VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
2020. gada 8. jūlijā (*)
Ekonomikas un monetārā politika – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Regulas (ES) Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkts – Administratīvs naudas sods, kuru ECB uzliek kredītiestādei par Regulas (ES) Nr. 575/2013 77. panta a) punkta pārkāpumu – Kārtība attiecībā uz publicēšanu ECB interneta vietnē – Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkts un Regulas (ES) Nr. 468/2014 132. panta 1. punkts
Lietā T‑203/18
VQ, ko pārstāv G. Cahill, barrister,
prasītāja,
pret
Eiropas Centrālo banku (ECB), ko pārstāv E. Koupepidou, E. Yoo un M. Puidokas, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv I. Gurov un J. Bauerschmidt, pārstāvji,
un
Eiropas Komisija, ko pārstāv L. Armati, A. Steiblytė, K.‑P. Wojcik un A. Nijenhuis, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt ECB 2018. gada 14. marta Lēmumu ECB‑SSM‑2018‑ESSAB‑4, SNC‑2016‑0026, kurš pieņemts, pamatojoties uz Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko ECB uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), 18. panta 1. punktu, jo, pirmkārt, ar to prasītājai ir uzlikts administratīvs naudas sods 1 600 000 EUR apmērā un, otrkārt, ir nolemts, ka šis sods tiek publicēts ECB interneta vietnē bez prasītājas nosaukuma anonimizācijas,
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši V. Tomljenoviča [V. Tomljenović], F. Šalīns [F. Schalin], P. Škvaržilova‑Pelzla [P. Škvařilová‑Pelzl] un I. Nemms [I. Nõmm] (referents),
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja VQ ir kredītiestāde, kas, ņemot vērā tās nozīmi, ir pakļauta Eiropas Centrālās bankas (ECB) prudenciālajai uzraudzībai.
2 2016. gada 27. decembrī ECB izmeklēšanas nodaļa saskaņā ar ECB Regulas (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (VUM pamatregula) (OV 2014, L 141, 1. lpp.), 126. panta 1. un 2. punktu nosūtīja prasītājai paziņojumu par iebildumiem. Prasītājai tika pārmests, ka tā laikposmā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 7. novembrim ir veikusi savu akciju atpirkšanas darījumus, nelūdzot kompetentās iestādes iepriekšēju atļauju, tādējādi pārkāpjot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp., un labojumi – OV 2013, L 208, 68. lpp., un OV 2013, L 321, 6. lpp.), 77. panta a) punktu. Atbilstoši Regulas Nr. 575/2013, kura stājās spēkā 2013. gada 28. jūnijā, 521. panta 1. un 2. punktam šī tiesību norma kļuva piemērojama tikai no 2014. gada 1. janvāra.
3 2017. gada 10. februārī prasītāja iesniedza savus rakstveida apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem.
4 2017. gada 29. jūnijā ECB nosūtīja prasītajai lēmuma projektu, lai ļautu tai iesniegt savus rakstveida apsvērumus par plānoto administratīvā naudas soda summu 1 600 000 EUR apmērā.
5 2017. gada 17. un 18. jūlijā prasītāja iesniedza savus rakstveida apsvērumus par šo lēmuma projektu.
6 2017. gada 23. novembrī ECB, pamatojoties uz Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), 18. panta 1. punktu, pieņēma lēmumu, ar kuru tā, pirmkārt, atzina, ka prasītāja, no 2014. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 7. novembrim veicot savu akciju atpirkšanu, ir izdarījusi pārkāpumu, kas izpaužas kā Regulas Nr. 575/2013 77. panta a) punktā ietvertā pienākuma saņemt kompetentās iestādes iepriekšēju atļauju savu pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentu atpirkšanai, otrkārt, tai uzlika administratīvu naudas sodu 1 600 000 EUR apmērā un, treškārt, nolēma publicēt šo administratīvo naudas sodu savā interneta vietnē, neveicot prasītājas nosaukuma anonimizāciju.
7 2017. gada 22. decembrī prasītāja lūdza pārskatīt šo lēmumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 24. panta 1., 5. un 6. punktu, skatītu kopsakarā ar ECB Lēmuma 2014/360/ES (2014. gada 14. aprīlis) par Administratīvās pārskatīšanas padomes izveidošanu un tās darbības noteikumiem (OV 2014, L 175, 47. lpp.) 7. pantu. Administratīvās pārskatīšanas padomes sēde notika 2018. gada 25. janvārī.
8 2018. gada 21. februārī Administratīvā pārskatīšanas padome sniedza atzinumu par ECB lēmuma tiesiskumu.
9 2018. gada 14. martā ECB pieņēma lēmumu ECB‑SSM‑2018‑ESSAB‑4, SNC‑2016‑0026 saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punktu, ar kuru atbilstoši šīs pašas regulas 24. panta 7. punktam tika atcelts un aizstāts 2017. gada 23. novembra lēmums, vienlaikus tā saturu saglabājot identisku (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
10 Pirmkārt, ECB konstatēja prasītājas pārkāpjošu rīcību. Tā atgādināja, ka kopš Regulas Nr. 575/2013 stāšanās spēkā 2014. gada 1. janvārī no šīs regulas 77. panta a) punkta, kā arī no Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 241/2014 (2014. gada 7. janvāris), ar kuru Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 575/2013 papildina saistībā ar regulatīvajiem tehniskajiem standartiem, kas attiecas uz iestāžu pašu kapitāla prasībām (OV 2014, L 74, 8. lpp.), 29. panta 1. punkta un 31. panta 1. punkta izriet, ka kredītiestādei, kas vēlas atpirkt pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentus, ir jāsaņem iepriekšēja kompetentās iestādes atļauja. Tā atgādināja, ka kopš 2014. gada 4. novembra tā ir kompetentā iestāde šīs regulas izpratnē – pirms tam šo funkciju attiecībā uz prasītāju īstenoja Banco de España (Spānijas Banka).
11 ECB norādīja, ka prasītāja bija atpirkusi savas akcijas, pirms tam nepieprasot atļauju no kompetentās iestādes Regulas Nr. 575/2013 izpratnē. Tā atgādināja, ka 2016. gada 16. martā prasītāja bija lūgusi kopējo uzraudzības komandu sniegt skaidrojumu par jautājumu, vai Regulas Nr. 575/2013 77. pants ir piemērojams darījumiem ar savām akcijām, uz ko minētā komanda 2016. gada 23. martā atbildēja apstiprinoši. Tā uzsvēra, ka prasītāja laikposmā no 2016. gada 24. marta līdz 7. novembrim tomēr bez atļaujas ir turpinājusi savu akciju atpirkšanu.
