VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA RĪKOJUMS
2015. gada 27. februārī (*)
Pagaidu noregulējums – Valsts atbalsts – Uzņēmumu ienākuma nodokļa režīms, ar kuru uzņēmumiem rezidentiem nodokļu vajadzībām Spānijā ir atļauts norakstīt nemateriālās vērtības, kas rodas no netiešas kapitāla daļu iegādes uzņēmumos, kuri ir rezidenti nodokļu vajadzībām ārvalstīs – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un uzdots to atgūt – Pieteikums par izpildes apturēšanu – Fumus boni juris – Steidzamības neesamība
Lieta T‑826/14 R
Spānijas Karaliste, ko pārstāv M. Sampol Pucurull, pārstāvis,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Stromsky, C. Urraca Caviedes un P. Nĕmečková, pārstāvji,
atbildētāja,
par lūgumu apturēt Komisijas 2014. gada 15. oktobra Lēmuma C(2014) 7280, final, par valsts atbalstu SA.35550 (2013/C) (ex 2013/NN), ko īstenojusi Spānija – shēma finanšu nemateriālās vērtības norakstīšanai nodokļu vajadzībām saistībā ar kapitāla daļu iegādi ārvalstīs, izpildi.
VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2007. gadā Eiropas Kopienu Komisija uzsāka formālu izmeklēšanas procedūru saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu un Padomes 1999. gada 22. marta Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), lai izvērtētu Spānijas nodokļu tiesisko regulējumu, ciktāl tas pieļāva Spānijā ar nodokli apliekamiem uzņēmumiem, kuri ieguvuši kapitāldaļas ārvalstīs reģistrētos uzņēmumos, norakstīšanas veidā atskaitīt no maksājamā uzņēmumu ienākuma nodokļa nemateriālo vērtību, kas rodas no šīs kapitāldaļu iegūšanas, ja tā iegrāmatota kā atsevišķs nemateriāls aktīvs. Komisija uzskatīja, ka šā nodokļu pasākuma mērķis ir veicināt kapitāla eksportu no Spānijas, lai nostiprinātu Spānijas uzņēmumu pozīcijas ārzemēs, tādējādi uzlabojot to konkurētspēju.
2 Komisija šo formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz kapitāldaļu iegādi Eiropas Savienībā izbeidza ar 2009. gada 28. oktobra Lēmumu 2011/5/EK par nemateriālās vērtības norakstīšanu nodokļu vajadzībām saistībā ar kapitāla daļu iegādi ārvalstīs C 45/07 (ex NN 51/07, ex CP 9/07), ko īstenojusi Spānija (OV 2011, L 7, 48. lpp.; turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”), ar kuru tā konkrēto pasākumu atzina par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, uzliekot Spānijas iestādēm pienākumu atgūt piešķirto atbalstu.
3 Formālā izmeklēšanas procedūra attiecībā uz kapitāldaļu iegādi sabiedrībās, kas reģistrētas ārpus Savienības, kura sākotnēji netika izbeigta, tika slēgta ar Komisijas 2011. gada 12. janvāra Lēmumu 2011/282/ES par finanšu nemateriālās vērtības amortizāciju nodokļu vajadzībām saistībā ar līdzdalības iegādi ārvalstīs C 45/07 (ex NN 51/07, ex CP 9/07), ko īstenojusi Spānija (OV L 135, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “otrais lēmums”). Otrajā lēmumā Komisija ar līdzīgu pamatojumu kā pirmajā atzina konkrēto pasākumu par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, ciktāl tas attiecās uz kapitāldaļu iegādi ārpus Savienības, un noteica Spānijas iestādēm pienākumu atgūt piešķirto atbalstu.
4 2013. gada 17. jūlijā Komisija, pamatojoties uz LESD 108. panta 2. punktu, uzsāka jaunu formālo izmeklēšanas procedūru par Spānijas Karalistes norādīto jauno administratīvo skaidrojumu, ar kuru iepriekš minētā Spānijas nodokļu tiesiskā regulējuma piemērošanas joma tika paplašināta arī attiecībā uz kapitāla daļu netiešu iegūšanu ārvalstīs (OV C 258, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “jaunais nodokļu pasākums”). Šī procedūra – kuras ietvaros Komisija atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 11. panta 1. punktam noteica Spānijas iestādēm pienākumu pārtraukt jebkādu nelikumīgu atbalstu, kas izriet no jaunā nodokļu pasākuma, – noslēdzās ar Komisijas 2014. gada 15. oktobra Lēmuma C(2014) 7280, final, par valsts atbalstu SA.35550 (2013/C) (ex 2013/NN), ko īstenojusi Spānija – shēma finanšu nemateriālās vērtības norakstīšanai nodokļu vajadzībām saistībā ar kapitāla daļu iegādi ārvalstīs (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), pieņemšanu.
5 Apstrīdētajā lēmumā Komisija secināja, ka arī jaunais nodokļu pasākums, kas aptver kapitāldaļu netiešu iegādi sabiedrībās nerezidentēs caur kapitāldaļu iegādi ārvalstu holdinga sabiedrībās nerezidentēs, ir uzskatāms par ar iekšējo tirgu nesaderīgu valsts atbalstu, kas turklāt ir ticis sniegts, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu. Līdz ar to tā uzdeva Spānijas valsts iestādēm atgūt piešķirto atbalstu.
