemšanu, Bulgārijas procesuālā sistēma atbilstot Pamatlēmumam 2002/584, kā tas ir interpretēts Tiesas judikatūrā.
24 Iesniedzējtiesa uzskata, ka atbilstoši Bulgārijas tiesībām ne prokurora lēmums par apcietinājuma piemērošanu pieprasītajai personai, ne šīs pašas iestādes izdotais Eiropas apcietināšanas orderis, papildinot šo lēmumu, nevar tikt pārbaudīts tiesā pirms pieprasītās personas nodošanas. Līdz ar to šī situācija atšķiroties no citās dalībvalstīs zināmām procesuālajām sistēmām, kas ir pamatā Tiesas judikatūrai šajā jomā.
25 Iesniedzējtiesa savam lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pievienojusi National Crime Agency (Noziedzības apkarošanas valsts aģentūra, Apvienotā Karaliste) izdotu apliecību saskaņā ar 2003. gada Likuma par izdošanu 2. panta 7. punktu, kurā ir apliecināts, ka attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderi ir izsniegusi kompetenta tiesu iestāde.
26 Šī tiesa tomēr jautā, vai pieprasītās personas tiesību dubultais aizsardzības līmenis, kāds tiek prasīts Tiesas judikatūrā, it īpaši 2016. gada 1. jūnija sprieduma Bob‑Dogi (C‑241/15, EU:C:2016:385) 56. punktā, tiek nodrošināts izsniedzējtiesā izskatāmās lietas kontekstā, ciktāl gan attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderi, gan valstī izdoto apcietināšanas orderi vai tāda paša spēka “tiesas nolēmumu”, ir izsniedzis Svištovas apgabala prokuratūras prokurors, Bulgārijas tiesai nekādā veidā neiesaistoties pirms PI nodošanas.
27 Šādos apstākļos Westminster Magistrates’ Court (Vestminsteras miertiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai situācijā, kad pieprasītās personas nodošana tiek lūgta, lai šo personu nodotu kriminālvajāšanai, un prokurors ir pieņēmis gan valsts lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, gan uz to balstīto lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, tiesai nekādā veidā neiesaistoties pirms [pieprasītās personas] nodošanas, var uzskatīt, ka pieprasītā persona saņem divu līmeņu aizsardzību, kā to Tiesa ir paredzējusi 2016. gada 1. jūnija spriedumā Bob‑Dogi (C‑241/15, EU:C:2016:385), ja:
a) valsts lēmumā par apcietinājuma piemērošanu ir paredzēta vienīgi personas apcietināšana uz laiku, kas nepārsniedz 72 stundas, lai nodotu viņu tiesai, un
b) pie nodošanas vienīgi tiesa lemj par [pieprasītās personas] atbrīvošanu vai apcietinājuma turpināšanu, ņemot vērā visus lietas apstākļus?”
Par steidzamības tiesvedību
28 Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir lūgusi piemērot steidzamības tiesvedību, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā.
29 Šajā sakarā ir jānorāda, pirmkārt, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Pamatlēmuma 2002/584, uz ko attiecas LESD trešās daļas V sadaļa par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, interpretāciju. Tādējādi tam var piemērot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības procedūru.
30 Otrkārt, attiecībā uz steidzamības kritēriju atbilstoši Tiesas judikatūrai ir jāņem vērā tas, ka attiecīgajai personai šobrīd ir piemērota brīvības atņemšana un ka tās turpmāka atrašanās apcietinājumā ir atkarīga no strīda atrisinājuma pamatlietā (spriedums, 2019. gada 12. februāris, RH, C‑8/19 PPU, EU:C:2019:110, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 18.–21. punkta, PI, pamatojoties uz attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderi, tika aizturēts un ievietots apcietinājumā Apvienotajā Karalistē.
32 No tā izriet, ka PI paturēšana apcietinājumā ir atkarīga no Tiesas nolēmuma, ciktāl atbilde uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu varētu tūlītēji ietekmēt attiecīgā Eiropas apcietināšanas ordera izpildi un līdz ar to PI pirmstiesas apcietinājuma iznākumu.
