Language of document : ECLI:EU:T:2022:558

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 14. septembrī (*)

Dempings – Krievijas, Trinidādas un Tobago un ASV izcelsmes urīnvielas un amonija nitrāta maisījumu imports – Īstenošanas regula (ES) 2019/1688 – Regulas (ES) 2016/1036 3. panta 1.–3. un 5.–8. punkts – Pārdošana, kas veikta ar saistītu sabiedrību starpniecību – Eksporta cenas noteikšana – Kaitējums Savienības ražošanas nozarei – Cenu samazinājuma aprēķins – Cēloņsakarība – Regulas 2016/1036 9. panta 4. punkts – Kaitējuma starpības aprēķins – Kaitējuma novēršana

Lietā T‑744/19

Methanol Holdings (Trinidad) Ltd, Kouva [Couva] (Trinidāda un Tobago), ko pārstāv B. Servais un V. Crochet, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Luengo un P. Němečková, pārstāvji,

atbildētāja,

kuru atbalsta

Achema AB, Jonava (Lietuva), ko pārstāv B. O’Connor un M. Hommé, advokāti,

un

Grupa Azoty S.A., Tarnova [Tarnów] (Polija),

Grupa Azoty Zakłady Azotowe Puławy S.A., Pulavi [Puławy] (Polija),

ko pārstāv O’Connor un M. Hommé, advokāti,

personas, kas iestājušās lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. van der Vaude [M. van der Woude], tiesneši J. Svenningsens [J. Svenningsen], R. Barentss [R. Barents] (referents), T. Pinne [T. Pynnä] un J. Laitenbergers [J. Laitenberger],

sekretāre: I. Kurme, administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā 2022. gada 18. janvāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Methanol Holdings (Trinidad) Ltd lūdz atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2019/1688 (2019. gada 8. oktobris), ar ko nosaka galīgu antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kurš noteikts par Krievijas, Trinidādas un Tobāgo un Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes urīnvielas un amonija nitrāta maisījumu importu (OV 2019, L 258, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).

 Tiesvedības priekšvēsture

 Administratīvais process

2        2018. gada 13. augustā pēc sūdzības saņemšanas Eiropas Komisija publicēja Paziņojumu par antidempinga procedūras sākšanu attiecībā uz Krievijas, Trinidādas un Tobāgo un Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes urīnvielas un amonija nitrāta (turpmāk tekstā – “UAN”) maisījumu importu (OV 2018, C 284, 9. lpp.).

3        Izmeklēšana par dempingu un nodarīto kaitējumu attiecās uz laikposmu no 2017. gada 1. jūlija līdz 2018. gada 30. jūnijam (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas periods”). Kaitējuma novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude aptvēra laikposmu no 2015. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 30. jūnijam (turpmāk tekstā – “attiecīgais periods”).

4        Izmeklēšanai pakļautais izstrādājums ir UAN maisījumi ūdens vai amonjaka šķīdumā, kuri var saturēt piedevas un kuri šobrīd atbilst KN kodam 3102 80 00 (turpmāk tekstā – “attiecīgais izstrādājums”).

5        Prasītāja, proti, sabiedrība, kura izveidota atbilstoši Trinidādas un Tobago tiesību aktiem, nodarbojas ar UAN maisījumu ražošanu un pārdošanu. Izmeklēšanas periodā prasītāja pārdeva UAN saistītai pircējai Eiropas Savienībā, proti, Helm AG (turpmāk tekstā – “HAG”). Pēc tam HAG pārdeva UAN neatkarīgiem pircējiem Savienībā un diviem saistītiem pircējiem Savienībā, proti, Helm Engrais France (turpmāk tekstā – “HEF”) un Helm Iberica (turpmāk tekstā – “HIB”). Prasītāja ir vienīgā Trinidādas un Tobago ražotāja un eksportētāja, kas sadarbojās, un tās eksports izmeklēšanas laikposmā veidoja 100 % no šīs valsts eksporta.

6        2019. gada 10. aprīlī Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2019/576, ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu par Krievijas, Trinidādas un Tobāgo un Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes urīnvielas un amonija nitrāta maisījumu importu (OV 2019, L 100, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu īstenošanas regula”).

7        2019. gada 11. aprīlī prasītājai tika nosūtīts informācijas dokuments, kurā bija pārņemti Komisijas provizoriskie secinājumi, un tā savus atbildes apsvērumus iesniedza 2019. gada 26. aprīlī.

8        2019. gada 12. jūlija vēstulē Komisija informēja prasītāju par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata bija paredzēts noteikt galīgo antidempinga maksājumu attiecīgā izstrādājuma importam tostarp no Trinidādas un Tobago. Minētajai vēstulei pievienotā dokumenta 88. apsvērumā Komisija tostarp paskaidroja, ka tā ir nolēmusi papildināt provizoriskajā stadijā veiktos aprēķinus par cenu samazinājumu, ņemot vērā 2019. gada 10. aprīļa spriedumu Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija (T‑301/16, EU:T:2019:234). Prasītāja uz šo vēstuli atbildēja 2019. gada 22. jūlijā.

9        2019. gada 8. oktobrī Komisija pieņēma apstrīdēto īstenošanas regulu.

10      Apstrīdētās īstenošanas regulas 1. panta 2. punktā ir paredzēts piemērot galīgo antidempinga maksājumu, kas izpaužas kā fiksēta summa 22,24 EUR apmērā par prasītājas saražotā attiecīgā izstrādājuma tonnu, kas ievesta Savienībā.

11      Administratīvā procesa laikā prasītāja iesniedza rakstveida apsvērumus.

 Apstrīdētās īstenošanas regulas pamatojuma kopsavilkums

 Atlase

12      Attiecībā uz Savienības ražotāju atlasi – Komisija ir iekļāvusi atlasē trīs Savienības ražotājus, kuri kopā pārstāv vairāk nekā 50 % no kopējā Savienības ražošanas apjoma un tās pārdošanas apjoma.

13      Attiecībā uz neatkarīgo importētāju atlasi Komisija nolēma, ka šādas atlases veikšana nav atbilstoša, un nosūtīja anketas trīs importētājiem, kuri bija piekrituši sadarboties.

14      Attiecībā uz ražotāju eksportētāju atlasi Krievijā, Trinidādā un Tobago un ASV (turpmāk tekstā – “attiecīgās valstis”) tikai divi Krievijas ražotāji eksportētāji (proti, Acron Group un EuroChem Group), viens Trinidādas un Tobago ražotājs eksportētājs (proti, prasītāja) un viens Amerikas Savienoto Valstu ražotājs eksportētājs (proti, CF Industries Holdings, Inc.) piekrita sadarboties un tikt iekļauts izlasē. Ņemot vērā nelielo skaitu ražotāju eksportētāju, kuri sniedza atbildes, Komisija nolēma, ka atlase nav vajadzīga.

 Attiecīgais izstrādājums un līdzīgais izstrādājums

15      Izmeklēšanai pakļautie izstrādājumi ir Krievijas, Trinidādas un Tobago un Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes UAN maisījumi ūdens vai amonjaka šķīdumā, kuri var saturēt piedevas un kuri atbilst KN kodam 3102 80 00.

16      Komisija pauda nostāju, ka attiecīgais izstrādājums, izstrādājums, kas ražots un pārdots attiecīgo valstu iekšējā tirgū, kā arī Savienības ražošanas nozares Savienībā ražotie un tirgotie izstrādājumi ir uzskatāmi par līdzīgiem izstrādājumiem.

 Dempings

17      Attiecībā uz Trinidādas un Tobago ražotāju eksportētāju attiecīgo izstrādājumu normālo vērtību Komisija konstatēja, ka izmeklēšanas periodā prasītāja acīmredzami bija vienīgais attiecīgā izstrādājuma ražotājs šajā valstī.

