VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
2012. gada 3. oktobrī (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Pieteikums par piekļuvi Eiropas Savienības novērotāju Horvātijā no 1995. gada 1. līdz 31. augustam ziņojumiem – Piekļuves atteikums – Kaitējuma starptautisko attiecību aizsardzībai iespēja – Agrāka publiskošana
Lieta T‑465/09
Ivan Jurašinović, ar dzīvesvietu Anžē [Angers] (Francija), ko pārstāv M. Jarry un N. Amara‑Lebret, avocats,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja C. Fekete un K. Zieleśkiewicz, vēlāk C. Fekete un J. Herrmann, pārstāvji,
atbildētāja,
galvenokārt par prasību atcelt Padomes 2009. gada 21. septembra lēmumu par piekļuves piešķiršanu noteiktiem ziņojumiem, ko sagatavojuši Eiropas Savienības novērotāji, kas laikposmā no 1995. gada 1. līdz 31. augustam atradās Horvātijā, Kninas [Knin] zonā.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood], tiesneši F. Deuss [F. Dehousse], M. Preks [M. Prek], J. Švarcs [J. Schwarcz] (referents) un A. Popesku [A. Popescu],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 25. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājs I. Jurašinovičs [I. Jurašinovič] ar 2009. gada 4. maija vēstuli, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), lūdza Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāru sniegt piekļuvi Eiropas Kopienas novērotāju, kas laikposmā no 1995. gada 1. līdz 31. augustam atradās Horvātijā, Kninas zonā, sagatavotajiem ziņojumiem (turpmāk tekstā – “ziņojumi”) un dokumentiem ar norādi “ECMM RC Knin Log reports”.
2 Ar 2009. gada 27. maija vēstuli Padomes ģenerālsekretārs informēja prasītāju, ka, ņemot vērā dokumentu, uz kuriem, iespējams, attiecas viņa pieteikums, ļoti lielo skaitu un to īpaši delikāto raksturu, termiņš atbildei uz piekļuves pieteikumu ir jāpagarina saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 3. punktu.
3 Ar 2009. gada 17. jūnija lēmumu Padomes ģenerālsekretārs noraidīja prasītāja piekļuves pieteikumu, izvirzot pret to Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, ar ko aizsargātas sabiedrības intereses saistībā ar starptautiskajām attiecībām, pamatojoties uz to, ka, pirmkārt, pieprasītie dokumenti publiskošanas gadījumā var radīt jaunus sarežģījumus Savienības attiecībās ar dažādām bijušajā Dienvidslāvijā notikušo konfliktu pusēm un ar citām iesaistītajām valstīm un, otrkārt, šie dokumenti ir daļa no arhīvu fondiem, ko Savienība ir nodevusi gan prokuratūrai, gan aizstāvībai saistībā ar procesu pret A. Gotovinu [A. Gotovina] Apvienoto Nāciju Organizācijas izveidotajā Starptautiskajā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālā (turpmāk tekstā – “SDKNT”).
4 Ar 2009. gada 27. jūnija vēstuli prasītājs iesniedza atkārtoto pieteikumu par piekļuvi dokumentiem (turpmāk tekstā – “atkārtotais pieteikums”).
5 Ar 2009. gada 2. jūlija vēstuli Padomes ģenerālsekretārs informēja prasītāju, ka atkārtotais pieteikums tiks izskatīts līdz 2009. gada 1. oktobrim, un prasītājs šo termiņu ir apstrīdējis.
6 Ar 2009. gada 21. septembra lēmumu Padome piešķīra daļēju piekļuvi astoņiem ziņojumiem un noraidīja piekļuves pieteikumu pārējā daļā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
7 Apstrīdētajā lēmumā Padome, pirmkārt, ir atgādinājusi prasītāja piekļuves pieteikuma priekšmetu un apjomu, kā arī Eiropas Kopienu novērošanas misijas (turpmāk tekstā – “ EKNM”) mērķi bijušajā Dienvidslāvijā notikušo konfliktu gaitā un apstākļus, kādos tā pildīja savu uzdevumu. Otrkārt, tā ir norādījusi, ka tai nav izdevies konstatēt savā rīcībā nekādu dokumentu ar norādi “ECMM RC Knin Log reports”. Treškārt, Padome ir uzskatījusi, ka ziņojumu publicēšana kaitētu Savienības interesēm, apdraudot Savienības starptautiskās attiecības un tās dalībvalstu starptautiskās attiecības ar šo Eiropas reģionu, kā arī valsts drošību, tostarp novērotāju, liecinieku un citu informācijas avotu, kuru identitāte un sniegtie viedokļi tiktu atklāti ziņojumu publiskošanas gadījumā, drošību un neaizskaramību. Ceturtkārt, Padome ir uzskatījusi, ka ziņojumi joprojām saglabā augsto jutīguma līmeni, lai gan ir pagājuši četrpadsmit gadi kopš tajos izklāstīto faktu rašanās laika. Piektkārt, Padome noliedza atkārtotajā pieteikumā prasītāja norādīto īpašo ieinteresētību saistībā ar vēsturiskas patiesības noskaidrošanu tiesas procesos pret katra noziedzniekiem, lai panāktu atlīdzības piešķiršanu to upuriem. Sestkārt, Padome ir norādījusi prasītājam, ka tā bija sniegusi SDKNT piekļuvi ziņojumiem A. Gotovina procesa ietvaros saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes iedibināto starptautiskās sadarbības ar starptautisko tribunālu principu. Septītkārt, tā ir noraidījusi argumentu saistībā ar nepabeigto kriminālprocesu efektīvu norisi. Noslēgumā Padome ir piešķīrusi daļēju piekļuvi astoņiem ziņojumiem un, pamatojoties uz izņēmumiem saistībā ar valsts drošības un starptautisko attiecību aizsardzību atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajam un trešajam ievilkumam, atteikusies paziņot jebkuru citu ziņojumu.
