VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta)
2014. gada 16. oktobrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Kipras stabilitātes atbalsta programma – Eurogrupas paziņojums par Kipras banku sektora pārstrukturēšanu – Kļūdaina atbildētāja norāde prasības pieteikumā – Nepieņemamība
Lieta T‑327/13
Konstantinos Mallis, ar dzīvesvietu Larnakā (Kipra),
Elli Konstantinou Malli, ar dzīvesvietu Larnakā,
ko pārstāv E. Efstathiou, K. Efstathiou un K. Liasidou, advokāti,
prasītāji,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Smulders, J.‑P. Keppenne un M. Konstantinidis, pārstāvji,
un
Eiropas Centrālo banku (ECB), ko pārstāv A. Sáinz de Vicuña Barroso, N. Lenihan un F. Athanasiou, pārstāvji, kuriem palīdz W. Bussian, W. Devroe un D. Arts, advokāti,
atbildētājas,
par prasību atcelt Eurogrupas 2013. gada 25. marta paziņojumu attiecībā tostarp uz Kipras banku sektora pārstrukturēšanu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen] (referents), tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] un E. Butidžidžs [E. Buttigieg],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
ESM līgums
1 2012. gada 2. februārī Briselē (Beļģija) tika noslēgts Līgums par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu starp Beļģijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Igaunijas Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Kipras Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Maltas Republiku, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Portugāles Republiku, Slovēnijas Republiku, Slovākijas Republiku un Somijas Republiku (turpmāk tekstā – “ESM līgums”). Saskaņā ar tā 1. un 2. pantu un 32. panta 2. punktu šī līguma līgumslēdzējas puses, proti, dalībvalstis, kuru naudas vienība ir euro, savā starpā nodibina starptautisku finanšu institūciju ar nosaukumu “Eiropas Stabilitātes mehānisms” (ESM), kurai ir tiesībspēja. Līgums par ESM stājās spēkā 2012. gada 27. septembrī.
2 ESM līguma preambulas 1. apsvērumā ir noteikts:
“2010. gada 17. decembrī Eiropas Padome vienojās par nepieciešamību eurozonas dalībvalstīm nodibināt pastāvīgu stabilitātes mehānismu. [ESM] pārņems uzdevumus, ko pašreiz izpilda Eiropas Finanšu stabilitātes instruments (“EFSI”) un Eiropas Finanšu stabilizēšanas mehānisms (“EFSM”), sniedzot finansiālu palīdzību, kur tāda ir nepieciešama, eurozonas dalībvalstīm.”
3 ESM līguma 3. pantā šī līguma mērķis ir izklāstīts šādi:
“ESM mērķis ir mobilizēt finansēšanu un sniegt stabilitātes atbalstu, ievērojot stingrus nosacījumus atbilstīgi izvēlētajam finansiālās palīdzības instrumentam, to ESM dalībnieču labā, kas piedzīvo smagas finanšu problēmas vai kam tādas draud, lai nepieciešamības gadījumā aizsargātu visas eurozonas un tās dalībvalstu finansiālo stabilitāti. Šajā nolūkā ESM ir tiesības sagādāt līdzekļus, izlaižot finanšu instrumentus vai slēdzot finanšu vai citus nolīgumus vai vienošanās ar ESM dalībniecēm, finanšu iestādēm vai citām trešām personām.”
4 ESM līguma 4. pantā ir noteikts:
“1. ESM ir Valde un Direktoru padome, kā arī rīkotājdirektors un pārējais speciālais personāls, kādu var uzskatīt par nepieciešamu.
[..]
3. Pieņemot lēmumu savstarpēji vienojoties, nepieciešama balsojošo dalībnieku vienprātība. Atturēšanās no balsošanas nekavē lēmuma pieņemšanu, savstarpēji vienojoties.
4. Atkāpjoties no 3. punkta, ārkārtas balsošanas procedūru lieto gadījumos, kad gan Eiropas Komisija, gan [Eiropas Centrālā banka] secina, ka steidzama lēmuma nepieņemšana par finansiālās palīdzības piešķiršanu vai ieviešanu, kā noteikts 13. līdz 18. pantā, apdraudētu eurozonas ekonomisko un finansiālo ilgtspējību. [..]”
5 ESM līguma 5. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “Eiropas Komisijas loceklis, kas atbild par ekonomikas un monetārajām lietām, un [Eiropas Centrālās bankas] prezidents, kā arī Eurogrupas prezidents (ja viņš nav priekšsēdētājs vai kāds no vadītājiem) var piedalīties Valdes sanāksmēs kā novērotāji”.
6 ESM līguma 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka “par ekonomikas un monetārajiem jautājumiem atbildīgais Eiropas Komisijas loceklis un [Eiropas Centrālās bankas] prezidents katrs var iecelt vienu novērotāju”.
