TIESAS SPRIEDUMS
1986. gada 23. aprīlī (*)
Lieta 294/83
Parti écologiste“Les Verts”, bezpeļņas organizācija, kuras mītne ir Parīzē un kuru pārstāv Etjēns Tets [Étienne Tête], īpašais pārstāvis, un Kristiāns Lalmēns [Christian Lallement] no Lionas Advokātu kolēģijas, kas norādīja adresi Luksemburgā: E. Wirion, 1 place du Théâtre,
prasītāja,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv juriskonsults Paseti-Bombardella [Pasetti-Bombardella], juriskonsults Rolāns Bjebē [Roland Bieber], galvenais administrators Johans Šū [Johannes Schoo], Tiesību un politikas zinātņu fakultātes profesors Strasbūras Universitātē Žans Pols Žakē [Jean-Paul Jacqué] un Hamburgas Universitātes profesors Jirgens Švarcs [Jürgen Schwarz], pārstāvji, kā arī advokāts Lions-Kāns [Lyon-Caen], kas norādīja adresi savā mītnē Luksemburgā, plateau du Kirchberg, BP 1601,
atbildētājs,
par prasību atcelt divus Eiropas Parlamenta prezidija lēmumus par budžeta 3708. pozīcijas sadalījumu, kas pieņemti attiecīgi 1982. gada 12. un 13. oktobrī un 1983. gada 29. oktobrī.
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs, palātas priekšsēdētājs T. Kopmanss [T. Koopmans], palātu priekšsēdētāji U. Everlings [U. Everling], K. Bālmans [K. Bahlmann] un R. Žoljē [R. Joliet], tiesneši Dž. Bosko [G. Bosco], O. Dūe [O. Due], Ī. Galmo [Y. Galmot], K. Kakuris [C. Kakouris] un T. F. O’Higinss [T. F. O’Higgins],
ģenerāladvokāts Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini],
sekretāre D. Lutermane [D. Louterman],
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1985. gada 4. decembrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 1983. gada 28. decembrī, zaļo partija “Les Verts – Parti écologiste” – bezpeļņas organizācija, kuras mītne atrodas Parīzē un kuras dibināšana reģistrēta policijas prefektūrā 1980. gada 3. martā, atbilstoši EEK līguma 173. panta otrajai daļai cēla prasību atcelt Eiropas Parlamenta prezidija 1982. gada 12. oktobra lēmumu par Eiropas Kopienu vispārējā budžeta 3708. pozīcijā noteikto apropriāciju sadali un Eiropas Parlamenta paplašinātā prezidija 1983. gada 29. oktobra lēmumu, ar ko pieņem noteikumus, kuri reglamentē apropriāciju izlietojumu tādu izdevumu atmaksai, kas radušies politiskām grupām, kuras piedalījušās 1984. gada Eiropas vēlēšanās.
2 Budžeta 3708. pozīcija tika ierakstīta Eiropas Kopienu vispārējā budžetā 1982., 1983. un 1984. finanšu gadam, iedaļā, kas attiecas uz Eiropas Parlamentu, 3. sadaļā, kas attiecas uz izdevumiem, kuri rodas, iestādei veicot īpašas funkcijas (OV 1982, L 31, 114. lpp.; OV 1983, L 19, 112. lpp.; OV 1984, L 12, 132. lpp.). Minētā pozīcija paredz ieguldījumu izmaksās, kas rodas, gatavojoties nākamajām Eiropas vēlēšanām. Piezīmes par minēto pozīciju 1982. un 1983. gada budžetā ir vienādas. Ir noteikts, ka “šai apropriācijai ir jāsedz ieguldījumi izmaksās, kas radušās, gatavojoties 1984. gada otro tiešo vēlēšanu informatīvajai kampaņai”, un “Eiropas Parlamenta prezidijs izstrādās nosacījumus attiecībā uz šiem izdevumiem”. Piezīme, kas ietverta 1984. gada budžetā, noteic, ka šis ieguldījums tiks veikts “saskaņā ar Prezidija 1982. gada 12. oktobra lēmumu”. Šīs pozīcijas izpildei kopumā tika piešķirti 43 miljoni ECU.
3 Prezidijs, kura sastāvā ir Parlamenta priekšsēdētājs un divpadsmit priekšsēdētāja vietnieki, 1982. gada 12. oktobrī pēc frakciju priekšsēdētāju ierosinājuma pieņēma lēmumu par 3708. pozīcijā minēto apropriāciju sadali (turpmāk tekstā – “1982. gada lēmums”). Šajā saistībā Prezidijs rīkoja sēdi, kurā piedalījās frakciju priekšsēdētāji un ārpusfrakciju locekļi. Frakcija, kas veic tehnisko koordināciju, iebilda pret principu, saskaņā ar kuru frakcijām vēlēšanu kampaņai piešķir līdzekļus.
4 Minētais lēmums, kas netika publicēts, paredzēja, ka 3708. pozīcijā minētās Eiropas Parlamenta apropriācijas katru gadu jāsadala starp frakciju un ārpusfrakciju locekļiem, kā arī daļa jāpiešķir 1984. gada rezervju fondam. Šai sadalei bija jānotiek šādi: a) katrai no septiņām frakcijām piešķir vienotu likmi, kas ir 1 % no kopējā apropriāciju daudzuma, b) turklāt katrs frakcijas loceklis saņem 1/434 daļu no kopējā apropriāciju daudzuma, kas atlicis pēc vienotās likmes atskaitīšanas, c) arī katrs ārpusfrakciju loceklis saņem 1/434 daļu no kopējā apropriāciju daudzuma, kas atlicis pēc vienotās likmes atskaitīšanas, d) kopējais apropriāciju daudzums, kas piešķirts frakcijām un ārpusfrakciju locekļiem, saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti b) un c) apakšpunktā, nedrīkst būt lielāks par 62 % no 3708. pozīcijā minēto apropriāciju kopapjoma, un e) katru gadu 31 % no 3708. pozīcijā minēto apropriāciju kopapjoma jāatvēl rezervju fondam. Bija noteikts, ka rezervju fonds tiek sadalīts starp visām frakcijām proporcionāli to balsu skaitam, kuras visas frakcijas, kas 1984. gada vēlēšanās dalībvalstī, kurā tiek izvirzīti tās kandidāti, iegūst vairāk nekā 5 % derīgu balsu vai vairāk nekā 1 % derīgu balsu vismaz trijās dalībvalstīs, kurās izvirzīti tās kandidāti (turpmāk tekstā – “1 % klauzula”). Visbeidzot, tika noteikts, ka par sīkāku rezervju fonda sadales kārtību lems vēlāk.