18      Prasītājas gadījumā – tā kā līdzīgs izstrādājums iekšējā tirgū netika pārdots –normālo vērtību Komisija aprēķināja saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”), 2. panta 3. punktu un tā 6. punkta b) apakšpunktu. Normālā vērtība tika aprēķināta, ražotāja eksportētāja, kurš sadarbojās, līdzīgā izstrādājuma vidējām ražošanas izmaksām izmeklēšanas periodā pieskaitot, pirmkārt, pārdošanas to izmaksu, administratīvo izmaksu un citu vispārējo izmaksu (turpmāk tekstā – “PVA izmaksas”) summu, kuras prasītājai radušās saistībā ar tās pašas vispārīgās kategorijas izstrādājuma ražošanu un pārdošanu parastos tirdzniecības darījumos Trinidādas un Tobago iekšzemes tirgū, un, otrkārt, faktiskās peļņas summu, ko parastos tirdzniecības darījumos minētajā iekšzemes tirgū prasītāja guvusi saistībā ar tās pašas vispārējās kategorijas izstrādājuma ražošanu un pārdošanu.

19      Lai noteiktu eksporta cenu, Komisija konstatēja, ka eksportu uz Savienību prasītāja veica tikai ar saistītu sabiedrību starpniecību, kas izmeklēšanas periodā darbojās kā importētāji. Visa pārdošana uz Savienību notika, izmantojot saistītu importētāju, kas ir Vācijas rezidents. Šis saistītais importētājs pārdeva attiecīgo izstrādājumu neatkarīgiem pircējiem Vācijā vai saistītām sabiedrībām Francijā un Spānijā, kas savukārt attiecīgo izstrādājumu pārdeva neatkarīgiem pircējiem attiecīgi savas valsts tirgū. Tāpēc saskaņā ar pamatregulas 2. panta 9. punktu eksporta cena tika noteikta, pamatojoties uz cenu, par kādu importēto izstrādājumu pirmo reizi pārdod tālāk neatkarīgiem pircējiem Savienībā. Šajā gadījumā tika veiktas cenas korekcijas, lai tiktu ņemtas vērā visas izmaksas, kas bija radušās laikposmā starp importēšanu un tālākpārdošanu, tostarp PVA izmaksas un atšķaidīšanas un sajaukšanas izmaksas, kā arī samērīga peļņa.

20      Pēc tam Komisija normālo vērtību salīdzināja ar eksporta cenu, par pamatu ņemot cenu ex works (EXW) līmenī. Lai nodrošinātu taisnīgu normālās vērtības un eksporta cenas salīdzinājumu, tā veica korekcijas saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu, lai ņemtu vērā atlaides, rabatus un daudzuma atšķirības, kā arī transporta, apdrošināšanas, kravas apstrādes, iekraušanas izmaksas un papildizmaksas, kā arī kredītizmaksas.

21      Šā salīdzinājuma rezultātā Komisija aprēķināja dempinga starpību prasītājai, kā arī citiem potenciālajiem ražotājiem eksportētājiem. Apstrīdētajā īstenošanas regulā šī dempinga starpība attiecībā uz prasītāju tika noteikta 55,8 % apmērā.

 Savienības ražošanas nozares definīcija

22      Komisija konstatēja, ka līdzīgu izstrādājumu izmeklēšanas periodā ražoja 20 zināmi Savienības ražotāji. Šie subjekti kopā veido “Savienības ražošanas nozari” pamatregulas 4. panta 1. punkta izpratnē.

23      Komisija arī atgādināja, ka trīs no šiem ražotājiem, kuri pārstāv vairāk nekā 50 % no Savienībā saražotā līdzīgā izstrādājuma kopējā apjoma, tika iekļauti Savienības ražotāju atlasē.

 Kaitējums

24      Komisija uzskatīja, ka to, kādas sekas rada imports no attiecīgajām valstīm, ir iespējams izvērtēt kumulatīvi, jo ir izpildīti pamatregulas 3. panta 4. punktā paredzētie nosacījumi šāda novērtējuma veikšanai.

25      Veicot importa apjoma analīzi, Komisija konstatēja, ka no attiecīgajām valstīm ievesto izstrādājumu apjoms attiecīgajā periodā pieauga par 64 %, kā arī šo ievesto izstrādājumu tirgus daļa palielinājās par 72 %, proti, izmeklēšanas periodā tā pieauga no 21,9 % līdz 37,7 %. Konkrētāk, minētajā periodā Trinidādas un Tobago importa apjoms samazinājās un no šīs valsts ievesto izstrādājumu tirgus daļa samazinājās no 10,2 % līdz 8,1 %.

26      Analizējot ietekmi uz cenām, Komisija pagaidu īstenošanas regulā salīdzināja Savienības ražotāju atlasē iekļauto ražotāju cenas ar to ražotāju eksportētāju cenām, kuri sadarbojās attiecīgajās valstīs. Konkrētāk, lai noteiktu piedāvāto cenu samazinājumu izmeklēšanas periodā, tika veikts salīdzinājums starp, pirmkārt, vidējām svērtajām cenām, ko ražotāji eksportētāji, kuri sadarbojās attiecīgajās valstīs, pieprasīja pirmajam neatkarīgajam pircējam Savienības tirgū par katru importēto izstrādājuma veidu, un kas tika noteiktas, pamatojoties uz izmaksām, apdrošināšanu, pārvadāšanās izmaksām (CIF), un pienācīgi koriģētas, lai ņemtu vērā muitas nodokļus un izmaksas pēc importēšanas, un, otrkārt, vidējām svērtajām pārdošanas cenām, kuras neatkarīgiem pircējiem Savienības tirgū izrakstītas rēķinos par katru atlasē iekļautā Savienības ražotāja izstrādājumu veidu.

27      Tādējādi Komisija ražotāju eksportētāju CIF cenu līdz Savienības robežai salīdzināja ar Savienības ražotāju EXW cenu, kas atbilda 60 % no pēdējo minēto pārdošanas apjoma. Taču, tā kā attiecībā uz Savienības ražošanas nozares pārdevumiem, kas ietvēra pārvadājumus pa jūru, lai nogādātu izstrādājumus uz tādām ostām kā Ruāna (Francija) un Gente (Beļģija), kuri veidoja 40 % no Savienības ražotāju pārdevumiem, tika atzīts par lietderīgu izmantot cenas piegādei uz šīm ostām, nevis aprēķināt EXW cenas.

28      Tādējādi Komisija konstatēja, ka imports no attiecīgajām valstīm tika piedāvāts par cenu, kura salīdzinājumā ar Savienības ražošanas nozares cenu bija samazināta vidēji par 6,8 %. Konkrētāk, tā uzskatīja, ka vidējā svērtā piedāvāto cenu samazinājuma starpība Trinidādas un Tobago izcelsmes importam bija 6,2 %.

29      Pēc tam Komisija novērtēja importa ietekmi uz Savienības ražošanas nozari, ņemot vērā dažādus makroekonomiskos un mikroekonomiskos rādītājus.

30      Pēc kaitējuma indikatoru izvērtējuma Komisija secināja, ka Savienības ražošanas nozarei ir nodarīts būtisks kaitējums pamatregulas 3. panta 5. punkta izpratnē.

31      Apstrīdētajā īstenošanas regulā Komisija, ņemot vērā 2019. gada 10. aprīļa spriedumu Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija (T‑301/16, EU:T:2019:234), nolēma papildināt savus piedāvāto cenu samazinājuma aprēķinus ar diviem papildu cenu samazinājuma aprēķiniem, kas, pēc tās domām, neatkarīgi no izmantotās metodes ļauj skaidrāk pierādīt, ka imports, kas veidoja dempingu, tika veikts par cenām, kas ir zemākas par Savienības ražošanas nozares cenām.