6 Ar diviem 2014. gada 7. novembra spriedumiem – spriedumu Autogrill España/Komisija (T‑219/10, Krājums, EU:T:2014:939) un spriedumu Banco Santander un Santusa/Komisija (T‑399/11, Krājums, EU:T:2014:938) – Vispārējā tiesa ar vienādu pamatojumu atcēla pirmo un otro lēmumu (skat. iepriekš 2. un 3. punktu), norādot, ka iepriekš minētais Spānijas nodokļu tiesiskais regulējums neatbilst visiem EKL 87. panta 1. punktā paredzētajiem kumulatīvajiem nosacījumiem, jo tas nav uzskatāms par tādu, kas sniedz priekšrocības tikai “noteiktiem uzņēmumiem vai noteiktai ražošanai”. Proti, šis nodokļu regulējums ir bijis piemērojams ikvienam Spānijas uzņēmumam, kurš iegādājies vismaz 5 % kapitāldaļu ārvalsts sabiedrībā un kurš tās nav atsavinājis vismaz vienu gadu. Tātad tas attiecās nevis uz īpašu uzņēmumu vai preču ražotāju kategoriju, bet gan uz konkrētu saimniecisko darījumu kategoriju. Šis regulējums it īpaši nebija atkarīgs no uzņēmuma, kas veic iegādi, darbībām, un no tā piemērošanas ne de jure, ne de facto netika izslēgta neviena uzņēmumu kategorija.
Tiesvedība tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
7 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 23. decembrī, Spānijas Karaliste lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu. Savas prasības, kurai piešķirts lietas numurs T‑826/14, pamatojumam tā tostarp norāda uz ciešo saikni starp apstrīdēto lēmumu, no vienas puses, un ar iepriekš minētajiem Vispārējās tiesas spriedumiem atcelto pirmo un otro lēmumu, no otras puses, secinot, ka atšķirībā no pirmajā un otrajā lēmumā ietvertā Spānijas nodokļu tiesiskā regulējuma jaunajam nodokļu pasākumam, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, nav selektīvs raksturs.
8 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, Spānijas Karaliste iesniedza šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kurā tā Vispārējās tiesas priekšsēdētājam būtībā izvirza šādus prasījumus:
– apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
9 Ar 2015. gada 8. janvāra rīkojumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 105. panta 2. punkta otro daļu apturēja apstrīdētā lēmuma izpildi līdz rīkojuma par šīs pagaidu noregulējuma tiesvedības izbeigšanu pieņemšanai.
10 Savos apsvērumos par pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti 2015. gada 14. janvārī, Komisija būtībā lūdz Vispārējās tiesas priekšsēdētāju:
– noraidīt pieteikumu par pagaidu noregulējumu;
– piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
11 Uz Komisijas apsvērumiem Spānijas Karaliste atbildēja ar 2015. gada 21. janvāra procesuālo rakstu. Galīgo nostāju šajā jautājumā Komisija pieņēma 2015. gada 29. janvārī.
Juridiskais pamatojums
12 Skatot kopsakarā, pirmkārt, LESD 278. un 279. pantu un, otrkārt, LESD 256. panta 1. punktu, var secināt, ka pagaidu noregulējumu tiesnesis, ja tā ieskatā apstākļi to prasa, var izdot rīkojumu apturēt Vispārējā tiesā apstrīdēta akta piemērošanu vai noteikt nepieciešamos pagaidu pasākumus. Tomēr LESD 278. pantā ir noteikts pārsūdzību neapturoša rakstura princips, jo Savienības iestāžu pieņemtajiem tiesību aktiem ir piemērojama tiesiskuma prezumpcija. Tādējādi apturēt Vispārējā tiesā apstrīdēta akta piemērošanu vai noteikt pagaidu pasākumus pagaidu noregulējumu tiesnesis var tikai izņēmuma kārtā (skat. rīkojumu, 2013. gada 17. janvāris, Slovēnija/Komisija, T‑507/12 R, EU:T:2013:25, 6. punkts un tajā minētā judikatūra).
13 Turklāt Reglamenta 104. panta 2. punktā ir noteikts, ka pieteikumā par pagaidu noregulējumu ir jānorāda strīdus priekšmets, apstākļi, kas norāda uz steidzamību, kā arī faktiskie un tiesiskie pamati, kuri prima facie pamato prasītos pagaidu pasākumus. Tādējādi pagaidu noregulējuma tiesnesis var apturēt izpildi un noteikt citus pagaidu pasākumus, ja, ņemot vērā faktiskos un tiesību pamatus, to noteikšana prima facie ir pamatota (fumus boni juris) un ja tie ir jānosaka un jāīsteno steidzami, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu prasītāja interesēm pirms nolēmuma taisīšanas pamatlietā. Šie nosacījumi ir kumulatīvi tādā veidā, ka pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu ir jānoraida, ja viens no tiem nepastāv (rīkojums, 1996. gada 14. oktobris, SCK un FNK/Komisija, C‑268/96 P(R), Krājums, EU:C:1996:381, 30. punkts).
14 Šīs kopējās pārbaudes kontekstā pagaidu noregulējuma tiesnesim ir plaša novērtējuma brīvība un viņš, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, var brīvi noteikt veidu un kārtību, kādā šie dažādie apstākļi ir jāpārbauda, jo nepastāv tiesību normas, kas liktu tiesnesim ievērot kādu iepriekš noteiktu analīzes sistēmu, kurā novērtējama nepieciešamība noteikt pagaidu pasākumus (rīkojumi, 1995. gada 19. jūlijs, Komisija/Atlantic Container Line u.c., C‑149/95 P(R), Krājums, EU:C:1995:257, 23. punkts, un 2007. gada 3. aprīlis, Vischim/Komisija, C‑459/06 P(R), EU:C:2007:209, 25. punkts). Tāpat pagaidu noregulējuma tiesnesis, ja nepieciešams, izvērtē konkrētās intereses (rīkojums, 2001. gada 23. februāris, Austrija/Padome, C‑445/00 R, Krājums, EU:C:2001:123, 73. punkts).
