EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2007. gada 13. decembrī (*)
Civildienests – Pagaidu darbinieki – Pieņemšana darbā – Administrācijas vadītāja amats – Trešās valstis – Nelabvēlīgs medicīniskā dienesta slēdziens
Lieta F‑95/05
par prasību sakarā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu,
N, Eiropas Kopienu Komisijas līgumdarbinieks, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), kuru sākotnēji pārstāvēja K. H. Hagenārs [K. H. Hagenaar], avocat, pēc tam J. van Drogenbruks [J. van Drooghenbroeck] un T. Demazērs [T. Demaseure], avocats, un visbeidzot – I. Kleclens [I. Kletzlen], avocat,
prasītājs,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall] un K. Hermane [K. Herrmann], pārstāvji,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch], tiesneši I. Boruta [I. Boruta] un H. Kanninens [H. Kanninen] (referents),
sekretārs S. Boni [S. Boni], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 28. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas kancelejā ar faksu tika iesniegts 2005. gada 5. oktobrī (oriģināls tika iesniegts 2005. gada 11. oktobrī), prasītājs būtībā lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Kopienu Komisijas Ārējo sakaru ģenerāldirektorāta [ĢD] K direktorāta Ārlietu dienesta direktora 2005. gada 15. aprīļa lēmumu, ar kuru prasītājs tika informēts, ka viņš nav pieņemts darbā administrācijas vadītāja amatā delegācijā, kas atrodas Gvinejā, un, otrkārt, lūdz piespriest Komisijai izmaksāt kompensāciju par prasītājam, iespējams, nodarītiem materiāliem zaudējumiem un morālo kaitējumu.
Atbilstošās tiesību normas
2 Saskaņā ar Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 12. panta 2. punkta d) apakšpunktu:
“Personu nevar pieņemt darbā kā pagaidu darbinieku:
[..]
d) ja tas neatbilst fiziskās spējas nosacījumiem, kuri ir nepieciešami tā darba pienākumu izpildei;
[..].”
3 PDNK 13. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka “pirms pieņemšanas darbā pagaidu darbiniekam ir jāveic [jāiziet] ārsta apskate, kuru veic iestādes ārsts, lai varētu pārliecināties, ka pagaidu darbinieks atbilst 12. panta 2. punkta d) [apakšpunkta] prasībām”.
4 PDNK 13. panta otrajā daļā ir noteikts, ka “pēc analoģijas tiek piemērota [Eiropas Kopienu Civildienesta] noteikumu 33. panta otrā daļa”.
5 Saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Noteikumi”) 33. panta otro daļu, “ja pirmajā daļā paredzētās ārsta apskates rezultātā tiek sniegts negatīvs medicīniskais slēdziens, kandidāts 20 dienu laikā no brīža, kad iestāde par šo slēdzienu ir paziņojusi, pieprasa [var pieprasīt], lai viņa lieta tiktu iesniegta ārstu komisijas slēdziena saņemšanai, kura sastāv no trim ārstiem un kurus iecēlējinstitūcija ir izvēlējusies no iestādes ārstiem[;] ārstu komisijā ir jāiztaujā ārsts, kurš sniedzis sākotnējo negatīvo atzinumu[;] kandidāts var nosūtīt sava izvēlēta ārsta sastādītu slēdzienu ārstu komisijai[;] ja ārstu komisijas slēdziens apstiprina pirmajā daļā paredzētajā ārsta apskatē izdarītos secinājumus, kandidāts maksā 50 % no nodevām un papildmaksām”.
Prāvas rašanās fakti
6 Prasītājs strādāja Komisijas dienestā kā palīgdarbinieks no 1993. gada jūnija līdz 1994. gada maijam, vēlāk, no 2002. gada 1. jūlija līdz 2004. gada 31. jūlijam, kā pagaidu darbinieks atbilstoši PDNK 2. panta b) punktam. Šajā laika posmā prasītājs vispirms veica pienākumus Finanšu kontroles ģenerāldirektorātā, vēlāk, sākot no 2003. gada 1. marta, Ārlietu un juridiskajā ģenerāldirektorātā.
7 Laikā no 2003. gada 27. oktobra līdz 2004. gada 31. martam prasītājs atradās slimības atvaļinājumā. 2004. gada 16. martā viņš sāka veikt pienākumus Individuālo prasījumu pārvaldīšanas un maksājumu birojā (turpmāk tekstā – “PMO”) un tajā strādāja kā pagaidu darbinieks līdz 2004. gada 31. jūlijam, vēlāk, sākot no 2004. gada 1. augusta, kā līgumdarbinieks.
8 2004. gada 7. jūlijā pēc paziņojuma par vakanci COM/2004/2982/F publicēšanas prasītājs pieteica savu kandidatūru Komisijas delegācijas, kas atrodas Kongo, administrācijas vadītāja amatam.
9 2005. gada 5. janvārī Ārējo sakaru ģenerāldirektorāts informēja prasītāju, ka viņš ir veiksmīgi izturējis atlases procedūru un vaicāja, vai viņš piekristu veikt pienākumus citā delegācijā, kas neatrodas Kongo. Apstiprinošas atbildes gadījumā prasītājs tiktu aicināts izveidot prioritāru sarakstu no četrām delegācijām.
10 Ar 2005. gada 7. janvāra elektroniskā pasta vēstuli prasītājs Ārējo sakaru ģenerāldirektorātam darīja zināmu, ka viņš apstiprina, ka ir ieinteresēts veikt pienākumus Kongo, kā arī tikpat lielā apmērā viņu interesē delegācija, kas atrodas Gvinejā.
11 Paziņojumā par vakanci COM/2004/3510/F par delegācijas administrācijas vadītāja amatu Gvinejā bija norādīts, ka “ierēdņa iecelšana amatā [..] ir atkarīga no labvēlīga iepriekšēja medicīniskā dienesta slēdziena [..]”.
12 2005. gada 15. februārī prasītājs piedalījās paziņojumā par vakanci COM/2004/3510/F pieprasītajā ārsta apskatē.
13 2005. gada 17. februārī Ārējo sakaru ģenerāldirektorāts nosūtīja vēstuli Personāla un administrācijas ģenerāldirektorātam, lai institūcija, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNL”), pēc iespējas ātrāk personas, kuras ir ietvertas sarakstā, kurā tika iekļauts arī prasītājs, pieņemtu darbā delegāciju administrāciju vadītāju amatā kā pagaidu darbiniekus saskaņā ar PDNK 2. panta b) punktu.