8 Apstrīdētā lēmuma pielikumā Padome ir uzskaitījusi 205 ziņojumus, ko sagatavojusi EKNM laikposmā no 1995. gada 1. līdz 31. augustam un kas ir piekļuves pieteikuma priekšmets.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
9 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas [tolaik – Pirmās instances tiesas] kancelejā iesniegts 2009. gada 19. novembrī, prasītājs cēla šo prasību.
10 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Padomei samaksāt prasītājam EUR 2000 bez nodokļiem vai EUR 2392, ieskaitot visus nodokļus, kā tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu un procentus saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas noteikto likmi par laikposmu kopš prasības pieteikuma reģistrācijas dienas.
11 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2010. gada 21. janvārī, prasītājs lūdza Vispārējo tiesu procesa organizatorisko pasākumu ietvaros pieprasīt iesniegt, pirmkārt, Padomes vai Savienības kompetentās struktūras lēmumus attiecībā uz dokumentu, ko SDKNT bija lūgusi paziņot saistībā ar A. Gotovina procesu, nodošanu SDKNT un, otrkārt, Padomes vai Savienības kompetentās struktūras pavadvēstules saistībā ar šiem dokumentiem.
13 Tā kā prasītājs nav iesniedzis replikas rakstu noteiktajā termiņā, 2010. gada 19. aprīlī mutvārdu process tika pabeigts.
14 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa ir lūgusi Padomi darīt tai zināmu, kuri no apstrīdētā lēmuma pielikumā uzskaitītajiem 205 ziņojumiem ir tikuši nodoti A. Gotovina aizstāvībai procesā pret A. Gotovinu SDKNT.
15 Padome ar 2011. gada 28. oktobra, 28. novembra un 19. decembra vēstulēm lūdza pagarināt termiņu atbildes sniegšanai uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu līdz 2012. gada 6. janvārim un pēc tam – līdz 16. februārim. Vispārējā tiesa ir apmierinājusi šos lūgumus, un Padome atbildēja uz minēto jautājumu 2012. gada 16. februārī.
16 Prasītājs ar 2011. gada 2. decembra vēstuli iesniedza savus apsvērumus par Vispārējās tiesas lēmumu pagarināt Padomei noteikto termiņu iepriekš minētās atbildes sniegšanai līdz 2012. gada 6. janvārim un iesniedza SDKNT pirmās instances pirmās palātas 2011. gada 14. aprīļa lēmumu lietā Prokurors/Ante Gotovina, Ivan Čermak un Mladlen Markač. Tāpat viņš lūdza, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 41. panta 1. punkta otro daļu, liegt Padomes pārstāvjiem piedalīties tiesvedībā. Šī vēstule tika pievienota lietas materiāliem, un 2012. gada 13. janvārī Padome iesniedza savus apsvērumus.
17 Lai gan tiesas sēdi bija paredzēts rīkot 2011. gada 16. novembrī, tā trīs reizes pēc Padomes lūguma tika pārcelta uz 2011. gada 18. decembri, 2012. gada 18. janvāri un 21. martu un vienu reizi – pēc prasītāja lūguma – uz 2012. gada 25. aprīli.
Juridiskais pamatojums
Par prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu pamatotību
18 Iebilstot pret apstrīdēto lēmumu, prasītājs izvirza trīs prasības pamatus, kas saistīti, pirmkārt, ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzētā kaitējuma sabiedrības interesēm saistībā ar starptautiskajām attiecībām neesamību, otrkārt, ar minētās regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā ievilkumā paredzētā kaitējuma sabiedrības interesēm saistībā ar valsts drošību neesamību un, treškārt, ar agrākas publiskošanas faktu.
19 Vispirms ir jākonstatē, ka savu atteikumu paziņot prasītājam visus 205 ziņojumus, kuriem viņš gribēja piekļūt, Padome apstrīdētajā lēmumā ir balstījusi vienlaicīgi uz izņēmumiem, pirmkārt, par sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām un, otrkārt, par sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar valsts drošību.