7 ESM līguma 12. pantā ir definēti principi, kuriem ir pakļauts stabilitātes atbalsts, un tā 1. punktā ir noteikts:
“Visas eurozonas un tās dalībvalstu finanšu stabilitātes aizsardzības nepieciešamības gadījumā ESM var sniegt stabilitātes atbalstu ESM dalībniecei, ievērojot stingrus nosacījumus atbilstīgi izvēlētajam finansiālās palīdzības instrumentam. Šādi nosacījumi var būt no makroekonomikas korekcijas programmas līdz iepriekš noteikto atbilstības nosacījumu pastāvīgai ievērošanai.”
8 Stabilitātes atbalsta piešķiršanas ESM dalībniekam procedūra ESM līguma 13. pantā ir aprakstīta šādi:
“1. ESM dalībniece var adresēt stabilitātes atbalsta pieprasījumu Valdes priekšsēdētājam. Šādā pieprasījumā norāda apsveramo finansiālās palīdzības instrumentu(‑us). Saņemot šādu pieprasījumu, Valdes priekšsēdētājs uztic Eiropas Komisijai, sadarbībā ar [Eiropas Centrālo banku], šādus uzdevumus:
a) izvērtēt visas eurozonas vai tās dalībvalstu finanšu stabilitātes riska esamību, ja vien [Eiropas Centrālā banka] nav jau iesniegusi analīzi saskaņā ar 18. panta 2. punktu;
b) izvērtēt, vai valsts parāds ir ilgtspējīgs. Kad vien atbilstīgi un iespējams, sagaida, ka šāds izvērtējums tiek veikts kopā ar [Starptautisko Valūtas fondu];
c) izvērtēt attiecīgās ESM dalībnieces faktiskās vai iespējamās finansēšanas vajadzības.
2. Pamatojoties uz ESM dalībnieces pieprasījumu un 1. punktā minēto izvērtējumu, Valde var pieņemt lēmumu principā piešķirt attiecīgajai ESM dalībniecei stabilitātes atbalstu finansiālās palīdzības instrumenta veidā.
3. Ja lēmums, ievērojot 2. punktu, tiek pieņemts, Valde uztic Eiropas Komisijai – sadarbībā ar [Eiropas Centrālo banku] un, kad vien iespējams, kopā ar [Starptautisko Valūtas fondu] – uzdevumu risināt sarunas ar attiecīgo ESM dalībnieci par Saprašanās memorandu (“SM”), kurā sīkāk norādīti ar finansiālās palīdzības instrumentu saistītie nosacījumi. SM saturs atspoguļo to trūkumu nopietnību, kas jārisina, un izvēlēto finansiālās palīdzības instrumentu. Vienlaikus ESM rīkotājdirektors sagatavo finansiālās palīdzības instrumenta nolīguma priekšlikumu, ietverot finansiālos noteikumus un instrumentu izvēli, kas jāpieņem Valdei.
SM pilnībā atbilst LESD paredzētajiem ekonomikas politikas saskaņošanas pasākumiem, jo īpaši ikvienam Eiropas Savienības tiesību aktam, ietverot ikvienu viedokli, brīdinājumu, ieteikumu vai lēmumu, kas adresēts attiecīgajai ESM dalībniecei.
4. Eiropas Komisija SM paraksta ESM vārdā, ņemot vērā iepriekšēju atbilstību 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem un Valdes apstiprinājumu.
5. Direktoru padome apstiprina finansiālās palīdzības instrumenta nolīgumu, precizējot piešķiramā stabilitātes atbalsta finansiālos aspektus un, ja piemērojams, palīdzības pirmā maksājuma izmaksu.
[..]
7. Eiropas Komisijai – sadarbībā ar [Eiropas Centrālo banku] un, kad vien iespējams, kopā ar [Starptautisko Valūtas fondu] – tiek uzticēta ar finansiālās palīdzības instrumentu saistīto nosacījumu ievērošanas uzraudzība.”
Kipras Republikas finansiālās grūtības un sākotnēji veiktie pasākumi
9 2012. gada pirmajos mēnešos dažas Kiprā dibinātas bankas, tostarp Cyprus Popular Bank Public Co Ltd (Laïki), bankrotēja. Kipras Republika uzskatīja par nepieciešamu veikt to rekapitalizāciju un šajā ziņā Eurogrupas prezidentam iesniedza Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta (EFSI) vai ESM finansiālās palīdzības pieprasījumu.
10 Ar 2012. gada 27. jūnija paziņojumu Eurogrupa norādīja, ka pieprasīto finansiālo palīdzību sniegs vai nu ar EFSI, vai ESM makroekonomikas pielāgošanas programmas ietvaros, kura ir jākonkretizē nolīguma protokolā, par kuru sarunas risināja, no vienas puses, Eiropas Komisija kopā ar Eiropas Centrālo Banku un Starptautisko Monetāro fondu (SMF) un, no otras puses, Kipras iestādes.