14 2005. gada 28. februārī prasītājs saņēma ārsta apskates, kura tika veikta saistībā ar viņa iecelšanu amatā delegācijā, rezultātus.
15 2005. gada 1. martā ārsts A, Komisijas ārsts, informēja prasītāju, ka viņš iebilst pret viņa došanos uz Āfriku. Kā norāda Komisija, ārsts A arī ieteica prasītājam sazināties ar ārstu B, psihiatru, kurš ir ietverts Komisijas neatkarīgo medicīnas ekspertu sarakstā, ārējas ekspertīzes veikšanai.
16 2005. gada 2. martā prasītājs tikās ar ārstu B, kurš 2005. gada 7. martā nosūtīja savu slēdzienu ārstam A. Savā slēdzienā ārsts B izteica šaubas par prasītāja psihiskās veselības stāvokļa atbilstību atbildīga amata ieņemšanai Āfrikā.
17 Ar 2005. gada 3. marta elektroniskā pasta vēstuli Ārējo sakaru ģenerāldirektorāts informēja prasītāju, ka tas gaida medicīniskā dienesta piekrišanu, lai varētu turpināt viņa kā delegācijas administrācijas vadītāja darbā pieņemšanas procedūru.
18 2005. gada 9. martā prasītājs atkal tikās ar ārstu A, kurš atkārtoti izteica savus iebildumus pret viņa došanos uz Gvineju, pamatojoties uz ārsta B atzinumu.
19 Ar 2005. gada 17. marta vēstuli ārsts A informēja Ārējo sakaru ģenerāldirektorātu, ka prasītājam nav fizisko spēju veikt delegācijas administrācijas vadītāja pienākumus Gvinejā.
20 2005. gada 22. martā ārsts A pēc prasītāja lūguma nosūtīja viņam pa faksu trīs psihiatrijas ekspertu, kuri ir iekļauti Komisijas ārstu ekspertu sarakstā, vārdus un adreses. Prasītājs ne ar vienu no šiem trim ārstiem nav konsultējies.
21 2005. gada 4. aprīlī prasītājs iesniedza ārstam A četru psihiatru, ar kuriem prasītājs bija konsultējies pēc savas iniciatīvas, ekspertīzes slēdzienus. Runa ir par ārsta C 2005. gada 10. marta izziņu, ārsta D 2005. gada 31. marta slēdzienu un medicīniski psiholoģiskās ekspertīzes 2005. gada 4. aprīļa slēdzienu, kuru bija parakstījuši ārsti E un F.
22 Ar 2005. gada 15. aprīļa vēstuli Ārējo sakaru ģenerāldirektorāta K direktorāta Ārlietu dienests direktors informēja prasītāju, ka, “ņemot vērā 2005. gada 17. martā paziņoto nelabvēlīgo medicīniskā dienesta slēdzienu, [2005. gada] 17. [februārī] nosūtītais lūgums [Personāla un vadības] ģenerāldirektorātam par [viņa] iecelšanu amatā, piedāvājot noslēgt [PDNK 2. panta b) punktā paredzēto] pagaidu darbinieka līgumu, nevar tikt apmierināts un [..] līdz ar to [viņš] nevarēs uzņemties pienākumu pildīšanu Gvinejā [..]” (turpmāk tekstā – “Apstrīdētais lēmums”).
23 2005. gada 18. aprīlī ārsts E nosūtīja vēstuli ārstam A, kurā tas atsaucās uz ārsta B slēdzienu, kā arī uz slēdzienu, kuru bija parakstījis ārsts F. Ārsts E savā vēstulē konstatēja, ka ārsts B “atsaucas uz piesardzības principu, pamatojoties uz personas iepriekšējām slimībām un rakstura pazīmēm”, lai gan ārsts F un viņš pats “nedz medicīniski psiholoģiskās izmeklēšanas laikā, nedz veicot psihometrisko novērtēšanu nav atklājuši mentālu pataloģiju, kas neļautu ieņemt [prasītāja] pieprasīto amatu”.
24 2005. gada 19. aprīļa vēstulē, kura tika nosūtīta Ārējo sakaru ģenerāldirektorāta K direktorāta Ārlietu dienesta direktoram, prasītājs norādīja:
“[..] pretēji ārsta [..] 17. marta vēstulei es varu Jums apstiprināt, ka medicīniskā dienesta veiktās ārsta apskates rezultāti, kuru kopiju es esmu saņēmis, ir pozitīvi un līdz ar to atbilst atbildei “JĀ” attiecībā uz medicīnisko atbilstību.
Ņemot vērā Noteikumu 33. [pantu]: “Pirms iecelšanas amatā veiksmīgo kandidātu medicīniski pārbauda viens no iestādes ārstiem, lai iestāde zinātu, ka kandidāts atbilst 28. panta e) [punkta] prasībām” – 28. [panta] e) [punkts]: “Ierēdni [nevar] iecelt amatā, ja viņš [nav] fiziski spējīgs pildīt savus pienākumus”. Līdz ar to mani pārsteidz ārsta A 2005. gada 17. marta ziņa attiecībā uz manu “medicīnisko atbilstību”, kā tas ir norādīts Jūsu vēstulē. Ja Jūs vēlaties saņemt veikto analīžu rezultātu kopiju, varu Jums to nosūtīt.”
25 2005. gada 20. aprīlī prasītājs nosūtīja Personāla un vadības ģenerāldirektorāta C direktorāta “Sociālā politika, personāls Luksemburgā, veselība, higiēna” direktoram vēstuli, kura būtībā ir identiska iepriekš minētajai 2005. gada 19. aprīļa vēstulei.
26 Ar 2005. gada 26. aprīļa vēstuli, kura tika uzrakstīta pēc Personāla un vadības ģenerāldirektorāta C direktorāta “Sociālā politika, personāls Luksemburgā, veselība, higiēna” direktora lūguma, minētā direktorāta medicīniskā dienesta vadītājs atbildēja uz prasītāja 2005. gada 20. aprīļa vēstuli. Tajā tika paskaidrots, ka “visas personas, kuras kandidē piedalīties delegācijā, tiek pakļautas iepriekšējai ārsta apskatei [;] šis, nevis Noteikumu 33. [pants], ir pamats tam, ka par [prasītāju] [..] tika sniegts nelabvēlīgs iestādes ārsta slēdziens par viņa iespējamo pienākumu veikšanu Gvinejā [..] [;] šis slēdziens ir adresēts [Ārējo sakaru ģenerāldirektorāta] [iecēlējinstitūcijai], kurai būs jāpieņem galējais lēmums – slēdziens ir tikai viens no elementiem, kas tai ir jāņem vērā, pieņemot lēmumu”.