12 ECB no tā secināja, ka prasītāja laikposmā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 7. novembrim nav ievērojusi Regulas Nr. 575/2013 77. panta a) punktu, lasot to kopsakarā ar Deleģētās regulas Nr. 241/2014 29. panta 1. punktu un 31. panta 1. punktu, un ka šis pārkāpums tika izdarīts vismaz aiz neuzmanības no 2014. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 23. martam un ar nodomu no 2016. gada 24. marta līdz 7. novembrim.
13 Otrkārt, ECB sakarā ar tās pārkāpjošo rīcību prasītājai uzlika administratīvo naudas sodu 1 600 000 EUR apmērā. Tā uzsvēra, ka tai atbilstoši Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punktam ir tiesības piemērot administratīvu naudas sodu tādas no atbilstošajiem Savienības tiesību aktiem izrietošas prasības pārkāpuma gadījumā, par ko kompetentās iestādes ir tiesīgas uzlikt administratīvus naudas sodus saskaņā ar atbilstošajām Savienības tiesību normām. Tā atgādināja, ka atbilstoši šīs pašas regulas 18. panta 3. punktam piemērotajām sankcijām ir jābūt “iedarbīgām, samērīgām un atturošām”.
14 Kā atbildību mīkstinošus apstākļus ECB ņēma vērā faktu, ka prasītāja pati bija informējusi kopējo uzraudzības komandu par rīcību, kas veido pārkāpumu, un ka pēc 2016. gada 7. novembra tā ir izpildījusi savus pienākumus, kuri izriet no Regulas Nr. 575/2013 77. panta a) punkta. Tā arī ņēma vērā, ka pārkāpuma laikposmā prasītāja savos pārskatos par pašu kapitāla prasībām pareizi atskaitīja tās atpirktās akcijas.
15 Tā uzskatīja, ka administratīvs naudas sods 1 600 000 EUR apmērā, kas atbilst 0,03 % no prasītājas gada apgrozījuma, ir samērīgs sods.
16 Treškārt, ECB nolēma publicēt uzlikto administratīvo naudas sodu savā interneta vietnē, neanonimizējot prasītājas nosaukumu. Tā būtībā atgādināja, ka gan no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kredītiestāžu darbības sākšanu un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.), 38. apsvēruma, gan no Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkta izriet, ka principā administratīvie sodi ir jāpublicē to atturošas iedarbības nodrošināšanai. Tā uzskatīja, ka prasītāja nav pierādījusi, ka tā atbilst VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta nosacījumiem, kas ļauj anonimizētā veidā publicēt administratīvu naudas sodu.
17 2018. gada 15. martā prasītāja informēja ECB, ka tā plāno celt Vispārējā tiesā prasību atcelt tiesību aktu un pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu saistībā ar uzliktā soda publicēšanu.
18 2018. gada 20. martā ECB informēja prasītāju, ka tā plāno publicēt administratīvo naudas sodu laikā no trešdienas, 2018. gada 21. marta vakaram līdz ceturtdienas, 2018. gada 22. marta rītam.
19 2018. gada 22. marta rītā prasītāja informēja ECB par savu nodomu celt prasību atcelt apstrīdēto lēmumu un iesniegt pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu. Tajā pašā dienā ECB tai atļāva iesniegt minēto pieteikumu līdz 2018. gada 23. marta plkst. 12.00, ar nosacījumu, ka pretējā gadījumā tā 2018. gada 26. martā publicēs sodu savā interneta vietnē.
20 2018. gada 8. maijā prasītājai uzliktais naudas sods tika publicēts ECB interneta vietnē.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
21 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 23. martā, prasītāja cēla šo prasību. Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta tajā pašā datumā, prasītāja iesniedza pieteikumu par anonimitātes piešķiršanu.
22 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 26. martā, prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu saskaņā ar LESD 278. un 279. pantu, kurā tā primāri būtībā lūdza Vispārējās tiesas priekšsēdētājam apturēt apstrīdētā lēmuma 5. punkta par uzliktā administratīvā naudas soda publicēšanu izpildi un pakārtoti apturēt minētā 5. punkta izpildi, ciktāl tajā ir paredzēta šī soda publicēšana, neanonimizējot prasītājas nosaukumu.
23 Prasītājas pieteikums tika noraidīts ar 2018. gada 3. maija rīkojumu VQ/ECB (T‑203/18 R, nav publicēts, EU:T:2018:261), un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.
24 Ar 2018. gada 8. jūnija lēmumu otrās palātas (agrākajā sastāvā) priekšsēdētājs apmierināja prasītājas iesniegto lūgumu par anonimitāti.
25 Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2018. gada 15. jūnijā un 9. jūlijā, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties lietā ECB prasījumu atbalstam. Ar 2018. gada 27. jūlija un 17. augusta lēmumiem Vispārējās tiesas otrās palātas (agrākajā sastāvā) priekšsēdētājs atļāva Padomei un Komisijai iestāties lietā ECB prasījumu atbalstam.
26 Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa tās Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja ECB atbildēt uz vienu jautājumu un pārējos lietas dalībniekus paust savu viedokli. Šis lūgums tika izpildīts noteiktajā termiņā.
27 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kurš darbojas otrās palātas sastāvā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
28 Pēc Vispārējās tiesas otrās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.
29 Lietas dalībnieki noteiktajā termiņā neiesniedza pieteikumu, lai tie tiktu uzklausīti tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai saskaņā ar Reglamenta 106. pantu.
30 Vispārējā tiesa (otrā palāta paplašinātā sastāvā), piemērojot Reglamenta 106. panta 3. punktu, nolēma izskatīt prasību bez tiesvedības mutvārdu daļas.
31 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pamatojoties uz LESD 277. pantu, atzīt, ka Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkts ir prettiesisks, un tāpēc atcelt minēto lēmumu;
– piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
32 ECB un Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
33 Padome būtībā lūdz Vispārējo tiesu prasītājas izvirzīto iebildi par Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkta prettiesiskumu noraidīt kā acīmredzami nepamatotu.
Juridiskais pamatojums
34 Vispirms ir jānorāda, ka prasītāja ar otro prasījumu lūdz Vispārējo tiesu atbilstoši LESD 277. pantam atzīt, ka Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkts ir prettiesisks, un līdz ar to atcelt apstrīdēto lēmumu.