11 Kipras Republika un pārējās dalībvalstis, kuru naudas vienība ir euro, panāca politisku vienošanos par nolīguma protokola projektu 2013. gada martā. Ar 2013. gada 16. marta paziņojumu Eurogrupa šo vienošanos novērtēja atzinīgi un atgādināja dažus paredzētos pielāgošanas pasākumus, tostarp banku noguldījumu nodokļa izveidi. Eurogrupa norādīja, ka, ņemot vērā šo kontekstu, tā uzskatīja, ka tādas finansiālas palīdzības piešķiršana, ar kuru bija iespējams nodrošināt Kipras Republikas un euro zonas finansiālo stabilitāti, bija attaisnojama, un tā lūdza ieinteresētajām pusēm paātrināt notiekošās sarunas.
12 2013. gada 18. martā Kipras Republika uzdeva slēgt bankas 2013. gada 19. un 20. martā, kas bija darbadienas. Ar šajā pašā dienā sniegtu paziņojumu Eurogrupa norādīja, ka banku noguldījumu nodoklis kopā ar pieprasīto finansiālo palīdzību tiks izmantots, lai atjaunotu Kipras banku sektora dzīvotspēju un tādējādi lai nodrošinātu Kipras finansiālo stabilitāti. Tomēr tā norādīja, ka Eurogrupa uzskatīja, ka pret mazajiem noguldītājiem ir jāattiecas citādi nekā pret lielajiem noguldītājiem, uzsverot, cik svarīgi ir pilnībā nodrošināt noguldījumus, kuru apmērs nepārsniedz EUR 100 000. Visbeidzot Eurogrupas prezidents tās vārdā iedrošināja Kipras iestādes un parlamentu ātri īstenot pasākumus, par kuriem tika panākta vienošanās.
13 Kipras iestādes nolēma turpināt turēt bankas slēgtas līdz 2013. gada 28. martam, lai nepieļautu rindas pie bankomātiem.
14 2013. gada 19. martā Kipras parlaments noraidīja Kipras valdības likumprojektu par nodokļa attiecībā uz visiem Kipras banku noguldījumiem uzlikšanu. Līdz ar to Kipras valdība izstrādāja jaunu projektu, kurā vienīgi bija paredzēts pārstrukturēt divas bankas – Trapeza Kyprou Dimosia Etairia Ltd (BoC) un Laïki.
15 2013. gada 22. martā Kipras parlaments pieņēma O peri exiyiansis pistotikon kai allon idrimaton nomos (Likums par kredītiestāžu un citu iestāžu sanāciju; turpmāk tekstā – “2013. gada 22. marta likums”, EE, pielikums I(I), Nr. 4379, 22.3.2013., 117. lpp.). Atbilstoši šī likuma 3. punkta 1. apakšpunktam un 5. punkta 1. apakšpunktam Kipras Centrālajai bankai (KCB) kopā ar Finanšu ministriju bija uzdots veikt šajā likumā paredzēto iestāžu sanāciju. Šim mērķim 2013. gada 22. marta likuma 12. punkta 1. apakšpunktā bija paredzēts, pirmkārt, ka KCB ar dekrētu var pārstrukturēt iestādes, kura pakļauta noregulējuma procedūrai, parādus un saistības, tostarp samazinot, grozot, atliekot vai atjaunojot jebkādu pastāvošu vai nākotnē esošu prasījumu attiecībā uz šo iestādi pamatsummu vai atlikumu, vai ar parādzīmju pārvēršanu attiecīgajos vērtspapīros. Šajā punktā ir paredzēts, otrkārt, ka attiecībā uz “garantētajiem noguldījumiem” 2013. gada 22. marta likuma 2. punkta piektās daļas izpratnē šos pasākumus neveic. Puses ir vienisprātis, ka tie ir noguldījumi, kuru apmērs nepārsniedz EUR 100 000.
Apstrīdētais paziņojums
16 Ar 2013. gada 25. marta paziņojumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais paziņojums”) Eurogrupa norādīja, ka tā ar Kipras iestādēm ir panākusi vienošanos par galvenajiem nākotnes makroekonomikas pielāgošanas programmas punktiem, ko atbalstīja visas dalībvalstis, kuru naudas vienība ir euro, kā arī Komisija, ECB un SMF. Turklāt Eurogrupa atzinīgi novērtēja šī paziņojuma pielikumā minētos finanšu sektora pārstrukturēšanas plānus.
17 Apstrīdētā paziņojuma pielikums ir formulēts šādi:
“Pēc tam, kad [Kipras Republikas] iestādes bija iesniegušas politiskos projektus, kurus Eurogrupa novērtēja ļoti atzinīgi, tika panākta vienošanās par turpmāko:
1. Laïki nekavējoties tiek slēgta – kopā ar visiem akcionāru, obligāciju turētāju un negarantēto noguldītāju ieguldījumiem – saskaņā ar [KCB] rezolūciju, izmantojot jaunpieņemtu banku noregulējuma ietvaru.
2. Laïki tiek sadalīta bankā ar sliktu aktīvu kvalitāti un bankā ar labu aktīvu kvalitāti. Bankai ar sliktu aktīvu kvalitāti ir jāpazūd pakāpeniski.