20 Lai apstrīdētais lēmums tiktu uzskatīts par tiesiski pamatotu, pietiktu atzīt, ka viens no diviem izņēmumiem, uz ko Padome ir balstījusi atteikumu sniegt piekļuvi ziņojumiem, ir pamatots.
21 Līdz ar to vispirms ir jāizskata pirmais prasības pamats, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzētā kaitējuma sabiedrības interesēm saistībā ar starptautiskajām attiecībām neesamību.
Par pirmo prasības pamatu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzētā kaitējuma sabiedrības interesēm saistībā ar starptautiskajām attiecībām neesamību
– Ievada apsvērumi
22 Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 mērķis, kā tas ir norādīts tās preambulas 4. apsvērumā un tās 1. pantā, ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem (Tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑39/05 P un C‑52/05 P Zviedrija un Turco/Padome, Krājums, I‑4723. lpp., 33. punkts).
23 Tomēr šīs tiesības ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem (Tiesas 2007. gada 1. februāra spriedums lietā C‑266/05 P Sison/Padome, Krājums, I‑1233. lpp., 62. punkts).
24 Konkrētāk – kā arī atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 11. apsvērumam – šīs regulas 4. pantā ir paredzēts, ka iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt kādām no interesēm, kuras aizsargā šis pants (Tiesas 2010. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P Zviedrija u.c./API un Komisija, Krājums, I‑8533. lpp., 71. punkts).
25 Turpinot – ja iestādi lūdz publiskot dokumentu, tai katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē, vai uz šo dokumentu ir attiecināmi Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā uzskaitītie izņēmumi no sabiedrības tiesībām piekļūt iestāžu dokumentiem (šajā ziņā skat. iepriekš 22. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 35. punkts). Ņemot vērā šīs regulas mērķus, šie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 36. punkts).
26 Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu aizsargāto interešu īpaši sensitīvs un būtisks raksturs kopsakarā ar piekļuves atteikuma, kas saskaņā ar šo normu jāpieņem iestādei, ja dokumenta publiskošana aizskartu šīs intereses, obligāto raksturu piešķir lēmumam, kas tādējādi jāpieņem iestādei, sarežģītu un delikātu raksturu, kas prasa īpašu piesardzības līmeni. Tādēļ šāda lēmuma pieņemšanai nepieciešama rīcības brīvība (iepriekš 23. punktā minētais spriedums lietā Sison/Padome, 35. punkts).
27 Visbeidzot ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktie kritēriji ir ļoti vispārīgi, jo piekļuve, kā izriet no šīs normas, ir jāatsaka, ja attiecīgā dokumenta publiskošana var “kaitēt” “sabiedrības interešu” aizsardzībai saistībā tostarp ar “starptautiskajām attiecībām” (iepriekš 23. punktā minētais spriedums lietā Sison/Padome, 36. punkts).
28 Līdz ar to Vispārējās tiesas īstenotajai tiesiskuma kontrolei attiecībā uz iestāžu lēmumiem, ar kuriem atteikta piekļuve dokumentiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem izņēmumiem saistībā ar sabiedrības interesēm, ir jāietver tikai pārbaude par to, vai ir ievērotas procesuālās normas un pienākums norādīt pamatojumu, vai fakti ir saturiski precīzi, kā arī vai nav pieļauta acīmredzama kļūda faktu vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana (iepriekš 23. punktā minētais spriedums lietā Sison/Padome, 34. punkts).
– Vispārējās tiesas vērtējums
29 Sava pirmā prasības pamata ietvaros prasītājs, pirmkārt, uzsver, ka sabiedrības interešu aizsardzība saistībā ar starptautiskajām attiecībām nav piemērojama ziņojumiem, jo tiem ir neitrāls raksturs, ko nevar apšaubīt tajos ietvertie vērtējumi un viedokļi. Turklāt paziņojumu paziņošana četrpadsmit gadus pēc tajos aprakstītajiem faktiem varot palīdzēt noskaidrot vēsturisko patiesību un pierādīt upuru tiesības uz tiem nodarītā kaitējuma atlīdzību. Otrkārt, ņemot vērā četrpadsmit gadus ilgu laiku, kas pagājis kopš to sagatavošanas, ziņojumu paziņošana nevarot kaitēt šo sabiedrības interešu aizsardzībai, kamēr tā nodrošinātu iespēju organizēt vajāšanu attiecībā uz iespējamajiem kara noziegumiem. Treškārt, prasītājs uzskata, ka ziņojumi nav slepeni [jutīgi] dokumenti, jo tie nav tikuši šādi klasificēti, kā paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 9. pantā.
30 Padome nepiekrīt prasītāja argumentiem.
31 Pirmām kārtām ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā Padome, pirmkārt, ir uzsvērusi EKNM veiktā uzdevuma mērķus un apstākļus, kādos tā pildīja šo uzdevumu. Piemēram, apstrīdētā lēmuma 7. punktā tā ir norādījusi, ka “[ EKNM] pirmais mērķis bija palīdzēt sekot izmaiņām politiskajā un drošības situācijā Rietumbalkānos, kā arī palīdzēt veikt robežu uzraudzību un sekot starpetniskajiem un bēgļu atgriešanās jautājumiem”. Šajā sakarā Padome ir precizējusi, ka ziņojumi ietvēra dienas ziņojumus, speciālus ziņojumus, ziņojumus par aktuāliem jautājumiem un nedēļas pārskatus, ko sagatavojuši EKNM novērotāji Kninas zonā laikposmā no 1995. gada 1. līdz 31. augustam.