27 2005. gada 19. maijā prasītājs saskaņā ar Noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par Apstrīdēto lēmumu.
28 Ar 2005. gada 5. jūlija lēmumu iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “AIPN”) sūdzību noraidīja.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
29 Šī prasība sākotnēji tika reģistrēta Pirmās instances tiesas kancelejā ar lietas numuru T‑377/05.
30 Ar 2005. gada 15. decembra rīkojumu Pirmās instances tiesa, piemērojot Padomes 2004. gada 2. novembra Lēmuma 2004/752/EK, Euratom, ar ko izveido Eiropas Savienības Civildienesta tiesu (OV L 333, 7. lpp.), 3. panta 3. punktu, šo lietu nodeva Civildienesta tiesai. Prasības pieteikums Civildienesta tiesas kancelejā tika reģistrēts ar lietas numuru F‑95/05.
31 Ar 2007. gada 24. maija rīkojumu Civildienesta tiesas otrās palātas priekšsēdētājs piešķīra prasītājam juridisko palīdzību.
32 Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt Apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai, atlīdzinot materiālos zaudējumus un morālo kaitējumu, izmaksāt pagaidu summu EUR 1 apmērā, paturot visas tiesības;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
33 Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– atbilstoši izlemt jautājumu par tiesāšanās izdevumiem.
Par prasību atcelt lēmumu
Par prasītāja izvirzīto pamatu piemērošanas jomu
34 Lūguma atcelt Apstrīdēto lēmumu pamatojumam prasītājs prasības pieteikumā norāda vairākus pamatus, kuri izriet, pirmkārt, no tā, ka Apstrīdētā lēmuma pieņemšana nav Ārējo sakaru ģenerāldirektorāta K direktorāta Ārlietu dienesta direktora kompetencē, otrkārt, ka ārsts A, Ārējo sakaru ģenerāldirektorāts un AIPN ir nepareizi izmantojuši tiem piešķirtās pilnvaras un, treškārt, ka ārsts A nav izpildījis pienākumu pamatot ārsta slēdzienu.
35 Komisija uzskata, ka prasītājs, pirmkārt, norāda pamatu, kurš izriet no tā, ka Apstrīdētā lēmuma pieņemšana nav Ārējo sakaru ģenerāldirektorāta K direktorāta Ārlietu dienesta direktora kompetencē. Otrs pamats izriet no Ārējo sakaru ģenerāldirektorāta K direktorāta Ārlietu dienesta direktora pilnvaru nepareizas izmantošanas, pieņemot minēto lēmumu. Visbeidzot, trešais pamats izriet no tā, ka ārsts A ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nepareizi izmantojis pilnvaras, kā arī nav pamatojis ārsta slēdzienu.
36 Replikā prasītājs precizēja Komisijas norādītā otrā un trešā pamata pamatojumu. Pirmkārt, viņš norāda, ka otrais pamats ir pamatots ar Noteikumu 25. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma sniegt pamatojumu pārkāpumu, kā arī tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu. Otrkārt, viņš norāda, ka trešais pamats ir pamatots ar pienākuma sniegt pamatojumu, tiesiskās paļāvības principa un pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses pārkāpumu.
37 No lietas dalībnieku procesuālajiem dokumentiem izriet, ka prasītājs būtībā norāda trīs galvenos pamatus. Pirmkārt, viņš norāda, ka Apstrīdētā lēmuma pieņemšana neesot Ārējo sakaru ģenerāldirektorāta K direktorāta Ārlietu dienesta direktora kompetencē. Otrkārt, prasītājs norāda, ka Apstrīdētais lēmums esot pretlikumīgs, jo procesa laikā nav ņemti vērā ārstu, ar kuriem viņš ir konsultējies pēc savas iniciatīvas, slēdzieni un ekspertīzes. Prasītājs turklāt uzskata, ka atbilstoši Noteikumu 33. panta otrās daļas noteikumiem viņam esot tiesības pēc tam, kad ārsts A sniedza savu negatīvo slēdzienu, sasaukt ārstu komisiju slēdziena saņemšanai. Treškārt, prasītājs norāda, ka Apstrīdētais lēmums un ārsta A sniegtais ārsta slēdziens neatbilst pienākuma sniegt pamatojumu prasībām. Turklāt prasītāja argumentācijā ir elementi, kuru nolūks ir pierādīt pilnvaru nepareizu izmantošanu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
38 Šī prasītāja norādīto pamatu izklāsta rezultātā tika sagatavots ziņojums pirms tiesas sēdes, kurš lietas dalībniekiem tika paziņots 2007. gada 24. maijā. Nedz prasītājs, nedz Komisija nav iesnieguši iebildumus pret minēto ziņojumu. Jāsāk ar otrā pamata izvērtēšanu.
Par otro pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
39 Pirmkārt, prasītājs uzskata, ka ārsts A, Ārējo sakaru ģenerāldirektorāts un AIPN neesot ņēmuši vērā ārsta C izziņu, ārsta D slēdzienu, kā arī ārstu E un F skaidri sniegto labvēlīgo slēdzienu, kā arī ārsta E 2005. gada 18. aprīļa vēstuli.
40 Līdz ar to esot acīmredzami, ka Apstrīdētais lēmums esot pieņemts citiem mērķiem, nevis tiem, uz kuriem tas atsaucas. Neņemot vērā minētos medicīniskos dokumentus, administrācija esot nelabvēlīgi izturējusies pret prasītāju. Nepastāvot neviens noteikums, kas aizliegtu iespēju ņemt vērā ārējus ekspertīzes atzinumus.
41 Prasītājs piebilst, ka ārsts A nav iesniedzis administrācijai to speciālistu slēdzienus, ar kuriem prasītājs ir konsultējies. Šajā sakarā viņš norāda, ka ir īpaši jāatzīmē, ka šis ģimenes ārsts, pēc tam, kad bija iepazinies ar ārkārtīgi detalizētiem psihiatrijas un psiholoģijas slēdzieniem, kurus bija izstrādājuši četri šīs jomas speciālisti, atstāja spēkā savu īso diagnozi par fizisko veselību. Prasītājs uzskata, ka viņš pamatoti nav konsultējies ar ārsta A ieteiktajiem ārstiem.