35 Šī prasība ir jāsaprot tādējādi, ka ar to netieši tiek lūgts konstatēt Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkta prettiesiskumu. Tātad iebilde par prettiesiskumu, ko prasītāja ir izvirzījusi saskaņā ar LESD 277. pantu, ir jāizvērtē, vienīgi izskatot prasītājas prasījumu par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
36 Prasības pamatojumam prasītāja izvirza trīs pamatus, pirmkārt, par Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 49. panta 1. punkta, kā arī samērīguma principa pārkāpumu, otrkārt, VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta pārkāpumu un, treškārt, būtībā par LESD 263. panta sestās daļas un Hartas 47. panta pārkāpumu. Šajā trešajā pamatā prasītāja atsaucas arī uz Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkta prettiesiskumu saistībā ar iebildumu, ar ko būtībā tiek apgalvots, ka apstrīdētajam lēmumam nav juridiska pamata.
Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkta un Hartas 49. panta 1. punkta, kā arī samērīguma principa pārkāpumu
37 Pirmajā pamatā prasītāja būtībā izvirza divus iebildumus, no kuriem pirmais attiecas uz Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkta un Hartas 49. panta 1. punkta pārkāpumu, bet otrais – uz samērīguma principa pārkāpumu.
Par pirmo iebildumu – Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkta un Hartas 49. panta 1. punkta pārkāpumu
38 Apstrīdētajā lēmumā ECB attiecībā uz prasītāju ir konstatējusi Regulas Nr. 575/2013 77. panta a) punkta pārkāpumu, kas izpaužas kā atsevišķu pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentu atpirkšana bez kompetentās iestādes iepriekšējas atļaujas, par kuru tā ir uzlikusi administratīvu sodu saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punktu.
39 Prasītāja būtībā apgalvo, ka tai nebija jāievēro Regulas Nr. 575/2013 77. panta a) punkts, jo nebija piemērojamas visas šīs pašas regulas 78. panta 1. punktā paredzētās pašu kapitāla prasības. Prasītāja no tā secina, ka, tā kā Direktīvā 2013/36, uz kuru ir atsauce Regulas Nr. 575/2013 78. panta 1. punktā, paredzētā prasība, ka tai ir jābūt kapitāla rezervēm, Spānijā ir piemērojama tikai kopš 2016. gada 1. janvāra, tā nevarēja izdarīt Regulas Nr. 575/2013 77. panta a) punkta pārkāpumu pirms šā datuma. No tā būtībā izrietot, ka ECB, uzliekot tai administratīvu naudas sodu par šo rīcību, esot pamatojusies uz vēl nepiemērojamām Direktīvas 2013/36 normām un neesot ievērojusi gan Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punktu, gan likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principu, kas ir garantēts Hartas 49. panta 1. punktā.
40 ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentus.
41 Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punktu, “lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus, gadījumos, kad kredītiestādes, finanšu pārvaldītājsabiedrības vai jauktas finanšu pārvaldītājsabiedrības ar nolūku vai nolaidības dēļ pārkāpj attiecīgo tieši piemērojamo Savienības tiesību aktu prasības, saistībā ar kurām saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem kompetentajām iestādēm dod iespēju piemērot administratīvos naudas sodus, ECB var piemērot administratīvos naudas sodus”.
42 No tā izriet, ka, lai ECB varētu uzlikt administratīvu naudas sodu, ir jābūt izpildītiem diviem kumulatīviem nosacījumiem. Pirmais nosacījums ir saistīts ar pārkāpuma cēloni, kuram ir jāskar attiecīgais tieši piemērojamo Savienības tiesību akts. Otrais nosacījums ir saistīts ar to, ka kompetentajām iestādēm ir jābūt tiesībām par šo pārkāpumu piemērot administratīvu naudas sodu saskaņā ar attiecīgajām Savienības tiesību normām.
43 Šajā pamatā prasītāja, pamatojoties uz iepriekš 39. punktā izklāstīto argumentāciju, vienīgi apstrīd, ka Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkta pirmais nosacījums ir izpildīts.
44 Šāda argumentācija nevar tikt atbalstīta.
45 Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka prasītāja laikposmā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 7. novembrim atpirka savas akcijas, kas klasificētas kā tās pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumenti, iepriekš nelūdzot kompetentās iestādes, proti, Spānijas Bankas, un pēc tam – no 2014. gada 4. novembra – ECB atļauju.
46 Saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 77. pantu “Pašu kapitāla samazināšanas nosacījumi” ir paredzēts:
“1. Iestādei ir vajadzīga kompetentās iestādes iepriekšēja atļauja, lai veiktu kādu no vai abas šādas darbības:
a) samazinātu, dzēstu vai atpirktu pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentus, ko iestāde emitējusi saskaņā ar spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem;
b) atsauktu, dzēstu, atmaksātu vai atpirktu pirmā līmeņa papildu kapitāla vai attiecīgā gadījumā otrā līmeņa kapitāla instrumentus pirms to līgumā noteiktā termiņa.”
47 Tādējādi Regulas Nr. 575/2013 77. pants ir tieši piemērojama Savienības tiesību norma, kurā kredītiestādēm ir noteikts pienākums saņemt iepriekšēju atļauju no kompetentās iestādes pirms, tostarp pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentu atsaukšanas vai atpirkšanas.
48 Turklāt Regulas Nr. 575/2013 77. panta formulējums ir viennozīmīgs – tajā kredītiestādēm ir noteikts pienākums lūgt kompetentās iestādes iepriekšēju atļauju, un šis pienākums ir atkarīgs tikai no šīs pašas tiesību normas a) un b) punktā paredzēto gadījumu rašanās, nevis no citu Savienības tiesību aktu noteikumu piemērošanas.
49 Šo secinājumu neatspēko prasītājas argumentācija par to, ka kompetentā iestāde nevarēja īstenot savu kontroli, pamatojoties uz Regulas Nr. 575/2013 78. pantu.
50 Protams, ir taisnība, ka Regulas Nr. 575/2013 77. panta mērķis ir ļaut kompetentajai iestādei veikt uzdevumu, kas tai ir uzticēts šīs pašas regulas 78. pantā, proti, kontrolēt iestādes pašu kapitāla plānotā samazinājuma ietekmi uz tās pašu kapitāla minimālo prasību ievērošanu. Tomēr – pretēji prasītājas apgalvotājam – kompetentā iestāde varēja veikt šādu kontroli attiecībā uz prasītāju, vēl pirms kļuva piemērojami Direktīvas 2013/36 noteikumi par kapitāla rezervēm.