32 Tajā pašā apstrīdētā lēmuma 7. punktā Padome ir sniegusi arī precizējumus par šajos dažādajos ziņojumos ietvertās informācijas raksturu, norādot, ka tie attiecās cita starpā uz “karaspēka un policijas vienību pārvietošanās un operāciju, tostarp bombardēšanas, sekošanu un analīzi, pamiera pārkāpumiem, apšaudēm [un] citiem militārajiem aspektiem, tostarp apspriedēm starp novērotājiem un sadarbības koordinatoriem, kā arī informāciju no attiecīgiem avotiem”. Padome ir norādījusi, ka ziņojumos tāpat bija ietverti “novērojumi attiecībā uz brīvību un pārvietošanās ierobežojumiem, sekošanu politiskajai situācijai, [tostarp] augstā līmeņa amatpersonu, kas apmeklēja [Kninas] zonu, un pašvaldību pārstāvju paziņojumiem, apspriedēm ar karaspēka un policijas vienību [locekļiem], kā arī civilās sabiedrības [pārstāvjiem], sekošanu situācijai cilvēktiesību jomā, [proti, informāciju] par vardarbību pret civiliedzīvotājiem un viņu mantu, evakuāciju, upuru skaitu, bēgļu plūsmām [un] transportēšanu, sekošanu civilās infrastruktūras objektu būvniecībai un iznicināšanai un bombardēšanas sekām”.
33 Attiecībā uz apstākļiem, kādos EKNM bija pildījusi savu uzdevumu, Padome apstrīdētā lēmuma 8. punktā ir norādījusi, ka tas tika veikts “īpaši saspīlētā gaisotnē politiskajā, militārajā un cilvēktiesību aspektā” un ka liels skaits ziņojumu bija sagatavoti, “pamatojoties uz konfidenciālo tikšanos ar vietējiem notikumu dalībniekiem un lieciniekiem”, un ziņojumu saturs tika paziņots vienīgi EKNM štābam un vietējiem dalībniekiem.
34 Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 9.–12. punktā Padome ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ ziņojumos ietvertā informācija parasti nevar tikt izpausta prasītājam. Konkrēti 9. un 11. punkts attiecas uz to, kā Padome izmanto izņēmumu par sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām, kamēr 10. punkts ir veltīts izņēmumam par sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar valsts drošību.
35 Apstrīdētā lēmuma 9. punktā Padome ir uzsvērusi, ka ziņojumu publicēšana “apdraudētu [Savienības] un tās dalībvalstu starptautiskās attiecības ar reģionu, kuras joprojām ir delikātas, jo tiktu publiskota informācija, kurā detalizēti izklāstīta novērojumu, viedokļu un vērtējumu apmaiņa starp dažādiem [EKNM] dalībniekiem saistībā ar situāciju reģionā politiskajām, militārajā un drošības aspektā”. Padome uzskatīja, ka ziņojumu satura atklāšana būtu “pretrunā mērķim sniegt [Savienībai] cik vien iespējams precīzāku informāciju, lai ļautu tai noteikt politiku attiecībā uz Rietumbalkāniem”. Tā norādīja, ka “ziņojumu konfidencialitāte, kas saglabājās [līdz šim brīdim], ir galvenais faktors saistībā ar dialoga un sadarbības ar reģiona valstīm pastiprināšanu”.
36 Apstrīdētā lēmuma 11. un 12. punktā Padome ir atbildējusi uz prasītāja argumentiem, kas izvirzīti administratīvā procesa laikā, attiecībā uz četrpadsmit gadu laiku, kas pagājis kopš attiecīgajiem faktiem, un uz apstākli, ka ziņojumu, kuriem ir objektīvs raksturs, publicēšana ļautu noskaidrot vēsturisku patiesību un sniegt upuriem tiesiskās aizsardzības līdzekli, lai iegūtu atlīdzību par tiem nodarītajiem zaudējumiem un kaitējumu. Šajā sakarā Padome uzskatīja, pirmkārt, ka “pēc četrpadsmit gadiem kopš [to] sagatavošanas [..] ziņojumiem joprojām paliek augsts jutīguma līmenis, jo tajos ir ietverta jutīga informācija par reģionu, kurā stabilitātes nostiprināšana joprojām ir ļoti būtisks jautājums”, un, otrkārt, ka tā nevar “ņemt vērā [prasītāja] īpašo ieinteresētību ziņojumu iegūšanā”, jo saskaņā ar piemērojamajiem aktiem tai ir “jālemj par [ziņojumu] publiskošanu erga omnes”.
