Apvienotās lietas T‑391/03 un T‑70/04

Yves      Franchet un Daniel      Byk

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Izmeklēšana, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) – Eurostat – Piekļuves atteikums – Pārbaudes un izmeklēšanas darbības – Tiesvedība – Tiesības uz aizstāvību

Sprieduma kopsavilkums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Akti, par kuriem var celt prasību – Jēdziens – Akti ar juridiski saistošu iedarbību

(EKL 230. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1049/2001 8. pants; Komisijas Lēmuma 2001/937 pielikuma 3. un 4. pants)

2.      Eiropas Kopienas – Iestādes – Sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem – Regula Nr. 1049/2001

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1073/1999 9. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkts)

3.      Eiropas Kopienas – Iestādes – Sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem – Regula Nr. 1049/2001

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkts)

4.      Eiropas Kopienas – Iestādes – Sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem – Regula Nr. 1049/2001

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1049/2001 4. pants)

5.      Eiropas Kopienas – Iestādes – Sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem – Regula Nr. 1049/2001

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punkts un 4. panta 2. punkts)

1.      Tikai pasākumi ar juridiski saistošu iedarbību, kas varētu ietekmēt prasītāja intereses, konkrētā veidā grozot tā tiesisko stāvokli, ir tiesību akti, par kuriem var iesniegt prasību atcelt tiesību aktu EKL 230. panta nozīmē. Ja runa ir par tiesību aktiem vai lēmumiem, kuru izstrāde notiek vairākos posmos, tai skaitā kādas iekšējas procedūras beigās, principā tiesību akti, par kuriem var iesniegt prasību tos atcelt, ir tikai tie pasākumi, kas pauž iestādes galīgo nostāju šīs procedūras beigās, izslēdzot pagaidu pasākumus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu.

Šajā sakarā, īstenojot procedūru, kas saistīta ar publisku piekļuvi dokumentiem, kuri attiecas uz Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) darbību, Lēmuma 2001/937, ar ko groza Komisijas reglamentu, pielikuma 3. un 4. panta, kā arī Regulas Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem 8. panta piemērošanas rezultātā ir skaidrs, ka atbilde uz sākotnējo piekļuves lūgumu ir tikai pirmā paustā nostāja, kas dod prasītājiem iespēju aicināt Komisijas ģenerālsekretāru vai OLAF direktoru atkārtoti pārskatīt konkrēto nostāju. Tādējādi tikai pasākumam, ko ir veikušas minētās personas un kam piemīt lēmuma raksturs, un kas pilnībā aizstāj iepriekš pausto nostāju, var būt juridiski saistoša iedarbība, kas varētu ietekmēt prasītāju intereses, un līdz ar to tikai par šādu pasākumu varētu iesniegt prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. pantu.

(sal. ar 46.–48. punktu)

2.      Regulas Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem 4. pantā paredzētie izņēmumi ir interpretējami un piemērojami sašaurināti, lai netiktu radīti šķēršļi šajā regulā paredzētā vispārējā principa par piekļuvi dokumentiem piemērošanai.

Runājot par izņēmumu, kas ir balstīts uz tiesvedību aizsardzību un tiesu atzinumiem, jēdziens “tiesvedības” ir jāinterpretē tādā veidā, ka sabiedrības interešu aizsardzība liedz izpaust to dokumentu saturu, kas ir sagatavoti tikai izmantošanai konkrētā tiesvedībā, proti, iesniegtie procesuālie raksti vai akti, iekšējie dokumenti, kas attiecas uz notiekošu lietas izmeklēšanu, paziņojumi, kuri ir saistīti ar lietu starp konkrētu ģenerāldirekciju un juridisko dienestu vai advokātu biroju. Savukārt izņēmums, kas ir balstīts uz tiesvedības aizsardzību, nedrīkst ļaut iestādei izvairīties no pienākuma nodot dokumentus, kas ir sagatavoti saistībā ar pilnībā administratīva rakstura lietu.

Šajā sakarā uzskats, ka dažādi dokumenti, ko Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai, 10. panta 1. un 2. punktu nodevis valsts iestādēm vai saskaņā ar šīs pašas regulas 10. panta 3. punktu nodevis kādai iestādei, tika sagatavoti tikai izmantošanai tiesvedībā, ir pretrunā ar pienākumu izņēmumus interpretēt sašaurināti un piemērot tos ierobežotā skaitā gadījumu. Atbilstoši Regulas Nr. 1073/1999 9. panta 2. punktam OLAF ziņojumi kļūst par pierādījumiem administratīvās lietās vai tiesvedībā tajā dalībvalstī, kurā to izmantošana izrādās vajadzīga. Par to, kā valsts kompetentās iestādes vai iestādes izmanto OLAF nosūtītos ziņojumus un informāciju, tomēr ir atbildīgas tikai un vienīgi šīs iestādes.

