VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)
2024. gada 24. janvārī (*)
Valsts atbalsts – Atbalsts, kas piešķirts ar noteiktām grozītā Vācijas likuma par siltuma un elektroenerģijas koģenerāciju normām – Koģenerācijas atbalsta sistēmas reforma – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu – Jēdziens “valsts atbalsts” – Valsts līdzekļi
Lietā T‑409/21
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Bouchagiar, C. Kovács un C.‑M. Carrega, pārstāvji,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā),
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Kornezovs [A. Kornezov], tiesneši G. De Bāre [G. De Baere] (referents), D. Petrlīks [D. Petrlík], K. Kečmārs [K. Kecsmár] un S. Kingstone [S. Kingston]
sekretāre: S. Junda [S. Jund], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
pēc 2023. gada 4. maija tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas celta, pamatojoties uz LESD 263. pantu, Vācijas Federatīvā Republika lūdz atcelt Komisijas 2021. gada 3. jūnija Lēmumu C(2021) 3918 final par valsts atbalstu SA.56826 (2020/N) – Vācija – 2020. gada reforma attiecībā uz koģenerācijas atbalstu un valsts atbalstu SA.53308 (2019/N) – Vācija – Grozījumi esošo elektroenerģijas un siltuma koģenerācijas staciju atbalsta regulējumā (2015. gada 21. decembra Gesetz zur Neuregelung des Kraft‑Wärme‑Kopplungsgesetzes (Likuma par siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas likuma pārstrādi (BGBl. 2015 I, 2498. lpp., turpmāk tekstā – “2016. gada KWKG”) 13. pants) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar kuru tā konstatēja, ka dažādie pasākumi (turpmāk tekstā – “aplūkotie pasākumi”) ar mērķi atbalstīt elektroenerģijas ražošanu siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas stacijās (combined heat and power, turpmāk tekstā – “CHP”) ir uzskatāmi par valsts atbalstu.
Tiesvedības priekšvēsture
Administratīvais process
2 2019. gada 28. janvārī Vācijas iestādes paziņoja Eiropas Komisijai par grozījumiem, kas 2016. gada KWKG 13. pantā izdarīti ar 2018. gada 17. decembra Gesetz zur Änderung des Erneuerbare‑Energien‑Gesetzes, des Kraft‑Wärme‑Kopplungsgesetzes, des Energiewirtschaftgesetzes und weiterer energierechtlicher Vorschriften (Likums, ar ko groza Atjaunojamo energoresursu likumu, Likumu par siltumenerģijas un elektroenerģijas koģenerāciju, Enerģētikas nozares likumu un citas tiesību normas enerģētikas jomā; BGBl. 2018 I, 2549. lpp.).
3 Vācijas iestādes 2020. gada 23. septembrī paziņoja Komisijai par citiem 2016. gada KWKG grozījumiem. Šie grozījumi bija paredzēti 2020. gada 8. augusta Gesetz zur Reduzierung und zur Beendigung der Kohlerverstromung und zur Änderung weiterer Gesetze (Kohleausstiegsgesetz) (Likums par ogļu elektroenerģijas ražošanas samazināšanu un izbeigšanu un citu likumu grozījumiem (Likums par atteikšanos no oglēm); BGBl. 2020 I, 1818. lpp.) 7. un 8. pantā un 2020. gada 21. decembra Gesetz zur Änderung des Erneuerbare‑Energien‑Gesetzes und weiterer energierechtlicher Vorschriften (Likums, ar ko groza Atjaunojamo energoresursu likumu un citus noteikumus enerģētikas jomā; BGBl. 2020 I, 3138. lpp.) 17. un 18. pantā.
4 Šie 2016. gada KWKG grozījumi atbilst normatīvajiem aktiem par CHP atbalstu, kas ir spēkā kopš 2021. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “2020. gada KWKG”).
5 Vācijas Federatīvā Republika 2021. gada 8. aprīlī paziņoja Komisijai arī par 2020. gada KWKG 27. pantā paredzēto grozījumu attiecībā uz iemaksas apmēra ierobežojumu ūdeņraža ražotājiem.
Aplūkotie pasākumi
Aplūkoto pasākumu mērķis un apraksts
6 2020. gada KWKG mērķis ir uzlabot energoefektivitāti un klimata un vides aizsardzību, līdz 2025. gadam palielinot saražotās CHP elektroenerģijas neto apjomu. Tā mērķis tostarp ir veicināt pāreju uz jaunām koģenerācijas stacijām vai modernizētām ar gāzi darbināmām elektrostacijām, kā arī stimulēt elektroenerģijas ražošanu šādās augstas efektivitātes koģenerācijas stacijās. Tā mērķis ir arī nodrošināt saskaņotību starp CHP atbalstu un enerģētikas pārkārtošanas mērķiem. Šajā nolūkā 2020. gada KWKG paredz vairākus pasākumus.
