Language of document : ECLI:EU:T:2022:603

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2022. gada 5. oktobrī (*)

Civildienests – Pagaidu darbinieki – Slimības atvaļinājums – Nepamatota prombūtne – Līguma izbeigšana bez brīdinājuma – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. pants – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punkts – Atbildība

Lietā T‑618/21

WV, ko pārstāv L. Levi un A. Champetier, advokātes,

prasītājs,

pret

Eiropas Savienības iestāžu Tulkošanas centru (CdT), ko pārstāv M. Garnier, pārstāvis, kam palīdz B. Wägenbaur, advokāts,

atbildētājs,

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], tiesneši L. Trišo [L. Truchot] (referents) un M. Sampols Pukuruļs [M. Sampol Pucurull],

sekretāre: I. Kurme, administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu,

pēc 2022. gada 7. jūlija tiesas sēdes,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu, prasītājs WV lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Savienības iestāžu Tulkošanas centra (CdT) direktora 2020. gada 26. novembra lēmumu, ar ko bez iepriekšējas paziņošanas ir izbeigts viņa darba līgums uz nenoteiktu laiku (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kā arī vajadzības gadījumā 2021. gada 17. jūnija lēmumu, ar kuru ir noraidīta viņa sūdzība (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”), un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, kas viņam nodarīts ar šiem lēmumiem.

 Tiesvedības priekšvēsture

2        Prasītājs tika pieņemts darbā CdT 1997. gada 1. novembrī. 2004. gada 16. decembrī viņš parakstīja līgumu uz nenoteiktu laiku. No 2019. gada 23. jūlija līdz 15. novembrim prasītājam tika piešķirts apmaksāts slimības atvaļinājums. Viņa prombūtni laikposmā no 2019. gada 18. novembra līdz 2020. gada 7. februārim CdT uzskatīja par nepamatotu. Savukārt viņa prombūtni laikposmā no 2020. gada 8. februāra līdz 10. aprīlim un no 2020. gada 29. aprīļa līdz 4. maijam CdT atzina par pamatotu. No 2020. gada 5. maija prasītāja prombūtne tika uzskatīta par nepamatotu.

3        Pēc telekonsultācijas, kas 2020. gada 4. maijā notika starp prasītāju un Eiropas Komisijas Medicīnisko dienestu, kurš rīkojās CdT vārdā, Medicīniskais dienests secināja, ka prasītājs ir spējīgs atsākt veikt savus amata pienākumus uz nepilnu darba laiku uz mēnesi, sākot no 2020. gada 5. maija. Medicīniskais dienests informēja prasītāju, ka viņš var iesniegt lūgumu, lai jautājumu nosūta [neatkarīgam ārstam] atzinuma saņemšanai. Nākamajā dienā prasītājs iesniedza minēto lūgumu atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 59. panta 1. punkta piektajai daļai.

4        Konstatējis, ka prasītājs nav ieradies uz dažādām pārrunām, kas organizētas neatkarīga ārsta atzinuma saņemšanai, neatkarīgs ārsts apstiprināja Komisijas Medicīniskā dienesta lēmumu. Tāpēc CdT uzskatīja, ka prasītāja prombūtne laikposmā no 2020. gada 5. maija ir nepamatota. Prasītājs par to tika informēts ar CdT direktora 2020. gada 31. jūlija vēstuli.

5        Ar 2020. gada 10. augusta vēstuli prasītāja advokāte lūdza viņam piešķirt invaliditāti. Viņa norādīja, ka, ņemot vērā prasītāja veselības stāvokli, atgriešanās parastajos apstākļos tuvākajā nākotnē nav paredzama.

6        Ar 2020. gada 14. septembra vēstuli CdT direktors noraidīja prasītāja pieteikumu par invaliditātes piešķiršanu. Prasītājs arī tika informēts, ka, ņemot vērā viņa nepamatoto prombūtni kopš 2020. gada 5. maija, viņa deklarāciju, ka viņš nav spējīgs atsākt veikt savus amata pienākumus, atbildes nesniegšanu uz trim CdT vēstulēm, kas nosūtītas laikposmā no 2020. gada 7. maija līdz 7. augustam, un dienesta intereses, CdT ir paredzējis piemērot Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība”) 48. panta b) punktu, lai izbeigtu viņa darba līgumu. CdT viņu aicināja iesniegt savus apsvērumus.