3. Banka ar labu aktīvu kvalitāti tiek iekļauta [BoC] ar banku noregulējuma ietvara palīdzību un pēc BoC padomes un Laïki padomes apspriešanās. Tā sniegs [steidzamu atbalstu likviditātes krīzes gadījumā (ELA)], kas sasniedz [deviņus] miljardus euro. Vienīgi BoC negarantētie noguldījumi paliks iesaldēti līdz rekapitalizēšanas īstenošanai un tos pēc tam varēs pakļaut atbilstošiem nosacījumiem.
4. ECB valde sniegs naudas līdzekļus BoC saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem.
5. BoC tiks rekapitalizēta, negarantētos noguldījumus pārvēršot attiecīgajos vērtspapīros, par visu akcionāru un obligāciju turētāju līdzekļiem.
6. Pārvēršana notiks tā, lai tiktu nodrošināts kapitāla rādītājs 9 % apmērā programmas beigās.
7. Visi garantēto noguldījumu turētāji visās bankās tiks pilnībā aizsargāti saskaņā ar atbilstošajiem [Savienības] tiesību aktiem.
8. Programmas pakete (līdz [desmit] miljardiem euro) netiks izmantota, lai rekapitalizētu Laïki vai [BoC].”
Kiprā veiktie banku pārstrukturēšanas pasākumi
18 2013. gada 25. martā KCB valde pakļāva BoC un Laïki sanācijas procedūrai. 2013. gada 29. martā saistībā ar šo tika publicēti divi dekrēti, pamatojoties uz 2013. gada 22. marta likumu, proti:
– to peri diasosis me idia mesa tis Trapezas Kyprou Dimosias Etaireias Ltd Diatagma tou 2013, Kanonistiki Dioikitiki Praxi No. 103 [2013. gada Dekrēts par BoC sanāciju ar pašu līdzekļiem, Normatīvais dekrēts Nr. 103; turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 103”, EE, pielikums III(I), Nr. 4645, 29.3.2013., 769.–780. lpp.];
– to peri tis Polisis Orismenon Ergasion tis Cyprus Popular Bank Public Co Ltd Diatagma tou 2013, Kanonistiki Dioikitiki Praxi No. 104 [2013. gada Dekrēts par noteiktu Laïki darbību pārdošanu, Normatīvais dekrēts Nr. 104; turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 104”, EE, pielikums III(I), Nr. 4645, 29.3.2013., 781.–788. lpp.].
19 Dekrētā Nr. 103 ir paredzēta BoC rekapitalizācija par tostarp tās negarantēto noguldītāju, akcionāru un obligāciju turētāju līdzekļiem, lai tā varētu turpināt sniegt banku pakalpojumus. Tādējādi negarantētie noguldījumi tika pārvērsti BoC akcijās, proti, 37,5 % par katru negarantēto noguldījumu, vērtspapīros, kurus BoC var pārvērst vai nu noguldījumos, proti, 22,5 % par katru negarantēto noguldījumu, vai vērtspapīros, kurus KCB var pārvērst noguldījumos, proti, 40 % par katru negarantēto noguldījumu. Dekrēts Nr. 103 saskaņā ar tā 10. punktu stājās spēkā 2013. gada 29. martā plkst. 6.
20 Attiecībā uz Dekrētu Nr. 104 kopīgi piemērojamajos tā 2. un 5. punkta noteikumos ir paredzēts, ka 2013. gada 29. martā plkst. 6.10 notiek dažu Laïki aktīvu un pasīvu, tostarp noguldījumu, kuru apmērs nepārsniedz EUR 100 000, nodošana BoC. Noguldījumi, kuru apmērs pārsniedz EUR 100 000, paliek Laïki līdz tās likvidācijai.
21 Dekrētu Nr. 103 un Nr. 104 spēkā stāšanās brīdī prasītāji K. Mallis un E. Malli bija noguldījumu turētāji Laïki.
22 Ar Dekrētā Nr. 104 paredzēto pasākumu piemērošanu būtiski tika samazināta šo noguldījumu vērtība. Prasītāji norāda, ka viņi ir pazaudējuši visu, kas ir virs EUR 100 000, un viņi precīzi ir izteikuši skaitļos ciestos zaudējumus.
23 Pēc Dekrētu Nr. 103 un Nr. 104 pieņemšanas Komisija uzsāka jaunas apspriešanās ar Kipras iestādēm, lai pabeigtu izstrādāt nolīguma protokolu.
Finansiālas palīdzības piešķiršana Kipras Republikai
24 2013. gada 24. aprīļa sanāksmē ESM valde:
– apstiprināja, pirmkārt, ka Komisijas un ECB uzdevums bija veikt EMS līguma 13. panta 1. punktā minētos vērtējumus un, otrkārt, ka Komisijai sadarbībā ar ECB un SMF bija jārisina sarunas par nolīguma protokolu ar Kipras Republiku;
– nolēma piešķirt stabilitātes atbalstu Kipras Republikai finansiālās palīdzības instrumenta (turpmāk tekstā – “FPI”) veidā atbilstoši ESM rīkotājdirektora priekšlikumam;
– apstiprināja nolīguma protokola projektu un
– uzdeva Komisijai parakstīt šo protokolu ESM vārdā.