32      Komisija apstrīdētajā īstenošanas regulā arī norādīja, ka papildus tam, ka ir konstatēts piedāvāto cenu samazinājums, izmeklēšanā arī tika atklāts, ka par dempinga cenām veiktā importa dēļ Savienības tirgū izmeklēšanas periodā tika ievērojami kavēta cenu celšanās pamatregulas 3. panta 3. punkta izpratnē. Tā secināja, ka cenu samazinājums tātad bija tikai viens no faktoriem daudz plašākajā ietekmes uz cenām analīzē, kurā cenu pazemināšanās un cenu pieauguma aizkavēšana bija galvenie argumenti par cēloņsakarības esamību.

33      Tādējādi Komisija palika pie sava secinājuma, ka Savienības ražošanas nozarei ir nodarīts būtisks kaitējums pamatregulas 3. panta 5. punkta izpratnē.

 Cēloņsakarība

34      Attiecīgajā periodā – un saistībā ar patēriņa samazināšanos Savienībā – Komisija pagaidu īstenošanas regulā konstatēja, ka importa apjomi no attiecīgajām valstīm, kā arī to tirgus daļas ievērojami pieauga, savukārt no attiecīgajām valstīm ievesto izstrādājumu importa cenas kritās vidēji par 33 %. Tā norādīja, ka ievesto preču tirgus daļas pieaugums sakrita ar Savienības ražošanas nozares tirgus daļas līdzīgu samazināšanos. Ņemot vērā, ka UAN ir cenu ziņā jutīga pirmprece [commodity], ka no attiecīgajām valstīm importēto izstrādājumu tirgus daļa izmeklēšanas periodā bija 37,7 % un ka šis imports tika veikts par cenām, kas bija zemākas par Savienības ražošanas nozares piedāvātajām cenām, Komisija secināja, ka šāds imports radīja būtiskas kaitnieciskas sekas.

35      Apstrīdētajā īstenošanas regulā Komisija apstiprināja, ka no attiecīgajām valstīm importētais izstrādājums tika piedāvāts par cenām, kuras bija samazinātas salīdzinājumā ar Savienības ražotāju pārdošanas cenām. Komisija norādīja, ka katrā ziņā, analizējot cēloņsakarību, papildus secinājumam par piedāvāto cenu samazinājumu saistībā ar importa par dempinga cenām ietekmi tika ņemti vērā arī vairāki citi faktori. Tādējādi izmeklēšanas periodā vērojamā cenu pazemināšanās, kā arī cenu pieauguma aizkavēšana, ko izraisīja attiecīgais imports, bija būtiski argumenti par labu cēloņsakarības esamībai.

36      Izvērtējusi citus faktorus, proti, tostarp urīnvielas cenu pasaulē un Savienības ražotāju izmaksu pieaugumu, Komisija secināja, ka neviens no šiem faktoriem nav atspēkojis cēloņsakarību starp importu par dempinga cenām no attiecīgajām valstīm un Savienības ražošanas nozarei nodarīto būtisko kaitējumu.

 Pasākumu līmenis un Savienības intereses

37      Lai noteiktu pasākumu līmeni, Komisija pārbaudīja, vai, lai novērstu kaitējumu, ko imports par dempinga cenām ir nodarījis Savienības ražošanas nozarei, pietiktu ar maksājumu, kas ir mazāks nekā dempinga starpība.

38      Trinidādas un Tobago gadījumā Komisija secināja, ka saskaņā ar pamatregulas 7. panta 2. punktā paredzēto mazākā maksājuma noteikumu ir jānosaka pagaidu antidempinga maksājumi. Tā salīdzināja kaitējuma starpības un dempinga starpības, un maksājuma apmērs tika noteikts viszemākajā abu starpību līmenī. Pēc pagaidu pasākumu noteikšanas tā nedaudz pārskatīja savu turpmākās atbilstības nodrošināšanas izmaksu aprēķinu saskaņā ar minētās regulas 9. panta 4. punkta otro daļu, kas lasīta kopsakarā ar šīs regulas 7. panta 2.d punktu. Tā atjaunināja sagaidāmās Savienības kvotu izmaksas un nolēma, ka vidējā cena oglekļa dioksīda (CO2) emisijas kvotām Savienībā ir galīgi noteikta 25,81 EUR apmērā par saražoto CO2 tonnu salīdzinājumā ar 24,14 EUR par saražoto CO2 tonnu pagaidu posmā. Tika nedaudz pārskatīti arī citi aprēķina elementi. Tādējādi tika konstatētas papildu izmaksas 3,8 % apmērā (3,7 % vietā pagaidu posmā) un šīs izmaksas tika pieskaitītas kaitējumu neradošajai cenai.

 Antidempinga pasākumi

39      Runājot par antidempinga pasākumu veidu, Komisija izvēlējās noteikt konkrētu fiksētu maksājumu.

40      Tādējādi beigās galīgais antidempinga maksājums atkarībā no iesaistītās sabiedrības tika noteikts apmērā no 22,24 EUR līdz 42,47 EUR par attiecīgā izstrādājuma tonnu. Attiecībā uz prasītāju šis maksājums bija 22,24 EUR par attiecīgā izstrādājuma tonnu.

 Lietas dalībnieku prasījumi

41      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz prasītāju;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

42      Komisijas, kuru atbalsta personas, kas iestājušās lietā, proti, Achema AB, Grupa Azoty S.A. un Grupa Azołady Azotowe Puławy S.A. prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

43      Prasības pamatojumam prasītāja formāli izvirza vienu pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka ar Komisijas piemēroto metodi piedāvāto cenu samazinājuma un piedāvāto mērķa cenu samazinājuma starpības noteikšanai ir pārkāpts pamatregulas 1. panta 1. punkts un 3. panta 1.–3. un 5.–8. punkts, Vispārējās tiesas un Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) judikatūra, kā arī taisnīgas salīdzināšanas princips.

44      Prasītāja uzskata, ka Komisija ir balstījusies uz UAN cenu, par kādu attiecīgi HAG, HEF un HIB šo izstrādājumu pārdeva neatkarīgajiem pircējiem Savienībā, pēc tam atskaitījusi HAG, HEF un HIB PVA izmaksas, kā arī peļņas maržu 4 % apmērā, kas iegūta no neatkarīgiem importētājiem, kuri sadarbojās. Tā apgalvo, ka Komisija pēc tam pieskaitījusi 1 EUR par tonnu, lai atspoguļotu sedzamās izmaksas, kuras radušās pēc importēšanas. Būtībā – kā norādīts apstrīdētās īstenošanas regulas 128. apsvērumā –, lai aprēķinātu piedāvāto cenu un mērķa cenu samazinājuma starpību, Komisija pēc analoģijas esot piemērojusi pamatregulas 2. panta 9. punktu, kas attiecas uz eksporta cenas noteikšanu, lai aprēķinātu dempinga starpību.

45      Iesākumā ir jākonstatē, pirmkārt, ka prasītājas formāli izvirzītais vienīgais pamats būtībā ietver trīs daļas. Pirmajā daļā tiek apgalvots, ka Komisijas piemērotā metode piedāvāto cenu un mērķa cenu samazinājuma starpības aprēķināšanai ir pretrunā pamatregulas 3. panta 1. punktam, otrajā daļā tiek apgalvots, ka šī pati metode ir pretrunā minētās regulas 3. panta 2., 3. un 5.–8. punktam, jo Komisija nav ņēmusi vērā cenas, par kurām tika panākta vienošanās ar neatkarīgiem pircējiem, un nav salīdzinājusi cenas vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī, savukārt trešajā daļā tiek apgalvots, ka antidempinga maksājums pārsniedz līmeni, kas ir atbilstošs, lai novērstu Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, tādējādi pārkāpjot šīs regulas 9. panta 4. punktu.

46      Otrkārt, ir jāatgādina, ka par dempingu uzskatāmo importa ietekmi uz cenām Savienībā var izvērtēt no dažādiem aspektiem. Proti, pamatregulas 3. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Komisija pārbauda trīs aspektus – zemākas cenas piedāvāšanu, cenu pazemināšanos un cenu pieauguma aizkavēšanu.