7        Ar 2020. gada 14. oktobra vēstuli prasītāja advokāte, atsaucoties uz CdT direktora 2020. gada 14. septembra vēstuli, paziņoja CdT prasītāja apsvērumus par iespējamo Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punkta piemērošanu.

8        2020. gada 26. novembrī, pamatojoties uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punktu, tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ar ko no 2020. gada 31. decembra bez iepriekšējas paziņošanas tika izbeigts prasītāja darba līgums.

9        2021. gada 26. februārī prasītājs par apstrīdēto lēmumu iesniedza sūdzību.

10      2021. gada 17. jūnijā CdT direktors sūdzību noraidīja.

 Lietas dalībnieku prasījumi

11      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        vajadzības gadījumā atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu;

–        piespriest CdT atlīdzināt mantisko kaitējumu un samaksāt 15 000 EUR kā atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu;

–        piespriest CdT atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

12      CdT prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

13      Prasītājs ir iesniedzis atcelšanas prasījumus un prasījumus par atlīdzības izmaksu.

 Par atcelšanas prasījumiem

14      Prasītājs lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu, kā arī vajadzības gadījumā lēmumu par sūdzības noraidīšanu.

15      Vispirms, runājot par prasītāja lūgumu vajadzības gadījumā atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atcelšanas prasījumi, kas formāli ir vērsti pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu, ja šiem prasījumiem nav autonoma satura, nozīmē, ka Vispārējā tiesā tiek apstrīdēts akts, par kuru ir iesniegta sūdzība (skat. spriedumu, 2021. gada 14. jūlijs, AQ/euLISA, T‑164/19, nav publicēts, EU:T:2021:456, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

16      Tā kā šajā gadījumā ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu ir tikai apstiprināts apstrīdētais lēmums, ar kuru bez iepriekšējas paziņošanas tika izbeigts prasītāja darba līgums, prasījumiem atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu nav autonoma satura. Tādējādi par tiem konkrēti nav jālemj, pat ja, pārbaudot apstrīdētā lēmuma likumību, būtu jāņem vērā pamatojums, kas ietverts lēmumā par sūdzības noraidīšanu, jo tiek uzskatīts, ka šis pamatojums sakrīt ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 14. jūlijs, AQ/euLISA, T‑164/19, nav publicēts, EU:T:2021:456, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

17      Atcelšanas prasījumu pamatojumam prasītājs izvirza trīs pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz kļūdainu lēmuma izbeigt strīdīgo darba līgumu juridisko pamatu, otrais – uz to, ka CdT nav vērsies invaliditātes komisijā un ka strīdīgo darba līgumu CdT ir izbeidzis, visus atbilstošos elementus un apstākļus nelīdzsvarojot ar prasītāja interesēm, kā arī uz pamatojuma pretrunīgumu un trešais – uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu.

18      Pirmajā pamatā prasītājs apgalvo, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punkts nevar pamatot lēmumu izbeigt viņa darba līgumu, jo apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā viņš bija nevis apmaksātā slimības atvaļinājumā, bet, kā uzskata CdT, nepamatotā prombūtnē, tāpēc viņa darba līguma izbeigšanas dienā viņam nebija beidzies apmaksāts slimības atvaļinājums, kas paredzēts Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. pantā, uz kuru ir izdarīta atsauce Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punktā.

19      Turklāt, ja pieņem, ka darba līguma izbeigšanas dienā prasītājs bija apmaksātā slimības atvaļinājumā Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. panta izpratnē, šajā pantā un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punktā paredzētie nosacījumi nebija izpildīti. Tā kā prasītājs CdT ir nostrādājis 22 gadus, viņa apmaksātā slimības atvaļinājuma ilgumam esot bijis jāatbilst dienestā nostrādātajam laikam un nepastāvot iespēja viņa darba līgumu izbeigt atbilstoši Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punktam pirms šī termiņa beigām.

20      Visbeidzot prasītājs piebilst – ja CdT vēlējās viņu sodīt, tam pret viņu esot bijis jāsāk disciplinārlieta, nevis jāpiemēro Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. pants un 48. panta b) punkts.

21      CdT atgādina – tas ir uzskatījis, ka prasītāja prombūtne kopš 2020. gada 5. maija ir nepamatota, un prasītājs nepārtraukti ir apgalvojis, ka viņa veselības stāvoklis viņam neļauj atsākt veikt amata pienākumus.