37 Otrām kārtām, kā to norādījusi Padome iebildumu rakstā, ir jāuzsver, ka no EKNM uzdevumu pildīšanas konteksta, kā arī no ziņojumu satura, kā tas ir izklāstīts apstrīdētajā lēmumā, izriet, ka šiem ziņojumiem ir īpaši jutīgs raksturs. Proti, ziņojumos ir ietverti novērojumi, viedokļi un vērtējumi par politisko, militāro un drošības situāciju Kninas zonā 1995. gada augustā, Horvātijas karaspēka uzbrukuma, kas saukts par “Opération Tempête” un kas veikts, lai atbrīvotu Krajinas [Krajina] rajonu no Serbijas spēkiem, kuri tur kopš 1991. gada bija izveidojuši Serbijas Krajinas Republikas sastāvdaļu, laikā un pēc tam.
38 Ir jākonstatē – kā aicina Padome –, ka šādi novērojumi un viedokļi, kā arī uz tiem pamatotie vērtējumi, bija paredzēti, lai palīdzētu Padomei noteikt Savienības politiku attiecībā uz dažādām konflikta pusēm ziņojumu sagatavošanas laikā. Turklāt, ņemot vērā vispārīgo ziņojumu sagatavošanas kontekstu un tajos ietverto informāciju, Padome ir pamatoti uzskatījusi, ka dažādajiem tajos ietvertajiem novērojumiem un viedokļiem apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā joprojām bija jutīgs raksturs, lai gan ziņojumu pamatā esošie fakti notika pirms četrpadsmit gadiem.
39 Šajā sakarā – tāpat kā to izdarījusi Padome apstrīdētajā lēmumā un iebildumu rakstā – ir jāatgādina, ka Savienības politikas Rietumbalkānos mērķis ir sekmēt mieru, stabilitāti un ilgstošu reģionālo samierināšanu, tostarp lai saistībā ar Savienību stiprinātu šā Eiropas reģiona valstu integrāciju, un šo mērķu patiesumu vai atbilstību prasītājs nekādā ziņā neapstrīd. Ziņojumos ietvertās informācijas vai viedokļu publiskošana apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā varēja kaitēt šo mērķu sasniegšanai, jo tiktu atklāti apstākļi, kas varētu radīt vai palielināt sašutumu vai spriedzi starp dažādām to valstu kopienām, kas ir bijušas konflikta puses, vai starp valstīm, kas agrāk bija Dienvidslāvijas sastāvdaļas, tādējādi vājinot Rietumbalkānu valstu uzticību šim integrācijas procesam.
40 Līdz ar to Padome apstrīdētajā lēmumā ir pamatoti uzskatījusi, ka ziņojumu publiskošana varēja kaitēt Savienības mērķiem šajā Eiropas reģionā un tātad kaitēt starptautiskajām attiecībām, jo līdz ar to tiktu atklāti EKNM novērojumi un viedokļi par politisko, militāro un drošības situāciju izšķirošajā konflikta starp Horvātijas spēkiem un federālajiem Dienvidslāvijas spēkiem stadijā.
41 Neviens no pirmā prasības pamata atbalstam izvirzītajiem argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu, un prasītājs turklāt nav apgalvojis, ka Padome nav veikusi ziņojumu konkrētu un individuālu izvērtēšanu.
42 Pirmkārt, saistībā ar apgalvojumu, ka ziņojumiem ir neitrāls raksturs, ir jākonstatē, ka, tā kā EKNM nebija konflikta puse, minētais apstāklis nekādi neietekmē jautājumu par to, vai ziņojumu publiskošana varētu vai nevarētu kaitēt sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar starptautiskajām attiecībām.
43 Kā to norādījusi Padome apstrīdētajā lēmumā, ziņojumos ir ietverti novērojumi, viedokļi un vērtējumi par politisko, militāro un drošības situāciju Kninas zonā 1995. gada augustā. Ja dažādie šie elementi tiktu publiskoti, lai gan apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā tiem joprojām bija jutīgs raksturs (skat. šā sprieduma 37. un 38. punktu), tie varētu kaitēt iepriekš 39. punktā atgādināto Savienības mērķu sasniegšanai un radīt situāciju, kurā tiktu vājināta Rietumbalkānu valstu uzticība integrācijas procesam attiecībā uz Savienību. Turklāt šādi elementi varēja tikt uztverti kā novērtējoši spriedumi par dažādām bijušajā Dienvidslāvijā notikušo konfliktu pusēm. Līdz ar to iespējamās ziņojumu publiskošanas sekām nav nekādas saistības ar EKNM un minēto ziņojumu neitralitāti.
44 Otrkārt, saistībā ar argumentu, ka starp ziņojumos aprakstītajiem faktiem un apstrīdēto lēmumu ir pagājis četrpadsmit gadu laiks, ar šo apstākli vien nevar pierādīt, ka Padome, atsakoties publiskot visus minētos ziņojumus, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Apstāklis, ka šis ilgums ir gandrīz vienāds ar pusi no maksimālā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punktā paredzētā 30 gadu laikposma, kurā ir aizsargāti dokumenti, kam ticis piemērots izņēmums, neļauj pierādīt, ka izņēmums par sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām netika pareizi piemērots.