47      Šajā lietā Komisija ir pamatojusies uz vienu to pašu noteikto eksporta cenu, lai aprēķinātu piedāvāto cenu samazinājumu (salīdzinājumā ar Savienības ražotāju pārdošanas cenu) un mērķa cenu samazinājumu (salīdzinājumā ar mērķa cenu).

48      Būtībā, runājot par piedāvāto cenu samazinājumu, Komisija atlasīja Savienības ražošanas nozari, izvēloties ražotājus, kas pārstāv 50 % no Savienības kopējā ražošanas apjoma un tās pārdošanas apjoma. Tā aprēķināja arī prasītājas eksporta cenas, pamatojoties uz cenām, kuras ar to saistītie importētāji izrakstīja rēķinos neatkarīgiem pircējiem, atskaitot PVA izmaksas, kā arī peļņas maržu 4 % apmērā (un pieskaitot 1 EUR par tonnu, lai segtu pēc importa radušās izmaksas). Pēc tam tā salīdzināja šīs noteiktās eksporta cenas ar Savienības ražošanas nozares EXW cenām (attiecībā uz 60 % no pārdošanas apjoma) un CIF cenām Ruānas un Gentes ostās (attiecībā uz 40 % no pārdošanas apjoma). Šā salīdzinājuma rezultātā tika konstatēts piedāvāto cenu samazinājums. Visbeidzot, apstrīdētajā īstenošanas regulā, ņemot vērā 2019. gada 10. aprīļa spriedumu Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija (T‑301/16, EU:T:2019:234), Komisija šo aprēķinu pagaidu īstenošanas regulas stadijā papildināja ar pirmo papildu aprēķinu, kas ietverts minētās īstenošanas regulas 114. apsvērumā, un otro papildu aprēķinu, kas ietverts šīs īstenošanas regulas 115. apsvērumā, un tie abi apstiprināja piedāvāto cenu samazinājuma esamību.

 Par pirmo daļu – to, ka ar Komisijas izmantoto metodi piedāvāto cenu un mērķa cenu samazinājuma starpības aprēķināšanai esot pārkāpts pamatregulas 3. panta 1. punkts

49      Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka pamatregulas 2. panta 9. punkta piemērošana pēc analoģijas, uz ko Komisija ir norādījusi apstrīdētās īstenošanas regulas 128. apsvērumā, pārkāpj minētās regulas 3. panta 1. punktu.

50      Pirmām kārtām, prasītāja atsaucas uz pamatregulas 3. panta 1. punkta formulējumu, no kura izriet, ka “termin[u] “kaitējums” [..] interpretē saskaņā ar šā panta noteikumiem”. Tādējādi minētajā tiesību normā neesot nekādas atsauces uz minētās regulas 2. panta 9. punktu. Otrām kārtām, šī pēdējā minētā tiesību norma attiecoties uz eksporta cenas noteikšanu, lai aprēķinātu dempinga starpību, nevis uz piedāvāto cenu samazinājuma starpību un mērķa cenu samazinājuma starpību. Treškārt, nevienā šīs regulas normā neesot paredzēts, ka šīs pašas regulas 2. panta 9. punkts varētu “pēc analoģijas” tikt piemērots kaitējuma starpības aprēķināšanai.

51      Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka loģika, kura ir pamatā eksporta cenas noteikšanai atbilstoši pamatregulas 2. panta 9. punktam attiecībā uz pārdošanu, kas Savienībā veikta ar saistītu sabiedrību starpniecību, ir balstīta uz to, ka šī cena, ņemot vērā attiecības starp pusēm, neesot ticama. Tā uzskata, ka šī loģika nav piemērojama, aprēķinot tās cenu, kas izmantojama piedāvāto cenu samazinājuma starpības un mērķa cenu samazinājuma starpības noteikšanai, jo faktiskā cena, kuru HAG, HEF un HIB izrakstīja rēķinos saviem neatkarīgajiem pircējiem Savienībā, pēc definīcijas ir ticama, tāpēc ka par to tiek izrakstīts rēķins attiecībās starp pusēm, kuras sava starpā nekādi nav saistītas. Prasītāja precizē, ka Komisijas izmantotajā metodē konstatētās kļūdas ietekmē arī Krievijas ražotāju eksportētāju cenu samazinājuma starpību aprēķina pareizību, jo tie savus izstrādājumus pārdod arī ar saistītu tirgotāju starpniecību.

52      Komisija, kuru atbalsta personas, kas iestājušas lietā, nepiekrīt prasītājas argumentiem.

53      Iesākumā jāatgādina, ka Apstrīdētās īstenošanas regulas 128. apsvērumā ir noteikts:

“[K]ad runa ir par elementiem, kas ņemti vērā cenu samazinājuma (jo īpaši eksporta cenas) aprēķināšanai, Komisijai jānosaka pirmais punkts, kurā notiek (vai var notikt) konkurence ar Savienības ražotājiem Savienības tirgū. Šis punkts faktiski ir pirmā nesaistītā importētāja pirkuma cena, jo šim uzņēmumam principā ir izvēle pirkt vai nu no Savienības ražošanas nozares, vai arī no ārējiem piegādātājiem. Šāda novērtējuma pamatā jābūt eksporta cenai pie Savienības robežas, ko uzskata par cenu, kura ir salīdzināma ar Savienības ražošanas nozares EXW cenu. Ja eksporta pārdošana notiek ar saistītu importētāju starpniecību, salīdzinājuma punktam vajadzētu būt brīdim tūlīt pēc tam, kad izstrādājums šķērso Savienības robežu, bet ne vēlākā izplatīšanas ķēdes posmā, piemēram, kad notiek izstrādājuma pārdošana galalietotājam. Tādējādi pēc analoģijas ar pieeju, kas izmantota dempinga starpības aprēķiniem, eksporta cena ir aprēķināta, pamatojoties uz tālākpārdošanas cenu pirmajam neatkarīgajam klientam, kas pienācīgi koriģēta saskaņā ar pamatregulas 2. panta 9. punktu. Tā kā minētais pants ir vienīgais pamatregulas noteikums, kurā ir sniegtas norādes par eksporta cenas aprēķināšanu, tā piemērošana pēc analoģijas ir pamatota. Attiecībā uz mērķa cenas samazinājuma aprēķiniem Komisija atzīmēja, ka pamatregulas 2. panta 9. punkta izmantošanas dēļ salīdzinājums nav asimetrisks (atšķirībā no Jindal lietas), jo mērķa cenas samazinājuma salīdzinājumam Savienības ražošanas nozares mērķa cena tika aprēķināta, ieskaitot tikai ražotājvienības ražošanas izmaksas, PVA izdevumus un peļņu, tāpēc tā ir salīdzināma ar aprēķināto eksporta cenu. Citiem vārdiem sakot, Savienības ražošanas nozares mērķa cenu salīdzinot ar aprēķināto eksporta cenu, Savienības ražotāju saistīto pārdošanas vienību izmaksas netika ņemtas vērā.”

54      Saskaņā ar pamatregulas 3. panta 1. punktu termins “kaitējums”, “ja nav norādīts citādi, [..] nozīmē būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei vai šādas ražošanas nozares veidošanās būtisku aizkavēšanu, un to interpretē saskaņā ar šā panta noteikumiem”.

55      Atbilstoši pamatregulas 3. panta 2. punktam kaitējuma esamības noteikšana pamatojas uz tiešiem pierādījumiem un ietver objektīvu pārbaudi, pirmkārt, par to, kāds ir importa par dempinga cenām apjoms un kāda ir tā ietekme uz līdzīgu preču cenām Savienības tirgū, kā arī, otrkārt, par šāda importa turpmāko ietekmi uz Savienības ražošanas nozari.