25 Nolīguma protokolu 2013. gada 26. aprīlī parakstīja Kipras Republikas finanšu ministrs, KCB prezidents un Komisijas vārdā – O. Rehn, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks.
26 2013. gada 8. maijā ESM direktoru padome apstiprināja nolīgumu par FPI, kā arī priekšlikumu par pirmās atbalsta daļas izmaksas Kipras Republikai kārtību. Šī daļa tika sadalīta divos maksājumos, kuri tika veikti attiecīgi 2013. gada 13. maijā divu miljardu euro apmērā un 2013. gada 26. jūnijā viena miljarda euro apmērā. Otrā atbalsta daļa 1,5 miljardu euro apmērā tika samaksāta 2013. gada 27. septembrī.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
27 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 4. jūnijā, prasītāji lūdz Vispārējo tiesu:
– atcelt apstrīdēto paziņojumu, “kas kā galīgs ir izteikts ar [KCB] prezidenta, kurš rīkojās [Eiropas Centrālo banku sistēmas] pārstāvja vārdā, [Dekrētu Nr. 104], ar kuru tika izlemts veikt noteiktu [Laïki] darbību pārdošanu un kurš būtībā uzskatāms par [ECB], kā arī Komisijas kopīgu lēmumu”;
– pakārtoti atzīt, ka neatkarīgi no apstrīdētā paziņojuma formas un veida tas būtībā ir “[ECB] un/vai Komisijas kopīgs lēmums”;
– pakārtotāk – atcelt apstrīdēto paziņojumu “neatkarīgi no tā formas un veida”;
– vēl pakārtotāk – “atcelt [ECB] un Komisijas kopīgo lēmumu [..], kas pieņemts, izmantojot Eurogrupu, neatkarīgi no tā formas vai veida”;
– piespriest ECB un Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
28 Ar atsevišķiem procesuālajiem rakstiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēti 2013. gada 1. un 9. oktobrī, Komisija un ECB izvirzīja iebildes par nepieņemamību saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 114. pantu. To prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Prasītāji savus apsvērumus attiecībā uz Komisijas un ECB iebildēm par nepieņemamību sniedza 2013. gada 4. decembrī.
Juridiskais pamatojums
30 Atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. punktam, ja kāds lietas dalībnieks to pieprasa, Vispārējā tiesa var lemt par pieņemamību, neaplūkojot lietu pēc būtības. Saskaņā ar šī paša panta 3. punktu pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Vispārējā tiesa nelemj citādi. Atbilstoši šī paša panta 4. punktam Vispārējā tiesa lemj par pieteikumu vai arī atliek lēmumu līdz galīgajam spriedumam.
31 Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli tai ir pietiekami skaidri un ka nav vajadzības uzsākt mutvārdu procesu.
32 Vispirms ir jāizvērtē pirmā, trešā un ceturtā prasījuma pieņemamība un pēc tam – otrā prasījuma pieņemamība.
Par pirmā, trešā un ceturtā prasījuma pieņemamību
33 Jāuzskata, ka prasītāji ar pirmo, trešo un ceturto prasījumu lūdz atcelt apstrīdēto paziņojumu.
34 Komisija un ECB norāda, ka šis lūgums ir nepieņemams, un šajā ziņā iesniedz vairākus argumentus, kurus prasītāji apstrīd.
35 Šajā ziņā pirmām kārtām ir jānorāda, ka saskaņā ar Reglamenta 44. panta 1. punkta b) apakšpunktu Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantā norādītajā prasības pieteikumā ietver ziņas par personu, pret kuru prasības pieteikums ir vērsts.
36 Ja prasības pieteikumā kļūdas dēļ kā atbildētājs norādīta persona, kas nav apstrīdētā akta autors, tas nav iemesls prasības pieteikuma nepieņemamībai, ja tajā ir iekļautas ziņas, kuras ļauj nepārprotami noteikt, kas ir persona, pret kuru tas ir vērsts, – tādas kā apstrīdētā akta nosaukums un tā autors. Tādā gadījumā par atbildētāju ir jāuzskata apstrīdētā akta autors, lai arī tas nav norādīts prasības pieteikuma ievaddaļā. Tomēr šis gadījums ir jānošķir no gadījuma, kad prasītāja turpina norādīt uz prasības pieteikuma ievaddaļā norādīto atbildētāju, pilnībā zinot, ka šī atbildētāja nav apstrīdētā akta autore. Šajā pēdējā minētajā gadījumā ir jāņem vērā prasības pieteikumā norādītās ziņas par atbildētāju un attiecīgā gadījumā ir jāizdara secinājumi no šīm ziņām attiecībā uz prasības pieņemamību (Vispārējās tiesas 2006. gada 16. oktobra rīkojums lietā T‑173/06 Aisne un Nature/Komisija, Krājumā nav publicēts, 17. un 18. punkts un tajos minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 1990. gada 22. novembra spriedumu lietā T‑162/89 Mommer/Parlaments, Recueil, II‑679. lpp., 19. un 20. punkts).