15 Ņemot vērā lietas materiālus, pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskata, ka viņa rīcībā ir visi nepieciešamie fakti, lai lemtu par šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu, iepriekš neuzklausot lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus.
Par fumus boni juris
16 Jāatgādina, ka judikatūrā tiek izmantotas vairākas formulas, lai, raugoties pēc lietas apstākļiem, definētu fumus boni juris nosacījumu (šajā ziņā skat. rīkojumu Komisija/Atlantic Container Line u.c., minēts 14. punktā, EU:C:1995:257, 26. punkts).
17 Tādējādi šis nosacījums ir izpildīts, ja vismaz viens no lietas dalībnieka pamatprasības pamatojumam izvirzītajiem pamatiem prima facie nešķiet nepamatots. Tas tā it īpaši ir gadījumā, ja strīds lietas dalībnieku starpā liecina par sarežģītu juridisku jautājumu esamību, kuru risinājums sākotnēji nav acīmredzams (šajā ziņā skat. rīkojumu Komisija/Pilkington Group, C‑278/13 P (R), Krājums, EU:C:2013:558, 67. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, tā kā pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķis ir nodrošināt iedarbīgu galīgo lēmumu, kas vēlāk tiks pieņemts, lai nepieļautu robu Tiesas nodrošinātajā tiesiskajā aizsardzībā, pagaidu noregulējuma tiesnesim “sākotnēji” ir tikai jāpārbauda tiesvedībā pēc būtības izvirzīto pamatu pamatotība, lai noteiktu, vai ir pietiekami liela varbūtība, ka tiesvedībai būs labvēlīgs iznākums (rīkojumi, 2013. gada 19. decembris, Komisija/Vācija, C‑426/13 P(R), Krājums, EU:C:2013:848, 41. punkts, un 2014. gada 8. aprīlis, Komisija/ANKO, C‑78/14 P‑R, Krājums, EU:C:2014:239, 15. punkts).
18 Konkrētajā gadījumā ir pietiekami norādīt, ka starp apstrīdēto lēmumu, no vienas puses, un iepriekš 2. un 3. punktā minētajiem pirmo un otro lēmumu, no otras puses, pastāv cieša saikne. Tā, piemēram, apstrīdētā lēmuma 44., 99., 116., 141., 179. un 201. punktā Komisija norāda, ka ar jauno nodokļu pasākumu ir paplašināta tāda tiesiskā regulējuma piemērošanas joma, kuru pirmajā un otrajā lēmumā tā jau ir atzinusi par nelikumīgu un ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu. Tā piebilst, ka šis pasākums nevar tikt attaisnots ar tā mērķi, proti, stiprināt Spānijas uzņēmumu starptautisko raksturu, jo tāds pats mērķis jau bija noteikts sākotnējam nodokļu tiesiskajam regulējumam, kuru tā tomēr ir atzinusi par nelikumīgu un nesaderīgu. Apstrīdētā lēmuma 92. un 151. punktā Komisija konkrētāk atgādina sākotnējā nodokļu tiesiskā regulējuma selektīvo raksturu, kas bija pirmā un otrā lēmuma priekšmets, un norāda uz šajos lēmumos šajā ziņā ietverto pamatojumu, atzīstot, ka, lai izvērtētu atbalsta selektivitāti, nav nozīmes censties veidot nošķīrumu starp tiešu iegādi un netiešu iegādi.
19 Turklāt savos 2015. gada 14. janvārī iesniegtajos apsvērumos Komisija pati ir atzinusi, ka apstrīdētais lēmums ir cieši saistīts ar pirmo un otro lēmumu, kurus Vispārēja tiesa atcēla.
20 No minētā prima facie jāsecina, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz pieņēmumu, ka jaunajam nodokļu pasākumam ir selektīvs raksturs to pašu iemeslu dēļ, kurus Komisija ir norādījusi pirmajā un otrajā lēmumā, kvalificējot Spānijas nodokļu sākotnējo tiesisko regulējumu kā nelikumīgu atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Tomēr ar spriedumiem Autogrill España/Komisija, minēts 6. punktā (EU:T:2014:939, 83. punkts), un Banco Santander un Santusa/Komisija, minēts 6. punktā (EU:T:2014:938, 87. punkts), Vispārējā tiesa atcēla šos lēmumus, jo Komisija nebija spējusi pierādīt, ka minētais tiesiskais regulējums ir selektīvs, šādi lemjot pēc rūpīga Komisijas četru norādīto pamatu, kuros tā apgalvoja pretējo, faktisko un juridisko apstākļu izvērtējuma.