56      Konkrētāk, attiecībā uz dempinga apstākļos veiktā importa iespaidu uz cenām, pamatregulas 3. panta 3. punktā ir paredzēts pienākums citastarp izvērtēt, vai imports par dempinga cenām ir piedāvājis ievērojami zemāku cenu salīdzinājumā ar līdzīga izstrādājuma cenu Savienības ražošanā vai arī šāda importa rezultātā notiek ievērojama cenu pazemināšanās, vai arī tiek ievērojami aizkavēta cenu celšanās, kas pretējā gadījumā būtu notikusi.

57      Tādējādi no šā sprieduma 54.–56. punktā atgādinātajām pamatregulas tiesību normām izriet, ka tajās nav paredzēta viena konkrēta metode, kā noteikt importa par dempinga cenām ietekmi uz Savienības ražošanas nozares līdzīgu izstrādājumu cenām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑301/16, EU:T:2019:234, 175. punkts).

58      Tādējādi ir jānoraida prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru, lai noteiktu kaitējuma esamību Savienības ražošanas nozarei, pamatregulas 3. panta 1. punktā ir izslēgta tādas eksporta cenas izmantošana, kura aprēķināta atbilstoši minētās regulas 2. panta 9. punktam.

59      Ciktāl – kā tika atgādināts šā sprieduma 55. punktā –, lai noteiktu šāda kaitējuma esamību, jebkurā gadījumā ir objektīvi un taisnīgi jāpārbauda, kādas sekas rada imports par dempinga cenām (skat. spriedumu, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑301/16, EU:T:2019:234, 176. punkts un tajā minētā judikatūra); šāda pārbaude ir jāveic vienīgā pamata otrās daļas ietvaros kopā ar prasītājas apgalvojumu, ka ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips.

60      Turklāt – ciktāl prasītāja būtībā apgalvo, ka cena, ko tās importētāji izrakstījuši rēķinos neatkarīgajiem pircējiem Savienībā, ir ticama un ka eksporta cenas noteikšana nav nepieciešama, – ir jānorāda, ka pamatregulas 2. panta 8. punktā ir noteikts, ka principā “eksporta cena ir tā cena, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par izstrādājumu, kuru eksportētājvalsts eksportē uz Savienību pārdošanai”. Vienīgi “gadījumos, kad eksporta cenas nav vai izrādās, ka tā nav ticama, jo eksportētājs un importētājs vai trešā persona ir savstarpēji saistīti vai ir vienojušies par kompensāciju mehānismu”, minētās regulas 2. panta 9. punkta pirmajā daļā ir ļauts aprēķināt eksporta cenu, pamatojoties uz cenu, par kādu importētie izstrādājumi pirmo reizi tiek pārdoti tālāk neatkarīgam pircējam.

61      Tādējādi no pamatregulas 2. panta 9. punkta izriet, ka iestādes var uzskatīt, ka eksporta cena nav ticama, divos gadījumos, proti, ja eksportētājs un importētājs vai trešā persona ir savstarpēji saistīti vai arī ja tie ir vienojušies par kompensāciju mehānismu. Citos gadījumos – ja eksporta cena pastāv – iestādēm, lai konstatētu dempingu, ir jābalstās uz šo cenu (spriedumi, 2002. gada 21. novembris, Kundan un Tata/Padome, T‑88/98, EU:T:2002:280, 49. punkts, un 2011. gada 25. oktobris, CHEMK un KF/Padome, T‑190/08, EU:T:2011:618, 26. punkts).

62      Netiek apstrīdēts, ka izmeklēšanas periodā prasītāja eksportēja uz Savienību tikai ar sava saistītā importētāja, proti, HAG, kurai arī pieder prasītāja, starpniecību.

63      Līdz ar to prasītāja nevar pārmest Komisijai, ka tā, aprēķinot eksporta cenu, ir ņēmusi vērā šīs attiecības. Kā to pamatoti norādījusi Komisija un ko prasītāja šajā ziņā neapstrīd, tās deklarētā eksporta cena nav uzticama tieši tāpēc, ka pastāv attiecības grupas ietvaros.

64      No tā izriet, ka šī daļa ir jānoraida.

 Par otro daļu – to, ka Komisijas piemērotā metode piedāvāto cenu un mērķa cenu samazinājuma starpības aprēķināšanai ir pretrunā pamatregulas 3. panta 2., 3. un 5.–8. punktam, jo Komisija nav ņēmusi vērā cenas, par kurām bija panākta vienošanās ar neatkarīgiem pircējiem, un nav salīdzinājusi cenas vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī

65      Pirmkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā Vispārējās tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru ražotāju eksportētāju cena, kas tiek izmantota, lai aprēķinātu piedāvāto cenu samazinājuma starpību un mērķa cenu samazinājuma starpību, un līdz ar to arī kaitējuma starpību, esot jānosaka, pamatojoties uz cenām, kuras ražotājs eksportētājs Savienības tirgū faktiski izrakstījis rēķinā un kuras konkurē ar Savienības ražotāju cenām. Šajā ziņā prasītāja atsaucas uz 2011. gada 30. novembra spriedumu Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome un Komisija (T‑107/08, EU:T:2011:704, 62. un 63. punkts) un 2019. gada 10. aprīļa spriedumu Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija (T‑301/16, EU:T:2019:234, 187. punkts). Šajā lietā aprēķinātā eksporta cena veido tikai daļu no cenas, ko HAG, HEF un HIB faktiski izrakstīja rēķinos saviem neatkarīgajiem pircējiem.

66      Prasītāja uzskata – lai nodrošinātu atbilstību Vispārējās tiesas judikatūrai, Komisijai esot bijis jāsalīdzina UAN, ko HAG, HEF un HIB pārdeva saviem neatkarīgajiem pircējiem Savienībā, faktiskās cenas ar pārdošanas cenu un mērķa cenu, ko Savienības ražotāji piemēroja attiecībā uz saviem neatkarīgajiem pircējiem Savienībā. Runa esot par cenām, kuras neatkarīgie pircēji Savienībā ņem vērā, lai izlemtu, vai tie pērk UAN no HAG, HEF un HIB vai no Savienības ražotājiem un to saistītajiem tirgotājiem. Tikai šajā stadijā notiekot konkurence starp prasītājas ražoto UAN un Savienības ražotāju ražoto UAN, jo pirmajam neatkarīgajam pircējam neesot zināms par pārdevēja grupas iekšējo organizatorisko struktūru un tas nevarot aplēst cenu, kas tika prasīta agrākā stadijā. Turklāt prasītāja precizē, ka “konkurences punktam”, kam ir nozīme piedāvāto cenu un mērķa cenu samazinājuma starpību aprēķināšanai, ir jābūt cenai, kas tiek prasīta no neatkarīgajiem klientiem Gentes un Ruānas ostās.

67      Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijas izmantotā metode piedāvāto cenu samazinājuma un mērķa cenu samazinājuma starpības aprēķināšanai ir pretrunā pamatregulas 3. panta 2., 3. un 5.–8. punktam. Prasītāja uzskata, ka, salīdzinot mākslīgi veidotu cenu darījumos starp to un HAG, no vienas puses, un cenas, kuras Savienības ražotāji prasa no pirmajiem neatkarīgajiem pircējiem, no otras puses, Komisija neesot salīdzinājusi cenas vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī. Drīzāk Komisijai esot bijis jāsalīdzina attiecīgā izstrādājuma cenas, kuras HAG, HEF un HIB iekasēja no saviem neatkarīgajiem pircējiem Savienībā, ar attiecīgā izstrādājuma cenām, par kurām rēķinus bija izrakstījuši Savienības ražotāji un to uzņēmumi, kas ir saistīti ar to neatkarīgajiem pircējiem Savienībā.