42 Otrkārt, prasītājs uzskata, ka atbilstoši Noteikumu 33. panta otrās daļas noteikumiem, pēc tam, kad tika saņemts ārsta A negatīvais slēdziens, viņam bijušas tiesības sasaukt ārstu komisiju slēdziena saņemšanai. Tomēr prasītājs norāda, ka pēc viņa 2005. gada 20. aprīļa vēstules viņš 2005. gada 26. aprīlī saņēma vēstuli no Personāla un vadības ģenerāldirektorāta, kurā esot norādīts, ka Noteikumu 33. pantā paredzētā procedūra uz viņa gadījumu neattiecas. Līdz ar to Komisija esot nepamatoti liegusi viņam iespēju izmantot šo procedūru.
43 Komisija norāda, ka šajā gadījumā Apstrīdētais lēmums tika pieņemts pēc tam, kad tika paziņots 2005. gada 17. marta medicīniskā dienesta slēdziens, kurā tika secināts, ka prasītājs nav fiziski spējīgs pildīt darba pienākumus Gvinejā.
44 Komisija norāda, ka iepriekšējs labvēlīgs medicīniskā dienesta slēdziens esot pieprasīts saskaņā ar paziņojumu par vakanci COM/2004/3510/F. Visas personas, kuras kandidē piedalīties delegācijā, tiekot pakļautas iepriekšējai ārsta apskatei, kuru veic Komisijas ārsts, lai dienests, kurš ieceļ amatā, varētu pārliecināties, ka šai personai piemīt pieprasītās fiziskās spējas visu pienākumu, kuri varētu tikt tai uzticēti, veikšanai, ņemot vērā viņa pienākumu raksturu, kā arī apstākļus vietā, kurā šie pienākumi būtu jāpilda.
45 Līdz ar to ar slēdzienu par atbilstību, kurš tika pieņemts pēc tam, kad prasītājam tika veikta ārsta apskate saskaņā ar Noteikumu 28. pantu un PDNK 13. pantu, lai viņš 2002. gada jūlijā tiktu pieņemts darbā kā pagaidu darbinieks darba pienākumu veikšanai Briselē, nevarot tikt apstiprinātas viņa spējas tikt norīkotam darbā citur vairākus gadus vēlāk.
46 Turklāt īpašas ārsta apskates veikšana esot vēl jo vairāk pamatota tādēļ, ka, pirmkārt, pienākumu, kuri tiek veikti delegācijas trešā valstī ietvaros, īpašais raksturs izriet no Noteikumu X pielikuma īpašiem noteikumiem, kā arī, otrkārt, no tā, ka sanitārie apstākļi, klimatiskie apstākļi un drošība, kā arī izolētības pakāpe var atšķirties no apstākļiem, kādi parasti ir sastopami Kopienā, jo tie dažkārt ir pamats kompensējošu pabalstu izmaksai.
47 Līdz ar to prasība sniegt ārsta slēdzienu, lai varētu lemt par šāda norīkojuma veikšanu, esot pilnībā pamatota ar dienesta interesēm. Šāds slēdziens nevarot attiekties vienīgi uz kandidāta fizisko stāvokli, bet tajā esot jāņem vērā arī viņa psihiskais stāvoklis, tostarp, esot jāsniedz prognoze par turpmākiem traucējumiem, kuri paredzamā nākotnē varētu traucēt paredzamo pienākumu normālu izpildi un/vai kuru dēļ varētu būt nepieciešama priekšlaicīga ierēdņa vai darbinieka repatriācija.
48 Šajā sakarā Komisija norāda, ka prasītājs kļūdās, 2005. gada 28. februāra vēstuli, ar kuru tam tika paziņoti ārsta apskates, kas tika veikta saskaņā ar viņa norīkojumu ārējā delegācijā, rezultāti, kvalificējot to kā labvēlīgu slēdzienu, kāds tiek pieprasīts saskaņā ar paziņojumu par vakanci COM/2004/3510/F. Šīs vēstules nolūks esot bijis vienīgi darīt zināmus prasītājam ārsta apskates rezultātus, kuri ar dažiem izņēmumiem tika uzskatīti par normāliem. Turklāt no šīs vēstules satura izrietot, ka nevarot būt runa par tādu ārsta slēdzienu, kāds tiek pieprasīts minētajā paziņojumā par vakanci. Turklāt pats prasītājs neuzskatot, ka šī vēstule būtu attiecīgais ārsta slēdziens, jo viņš savā prasības pieteikumā norāda, ka Ārējo sakaru ģenerāldirektorāts viņu 2005. gada 3. martā ir informējis, ka tas joprojām gaidot medicīniskā dienesta piekrišanu.
49 Attiecībā uz prasītāja izvēlēto ārstu ekspertu veiktajiem slēdzieniem un ekspertīzēm Komisija norāda, ka tie nedz Ārējo sakaru ģenerāldirektorātam, nedz IPNL nevarot būt saistoši saistībā ar ieinteresētās personas pieņemšanu darbā, jo šīs iestādes nav iesaistītas ārsta A ārsta slēdziena pārskatīšanā.
50 Komisija neapstrīd, ka darbinieks, par kuru ir pieņemts nelabvēlīgs ārsta slēdziens, var izmantot medicīniska rakstura pārsūdzības iespējas. Turklāt Komisija apstiprina, ka tieši tādēļ, lai ļautu prasītājam izmantot šīs tiesības, ārsts A tam esot paziņojis trīs ārstu, psihiatrijas ekspertu, datus, lai viņš iecelšanas amatā delegācijā procedūras ietvaros varētu saņemt pretējus slēdzienus. Šajā sakarā Komisija tiesas sēdē norādīja, ka Kopienu likumdevējs neesot paredzējis ārsta slēdziena apstrīdēšanas procedūru attiecībā uz pieņemšanu darbā dienestā ārpus Kopienas.
51 Lūgumam sniegt papildu slēdzienu vienam no ārsta A norādītajiem neatkarīgajiem ekspertiem būtu izšķiroša nozīme, lai izšķirtos starp ārsta B, kā arī ārstu E un F sniegtajām pretrunīgajām ekspertīzēm. Līdz ar to nav saprotams, kādēļ prasītājs nav konsultējies ar šiem ekspertiem, lai gan viņš bija pieprasījis, ka vēlas zināt šo ārstu vārdus.
