PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS (otrā palāta)
2008. gada 25. septembrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – ERAF – Finanšu atbalsta atcelšana – Samaksāto summu atgūšana – Prasība samaksāt kavējuma procentus – Kompensācija – Reģionālā vai vietējā iestāde – Tiešas ietekmes neesamība – Nepieņemamība
Apvienotās lietas T‑392/03, T‑408/03, T‑414/03 un T‑435/03
Regione Siciliana (Itālija), ko pārstāv Dž. Ajello [G. Aiello] un A. Čingolo [A. Cingolo], avvocati dello Stato,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv E. di Maršs [E. de March], L. Flinns [L. Flynn] un G. Vilmss [G. Wilms], pārstāvji, kuriem palīdz A. dal Fero [A. Dal Ferro], advokāts,
atbildētāja,
lietas T‑392/03 priekšmets ir prasība atcelt Komisijas 2003. gada 6. oktobra vēstuli attiecībā uz veidu, kā atgūt summas, ko izmaksājis Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) infrastruktūras projektam – sauktam “dambis uz Džibēzi”, kā arī ar to saistītos iepriekšējos un atvasinātos dokumentus; lietā T‑408/03 tiek prasīts atcelt 2003. gada 6. oktobra vēstuli attiecībā uz veidu, kā atgūt summas, ko izmaksājis ERAF infrastruktūras projektiem – sauktiem “Aragona Favara” un “Katānijas līdzenums”, kā arī ar to saistītos iepriekšējos un atvasinātos dokumentus, to starpā Komisijas 2003. gada 13. augusta un 2003. gada 14. augusta vēstules; lietā T‑414/03 tiek prasīts atcelt 2003. gada 6. oktobra vēstuli attiecībā uz veidu, kā atgūt summas, ko izmaksājis ERAF infrastruktūras projektam – sauktam “Mesīnas–Palermo autoceļš”, kā arī ar to saistītos iepriekšējos un atvasinātos dokumentus, tostarp Komisijas 2002. gada 25. septembra debeta paziņojumu Nr. 3240406591, un lietā T‑435/03 tiek prasīts atcelt Komisijas 2003. gada 24. oktobra vēstuli par ieskaitu starp Komisijas prasījumiem un parādiem, kas saistīti ar ERAF atbalstu projektiem “Porto Empedocle”, “dambis uz Džibēzi”, “Mesīnas–Palermo autoceļš”, “Aragona Favara” un “Katānijas līdzenums”, kā arī ar to saistītos iepriekšējos un atvasinātos dokumentus.
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso] (referents),
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Prāvas rašanās fakti
1 Ar 1987. gada 17. decembra Lēmumu C (87) 2090 026 Komisija piešķīra Itālijas Republikai Eiropas Reģionālā attīstības fonda (ERAF) atbalstu 94 940 620 056 Itālijas liru (ITL) apmērā, lai uzceltu dambi uz Džibēzi straumes (turpmāk tekstā – “atbalsts projektam “dambis uz Džibēzi””). Atbildīgā iestāde projekta izpildei bija Ente minerario siciliano (Sicīlijas Kalnraktuvju pārvalde). 1996. gada 28. decembra vēstulē Itālijas valsts iestādes lūdza pagarināt termiņu, kas beidzās 1995. gada 31. martā, lai iesniegtu pieteikumu par pēdējo maksājumu. Vēlāk Komisija darīja zināmu savu lēmumu uzsākt Padomes 1988. gada 19. decembra Regulas (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2052/88 attiecībā uz struktūrfondu, struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbības koordināciju (OV L 374, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2082/93 (OV L 193, 20. lpp.), 24. pantā paredzēto procedūru, lai atklātu iespējamus pārkāpumus. Pēc tam, kad prasītāja un Itālijas valsts iestādes sniedza apsvērumus par šo jautājumu, Komisija 2002. gada 11. decembrī pieņēma Itālijas Republikai adresētu Lēmumu C (2002) 4905 par finanšu atbalsta atcelšanu projektam “dambis uz Džibēzi” un jau izmaksātā ITL 75 592 496 044 (EUR 39 040 266,10) avansa atgūšanu un atcēla saistības izmaksāt ITL 18 898 124 012 (EUR 9 760 066,53) kā maksājamo atlikumu.
2 Ar 1993. gada 22. decembra Lēmumu C (93) 3961 Komisija piešķīra Itālijas Republikai ERAF atbalstu investīciju ieguldījumam infrastruktūrā autoceļam, kas savieno Mesīnu un Palermo (turpmāk tekstā – “atbalsts projektam “Mesīnas–Palermo autoceļš””). Atbildīgā iestāde projekta izpildei bija Regione Siciliana [Sicīlijas reģiona] Assessorato dei lavori publici (Reģionālais publisko būvdarbu ģenerāldirektorāts) un īstenotājorganizācija konsorcijs Mesīnas–Palermo autoceļa izbūvei. Savā 2002. gada 5. septembra vēstulē Komisija paziņoja par atbalsta izbeigšanu darbu izpildes kavējumu dēļ un aprēķināja neizmaksājamo summu EUR 26 378 246 apmērā un atgūstamo summu EUR 58 036 177 apmērā.