68      Treškārt, prasītāja apgalvo, ka ar metodi, ko Komisija piemēro, aprēķinot piedāvāto cenu un mērķa cenu samazinājuma starpību, tiek pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, jo tā vienādi attiecas uz situāciju, kurā ražotāji eksportētāji ir izveidojuši saistītus pārdošanas subjektus Savienībā, un situāciju, kurā ražotāji eksportētāji tieši pārdod savus izstrādājumus neatkarīgiem pircējiem Savienībā.

69      Turklāt kļūda, kas pieļauta, aprēķinot ražotāja eksportētāja cenu, kura izmantota, lai noteiktu piedāvāto cenu samazinājuma starpību, noteikti ietverot arī kļūdu, kas pieļauta, nosakot mērķa cenu samazinājuma starpību, jo abos aprēķinos esot tikusi izmantota viena un tā pati ražotāja eksportētāja cena. Tāpat replikas stadijā prasītāja apgalvo, ka kļūda piedāvāto cenu samazinājuma noteikšanā padarītu par kļūdainiem arī Komisijas secinājumus par cenu pazemināšanos un cenu pieauguma aizkavēšanu, jo šīs kļūdas savukārt liekot apšaubīt visus Komisijas secinājumus par kaitējumu un cēloņsakarību.

70      Komisija, kuru atbalsta personas, kas iestājušās lietā, nepiekrīt prasītājas argumentiem.

71      Šajā ziņā, pirmām kārtām, kopā ir jāizvērtē iebildumi par judikatūras, kā arī pamatregulas 3. panta 2., 3. un 5.–8. punkta pārkāpumu un, otrām kārtām, iebildums par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

72      Vispirms jānorāda, ka 2019. gada 10. aprīļa sprieduma Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija (T‑301/16, EU:T:2019:234) 176. punktā Vispārējā tiesa nosprieda:

“Aplūkotais importa cenu samazinājuma aprēķins saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. un 3. punktu tika veikts, lai noteiktu kaitējumu, kas Savienības ražošanas nozarei radies šī importa dēļ, un tas plašāk tiek izmantots, lai novērtētu šo kaitējumu un noteiktu kaitējuma starpību, proti, minētā kaitējuma novēršanas līmeni. Pienākums veikt objektīvu pārbaudi par dempinga apstākļos realizētā importa ietekmi, kas ir noteikts minētajā 3. panta 2. punktā, liek veikt taisnīgu salīdzināšanu starp attiecīgā izstrādājuma cenu un minētās ražošanas nozares līdzīga izstrādājuma cenu gadījumā, ja tirdzniecība tiek veikta Savienības teritorijā. Lai nodrošinātu taisnīgu salīdzinājumu, šīs cenas ir jāsalīdzina tādā pašā tirdzniecības līmenī. Cenu salīdzināšana, kas veikta starp cenām, kas iegūtas dažādos tirdzniecības līmeņos, proti, neiekļaujot visas vērā ņemamās ar tirdzniecības līmeni saistītās izmaksas, noteikti radīs mākslīgus rezultātus, kas neļaus veikt pareizu Savienības ražošanas nozares kaitējuma novērtējumu. Šāds godīgs salīdzinājums ir šai ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma aprēķina tiesiskuma nosacījums.”

73      2019. gada 10. aprīļa sprieduma Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija (T‑301/16, EU:T:2019:234) 188. un 189. punktā Vispārējā tiesa piebilda:

“188.      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, tā kā Komisija, nosakot Savienības ražošanas nozares līdzīga izstrādājuma cenu, ir ņēmusi vērā tirdzniecības cenas, ko piemēroja ar galveno Savienības ražotāju saistītas pārdošanas struktūras, neņemot vērā Jindal Saw pārdošanas struktūru tirdzniecības cenas, nosakot Jindal Saw ražotā attiecīgā izstrādājuma cenu, nevar uzskatīt, ka cenu samazinājuma aprēķins tika veikts, salīdzinot cenas vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī.

189.      Tomēr [..] cenu salīdzinājums tādā pašā tirdzniecības līmenī ir attiecīgā ražojuma cenu samazinājuma aprēķināšanas tiesiskuma nosacījums. Tāpēc cenu samazinājuma aprēķins, ko veica Komisija saistībā ar apstrīdēto regulu, ir jāuzskata par tādu, kas ir pretrunā pamatregulas 3. panta 2. punktam.”

74      Šajā lietā, aplūkojot apstrīdētās īstenošanas regulas 112. un 114. apsvērumu kopsakarā, no tiem izriet, ka, aprēķinot cenu samazinājumu, kas noticis pagaidu posmā un galvenokārt pārņemts galīgā aprēķina mērķiem, Komisija attiecībā uz ražotājiem eksportētājiem no to pārdošanas cenas Savienībā ir atskaitījusi PVA izmaksas un to Savienībā nodibināto saistīto tirdzniecības sabiedrību peļņu, bet nav veikusi nekādu šāda veida atskaitījumu attiecībā uz Savienības ražošanas nozares pārdevumiem, kuri veikti ar saistītu tirdzniecības pārstāvju starpniecību un kuri esot veidojuši 40 % no atlasītajiem Savienības ražošanas nozares pārdevumiem, kas izmantoti salīdzinājumam.

75      Kā izriet no 2019. gada 10. aprīļa sprieduma Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija (T‑301/16, EU:T:2019:234) 176. punkta, attiecīgā izstrādājuma un Savienības ražošanas nozares līdzīga izstrādājuma cenu salīdzinājums vienā un tajā pašā tirdzniecības stadijā ir attiecīgā izstrādājuma cenu samazinājuma aprēķina tiesiskuma nosacījums. Līdz ar to Komisijas veiktais cenu samazinājuma aprēķins ir jāuzskata par nesaderīgu ar pamatregulas 3. panta 2. punktu.

76      No tā izriet, ka cenu samazinājuma aprēķināšanas metode, ko Komisija piemēroja pagaidu stadijā un kas galvenokārt pārņemta galīgā aprēķina nolūkā, ir kļūdaina. Attiecībā uz prasītāju šie aprēķini liecināja par cenu samazinājumu 5 % apmērā.

77      To, šķiet, apstiprina apstrīdētās īstenošanas regulas 113. apsvērums, kas ir formulēts šādi:

“Attiecībā uz [2019. gada 10. aprīļa spriedumu Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija (T‑301/16, EU:T:2019:234)] Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija bija kļūdījusies tādā ziņā, ka tā atskaitīja Jindal [Saw] saistīto importētāju izdevumus, ko radīja pārdošana Savienībā pirmajam nesaistītajam pircējam, turpretī Savienības ražošanas nozares saistīto pārdošanas struktūru pārdošanas izdevumus tā nebija atskaitījusi no Savienības ražošanas nozares pārdošanas cenām pirmajam nesaistītajam klientam. Tāpēc Tiesa uzskatīja, ka abas minētās cenas netika salīdzinātas līdzsvaroti vienādā tirdzniecības līmenī.”

78      Tomēr pēc tam, kad Komisija apstrīdētās īstenošanas regulas 112. un 113. apsvērumā bija norādījusi, ka dažas lietas dalībnieces izmantoto metodi uzskatīja par apšaubāmu no 2019. gada 10. aprīļa sprieduma Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija (T‑301/16, EU:T:2019:234) viedokļa, Komisija šīs regulas 114. apsvērumā piebilda, ka tā plāno ņemt vērā šo spriedumu, papildinot savus aprēķinus par cenu samazinājumu ar diviem aprēķiniem – pirmais no tiem tika iekļauts pēdējā minētā apsvēruma pēdējā teikumā, bet otrais pakārtoti tika iekļauts minētās īstenošanas regulas 115. apsvērumā.

79      No tā izriet, ka ir jāpārbauda, vai metodē, ko Komisija izmantojusi apstrīdētās īstenošanas regulas 112.–115. apsvērumā, lai novērtētu Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, un tās piemērošanā, nav pieļauta nekāda kļūda.