52 Komisija piebilst, ka tas, ka prasītājs nav ievērojis procedūru, kura ir paredzēta gadījumā, ja persona piedalās delegācijā, tam neradot tiesības pieprasīt, lai tiktu ņemti vērā slēdzieni, kurus tas ir ieguvis pēc savas iniciatīvas. Komisija uzskata, ka ierēdnis vai darbinieks nevar aizstāt slēdzienu, kuru ir devis ārsts, kam tiesību aktā ir noteikts pienākums sniegt pieprasītos slēdzienus, ar ārstu slēdzieniem, ar kuriem viņš ir konsultējies pēc savas iniciatīvas. Vienīgais veids, kā prasītājs varēja apstrīdēt ārsta A slēdzienu, esot, konsultējoties ar vienu no ārstiem, kuru tas bija norādījis savā 2005. gada 22. marta faksā.
53 Komisija uzskata, ka paziņojumā par vakanci COM/2004/3510/F pieprasītais medicīniskā dienesta labvēlīgais slēdziens esot jāpieņem apstākļos, kas atšķiras no tiem, kādos tiek veikta ārsta apskate pirms iecelšanas amatā Noteikumu 33. panta un PDNK 13. panta izpratnē. Līdz ar to šajā gadījumā šie noteikumi neesot piemērojami. Turklāt neviens no reglamentējošajiem noteikumiem nenosakot medicīnisko procedūru gadījumā, ja tiek veikti pienākumi trešā valstī. Līdz ar to Komisija esot veikusi autonomu procedūru, kura esot īstenota, pamatojoties uz paziņojumu par vakanci un dienesta interesēs.
54 Tiesas sēdē Komisija precizēja, ka Noteikumu 59. pantā paredzētā procedūra neesot piemērojama arī tad, ja tiekot iesniegta apelācijas sūdzība par amatu, kurš tiek pildīts dienestā ārpus Kopienas.
55 Komisija arī norāda, ka, pat ja tiktu uzskatīts, ka ārsta A slēdziens esot jāpielīdzina Noteikumu 33. pantā paredzētajam ārsta slēdzienam, kurš tiek sniegts pirms iecelšanas amatā, esot jāsecina, ka prasītājs nav lūdzis pārskatīt ārsta A slēdzienu saskaņā ar Noteikumu 33. panta otrajā daļā paredzēto procedūru.
56 No tā izriet, ka, neesot slēdzienam, kurš būtu pretējs ārsta A slēdzienam, piemērojot šim nolūkam paredzēto procedūru Apstrīdētajā lēmumā, tajā nav nepareizi izmantotas pilnvaras tādēļ, ka tas ir pamatots tikai ar ārsta A slēdzienu.
57 Attiecībā uz to, ka ārsts A, iespējams, ir nepareizi izmantojis pilnvaras, Komisija norāda, ka viņam esot tiesības sniegt nelabvēlīgu slēdzienu, ņemot vērā, pirmkārt, informāciju, kura ir viņa rīcībā par prasītāja medicīniskajiem dokumentiem, un ārsta B sniegto ekspertīzi, un, otrkārt, to, ka nav slēdziena, kurā būtu sniegts pretējs viedoklis. Tātad ārsts A esot vienīgi veicis profesionālu vērtējumu. Turklāt prasītājs neesot nedz izteicis pieņēmumu, nedz pierādījis, ka ārsts A būtu rīkojies, citu motīvu vadīts.
Civildienesta tiesas vērtējums
58 Saskaņā ar PDNK 10. panta ceturto daļu Noteikumu VIII.a sadaļa par īpašiem noteikumiem, kas piemērojami ierēdņiem, kuri pilda pienākumus trešā valstī, pēc analoģijas ir piemērojama pagaidu darbiniekiem, kuri pilda pienākumus trešā valstī. Saskaņā ar Noteikumu 101.a pantu, kurš ir vienīgais minētās sadaļas pants: “Neskarot pārējos Civildienesta noteikumu noteikumus, X pielikumā ir izklāstīti īpaši noteikumi, kas piemērojami ierēdņiem, kuri pilda pienākumus trešā valstī”.
59 Jānorāda, ka Noteikumu X pielikumā nav ietverti īpaši noteikumi attiecībā uz ārsta apskati, kas tiek veikta, pieņemot darbā.
60 Turpretī, ievērojot to, kas Noteikumu 33. panta pirmajā daļā ir noteikts attiecībā uz ierēdņiem, PDNK 13. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka pirms iecelšanas amatā pagaidu darbinieku medicīniski pārbauda viens no iestādes ārstiem, lai pārbaudītu, ka viņš atbilst PDNK 12. panta 2. punkta d) apakšpunkta prasībām attiecībā uz fiziskajām spējām savu pienākumu veikšanai.
61 Turklāt Noteikumu 33. panta otrajā daļā, kura saskaņā ar PDNK 13. panta otro daļu pēc analoģijas ir piemērojama pagaidu darbiniekiem, ir paredzēta iekšēja apelācijas procedūra par iestādes ārsta sniegtiem atzinumiem.
62 Šajā sakarā ir jāsecina, ka paredzot Noteikumu 33. panta otrajā daļā apelācijas ārstu komisiju, likumdevēja mērķis bija noteikt papildu garantiju kandidātiem un tādējādi uzlabot to tiesību aizsardzību (Pirmās instances tiesas 1994. gada 14. aprīļa spriedums lietā T‑10/93 A/Komisija, Recueil FP, I‑A‑119. lpp. un II‑387. lpp., 23. punkts).