3 2001. gada 3. augustā Komisija izdeva debeta paziņojumu Nr. 3240304871, ar kuru tika pārtraukts ERAF atbalsts Aragona Favara industriālās zonas (turpmāk tekstā – “atbalsts projektam “Aragona Favara””) celtniecības pabeigšanai. Šis debeta paziņojums paredzēja prasījumu par labu Komisijai ITL 5 614 002 097 (jeb EUR 2 899 390,11) apmērā un norādīja 2001. gada 30. septembri kā galīgo maksājuma termiņu, precizējot, ka šī termiņa neievērošanas gadījumā tiks piemēroti kavējuma procenti. 2002. gada 21. februāra vēstulē Komisija vēlreiz pieprasīja Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrijai atmaksāt šo summu. Debeta paziņojumā Nr. 3240304871 minētās summas atmaksa tika veikta 2003. gada 1. aprīlī. Ar 2003. gada 14. augusta vēstuli, kurai bija pievienota arī kopija prasītājai, Komisija nosūtīja Itālijas valsts iestādēm tabulu, kurā attēlots detalizēts kavējuma procentu aprēķins, kas jāmaksā galīgā termiņa, kas tika noteikts debeta paziņojumā Nr. 3240304871, pārsniegšanas dēļ. Šajā vēstulē tika arī norādīts, ka 2003. gada 29. augustā nesamaksātā summa bija EUR 284 702,81, kam klāt jāpieskaita kavējuma procenti EUR 60,41 apmērā par katru nākamo nokavēto dienu.
4 2001. gada 27. jūnijā pēc ERAF finanšu atbalsta slēgšanas Komisija sastādīja debeta paziņojumu Nr. 3240303927 attiecībā uz lauku ūdensvada, kas paredzēts, lai nodrošinātu Katānijas līdzenumu (turpmāk tekstā – “atbalsts projektam “Katānijas līdzenums””) ar dzeramo ūdeni. Ar šo debeta paziņojumu Komisija prasīja atgriezt jau izmaksātu avansu ITL 1 857 500 000 (jeb EUR 959 318,69) apmērā. Debeta paziņojumā par galīgo maksājuma termiņu tika norādīts 2001. gada 31. augusts un tajā tika precizēts, ka šī termiņa neievērošanas gadījumā tiks piemēroti kavējuma procenti. Debeta paziņojumā Nr. 3240303927 minētās summas atmaksa tika veikta 2003. gada 25. jūlijā. 2003. gada 13. augusta vēstulē, kas tika nosūtīta Itālijas valsts iestādēm, kurai bija pievienota arī kopija prasītājai, Komisija bija aprēķinājusi atmaksājamo summu, ņemot vērā kavējuma procentus, kas jāmaksā galīgā termiņa, kas tika noteikts iepriekš minētajā debeta paziņojumā, pārsniegšanas dēļ. 2003. gada 28. augustā šī summa bija EUR 121 007,04, kam klāt jāpieskaita kavējuma procenti EUR 26,33 apmērā par katru nākamo nokavēto dienu.
5 2002. gada 25. septembrī pēc finanšu atbalsta slēgšanas projektam “Mesīnas–Palermo autoceļš” Komisija izdeva Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrijai adresētu debeta paziņojumu Nr. 3240406591 (skat. iepriekš 2. punktu). Šis paziņojums paredzēja prasījumu par labu Komisijai EUR 58 036 177 apmērā un norādīja 2002. gada 30. novembri par galīgo maksājuma termiņu, precizējot, ka šī termiņa neievērošanas gadījumā tiks piemēroti kavējuma procenti. Debeta paziņojumā Nr. 3240406591 minētās summas atmaksa tika veikta 2003. gada 1. augustā. 2003. gada 14. augustā prasītājai tika nosūtīta otra vēstule, kurai bija pievienota arī kopija Itālijas valsts iestādēm, kurā Komisija bija aprēķinājusi atmaksājamo summu, ņemot vērā kavējuma procentus, kas jāmaksā galīgā termiņa, kas tika noteikts iepriekš minētajā debeta paziņojumā, pārsniegšanas dēļ. Tādējādi 2003. gada 29. augustā šī summa bija EUR 2 548 927,80, kam klāt jāpieskaita kavējuma procenti EUR 471,71 apmērā par katru nākamo nokavēto dienu.
6 2002. gada 19. decembrī pēc finanšu atbalsta slēgšanas projektam “dambis uz Džibēzi” Komisija ar debeta paziņojumu Nr. 3240409358 informēja Itālijas Republikas Ekonomikas un finanšu ministriju. Šis paziņojums paredzēja prasījumu par labu Komisijai EUR 39 040 266,10 apmērā un norādīja 2003. gada 31. janvāri par galīgo maksājuma termiņu, precizējot, ka, nesamaksāšanas gadījumā tiks piemēroti kavējuma procenti. 2003. gada 4. augusta vēstulē Komisija nosūtīja atbildētājai pēc tās izteikta lūguma attiecīgā laikposma kavējuma procentu aprēķinu.
7 2003. gada 4. un 22. septembra vēstulēs, kas tika nosūtītas Komisijai, Regione Siciliana apstrīdēja četros iepriekš minētajos debeta paziņojumos aprēķināto attiecīgo kavējuma procentu summu un apgalvoja, ka Komisijai esot vajadzējis pēc savas iniciatīvas veikt ieskaitu starp atmaksājamo summu un pieteikumu ERAF starpposmu maksājumiem attiecībā uz reģiona darbības programmu “Sicīlija 2000–2006” (turpmāk tekstā – “RDP Sicīlija”), kas, pēc tās domām, būtu ļāvis izvairīties vai pārtraukt piemērot iepriekš minētos kavējuma procentus.