33 Šādos apstākļos Tiesas pirmā palāta pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokātu, 2020. gada 17. decembrī nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Par prejudiciālo jautājumu
34 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunkts, lasot to Hartas 47. panta un Tiesas judikatūras gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības, kuras ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, kas ir jānodrošina personai, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis kriminālvajāšanas veikšanai, ir izpildītas, ja gan Eiropas apcietināšanas orderi, gan tiesas lēmumu, uz kuru tas ir balstīts, ir izdevusi prokuratūra, kas var tikt uzskatīta par “izsniegšanas tiesu iestādi” šī pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, bet, pirms izpildes dalībvalsts ir nodevusi pieprasīto personu, šie lēmumi nav pakļauti tiesas kontrolei izsniegšanas dalībvalstī.
35 Jāatgādina, ka gan savstarpējas uzticēšanās starp dalībvalstīm principam, gan arī savstarpējās atzīšanas principam, kas pats ir balstīts uz savstarpējo uzticēšanos starp šīm dalībvalstīm, Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tie ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām. Konkrētāk, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ar savstarpējas uzticēšanās principu katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (spriedums, 2019. gada 12. decembris, Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra), C‑625/19 PPU, EU:C:2019:1078, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Tomēr ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviestās vienkāršotas notiesāto vai par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aizdomās turēto personu nodošanas sistēmas efektivitāte un raita darbība ir balstīta uz noteiktu šajā pamatlēmumā paredzēto prasību izpildi, un šo prasību tvērums ir precizēts Tiesas judikatūrā.
37 Pirmkārt, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Svištovas apgabala prokuratūras prokurors ir amatpersona, kas piedalās kriminālās tiesvedības īstenošanā un kas ir neatkarīga Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas funkciju izpildē, jo šie divi nosacījumi ļauj kvalificēt šādu iestādi kā “izsniegšanas tiesu iestādi” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, Parquet général du Grand de Grand‑Duché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori), C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, EU:C:2019:1077, 52. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, kā to tiesas sēdē Tiesā precizēja PI pārstāvis, šo kvalifikāciju viņš neapstrīd.
38 Otrkārt, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesas kontrole pār lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, ko pieņēmusi cita iestāde, nevis tiesa, nav nosacījums, lai šī iestāde varētu tikt kvalificēta par izsniegšanas tiesu iestādi Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē, jo šāda kontrole neattiecas uz minētās iestādes normatīvajiem un organizatoriskajiem noteikumiem, bet gan ir saistīta ar šāda ordera izsniegšanas procedūru, kurai ir jāatbilst prasībai par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 13. janvāris, MM, C‑414/20 PPU, EU:C:2021:4, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē “izsniegšanas tiesu iestādes” statuss nav pakārtots tam, ka pastāv iespēja lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu un valsts lēmumu, kas ir pēdējā minētā pamatā, pārbaudīt tiesā. Līdz ar to – tas, ka netiek apstrīdēta Svištovas apgabala prokuratūras prokurora atbilstība jēdzienam “izsniegšanas tiesu iestāde” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē, nav pietiekami, lai uzskatītu, ka Bulgārijas procedūra attiecībā uz prokurora izsniegtu Eiropas apcietināšanas orderi atbilst prasībām, kas ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā.
39 Treškārt, tāpat kā ģenerāladvokāts ir minējis secinājumu 37. un 38. punktā, ir jānorāda, ka Eiropas apcietināšanas ordera pamatā esošais prokurora lēmums par pieprasītās personas ievietošanu apcietinājumā uz maksimālo 72 stundu laikposmu ir jākvalificē kā “izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku” kā valsts apcietināšanas orderim Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
40 Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “[valsts apcietināšanas orderis] vai [..] jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku” Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē attiecas uz valsts pasākumiem, ko tiesu iestāde ir noteikusi tādas personas meklēšanai un apcietināšanai, pret kuru ir uzsākta kriminālvajāšana, lai šo personu nogādātu tiesā kriminālprocesuālu darbību pabeigšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 13. janvāris, MM, C‑414/20 PPU, EU:C:2021:4, 57. punkts).