21 Tādējādi šajā tiesvedības stadijā viss norāda uz to, ka savā nolēmumā, ar kuru tiks izbeigta tiesvedība lietā T‑826/14, Vispārējā tiesa nospriedīs atcelt apstrīdēto lēmumu to pašu iemeslu dēļ, kas noveda pie pirmā un otrā lēmuma atcelšanas. No tā izriet, ka prasības, ar kuru ir saistīts izskatāmais lūgums par pagaidu noregulējumu, izredzes tikt apmierinātai ir vērtējamas kā ļoti augstas, jo fumus boni juris pirma facie šķiet esam īpaši nopietna (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. rīkojumu Grieķija/Komisija, C‑431/14 P‑R, Krājums, EU:C:2014:2418, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
22 Šajos apstākļos šķiet, ka pamati un argumenti, kurus Spānijas Karaliste izvirzījusi lietā pēc būtības, izraisa nopietnas šaubas par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, kuras izskatāmajā pagaidu noregulējuma noteikšanas procedūrā nav spējusi atspēkot pretējā puse, kura savos 2015. gada 14. janvāra apsvērumos neko nav norādījusi par fumus boni juris nosacījumu un ir aprobežojusies ar paziņojumu, ka tā iesniegs apelācijas sūdzības par spriedumiem Autogrill España/Komisija, minēts 6. punktā (EU:T:2014:939), un Banco Santander un Santusa/Komisija, minēts 6. punktā (EU:T:2014:938). Tā kā pagaidu pasākumu noteikšanas nosacījumi ir savstarpēji atkarīgi (rīkojums, 2014. gada 4. decembris, Vanbreda Risk & Benefits/Komisija, T‑199/14 R, Krājums (Izvilkumi), EU:T:2014:1024, 194. punkts), fumus boni juris vairāk vai mazāk nopietnais raksturs nav nesvarīgs vērtējumā par steidzamību. Tādējādi steidzamība, uz kuru var atsaukties prasītājs, pagaidu noregulējuma tiesnesim vēl jo vairāk ir jāņem vērā tad, ja to pamatu un argumentu fumus boni juris, uz kuriem tas balstīts, šķiet īpaši nopietna (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2014. gada 12. jūnijs, Komisija/Rusal Armenal, C‑21/14 P‑R, Krājums, EU:C:2014:1749, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Tomēr minētais nemaina to, ka saskaņā ar Reglamenta 104. panta 2. punktu nosacījumi par fumus boni juris un steidzamību ir atsevišķi un kumulatīvi, tāpēc Spānijas Karalistei joprojām ir jāpierāda būtiska un neatgriezeniska kaitējuma nenovēršamība (šajā ziņā skat. rīkojumu Komisija/Rusal Armenal, minēts 22. punktā, EU:C:2014:1749, 41. punkts un tajā minētā judikatūra). No minētā izriet, ka, izņemot specifiskās tiesvedības par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (rīkojums Vanbreda Risk & Benefits/Komisija, minēts 22. punktā, EU:T:2014:1024, 162. punkts), viena pati fumus boni juris, lai cik spēcīga tā būtu, nevar kompensēt steidzamības neesamību (skat. rīkojumu, 2010. gada 26. novembris, Gas Natural Fenosa SDG/Komisija, T‑484/10 R, EU:T:2010:486, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).
Par steidzamību
24 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lūguma noteikt pagaidu pasākumus steidzamība ir jānovērtē, ņemot vērā nepieciešamību pieņemt pagaidu lēmumu, lai novērstu, ka lietas dalībniekam, kas lūdz pagaidu noregulējumu, tiktu nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums. Šim lietas dalībniekam ir jāsniedz nopietni pierādījumi, ka tas nevar gaidīt tiesvedības par pamatprasību iznākumu, jo citādi tam personīgi rastos šāda veida kaitējums (skat. rīkojumu, 2012. gada 19. septembris, Grieķija/Komisija, T‑52/12 R, Krājums, EU:T:2012:447, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Tā kā šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu ir iesniegusi Spānijas Karaliste, ir jāatgādina, ka dalībvalstis ir atbildīgas par interesēm, kas valsts līmenī tiek uzskatītas par vispārējām. Tādējādi tās var nodrošināt šo interešu aizsardzību pagaidu noregulējuma tiesvedības ietvaros, lūdzot noteikt pagaidu pasākumus, pamatojot, ka apstrīdētais pasākums var nopietni apdraudēt to valsts funkciju pildīšanu un sabiedrisko kārtību (šajā ziņā skat. rīkojumu Grieķija/Komisija, minēts 24. punktā, EU:T:2012:447, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt dalībvalstis var norādīt uz kaitējumu, kas draud kādai no to saimniecības nozarēm, īpaši, kad apstrīdētais pasākums var nelabvēlīgi ietekmēt nodarbinātības līmeni un dzīves dārdzību. Tomēr nepietiek ar to, ka tās atsaucas uz kaitējumu, ko varētu ciest ierobežots uzņēmumu skaits, jo šie pēdējie katrs atsevišķi nav uzskatāmi par veselu valsts saimniecības nozari (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2013. gada 29. augusts, Francija/Komisija, T‑366/13 R, EU:T:2013:396, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Tātad ir jāizvērtē, vai Spānijas Karalistei ir izdevies pierādīt, ka tūlītēja apstrīdētā lēmuma izpilde tai var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, īpaši tāpēc, ka šī izpilde nopietni skartu Spānijas valsts funkciju izpildi, Spānijas sabiedrisko kārtību vai veselas valsts saimniecības nozares darbību.
27 Šajā sakarā Spānijas Karaliste uzsver, ka jebkāda šķietamā atbalsta atgūšana liktu Spānijas nodokļu administrācijai mobilizēt ievērojamus resursus, liekot viskvalificētākajiem darbiniekiem, tā vietā, lai viņi koncentrētos uz saviem parastajiem uzdevumiem, īpaši cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, “izšķērdēt” vairāk nekā 3300 stundu no viņu darba laika, lai veiktu darbības, kas ir acīmredzamā pretrunā valsts atbalsta tiesībām. Šāda atgūšanas pienākuma radītais kaitējums būtu vēl smagāks par Spānijas valsts pārvaldes darbinieku skaita samazināšanu, kas notika stingro ekonomisko pasākumu ietvaros 2013. gada beigās.