45 Proti, vienīgais notikums, uz kuru atsaucas prasītājs, lai secinātu, ka situācija ir normalizējusies un ka tātad ir pamats publiskot visus ziņojumus, ir Horvātijas Republikas pievienošanās Savienībai, kas paredzēta 2013. gada 1. jūlijā. Tomēr ar šo apstākli nepietiek, lai pierādītu, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā ziņojumu publiskošana nevarētu kaitēt sabiedrības interesēm, uz kurām aplūkojamajā lietā atsaucās Padome, ņemot vērā minēto ziņojumu saturu un to sagatavošanas apstākļus, kā tie izklāstīti šā sprieduma 31.–33. punktā, jo apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā Savienība vēl nebija pieņēmusi nekādu lēmumu par šīs valsts pievienošanos. Visbeidzot, šis apstāklis neatspēko apstrīdētajā lēmumā ietverto Padomes konstatējumu, ka ziņojumu konfidencialitāte, kas saglabājās līdz attiecīgajam brīdim, bija galvenais faktors saistībā ar dialoga un sadarbības ar šā Eiropas reģiona valstīm pastiprināšanu.
46 Turklāt – kā norāda Padome savā aizstāvībā – fakts, ka ziņojumi ir tikuši uzskatīti par nepieciešamiem SDKNT prokurora veiktās izmeklēšanas un vajāšanas mērķiem A. Gotovina procesa ietvaros, drīzāk apstiprina to, ka ziņojumiem joprojām bija jutīgs raksturs, neraugoties uz laiku, kas pagājis kopš to sagatavošanas.
47 Treškārt, saistībā ar argumentu, ka ziņojumi varētu palīdzēt noskaidrot vēsturisko patiesību un noteikt upuru tiesības uz atlīdzību, var uzskatīt, ka prasītājs atsaucas uz prioritārām sabiedrības interesēm, kas pamatojot ziņojumu publiskošanu. Tomēr ir jāatgādina, ka no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka, runājot par šajā normā paredzētajiem izņēmumiem no piekļuves tiesībām, iestādes atteikums ir obligāts, ja dokumenta publiskošana var kaitēt šajā normā aizsargātajām interesēm, un līdzīgā gadījumā – atšķirībā no šī paša panta 2. punktā paredzētā – nav jāizsver ar šo interešu aizsardzību saistītās prasības un prasības, kas izriet no citām interesēm (iepriekš 23. punktā minētais spriedums lietā Sison/Padome, 46. punkts). Līdz ar to izvirzītais arguments ir jānoraida.
48 Ciktāl prasītājs norāda uz interesi ziņojumu publiskošanā, balstoties uz prasības pieteikumā minēto iemeslu, proti, ka ziņojumi rada “noteicošu” interesi saistībā ar viņa kā advokāta, kas “publiski un atklāti ir iesaistīts kara noziedznieku vajāšanā”, darbībām, šāds arguments ir jānoraida šā sprieduma 47. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.
49 Saistībā ar tiesas sēdē izvirzīto argumentu par sabiedrības interesēm piekļuves lietderīgiem dokumentiem piešķiršanā, kuras līdzsvaro sabiedrības intereses, kas ir šajā gadījumā piemērotā izņēmuma pamatā, ir jāatgādina, ka Regulā Nr. 1049/2001 ir noteikts, ka tās 4. pantā paredzētie izņēmumi nav jāpiemēro, ja attiecīgā dokumenta publiskošanu attaisno sevišķas [prioritāras] sabiedrības intereses, tikai attiecībā uz minētā panta 2. un 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem (skat. šā sprieduma 47. punktu).
50 Ceturtkārt, prasītājs balstās uz apstākli, ka ziņojumi nav klasificēti Regulas Nr. 1049/2001 9. panta izpratnē, lai secinātu, ka Padome nevarēja attiecībā pret viņu izmantot izņēmumu par sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām. Padome vairs nevarot atsaukties uz ziņojumu jutīgo raksturu, lai atteiktu to publiskošanu, ja tā šos ziņojumus nekad nav klasificējusi par slepeniem [jutīgiem].