51 Saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 78. panta “Uzraudzības iestādes atļauja samazināt pašu kapitālu” 1. punkta b) apakšpunktu:
“1. Kompetentā iestāde sniedz atļauju iestādei samazināt, atpirkt, atsaukt vai dzēst pirmā līmeņa pamata kapitāla, pirmā līmeņa papildu kapitāla vai otrā līmeņa kapitāla instrumentus, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:
[..]
b) iestāde ir kompetentajai iestādei pārliecinoši pierādījusi, ka iestādes pašu kapitāls pēc minētās darbības veikšanas pārsniegtu šīs regulas 92. panta 1. punktā noteiktās prasības un apvienoto rezervju prasību kā tā definēta Direktīvas 2013/36/ES 128. panta 6. punktā, tādā mērā, ko kompetentā iestāde uzskata par nepieciešamu, pamatojoties uz Direktīvas 2013/36/ES 104. panta 3. punktu.”
52 Līdz ar to kredītiestādes paredzētās pašu kapitāla samazināšanas ietekmes novērtējums tiek veikts, ņemot vērā minimālo pašu kapitāla līmeni, kāds ir jāsaglabā kredītiestādei, pamatojoties ne tikai uz Direktīvu 2013/36, bet arī uz Regulu Nr. 575/2013.
53 Tādējādi, tā kā Regulas Nr. 575/2013 92. panta 1. punktā minētās pašu kapitāla prasības bija spēkā no šīs regulas piemērošanas brīža, kompetentā iestāde varēja pārbaudīt prasītājas akciju atpirkšanas ietekmi uz tās pašu kapitāla minimālo prasību ievērošanu, kas izriet no šīs tiesību normas.
54 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka ECB nav pārkāpusi Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punktu un Hartas 49. panta 1. punktā paredzēto likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principu.
Par iebildumu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu
– Par iebilduma pieņemamību
55 ECB uzskata, ka iebildums par samērīguma principa pārkāpumu ir jānoraida kā nepieņemams, jo tas pirmo reizi tika izvirzīts replikas stadijā.
56 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 84. panta 1. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem un faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr pamats, kas papildina iepriekš prasības pieteikumā tieši vai netieši norādītu pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir jāatzīst par pieņemamu. Lai jaunu argumentu varētu uzskatīt par iepriekš izvirzīta pamata vai iebilduma papildinājumu, tam ir jābūt pietiekami ciešai saiknei ar prasības pieteikumā sākotnēji izvirzītajiem pamatiem vai iebildumiem, lai varētu uzskatīt, ka tas izriet no dabiskas diskusijas attīstības tiesvedībā (skat. spriedumu, 2017. gada 20. novembris, Petrov u.c./Parlaments, T‑452/15, EU:T:2017:822, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Replikas rakstā prasītāja apgalvo, ka ECB, tai uzliekot administratīvu naudas sodu, ir pārkāpusi samērīguma principu, ņemot vērā, pirmkārt, šaubas par Regulas Nr. 575/2013 77. panta a) punkta piemērojamību, tās labticību, tās rīcības pārskatāmību, tās pašu kapitāla prasību ievērošanu un pašreizējo savu akciju atpirkšanas praksi Spānijā un, otrkārt, citu mazāk ierobežojošu līdzekļu esamību.
58 Ir jānorāda, ka prasības pieteikuma 48. punktā prasītāja, pirmkārt, uzsvēra faktu, ka ECB rīcībā bija virkne līdzekļu, otrkārt, it īpaši 49., 59. un 60. punktā tā apgalvoja, ka pastāv šaubas par Regulas Nr. 575/2013 77. panta a) punkta un 78. panta precīzo tvērumu un ka nav sniegts neviens paskaidrojums par veidu, kādā šīs tiesību normas būtu jāinterpretē, un, treškārt, 64. punktā tā apgalvoja, ka, tā kā runa ir par administratīva naudas soda uzlikšanu, ECB nevarēja attiecībā uz prasītāju izmantot tai nelabvēlīgu interpretāciju.
59 Tādējādi, lai gan prasības pieteikumā prasītāja nav tieši pamatojusies uz samērīguma principa pārkāpumu saistībā ar soda uzlikšanu tai, tās argumentācija būtībā jau ietvēra šādu kritiku. Līdz ar to replikā ietvertais iebildums par samērīguma principa pārkāpumu ir jāuzskata par prasības pieteikumā ietverta iebilduma papildinājumu šā sprieduma 56. punktā minētās judikatūras izpratnē.
60 Ņemot vērā iepriekš minēto, šis iebildums līdz ar to ir pieņemams.
– Par iebilduma būtību
61 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai samērīguma princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti būtu piemēroti ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un tie nepārsniegtu mērķu sasniegšanai vajadzīgo, turklāt, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem atbilstošiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2016. gada 4. maijs, Philip Morris Brands u.c., C‑547/14, EU:C:2016:325, 165. punkts un tajā minētā judikatūra).
62 Šajā ziņā ir taisnība, ka, piemērojot Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punktu, ECB “var” uzlikt administratīvus naudas sodus un ka tādējādi tai nav pienākuma to darīt. Līdz ar to ECB – lai ievērotu šīs pašas regulas 18. panta 3. punktu, kurā ir noteikts, ka piemērotie sodi ir “samērīgi”, – ir jāievēro samērīguma princips, ne tikai nosakot soda apmēru, bet arī lemjot, vai izdarītais pārkāpums pamato soda uzlikšanu.
63 Tomēr ir jākonstatē, ka ECB izvēle prasītājai piemērot administratīvu naudas sodu nav nesamērīga, kā to apgalvo prasītāja.
64 Pirmkārt, šā sprieduma 46.–54. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ir jāuzskata, ka prasītājas pienākumu apjoms varēja tikt skaidri izsecināts no Regulas Nr. 575/2013 77. panta a) punkta formulējuma. Līdz ar to nebija pamatotu šaubu par tiesību aktu interpretāciju, kuras ECB uzlikto administratīvo naudas sodu varētu padarīt nesamērīgu salīdzinājumā ar prasītājas izdarīto pārkāpumu.
65 Otrkārt, šo secinājumu apstiprina apstāklis, ka prasītāja turpināja savu pārkāpjošo rīcību pēc tam, kad 2016. gada 23. martā kopējā uzraudzības komanda viņu bija informējusi par to, kāds ir tās pienākumu apjoms, pamatojoties uz Regulas Nr. 575/2013 77. panta a) punktu, – tas lika ECB secināt, ka pārkāpums, sākot no šā datuma, vairs netika īstenots aiz neuzmanības, bet ar nodomu.