22      CdT uzskata, ka prasītājs bija izsmēlis savas tiesības uz slimības atvaļinājumu, jo, kā izriet no Civildienesta noteikumu 59. panta, uz kuru ir izdarīta atsauce Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. pantā, tiesības uz šādu atvaļinājumu ir tikai par pamatotas prombūtnes laikposmiem. Tādējādi prasītājam esot bijis beidzies apmaksātam slimības atvaļinājumam noteiktais termiņš.

23      Neraugoties uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. pantā paredzētajiem tiesību uz slimības atvaļinājumu izbeigšanās termiņiem, prasītājs ar savu rīcību esot izsmēlis savas tiesības, kas izriet no šīs tiesību normas, jo viņš vairs neesot bijis pamatotā prombūtnē. Tāpēc prasītājs nevar apgalvot, ka viņa tiesībām esot bijis jābeidzas pēc 22 gadu laikposma, kas ir līdzvērtīgs viņa dienestā nostrādātajam laikposmam, jo viņa prombūtne vairs nedeva tiesības uz slimības atvaļinājumu.

24      CdT arī norāda – tā kā prasītājam bija beidzies apmaksāts slimības atvaļinājums, kas atspoguļo tiesību izbeigšanās nosacījumu, nevarēja izslēgt Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punkta piemērošanu tāpēc, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī prasītājs nebija šādā atvaļinājumā. Turklāt ilgais laikposms, kas pagājis no prasītāja nepamatotas prombūtnes sākuma 2020. gada 5. maijā līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, esot pamatots ar dažādiem neatkarīga ārsta atzinuma saņemšanai rīkotās procedūras posmiem un ar CdT vēlmi dot prasītājam vairāk laika apsvērumu iesniegšanai.

25      Visbeidzot CdT uzsver, ka atbilstoši rūpības pienākumam tas vairākkārt prasītājam ir darījis zināmu administrācijas vēlmi noteikt pasākumus, kas ir saderīgi gan ar viņa labklājību, gan ar dienesta interesēm. Tomēr CdT centieni esot palikuši bez atbildes no prasītāja puses, un viņš tādējādi neesot izpildījis pienākumu sadarboties ar CdT.

26      Izskatot šo pamatu, jānoskaidro, vai šīs lietas apstākļos CdT varēja apstrīdēto lēmumu pamatot ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punktu, lai izbeigtu prasītāja darba līgumu.

27      Saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punktu “darba līgumu var izbeigt pēc iestādes iniciatīvas neatkarīgi no tā, vai tas ir noslēgts uz noteiktu vai nenoteiktu laiku, bez iepriekšējas paziņošanas šādos gadījumos: [..] ja darbinieks [Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības] 16. pantā paredzētā apmaksātā slimības atvaļinājuma beigās nespēj atsākt savu pienākumu veikšanu”.

28      Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. panta otrajā daļā ir noteikts, ka “Civildienesta noteikumu 59. pantā paredzētais apmaksātais slimības atvaļinājums nav ilgāks par trim mēnešiem vai laika posmu, ko pagaidu darbinieks nostrādājis, ja tas ir ilgāks par trim mēnešiem; atvaļinājums turpinās tikai līdz darba līguma termiņa beigām”.

29      Tādējādi no Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. panta otrās daļas un 48. panta b) punkta izriet, ka darbinieka darba līgumu var izbeigt, ja ir izpildīti divi nosacījumi, proti, ir pārsniegts apmaksātam slimības atvaļinājumam noteiktais termiņš un darbinieks minētā termiņa beigās nespēj atsākt pienākumu veikšanu (spriedums, 2019. gada 11. jūnijs, TO/EVA, T‑462/17, nav publicēts, EU:T:2019:397, 56. punkts).

30      Par pirmo nosacījumu, kas attiecas uz apmaksātam slimības atvaļinājumam noteiktā termiņa pārsniegšanu, jāatgādina, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punktā minētais apmaksātais slimības atvaļinājums, kura beigās jāizvērtē darbinieka spēja atsākt pienākumu veikšanu – un tās neesamības gadījumā darba līgumu var izbeigt bez iepriekšējas paziņošanas –, ir tas, kas paredzēts Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. panta otrajā daļā.

31      Aplūkojot vienlaikus Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punktu un 16. panta otro daļu, jāsecina, ka darbinieka darba līgumu bez iepriekšējas paziņošanas apmaksāta slimības atvaļinājuma beigās var izbeigt, ja šis atvaļinājums pārsniedz vai nu trīs mēnešu laikposmu, vai arī laikposmu, kurā attiecīgais darbinieks ir veicis dienesta pienākumus, ja tas ir garāks.