28 Turklāt Spānijas Karaliste norāda uz tās interesēm spēt nodrošināt saimnieciskās darbības subjektiem pilnīgi skaidru tiesisko un nodokļu vidi. Tomēr apstrīdētā lēmuma izpildu rakstura dēļ tas visām valsts nodokļu un tiesu iestādēm uzliekot pienākumu rīkoties tajā paredzētajā veidā, lai gan šis lēmums būtībā balstās uz aspektu, kas ar spriedumiem Autogrill España/Komisija, minēts 6. punktā (EU:T:2014:939), un Banco Santander un Santusa/Komisija, minēts 6. punktā (EU:T:2014:938), ir ticis atzīts par nenozīmīgu. Ar apstrīdēto lēmumu radītā tiesiskā nenoteiktība skartu arī lietas, kurās iesaistītas ievērojamas naudas summas, kas rezervētas izmaksai Valsts kasē, un attiektos uz ap simts uzņēmumiem kā potenciālajiem labuma guvējiem no šķietamā atbalsta. Ja tiktu prasīta ar strīdīgajiem atskaitījumiem saistītu konkrētu summu atgūšana, pēc dažiem gadiem apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā Spānijas valsts pārvaldei tās būtu jāatlīdzina kopā ar atbilstošajiem procentiem. Spānijas Karalistei tādējādi radītais kaitējums no starpības ar piemērojamajiem procentiem (par atgūšanu, skartajiem labuma guvējiem, par nokavējumu vēlākas atmaksas gadījumā no nodokļu administrācijas) būtu acīmredzams.
29 Visbeidzot, Spānijas Karaliste apgalvo papildu kaitējumu, kas saistīts ar iespēju, ka Komisija turpinās prasīt īstenot apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz spēkā esamības prezumpciju, kas piemīt Savienības iestāžu pieņemtajiem tiesību aktiem. Tādējādi, beidzoties apstrīdētajā lēmumā paredzētajam četru mēnešu termiņam, Komisija varētu vērsties pret Spānijas Karalisti ar prasību par pienākumu neizpildi un, attiecīgā gadījumā, vērsties Tiesā vai pat pieprasīt naudas soda samaksu. Tāpat apstrīdētā lēmuma neizpilde varētu tikt atspoguļota Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta (ĢD) ikgadēji publicējamajā statistikā tās ziņojumā par valsts atbalstu, kas varētu “sniegt izkropļotu ainu par realitāti šajā lietā”.
30 Savukārt Komisijas ieskatā Spānijas Karaliste nav spējusi pierādīt steidzamību.
31 Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka Spānijas Karaliste nevar pamatoti norādīt uz kaitējumu, ko varētu ciest vesela valsts saimniecības nozare. Proti, lūgums par pagaidu noregulējuma noteikšanu norāda tikai uz 94 uzņēmumiem kā potenciālajiem labuma guvējiem no jaunā nodokļu pasākuma, kas ir šā lēmuma priekšmets. Taču Spānijas Karaliste ne apgalvo, ne arī a fortiori pierāda, ka šie 94 uzņēmumi būtu uzskatāmi par tādiem, kas veido konkrētu Spānijas ekonomikas sektoru, un ka to skaršana varētu nelabvēlīgi ietekmēt nodarbinātības līmeni un dzīves dārdzību konkrētā Spānijas saimniecības nozarē vai reģionā. Turklāt tam tā arī nevajadzētu būt, jo no spriedumiem Autogrill España/Komisija, minēts 6. punktā (EU:T:2014:939), un Banco Santander un Santusa/Komisija, minēts 6. punktā (EU:T:2014:938), izriet, ka Spānijas nodokļu tiesiskais regulējums, kura daļa ir arī jaunais nodokļu pasākums, ir pieejams visiem Spānijas uzņēmumiem un tātad tas neattiecas tikai uz noteiktiem uzņēmumiem vai ražošanu (skat. iepriekš 6. un 18. punktu).
32 Vēl ir jāizvērtē, vai Spānijas Karaliste ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka apstrīdētā lēmuma tūlītēja izpilde varētu nopietni skart tās valsts funkciju izpildi un Spānijas sabiedrisko kārtību.
33 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru steidzamība pastāv vienīgi gadījumā, ja būtiskais un neatgriezeniskais kaitējums, uz kuru norāda lietas dalībnieks, kurš lūdz noteikt pagaidu pasākumus, ir draudošs tādā mērā, ka tā īstenošanās ir paredzama ar pietiekamu iespējamību. Katrā ziņā šim lietas dalībniekam ir jāpierāda fakti, kas pamato nākotnē iespējamu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, paturot prātā, ka vienīgi hipotētisks kaitējums, kas balstīts uz nākotnes notikumiem, kuru iestāšanās nav droši paredzama, nevar būt pamats pagaidu pasākumu noteikšanai (šajā ziņā skat. rīkojumus Grieķija/Komisija, minēts 24. punktā, EU:T:2012:447, 36. punkts, un 2013. gada 11. marts, Elan/Komisija, T‑27/13 R, EU:T:2013:122, 13. punkts).
34 Taču konkrētajā gadījumā, pirmkārt, savu apsvērumu pielikumā Komisija ir pievienojusi 2015. gada 9. janvāra vēstuli, kuru tās ĢD “Konkurence” ģenerāldirektors nosūtījis Spānijas Karalistei un kurā viņš norādījis, ka ir vienisprātis ar Spānijas iestādēm par to, ka apstrīdētais lēmums ir cieši saistīts ar pirmo un otro lēmumu, kurus Vispārējā tiesa ir atcēlusi. Šajā vēstulē ir norādīts:
“Tādējādi, ņemot vērā šo ciešo saikni, man ir tas gods jums darīt zināmu, ka mēs Spānijā aktīvi nenodarbosimies ar [apstrīdētajā] lēmumā minētā atbalsta atgūšanu, kamēr Tiesa nebūs pasludinājusi spriedumus [apelācijas sūdzībās], kuras Komisija ir izlēmusi iesniegt par iepriekš minētajiem Vispārējās tiesas spriedumiem.”