5 Eiropas Parlamenta prezidijs 1982. gada 12. oktobrī, rīkojot sēdi tādos pašos apstākļos, pieņēma arī noteikumus, kas reglamentē, kā frakcijas var izlietot finanšu līdzekļus, kuri piešķirti 1984. gada Eiropas priekšvēlēšanu informatīvajai kampaņai (turpmāk tekstā – “1982. gada noteikumi par līdzekļu izmantošanu”). Šie noteikumi, kas nav publicēti, atbilst ieteikumiem, ko sniegusi darba grupa, kuras sastāvā bija politisko frakciju priekšsēdētāji un kuras priekšsēdētājs bija Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs.
6 Attiecībā uz līdzekļu izlietojumu noteikumi ir šādi: frakcijām piešķirtie līdzekļi izmantojami tikai tādu darbību finansēšanai, kas ir tieši saistītas ar 1984. gada vēlēšanu reklāmas kampaņas sagatavošanu un īstenošanu. Kopējie administratīvie izdevumi (it īpaši algas pagaidu darbiniekiem, biroju telpu īre, galvenais biroja aprīkojums un telekomunikāciju izmaksas un izdevumi) nedrīkst būt lielāki par 25 % no piešķirtajiem līdzekļiem. Piešķirtos līdzekļus nedrīkst izmantot nekustamā īpašuma vai biroja mēbeļu iegādei. Frakcijām piešķirtie līdzekļi jānogulda atsevišķos, īpaši šim nolūkam atvērtos bankas kontos.
7 Frakciju priekšsēdētāji ir atbildīgi par to, lai līdzekļi tiktu izlietoti mērķiem, kas atbilst pieņemtajiem noteikumiem. Pārskats par līdzekļu izlietojumu nobeigumā jāiesniedz citām kontroles iestādēm, kas ir atbildīgas par Eiropas Parlamenta līdzekļu revīziju.
8 Attiecībā uz uzskaites ierakstiem noteikumi paredz, ka jābūt atsevišķiem pārskatiem papildus tiem, kuros reģistrē ieņēmumus un izdevumus, kas attiecas uz citām frakciju darbībām. Frakcijām jāievieš grāmatvedības sistēmas, kas atbilst noteiktām prasībām. Šīm sistēmām jānošķir trīs veidu izdevumi (administratīvie izdevumi, sanāksmju izdevumi, publikāciju un reklāmas izdevumi), tos papildus iedalot par katru projektu. Katru gadu, sākot no dienas, kad līdzekļus pirmo reizi pārskaita frakcijām, tām ir jāpublicē ziņojums par to izlietojumu noteiktajā laika posmā (maksājumi, saistības, rezervju fondi). Šis ziņojums jānosūta Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam un Budžeta kontroles komitejas priekšsēdētājam.
9 Nodaļā “neizlietotu līdzekļu atmaksa” ir noteikts, ka piešķirtos līdzekļus, lai segtu maksājumus, var izlietot ne vēlāk kā 40 dienas pirms vēlēšanu dienas, ar nosacījumu, ka maksājumu faktiski veic ne vēlāk kā 40 dienas pēc vēlēšanu dienas. Jebkādi naudas līdzekļi, kas izmaksāti, neievērojot abus iepriekš minētos nosacījumus, ir jāatmaksā Eiropas Parlamentam trīs mēnešu laikā, sākot no vēlēšanu dienas. Vajadzības gadījumā Eiropas Parlaments var atgūt naudas līdzekļus, kurus tam ir parādā, attiecīgo summu atskaitot no apropriācijām, kas frakcijām atvēlētas saskaņā ar 3706. pozīciju (citas politiskās darbības).
10 Paplašinātais prezidijs, kura sastāvā ir Prezidijs un frakciju priekšsēdētāji, 1983. gada 29. oktobrī pieņēma “noteikumus, kas reglamentē apropriāciju izlietojumu tādu izdevumu atmaksai, kas radušies frakcijām, kuras piedalījušās 1984. gada Eiropas vēlēšanās” (OV C 293, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “1983. gada noteikumi”).
11 Kā noteikts 1982. gada lēmumā, minētie noteikumi paredzēja, kā jāsadala 31 % lielais rezervju fonds. Nosacījumi par minimālo balsu skaitu, kāds frakcijām jāiegūst, lai saņemtu daļu no līdzekļiem, ir tādi paši kā 1982. gada lēmumā izklāstītie. Ar 1983. gada noteikumiem tika papildināts, ka frakcijām, kas vēlas izmantot 1 % klauzulu, ne vēlāk kā 40 dienas pirms vēlēšanām Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāram jāiesniedz paziņojums par piederību. Noteikumos bija ietvertas arī dažādas normas attiecībā uz līdzekļu piešķiršanu. Partijām, sarakstiem vai savienībām, kuras ir pārstāvētas Eiropas Parlamentā, līdzekļi tiek piešķirti to frakcijām un ārpusfrakciju locekļiem, sākot no pirmās sēdes pēc vēlēšanām. Attiecībā uz partijām, sarakstiem vai savienībām, kuras nav pārstāvētas Eiropas Parlamentā, ir noteikts, ka:
– pieteikumi par atmaksu kopā ar visiem attiecīgajiem dokumentiem jāiesniedz Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāram 90 dienu laikā pēc vēlēšanu rezultātu publicēšanas attiecīgajā dalībvalstī;
– laika posms, kurā radušos izdevumus var uzskatīt par tādiem, kas attiecināmi uz 1984. gada vēlēšanām, ir no 1983. gada 1. janvāra līdz brīdim, kad aizritējušas 40 dienas no 1984. gada vēlēšanām;
– pieteikumiem jāpievieno finanšu atskaites, kas apstiprina, ka attiecīgā summa izlietota Eiropas Parlamenta vēlēšanām;
– iepriekš minētie kritēriji, kas ir piemērojami frakciju izdevumiem, attiecas arī uz to frakciju izdevumiem, kas nav pārstāvētas Eiropas Parlamentā.