8 2003. gada 6. oktobrī Regione Siciliana tika nosūtīta vēstule, kurai bija pievienota arī kopija Itālijas valsts iestādēm, kurā Komisijas grāmatvedis pauda nostāju par Regione Siciliana norādītajiem jautājumiem. Viņš norādīja, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums laikposmā starp debeta paziņojumos norādītajiem attiecīgajiem galējiem termiņiem un 2003. gada 1. janvāri, kas ir Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002, par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.), spēkā stāšanās diena (it īpaši 1977. gada 21. decembra Finanšu regulas 49. pants, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 356, 1. lpp.), kas pēdējoreiz grozīta ar Regulu (EK, EOTK, Euratom) Nr. 762/2001 (OV L 111, 1. lpp.) attiecībā uz iekšējās revīzijas un iepriekšējās finanšu kontroles nošķiršanu) uzlika pienākumu Kopienu atbalsta saņēmējiem maksāt kavējuma procentus par labu Kopienai nepamatotu maksājumu atgūšanas gadījumā. Turklāt Komisijas grāmatvedis paskaidroja, ka ieskaits, ko prasa prasītāja, ir tieši paredzēts kā viens no veidiem, lai atgūtu parādus tikai kopš Regulas Nr. 1605/2002 spēkā stāšanās, un ka tika paredzēts dot instrukcijas, lai uz šo lietu attiecīgajos debeta paziņojumos norādītie procenti tiktu piemēroti maksājumam Itālijas Republikai attiecībā uz maksājumiem, kas skar prasītāju.
9 2003. gada 24. oktobrī Regione Siciliana tika nosūtīta vēstule, ar kopiju Itālijas valsts iestādēm, kurā Komisijas grāmatvedis paskaidroja, ka tiks veikts ieskaits attiecībā uz atsevišķiem Komisijas prasījumiem un parādiem. Šos prasījumus veido 2003. gada 24. oktobra debeta paziņojuma Nr. 3240504102 summa par ERAF atbalstu attiecībā uz pilsētbūvniecības darbiem un ražošanas vietu “Porto Empedocle” (turpmāk tekstā – “atbalsts “Porto Empedocle””) līdzās esošajām būvēm par summu EUR 7 704 723 un 2002. gada 19. decembra debeta paziņojums Nr. 3240409358 (atbalsts projektam “dambis uz Džibēzi”) par summu EUR 39 040 266,10, kā arī attiecīgie 2002. gada 25. septembra debeta paziņojuma Nr. 3240406591 kavējuma procenti (atbalsts projektam “Mesīnas–Palermo autoceļš”) par summu EUR 2 581 947,74, 2001. gada 3. augusta debeta paziņojums Nr. 3240304871 (atbalsts projektam “Aragona Favara”) par summu EUR 288 931,82 un 2001. gada 27. jūnija debeta paziņojums Nr. 3240303927 (atbalsts projektam “Katānijas līdzenums”) par summu EUR 122 876,18. Parādi šajā lietā attiecas uz maksājuma pieprasījumu, kas paredzēts Komisijas 2000. gada 8. augusta Lēmumā C (2000) 2346, ar kuru tiek piešķirts ERAF atbalsts “RDP Sicīlija” ietvaros par kopējo summu EUR 50 335 454,98.
10 Kā tika paziņots 2003. gada 24. oktobra vēstulē, 2003. gada 7. novembrī Komisija veica iepriekš minēto prasījumu un parādu ieskaitu. 2003. gada 20. novembra vēstulē Komisija paziņoja Itālijas valsts iestādēm, ka tā veiks ieskaitu attiecībā uz summu, kas jāmaksā Itālijas Republikai, ko veido debeta paziņojumā Nr. 3240409358 (atbalsts projektam “dambis uz Džibēzi”) noteiktie kavējuma procenti par summu EUR 1 880 126,91. Šis ieskaits tika veikts 2003. gada 3. decembrī.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
11 Ar prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2003. gada 4., 11., 12. un 24. decembrī, prasītāja cēla šīs prasības.
12 Ar 2004. gada 9. jūlija Pirmās instances tiesas piektās palātas priekšsēdētāja izdotu rīkojumu šīs prasības tika apvienotas mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 50. pantu.
13 Ar 2006. gada 12. janvāra rīkojumu Pirmās instances tiesa apturēja tiesvedību šajās apvienotajās lietās līdz laikam, kamēr Tiesa pasludina savu spriedumu lietā C‑417/04 P Regione Siciliana/Komisija, piemērojot Tiesas Statūtu 54. panta trešo daļu un Pirmās instances tiesas Reglamenta 77. panta a) punktu un 78. pantu. Ar 2006. gada 11. septembra rīkojumu Pirmās instances tiesa vēlreiz apturēja tiesvedību, balstoties uz to pašu juridisko pamatu, līdz laikam, kamēr Tiesa pasludina savu spriedumu lietā C‑15/06 P Regione Siciliana/Komisija.