35 Otrkārt, savos šajā procedūrā iesniegtajos apsvērumos Komisija šo 2015. gada 9. janvāra vēstuli interpretē kā ar apstrīdēto lēmumu uzliktā atgūšanas pienākuma izpildes termiņa de facto pagarināšanu, iekams Tiesa nebūs izlēmusi apelācijas sūdzības par abiem spriedumiem atcelt tiesību aktus. Pēc Komisijas ieskata, “Spānijas iestādes tātad var apturēt atgūšanu un tas nebūs uzskatāms par Savienības tiesību pārkāpumu no Spānijas Karalistes puses”.
36 Treškārt, 2015. gada 19. janvārī Komisija patiesi iesniedza Tiesā apelācijas sūdzības par spriedumiem Autogrill España/Komisija, minēts 6. punktā (EU:T:2014:939), un Banco Santander un Santusa/Komisija, minēts 6. punktā (EU:T:2014:938).
37 No trīs iepriekš minētajiem konstatējumiem ir jāsecina, ka šajā stadijā kaitējums, kas Spānijas Karalistei varētu tikt radīts ar šķietamā valsts atbalsta atgūšanu – proti, tostarp ar nevajadzīgu nodokļu administrācijas resursu mobilizēšanu, finansiālu zaudējumu starpības starp divām piemērojamām procentu likmēm apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā izteiksmē un vēlāku atgūto summu atmaksāšanu, kā arī draudiem, ka Komisija uzsāks procedūru par pienākumu neizpildi ar tai sekojošu naudas soda uzlikšanu, – nevar tikt uzskatīts par pietiekami draudošu, lai pamatotu prasīto izpildes apturēšanu. Faktiski Komisija ir tieši norādījusi, ka tā atbrīvo Spānijas iestādes no to pienākuma veikt atgūšanu, iekams Tiesa nebūs izlēmusi apelācijas sūdzības par iepriekš minētajiem spriedumiem, un ka šī atgūšanas pasākumu apturēšana nav pretrunā Savienības tiesībām. Šī Komisijas labvēlīgā attieksme pret Spānijas Karalisti, kas izslēdz steidzamību, pagaidu noregulējuma tiesnesim ir jāpieņem zināšanai un jāņem vērā savā novērtējumā par steidzamību.
38 Neviens no Spānijas Karalistes pretargumentiem nevar tikt atzīts par pamatotu.
39 Spānijas Karaliste uzsver, pirmkārt, ka 2015. gada 9. janvāra vēstulei, kuras autors ir Komisijas dienests, nevis Komisijas locekļu kolēģija, nav uzskatāma nedz par lēmumu LESD 288. panta ceturtās daļas izpratnē, nedz par aktu, kas var tikt pieņemts, pamatojoties uz Regulu Nr. 659/1999. Šī vēstule esot tikai nostājas paušana bez saistoša spēka, kas nedz papildina, nedz groza apstrīdēto lēmumu, kura apturēšana tiek lūgta. Pēc Spānijas Karalistes ieskata, tas nozīmē, ka apstrīdētā lēmuma iedarbība saglabājas un ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punktu tas ir jāīsteno visām valsts iestādēm. Tādējādi, iekams Vispārējā tiesa nav izlēmusi faktiski apturēt apstrīdēto lēmumu, Spānijas valsts pārvaldes un tiesu iestādēm esot jānodrošina ar šo lēmumu uzlikto pienākumu ievērošana, īpaši, piešķirto valsts atbalstu atgūšana.
40 Šajā ziņā jānorāda, ka vērtējums jautājumam par to, vai pagaidu noregulējuma tiesnesim steidzami ir jānosaka pagaidu pasākumi, ir atkarīgs no faktiskās situācijas, kādā atrodas lietas dalībnieks, kurš šos pasākumus lūdz. Citiem vārdiem, apgalvotā steidzamība ir pierādīta tikai tad, ja šis lietas dalībnieks faktiski ir pakļauts draudošam un reālam riskam ciest būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, un tīri teorētisks un hipotētisks risks šajā ziņā nav pietiekams. Tādējādi tikai juridisku saistību esamība principā nevar radīt tādu steidzamības situāciju tiesai, kas būtu pamats noteikt pagaidu pasākumus, iekams netiek pieņemts kāds saistošs izpildes pasākums ar mērķi likt izpildīt šīs saistības.