12 Organizācija, kas iesniegusi prasības pieteikumu, izvirza septiņus pamatus, lai pamatotu savu prasību:
1) kompetences neesamība;
2) līgumu pārkāpums, īpaši EEK līguma 138. panta un Akta par Asamblejas pārstāvju vispārējām tiešām vēlēšanām 7. panta 2. punkta un 13. panta pārkāpums;
3) tā vispārējā principa pārkāpums, kurš noteic, ka visi pilsoņi ir vienlīdzīgi Vēlēšanu likuma priekšā;
4) EEK līguma 85. un nākamo pantu pārkāpums;
5) Francijas Konstitūcijas pārkāpums, neievērojot principu, kas noteic, ka pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā;
6) iebilde par nelikumību un nepiemērojamību tiktāl, ciktāl balss, ko budžetam veltītās apspriedes laikā nodevis Francijas ministrs Eiropas Kopienu Padomē, ir nelikumīga un tādējādi nelikumīga ir arī Padomes apspriede un turpmākās darbības saistībā ar budžeta procedūru, un
7) pilnvaru nepareiza izmantošana tiktāl, ciktāl Eiropas Parlamenta prezidijs 3708. pozīcijā paredzētās apropriācijas izmantojis, lai nodrošinātu 1979. gadā ievēlēto Eiropas Parlamenta locekļu atkārtotu ievēlēšanu.
Par prasības pieņemamību
1. Par partijas “Les Verts – Confédération écologiste – Parti écologiste” tiesībām celt prasību
13 Beidzoties rakstveida procesam, tika konstatēts, ka ar 1984. gada 29. marta nolīgumu organizācija, kas iesniegusi prasības pieteikumu – “Les Verts – Parti écologiste”, un cita organizācija, kuras nosaukums ir “Les Verts – Confédération écologiste”, bija nolēmušas apvienoties, lai izveidotu jaunu organizāciju ar nosaukumu “Les Verts – Confédération écologiste – Parti écologiste”. Šī organizācija tika reģistrēta Parīzes Policijas prefektūrā 1984. gada 20. jūnijā (1984. gada 8. novembra JORF, NC, 10241. lpp., ieraksts, ar ko nomaina un atceļ ierakstus, kas ietverti 1984. gada 25. jūlija JORF, NC 172, 6604. un 6608. lpp.). Šī jaunā organizācija pēc tam, kad 1984. gada 28. aprīlī bija iesniegusi deklarāciju par piederību, kas minēta 1983. gada noteikumu 4. pantā, 1984. gada jūnija Eiropas vēlēšanām izveidoja sarakstu “Les Verts – Europe Écologie”. Tā ar 1984. gada 23. jūlija vēstuli saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem iesniedza Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāram pieteikumu par izdevumu atmaksu. Pamatojoties uz šo pieteikumu, partija saņēma naudas summu, kas bija ECU 82 958 un tika aprēķināta, katrai no 680 080 iegūtajām balsīm piemērojot finansējuma koeficientu 0,1206596.
14 Ņemot vērā šos jaunos faktorus, Eiropas Parlaments, pirmkārt, apgalvoja, ka organizācija, kas iesniegusi prasības pieteikumu – “Les Verts – Parti écologiste”, likvidēšanās dēļ ir zaudējusi tiesības uzsākt šo tiesvedību un ka noteikums par to, ka tai joprojām ir juridiskas personas statuss tās likvidēšanās mērķim, nevar tikt piemērots šai tiesvedībai, jo tā ir nodota jaunajai organizācijai. Nenoliedzot, ka jaunā organizācija “Les Verts – Confédération écologiste – Parti écologiste” varētu turpināt tiesvedību, ko uzsākusi organizācija, kura iesniegusi prasības pieteikumu, Eiropas Parlaments cenšas pierādīt, ka tiesvedība jāturpina Tiesas noteiktajā termiņā un ka tas noteikti jādara jaunās organizācijas struktūrām, kurām saskaņā ar organizācijas noteikumiem ir piešķirtas šādas pilnvaras. Tā kā Eiropas Parlaments uzskata, ka pēdējais nosacījums nav ievērots, tas apgalvo, ka Tiesai prasība jānoraida.
15 Pirmkārt, jāuzsver, ka saskaņā ar 1984. gada 29. marta nolīgumu to divu organizāciju likvidēšana, no kurām viena ir organizācija, kas iesniegusi prasības pieteikumu, notika tādēļ, lai tās apvienotos un izveidotu jaunu organizāciju. Sākotnējo organizāciju likvidēšana, apvienošana un jaunās organizācijas veidošana tādējādi notika, noslēdzot vienotu aktu; tātad ir gan tiesiska, gan laicīga pēctecība starp organizāciju, kas iesniegusi prasības pieteikumu, un jauno organizāciju, un jaunā organizācija ir ieguvusi iepriekšējās organizācijas tiesības un pienākumus.