37 Apstrīdētais paziņojums ir dokuments, kurā Eurogrupa min, pirmkārt, nolīgumu, par kuru vienošanās ir panākta ar Kipras iestādēm, un, otrkārt, dažus tās apsvērumus šajā ziņā. Prasītāji savu prasību nav vērsuši pret Eurogrupu, bet Komisiju un ECB, uz ko prasītāji ir uzstājuši savos apsvērumos attiecībā uz iebildēm par nepieņemamību. Tādējādi ir jāizvērtē, vai, kā norāda prasītāji, apstrīdētais paziņojums var vispār tikt attiecināts uz Komisiju un ECB tādējādi, ka tās ir uzskatāmas par šī paziņojuma autorēm un līdz ar to – par pusēm, pret kurām ir jāvērš prasība.
38 Tādējādi ir jāanalizē Eurogrupas iezīmes, kā arī tās attiecības ar Komisiju un ECB saistībā ar apstrīdētā paziņojuma saturu.
39 Eurogrupa ir minēta LESD 137. pantā, kurā paredzēts, ka to dalībvalstu ministru sanāksmju kārtību, kuru naudas vērtība ir euro, nosaka Protokolā par Eurogrupu.
40 Šī protokola noteikumi ir šādi:
“1. pants
To dalībvalstu ministri, kuru naudas vienība ir euro, tiekas neoficiālās sanāksmēs. Šādās sanāksmēs vajadzības gadījumā pārrunā jautājumus, kas saistīti ar konkrētiem pienākumiem, kādus tās kopīgi uzņemas saistībā ar vienoto valūtu. Sanāksmēs piedalās Komisija. Šādās sanāksmēs, kuras sagatavo par finansēm atbildīgo ministru pārstāvji no dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro, un Komisija, uzaicina piedalīties Eiropas Centrālo banku.
2. pants
To dalībvalstu ministri, kuru naudas vienība ir euro, ar šo dalībvalstu vairākumu uz divarpus gadiem ievēl priekšsēdētāju.”
41 Pirmkārt, no iepriekš minētā izriet, ka Eurogrupa ir to dalībvalstu ministru, kuru naudas vienība ir euro, diskusiju forums, nevis lēmējinstitūcija. Šim neoficiālajam forumam, kura mērķis ir veicināt viedokļu apmaiņu par dažiem konkrētiem dalībvalstīm, kuras tajā piedalās, kopīgi interesējošiem jautājumiem, ir atsevišķa institucionālā struktūra, ciktāl šim forumam ir uz noteiktu laiku ievēlēts priekšsēdētājs. Taču nav nekāda iemesla uzskatīt, ka šī struktūra ir integrēta Komisijas vai ECB struktūrā.
42 Otrkārt, ir jānorāda, ka, pat ja Komisijas un ECB dalība Eurogrupas sanāksmēs ir paredzēta Protokola par Eurogrupu 1. pantā, jo Komisija arī var palīdzēt sagatavot minētās sanāksmes, Eurogrupa ir neformāla attiecīgo dalībvalstu ministru sanāksme.
43 Treškārt, no noteikumiem par Eurogrupu neizriet ne tas, ka šai struktūrai Komisija vai ECB būtu deleģējusi pilnvaras, pretēji prasītāju norādītajam, ne tas, ka šīs iestādes var īstenot kontroles pilnvaras attiecībā pret to vai adresēt tai ieteikumus un vēl mazāk – saistošas instrukcijas.
44 Tādējādi pretēji prasītāju norādītajam nav iespējams uzskatīt, ka Eurogrupu kontrolē Komisija vai ECB un ka tā rīkojas kā šo iestāžu pilnvarnieks.
45 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka tādi Eurogrupas pieņemtie paziņojumi kā apstrīdētais paziņojums nevar tikt attiecināts uz Komisiju vai ECB. Jāpiebilst, ka lietas materiālos nav nekā tāda, no kā varētu secināt, ka apstrīdētais paziņojums ir jāuzskata par paziņojumu, kuru faktiski ir izdevusi Komisija un ECB.
46 Turpinājumā ir jānorāda, ka prasītāju argumenti varētu arī tikt interpretēti tādējādi, kā viņi apgalvo, ka apstrīdēto paziņojumu katrā ziņā varētu attiecināt uz ESM un ka, tā kā to iespējami kontrolē Komisija un ECB, apstrīdētais paziņojums galu galā var tikt attiecināts uz šīm iestādēm.
47 Šajā ziņā ir jānorāda, kā izriet no iepriekš 4., 5., 6. un 8. punkta, ka ar ESM līgumu Komisijai un ECB ir uzticēti konkrēti uzdevumi, kas saistīti ar šajā līgumā paredzēto mērķu īstenošanu. Tomēr neviens ESM līguma noteikums neļauj uzskatīt, ka ESM ir deleģētas šo iestāžu pilnvaras vai ka tās var īstenot kontroles pilnvaras pret ESM vai adresēt tam rīkojumus.