66 Turklāt ECB savos procesuālajos rakstos pamatoti norāda, ka prasītājas norādītajām alternatīvām administratīvā naudas soda noteikšanai – tādām kā no Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 2. punkta izrietošo ECB pilnvaru īstenošana – šajā iebildumā nav nozīmes, jo tās nevar tikt uzskatītas par piemērotiem pasākumiem šā sprieduma 61. punktā minētās judikatūras izpratnē. Proti, mērķis, kādam šīs pilnvaras ir deleģētas ECB, ir ļaut tai nodrošināt, ka kredītiestādes ievēro prudenciālās prasības, nevis sodīt minētās iestādes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, Crédit mutuel Arkéa/ECB, T‑712/15, EU:T:2017:900, 212. punkts).
67 Līdz ar to ECB, šajā gadījumā nolemjot prasītājai uzlikt administratīvu naudas sodu, nav pārkāpusi samērīguma principu.
68 Ņemot vērā iepriekš minēto, otrais iebildums un līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu – VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta pārkāpumu
69 Apstrīdētajā lēmumā ECB uzskatīja, ka tai bez anonimizācijas ir jāpublicē administratīvie sodi, ko tā piemēro, ja vien nav izpildīti VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta pirmās daļas a) vai b) apakšpunkta nosacījumi. Tā norādīja, ka prasītāja nav pierādījusi, ka kaitējums, ko tai varētu radīt tās nosaukuma publicēšana saistībā ar tai uzlikto sodu, būtu lielāks nekā ar šāda veida publicēšanu nesaraujami saistītais kaitējums.
70 Prasītāja apgalvo, ka ECB, nolemjot publicēt uzlikto naudas sodu, neanonimizējot tās nosaukumu, ir pārkāpusi VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu, jo tā ir kļūdaini secinājusi, ka šāda publicēšana tai nerada nesamērīgu kaitējumu.
71 ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentus.
72 Atbilstoši Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punktam “ECB publicē visus sodus, kas minēti 1. punktā, neatkarīgi no tā, vai par tiem ir iesniegta vai nav iesniegta pārsūdzība, attiecīgajos Savienības tiesību aktos noteiktajos gadījumos un ievērojot šajos tiesību aktos izklāstītos nosacījumus”.
73 VUM pamatregulas 132. panta 1. punktā ir noteikts:
“1. ECB pēc tam, kad lēmums paziņots attiecīgajai uzraudzītajai iestādei, bez liekas kavēšanās savā interneta vietnē publicē ikvienu lēmumu, ar ko uzraudzītajai iestādei iesaistītā dalībvalstī uzlikts 120. pantā definētais administratīvais sods, t. sk. informāciju par pārkāpuma veidu un būtību un attiecīgās uzraudzītās iestādes nosaukumu, ja vien šāda veida publikācija:
[..]
b) neizraisa, ciktāl to iespējams konstatēt, nesamērīgu kaitējumu attiecīgajai uzraudzītajai iestādei.
Šādā gadījumā publikācijā par lēmumu par administratīvo sodu uzraudzītās iestādes nosaukumu nenorāda. Alternatīvi: ja paredzams, ka šādi apstākļi samērīgā laikposmā beigs pastāvēt, šajā punktā minēto publikāciju uz attiecīgo laiku var atlikt.”
74 Pirmkārt, strīds ir par nozīmi, kas jāpiešķir nosacījumam, saskaņā ar kuru, publicējot tās vienības identitāti, kurai ir uzlikta sankcija, tai ir jābūt radītam “nesamērīgam kaitējumam”, lai minētā publicēšana notiktu anonīmi, piemērojot VUM pamatregulas 132. panta 1. punktu.
75 Prasītājas ieskatā, šis nosacījums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nozīmē attiecīgās rīcības smaguma samērošanu ar publicēšanas sekām, ņemot vērā šādas publicēšanas represīvo raksturu un lai ievērotu attiecīgās vienības nevainīguma prezumpciju.
76 ECB, kuru atbalsta Komisija, būtībā apgalvo, ka pārkāpuma smagums nav atbilstošs apsvērums saistībā ar VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta piemērošanu.
77 Lai noteiktu VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta nozīmi, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, EU:C:2005:362, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
78 Papildus tam no pastāvīgās judikatūras izriet, ka īstenošanas regula – ja iespējams – ir jāinterpretē atbilstoši pamatā esošās regulas normām (spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Pie Optiek, C‑376/11, EU:C:2012:502, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, tā kā VUM pamatregula tika pieņemta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 33. panta 2. punktu, tā ir jāinterpretē, ņemot vērā šo regulu.
79 Pirmkārt, runājot par VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta gramatisko interpretāciju, no tā formulējuma izriet, ka tajā – neatsaucoties uz attiecīgā pārkāpuma smagumu – kā princips ir paredzēta ikviena tāda lēmuma publicēšana, ar kuru tiek uzlikts administratīvs naudas sods, un ka publicētajā informācijā ir attiecīgās uzraudzītās iestādes identitāte. Tādējādi lēmumi par administratīvajiem naudas sodiem tiek publicēti anonīmi vai to publicēšana var tikt aizkavēta tikai izņēmuma kārtā divās izsmeļoši uzskaitītās situācijās.
80 Turklāt VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā attiecīgā pārkāpuma smaguma pakāpe nav minēta kā apsvērums, kam varētu būt nozīme saistībā ar šā izņēmuma piemērošanu.
81 Tādējādi no VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta gramatiskās interpretācijas izriet, ka kredītiestādes izdarītā pārkāpuma smagums nav atbilstošs apsvērums, ja ECB ir jālemj par šīs pašas regulas 132. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā paredzētās atkāpes piemērošanu.
82 Otrkārt, ir jānorāda, ka šo secinājumu apstiprina Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkta formulējums, saskaņā ar kuru “ECB publicē visus sodus, kas minēti 1. punktā, neatkarīgi no tā, vai par tiem ir iesniegta vai nav iesniegta pārsūdzība”. No tā noteikti izriet, ka ikviens sods principā ir jāpublicē neatkarīgi no attiecīgā pārkāpuma smaguma.