32      Tādējādi, lai izbeigtu prasītāja darba līgumu, pamatojoties uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punktu, CdT bija jāpārbauda, vai ir izpildīts šis nosacījums.

33      Apstrīdētajā lēmumā, kas ir papildināts ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu, CdT – vispirms norādījis, ka apmaksāta slimības atvaļinājuma beigās prasītājs nespēja atsākt veikt amata pienākumus –, konstatēja, ka prasītājs ir izsmēlis savas tiesības uz apmaksātu slimības atvaļinājumu, kas izriet no Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. panta, jo tikai pamatotas prombūtnes laikposmi var sniegt tiesības uz šādu atvaļinājumu, kā izriet no Civildienesta noteikumu 59. panta, uz kuru ir izdarīta atsauce Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. pantā, jo viņa prombūtne vairs nebija pamatota. CdT no tā secināja, ka prasītājs ar savu rīcību ir izraisījis “tiesību izbeigšanos a fortiori”. Tas piebilda, ka šādos apstākļos prasītājs nevarēja apgalvot, ka tiesībām būtu bijis jāizbeidzas pēc tāda laikposma, kas ir līdzvērtīgs dienestā nostrādātajam laikposmam, proti, 22 gadu laikposmam, jo viņa prombūtne vairs nedeva tiesības uz slimības atvaļinājumu.

34      No apstrīdētā lēmuma, aplūkojot to kopā ar papildu precizējumiem, kas sniegti lēmumā par sūdzības noraidīšanu, izriet, ka CdT uzskatīja – tas, ka brīdī, kad bija jālemj par prasītāja darba līguma izbeigšanu, viņa prombūtnei nebija pamatojuma, CdT deva tiesības izbeigt darba līgumu, jo šī nepamatotā prombūtne, tā kā prasītāja tiesības uz apmaksātu slimības atvaļinājumu bija izsmeltas, bija izraisījusi šo tiesību izbeigšanos. Tādējādi šķiet, ka CdT ir uzskatījis, ka prasītāja nepamatota prombūtne, kuras dēļ viņa tiesības uz apmaksātu slimības atvaļinājumu izbeidzās, to atbrīvoja no pienākuma pārbaudīt, vai ir izpildīts nosacījums par tā termiņa pārsniegšanu, kurš noteikts prasītājam piešķirtajam apmaksātajam slimības atvaļinājumam.

35      Jāatgādina, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punktā, ar ko ir pamatots apstrīdētais lēmums, ir atsauce uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. panta otrās daļas noteikumiem, kuros ir noteikts pēdējais minētais nosacījums, un jākonstatē, ka nevienā no šīm tiesību normām nav paredzēts, ka lēmumu izbeigt līgumu bez iepriekšējas paziņošanas varētu pieņemt, iepriekš nepārbaudot, vai nav pārsniegts attiecīgajam darbiniekam piešķirtam apmaksātam slimības atvaļinājumam noteiktais termiņš saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. panta otrās daļas noteikumiem. Turklāt nedz no kādas no šīm tiesību normām, nedz arī no Civildienesta noteikumu 59. panta, kurā ir noteikts tiesiskais režīms, kas piemērojams slimības atvaļinājumam un nepamatotai prombūtnei, neizriet, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. panta otrajā daļā paredzētā nosacījuma par apmaksātam slimības atvaļinājumam noteiktā termiņa pārsniegšanu pārbaude gadījumā, ja strīdīgās līguma izbeigšanas dienā, kā arī pirms šīs dienas prombūtne ir nepamatota, varētu tikt aizstāta ar šīs prombūtnes konstatējumu. No tā izriet, ka ar apstrīdēto lēmumu CdT ir piemērojis nosacījumu par nepamatotu prombūtni, kas nav paredzēts Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punktā un 16. panta otrajā daļā.

36      No tā izriet, ka CdT ir izbeidzis prasītāja darba līgumu uz nenoteiktu laiku, nepārbaudot, vai ir izpildīts pirmais šajās tiesību normās noteiktais nosacījums.

37      Runājot par otro nosacījumu, ka apmaksātam slimības atvaļinājumam noteiktā termiņa beigās darbinieks nespēj atsākt veikt savus amata pienākumus, jākonstatē – prasītāja advokātes 2020. gada 10. augusta vēstulē, kas nosūtīta CdT, ir precizēts, ka “ārsti, ar ko konsultējies [prasītājs] – gan viņa ārstējošais ārsts, gan viņa psihiatrs –, tuvākajā nākotnē nav paredzējuši atgriešanos parastajos apstākļos”. Tajā pašā vēstulē prasītāja advokāte lūdza arī noteikt viņam invaliditāti.