16 Otrkārt, apvienošanās nolīgums skaidri noteic, ka uzsāktā tiesvedība, īpaši tā, kas uzsākta Tiesā, “jāturpina ar tiem pašiem noteikumiem” un “saskaņā ar to pašu kārtību”.
17 Treškārt, Eiropas Parlaments mutvārdu procesa laikā atsaucās uz lēmumu, ko 1985. gada 16. un 17. februārī pieņēma jaunās organizācijas Starpreģionālā nacionālā padome. Saskaņā ar šo lēmumu, kas pēc jaunās organizācijas ieteikuma tika nolasīts tiesas sēdē, Starpreģionālā nacionālā padome, kas ir organizācija, kurai saskaņā ar organizācijas noteikumiem ir tiesības ierosināt lietu, skaidri nolēma, ņemot vērā Eiropas Parlamenta vilcināšanos, turpināt organizācijas “Les Verts – Parti écologiste” uzsākto tiesvedību.
18 Šajos apstākļos nevar būt šaubu par jaunās organizācijas nodomu turpināt tiesvedību, ko uzsāka viena no organizācijām, no kurām tā tika izveidota, un kas skaidri tika tai uzticēta, savukārt Eiropas Parlamenta pretējie prasījumi ir jānoraida.
19 Kaut gan Eiropas Parlaments nav izvirzījis nevienu pamatu par nepieņemamību, kas pamatojas uz Līguma 173. pantā izklāstītajiem nosacījumiem, Tiesai pēc pašas ierosmes ir jāpārbauda, vai šie nosacījumi ir ievēroti. Šajā gadījumā ir jāpieņem skaidrs lēmums par šādiem jautājumiem: vai Tiesa ir kompetenta izskatīt prasību, kas celta saskaņā ar Līguma 173. pantu, atcelt Eiropas Parlamenta pieņemtu tiesību aktu? Vai 1982. gada lēmums un 1983. gada noteikumi ir tiesību akti, kas paredzēti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām? Vai minētie tiesību akti tieši un individuāli skar organizāciju, kas iesniegusi prasības pieteikumu, Līguma 173. panta otrās daļas izpratnē?
2. Par Tiesas kompetenci izskatīt saskaņā ar Līguma 173. pantu celtu prasību atcelt Eiropas Parlamenta pieņemtu tiesību aktu
20 Vispirms jāievēro, ka 1982. gada lēmumu un 1983. gada noteikumus pieņēma Eiropas Parlamenta struktūras un tāpēc tie jāuzskata par Eiropas Parlamenta pieņemtiem tiesību aktiem.
21 Organizācija, kas iesniegusi prasības pieteikumu, uzskata, ka, ņemot vērā Līguma 164. panta noteikumus, Tiesas pilnvaras pārbaudīt iestāžu pieņemto tiesību aktu likumību, kas Tiesai piešķirtas saskaņā ar Līguma 173. pantu, nevar attiecināt tikai uz Padomes un Komisijas pieņemtiem tiesību aktiem, nepārkāpjot taisnīguma principu.
22 Eiropas Parlaments arī uzskata, ka saskaņā ar Tiesas kā tiesiskuma nodrošināšanas iestādes vispārējo uzdevumu, kā tas noteikts Līguma 164. pantā, Tiesa var pārbaudīt arī to tiesību aktu likumību, kurus nav pieņēmusi Padome vai Komisija. Parlamenta viedoklis ir tāds, ka Līguma 173. pantā minēto iespējamo atbildētāju uzskaitījums nav pilnīgs. Eiropas Parlaments neapstrīd, ka tādās jomās kā budžets un ar tiešo vēlēšanu organizēšanu saistītie jautājumi, kurās tam ar līgumu grozījumiem piešķirtas plašākas pilnvaras un kurās tas pats var pieņemt tiesību aktus, uz to attiecas Tiesas kontrole. Eiropas Parlaments tieši izmanto savas tiesības gadījumā, kad apropriācijas ir piešķirtas, veicot ieguldījumu otro tiešo vēlēšanu reklāmas kampaņā. Tāpēc Eiropas Parlaments nevēlas, lai Tiesas kontrole netiktu attiecināta uz tiesību aktiem, ko tas pieņem minētajā jomā. Tomēr tas uzskata, ka tad, ja Līguma 173. pants ir jāinterpretē plaši, proti, tā, ka tas paredz, ka par Parlamenta pieņemtajiem tiesību aktiem var celt prasību tos atcelt, tad tam vajadzētu būt tiesībām celt šādu prasību arī par Padomes un Komisijas pieņemtajiem tiesību aktiem.