48 Iepriekš minēto apstiprina Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru, pirmkārt, ESM līgumā Komisijai un ECB uzticētās funkcijas neietver nekādas pilnvaras tām pašām pieņemt lēmumus un, otrkārt, darbības, ko šīs divas iestādes veic šī paša līguma ietvaros, rada saistības tikai ESM (Tiesas 2012. gada 27. novembra spriedums lietā C‑370/12 Pringle, 161. punkts).
49 Tādējādi, pat pieņemot, ka apstrīdētais paziņojums var tikt attiecināts uz ESM, nevis Eurogrupu, šis apstāklis neļauj uzskatīt, ka Komisija vai ECB ir šī paziņojuma pieņemšanas pamatā.
50 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētais paziņojums nevar tikt attiecināts uz atbildētājām. Tādējādi saskaņā ar iepriekš 36. punktā minēto judikatūru pirmais, trešais un ceturtais prasījums ir jānoraida kā nepieņemams.
51 Otrām kārtām pakārtoti ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru akti vai lēmumi, pret kuriem var vērsties ar prasību atcelt tiesību aktu LESD 263. panta pirmās daļas izpratnē, ir pasākumi, kas rada saistošas tiesiskas sekas, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko situāciju (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts, un 1998. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C‑68/94 un C‑30/95 Francija u.c./Komisija, Recueil, I‑1375. lpp., 62. punkts; Vispārējās tiesas 2003. gada 5. novembra rīkojums lietā T‑130/02 Kronoply/Komisija, Recueil, II‑4857. lpp., 43. punkts).
52 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai noteiktu, vai akts vai lēmums rada saistošas tiesiskas sekas, kas var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko situāciju, ir jāaplūko tā saturs (Tiesas 1991. gada 13. jūnija rīkojums lietā C‑50/90 Sunzest/Komisija, Recueil, I‑2917. lpp., 12. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 14. maija rīkojums lietā T‑22/07 US Steel Košice/Komisija, Krājumā nav publicēts, 41. punkts).
53 Attiecībā uz apstrīdētā paziņojuma būtību ir jāatgādina, ka Eurogrupa nevar tikt uzskatīta par lēmējinstitūciju. Saskaņā ar noteikumiem, kuri regulē tās darbību, tā nav pilnvarota pieņemt tiesiski saistošus aktus. Principā Eurogrupas paziņojums tādējādi nevar tikt uzskatīts par aktu, kas rada tiesiskas sekas trešajām personām (šajā ziņā skat. pēc analoģijas Tiesas 2005. gada 1. decembra spriedumu lietā C‑301/03 Itālija/Komisija, Krājums, I‑10217. lpp., 28. punkts; Vispārējās tiesas 2008. gada 3. novembra rīkojumu lietā T‑196/08 Srinivasan/Ombuds, Krājumā nav publicēts, 11. un 12. punkts, un 2008. gada 3. decembra rīkojumu lietā T‑210/07 RSA Security Ireland/Komisija, Krājumā nav publicēts, 53.–55. punkts).
54 Apstrīdētā paziņojuma saturs, to lasot šajā kontekstā, pierāda, ka šis paziņojums nevar radīt šādas tiesiskas sekas.
55 Šajā paziņojumā Eurogrupa tostarp:
– norādīja, ka ir panākusi vienošanos ar Kipras iestādēm par atsevišķiem nākotnē īstenojamas pielāgošanas programmas jautājumiem (apstrīdētā paziņojuma pirmā daļa);
– atzinīgi novērtēja vairākus pasākumus, par kuriem, tāsprāt, bija panākta vienošanās ar šīm iestādēm (apstrīdētā paziņojuma trešā, piektā un sestā daļa);
– pieņēma zināšanai atsevišķas minēto iestāžu apņemšanās (apstrīdētā paziņojuma devītā un desmitā daļa);
– mudināja nekavējoties īstenot nolīgumu starp Grieķijas Republiku un Kipras Republiku (apstrīdētā paziņojuma septītā daļa);
– lūdza Kipras iestādēm un Komisijai pabeigt nolīguma protokola izstrādi (apstrīdētā paziņojuma astotā daļa);
– apstiprināja, kā tā to Kipras Republikai bija norādījusi 2013. gada 16. martā, ka Kipras Republika principā varēs saņemt FPI, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus (apstrīdētā paziņojuma vienpadsmitā daļa);
– precizēja, ka tā sagaida, ka ESM valde būtu tiesīga formāli apstiprināt FPI priekšlikumu 2013. gada aprīļa trešās nedēļas laikā, ar nosacījumu, ka ir pabeigtas “valsts procedūras” (apstrīdētā paziņojuma divpadsmitā daļa);
– uzskaitīja pasākumus, par kuriem, tāsprāt, bija panākta vienošanās tās ietvaros pēc Kipras iestāžu plānu iesniegšanas (apstrīdētā paziņojuma pielikums, skat. iepriekš 17. punktu).
