Lieta T‑790/21
PL
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (devītā palāta) 2023. gada 15. novembra spriedums
Civildienests – Ierēdņi – Pārcelšana citā amatā dienesta interesēs – Lēmums ar atpakaļejošu spēku, kas pieņemts, izpildot Savienības tiesas spriedumus – LESD 266. pants – Civildienesta noteikumu 22.a un 22.c pants – Kļūdas pirmstiesas procedūrā – Labas pārvaldības princips – Tiesības tikt uzklausītam – Objektivitātes princips – Saprātīgs termiņš – Rūpības pienākums – Atbildība – Morālais kaitējums
1. Ierēdņi – Dienestu organizēšana – Personāla iecelšana amatā – Pārcelšana citā amatā – Administrācijas novērtējuma brīvība – Robežas – Dienesta intereses – Ierēdņa pārcelšana citā amatā dienesta interesēs attiecību sarežģījumu dēļ – Pieļaujamība
(Civildienesta noteikumu 7. panta 1. punkts)
(skat. 51.–53. punktu)
2. Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Ziņošana par faktiem, no kuriem var prezumēt nelikumīgas darbības vai smaga pārkāpuma esamību – Ierēdņa, šādu faktu ziņotāja, aizsardzība – Iestādes pienākums paredzēt iekšējos noteikumus par ierēdņu, kuri ir ziņojošās personas, sūdzību izskatīšanu – Piemērojamība
(Civildienesta noteikumu 22.a panta 3. punkts, 22.b pants un 22.c pants)
(skat. 55., 56., 58., 164.–175. punktu)
3. Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Ziņošana par faktiem, no kuriem var prezumēt nelikumīgas darbības vai smaga pārkāpuma esamību – Ierēdņa, kurš paziņojis šādus faktus, pārcelšana citā amatā – Pieļaujamība – Nosacījums – Saiknes neesamība starp pārcelšanu citā amatā un ziņošanu, ko veicis attiecīgais ierēdnis – Pierādīšanas pienākums
(Civildienesta noteikumu 22.a pants)
(skat. 57., 182.–190. punktu)
4. Ierēdņu celta prasība – Atceļošs spriedums – Sekas – Pienākums veikt izpildes pasākumus – Piemērojamība – Gan sprieduma pamatojuma, gan rezolutīvās daļas ņemšana vērā – Lēmuma par pārcelšanu citā amatā atcelšana – Jauna lēmuma par pārcelšanu citā amatā pieņemšana ar atpakaļejošu spēku – Pieļaujamība – Nosacījumi
(LESD 266. pants)
(skat. 80., 128.–131. punktu, 133.–139. punktu)
5. Pamattiesības – Pamattiesību harta – Tiesības uz labu pārvaldību – Objektivitātes prasība – Jēdziens
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants)
(skat. 100. un 145. punktu)
6. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Saprātīga termiņa ievērošana – Pārkāpums administratīvajā procesā – Sekas
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts)
(skat. 104., 105., 114. un 235. punktu)
Rezumējums
Prasītājs PL tika iecelts amatā par nodaļas vadītāju Eiropas Komisijas delegācijā trešā valstī, sākot no 2012. gada 16. februāra. Attiecībā uz šo nodaļu Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) veica izmeklēšanas, kas tika sāktas 2011. un 2013. gadā.
2012. gada 3. oktobrī prasītājs savam priekšniekam darīja zināmas savas bažas par iespējamiem pārkāpumiem dažu projektu pārvaldībā un īstenošanā.
Pēc vairākām sūdzībām par prasītāja neatbilstošu rīcību un saziņas problēmām, kuras izraisījusi viņa nodaļa un viņš pats, ar 2012. gada 19. decembra lēmumu prasītājs tika pārcelts citā amatā uz Komisijas mītni Briselē no 2013. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums par pārcelšanu citā amatā”).
Ar 2015. gada 15. aprīļa spriedumu Civildienesta tiesa atcēla pirmo lēmumu par pārcelšanu citā amatā prasītāja tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ (1). Otro lēmumu par pārcelšanu citā amatā ar atpakaļejošu spēku, kuram ir tāds pats tvērums, Vispārējā tiesa ir atcēlusi šī lēmuma izdevēja kompetences neesamības dēļ, ņemot vērā aizsardzību, kas prasītājam kā ziņojošajai personai piešķirta ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 22.a pantu (2). Trešo lēmumu par pārcelšanu citā amatā ar atpakaļejošu spēku Komisija ir atsaukusi, lai gan norisinājās jauna tiesvedība, lai nodrošinātu iepriekšējā Vispārējās tiesas sprieduma pienācīgu izpildi (3).
Ar 2021. gada 16. februāra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija atkārtoti ar atpakaļejošu spēku no 2013. gada 1. janvāra prasītāju pārcēla citā amatā.
Prasītājs kā ziņojošā persona Civildienesta noteikumu 22.a panta izpratnē iesniedza sūdzību, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 22.c pantu, kurā ir reglamentēta ziņojošo personu pirmstiesas procedūrā iesniegto sūdzību izskatīšana. Tā kā viņa sūdzība tika daļēji noraidīta, prasītājs Vispārējā tiesā cēla atcelšanas prasību un prasību par zaudējumu atlīdzību.
Noraidot atcelšanas prasību, Vispārējā tiesa pirmo reizi interpretē Civildienesta noteikumu 22.c pantu un pārbauda, vai ir ievēroti noteikumi, kuri reglamentē pierādīšanas pienākumu ziņojošās personas pārcelšanas citā amatā gadījumā.