14 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, kas noteikti Reglamenta 64. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktā, lietas dalībniekiem tika lūgts iesniegt Pirmās instances tiesā rakstiskus apsvērumus par Tiesas 2006. gada 2. maija sprieduma lietā C‑417/06 P Regione Siciliana/Komisija (Krājums, I‑3881. lpp.) un 2007. gada 22. marta sprieduma lietā C‑15/06 P Regione Siciliana/Komisija (Krājums, I‑2591. lpp.) ietekmi uz šo lietu iznākumu. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja.
15 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt Komisijas 2003. gada 6. oktobra vēstuli tiktāl, ciktāl tā attiecas uz veidiem, kā atgūt ERAF izmaksātās summas projekta “dambis uz Džibēzi” atbalstam, kā arī atcelt iepriekšējos un atvasinātos dokumentus lietā T‑392/03;
– atcelt Komisijas 2003. gada 6. oktobra vēstuli tiktāl, ciktāl tā attiecas uz veidiem. kā atgūt ERAF izmaksātās summas projektu “Aragona Favara” un “Katānijas līdzenums” atbalstam, kā arī iepriekšējos un atvasinātos dokumentus lietā T‑408/03, tostarp Komisijas 2003. gada 13. augusta un 2003. gada 14. augusta vēstules (turpmāk tekstā – “2003. gada 14. augusta vēstule”);
– atcelt Komisijas 2003. gada 6. oktobra vēstuli tiktāl, ciktāl tā attiecas uz veidiem, kā atgūt ERAF izmaksātās summas projekta “Mesīnas–Palermo autoceļš” atbalstam, kā arī iepriekšējos un atvasinātos dokumentus, tostarp Komisijas 2002. gada 25. septembra debeta paziņojumu Nr. 3240406591 lietā T‑414/03;
– atcelt Komisijas 2003. gada 24. oktobra vēstuli par tās prasījumu un parādu ieskaitu attiecībā uz atbalstu projektiem “Porto Empedocle”, “dambis uz Džibēzi”, “Mesīnas–Palermo autoceļš”, “Aragona Favara” un “Katānijas līdzenums”, kā arī iepriekšējiem un atvasinātiem dokumentiem lietā T‑435/03;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasības kā nepieņemamas;
– pakārtoti, noraidīt prasības kā nepamatotas;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
17 Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 113. pantu tā jebkurā laikā pēc savas ierosmes var apsvērt, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam, pieņemot šajā sakarā savu lēmumu saskaņā ar minētā reglamenta 114. panta 3. un 4. punktā paredzētajiem nosacījumiem.
18 Atbilstoši Reglamenta 114. panta 3. punktam pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Pirmās instances tiesa nelemj citādi.
19 Šajā lietā Pirmās instances tiesa uzskata, ka attiecībā uz lietas pieņemamību tā ir pietiekami informēta no lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem, un nolemj, ka attiecībā uz lietas pieņemamību lietas dalībnieku mutvārdu skaidrojumi nav jāuzklausa. Pretēji prasītājas lūgumam, nav jāapmierina tās pieteikums uzsākt mutvārdu procesu šīs lietas ekonomiskās nozīmes un norādīto būtisko jautājumu dēļ, jo šis lūgums attiecas tikai uz lietas būtību.
Par 2002. gada 25. septembra debeta vēstuli un 2003. gada 13. un 14. augusta vēstulēm lietās T‑408/03 un T‑414/03
Lietas dalībnieku argumenti
20 Komisija apgalvo, ka attiecīgie dokumenti esot formāli nosūtīti Itālijas kompetentai ministrijai un ka prasītājai tie tika nosūtīti tikai informēšanas nolūkā. Komisija apgalvo, ka šie dokumenti uz prasītāju tieši neattiecoties un ka tikai Itālijas Republika varētu prasīt to atcelšanu.
21 Turklāt Komisija apgalvo, ka nevienā vietā prasības pieteikumā neesot minēti iemesli, kādēļ prasītāja uzskata, ka šie dokumenti ir prettiesiski, tādējādi neesot ievērots Tiesas Statūtu 21. pants, kas ir piemērojams Pirmās instances tiesai saskaņā ar šo statūtu 53. pantu, kā arī Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Visbeidzot, Komisija noraida prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru 2003. gada 13. un 14. augusta vēstules neesot uzskatāmas par autonomiem aktiem attiecībā pret 2003. gada 6. oktobra vēstuli, un ka iepriekš minētās vēstules esot tikai loģiska reakcija par Itālijas Republikas laikus neveiktiem maksājumiem, kas norādīti 2001. gada 3. augusta debeta paziņojumā Nr. 3240304871 un 2001. gada 27. jūnija debeta paziņojumā Nr. 3240303927.
22 Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka prasības par 2002. gada 25. septembra un 2003. gada 13. un 14. augusta dokumentu atcelšanu esot nepieņemamas, jo tās tika celtas pēc divu mēnešu un desmit dienu termiņa, kas paredzēts šādā gadījumā, beigām. Līdz ar to attiecībā uz diviem pēdējiem dokumentiem prasītāja tos saņēma, kā norāda Regione Siciliana prezidenta paraksts uz pasta zīmoga, 2003. gada 22. vai 26. augustā, savukārt prasības pieteikums lietā T‑408/03 tika iesniegts tikai 2003. gada 12. decembrī.