41 Piemēram, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pagaidu noregulējuma procedūras ietvaros, kuras priekšmets ir Komisijas lēmums, ar kuru uzdota valsts atbalsta atgūšana, šā atbalsta labuma guvējam ir jāpierāda Savienības pagaidu noregulējuma tiesnesim, ka iekšējās procedūras, ko viņam piedāvā piemērojamās valsts tiesības, lai iebilstu pret tūlītēju atbalsta atgūšanu valsts mērogā, viņam, tostarp atsaucoties uz savu finansiālo situāciju, neļauj izvairīties no būtiska un neatgriezeniska kaitējuma draudiem. Ja tas netiek pierādīts, proti, ja šis labuma guvējs faktiski var panākt aizsardzību valsts tiesās, Savienības pagaidu noregulējuma tiesnesis lemj, ka viņa izskatāmajā lietā steidzamība nepastāv (šajā ziņā skat. rīkojumu Elan/Komisija, minēts 33. punktā, EU:T:2013:122, 23. punkts un tajā minētā judikatūra), un tas tā ir, neraugoties uz faktu, ka Komisijas lēmums turpina radīt juridiskas sekas, un neatkarīgi no jautājuma par to, vai valsts līmenī piedāvātā aizsardzība atbilst Savienības tiesībām. Turklāt, kamēr vien valsts iestādes, kurām saskaņā ar Komisijas lēmumu ir pienākums atgūt valsts atbalstu, de facto atturas imperatīvi uzdot tā atmaksu, risks labuma guvējam, ka atbalsts būs jāatmaksā, nav pietiekami draudošs, lai tas būtu pamats šāda lēmuma apturēšanai (šajā ziņā skat. rīkojumu Francija/Komisija, minēts 25. punktā, EU:T:2013:396, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Šajā kontekstā attiecībā uz pagaidu noregulējuma procedūru it īpaši ir jānoraida Spānijas Karalistes aizstāvētā tēze, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma, kuru pieņēmusi Komisijas locekļu kolēģija, juridiski saistošā vērtība būtu jānodala no vienkāršām Komisijas dienesta nostājām, kuras paustas ĢD “Konkurence” ģenerāldirektora 2015. gada 9. janvāra vēstulē un Komisijas Juridiskā dienesta pārstāvju apsvērumos, kas sniegti šajā pagaidu noregulējuma procedūrā.
43 Proti, pirmkārt, ir atzīts, ka jebkurā tiesas procesa stadijā, kas attiecas uz Komisijas locekļu kolēģijas pieņemtu lēmumu, Komisijai ir iespēja atteikties no šā lēmuma izpildes (šajā ziņā skat. rīkojumu Francija/Komisija, minēts 25. punktā, EU:T:2013:396, 40. punkts), ja šādu atteikšanos izsaka Komisijas Juridiskā dienesta pārstāvji, kuri ir tiesīgi pārstāvēt šo pēdējo konkrētajā tiesvedībā. Taču Spānijas Karaliste nav pierādījusi, ka Komisijas pārstāvji būtu pārsnieguši savu pilnvarojumu, šajā procesā norādot, ka 2015. gada 9. janvāra vēstule ir ar apstrīdēto lēmumu uzliktā atgūšanas pienākuma izpildes termiņa de facto pagarināšana, iekams Tiesa nebūs izlēmusi iepriekš minētās apelācijas sūdzības, un ka Spānijas iestādes tātad var atlikt šo atgūšanu, nepārkāpjot Savienības tiesības (skat. iepriekš 35. punktu).
44 Otrkārt, ir skaidrs, ka tieši kompetentais Komisijas dienests, nevis Komisijas locekļu kolēģija pēc savas iniciatīvas attiecīgā gadījumā ierosina veikt nepieciešanos pasākumus, lai uzsāktu procedūru, kuras ietvaros valsts iestādes tiek piespiestas izpildīt lēmumu, brīdinātas tās vai sodīta to nepakļaušanās. Šādos apstākļos Spānijas Karalistei pašlaik nav nekā, par ko baidīties no Komisijas puses, jo tās kompetentais dienests, proti, ĢD “Konkurence”, tai ir sniedzis garantiju, ka atgūšanas pasākumu apturēšana tai nedraudēs ar procedūras par valsts pienākumu neizpildi uzsākšanu, kam varētu sekot naudas soda uzlikšana. Ņemot vērā šā dienesta izteikto solījumu, arī šķiet maz iespējams, ka šis pēdējais gatavojas “sniegt izkropļotu ainu par realitāti šajā lietā” savā ziņojumā par valsts atbalstu (skat. iepriekš 29. punktu), pieņemot, ka tāda publikācija vispār var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu Spānijas Karalistei.
45 No minētā izriet, ka Spānijas Karaliste nav pierādījusi, ka steidzamības nosacījums sakarā ar šķietamā atbalsta atgūšanas nelabvēlīgajām sekām uz valsts pārvaldes, īpaši nodokļu jomā, darbību ir izpildīts.
46 Katrā ziņā, gadījumā, ja Komisija pārtrauks savu labvēlīgo attieksmi pret Spānijas iestādēm un kādā konkrētā brīdī no tām prasīs nekavējoties veikt apstrīdētajā lēmumā paredzēto atgūšanu, Spānijas Karalistei būs atļauts norādīt uz šo faktu kā uz jaunu, lai atbilstoši Reglamenta 109. pantam iesniegtu jaunu lūgumu par pagaidu noregulējumu.
47 Tomēr Spānijas Karaliste apgalvo, ka Spānijas tiesām tik un tā ir jāgarantē indivīdiem, ka visas sekas, ciktāl ir runa par atbalsta, kas sniegts, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punkta pēdējo teikumu, atmaksāšanu, būs saistītas ar šīs tiesību normas pārkāpumu. Tādējādi šīm tiesām būs jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai liktu ievērot apstrīdēto lēmumu, iekams Vispārējā tiesa nav to atcēlusi tiktāl, ciktāl tajā paredzēta nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta atgūšana. Kas attiecas uz 2015. gada 9. janvāra vēstuli (skat. iepriekš 34. punktu) un šajā procesā veiktajiem paziņojumiem (skat. iepriekš 35. punktu), runa esot par vienkāršām Komisijas nostājām, kuras nevarot tikt uzskatītas par saistošām valsts tiesām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 13. februāris, Mediaset, C‑69/13, Krājums, EU:C:2014:71, 28. punkts).