23 Šajā ziņā vispirms jāuzsver, ka Eiropas Ekonomikas kopiena pamatojas uz tiesiskumu, jo ne šīs kopienas dalībvalstis, ne iestādes nevar izvairīties no tā, ka tiek uzraudzīta to pieņemto tiesību aktu atbilstība galvenajai konstitucionālajai hartai – Līgumam. Īpaši tā 173. un 184. pantā, no vienas puses, un 177. pantā, no otras, ir noteikts, ka ar Līgumu izveido pilnīgu tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēmu, kura paredzēta, lai Tiesai ļautu kontrolēt iestāžu pieņemto tiesību aktu likumību. Tādējādi fiziskas un juridiskas personas ir aizsargātas pret iespējamību, ka tām varētu piemērot vispārpiemērojamus tiesību aktus, kurus tās nevar tieši apstrīdēt Tiesā, jo to liedz īpašie nosacījumi par pieņemamību, kas izklāstīti Līguma 173. panta otrajā daļā. Ja Kopienas iestādes ir atbildīgas par šādu tiesību aktu administratīvo piemērošanu, fiziskas vai juridiskas personas var celt Tiesā tiešu prasību par tādiem tiesību aktiem, kas paredz šo piemērošanu un kuri tām adresēti vai kuri tās skar tieši un individuāli, un, atbalstot šādu prasību, minētās personas var atsaukties uz tā vispārīgā tiesību akta nelikumību, uz kuru šie tiesību akti pamatojas. Ja šāda īstenošana ir jāveic valsts iestādēm, minētās personas var vērsties valsts tiesās ar prasību sakarā ar vispārpiemērojamu tiesību aktu spēkā neesamību un tādējādi rosināt valsts tiesas vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
24 Atšķirībā no Līguma 177. panta, kas attiecas uz iestāžu izdotajiem tiesību aktiem, tos nekonkretizējot, Līguma 173. pants patiešām min tikai Padomes un Komisijas izdotos tiesību aktus. Tomēr vispārējā Līguma sistēma ir paredzēta, lai nodrošinātu, ka ir iespējams celt tiešu prasību par “visiem iestāžu pieņemtajiem tiesību aktiem, kas paredzēti, lai radītu tiesiskas sekas”, kā Tiesa to jau ir uzsvērusi savā 1971. gada 31. marta spriedumā lietā 22/70 Komisija/Padome (Recueil, 263. lpp.). Eiropas Parlaments nav skaidri minēts starp tām iestādēm, kuru pieņemtos tiesību aktus var apstrīdēt, jo EEK līgums sākotnējā redakcijā tam piešķīris tikai padomdevēja un politiskās kontroles pilnvaras, nevis pilnvaras pieņemt tiesību aktus, kas paredzēti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām. Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) dibināšanas līguma 38. pantā ir norādīts, ka gadījumos, kad Parlamentam sākotnēji bijušas piešķirtas pilnvaras pieņemt saistošus tiesību aktus, kā tas ir gadījumā, kas minēts šī līguma 95. panta ceturtās daļas pēdējā teikumā, par tā pieņemtajiem tiesību aktiem principā varēja celt prasību tos atcelt.
25 Lai gan saskaņā ar EOTK līgumu uz prasībām atcelt iestāžu pieņemtos tiesību aktus attiecas divi atsevišķi noteikumi, uz tām attiecas tikai EEK līguma 173. pants, kas tāpēc ir vispārējas piemērojamības norma. Līguma 173. panta interpretācija, neattiecinot uz Eiropas Parlamenta pieņemtajiem tiesību aktiem iespēju tos apstrīdēt, radītu sekas, kas būtu pretrunā gan ar 164. pantā pausto Līguma garu, gan tā sistēmu. Eiropas Parlamenta EEK līguma kontekstā pieņemtie tiesību akti varētu ierobežot dalībvalstu vai citu iestāžu pilnvaras vai arī pārsniegt Parlamenta pilnvarām noteiktās robežas, nedodot iespēju vērsties Tiesā ar prasību tos pārskatīt. Tāpēc ir jāsecina, ka prasību atcelt tiesību aktu drīkst celt par tādiem Eiropas Parlamenta pieņemtiem tiesību aktiem, kas paredzēti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām.
26 Tālāk ir jāapsver, vai 1982. gada lēmums un 1983. gada noteikumi ir tiesību akti, kas paredzēti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām.
3. Jautājums par to, vai 1982. gada lēmums un 1983. gada noteikumi ir tiesību akti, kas paredzēti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām
27 Abi apstrīdētie tiesību akti attiecas uz to apropriāciju sadalījumu, kuras ietvertas Eiropas Parlamenta budžetā, lai segtu sagatavošanās izmaksas 1984. gada Eiropas vēlēšanām. Tie attiecas uz šo apropriāciju piešķiršanu trešām personām, lai tās varētu segt izmaksas, kas saistītas ar darbībām, kuras notiek ārpus Eiropas Parlamenta. Šajā ziņā minētie tiesību akti reglamentē tiesības un pienākumus gan frakcijām, kas bija pārstāvētas Eiropas Parlamentā jau 1979. gadā, gan frakcijām, kas gatavojās piedalīties 1984. gada vēlēšanās. Tajos ir noteikts to apropriāciju īpatsvars, kāds jāsaņem katrai frakcijai, pamatojoties vai nu uz 1979. gadā iegūto vietu skaitu, vai 1984. gadā iegūto balsu skaitu. Tādēļ attiecīgie tiesību akti bija paredzēti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām, un tādējādi tie var būt prasības priekšmets saskaņā ar Līguma 173. pantu.
28 Arguments, ka saskaņā ar Līguma 206.a pantu Revīzijas palātai uzticētās pārbaudes pilnvaras liedz Tiesai veikt jebkādu kontroli, ir jānoraida. Revīzijas palātai ir tikai pilnvaras pārbaudīt izdevumu likumību, atsaucoties uz budžetu un sekundāro tiesību aktu, ar kuru pamatoti izdevumi (parasti dēvēts par galveno tiesību aktu). Tādēļ tās veiktā pārbaude katrā ziņā ir atšķirīga no Tiesas kontroles, kas attiecas uz galvenā tiesību akta likumību. Šajā lietā apstrīdētie tiesību akti faktiski ir līdzvērtīgi galvenajam tiesību aktam tiktāl, ciktāl tie principā paredz izdevumus un nosaka kārtību, saskaņā ar kuru šos izdevumus drīkst radīt.
4. Jautājums par to, vai apstrīdētie tiesību akti tieši un individuāli skar organizāciju, kas iesniegusi prasības pieteikumu, Līguma 173. panta otrās daļas izpratnē
29 Organizācija, kas iesniegusi prasības pieteikumu, uzsver, ka tai ir juridiskas personas statuss un ka apstrīdētie lēmumi, ar ko piešķir atbalstu konkurējošām frakcijām, bez šaubām, skar to tieši un individuāli.