83 Treškārt, šo secinājumu apstiprina arī Direktīvas 2013/36 ņemšana vērā.
84 Proti, tā kā Direktīvā 2013/36 ir noteikta par Regulas Nr. 575/2013 pārkāpumiem piemērojamo sodu sistēma, tā ir daļa no tiesiskā konteksta, kurā iekļaujas Regulas Nr. 1024/2013 18. pants, kā to apliecina šajā pantā izdarītās atsauces uz “attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem”.
85 Atbilstoši Direktīvas 2013/36 38. apsvērumam, “lai nodrošinātu administratīvo sodu atturošu ietekmi, tie parasti būtu jāpublicē, izņemot konkrētos, precīzi noteiktos apstākļos”. No tā izriet, ka likumdevējs ir vēlējies, lai principā ikviens sods tiktu publicēts, un tā mērķis ir nodrošināt minēto sodu atturošu iedarbību.
86 Turklāt ir jānorāda, ka Direktīvas 2013/36 68. pantā, kas attiecas uz kārtību, kādā kompetentās iestādes publicē administratīvos sodus, šajā ziņā ir izmantota VUM pamatregulas 132. panta 1. punktam analoga pieeja, jo pirmām kārtām ar šo tiesību normu ir ieviests arī visu piemēroto sodu publicēšanas princips, neatsaucoties uz attiecīgā nodarījuma smaguma pakāpi, un otrām kārtām izņēmumos no šā principa nav nekādas norādes uz smaguma pakāpi.
87 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka novērtējums par to, vai ir izpildīts VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā ietvertais nosacījums, ka publicēšanas bez attiecīgās vienības anonimizācijas radītais kaitējums ir “nesamērīgs”, ir jāveic, pamatojoties vienīgi uz novērtējumu par šādas anonimizācijas neesamības sekām attiecībā uz šīs vienības situāciju un neņemot vērā tai pārmestā pārkāpuma smagumu.
88 Šo secinājumu neatspēko tas, ka prasītāja ir uzsvērusi nepieciešamību interpretēt šo tiesību normu, ņemot vērā nevainīguma prezumpcijas principu.
89 Protams, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesību normas ir jāinterpretē, ievērojot pamattiesības, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pieder pie vispārējiem tiesību principiem, kuru aizsardzību nodrošina Tiesa, un kas šobrīd ir ierakstītas Hartā (skat. spriedumu, 2016. gada 25. maijs, Meroni, C‑559/14, EU:C:2016:349, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
90 Tomēr, ņemot vērā gan VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta, gan Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkta ļoti skaidro nozīmi, nav iespējams atkāpties no interpretācijas, kas izriet no šī sprieduma 79.–87. punkta. Proti, ja tas notiktu, Savienības atvasināto tiesību aktu atbilstīgas interpretācijas princips būtu pamats contra legem interpretācijai, bet tas nav pieļaujams (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 17. jūlijs, EEB/Komisija, T‑685/14, nav publicēts, EU:T:2015:560, 31. punkts un tajā minētā judikatūra). Attiecībā uz tiesību normu, kuras jēga ir skaidra un nepārprotama, vienīgi Vispārējai tiesai, ja tiek izvirzīta iebilde par prettiesiskumu LESD 277. panta nozīmē, ir jāpārbauda šīs tiesību normas atbilstība Līguma noteikumiem un Savienības tiesību vispārējiem principiem.
91 Lai gan prasītāja ir izvirzījusi iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punktu, tas tā nav tādēļ, ka šajā tiesību normā principā ir paredzēta administratīvo naudas sodu publicēšana neatkarīgi no pārkāpuma smaguma, bet gan trešajā pamatā vienīgi tādēļ, ka šajā tiesību normā ir paredzēta minēto sodu publicēšana, pirms ir beidzies termiņš prasības celšanai Vispārējā tiesā.
92 Otrkārt, ir jāpārbauda, vai ECB apstrīdētajā lēmumā ir pamatoti secinājusi, ka soda publicēšana bez anonimizēšanas prasītājai neradītu “nesamērīgu kaitējumu” VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta izpratnē.
93 Šajā ziņā vispirms ir jānoraida prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai esot jāveic pārbaude atbilstoši neierobežotai kompetencei attiecībā uz tai uzliktā soda publicēšanas samērīgumu.
94 Proti, pat pieņemot – kā to apgalvo prasītāja –, ka Vispārējai tiesai, pamatojoties uz LESD 261. pantu, ir neierobežota kompetence attiecībā uz sodiem, kurus ECB ir uzlikusi saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punktu, šīs neierobežotās kompetences apjoms atšķirībā no LESD 263. pantā paredzētās tiesiskuma pārbaudes būtu stingri ierobežots ar soda apmēra noteikšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).
95 Tātad Vispārējā tiesa var īstenot tiesiskuma pārbaudi vienīgi attiecībā uz to, vai ECB ir piemērojusi VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu.
96 Prasītāja uzskata, ka soda publicēšana ir nesamērīga, ņemot vērā tās seku nozīmīgumu, salīdzinājumā ar pārkāpuma zemo smaguma pakāpi un tā īso ilgumu. Šajā ziņā, pirmkārt, tā uzsver savu labticību, tās rīcības tirgū pārskatāmību un savu sadarbību administratīvā procesa laikā. Otrkārt, tā uzskata, ka administratīvā naudas soda apmērs pats par sevi ir pietiekams, lai nodrošinātu tā atturošo iedarbību. Treškārt, tā uzsver publicēšanas seku bardzību, kuras dēļ tiktu aizskarta tās reputācija, samazinot tās akciju tirgus vērtību. Atsaucoties uz Oksfordas Universitātes (Apvienotā Karaliste) pētījumu par reputācijas aizskārumu, ko izraisījuši atlasīti regulas īstenošanas pasākumi, rezultātiem, tā apgalvo, ka negatīvā ietekme uz reputāciju ir daudz lielāka nekā soda apmērs vai pat nav nekādi saistīta ar to. Līdz ar to būtu nesamērīgi publicēt sodu, kura apmērs veido tikai 0,03 % no apgrozījuma. Prasītāja turklāt atsaucas uz soda, ko ECB uzlikusi citai kredītiestādei, publicēšanas sekām attiecībā uz tās akciju vērtību.
97 Prasītājas argumentiem par apgalvoto tās izdarītā pārkāpuma zemo smaguma pakāpi šā sprieduma 74.–91. punktā izklāstīto iemeslu dēļ nav nozīmes, pārbaudot, vai ECB atteikums piemērot prasītājai VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu ir tiesisks.