51 Ar Regulas Nr. 1049/2001 9. pantu ir izveidots īpašais režīms piekļuvei klasificētiem dokumentiem, it īpaši attiecībā uz personām, kas ir atbildīgas par piekļuves pieteikumu apstrādi, un nepieciešamību iegūt iepriekšēju izcelsmes iestādes piekrišanu. Turklāt Regulas Nr. 1049/2001 9. panta 4. punktā ir paredzēts, ka ikvienu lēmumu atteikt piekļuvi slepenam [klasificētam] dokumentam pamato, paskaidrojot sava lēmuma iemeslus tā, lai tas nekaitētu minētās regulas 4. pantā minētajām interesēm. Tātad – kā to norāda Padome – no šīm tiesību normām nekādā ziņā neizriet, ka dokumenta klasificēšanas neesamība liedz iestādei atteikt piekļuvi šim dokumentam, pamatojoties uz kaitējuma iespēju sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar starptautiskajām attiecībām, tādēļ, ka dokumentā ir ietverta jutīgā informācija. Līdz ar to Padome, atsaucoties uz izņēmumu saistībā ar starptautiskajām attiecībām, lai atteiktu pieteikumu par piekļuvi neklasificētiem dokumentiem, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
52 Visbeidzot, piektkārt, tiesas sēdē ir ticis norādīts uz iespēju piešķirt daļēju piekļuvi ziņojumiem, nošķirot ziņojumu elementus, uz kuriem attiecas sabiedrības interešu aizsardzība saistībā ar starptautiskajām attiecībām, no elementiem, it īpaši tīri faktisku informāciju, kuros varētu būt ieinteresēts prasītājs.
53 Tomēr ir jākonstatē – kā to norāda Padome –, ka precīzā informācija, kas iekļauta piecos no astoņiem ziņojumiem, kuriem prasītājam ir piešķirta daļēja piekļuve, ir sniegta ar virsrakstu “Press reports” (preses paziņojumi) un ka – atkal atbilstoši Padomes viedoklim – šī ir informācija, kas tikusi publiskota. Attiecībā uz pārējiem trīs ziņojumiem ir jākonstatē, ka tajos nav ne preses paziņojumu, ne arī atskaišu par faktiem un ka tajos ir vienīgi sniegta vispārīgā informācija par vietējo situāciju. Līdz ar to premisa, uz kuru balstīts iepriekšējā punktā minētais arguments, nevar ļaut tam piekrist, jo prasītājam atklātie faktiskie apstākļi ir informācija, kas tikusi publiskota katra attiecīgā ziņojuma sagatavošanas brīdī.
54 Tādēļ ir jānoraida šis pēdējais arguments un līdz ar to arī pirmais prasības pamats kopumā. Tādējādi vairs nav jāizskata otrais prasības pamats par kaitējuma sabiedrības interesēm saistībā ar valsts drošību neesamību, jo aplūkojamajā gadījumā Padome ir juridiski pareizi piemērojusi izņēmumu par kaitējumu sabiedrības interesēm saistībā ar starptautiskajām attiecībām, un ar to pietiek, lai pamatotu atteikumu sniegt pilnīgu piekļuvi ziņojumiem.
Par trešo prasības pamatu – agrākas publiskošanas esamību
55 Prasītājs apgalvo, ka Padome ir izpaudusi ziņojumus SDKNT nevis saskaņā ar apgalvoto Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes iedibināto starptautiskās sadarbības ar starptautisko tribunālu principu, jo šāds princips nepastāv, bet gan pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001. Proti, ziņojumi esot tikuši paziņoti A. Gotovina k‑gam, kas ir Savienības pilsonis ar Francijas pilsonību, ar viņa advokātu starpniecību. Tādējādi, ņemot vērā jau veiktās publiskošanas erga omnes raksturu, Padomei neesot bijušas tiesības iebilst pret paziņojumu izpaušanu prasītājam, nepieļaujot diskrimināciju, kas varētu būt balstīta tikai uz etnisko izcelsmi vai uz faktisko vai pieņemto prasītāja reliģisko piederību.
56 Padome apstrīd prasītāja argumentus.
57 Pirmkārt, lai gan prasītājs uzskata, ka ziņojumi nevarēja tikt nodoti A. Gotovinam, pamatojoties uz starptautiskās sadarbības ar SDKNT principu, jo šāds princips nepastāvot, ir jākonstatē, ka ar šo argumentu nevar iebilst pret apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo ar to vienīgi tiek kritizēts juridiskais pamats, ar kādu ziņojumi tikuši nodoti A. Gotovinam pret viņu vērstā procesa SDKNT ietvaros. Tomēr šī prasība neattiecas uz lēmuma, ar kuru Padome ir nolēmusi veikt šo paziņošanu, tiesiskumu.
58 Otrkārt, no Padomes 2012. gada 16. februāra atbildes uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu izriet, ka tikai 48 no 205 ziņojumiem, kas minēti pieteikumā par piekļuvi dokumentiem, ir tikuši paziņoti A. Gotovina aizstāvībai lietā Gotovina u.c., kurā SDKNT pasludināja spriedumu 2011. gada 15. aprīlī. Lai gan prasītājs šajā ziņā nav sniedzis nevienu apsvērumu vai piezīmi ne rakstveidā, ne arī tiesas sēdē, ir jāuzskata, ka prasības pamats par agrāku publiskošanu – gadījumā, ja tas ir pamatots, – varētu likt atcelt apstrīdēto lēmumu tikai tiktāl, ciktāl piekļuve ir atteikta šiem 48 ziņojumiem.