30 Eiropas Parlaments uzskata, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru šajā jautājumā, prasības pieteikumu iesniegušās organizācijas prasība nav pieņemama. Tomēr šajā ziņā rodas jautājums, vai plaša 173. panta pirmās daļas interpretācija neietekmēs minētā panta otrās daļas interpretāciju. Šajā ziņā Parlaments uzsver, ka organizācija, kas iesniegusi prasības pieteikumu, nav parasta trešā persona, bet kā politiska partija tā ierindojama starp privileģētiem prasītājiem un privātpersonām. Tas uzskata, ka politisko partiju īpašais uzdevums ir jāņem vērā Kopienas līmenī. Parlaments arī uzskata, ka to īpašais statuss attaisno to, kāpēc tām saskaņā ar 173. panta otro daļu ir piešķirtas tiesības celt prasību par tiesību aktiem, kas nosaka, saskaņā ar kādiem nosacījumiem un kādā apjomā tām tiešo vēlēšanu gadījumā jāsaņem līdzekļi no Eiropas Parlamenta, lai darītu to plašāk pazīstamu. Savā iebildumu rakstā Eiropas Parlaments tāpēc secina, ka 1983. gada noteikumi politiskās partijas skar tieši un individuāli.
31 Pirmkārt, jāuzsver, ka apstrīdētie tiesību akti tieši skar organizāciju, kas iesniegusi prasības pieteikumu. Tie ir pilnīgs tādu noteikumu kopums, kas ir pašpietiekami un kas neparedz īstenošanas noteikumus, jo apropriāciju daļas, kas piešķiramas katrai attiecīgajai frakcijai, ir aprēķināmas automātiski, un tādējādi nav pieļaujama rīcības brīvība.
32 Ir tikai jāpārbauda, vai organizāciju, kas iesniegusi prasības pieteikumu, apstrīdētie tiesību akti skar individuāli.
33 Veicot šo pārbaudi, galvenā uzmanība jāpievērš 1982. gada lēmumam. Ar šo lēmumu tika apstiprināts princips, saskaņā ar kuru frakcijām piešķir 3708. pozīcijā minētās apropriācijas; tajā arī noteica, kāda apropriāciju daļa ir jāmaksā 1979. gadā ievēlētās Asamblejas frakcijām, kā arī tās ārpusfrakciju locekļiem (69 %) un kāda apropriāciju daļa ir jāsadala starp visām frakcijām, kas piedalījās 1984. gada vēlēšanās, neatkarīgi no tā, vai tās bija pārstāvētas 1979. gadā ievēlētajā Asamblejā vai nē (31 %); visbeidzot, ar šo lēmumu 69 % apropriāciju tika sadalīti starp frakcijām un ārpusfrakciju locekļiem. 1983. gada noteikumi tikai apstiprināja 1982. gada lēmumu un papildināja to, nosakot formulu, kas piemērojama, sadalot rezerves fondu – 31 %. Tāpēc tie jāuzskata par sākotnējā lēmuma neatņemamu sastāvdaļu.
34 1982. gada lēmums attiecas uz visām frakcijām, pat ja attieksme pret tām ir dažāda atkarībā no tā, vai tās bija pārstāvētas 1979. gadā ievēlētajā Asamblejā vai nē.
35 Šī prasība attiecas uz situāciju, kādu Tiesa iepriekš nav izskatījusi. Tā kā dažām frakcijām bija pārstāvji attiecīgajā iestādē, tās piedalījās tā lēmuma pieņemšanā, kas attiecas gan uz to, kāda būs attieksme pret tām, gan pret konkurējošām frakcijām, kas nebija pārstāvētas. Ņemot vērā šos apstākļus un to, ka apstrīdētais tiesību akts attiecas uz publisko līdzekļu piešķiršanu, lai sagatavotos vēlēšanām, un to, ka tiek apgalvots, ka šie līdzekļi ir piešķirti nevienlīdzīgi, nevar uzskatīt, ka tas individuāli skar tikai tās frakcijas, kuras bija pārstāvētas un tāpēc bija identificējamas apstrīdētā tiesību akta pieņemšanas dienā.
36 Šāda interpretācija radītu nevienlīdzīgu tiesisko aizsardzību dažādām frakcijām, kuras konkurē vienās vēlēšanās. Nepārstāvētās frakcijas nevarētu novērst attiecīgo apropriāciju sadali pirms vēlēšanu kampaņas sākuma, jo tās nevarētu celt prasību atzīt pamatlēmumu par nelikumīgu, izņemot gadījumus, kad tiek atbalstīta prasība par individuāliem lēmumiem par atteikšanos atmaksāt summas, kas ir lielākas nekā paredzētās. Līdz ar to tās nevarētu celt Tiesā prasību atcelt tiesību aktu pirms vēlēšanām vai saņemt Tiesas rīkojumu par apstrīdētā pamatlēmuma piemērošanas apturēšanu saskaņā ar Līguma 185. pantu.
37 Tātad jāsecina, ka organizāciju, kas iesniegusi prasības pieteikumu un kas pastāvējusi laikā, kad tika pieņemts 1982. gada lēmums, un kas ir varējusi izvirzīt kandidātus 1984. gada vēlēšanām, apstrīdētie tiesību akti skar individuāli.
38 Ņemot vērā visus minētos apsvērumus, jāsecina, ka prasība ir pieņemama.
Par prasības būtību
39 Izvirzot pirmos trīs pamatus, prasības pieteikumu iesniegusī organizācija raksturo Eiropas Parlamenta noteikto shēmu kā shēmu vēlēšanu kampaņas izdevumu atmaksai.
40 Ar pirmo pamatu prasības pieteikumu iesniegusī organizācija apgalvo, ka Līgums nenodrošina juridisko pamatu šādas shēmas pieņemšanai. Ar otro pamatu tā lūdz Tiesu atzīt, ka jebkurā gadījumā uz šādu jautājumu attiecas vienotas vēlēšanu procedūras princips, kas noteikts Līguma 138. panta 2. punktā, un ka tāpēc šā jautājuma izlemšana, pamatojoties uz Akta par Asamblejas pārstāvju vispārējām tiešām vēlēšanām 7. panta 2. punktu, ir valsts likumdevēju kompetencē.