23 Prasītāja norāda, ka uz šo lietu attiecošies dokumenti nevarot tikt uzskatīti par autonomiem apstrīdamiem tiesību aktiem. Prasītāja tomēr apgalvo, ka šie dokumenti nebija juridiski pamatoti un ka Komisija esot precizējusi savu nostāju tikai 2003. gada 6. oktobra vēstulē. Līdz ar to pirmais dokuments, kuru varētu efektīvi apstrīdēt, būtu tieši 2003. gada 6. oktobra vēstule. Turklāt pamatojuma, uz ko balstās prasītāja, trūkums, lai atceltu uz šo lietu attiecīgos dokumentus, ir acīmredzamas un loģiskas sekas tam, ka šie akti nav autonomi un tos var apstrīdēt tikai kopā ar 2003. gada 6. oktobra vēstuli, kas atklāj to saturu un juridisko pamatu.
Pirmās instances tiesas vērtējums
24 Ievadā ir jānorāda, ka nav iespējams lietā T‑408/03 no prasītājas prasījumiem skaidri noteikt, vai prasība attiecas uz 2001. gada 3. augusta debeta paziņojumu Nr. 3240304871 attiecībā uz atbalstu projektam “Aragona Favara” un 2001. gada 27. jūnija debeta paziņojumu Nr. 3240303927 attiecībā uz atbalstu projektam “Katānijas līdzenums” vai arī 2003. gada 13. un 14. augusta vēstulēm par kavējuma procentiem, kas jāmaksā par šajos debeta paziņojumos norādīto summu savlaicīgu nesamaksāšanu. Tomēr šim apstāklim nav ietekmes uz šo prasības pieteikumu pieņemamību.
25 Faktiski no šo četru aktu izvērtējuma, kā arī no 2002. gada 25. septembra debeta paziņojuma Nr. 3240406591 attiecībā uz atbalstu projektam “Mesīnas–Palermo autoceļš”, 2003. gada 14. augusta vēstules par kavējuma procentu piemērošanu, par 2001. gada 3. augusta debeta paziņojumā Nr. 3240304871 par atbalstu projektam “Aragona Favara” prasītā maksājuma nokavēšanas dēļ un 2003. gada 13. augusta vēstules par kavējuma procentu piemērošanu par 2001. gada 27. jūnija debeta paziņojumā Nr. 3240303927 par atbalstu projektam “Katānijas līdzenums” prasītā maksājuma nokavēšanas dēļ, kas tika nosūtīti Itālijas Republikai un kas prasītājai tika nosūtīti tikai informēšanas nolūkā, izriet, ka šie dokumenti aprobežojas ar agrāku Komisijas lēmumu izpildi, atceļot vai slēdzot iepriekš minētos finanšu atbalstus. Šie lēmumi par finanšu atbalsta atcelšanu un parādu piedziņu jau paredzēja, ka veidi, kā veikt nepamatoti saņemtu avansu atmaksu, tiks precizēti debeta paziņojumos, ko Komisijas grāmatvedis nosutīs Itālijas valsts iestādēm, un prasītāja pati atzīst, ka šiem debeta paziņojumiem nav lēmuma spēka un ka tie tieši izriet no lēmumiem par atbalsta atcelšanu.
26 Tādēļ, pirmkārt, 2001. gada 3. augusta debeta paziņojumā Nr. 3240304871 par atbalstu projektam “Aragona Favara”, 2001. gada 27. jūnija debeta paziņojumā Nr. 3240303927 par atbalstu projektam “Katānijas līdzenums” un 2002. gada 25. septembra debeta paziņojumā Nr. 3240406591 par atbalstu projektam “Mesīnas–Palermo autoceļš” nav ietverts neviens noteikums, kas prasītu, lai Itālijas Republika uzsāktu nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu no prasītājas. Līdz ar to nav pamata secināt, ka Itālijas Republika nevarētu izlemt pati atmaksāt ERAF atmaksājamās summas (šajā sakarā skat. iepriekš minēto 2006. gada 2. maija spriedumu lietā Regione Siciliana/Komisija, 26. punkts).
27 Otrkārt, nevar uzskatīt, ka 2003. gada 13. un 14. augusta vēstules tieši skartu prasītāju. Tās tika nosūtītas Itālijas Republikai, ar kopiju prasītājai, lai pieprasītu kavējuma procentus par attiecīgajos debeta paziņojumos minēto galējo termiņu pārsniegšanu. Līdz ar to šīs vēstules ir tikai loģiskas sekas tam, ka Itālijas Republika nav laikus samaksājusi 2001. gada 3. augusta debeta paziņojumā Nr. 3240304871 un 2001. gada 27. jūnija debeta paziņojumā Nr. 3240303927 norādītās summas.
28 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasības pieteikumi lietās T‑408/03 un T‑414/03 ir jāatzīst par nepieņemamiem tiktāl, ciktāl tie attiecas uz 2002. gada 25. septembra debeta paziņojumu un 2003. gada 13. un 14. augusta vēstuļu atcelšanu, nelemjot par pārējiem absolūtiem šķēršļiem tiesas procesam, ko cēlusi Komisija.