48 Šādai argumentācijai tomēr nevar piekrist. Faktiski ir pietiekami atgādināt, ka konkrētajā gadījumā Spānijas Karalistei ir jāpierāda, ka apstrīdētā lēmuma tūlītēja izpilde var nopietni apdraudēt tās valsts funkciju pildīšanu un sabiedrisko kārtību (skat. iepriekš 25. punktu). Tomēr tā ne apgalvo, ne arī a fortiori pierāda, ka Spānijas tiesas jau ir vai pašlaik tiek pārpildītas ar prasībām likt ievērot ar apstrīdēto lēmumu uzlikto atgūšanas pienākumu tādā mērā, ka tas varētu nopietni traucēt Spānijas tiesu sistēmas darbībai. Tā arī nenorāda uz Spānijas tiesās iesniegtām atgūšanas prasībām, kas to rakstura un apjoma dēļ varētu radīt dziļas un satricinošas sekas sabiedriskajai kārtībai.
49 Katrā ziņā pati Spānijas Karaliste norāda tikai 94 uzņēmumus, kurus apstrīdētais lēmums varētu skart kā nelikumīgi sniegta atbalsta atgūšanas kārtībai pakļautas personas (skat. iepriekš 31. punktu). Nešķiet, ka šāda skaita prasību izskatīšana varētu ietekmēt Spānijas tiesu sistēmas pienācīgu darbību. Starp citu, šo tiesvedību ietvaros valsts tiesai, lai arī tai juridiski nav saistošas iepriekš minētās Komisijas nostājas, tās būtu jāņem vērā atbilstoši lojālas sadarbības principam kā izvērtēšanas aspekts, ciktāl šajās nostājās iekļautajai informācijai ir jāatvieglo valsts iestāžu uzdevuma izpilde saistībā ar atgūšanas lēmuma izpildi (šajā ziņā skat. spriedumu Mediaset, minēts 47. punktā, EU:C:2014:71, 31. punkts).
50 Visbeidzot, Spānijas Karaliste atsaucas uz tās interesēm spēt nodrošināt saimnieciskās darbības subjektiem pilnīgi skaidru tiesisko un nodokļu vidi. Tā uzskata, ka, ņemot vērā Komisijas izraisīto tiesisko nenoteiktību, apstrīdētā lēmuma iedarbības saglabāšana izslēdz skaidra redzējuma iespēju gan nodokļu administrācijai, gan valsts tiesām, gan arī uzņēmumiem, un šiem pēdējiem esot pienākums apgrieztās iekasēšanas procedūras ceļā pašiem aprēķināt ikgadējo uzņēmumu ienākuma nodokli, kas tiem ir jāmaksā.
51 Šajā ziņā jāsecina, ka Spānijas Karalistes piesaukto tiesisko nenoteiktību nav radījis apstrīdētais lēmums un tādējādi tā nevar tikt izbeigta ar šā lēmuma izpildes apturēšanu. Faktiski jau ar formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu attiecībā uz jauno nodokļu pasākumu 2013. gadā Komisija izteica šaubas par šī pasākuma tiesiskumu un tā saderību ar iekšējo tirgu, liekot Spānijas iestādēm pārtraukt jebkādu nelikumīgu atbalstu, kas izriet no jaunā nodokļu pasākuma (skat. iepriekš 4. punktu). Tāpēc šī nenoteiktība turpināsies vismaz tik ilgi, kamēr Tiesa izlems apelācijas sūdzības, kuras Komisija ir iesniegusi par spriedumiem Autogrill España/Komisija, minēts 6. punktā (EU:T:2014:939), un Banco Santander un Santusa/Komisija, minēts 6. punktā (EU:T:2014:938) (skat. iepriekš 36. punktu). Turklāt nešķiet, ka šī nenoteiktība radītu nepārvaramus šķēršļus uzņēmumiem, valsts tiesām un nodokļu administrācijai. Faktiski uzņēmumiem būtu jāatļauj apgrieztās iekasēšanas ietvaros provizoriski piemērot jauno nodokļu pasākumu ar tiešu atrunu uz nākotnē sagaidāmo Tiesas nolēmumu, kamēr nodokļu administrācija un valsts tiesas varētu vai nu pieņemt pagaidu lēmumus ar tādu pašu atrunu, vai arī apturēt tajās noritošās procedūras līdz Tiesas nolēmumam.
52 Ņemot vērā iepriekš minēto, pagaidu noregulējuma tiesnesis var vienīgi secināt, ka Spānijas Karaliste nav spējusi pierādīt, ka, nepanākot apstrīdētā lēmuma piemērošanas apturēšanu, tā nenovēršami cietīs būtisku un neatgriezenisku kaitējumu. Tātad nosacījums par steidzamību nav izpildīts.
53 Līdz ar to pieteikums par pagaidu noregulējumu ir jānoraida steidzamības neesamības dēļ, nepastāvot nepieciešamībai veikt konkrēto interešu līdzsvarošanu (šajā ziņā skat. rīkojumu, 1999. gada 14. decembris, DSR‑Senator Lines/Komisija, C‑364/99 P(R), Krājums, EU:C:1999:609, 61. punkts).
54 Šādos apstākļos ir jāatceļ 2015. gada 8. janvāra rīkojums (skat. iepriekš 9. punktu).
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod rīkojumu:
1) pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt;
2) atcelt 2015. gada 8. janvāra rīkojumu lietā T‑826/14 R;
3) lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
Luksemburgā, 2015. gada 27. februārī