98 Attiecībā uz prasītājas argumentiem par tai uzliktā soda publicēšanas sekām – no tiem izriet vienīgi tas, ka kredītiestādēm uzlikto administratīvo sodu publicēšana var negatīvi ietekmēt to reputāciju. Tomēr šā sprieduma 85. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ir jāuzskata, ka šajā gadījumā runa ir par apstākli, kuru likumdevējs ir ņēmis vērā vai pat vēlējies, pieņemot lēmumu, ka kredītiestādēm uzliktie sodi tiek principā publicēti, lai nodrošinātu, ka tie ir atturoši.
99 Tādējādi, lai ECB būtu pienākums piemērot VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu, sodu publicēšanas bez anonimizācijas sekām būtu jāpārsniedz sekas, kuras izriet no reputācijas aizskāruma, kas ir nesaraujami saistīts ar šo publicēšanu. Tomēr ir jākonstatē, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas pierādītu, ka tas tā būtu bijis šajā lietā.
100 Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu, ar ko būtībā tiek apgalvots, ka ir pārkāpta 263. panta sestā daļa un Hartas 47. pants
101 Prasītāja būtībā apgalvo, ka ECB, paredzot apstrīdētā lēmuma publicēšanu pirms LESD 263. panta sestajā daļā noteiktā prasības celšanas termiņa beigām, nav ievērojusi šo tiesību normu, kā arī Hartas 47. pantu. Tā šajā ziņā izvirza divus iebildumus. Ar pirmo iebildumu tā izvirza iebildi par Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkta prettiesiskumu, jo tas esot pretrunā LESD 263. panta sestajai daļai un Hartas 47. pantam. Ar otro iebildumu tā būtībā pārmet ECB, ka tā nav interpretējusi un piemērojusi VUM pamatregulas 132. panta 1. punktā ietverto frāzi “bez liekas kavēšanās” tādā veidā, kas padarītu šo tiesību normu atbilstošu LESD 263. panta sestajai daļai un Hartas 47. pantam.
Par pirmo iebildumu, ar kuru iebildes veidā tiek apgalvots, ka Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkts ir prettiesisks
102 Prasītāja uzskata, ka Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkts, ciktāl tajā ir paredzēts noteikums par administratīvo naudas sodu obligātu publicēšanu neatkarīgi no tā, vai kredītiestāde, kurai uzlikts sods, plāno to pārsūdzēt, ir pretrunā LESD 263. panta sestajai daļai un Hartas 47. pantā paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību.
103 Šajā ziņā tā norāda, ka ECB atteikumu anonīmi publicēt sodu ir jāspēj pārsūdzēt tiesā un ka šādai prasībai vairs nav priekšmeta, ja naudas sods tiek publicēts pirms prasības celšanas. Prasītāja no tā secina, ka ECB naudas sodu nevar publicēt pirms LESD 263. panta sestajā daļā paredzētā prasības celšanas termiņa beigām.
104 ECB, kuru atbalsta Padome un Komisija, apstrīd prasītājas argumentus.
105 Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punktu “ECB publicē visus sodus, kas minēti 1. punktā, neatkarīgi no tā, vai par tiem ir iesniegta vai nav iesniegta pārsūdzība”.
106 Jākonstatē, ka Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punktā, paredzot, ka lēmums par sodu uzlikšanu tiek publicēts pat gadījumā, ja tas tiktu pārsūdzēts, ir vienīgi piemērots LESD 278. panta pirmais teikums, saskaņā ar kuru “lietas izskatīšana Eiropas Savienības Tiesā neaptur attiecīgā akta piemērošanu”.
107 Līdz ar to prasītājas izvirzītā iebilde par prettiesiskumu nevar tikt apmierināta.
Par otro iebildumu, ar ko būtībā tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkts un VUM pamatregulas 132. panta 1. punkts, kuri interpretēti atbilstīgi LESD 263. pantam un Hartas 47. pantam
– Par iebilduma pieņemamību
108 ECB un Komisija apgalvo, ka otrais iebildums ir jānoraida kā nepieņemams atbilstoši Reglamenta 84. panta 1. punktam, jo tas pirmo reizi ir ticis izvirzīts replikā.
109 Ir jānorāda, ka prasības pieteikumā ietvertajā izklāstā attiecībā uz trešo pamatu prasītāja nav aprobežojusies ar apgalvojumu, ka Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkts ir pretrunā LESD 263. panta sestajai daļai un Hartas 47. pantam. Prasības pieteikuma 117.–122. punktā tā arī kritizēja VUM pamatregulas 132. panta 1. punktā ietverto vārdu “bez liekas kavēšanās” interpretāciju un piemērošanu, ko bija veikusi ECB.
110 Līdz ar to – atbilstoši šā sprieduma 56. punktā minētajai judikatūrai – replikā ietvertais izklāsts, kurā prasītāja apgalvo, ka ECB nav ievērojusi Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punktu un VUM pamatregulas 132. panta 1. punktu, tos interpretējot atbilstoši LESD 263. pantam un Hartas 47. pantam, ir jāuzskata par prasības pieteikumā ietvertā iebilduma papildinājumu.
111 Līdz ar to šis iebildums ir pieņemams.
– Par iebilduma būtību
112 Prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkts un VUM pamatregulas 132. panta 1. punkts ir jāinterpretē atbilstoši LESD 263. pantam un Hartas 47. pantam. No tā izrietot, ka ECB – tiklīdz kredītiestāde to ir informējusi par savu nodomu celt prasību par ECB pieņemta lēmuma atcelšanu – būtu jāļauj tai pilnībā izmantot prasības atcelt tiesību aktu termiņu, pirms šis lēmums tiek publicēts ECB interneta vietnē.
113 Prasītāja atgādina, ka tā 2018. gada 15. martā, proti, nākamajā dienā pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, ir informējusi ECB par savu vēlmi celt prasību un lūgt minētā lēmuma izpildes apturēšanu. Tā pārmet ECB, ka tā vispirms, proti, 2018. gada 20. martā, ir informējusi prasītāju par to, ka publicēšana notiks laikposmā no 2018. gada 21. marta vakara līdz 2018. gada 22. martam. Tikai pēc tam ECB esot nolēmusi, ka šī publicēšana notiks tikai 2018. gada 26. martā, ja vien Vispārējā tiesā pirms 2018. gada 23. marta netiks celta prasība. Būtībā prasītāja apgalvo, ka ECB, ierobežojot termiņu, kurā tā varēja celt savu prasību atcelt tiesību aktu, un dodot tai pretrunīgus norādījumus attiecībā uz brīdi, kurā notiks administratīvā naudas soda publicēšana, nav ievērojusi Hartas 47. pantā, kā arī LESD 263. panta sestajā daļā ietverto efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu.