Par 2003. gada 6. oktobra vēstuli par kavējuma procentu aprēķināšanu un ieskaita neveikšanu pēc savas ierosmes lietās T‑392/03, T‑408/03 un T‑414/03
Lietas dalībnieku argumenti
29 Komisija uzskata, ka prasība atcelt 2003. gada 6. oktobra vēstuli esot nepieņemama, jo, kaut arī šī vēstule tika nosūtīta prasītājai, tai nav tiešas ietekmes uz tās juridisko stāvokli un tātad uz prasītāju tieši neattiecas. Šajā vēstulē bija runa par kavējuma procentu aprēķināšanu, kas minēti Komisijas debeta paziņojumos, un ieskaitu, kas attiektos uz prasījumiem par labu Komisijai, no vienas puses, un Itālijas Republikai, no otras puses. Apstrīdētajam lēmumam būtu juridiski saistoša ietekme attiecībā uz prasītājas juridisko stāvokli tikai tad, ja no šī lēmuma izrietētu, ka prasītājai jāatmaksā tajā minētā summa.
30 Pēc Komisijas domām, 2003. gada 6. oktobra vēstules iespējamās nelabvēlīgās sekas skarot vienīgi Itālijas Republiku, nevis prasītāju, kam no šīs vēstules varētu celties zaudējumi tikai tādā gadījumā, ja iepriekš minētās valsts iestādes, izmantojot speciālu un autonomu procedūru, liktu atmaksāt summas, kas Itālijas Republikai jāmaksā Komisijai. Fakts, ka 2003. gada 6. oktobra vēstule tika formāli nosūtīta prasītājai, norāda uz pārskatāmu, atklātu un vienkāršotu Kopienu grāmatvedības pārvaldības praksi, jo prasītāja piedalījās dažādās sanāksmēs attiecībā uz atbalstu. Visbeidzot tikai Itālijas Republika un nevis prasītāja varētu prasīt 2003. gada 6. oktobra vēstules atcelšanu, kurai, pretēji tās apgalvotajam, nav tiesību uz šiem prasījumiem.
31 Turklāt Komisija apgalvo, ka 2003. gada 6. oktobra vēstule neesot apstrīdams tiesību akts EKL 230. panta nozīmē. Komisija atgādina, ka, lai celtu prasību atcelt tiesību aktu, apstrīdamajam tiesību aktam jābūt nepārprotami paredzētam juridisku seku radīšanai attiecībā pret trešām personām un līdz ar to tam jārada tūlītēja ietekme uz attiecīgā indivīda interesēm, tādējādi būtiski mainot tā juridisko stāvokli. Gadījumā, kad Komisija aprobežojas ar paziņojumu par interpretāciju, ko tā piemēro tiesību normai, kā šajā lietā par pienākumu maksāt kavējuma procentus par debeta paziņojumiem vai ieskaitu kā parādu atgūšanas veidu, šie nosacījumi nav izpildīti. Reāls kaitējums trešo personu interesēm varētu tikt nodarīts, tikai veicot tādus pasākumus, kā piemērojot šādā dokumentā iepriekš paziņotu nostādni, kā, piemēram, prasību maksāt kavējuma procentus par debeta paziņojumiem vai atteikums dzēst parādus, piemērojot kritērijus, kas uzskaitīti 2003. gada 6. oktobra vēstulē (šajā sakarā skat. Tiesas 1988. gada 27. septembra spriedumu lietā 114/86 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, 5289. lpp., 12. un 13. punkts).
32 Visbeidzot, attiecībā uz lietu T‑392/03 Komisija apgalvo, ka prasība neesot pieņemama, jo prasītājai nav intereses celt prasību, lai panāktu 2003. gada 6. oktobra vēstules atcelšanu. Komisija apgalvo, ka tas neattiecas uz atbalstu projektam “dambis uz Džibēzi”. Prasība lietā T‑392/03 attiecas tikai uz attiecīgā debeta paziņojuma samaksāšanas veidiem. Līdz ar to prasības priekšmetam ar 2003. gada 6. oktobra vēstuli neesot nekāda sakara. Šajā sakarā Komisija atsaucas uz Tiesas 1977. gada 31. marta spriedumu lietā 88/76 Société pour l’exportation des sucres/Komisija (Recueil, 709. lpp.), Tiesas 2004. gada 28. janvāra rīkojumu lietā C‑164/02 Nīderlande/Komisija (Recueil, I‑1177. lpp., 18. un 24. punkts) un Pirmās instances tiesas 1999. gada 29. aprīļa rīkojumu lietā T‑78/98 Unione provinciale degli agricoltori di Firenze u.c./Komisija (Recueil, II‑1377. lpp.).
33 Prasītāja apgalvo, ka tā neesot rīkojusies kā no Itālijas Republikas atsevišķs subjekts, bet gan kā šīs valsts teritoriāla vienība un attiecīgo atbalstu konkrētais adresāts. Prasītāja arī apgalvo, ka 2003. gada 6. oktobra vēstule tai esot tikusi oficiāli nosūtīta un to skar tieši un individuāli, jo starp prasītājas individuālo situāciju un pieņemto aktu pastāvot acīmredzama cēloņsakarība. Šī vēstule esot atbilde, ko prasītāja esot nosūtījusi Komisijai 2003. gada 22. septembrī, kurā tā apstrīdēja kavējuma procentu aprēķinu. Prasītāja atsaucas arī uz Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 1. lpp.), kura nosaka “partnerattiecību” principu Komisijas un valsts un reģionālo iestāžu starpā. Prasītāja turklāt uzsver, ka uz to attiecoties arī Padomes 1988. gada 24. jūnija Regula (EEK) Nr. 2052/88 par struktūrfondu uzdevumiem un to efektivitāti, kā arī par to darbības saskaņošanu savā starpā un ar Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbību (OV L 185, 9. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2081/93 (OV L 193, 5. lpp.) un lēmumiem par attiecīgo atbalstu piešķiršanu, kā arī tās oficiālā sarakste ar Komisiju. Prasītāja arī apgalvo, ka šajā lietā Itālijas Republikai neesot bijusi rīcības brīvība attiecībā uz lēmumiem par finansēšanu.