63 Pirmkārt, ārstu komisija, kas sastāv no trīs ārstiem, kuru vidū nav ārsta, kas ir sniedzis sākotnējo slēdzienu par spēju neatbilstību, un kuri ir izvēlēti starp iestāžu, ne tikai starp attiecīgās iestādes ārstiem, nodrošina patiesu papildu garantiju kandidātiem (iepriekš minētais spriedums lietā A/Komisija, 24. punkts). Otrkārt, no Noteikumu 33. panta otrās daļas izriet, ka kandidāts var ārstu komisijai nosūtīt sava izvēlēta ārsta sniegtu slēdzienu. Turklāt kandidāts vienmēr var lūgt un panākt, lai slēdziena par spēju neatbilstību pamatojums tiktu paziņots viņa izvēlētam ārstējošam ārstam. Šādu paziņojumu var veikt pirms ārstu komisijas sasaukšanas (iepriekš minētais spriedums lietā A/Komisija, 25. punkts). Treškārt, no Noteikumu 33. panta otrās daļas izriet, ka ārstu komisijai ir jāpamatojas uz medicīniskajiem dokumentiem, kuri ir izstrādāti iestādē, jāuzklausa ārsts, kurš ir sniedzis slēdzienu par neatbilstību, kā arī nepieciešamības gadījumā jāpamatojas uz slēdzienu, kuru ir sniedzis kandidāta brīvi izvēlēts ārsts. Ārstu komisija var pamatoties arī uz sarunu ar kandidātu un/vai viņa ārstējošo ārstu un uz visiem dokumentiem, kurus kandidāts uzskata par lietderīgu tai iesniegt. Turklāt ārstu komisija, ja tā uzskata par nepieciešamu, var likt kandidātam iziet jaunu ārsta apskati, lūdzot veikt papildu testus vai arī lūdzot sniegt par tiem viedokli citiem ārstiem speciālistiem. No tā izriet, ka ārstu komisija var pilnībā no jauna neatkarīgi izvērtēt kandidāta situāciju (iepriekš minētais spriedums lietā A/Komisija, 27. punkts).
64 Turklāt ir jāsecina, ka Noteikumos situācijām, kuras nav saistītas ar pieņemšanu darbā, ir noteikti arī mehānismi, kas medicīniskās pārbaudes procedūru laikā ļauj ierēdnim darīt zināmu viņa viedokli ārstu komisijai. Arī Noteikumu 59. panta 1. punkta piektajā, sestajā un septītajā daļā ir paredzēta strīdu izšķiršanas sistēma, ja ierēdnis uzskata, ka AIPN organizētas medicīniskās pārbaudes secinājumi par slimības atvaļinājumu nav medicīniski pamatoti. Attiecībā uz invaliditātes pabalsta piešķiršanas procedūru Noteikumu II pielikuma 7. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka ierēdnis var iecelt vienu no trim invaliditātes komitejas ārstiem.
65 Šajā gadījumā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka prasītājs brīdī, kad iesniedza savu kandidatūru delegācijas Gvinejā administrācijas vadītāja amatam, strādāja Komisijas dienestā un, kā tas izriet no Ārējo sakaru ģenerāldirektorāta 2005. gada 17. februāra vēstules, viņu bija paredzēts iecelt minētajā amatā kā pagaidu darbinieku saskaņā ar PDNK 2. panta b) punktu.
66 Otrkārt, saskaņā ar paziņojuma par vakanci COM/2004/3510/F kandidāta delegācijas Gvinejā administrācijas vadītāja amatam nominācija “[bija] atkarīga no iepriekš sniegta labvēlīga medicīniskā dienesta slēdziena [..]”. Šajā gadījumā medicīniskais dienests sniedza slēdzienu par prasītāja neatbilstību attiecīgā amata ieņemšanai. Līdz ar to ar Apstrīdēto lēmumu prasītājs tika informēts, ka viņš netiks pieņemts darbā.
67 Komisija uzskata, ka nevienā tekstā nav paredzētas tiesības prasītājam, piemērojot īpašu procedūru, veikt ārsta slēdziena par neatbilstību, kas veikts saskaņā ar pienākumu veikšanu delegācijā, medicīniska rakstura pārskatīšanu. Komisija tomēr neapstrīd, ka nelabvēlīga ārsta slēdziena adresāts varētu izmantot medicīniska rakstura pārstrīdēšanas iespējas. Turklāt Komisija apstiprina, ka ārsts paziņoja prasītājam datus par trīs ārstiem, psihiatrijas ekspertiem, lai viņš varētu saņemt pretēju slēdzienu.
68 Prasītājs, pirmkārt, norāda, ka viņa izvēlēto ārstu medicīniskie slēdzieni bija jāņem vērā, veicot pieņemšanas darbā procedūru. Otrkārt, viņš uzskata, ka viņa gadījumā ir piemērojama Noteikumu 33. panta otrajā daļā paredzētā iespēja nosūtīt slēdzienu ārstu komisijai. Līdz ar to ir jāsaprot, ka prasītāja nostāja ir saistīta ar tiesību uz aizstāvību ievērošanu, jo viņam nav tikusi piedāvāta iespēja tikt pilnībā uzklausītam pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, iesaistot viņa izvēlētu ārstu, kā tas ir paredzēts Noteikumu 33. panta otrajā daļā.
69 Vispirms ir jāsecina, ka ar Komisijas piemēroto procedūru, kas bija Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas pamatā, netika ievērotas Noteikumu 33. panta otrajā daļā noteiktās garantijas saistībā ar tiesībām uz aizstāvību.
70 Pat ja šajā gadījumā ir jāpiekrīt, ka ārsta slēdziena sniegšanas procedūra neliedz visas garantijas, kas ir nodrošinātas saskaņā ar procedūru, kura ir balstīta uz sacīkstes principu, jo prasītājam bija iespējas konsultēties ar citiem neatkarīgiem ekspertiem, lai atsvērtu ārsta A slēdzienu un ārsta B ekspertīzi, tomēr ir jākonstatē, ka šī procedūra būtiski atšķiras no iepriekš 63. un 64. punktā izklāstītajām procedūrām, jo tajā netiek garantēts, ka, sniedzot galējo ārsta slēdzienu, tiks ņemts vērā kandidāta brīvi izvēlēta ārsta slēdziens.
71 Turklāt jānorāda, ka no Komisijas argumentācijas neizriet, ka procedūra, kura tika piemērota šajā gadījumā, būtu paredzēta juridiskā tekstā. Turklāt šī procedūra neizrietot no iepriekš noteiktas prakses, kas būtu iepriekš zināma iesaistītajām personām.
72 Komisija tomēr norāda, ka, ņemot vērā īpašos apstākļos vairākās trešās valstīs, dienesta intereses pieprasot, lai medicīniskais dienests savu slēdzienu sniegtu apstākļos, kas atšķiras no apstākļiem, kādos tiek veikta Noteikumu 33. paredzētā apskate un PDNK 13. pantā paredzētā ārsta apskate pagaidu darbiniekiem, kas attiecas vienīgi uz pirmreizējo iecelšanu amatā. Komisija uzskata, ka šajā gadījumā piemērojamā procedūra esot autonoma, tiekot īstenota, pamatojoties uz paziņojumu par vakanci, un izpildīta dienesta interesēs.