56 Apstrīdētajā paziņojumā Eurogrupa tādējādi ļoti vispārīgi atsaucās uz pārskatu par atsevišķiem pasākumiem, par kuriem politiski bija panākta vienošanās ar Kipras Republiku, lai stabilizētu tās finansiālo stāvokli, un paziņoja par tālāk iespējamām sarunām, kā arī iedrošināja uzsākt citas sarunas un rīcību, kuru tā uzskatīja par vajadzīgu vai vēlamu. Tomēr šajā paziņojumā Eurogrupa neizteica nekādu galīgu nostāju ne jautājumā par FPI piešķiršanu Kipras Republikai, ne par nosacījumiem, kuri šai dalībvalstij būtu jāizpilda, lai saņemtu pieprasīto palīdzību.
57 Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka Eurogrupa nav norādījusi, ka šī palīdzība tiks piešķirta Kipras Republikai tikai tad, ja tā īstenos banku pārstrukturēšanas pasākumus, kā paredzēts Dekrētā Nr. 103 un Dekrētā Nr. 104.
58 Otrkārt, lai arī apstrīdētā paziņojuma trešajā daļā Eurogrupa atzinīgi novērtēja šī paziņojuma pielikumā īpaši minētos finanšu sektora pārstrukturēšanas plānus, tā nebija norādījusi, ka šie plāni tika uzskatīti par daļu no makroekonomikas pielāgošanas programmas, ko Kipras Republikai varētu būt pienākums ievērot, lai saņemtu finansiālu palīdzību saskaņā ar ESM līguma 12. panta 1. punktu.
59 Visbeidzot no apstrīdētā paziņojuma netieši, bet obligāti izriet, ka Eurogrupa, vispār nemonopolizējot tiesības piešķirt vai atteikt pieprasīto palīdzību, uzskatīja, ka šis lēmums nebija tās kompetencē, bet gan ESM valdes kompetencē. Pirmkārt, Eurogrupa, lai arī izvairoties apstiprināt, vai FPI tiks vai netiks piešķirts, vienīgi norādīja, ka tā sagaida, ka ESM valde būs tiesīga formāli apstiprināt tās piešķiršanu. Otrkārt, Eurogrupa būtībā vērsa uzmanību, ka šis apstiprinājums ir jāratificē ESM locekļiem atbilstoši iekšējām procedūrām.
60 Tādējādi ir jāuzskata, ka apstrīdētajam paziņojumam ir tikai informatīvs raksturs, jo Eurogrupa ir informējusi sabiedrību par atsevišķu politiski pieņemtu nolīgumu esamību, kā arī izteikusi savu viedokli par to, ka ESM varētu piešķirt FPI, bet nav pieņēmusi aktu, kas varētu radīt tiesiskas sekas trešajām personām šajā jautājumā.
61 Līdz ar to, pat ja ir taisnība, ka apstrīdētā paziņojuma pielikumā ir ietverti formulējumi, kas varētu šķist kategoriski, it īpaši tie, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, Laïki nekavējoties tiek slēgta kopā ar visiem akcionāru, obligāciju turētāju un negarantēto noguldītāju ieguldījumiem un, otrkārt, BoC tiks rekapitalizēta, negarantētos noguldījumus pārvēršot attiecīgajos vērtspapīros, par visu akcionāru un obligāciju turētāju līdzekļiem (skat. iepriekš 17. punktu), šie apgalvojumi nevar tikt lasīti izolēti, bet, tieši pretēji, tie ir jāskata visā to kontekstā, kurš skaidri norāda uz apstrīdētā paziņojuma tīri informatīvo raksturu.
62 Tā kā apstrīdētais paziņojums nevar radīt tiesiskas sekas trešajām personām, pirmais, trešais un ceturtais prasījums arī ir jānoraida kā nepieņemami iepriekš 51.–61. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.
Par otrā prasījuma pieņemamību
63 Ar pakārtoti iesniegto otro prasījumu prasītāji būtībā lūdz Vispārējo tiesu deklaratīvi atzīt, ka apstrīdētā paziņojuma autori ir ECB un Komisija, nevis Eurogrupa.
64 Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka Vispārējās tiesas kompetencē nav pasludināt deklaratīvus spriedumus likumības pārbaudes, kas balstās uz LESD 263. pantu, ietvaros (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 9. decembra rīkojumu lietā C‑224/03 Itālija/Komisija, Recueil, I‑14751. lpp., 20.–22. punkts).
65 Tādējādi ir jākonstatē, ka otrais prasījums ir nepieņemams, kā to pareizi ir norādījusi ECB.
66 No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka prasība noraidāma kā nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
67 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas un ECB prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) K. Mallis un E. Malli sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas (ECB) tiesāšanās izdevumus.
Luksemburgā, 2014. gada 16. oktobrī