41 Līdz ar to ir jāizvērtē, vai kriminālprocesa sistēma, saskaņā ar kuru gan Eiropas apcietināšanas orderi, gan lēmumu, uz kuru tas ir balstīts, ir izdevusi prokuratūra un tiesas kontrole šajā ziņā var notikt tikai pēc pieprasītās personas nodošanas, atbilst Pamatlēmuma 2002/584 prasībām, proti, nodrošināt šai personai piemērojamo tiesību divu līmeņu aizsardzību, kā tas ir interpretēts Tiesas judikatūrā
42 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2016. gada 1. jūnija sprieduma Bob‑Dogi (C‑241/15, EU:C:2016:385) 56. punktā Tiesa nosprieda, ka atbilstoši Pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētajai prasībai Eiropas apcietināšanas ordera sistēma ietver divu līmeņu aizsardzību attiecībā uz pieprasītās personas procesuālajām tiesībām un pamattiesībām, jo pirmajā līmenī – valsts tiesu nolēmuma, tāda kā valsts apcietināšanas orderis, pieņemšanas brīdī – paredzētajai aizsardzībai tiek pievienota aizsardzība, kas jānodrošina otrajā līmenī, proti, izsniedzot Eiropas apcietināšanas orderi, un tas attiecīgā gadījumā var notikt ļoti drīz pēc minētā valsts tiesas nolēmuma pieņemšanas.
43 Šī aizsardzība nozīmē, ka lēmums, kas atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām, ir jāpieņem vismaz vienā no diviem minētās aizsardzības līmeņiem (spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 68. punkts).
44 No tā izriet – ja izsniegšanas dalībvalsts tiesībās kompetence izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi ir paredzēta iestādei, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā šajā dalībvalstī, tomēr nav tiesnesis vai tiesa, tādam valsts tiesas nolēmumam kā valsts lēmums par apcietinājuma piemērošanu, uz kuru ir balstīts Eiropas apcietināšanas orderis, savukārt ir jāatbilst minētajām prasībām (spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 69. punkts).
45 Šo prasību izpilde tādējādi ļauj garantēt izpildes tiesu iestādei, ka lēmuma izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi kriminālvajāšanas veikšanas nolūkā pamatā ir bijusi valsts procedūra, uz ko ir attiecināma pārbaude tiesā, un ka personai, attiecībā uz kuru ir pieņemts minētais valsts lēmums par apcietinājuma piemērošanu, ir bijušas visas garantijas saistībā ar šāda veida lēmumu pieņemšanu, tostarp garantijas, kas izriet no Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktā minētajām pamattiesībām un tiesību pamatprincipiem (spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 70. punkts).
46 Turklāt, ja izsniegšanas dalībvalsts tiesībās kompetence izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi ir paredzēta iestādei, kas, lai gan ir iesaistīta tiesvedības īstenošanā krimināllietās šajā dalībvalstī, tomēr pati nav tiesu iestāde, minētajā dalībvalstī ir jāpastāv iespējai pārsūdzēt tiesā lēmumu izsniegt šādu apcietināšanas orderi, tai skaitā par šāda lēmuma samērīgumu, kura pilnībā atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām (spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 75. punkts).
47 Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 61. punktā, no šīs Tiesas judikatūras izriet, ka personai, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis kriminālvajāšanas veikšanai, pirms šīs personas nodošanas izsniegšanas dalībvalstij ir jābūt tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā vismaz vienā no diviem minētajā judikatūrā prasītajiem aizsardzības līmeņiem.
48 Tādējādi šāda aizsardzība nozīmē, ka ir jābūt iespējai īstenot tiesas kontroli vai nu attiecībā uz Eiropas apcietināšanas orderi, vai attiecībā uz tiesas nolēmumu, uz kuru šis orderis ir balstīts, pirms minētā ordera izpildes.