Daļēji apmierinot prasību par zaudējumu atlīdzību, Vispārējā tiesa piespriež Komisijai izmaksāt prasītājam summu 3000 EUR kā atlīdzību par morālo kaitējumu, kas nodarīts saprātīga termiņa pārkāpuma administratīvajā procesā dēļ.
Vispārējās tiesas vērtējums
Pirmkārt, attiecībā uz Civildienesta noteikumu 22.c pantu Vispārējā tiesa norāda, ka šī tiesību norma tika ieviesta ar mērķi noteikt katrai iestādei pienākumu paredzēt iekšējos noteikumus, lai sniegtu garantijas ziņojošajām personām, tostarp par sūdzību izskatīšanas procedūru attiecībā uz to, kāda attieksme pret tām tikusi izrādīta pēc tam, kad tās ir izpildījušas savas saistības saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a un 22.b pantu, vai šo saistību izpildes rezultātā. Tomēr minētajā 22.c pantā nav prasīts, lai visi ziņojošajām personām piemērojamie noteikumi, tostarp tad, ja tās iesniedz sūdzības, būtu paredzēti vienā aktā.
Šajā lietā Vispārējā tiesa konstatē, ka, pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, Komisija ir pieņēmusi īpašus noteikumus par ziņojošo personu sūdzību izskatīšanu atbilstoši Civildienesta noteikumu 22.c pantam.
Saskaņā ar šiem noteikumiem vispirms Komisija apņemas ievērot ziņojošās personas identitātes konfidencialitāti un neatklāt tās personvārdu ne personām, kas potenciāli ir iesaistītas nelikumīgās darbībās, ne arī jebkurai personai, kurai tas nav noteikti jāzina, izņemot, ja ziņojošā persona personīgi atļauj izpaust savu identitāti vai ja runa ir par prasību kriminālvajāšanas ietvaros, kas varētu izrietēt no minētajām darbībām (4). Turpinot – šajos noteikumos konkrēti ir izraudzīta iestāde, kuras kompetencē ir pieņemt lēmumus par ierēdņa, kas ir ziņojis par darbības traucējumiem, pārcelšanu citā amatā, un iestāde, kuras kompetencē ir lemt par sūdzībām, kas vērstas pret šo ierēdni (5). Šajā ziņā nedz Civildienesta noteikumu 22.c pantā, nedz kādos citos Komisijas iekšējos noteikumos nav prasīts, lai kompetentā iestāde, izskatot šīs sūdzības, rīkotos bez dienestu palīdzības.
Turklāt saskaņā ar šiem noteikumiem uz sūdzībām, kas iesniegtas, balstoties uz Civildienesta noteikumu 22.c pantu, ja to pamato apstākļi, ir jāsniedz pamatota atbilde termiņā, kas ir īsāks nekā tas, kurš paredzēts Civildienesta noteikumu 90. pantā (6). Būtu jāpiebilst, ka piekļuvi sūdzībās ietvertajiem personas datiem piešķir tikai tiem pilnvarotiem darbiniekiem, kuriem tā ir noteikti vajadzīga. Tāpat ir paredzēts, ka sūdzības par sensitīviem jautājumiem netiek apspriestas starpdienestu konsultācijās (7).
Visbeidzot – šajos noteikumos ir paredzēts, ka ziņojošās personas sūdzības var iesniegt, izmantojot veidlapu, kurā ir atsauce uz Civildienesta noteikumu 22.c pantu, un tas ļauj kompetentajai iestādei jau no tās iesniegšanas brīža identificēt tās sensitīvo raksturu un nodrošināt, ka attiecībā uz ziņojošajām personām tiek nodrošināta aizsardzības pasākumu ievērošana. Tādējādi, lai gan attiecīgajām personām ir jāinformē iestāde, ka viņas ir ziņojošās personas, tām nav pienākuma detalizēti aprakstīt darbības traucējumus, par kuriem tās ir ziņojušas savās sūdzībās.
Otrkārt, attiecībā uz noteikumiem par pierādīšanas pienākumu ziņojošās personas pārcelšanas citā amatā gadījumā Vispārējā tiesa atgādina, ka saskaņā ar Komisijas pamatnostādnēm par trauksmes celšanu personai, kas veic nelabvēlīgu pasākumu pret ziņojošo personu, ir jāpierāda, ka šī pasākuma pamatā ir citi iemesli, nevis paziņojums par darbības traucējumiem.
Šajā lietā Komisija ir izpildījusi tai uzlikto pierādīšanas pienākumu, konstatējot, ka prasītāja pārcelšanas citā amatā pamatā bija nevis viņa veiktā ziņošana par darbības traucējumiem, bet gan savstarpējo attiecību problēmas ar kolēģiem un viņa priekšnieku, kuras radušās pirms šīs ziņošanas.
Treškārt, attiecībā uz saprātīga termiņa pārkāpumu Vispārējā tiesa konstatē, ka administratīvā procesa, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ļoti lielais ilgums ir radies administrācijas secīgu kļūdu dēļ. Lai gan saprātīga termiņa pārkāpums nav ietekmējis pašu šī lēmuma saturu, tas ir varējis radīt nenoteiktības un satraukuma stāvokli prasītājam saistībā ar viņa situāciju, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš atsaucās uz savu ziņojošās personas statusu. Šādos apstākļos Vispārējā tiesa daļēji apmierina prasītāja prasību par zaudējumu atlīdzību.