38      Jāpiebilst, prasītāja advokātes 2020. gada 14. oktobra vēstulē, kas nosūtīta CdT, ir norādīts, ka specializējies ārsts, ar ko konsultējies prasītājs, “ar vairākiem sertifikātiem arī ir apstiprinājis, ka [prasītāja] veselības stāvoklis viņam neļauj atsākt veikt amata pienākumus”.

39      No šīm vēstulēm izriet, ka prasītājs ir atzinis, ka nespēj atsākt veikt amata pienākumus, un to CdT ņēma vērā apstrīdētajā lēmumā, pārņemot minēto vēstuļu saturu.

40      Tomēr, tā kā diena, kad šī nespēja bija jākonstatē saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punktu, bija pēc apmaksātam slimības atvaļinājumam noteiktā termiņa, attiecībā uz kuru šī sprieduma 36. punktā ir norādīts, ka CdT to nav novērtējis, otro nosacījumu nevar uzskatīt par izpildītu.

41      Tādējādi jāsecina, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, CdT ir pārkāpis Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punktu un 16. panta otro daļu.

42      No iepriekš izklāstītā izriet, ka pirmais pamats ir jāapmierina. Tātad apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, nepārbaudot otro un trešo pamatu.

 Par prasījumiem par atlīdzības izmaksu

43      Prasītājs lūdz atlīdzināt, pirmkārt, mantisko kaitējumu un, otrkārt, morālo kaitējumu, kam viņam esot nodarīts.

44      Jāatgādina, ka civildienesta jomā Eiropas Savienībai ir jāatlīdzina zaudējumi, ko nodarījušas tās iestādes vai struktūras vai tās darbinieki, veicot savus amata pienākumus. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šajā jomā Savienības atbildības iestāšanās ir atkarīga no tā, vai ir izpildīts nosacījumu kopums, proti, iestādei vai struktūrai pārmestās rīcības prettiesiskums, zaudējumu esamība un cēloņsakarība starp apgalvoto rīcību un norādītajiem zaudējumiem. Šie trīs nosacījumi ir kumulatīvi, tāpēc, ja kāds no tiem nav izpildīts, Savienības atbildība nevar iestāties (skat. spriedumu, 2021. gada 14. jūlijs, AQ/euLISA, T‑164/19, nav publicēts, EU:T:2021:456, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      Saistībā ar nosacījumu par administrācijai pārmesto prettiesisko rīcību jāatgādina, ka no judikatūras izriet – ja Savienība rīkojas kā darba devējs, tai ir paaugstināta atbildība, kas izpaužas kā pienākums atlīdzināt kaitējumu, kuru tās darbiniekiem radījis jebkāds pārkāpums, ko tā ir izdarījusi darba devēja statusā (skat. spriedumu, 2021. gada 14. jūlijs, AQ/euLISA, T‑164/19, nav publicēts, EU:T:2021:456, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Attiecībā uz nosacījumu par zaudējumu esamību – Savienības atbildība var iestāties tikai tad, ja prasītājam faktiski ir nodarīts reāls un droši zināms kaitējums. Prasītājam jāiesniedz pierādījumi Savienības tiesā, lai pierādītu šāda kaitējuma esamību un apmēru (skat. spriedumu, 2021. gada 14. jūlijs, AQ/euLISA, T‑164/19, nav publicēts, EU:T:2021:456, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).

47      Runājot par nosacījumu par cēloņsakarību, kas prasīta, lai iestātos Savienības atbildība, starp Savienības iestādes izdarīto pārkāpumu un apgalvoto kaitējumu, ir jākonstatē tieša un nepārprotama cēloniskā saikne. Tādējādi pārmestajai rīcībai ir jābūt galvenajam apgalvotā kaitējuma cēlonim (skat. spriedumu, 2021. gada 14. jūlijs, AQ/euLISA, T‑164/19, nav publicēts, EU:T:2021:456, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

48      Ņemot vērā šos apsvērumus, jāpārbauda iebildumi, ko prasītājs paudis savu prasījumu par atlīdzības izmaksu pamatojumam.

 Par mantisko kaitējumu

49      Prasījumu par atlīdzības izmaksu pamatojumam prasītājs lūdz samaksāt viņa algu no dienas, kad stājās spēkā viņa darba līguma izbeigšana, proti, no 2020. gada 31. decembra, līdz apstrīdētā lēmuma atcelšanas dienai.