49 Ar šo prasību Pamatlēmuma 2002/584 ieviestajā sistēmā – kas, kā atgādināts šā sprieduma 35. punktā, ir balstīta uz dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos – ir ļauts sniegt garantijas izpildes tiesu iestādei, ka Eiropas apcietināšanas orderis, kura izpilde tai tiek lūgta, ir ticis izdots pēc tādas valsts procedūras piemērošanas, kura ir pakļauta pārbaudei tiesā un kuras ietvaros pieprasītā persona ir varējusi izmantot visas garantijas, kas ir raksturīgas šī veida lēmumu pieņemšanai, it īpaši garantijas, kas izriet no Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktā minētajām pamattiesībām un tiesību pamatprincipiem, kā tas minēts šā sprieduma 45. punktā.
50 Šos apsvērumus nekādi neatspēko atziņa, kas izriet no 2019. gada 12. decembra spriedumiem Parquet général du Grand de Grand‑Duché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori) (C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, EU:C:2019:1077) un Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra) (C‑625/19 PPU, EU:C:2019:1078), kuri tika minēti tiesas sēdē Tiesā.
51 Pirmā minētā sprieduma 70. un 71. punktā Tiesa nosprieda, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībai atbilst tādi izsniegšanas dalībvalsts tiesību sistēmā esošie procesuālie noteikumi, atbilstoši kuriem prokuratūras lēmuma izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi samērīgums var pirms vai pēc pieprasītās personas faktiskās nodošanas (vai pat gandrīz kopā ar tā izsniegšanu) tikt pārbaudīts tiesā, un katrā ziņā to var izdarīt pēc šī ordera izsniegšanas. Lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, kā izriet no minētā sprieduma 68. un 69. punkta, šāds konstatējums izrietēja no procesuālo normu kopuma, kas nodrošina tiesas iesaistīšanos kopš brīža, kad attiecībā uz pieprasīto personu ir izsniegts valsts apcietināšanas orderis, tātad pirms šīs personas nodošanas.
52 Tāpat lietā, kurā tika pasludināts 2019. gada 12. decembra spriedums Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra) (C‑625/19 PPU, EU:C:2019:1078), prokurora izdotais Eiropas apcietināšanas orderis bija balstīts uz tiesas nolēmumu par pirmstiesas apcietinājumu.
53 Tādējādi, kā ģenerāladvokāts ir uzsvēris secinājumu 69. un 72. punktā, šā sprieduma 50. punktā minētajos spriedumos Tiesa ir ņēmusi vērā faktu, ka nosacījumi, ar kādiem prokuratūra ir izsniegusi Eiropas apcietināšanas orderi, var tikt pārbaudīti tiesā pirms pieprasītās personas nodošanas, ciktāl minētajās lietās, kurās ir taisīti šie spriedumi, aplūkotajos valsts tiesību aktos Eiropas apcietināšanas orderis bija balstīts uz valsts apcietināšanas orderi, ko ir izdevusi tiesa, kura turklāt pārbauda, vai ir ievēroti nepieciešamie Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumi, tostarp šī ordera samērīgums.
54 Atšķirībā no lietām, kurās pasludināti šie abi spriedumi, šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Bulgārijas tiesībās ir paredzēta tikai prokurora lēmuma izdot Eiropas apcietināšanas orderi a posteriori pārbaude tiesā, jo šāda pārbaude var notikt tikai pēc pieprasītās personas nodošanas.
55 [Ar labojumiem, kas izdarīti ar 2021. gada 13. aprīļa rīkojumu] Savukārt attiecībā uz apstākli, ko rakstveida atbildē uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem ir uzsvērusi Bulgārijas valdība, kura precizē, ka Eiropas apcietināšanas ordera izpildes rezultātā pēc pieprasītās personas nodošanas šī persona nekavējoties tiks nodota tiesai, kas izvērtēs nepieciešamību tai piemērot ar brīvības atņemšanu vai ierobežošanu saistītu drošības līdzekli, kā arī pārbaudīs šī ordera samērīgumu –, nav iespējams nodrošināt Bulgārijas procesuālās sistēmas atbilstību prasībām, kuras izriet no Pamatlēmuma 2002/584.