114 Apstrīdētā lēmuma 5.10. punktā ECB nolēma, ka prasītājai uzliktais sods bez anonimizācijas tiks publicēts tās interneta vietnē, kā tas ir prasīts VUM pamatregulas 132. panta 1. punktā.
115 Kā ir norādīts šā sprieduma 73. punktā, VUM pamatregulas 132. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ECB savā interneta vietnē “bez liekas kavēšanās [..] publicē ikvienu lēmumu, ar ko uzraudzītajai iestādei iesaistītā dalībvalstī uzlikts [..] administratīvais sods, t.sk. informāciju par pārkāpuma veidu un būtību un attiecīgās uzraudzītās iestādes nosaukumu”.
116 Turklāt, kā jau tika minēts šā sprieduma 72. punktā, Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punktā ir noteikts, ka “ECB publicē visus sodus, kas minēti 1. punktā, neatkarīgi no tā, vai par tiem ir iesniegta vai nav iesniegta pārsūdzība, attiecīgajos Savienības tiesību aktos noteiktajos gadījumos un ievērojot šajos tiesību aktos izklāstītos nosacījumus”.
117 Kā atgādināts šā sprieduma 89. punktā, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesību normas ir jāinterpretē, ievērojot pamattiesības, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pieder pie vispārējiem tiesību principiem, kuru aizsardzību nodrošina Tiesa, un kas šobrīd ir ierakstītas Hartā
118 Šajā lietā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ECB esot bijis jāpiemēro Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkts un VUM pamatregulas 132. panta 1. punkts, tos interpretējot Hartas 47. pantā ietvertajam efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam atbilstošā veidā tādējādi, ka attiecībā uz prasītāju pieņemtā lēmuma par sodu publicēšana bez anonimizācijas ECB interneta vietnē nevarēja notikt pirms LESD 263. panta sestajā daļā paredzētā prasības atcelt minēto lēmumu termiņa beigām.
119 No Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkta un VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta, lasot tos kopsakarā, izriet, ka tajos ECB noteiktais pienākums lēmumus par sodiem principā publicēt bez anonimizācijas ir jāizpilda “bez liekas kavēšanas” un “neatkarīgi no tā, vai par tiem ir iesniegta vai nav iesniegta pārsūdzība”.
120 Kā jau ir norādīts šā sprieduma 106. punktā, tādējādi ECB ir uzlikts pienākums vien piemērot tiesiskuma prezumpciju, kura attiecas uz Savienības iestāžu un struktūru aktiem, un īstenot šādu aktu saistošo raksturu.
121 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no LESD 297. panta 2. punkta pēdējās daļas izriet, ka “lēmumus paziņo visiem, kam tie adresēti, un līdz ar šādu paziņošanu tie stājas spēkā”. Turklāt, piemērojot Savienības iestāžu un struktūru aktiem piemītošo tiesiskuma prezumpciju, kuras izpausme ir LESD 278. panta pirmajā teikumā paredzētais princips, ka prasības celšanai nav apturošas iedarbības, minētajiem aktiem ir tiesiskās sekas arī ilgtermiņā, ja tie nav atsaukti, atcelti saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu vai atzīti par spēkā neesošiem prejudiciāla nolēmuma vai iebildes par prettiesiskumu rezultātā (spriedumi, 1994. gada 15. jūnijs, Komisija/BASF u.c., C‑137/92 P, EU:C:1994:247, 48. punkts, un 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 74. punkts).
122 ECB pienākums bez liekas kavēšanas publicēt lēmumus par sodiem, principā tos neanonimizējot, un neatkarīgi no iespējamas prasības esamības pietiekami skaidri un precīzi izriet no Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkta, lasot to kopsakarā ar VUM pamatregulas 132. panta 1. punktu, kā arī vispārīgāk – no tiesiskuma prezumpcijas un Savienības iestāžu un struktūru tiesību aktu saistošā rakstura, tādējādi nav iespējams veikt tādu šo aktu atbilstīgu interpretāciju, kādu ir lūgusi prasītāja, rezultātā neveicot judikatūrā aizliegto contra legem interpretāciju (skat. šā sprieduma 90. punktu).
123 Šādos apstākļos nevar piekrist prasītājas aizstāvētajai atbilstīgai interpretācijai, saskaņā ar kuru ECB bija jāgaida prasības atcelt tiesību aktu termiņa beigas, pirms ECB bez anonimizēšanas publicē lēmumu par prasītājai piemēroto sodu, jo šī interpretācija ir pretrunā Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkta un VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta – aplūkotiem kopsakarā – skaidrajiem un precīzajiem formulējumiem, kuri ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats.
124 Ja šāda interpretācija tiktu pieņemta, vienkārši draudi uz LESD 263. panta pamata celt prasību atcelt lēmumus, kurus ECB pieņēmusi, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 6. punkta un VUM pamatregulas 132. panta 1. punkta noteikumiem, nozīmētu, ka izpilde tiktu atlikta uz laiku pēc LESD 263. panta sestajā daļā paredzētā termiņa beigām, tādējādi apdraudot minēto lēmumu tiesiskuma prezumpciju un saistošo raksturu. Savukārt no judikatūras izriet, ka tiesības celt prasību Savienības tiesā principā nekādi neapdraud Savienības iestāžu un struktūru aktu tiesiskuma prezumpciju un to saistošo raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 27. jūnijs, Komisija/Portugāle, C‑404/97, EU:C:2000:345, 57. punkts; 2001. gada 22. marts, Komisija/Francija, C‑261/99, EU:C:2001:179, 26. punkts, un 2001. gada 13. decembris, Komisija/Francija, C‑1/00, EU:C:2001:687, 84. punkts).
125 Ņemot vērā iepriekš minēto, otrais iebildums un trešais pamats, kā arī līdz ar to prasība kopumā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
126 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt ECB tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem, tostarp tos, kas ir saistīti ar pagaidu noregulējuma procedūru.
127 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Padome un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) VQ sedz savus un atlīdzina Eiropas Centrālās bankas (ECB) tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas ir saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.
3) Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Papasavvas | Tomljenović | Schalin |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 8. jūlijā.
[Paraksti]
Satura rādītājs