80      Pirmkārt, attiecībā uz pirmo piedāvāto cenu samazinājuma papildu aprēķinu – kā tas izriet no apstrīdētās īstenošanas regulas 114. apsvēruma – Komisija atzina, ka, pirmām kārtām, tā kā Savienības ražošanas nozares pārdevumi ar saistīto pušu starpniecību veidoja mazāko daļu no visiem pārdevumiem, kā arī PVA izmaksu summa un šo saistīto pušu peļņa bija neliela, cenu samazinājums kumulatīvajam importam nebūtu jāapšauba, pat ja aprēķini attiecībā uz šiem elementiem būtu jāpielāgo. Otrām kārtām, tā uzskatīja, ka – pat atskaitot PVA izmaksas un ar Savienības ražotājiem saistīto pārdošanas vienību peļņu – cenu samazinājums būtu saglabājies attiecībā uz visiem ražotājiem eksportētājiem (izņemot vienu izņēmumu) un katrā ziņā attiecībā uz katru attiecīgo valsti.

81      Attiecībā uz prasītāju no galīgajiem secinājumiem, kurus Komisija tai paziņoja administratīvā procesa laikā, izriet, ka pirmais papildu aprēķins atklāja piedāvāto cenu samazinājumu par 2,6 %.

82      No tā izriet, ka ar šo aprēķinu Komisija ir konstatējusi un pamatojusi piedāvāto cenu samazinājuma esamību, kas aprēķināts, ievērojot objektīvas un taisnīgas salīdzināšanas prasību, jo, atskaitot PVA izmaksas un pārdošanas cenu, ko piemēro ar Savienības ražotājiem saistītas vienības, tā samazināja Savienības ražotājiem piemērotās cenas tādā pašā tirdzniecības līmenī kā ražotāju eksportētāju cenas, tādējādi izslēdzot jebkādu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

83      Taču ir jānorāda, ka prasītāja attiecīgo aprēķinu apstrīdēja tikai replikas stadijā. Turklāt tā ir vienīgi norādījusi, ka Savienības ražošanas nozares pārdošanas cena ir tikusi salīdzināta ar teorētisku mākslīgi veidotu cenu starp to un HAG, jo šī pēdējā minētā cena neietverot vienas un tās pašas cenas sastāvdaļas. Šajā ziņā tā norāda, ka “saistībā ar pārdošanu tiem pašiem klientiem, kas ir Savienības ražošanas nozares klienti, HAG, HEF un HIB iegrāmato PVA izmaksas un peļņu” un ka “faktiski šie subjekti, nevis [prasītāja] pārdeva UAN tiem pašiem klientiem, kuri ir Savienības ražošanas nozares klienti”.

84      Šāda kritika – ja tā būtu pieņemama, kaut arī tā nav izklāstīta prasības pieteikumā un nav skaidra – nevar atspēkot konstatējumu, ko Komisija veikusi apstrīdētās īstenošanas regulas 114. apsvērumā.

85      Proti, pieņemot, ka šī kritika ir vērsta uz to, lai apstrīdētu tirdzniecības posmu, kurā Komisija veica Savienības ražošanas nozares un prasītājas piedāvāto cenu samazinājuma salīdzināšanu, lai noteiktu piedāvāto cenu samazinājuma esamību, ir jānorāda, ka objektīva un taisnīga salīdzināšanas prasība iepriekš nenosaka tirdzniecības posmu, kurā Komisijai ir jāveic cenu salīdzināšana, bet vienīgi liek šo salīdzinājumu veikt vienā un tajā pašā tirdzniecības posmā gan attiecībā uz Savienības ražotāju cenām, gan attiecībā uz ražotāju eksportētāju cenām.

86      Turklāt ir jāatgādina, ka – ciktāl runa ir nevis par Komisijas izmantotās metodes objektivitāti un taisnīgumu, bet gan par tās īstenošanu – tā ir saistīta ar sarežģītu ekonomisko situāciju vērtējumu, kas pamato to, ka tiesas kontrole pār šīs iestādes vērtējumu aprobežojas ar pārbaudi par to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā un vai nav notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 7. aprīlis, ArcelorMittal Tubular Products Ostrava u.c./Hubei Xinyegang Steel, C‑186/14 P un C‑193/14 P, EU:C:2016:209, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

87      Turpinājumā – ciktāl prasītāja apgalvo, ka šis aprēķins ir pretrunā 2011. gada 30. novembra sprieduma Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome un Komisija (T‑107/08, EU:T:2011:704) 62. un 63. punktam – ir jākonstatē, ka šā sprieduma 63. punktā Vispārējā tiesa ir precizējusi, ka klienti zināja, kādas ir transporta izmaksas no muitošanas ostas līdz to fabrikām, un tādējādi tie varēja viegli aprēķināt galīgo cenu, pamatojoties uz CIF cenām atmuitošanas ostās. Savukārt šajā lietā prasītāja nav pierādījusi, ka klienti, kas veica iepirkumus no saistītajiem subjektiem, zināja par attiecībām, kas pastāv starp ražotājiem eksportētājiem un ar tiem saistītajiem subjektiem.

88      Turklāt ir jākonstatē, ka 2011. gada 30. novembra spriedums Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome un Komisija (T‑107/08, EU:T:2011:704) neattiecās uz tādu situāciju kā šajā lietā, kurā Komisija ir atskaitījusi PVA izmaksas un peļņu no to ražotāju eksportētāju veikto pārdevumu cenām, kuri tika veikti, kā starpniekus izmantojot ar tiem saistītus subjektus.

89      Visbeidzot, raugoties no tā paša skatupunkta, kas ir izmantots šā sprieduma 85. punktā, no 2011. gada 30. novembra sprieduma Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome un Komisija (T‑107/08, EU:T:2011:704) neizriet, ka Vispārējā tiesa, aprēķinot piedāvāto cenu samazinājumu, būtu vispārīgi izslēgusi iespēju ņemt vērā ražotāju eksportētāju CIF cenas par izkraušanu atmuitošanas ostās.

90      Otrkārt – attiecībā uz otro papildu cenu samazinājuma aprēķinu, ko Komisija pārbaudīja pakārtoti, – no apstrīdētās īstenošanas regulas 115. apsvēruma izriet, ka tā no šā aprēķina ir izslēgusi Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjomu, kas veikts ar saistītu subjektu starpniecību. Līdz ar to šis aprēķins attiecas uz aptuveni 60 % no Savienības atlasē iekļauto subjektu pārdošanas apjoma. Attiecībā uz prasītāju šis aprēķins atklāja cenu samazinājumu 6,3 % apmērā.

91      Tā kā Komisija saistībā ar pirmo papildu cenu samazinājuma aprēķinu ir juridiski pietiekami pierādījusi cenu samazinājuma esamību un tā kā otrais papildu cenu samazinājuma aprēķins, kas veikts pakārtoti, nevar likt apšaubīt cenu samazinājuma esamību, ko Komisija ir izmantojusi pirmajā papildu cenu samazinājuma aprēķinā, arī uz otro papildu cenu samazinājuma aprēķinu nevar pamatoti atsaukties, lai apšaubītu apstrīdētās regulas tiesiskumu.

92      Katrā ziņā prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka Savienības ražotāju un ražotāju eksportētāju cenu salīdzinājums netika veikts vienā un tajā pašā tirdzniecības stadijā. Proti, kā izriet no apstrīdētās īstenošanas regulas 115. apsvēruma, Komisija nekādi nav salīdzinājusi, pirmkārt, Savienības ražošanas nozares pārdevumus neatkarīgiem klientiem, no vienas puses, ar prasītājas veiktajiem pārdevumiem saistītajām pusēm, no otras puses, jo Komisija ir ņēmusi vērā ar ražotāju eksportētāju nesaistītiem klientiem veiktos pārdevumu apjomus, kuri ir pienācīgi pielāgoti CIF līmenī, turklāt prasītāja to neapstrīd.