56 [Ar labojumiem, kas izdarīti ar 2021. gada 13. aprīļa rīkojumu] Jāprecizē, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 33. un 34. punktā, ka 2021. gada 13. janvāra spriedumā MM (C-414/20 PPU, EU:C:2021:4) Tiesa nav tieši izteikusies par to, vai Bulgārijas procedūra saistībā ar prokuratūras izsniegtu Eiropas apcietināšanas orderi kriminālprocesa pirmstiesas stadijā atbilst prasībām, kas raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, bet gan tikai nospriedusi, ka tad, ja izsniegšanas dalībvalsts tiesībās nav atsevišķa tiesību aizsardzības līdzekļa, Savienības tiesībās šīs dalībvalsts tiesai ir piešķirta kompetence veikt papildu pārbaudi par Eiropas apcietināšanas ordera spēkā esamību. Tomēr no šī sprieduma nevar secināt, ka Tiesa būtu nospriedusi, ka šādas a posteriori iespējas veikt pārbaudi tiesā esamība atbilst prasībām, kuras ir raksturīgas pieprasītās personas tiesību efektīvai aizsardzībai tiesā.
57 Līdz ar to – ja tiesas kontrole par prokurora lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi tiek veikta tikai pēc pieprasītās personas nodošanas, tas neatbilst izsniegšanas dalībvalsts pienākumam īstenot procesuālos noteikumus, kas ļautu kompetentajai tiesai pirms šīs nodošanas veikt valsts apcietināšanas ordera vai prokurora izdota tāda paša spēka “tiesas nolēmuma”, vai arī Eiropas apcietināšanas ordera tiesiskuma pārbaudi.
58 Protams, īstenojot Pamatlēmumu 2002/584, dalībvalstis atbilstoši savai procesuālajai autonomijai saglabā iespēju pieņemt noteikumus, kas dažādās dalībvalstīs var izrādīties atšķirīgi. Tomēr tām ir jānodrošina, lai ar šiem noteikumiem netiktu pārkāptas no šī pamatlēmuma izrietošās prasības, it īpaši attiecībā uz to pamatā esošo Hartas 47. pantā garantēto tiesību aizsardzību tiesā.
59 Līdz ar to Pamatlēmuma 2002/584 mērķis, kas, ieviešot jaunu, vienkāršotu un efektīvāku notiesāto vai par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aizdomās turēto personu nodošanas sistēmu, ir vērsts uz to, lai atvieglotu un paātrinātu tiesu iestāžu sadarbību starp izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādēm un Eiropas apcietināšanas ordera izpildes dalībvalsts tiesu iestādēm, var tikt sasniegts, tikai ievērojot tiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie nostiprināti LES 6. pantā un atspoguļoti Hartā, un tas ir pienākums, kurš turklāt attiecas uz visām dalībvalstīm, tostarp gan uz izsniegšanas dalībvalsti, gan uz izpildes dalībvalsti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. februāris, TC, C‑492/18 PPU, EU:C:2019:108, 41. un 54. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
60 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāsniedz šāda atbilde: Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunkts, lasot to Hartas 47. panta un Tiesas judikatūras gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības, kuras ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, kas ir jānodrošina personai, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis kriminālvajāšanas veikšanai, nav izpildītas, ja gan Eiropas apcietināšanas orderi, gan tiesas lēmumu, uz kuru tas ir balstīts, ir izdevusi prokuratūra, kas var tikt uzskatīta par “izsniegšanas tiesu iestādi” šī pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, bet, pirms izpildes dalībvalsts ir nodevusi pieprasīto personu, šie lēmumi nav pakļauti tiesas kontrolei izsniegšanas dalībvalstī.
Par tiesāšanās izdevumiem
61 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), 8. panta 1. punkta c) apakšpunkts, lasot to Hartas 47. panta un Tiesas judikatūras gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības, kuras ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, kas ir jānodrošina personai, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis kriminālvajāšanas veikšanai, nav izpildītas, ja gan Eiropas apcietināšanas orderi, gan tiesas lēmumu, uz kuru tas ir balstīts, ir izdevusi prokuratūra, kas var tikt uzskatīta par “izsniegšanas tiesu iestādi” šī pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, bet, pirms izpildes dalībvalsts ir nodevusi pieprasīto personu, šie lēmumi nav pakļauti tiesas kontrolei izsniegšanas dalībvalstī.
[Paraksti]