34 Turklāt prasītāja norāda, ka 2003. gada 6. oktobra vēstule neatspoguļojot tikai Komisijas vispārīgo nostāju attiecībā uz noteiktu jautājumu, bet gan papildinot iepriekš sastādīto debeta paziņojumu pamatojumu. Šī vēstule līdz ar to esot paskaidrojošs dokuments, kam piemīt tiesību akta saturs, ar ko Komisija pirmo reizi nosakot debeta paziņojumu tiesisko un faktisko pamatojumu. Līdz ar to šī vēstule esot nelabvēlīgs akts tiktāl, ciktāl noteiktajiem parādiem tiek piešķirts noteikts raksturs, izslēdzot iespēju, ka tie esot radušies procesuālu kļūdu un pārpratumu dēļ.
Pirmās instances tiesas vērtējums
35 2003. gada 6. oktobra vēstulē ir pausta nostāja attiecībā uz diviem 2003. gada 12. septembra sanāksmē un 2003. gada 22. septembra vēstulē prasītājas uzdotajiem jautājumiem par kavējuma procentu piemērošanu 2001. gada 27. jūnija debeta paziņojumam Nr. 3240303927 (atbalsts projektam “Katānijas līdzenums”), 2008. gada 31. augusta debeta paziņojumam Nr. 3240304871 (atbalsts projektam “Aragona Favara”) un 2002. gada 25. septembra debeta paziņojumam Nr. 32404006591 (atbalsts projektam “Mesīnas–Palermo autoceļš”).
36 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības atcelt tiesību aktu priekšmets EKL 230. panta izpratnē var būt akti vai lēmumi, kas rada saistošas juridiskas sekas, kuras var skart prasītāja intereses, būtiski mainot tā juridisko stāvokli (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts, un 1992. gada 18. decembra spriedums apvienotajās lietās no T‑10/92 līdz T‑12/92 un T‑15/92 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑2667. lpp., 28. punkts).
37 Šajā lietā 2003. gada 6. oktobra vēstule nav radījusi šādas saistošas juridiskas sekas, kuras skar prasītājas intereses. Attiecībā uz pirmo jautājumu, ko cēla prasītāja, Komisija tikai precizē spēkā esošo Kopienu tiesisko regulējumu attiecībā uz kavējuma procentu aprēķināšanu laikposmā starp attiecīgo debeta paziņojumu galīgo termiņu un 2003. gada 1. janvāri, dienu, kad stājās spēkā jaunā Kopienas Finanšu regula Nr. 1605/2002. Līdz ar to pati 2003. gada 6. oktobra vēstule nav ne prasība maksāt kavējuma procentus, ne arī veic to konkrētu aprēķinu.
38 Komisija 2003. gada 6. oktobra vēstulē paskaidro, kāpēc tā pēc savas iniciatīvas nav veikusi ieskaitu starp parādiem, kas minēti šīs lietas debeta paziņojumos, un maksājumiem, kas paredzēti Itālijas Republikai, kuru galīgais saņēmējs būs prasītāja. Komisija arī norāda, ka, pirmkārt, šāds ieskaits ir tieši paredzēts kā parādu atgūšanas veids tikai jaunajā Kopienas Finanšu regulā. Komisija, otrkārt, norāda, ka kavējuma procenti, kas jāmaksā Itālijas Republikai, attiecībā uz maksājumiem, kas veikti pēc iepriekš minētās regulas spēkā stāšanās, ir cēlušies nevis no tā, ka nav veikts ieskaits par 2003. gada maksājumu, bet gan no summu neatmaksāšanas pēc to galējā termiņa beigām. Tādējādi ar 2003. gada 6. oktobra vēstuli Komisija nav pieņēmusi lēmumu, bet gan tikai pamatojusi, kādēļ iepriekš nav ticis veikts ieskaits, kas, iespējams, būtu ļāvis izvairīties no vai pārtraukt kavējuma procentu maksāšanu.
39 Turklāt ir jānorāda, ka no 2003. gada 6. oktobra vēstules izriet, ka attiecīgie kavējuma procenti bija jāmaksā Itālijas Republikai, kam tika nosūtīti attiecīgie debeta paziņojumi. Tāpat parādi, kuriem varēja piemērot ieskaitu, bija maksājumi, kas paredzēti Itālijas Republikai, kaut arī prasītāja ir to galējais adresāts. Itālijas Republika varētu izlemt pati atmaksāt ERAF atmaksājamās summas un apņemties segt no saviem līdzekļiem, neskarot prasītāju (šajā sakarā skat. iepriekš minēto Tiesas 2006. gada 2. maija spriedumu lietā Regione Siciliana/Komisija, 26. punkts). Tādēļ jebkurā gadījumā 2003. gada 6. oktobra vēstule prasītāju tieši neskar.