93      Visbeidzot, prasītāja nav pierādījusi, ka ražotāju eksportētāju koriģētā cena neietver tās pašas cenu sastāvdaļas kā Savienības ražotāju cenas. Proti, kā atgādināja Komisija, PVA izmaksas un saistīto pārdošanas vienību peļņa netika ņemta vērā nevienā salīdzinājumā.

94      No tā izriet, ka Komisijas konstatējumos par piedāvāto cenu samazinājuma esamību, kas ir balstīti uz diviem piedāvāto cenu samazinājuma papildu aprēķiniem, nav pieļauta nedz tiesību kļūda, nedz arī acīmredzama kļūda vērtējumā.

95      Turklāt ir jākonstatē, ka – papildus cenu samazinājuma konstatēšanai – Komisijas izmeklēšanā arī tika atklāts, ka importa par dempinga cenām sekas katrā ziņā bija arī tādas, ka izmeklēšanas periodā Savienības tirgū notika cenu pieauguma aizkavēšana (apstrīdētās īstenošanas regulas 117., 125. un 131. apsvērums) un cenu pazemināšanās (minētās regulas 136., 161. un 181. apsvērums). Šie rādītāji, lai gan Komisijas analīzē par kaitējumu un tātad arī cēloņsakarību tie ir pakārtoti, papildina tās pārbaudi par ietekmi uz cenām un apstiprina tās secinājumu, ka Savienības ražošanas nozarei ir nodarīts būtisks kaitējums pamatregulas 3. panta 5. punkta izpratnē.

96      Taču šajā lietā prasītāja prasības pieteikumā nav norādījusi iemeslus, kuru dēļ konstatējums, kas saistīts ar cenu pazemināšanos vai to pieauguma aizkavēšanu, ietver acīmredzamu kļūdu vērtējumā, vai to, ka apgalvotā kļūda attiecībā uz cenu samazinājuma starpību būtu ietekmējusi šos divus aspektus. Turklāt prasības pieteikumā nekādi nav minēti jēdzieni “pazemināšanās” vai “pieauguma aizkavēšana”. Iebildumu par Komisijas secinājumiem attiecībā uz cenu pazemināšanos un cenu pieauguma aizkavēšanu prasītāja izteica tikai replikas stadijā (skat. šā sprieduma 69. punktu).

97      Tomēr jākonstatē, ka šis jaunais iebildums nav balstīts ne uz kādu faktisku vai tiesisku apstākli, kas būtu kļuvis zināms tiesvedības laikā Vispārējā tiesā, jo šie apstākļi skaidri izriet no apstrīdētās īstenošanas regulas, līdz ar to šis iebildums varēja tikt izvirzīts un tas būtu bijis jāizvirza prasības pieteikuma stadijā.

98      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 84. panta 1. punktam tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem un faktiskiem apstākļiem, kas kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr pamats, ar kuru tiek izvērsts kāds sākotnēji pieteikumā par lietas ierosināšanu tieši vai netieši norādīts pamats un kas ir cieši saistīts ar to, ir jāatzīst par pieņemamu. Jauns arguments var tikt atzīts par iepriekš izvirzīta pamata vai iebilduma izvēršanu, ja tam ir pietiekami cieša saikne ar prasības pieteikumā sākotnēji izvirzītajiem pamatiem vai iebildumiem tā, lai varētu uzskatīt, ka tas izriet no tiesvedībā notiekošas diskusijas dabiskas attīstības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 16. novembris, Groupe Gascogne/Komisija, T‑72/06, nav publicēts, EU:T:2011:671, 23. un 27. punkts; 2016. gada 22. aprīlis, Itālija un Eurallumina/Komisija, T‑60/06 RENV II un T‑62/06 RENV II, EU:T:2016:233, 45. un 46. punkts, un 2017. gada 20. novembris, Petrov u.c./Parlaments, T‑452/15, EU:T:2017:822, 46. punkts).

99      No tā izriet, ka šis jaunais iebildums ir jāatzīst par nepieņemamu.

100    Katrā ziņā – pat pieņemot, ka prasītājas argumentu mērķis ir apstrīdēt Komisijas pārbaudi par cenu pazemināšanos un pieauguma aizkavēšanu, – šie argumenti ir jānoraida kā nepamatoti, jo tie ir cieši saistīti ar kļūdu cenu samazinājuma noteikšanā.

101    Tā kā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka cenu samazinājuma noteikšana nebija kļūdaina, apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti šajā jautājumā ir jānoraida.

102    Līdz ar to, pat pieņemot, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu piedāvāto cenu samazinājuma starpības pagaidu aprēķinā, ir jākonstatē, ka ar papildu elementiem, kurus Komisija ņēma vērā ietekmes uz cenām pārbaudē, minētā kļūda tika neitralizēta.

103    Attiecībā uz mērķa cenu samazinājuma starpības aprēķinu no apstrīdētās īstenošanas regulas 189. apsvēruma izriet, ka šī starpība tika noteikta, izmantojot Savienības ražotāju ražošanas izmaksas. Ražošanas izmaksās netika iekļautas nekādas citas izmaksas, lai segtu – attiecīgā gadījumā Savienības ražošanas nozares – saistīto pārdošanas sabiedrību izmaksas. Tātad iepriekš 74.–76. punktā konstatētā kļūda šajā gadījumā nepastāv un ir jānoraida prasītājas apgalvojums, ar kuru šis aprēķins tiek apstrīdēts.

104    Visbeidzot – attiecībā uz prasītājas minēto vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu – ir jāatgādina, ka šajā lietā, lai piedāvāto cenu samazinājuma aprēķina ietvaros aprēķinātu ražotāju eksportētāju eksporta cenu samazinājumu, Komisija ir atskaitījusi PVA izmaksas un peļņu no pārdošanas cenām, ko izmantoja saistītie subjekti, lai nodrošinātu objektīvu un taisnīgu Savienības ražotāju cenu salīdzināšanu ar ražotāju eksportētāju cenām, pirmajā papildu aprēķinā par piedāvāto cenu samazinājumu tās aplūkojot tajā pašā tirdzniecības posmā – kā tai arī bija jādara (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑301/16, EU:T:2019:234, 176. punkts).

105    Līdz ar to, ņemot vērā, ka Komisija ir ievērojusi prasību par objektīvu un taisnīgu salīdzināšanu vienā un tajā pašā tirdzniecības posmā, nav konstatējams nekāds vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

106    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šī daļa ir jānoraida.

 Par trešo daļu – faktu, ka antidempinga maksājums pārsniedz līmeni, kas ir pietiekams, lai novērstu Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, un tādējādi pārkāpj pamatregulas 9. panta 4. punktu

107    Prasītāja apgalvo, ka, ņemot vērā mērķa cenu samazinājuma starpības aprēķina prettiesiskumu, antidempinga maksājuma apmērs, kas ir balstīts uz starpību, kura ir pienācīga, lai novērstu Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, tika noteikts augstāks par līmeni, kāds nepieciešams, lai novērstu minēto kaitējumu, tādējādi pārkāpjot pamatregulas 9. panta 4. punktu.

108    Komisija, kuru atbalsta personas, kas iestājušās lietā, nepiekrīt prasītājas argumentiem.

109    Šajā ziņā pietiek vien norādīt, ka, tā kā vienīgā pamata pirmās divas daļas ir noraidītas kā nepamatotas, līdz ar to ir jānoraida arī minētā pamata trešā daļa, jo tā ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu.

110    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, vienīgais pamats, kā arī prasība kopumā ir jānoraida un nav nepieciešams lemt par papildu raksta pieņemamību, jo tas ir pienācīgi ņemts vērā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

111    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Methanol Holdings (Trinidad) Ltd sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas, Achema AB, Grupa Azoty S.A. un Grupa Azoty Zakłady Azotowe Puławy S.A. tiesāšanās izdevumus.

Van der Woude

Svenningsen

Barents

Pynnä

 

      Laitenberger

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 14. septembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.