41 Visbeidzot, ar prasības pieteikumu iesniegušās organizācijas trešo pamatu tiek nosodīts, ka dažādām frakcijām nav sniegtas vienlīdzīgas iespējas, jo frakcijām, kuras jau bija pārstāvētas 1979. gadā ievēlētajā Parlamentā, 3708. pozīcijā minētās apropriācijas ir piešķirtas divkārt. Pirmo reizi tās apropriācijas saņēma, kad tika sadalīti 69 % apropriāciju, kas bija rezervētas 1979. gadā ievēlētās Asamblejas frakcijām un ārpusfrakciju locekļiem, un otro reizi tās apropriācijas saņēma, kad tika sadalīts 31 % rezerves līdzekļu. Tādējādi šīs frakcijas atradās ievērojami labvēlīgākā situācijā, salīdzinot ar tām, kurām nebija pārstāvju 1979. gadā ievēlētajā Asamblejā.
42 Eiropas Parlaments atbild uzreiz uz abiem pirmajiem pamatiem. Tas uzskata, ka tie ir pretrunīgi: jautājuma izlemšana vai nu ir Kopienas kompetencē, vai arī nav, bet organizācija, kas iesniegusi prasības pieteikumu, nevar vienlaikus izvirzīt abas šīs tēzes. Eiropas Parlaments īpaši uzsver, ka minētā shēma netika izveidota, lai atmaksātu vēlēšanu kampaņas izmaksas, bet lai veiktu ieguldījumu reklāmas kampaņā, kas paredzēta, lai Parlaments kļūtu plašāk pazīstams vēlētājiem vēlēšanu laikā, kas skaidri redzams, ņemot vērā gan piezīmes par 3708. pozīciju, gan īstenošanas noteikumus. Eiropas Parlamenta piedalīšanās šādā reklāmas kampaņā izriet no tā pilnvarām, ko Tiesa atzinusi savā 1983. gada 10. februāra spriedumā lietā 230/81 Luksemburga/Parlaments (Recueil, 255., 287. lpp.), proti, noteikt savu iekšējo organizāciju un veikt “atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu savu procesu pienācīgu darbību un norisi”. Tā kā shēma neattiecās uz vēlēšanu kampaņas izdevumu atmaksu, pirmais un otrais pamats nav pamatots.
43 Eiropas Parlaments tāpat apgalvo, ka arī trešais pamats ir jānoraida, jo dažādu frakciju iespēju vienlīdzība nav ietekmēta. Attiecīgo noteikumu mērķis ir ļaut efektīvi izplatīt informāciju, kas attiecas uz Parlamentu. Frakcijas, kas bija pārstāvētas 1979. gadā ievēlētajā Asamblejā, jau ir pierādījušas, ka tās ir iesaistījušās darbībās Eiropas integrācijas veicināšanai. Tā kā šīs frakcijas ir lielākas, tās ir arī vairāk pārstāvētas un tāpēc spējīgas izplatīt vairāk informācijas. Parlaments apgalvo, ka tāpēc ir attaisnojami atvēlēt šīm frakcijām lielākas naudas summas to reklāmas kampaņām. Tas uzskata, ka apropriāciju sadale attiecībā uz 69 % iepriekšējam reklāmas kampaņas finansējumam un 31 % turpmākajam finansējumam, kas piešķirts visām frakcijām, kuras piedalījās vēlēšanās, ir lēmums, kas atbilst tā politiskajai rīcības brīvībai. Parlamenta pārstāvis tiesas sēdē vēlreiz uzsvēra, ka Prezidijs un tā paplašinātais sastāvs par apropriāciju piešķiršanu lēmuši saskaņā ar formulu, kura izstrādāta, protams, ņemot vērā, cik lielu ieguldījumu dažādās frakcijas varētu sniegt politiskās integrācijas jēdziena izpratnes veicināšanā dalībvalstu sabiedriskajā domā.
44 Vispirms jāatgādina, ka Eiropas Parlaments atbilstīgi savām ar līgumiem piešķirtajām pilnvarām noteikt savu iekšējo organizāciju ir tiesīgs noteikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu iekšējo procesu pienācīgu darbību un norisi, kā noteikts iepriekš minētajā 1983. gada 10. februāra spriedumā. Tomēr jāuzsver, ka uz izveidoto finansēšanas shēmu iekšējās organizācijas noteikšanas pilnvaras neattiektos, ja tiktu konstatēts, ka to nevar nošķirt no shēmas, kas paredz vienotu atmaksas likmi vēlēšanu kampaņas izmaksām.
45 Lai noteiktu, vai pirmie trīs pamati ir pamatoti, vispirms jānosaka ar apstrīdētajiem tiesību aktiem izveidotās finansēšanas shēmas patiesā būtība.
46 Pirmkārt, jāuzsver, ka apstrīdētie tiesību akti ir mazākais neskaidri. 1982. gada lēmums tikai noteic, ka tas attiecas uz 3708. pozīcijā ietverto apropriāciju sadalījumu, bet iekšējā memorandā, kurā šis lēmums apkopots, ir diezgan atklāti minēta vēlēšanu kampaņas finansēšana. Arī 1983. gada noteikumos nav noteikts, vai izdevumiem, ko piedāvā atmaksāt, ir jābūt radītiem, izplatot informāciju par pašu Eiropas Parlamentu vai informāciju, kas attiecas uz nostāju, kuru frakcijas pieņēmušas vai plāno pieņemt nākotnē.