50      Viņš piebilst, ka nelūdz atsākt veikt amata pienākumus, ņemot vērā viņa veselības stāvokli, bet lūdz sākt invaliditātes noteikšanas procedūru.

51      CdT norāda, pirmkārt, ka Savienības atbildības iestāšanās nosacījumi nav izpildīti un, otrkārt, ka lūgums sākt invaliditātes noteikšanas procedūru nozīmē lūgt Vispārējo tiesu tam dot rīkojumu, bet to pēdējā minētā nevar darīt.

52      Attiecībā uz nosacījumu par zaudējumu esamību jānoskaidro, vai, prettiesiski izbeidzot prasītāja darba līgumu, CdT, kaitējot prasītājam, ir radījis negūtos ienākumus, kas atbilst tā atalgojuma summai, kas viņam nav izmaksāta kopš 2020. gada 31. decembra, kad stājās spēkā viņa darba līguma izbeigšana.

53      Šajā ziņā jākonstatē, ka kopš 2020. gada 5. maija prasītājs bija nepamatotā prombūtnē, un to viņš neapstrīd. Tādējādi kopš šīs dienas viņš nesaņēma algu. No tā izriet, ka prasītāja apgalvoto zaudējumu esamība nav pierādīta.

54      Tādējādi, ņemot vērā prasītāja nepamatoto prombūtni, kas viņam no 2020. gada 5. maija lika zaudēt atalgojumu, prasība atlīdzināt mantisko kaitējumu, kas prasītājam iespējami nodarīts kopš 2020. gada 31. decembra, kad stājās spēkā viņa darba līguma izbeigšana, ir jānoraida.

55      Runājot par lūgumu sākt invaliditātes noteikšanas procedūru, jākonstatē, ka prasītāja lūgums nozīmē lūgt Vispārējo tiesu, lai tā izdod rīkojumu CdT. Taču saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējai tiesai, īstenojot likumības kontroli, nav kompetences izdot rīkojumus administrācijai (skat. spriedumu, 2022. gada 2. februāris, LU/EIB, T‑536/20, nav publicēts, EU:T:2022:40, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      Tāpēc šis lūgums ir jānoraida.

 Par morālo kaitējumu

57      Prasītājs lūdz atlīdzināt viņam nodarīto morālo kaitējumu, kas izrietot no viņa darba līguma izbeigšanas ar apstrīdēto lēmumu, neuzsākot invaliditātes noteikšanas procedūru, un to viņš novērtē 15 000 EUR apmērā. Viņš apgalvo, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, CdT, kam bija zināms viņa veselības stāvoklis, pasliktināja viņa depresiju un trauksmi.

58      CdT apstrīd šo argumentāciju.

59      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var būt atbilstošs un principā pietiekams atlīdzinājums par visu morālo kaitējumu, kas varēja tikt radīts ar šo aktu, ja vien prasītājs nepierāda, ka tam ir nodarīts morālais kaitējums, kuru nevar pilnībā atlīdzināt, atceļot šo aktu (skat. spriedumu, 2021. gada 14. jūlijs, AQ/euLISA, T‑164/19, nav publicēts, EU:T:2021:456, 130. punkts un tajā minētā judikatūra).

60      Šajā gadījumā prasītājs nav pierādījis, ka apgalvoto morālo kaitējumu nevar pilnībā atlīdzināt ar apstrīdētā lēmuma, kurš izraisīja šo kaitējumu, atcelšanu. Tādējādi jāuzskata, ka ar apstrīdēto lēmumu nodarītais morālais kaitējums ir pienācīgi atlīdzināts ar šī lēmuma atcelšanu.

61      Tāpēc ir jānoraida prasījumi par atlīdzības izmaksu, kas attiecas uz apgalvoto morālo kaitējumu, nepārbaudot cēloņsakarību starp prettiesiskumu un minēto kaitējumu.

62      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ un prasība pārējā daļā jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

63      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

64      Tā kā CdT spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

nospriež:

1)      2020. gada 26. novembra lēmumu, ar ko Eiropas Savienības iestāžu Tulkošanas centra (CdT) direktors ir izbeidzis WV kā pagaidu darbinieka darba līgumu, atcelt.

2)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

3)      CdT atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

da Silva Passos       Truchot       Sampol Pucurull

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 5. oktobrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.