Valsts procesuālo normu ievērošana pietiekamā mērā tiek garantēta, ja iestāde pārliecinās par to, ka dokumentu satura izpaušana nerada valsts tiesību pārkāpumu. Tādējādi šaubu gadījumā OLAF būtu jāapspriežas ar valsts tiesu vai iestādi un piekļuve būtu jāatsaka tikai tad, ja valsts tiesa vai iestāde iebilstu pret minēto dokumentu satura izpaušanu.

(sal. ar 84., 88., 90., 91., 94., 95., 97. un 98. punktu)

3.      Regulas Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem 4. panta 2. punkta trešais ievilkums ir interpretējams tā, ka šī norma, kuras mērķis ir aizsargāt “pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas darbību mērķus”, ir piemērojama tikai tad, ja attiecīgo dokumentu satura izpaušana varētu apdraudēt pārbaudes, izmeklēšanas vai revīzijas darbību pabeigšanu.

Uz dažādiem izmeklēšanas vai pārbaudes aktiem joprojām var attiekties izņēmums, kas ir balstīts uz pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas darbību aizsardzību, ja izmeklēšanas vai pārbaudes darbības turpinās, pat ja konkrēta izmeklēšana vai pārbaude, kuras rezultātā ir sagatavots ziņojums, kuram ir lūgta piekļuve, ir pabeigta.

Tomēr, ja atzītu, ka uz dažādiem dokumentiem, kas ir saistīti ar pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas darbībām, attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums, jo turpmākās šo procedūru rezultātā veicamās darbības nav pabeigtas, piekļuve minētajiem dokumentiem tiktu pakļauta nejaušam, sagaidāmam un, iespējams, attālam notikumam, kas ir atkarīgs no dažādu iestāžu tūlītējas rīcības un rūpības.

(sal. ar 109.–111. punktu)

4.      Pārbaudei, kas ir jāveic, lai izskatītu lūgumu piekļūt dokumentiem, kurš ir iesniegts procedūrā, kas ir paredzēta Regulā Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, jābūt konkrētai. Pirmkārt, tas vien, ka dokuments attiecas uz interesēm, kas ir aizsargātas ar minētajā regulā paredzētiem izņēmumiem, nepietiek, lai pamatotu šīs regulas piemērošanu. Otrkārt, aizsargāto interešu apdraudējuma riskam ir jābūt pietiekami paredzamam, nevis tikai iespējamam. Līdz ar to pārbaude, kas ir jāveic iestādei, lai piemērotu izņēmumu, ir jāveic konkrētā veidā, un tam ir jāizriet no lēmuma pamatojuma.

Ir nepieciešama arī konkrēta un individuāla katra dokumenta pārbaude, jo pat gadījumā, ja ir skaidrs, ka piekļuves lūgums ir saistīts ar dokumentiem, uz kuriem attiecas izņēmums, tikai veicot šādu pārbaudi, iestādes var novērtēt iespēju pieprasītājam piešķirt daļēju piekļuvi atbilstoši minētās Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktam. Līdz ar to iestādei ir jāpārbauda, pirmkārt, vai pieprasītais dokuments ietilpst minētās regulas 4. pantā paredzēto izņēmumu piemērošanas jomā, otrkārt, apstiprinošas atbildes gadījumā, vai ar konkrēto izņēmumu saistītā aizsardzība faktiski ir nepieciešama un, treškārt, vai tas attiecas uz visu dokumentu kopumā.

(sal. ar 115., 117. un 118. punktu)

5.      Regulas Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem mērķis ir nodrošināt ikvienas personas piekļuvi dokumentiem, nevis tikai pieprasītājam nodrošināt piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz viņu. Tādēļ īpašas intereses, uz kurām var atsaukties persona, kas lūdz dot piekļuvi dokumentam, kurš uz to attiecas personīgi, nebūtu jāņem vērā, lai pamatotu dokumenta satura atklāšanu minētās regulas 4. panta 2. punkta nozīmē.

Šajā sakarā tiesības uz aizstāvību izpaužas kā prasītāju subjektīvas intereses uz aizstāvību, un tās nav vispārējas intereses, bet gan personīgas intereses. Līdz ar to šīs tiesības nav sabiedrības prioritārās intereses minētās regulas 4. panta 2. punkta nozīmē, kas pamato pieprasīto dokumentu satura izpaušanu.

(sal. ar 136.–139. punktu)