73 Tomēr Komisija tiesas sēdē nav izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ PDNK 13. pantā un Noteikumu 33. pantā paredzētajā procedūrā nevarētu tikt ņemtas vērā īpašās prasības kandidātu uz amatiem, kas atrodas trešās valstīs, fiziskajām spējām. Tā nav arī precizējusi, kā dienesta intereses attaisnotu vai pamatotu to, ka minētajam kandidātam iecelšanai amatā nav tādas pašas garantijas, kādas ir paredzētas PDNK 13. pantā un Noteikumu 33. pantā.
74 Visbeidzot, nekas no PDNK 13. pantā un Noteikumu 33. pantā minētā neļauj secināt, ka tajos noteiktā procedūra varētu tikt piemērota tikai pagaidu darbiniekiem, kuri Kopienās tiek pieņemti darbā pirmo reizi. Šajā sakarā Komisijas apstiprinājums, ka jaunie kandidāti, kuri tiek pieņemti darbā Komisijā, lai pildītu pienākumus trešās valstīs, tiek pakļauti divām ārsta apskatēm – vienai, kas ir paredzēta Noteikumu 33. pantā un otrai, kas ir noteikta paziņojumā par vakanci, – nav pārliecinošs. Turklāt, atbildot uz prasītājas sūdzību, AIPN skaidri atsaucas uz Noteikumu 33. pantu un PDNK 13. pantu.
75 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Kopienu likumdevējs attiecībā uz medicīniskās pārbaudes procedūru ir noteicis mehānismus, kas kandidātiem iecelšanai amatā, ierēdņiem un darbiniekiem sniedz iespēju darīt zināmu savu viedokli, iesaistot viņu izvēlētu ārstu.
76 Ņemot vērā mērķi ar iepriekš minētajiem mehānismiem garantēt tiesību uz aizstāvību tiesības un neesot, pirmkārt, noteikumiem, ar kuriem tiktu noteikta autonoma procedūra, kas būtu piemērojama pagaidu darbiniekiem, kuri pilda pienākumus trešās valstīs vai saistībā ar citiem svarīgiem apstākļiem, un, otrkārt, iemesliem, kas pamatotu to, ka šādos apstākļos nav piemērojama Noteikumu 33. panta otrā daļa, jāsecina, ka šo darbinieku iecelšanas amatā procedūras laikā ir jāievēro Noteikumu 33. panta otrā daļa. Šajā gadījumā, kā tas tika norādīts šī sprieduma 69. un 70. punktā, piemērojot procedūru, netika ņemti vērā Noteikumu 33. panta otrās daļas noteikumi.
77 Līdz ar to ir jāuzskata, ka ar Apstrīdēto lēmumu ir pārkāptas Noteikumu 33. panta otrā daļas prasības.
78 No tā izriet, ka Apstrīdētais lēmums ir jāatceļ un nav jāizvērtē citi prasītāja izvirzītie pamati prasījumā par lēmuma atcelšanu.
Par prasību par zaudējumu atlīdzību
Lietas dalībnieku argumenti
79 Prasītājs norāda, ka Apstrīdētā lēmuma dēļ viņš ir cietis ārkārtēju morālo kaitējumu, jo viņš bija zaudējis iespēju un tiesību pārkāpuma dēļ.
80 Viņš lūdz atzīt zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz materiāliem zaudējumiem (gatavošanās pārcelties, īres maksa, utt.) un morālo kaitējumu. Replikā prasītājs lūdz, lai viņam pagaidu kārtībā un paturot visas tiesības, tiktu izmaksāta summa EUR 1 apmērā kā atlīdzība par materiālajiem zaudējumiem un morālo kaitējumu.
81 Komisija, pirmkārt, norāda, ka tad, ja zaudējumi ir radušies administrācijas rīcības dēļ, kam nav lēmuma rakstura, administratīvajai procedūrai esot jāsākas ar lūguma iesniegšanu Noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē. Šajā gadījumā prasītājs šo procedūru neesot ievērojis. Līdz ar to viņa prasība par zaudējumu atlīdzību neesot pieņemama.
82 Otrkārt, Komisija norāda, ka prasītājs prasības pieteikumā nav precizējis nodarītā zaudējuma apmēru. Līdz ar to tas neatbilstot Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta prasībām. Komisija norāda, ka, pat Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka noteiktos īpašos gadījumos nav nepieciešams prasības pieteikumā norādīt precīzu nodarītā zaudējuma apmēru, šajā gadījumā prasītājs nav nedz norādījis, nedz pat pieļāvis, ka pastāv apstākļi, kas pamatotu šādu noklusēšanu.
83 Treškārt, Komisija norāda, ka, tā kā Apstrīdētais lēmums nav prettiesisks, nav pamata piešķirt prasītājam zaudējumu atlīdzību.
Civildienesta tiesas vērtējums
84 Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts saskaņā ar Lēmuma 2004/752 3. panta 4. punktu mutatis mutandis ir piemērojams Civildienesta tiesai līdz brīdim, kad stājas spēkā tās Reglaments, proti, 2007. gada 1. novembrim.
85 Prasības pieteikums Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegts 2005. gada 5. oktobrī, līdz ar to šajā gadījumā ir piemērojami šīs tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumi.
86 Saskaņā ar šo pantu prasības pieteikumā cita starpā ir jānorāda strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Lai izpildītu šīs prasības, prasības pieteikumā par tādu zaudējumu atlīdzināšanu, ko, iespējams, radījusi Kopienas iestāde, jābūt iekļautiem pierādījumiem, kuri ļautu identificēt rīcību, kuru prasītājs pārmet iestādei, iemesliem, kuru dēļ tas uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp rīcību un apgalvoto ciesto zaudējumu, kā arī zaudējuma raksturam un apmēram. Savukārt lūgumam par nenoteiktu zaudējuma atlīdzību trūkst vajadzīgās precizitātes un tādējādi tas jāuzskata par nepieņemamu (Tiesas 1971. gada 2. decembra spriedums lietā 5/71 Zuckerfabrik Schöppenstedt/Padome, Recueil, 975. lpp., 9. punkts; Pirmās instances tiesas 1994. gada 1. jūlija rīkojums lietā T‑505/93 Osório/Komisija, Recueil FP, I‑A‑179. lpp. un II‑581. lpp., 33. punkts, un 1995. gada 15. februāra rīkojums lietā T‑112/94 Moat/Komisija, Recueil FP, I‑A‑37. lpp. un II‑135. lpp., 32. punkts; Pirmās instances tiesas 2007. gada 7. februāra spriedums lietā T‑175/04 Gordon/Komisija, Krājums, II‑0000. lpp., 42. punkts).