59 Treškārt, no Padomes gan iebildumu rakstā, gan tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, pirmkārt, ka visi EKNM arhīvi 90. gados tika nodoti SDKNT, lai ļautu SDKNT prokuroram veikt vajāšanu pret personām, kas uzskatāmas par atbildīgām par smagiem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, kuri tikuši izdarīti bijušās Dienvidslāvijas teritorijā kopš 1991. gada.
60 Otrkārt, Padome norāda, ka lietas Gotovina u.c., kurā SDKNT pasludināja spriedumu 2011. gada 15. aprīlī, izskatīšanas laikā SDKNT prokurors, vēršoties pie Padomes ģenerālsekretāra, Augstā pārstāvja kopējās ārpolitikas un drošības politikas lietās, ir lūdzis Padomi viņam paziņot procesam nepieciešamos dokumentus, tostarp 48 ziņojumus (skat. šā sprieduma 58. punktu), lai viņš varētu tos izmantot kā pierādījumus par apsūdzēto personu vainu vai kā attaisnojošus pierādījumus un varētu tos paziņot aizstāvībai. Proti, no SDKNT Procesuālā un pierādījumu reglamenta 70.B panta izriet, ka informācija, ko prokurors plāno izmantot, lai iegūtu jaunus pierādījumus, nekādā gadījumā nevar tikt izmantota šim mērķim, kamēr tā nav paziņota apsūdzētajam.
61 Treškārt, tāpat no Padomes sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka EKNM dokumenti, kas paziņoti SDKNT prokurora birojam minētajā tiesā veiktā procesa mērķiem (skat. šā sprieduma 60. punktu), tika paziņoti kā konfidenciāli dokumenti, piemērojot SDKNT Procesuālā un pierādījumu reglamenta 70.B pantu, kurā paredzēts, ka, “ja prokurora rīcībā ir informācija, kas tikusi paziņota konfidenciāli, ciktāl šī informācija tiek izmantota tikai tādēļ, lai iegūtu jaunus pierādījumus, prokurors drīkst izpaust šo sākotnējo informāciju un tās avotu tikai ar to sniegušās personas vai organizācijas piekrišanu”.
62 Padome norāda, ka saistībā ar SDKNT prokurora tai adresētajiem lūgumiem atļaut viņam izmantot ziņojumus kā pierādījumus un tos paziņot aizstāvībai tā ir izvērtējusi šo lūgumu mērķi un noteikusi, kādos apstākļos ziņojumi var tikt paziņoti A. Gotovina aizstāvībai, un tādēļ Padome ir nosūtījusi prokuroram koriģētās ziņojumu versijas [ar svītrojumiem], kas bija paredzētas, lai tās nodotu aizstāvībai un – atbilstoši SDKNT Procesuālā un pierādījumu reglamenta 70.B pantam – izmantotu kā pierādījumus (skat. šā sprieduma 61. punktu).
63 Līdz ar to, lai gan prasītājs apgalvo, ka ziņojumi ir tikuši paziņoti A. Gotovinam saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, ir jākonstatē vispirms, ka nav apstrīdēta informācijas, kas paziņota vienīgi nolūkā nodrošināt SDKNT prokuroram iespēju iegūt jaunus pierādījumus minētās tiesas veiktā procesa ietvaros, paziņošanas procedūras – kā tā aprakstīta šā sprieduma 59.–62. punktā – patiesums. Turklāt, ņemot vērā Padomes sniegtos paskaidrojumus par paziņojumu nodošanas A. Gotovina aizstāvībai procedūru SDKNT veiktā procesa ietvaros, tāpat ir jākonstatē, ka neviens lietas materiālu elements nedod pamatu pieņemt, ka Padome ir paziņojusi A. Gotovinam 48 ziņojumus saskaņā ar viņa iesniegto pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001. Šajā ziņā, lai gan prasītājs – pirmo reizi tiesas sēdē – ir norādījis uz 2007. gada 30. maija pieteikumu, ar kuru pēc prasītāja domām A. Gotovina un viņa advokāti bija lūguši Padomi sniegt piekļuvi ziņojumiem, pietiek konstatēt, ka šis dokuments, pat ja pieņemtu, ka tas pastāv, nav uzrādīts šajā lietā.
64 Līdz ar to trešais prasības pamats un tādēļ arī visa prasība kopumā ir jānoraida; nav nepieciešams noteikt procesa organizatorisko pasākumu, ko lūdzis prasītājs 2010. gada 21. janvāra vēstulē.
65 Saistībā ar lūgumu liegt Padomes pārstāvjiem piedalīties tiesvedībā saskaņā ar Reglamenta 41. panta 1. punkta otro daļu ir jākonstatē, ka minētajiem pārstāvjiem pārmestā rīcība, proti, tas, ka viņi neesot informējuši Vispārējo tiesu par sprieduma lietā Prokurors/Ante Gotovina, Ivan Čermak un Mladen Markač (šā sprieduma 16. punkts) esamību, aplūkojamajā lietā nevar būt pamats liegt piedalīties tiesvedībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
66 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Ivan Jurašinović sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 3. oktobrī.
[Paraksti]