47 Patiešām, 1982. gada noteikumi par līdzekļu izlietojumu noteica, ka piešķirtos līdzekļus var izmantot tikai darbībām, kas saistītas ar reklāmas kampaņu 1984. gada vēlēšanām. Lai nodrošinātu šā nosacījuma ievērošanu, tika precizēts to izdevumu veids, kurus varētu segt, un tika ieceltas personas, kuras bija atbildīgas par to, lai līdzekļi tiktu pareizi izlietoti, kā arī tika pieprasīts veikt atsevišķu uzskaiti, kurā būtu uzskaitīti dažādie izdevumu veidi, un pieprasīts iesniegt ziņojumus par līdzekļu izlietojumu. Tādējādi Eiropas Parlaments centās nodrošināt, ka frakcijām piešķirtie līdzekļi galvenokārt tiek izmantoti, lai segtu izdevumus par sanāksmēm un publikācijām (brošūras, reklāmas presē un afišas).
48 Tomēr jāuzsver, ka ar šiem noteikumiem vien nepietiek, lai novērstu sniegtās informācijas neskaidrību. Faktiski 1982. gada noteikumos tāpat kā apstrīdētajos tiesību aktos nav izklāstīti nosacījumi, kas saistītu līdzekļu piešķiršanu ar izplatītās informācijas veidu. Eiropas Parlaments uzskata, ka kandidāti, sniedzot pārskatus par savām darbībām, sniedza ieguldījumu pieejamā informācijā par to, kā parlamentārā iestāde ir izpildījusi savu uzdevumu. Ir skaidrs, ka šāda veida reklāmas kampaņā, ko Eiropas Parlaments uzskata par tādu, kas ļauj paust dažādus viedokļus, informācija par Eiropas Parlamenta nozīmi un partiju propaganda ir nešķirami faktori. Turklāt Eiropas Parlaments tiesas sēdē atzina, ka tā locekļiem nav bijis iespējams stingri nošķirt vēlēšanu ziņojumus no informācijas.
49 Visbeidzot, jānorāda, ka frakcijām piešķirtos līdzekļus varēja tērēt vēlēšanu kampaņas laikā. Tas ir skaidrs, pirmkārt, attiecībā uz naudas summām, kuras izmaksāja no rezerves fonda, kas bija 31 %, un ko sadalīja starp frakcijām, kuras piedalījās 1984. gada vēlēšanās. Izdevumi, kurus varēja atmaksāt, bija tie izdevumi, kas radās saistībā ar 1984. gada Eiropas vēlēšanām laikā no 1983. gada 1. janvāra līdz brīdim, kad aizritējušas 40 dienas pēc vēlēšanām. Tomēr tas tiklab attiecas arī uz 69 % apropriāciju, ko katru gadu sadalīja starp 1979. gadā ievēlētās Asamblejas frakciju un ārpusfrakciju locekļiem. Ņemot vērā 1982. gada noteikumus, ir skaidrs, ka vienu trešdaļu no piešķirtā kopapjoma (mīnus vienotās likmes daļa) bija paredzēts maksāt tikai pēc 1984. gada vēlēšanām. Turklāt no 69 % kopējo apropriāciju piešķirtos līdzekļus varēja izmantot, lai veidotu rezerves fondus un segtu maksājumu saistības vēlākais 40 dienas pirms vēlēšanām, ar nosacījumu, ka attiecīgo maksājumu faktiski veic ne vēlāk kā 40 dienas pēc vēlēšanām.
50 Ņemot vērā šos apstākļus, jāsecina, ka izveidoto finansēšanas shēmu nevar nošķirt no shēmas, kas nodrošina vienotu atmaksas likmi vēlēšanu kampaņas izmaksām.
51 Otrkārt, ir jākonstatē, vai, pieņemot apstrīdētos tiesību aktus, nav pārkāpts 1976. gada 20. septembra Akta par Asamblejas pārstāvju vispārējām tiešām vēlēšanām 7. panta 2. punkts.
52 Saskaņā ar minēto normu “līdz brīdim, kad stājas spēkā vienota vēlēšanu procedūra, un atbilstīgi pārējiem šā Akta noteikumiem vēlēšanu procedūru katrā dalībvalstī regulē šīs valsts tiesību normas”.
53 Vēlēšanu procedūras jēdziens minētās normas izpratnē inter alia ietver noteikumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu vēlēšanu procedūras pareizu norisi un to, ka dažādiem kandidātiem tiek piešķirtas vienlīdzīgas iespējas vēlēšanu kampaņas laikā. Noteikumi, ar ko izveido shēmu vēlēšanu kampaņas izdevumu atmaksai, attiecas uz minēto kategoriju.
54 Vēlēšanu kampaņas laikā radušos izdevumu atmaksa nav jautājums, uz ko attiecas 1976. gada akts. Tātad, kā to pašlaik nosaka Kopienu tiesības, shēmas izveidošana vēlēšanu kampaņas izdevumu atmaksai un sīki izstrādātu noteikumu ieviešana tās īstenošanai ir dalībvalstu kompetencē.
55 Tāpēc pamats, ko izvirzījusi prasības pieteikumu iesniegusī organizācija un ar ko ir apgalvots, ka ir pārkāpts 1976. gada akta 7. panta 2. punkts, ir jāpieņem. Minētā iemesla dēļ nav vajadzības spriest par pārējiem izvirzītajiem pamatiem.
Par tiesāšanās izdevumiem
56 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Prasītāja nav prasījusi piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tāpēc, lai gan spriedums atbildētājam nav labvēlīgs, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu Tiesa nospriež:
1) atcelt Eiropas Parlamenta prezidija 1982. gada 12. oktobra lēmumu par Eiropas Kopienu vispārējā budžeta 3708. pozīcijā noteikto apropriāciju sadali un Paplašinātā prezidija 1983. gada 29. oktobra noteikumus, kas reglamentē apropriāciju izlietojumu to izdevumu atmaksai, kuri radušies frakcijām, kas piedalījušās 1984. gada vēlēšanās;
2) katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1986. gada 23. aprīlī.
Sekretārs | | Priekšsēdētāja p. i. |