40 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasības pieteikumi lietās T‑392/03, T‑408/03 un T‑414/03 ir jāatzīst par nepieņemamiem tiktāl, ciktāl tie attiecas uz 2003. gada 6. oktobra vēstules atcelšanu.
Par 2004. gada 24. oktobra vēstuli par ieskaitu (lieta T‑435/03)
Lietas dalībnieku argumenti
41 Komisija uzskata, ka prasība atcelt 2003. gada 24. oktobra vēstuli neesot pieņemama, atsaucoties būtībā uz tiem pašiem argumentiem, uz ko tā pamato savu viedokli attiecībā uz prasību atcelt 2003. gada 6. oktobra vēstuli (skat. iepriekš 29. un turpmākos punktus). Komisija apgalvo, ka, pat ja 2003. gada 24. oktobra vēstule ir nosūtīta prasītājai, tā nekādi tieši neietekmējot prasītājas juridisko stāvokli un tātad uz prasītāju nevarot tieši attiekties. Komisija turklāt norāda, ka tikai uz Itālijas Republiku attiecoties debeta pozīcijas attiecībā uz atbalstu projektiem “Mesīnas–Palermo autoceļš”, “dambis uz Džibēzi”, “Porto Empedocle”, “Aragona Favara” un “Katānijas līdzenums”. Prasītāja varētu ciest zaudējumus tikai tādā gadījumā, ja Itālijas valsts iestādes, izmantojot speciālu un autonomu procedūru, liktu atmaksāt summas, kas šai valstij jāmaksā Komisijai.
42 Prasītāja apstrīd, ka tai neesot tiesību celt prasību, atsaucoties uz argumentiem, kas ir identiski tiem, uz ko tā pamato prasību atcelt apstrīdētās 2003. gada 6. oktobra vēstules pieņemamību (skat. iepriekš 33. un 34. punktu).
Pirmās instances tiesas vērtējums
43 Jānorāda, ka, kaut arī 2003. gada 24. oktobra vēstule bija nosūtīta prasītājai un informēšanas nolūkā Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrijai, tā tomēr attiecas uz vairākām Komisijas prasībām pret Itālijas Republiku attiecībā uz piecu iepriekš minēto ERAF atbalstu atcelšanu.
44 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Pirmās instances tiesa lūdza procesa dalībniekiem norādīt dažādo parādu un prasījumu īpašniekus šajā lietā un gadījumā, ja viens no šiem īpašniekiem būtu Itālijas Republika, norādīt vai šīs summas tika nodotas prasītājas rīcībā, vai arī Itālijas Republika varēja šos līdzekļus brīvi izmantot citiem projektiem šajā reģionā. Komisija savos apsvērumos, kuri tika sniegti, atbildot uz Pirmās instances tiesas jautājumiem, precizēja, ka parādi, par kuriem bija jāveic ieskaits, attiecās uz maksājuma pieprasījumu, kas paredzēts Komisijas 2000. gada 8. augusta Lēmumā C (2000) 2346, ar kuru tiek piešķirts ERAF atbalsts “RDP Sicīlija”, kura adresāts bija Itālijas Republika. Komisija arī precizēja, ka konta, uz kuru tika veikts 2004. gada 24. oktobra vēstulē minētais ieskaits, īpašnieks bija Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrija. Prasītāja, šķiet, apstiprina šo pēdējo precizējumu, tomēr apgalvojot, ka Itālijas Republikai bija tikai starpnieka, uzraudzības un kontroles loma un ka minētās summas esot domātas “reģionālajam atbalstam” un tādēļ tās pienākoties prasītājai.
45 Jāatgādina arī, ka Itālijas Republika bija apveltīta ar rīcības brīvību un līdz ar to tā varēja nolemt neprasīt prasītājai atmaksāt visu 2003. gada 24. oktobra vēstulē norādīto summu vai tās daļu gan attiecībā uz pamatsummu, gan kavējuma procentiem (šajā sakarā skat. iepriekš minēto Tiesas 2006. gada 2. maija spriedumu lietā Regione Siciliana/Komisija, 26. punkts).
46 Tātad, kaut arī 2003. gada 24. oktobra vēstule tika formāli adresēta prasītājai, patiesais lēmuma par ieskaitu adresāts bija Itālijas Republika. Saskaņā ar iepriekš minēto Tiesas judikatūru (2006. gada 2. maija un 2007. gada 22. marta spriedumi lietā Regione Siciliana/Komisija) nevar uzskatīt, ka šis lēmums tieši skar prasītāju.
47 Līdz ar to prasība lietā T‑435/03 ir jānoraida kā nepieņemama.
Par prasībām atcelt iepriekšējos un atvasinātos dokumentus lietās T‑392/03, T‑408/03, T‑414/03 un T‑435/03
48 Prasības atcelt visus “iepriekšējos un atvasinātos dokumentus” priekšmets nav pietiekami precīzi noformulēts, tādēļ šīs prasības saskaņā ar Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir jānoraida (šajā sakarā skat. Pirmās instances Tiesas 2004. gada 23. novembra spriedumu lietā T‑166/98 Cantina sociale di Dolianova u.c./Komisija, Krājums, II‑3991. lpp., 79. punkts).
49 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasība kopumā ir jānoraida kā nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
50 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums prasītājai ir nelabvēlīgs, tad tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasības noraidīt kā nepieņemamas;
2) Regione Siciliana atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Luksemburgā, 2008. gada 25. septembrī.