CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)
2011. gada 15. februārī
Lieta F‑76/09
AH
pret
Eiropas Komisiju
Civildienests – Sociālais nodrošinājums – Civildienesta noteikumu 72. un 76.a pants – Vispārīgi īstenošanas noteikumi – Apgādības stāvoklis – Pensionējošos ierēdni pārdzīvojušais laulātais – Atteikums segt visus slimnieka kopšanas izdevumus un piešķirt finanšu palīdzību – Novēloti iesniegta prasība – Nepieņemamība
Priekšmets Prasība, kas ir celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru AH lūdz atcelt Komisijas kā iecēlējinstitūcijas 2009. gada 22. jūnija lēmumu, ar kuru ir noraidīts viņas lūgums pilnībā atlīdzināt medicīniskos izdevumus par aprūpi mājās
Nolēmums Prasību noraidīt kā nepieņemamu. AH sedz visus tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības
(Tiesas Statūtu 19. panta 3. punkts un I pielikuma 7. panta 1. un 3. punkts; Civildienesta tiesas Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunkts)
2. Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Termiņi – Absolūts raksturs
(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)
3. Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Jēdziens
(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts)
1. Saskaņā ar Civildienesta tiesas Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jāietver izvirzītie faktiskie un tiesību pamati un argumenti. Šai informācijai ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un minētajai tiesai lemt par prasību, vajadzības gadījumā – bez citas informācijas. Lai garantētu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, prasības pieņemamības priekšnoteikums ir tāds, ka būtiskie faktiskie un juridiskie apstākļi, ar kuriem tā ir pamatota, saskanīgi un saprotami izriet no paša prasības pieteikuma teksta.
Tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka saskaņā ar Tiesas Statūtu I pielikuma 7. panta 3. punktu tiesvedības rakstiskā daļa Civildienesta tiesā principā sastāv tikai no vienas procesuālo dokumentu apmaiņas, ja vien Civildienesta tiesa nepieņem citādu lēmumu.
Tiesas Statūtu 19. panta trešajā daļa, kas ir piemērojama tiesvedībā Civildienesta tiesā saskaņā ar šo pašu Statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu, ir paredzēts, ka lietas dalībniekus, kas nav dalībvalstis, Savienības iestādes, valstis, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma līgumslēdzējas puses, un kā arī EEZ līgumā minētā EBTA Uzraudzības iestāde, ir jāpārstāv advokātam. Šīs pēdējās personas kā tiesu sistēmai piederīgas personas galvenais uzdevums ir tieši prasības pieteikumā iekļautos prasījumus pamatot ar pietiekami saprotamiem un saskaņotiem tiesību argumentiem, ņemot vērā tieši to, ka Civildienesta tiesā notiekošās tiesvedības rakstiskā daļa principā ietver tikai vienu procesuālo dokumentu apmaiņu.
Tā kā prasības pieteikumā nav norādīts neviens pamats, nedz arī arguments apstrīdētā lēmuma atcelšanas pamatojumam un nav pat minēta Civildienesta noteikumu norma, uz kuru tas pamatots, tas acīmredzot neatbilst minimālajiem skaidrības un precizitātes nosacījumiem, kas ļautu atbildētajam sagatavot savu aizstāvību un minētajai Civildienesta tiesai lemt par šiem prasījumiem.
(skat. 29.–33. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1993. gada 28. aprīlis, T‑85/92 De Hoe/Komisija, 20. punkts; 1999. gada 21. maijs, T‑154/98 Asia Motor France u.c./Komisija, 42. punkts; 1999. gada 15. jūnijs, T‑277/97 Ismeri Europa/Revīzijas palāta, 29. punkts.
Civildienesta tiesa: 2008. gada 26. jūnijs, F‑1/08 Nijs//Revīzijas palāta, 25. punkts.
2. Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajam trīs mēnešu termiņam sūdzības iesniegšanai par nelabvēlīgu aktu un trīs mēnešu termiņam prasības celšanai par tiešu vai netiešu lēmumu sūdzību noraidīt ir absolūts raksturs, un lietas dalībnieki un tiesa nevar ar to brīvi rīkoties, jo šie termiņi ir paredzēti, lai nodrošinātu tiesiskā stāvokļa skaidrību un drošību. Jāuzskata, ka šie termiņi attiecas uz jebkuru gadījumu, kad tiek apstrīdēts akts, ko Savienības tiesa var pārbaudīt, neatkarīgi no tā rakstura.
(skat. 35. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1987. gada 4. februāris, 276/85 Cladakis/Komisija, 11. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1991. gada 17. oktobris, T‑129/89 Offermann/Parlaments, 31. un 34. punkts; 2006. gada 8. marts, T‑289/04 Lantzoni/Tiesa, 40. un 41. punkts.