87 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka, prasības pieteikumā pieprasot “principiāli apmierināt [viņa] lūgumu par zaudējumu atlīdzināšanu, kas izriet no materiāliem zaudējumiem un morālā kaitējuma [..], kuru tam ir nodarījusi [Komisija] un kurš tiks aprēķināts vēlāk”, prasītājs nav aprēķinājis, viņaprāt, viņam nodarīto zaudējumu apmēru. Tas, ka viņš prasības pieteikumā ir lūdzis piespriest Komisijai atlīdzināt “materiālos zaudējumus un morālo kaitējumu, izmaksāt pagaidu summu EUR 1 apmērā, paturot visas tiesības”, nenozīmē, ka tajā ir ietverti iepriekš minētajā judikatūrā minētie precizējumi.
88 Prasītājs nav norādījis arī faktiskos apstākļus, kas ļautu novērtēt, iespējams, nodarītā zaudējuma apmēru (iepriekš minētais rīkojums lietā Moat/Komisija, 35. punkts). Protams, ka viņš Civildienesta tiesai ir norādījis, ka viņam ir nodarīti materiālie zaudējumi, kas izriet no atlīdzības zaudēšanas, saņemot atteikumu tikt ieceltam amatā, un sagatavošanās darbiem aizbraukšanai, proti, īrējot dzīvesvietu uz neilgu laiku, apmācībām, vakcīnām, utt. Tomēr šīs paviršās norādes neļauj precīzi novērtēt zaudējumu apmēru.
89 Tomēr, pat ja tiktu uzskatīts, ka šis apmērs ir novērtēts, jāsecina, ka materiālie zaudējumi bija pilnībā novērtējami jau sūdzības iesniegšanas stadijā un a fortiori, iesniedzot prasības pieteikumu, jo materiālie zaudējumi tiek pamatoti ar, pirmkārt, zaudētiem ienākumiem, kas izriet no atteikuma iecelt amatā, un, otrkārt, no izmaksām, kas prasītājam radās saistībā ar došanos uz Āfriku.
90 Turklāt, lai gan Kopienu tiesa ir atzinusi, ka īpašos gadījumos prasības pieteikumā nav nepieciešams norādīt zaudējumu precīzu apmēru, nedz arī izteikt skaitļos prasītās atlīdzības summu (Tiesas 2004. gada 23. septembra spriedums lietā C‑150/03 P Hectors/Parlaments, Krājums, I‑8691. lpp., 62. punkts; iepriekš minētais rīkojums lietā Osório/Komisija, 35. punkts), jānorāda, ka šajā gadījumā prasītājs nav nedz norādījis, nedz pat pieļāvis šādu apstākļu esamību (šajā sakarā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Osório/Komisija, 35. punkts, un iepriekš minēto rīkojumu lietā Moat/Komisija, 37. punkts).
91 Attiecībā uz morālo kaitējumu jānorāda, ka šis kaitējums ne tikai pilnībā nav novērtēts, bet prasītājs arī nedod iespēju Civildienesta tiesai novērtēt tā apmēru un raksturu. Neatkarīgi no tā, vai morālā kaitējuma atlīdzība tiek prasīta simboliski vai lai iegūtu patiesu atlīdzību, prasītājam ir jāprecizē iespējamā morālā kaitējuma raksturs, ņemot vērā Komisijai pārmesto rīcību, kā arī aptuveni jānovērtē viss šis kaitējums (iepriekš minētais rīkojums lietā Moat/Komisija, 38. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Gordon/Komisija, 45. punkts).
92 No tā izriet, ka prasība par zaudējumu atlīdzību neatbilst pieņemamības nosacījumiem.
93 Turklāt jāpiebilst, ka, pat ja tiktu uzskatīts, ka prasītājs ir lūdzis vienīgi simbolisku sodu, jāuzskata, ka šajā gadījumā Apstrīdētā lēmuma atcelšana ir pienācīgs un pietiekams atlīdzinājums par morālo kaitējumu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 9. marta spriedumu T‑10/99 Vicente Nuñez/Komisija, Recueil FP, I‑A‑47. lpp. un II‑203. lpp., 48. punkts).
94 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, no tā izriet, ka prasība ir jāapmierina daļā par Apstrīdētā lēmuma atcelšanu un jānoraida daļā par zaudējumu atlīdzību.
Par tiesāšanās izdevumiem
95 Saskaņā ar Reglamenta 122. pantu šī reglamenta noteikumi otrās sadaļas astotās nodaļas par tiesāšanās izdevumiem un Civildienesta tiesai radītajiem izdevumiem ir piemērojami vienīgi lietām, kuras Civildienesta tiesā ir ierosinātas, sākot no šī reglamenta spēkā stāšanās dienas. Attiecīgie Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikumi šajā jomā ir piemērojami mutatis mutandis lietām, kuras tiek izskatītas Civildienesta tiesā pirms šī datuma.
96 Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar šī paša reglamenta 88. pantu tiesvedībā, kurā puses ir Kopienas un to darbinieki, iestādes sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tā kā lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji nelabvēlīgs, Civildienesta tiesa, piemērojot šī paša reglamenta 87. panta 3. punkta pirmo daļu, var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi jāsadala, vai arī nolemt, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
97 Tā kā Komisijai spriedums lielākajā daļā ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Kopienu Komisijas Ārējo sakaru ģenerāldirektorāta K direktorāta Ārlietu dienesta direktora 2005. gada 15. aprīļa lēmumu, ar kuru prasītājs tika informēts, ka viņš nav pieņemts darbā administrācijas vadītāja amatā delegācijā, kas atrodas Gvinejā;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Van Raepenbusch | Boruta | Kanninen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2007. gada 13. decembrī.
W. Hakenberg | | S. Van Raepenbusch |
Šī nolēmuma teksts, kā arī tajā minēto un Krājumā vēl nepublicēto Kopienu tiesu nolēmumu teksti ir pieejami Tiesas interneta vietnē www.curia.europa.eu