– Vispārēja atbalsta pasākums elektroenerģijas ražošanai no jaunās, modernizētās un pilnveidotās augstas efektivitātes CHP elektrostacijās
7 2020. gada KWKG ir paredzēts vispārējs atbalsta pasākums elektroenerģijas ražošanai jaunās, modernizētās un pilnveidotās augstas efektivitātes CHP elektrostacijās, kuras var izmantot dažādas koģenerācijas tehnoloģijas un kuras var apgādāt ar dažādu veidu degvielām.
8 Vispārējais atbalsts izpaužas kā piemaksa, kas papildina ieņēmumus no saražotās elektroenerģijas pārdošanas par tirgus cenu (2020. gada KWKG 5. un nākamie panti).
9 Tādu CHP elektrostaciju operatoriem, kuru jauda ir lielāka par 100 kilovatiem (kW), elektroenerģija tirgū ir jāpārdod trešajām personām vai jāpatērē pašiem. Tādu CHP elektrostaciju operatoriem, kuru jauda ir mazāka, ir izvēle pārdot elektroenerģiju tirgū, patērēt to pašiem vai pieprasīt sistēmas operatoram to pirkt par nolīgtu cenu (2020. gada KWKG 4. pants).
10 Atbalstu piešķir, vai nu rīkojot konkursus, ko organizē valsts regulators, proti, Bundesnetzagentur (Federālā tīklu aģentūra, Vācija) (2020. gada KWKG 8.a pants), vai tieši uz 2020. gada KWKG pamata. Pēdējā minētajā gadījumā saņēmējiem ir automātiskas tiesības iegūt minēto atbalstu, ja tie izpilda atbilstības kritērijus. Atbalsta saņēmēju atbilstību pēc to pieprasījuma pārbauda Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Federālais ekonomikas un eksporta kontroles birojs, Vācija, turpmāk tekstā – “BAFA”). Ja tie atbilst visiem kritērijiem, BAFA izsniedz apstiprinājumu par atbilstību (2020. gada KWKG 10. pants).
11 2020. gada KWKG arī paredz atbalstu elektroenerģijas ražošanai ar inovatīvām CHP sistēmām; šādas sistēmas tiek atbalstītas, vai nu izmantojot Federālās tīklu aģentūras rīkotos konkursus, vai arī piešķirot bonusu – šajā ziņā ar to tiek grozīts bonusu režīms, kas saistīts ar atteikšanos no oglēm un kas tika ieviests ar 2016. gada KWKG. Šos bonusus piešķir tikai tad, ja CHP elektrostaciju operatori saņem atbalstu no vispārējā atbalsta pasākuma.
– Atbalsta pasākums elektroenerģijas ražošanai jau esošās augstas efektivitātes ar gāzi darbināmās CHP elektrostacijās centralizētās siltumapgādes nozarē
12 2016. gada KWKG bija paredzēts līdz 2019. gada 31. decembrim piemērojams atbalsta pasākums elektroenerģijas ražošanai jau esošās augstas efektivitātes ar gāzi darbināmās CHP elektrostacijās centralizētās siltumapgādes nozarē. Tā kā šis atbalsts varēja izraisīt pārmērīgu kompensāciju par 2018. un 2019. gadu, 2016. gada KWKG 13. pants tika grozīts, lai pielāgotu šīm elektrostacijām par 2019. gadu piešķirtās piemaksas un tādējādi novērstu šo pārmērīgo kompensāciju. No 2020. gada KWKG izrietošo piemaksu piešķiršanas noteikumi, kas aprakstīti šā sprieduma 8. un 9. punktā, ir piemērojami mutatis mutandis.
– Atbalsta pasākums siltuma un aukstuma uzglabāšanas iekārtām
13 2020. gada KWKG ir paredzēts, ka finansiālu atbalstu uzglabāšanas iekārtām piešķir ar nosacījumu, ka tās galvenokārt izmanto siltumu, ko saražojusi CHP elektrostacija, kura pieslēgta publiskajam elektroenerģijas tīklam. Saņēmējiem ir automātiskas tiesības saņemt minēto atbalstu, ja tie izpilda atbilstības kritērijus. Saņēmēju atbilstību pēc to pieprasījuma pārbauda BAFA. Ja tie atbilst visiem kritērijiem, BAFA izsniedz apstiprinājumu par atbilstību (2020. gada KWKG 22.–25. pants).
– Atbalsta pasākums energoefektīviem centralizētiem siltumapgādes un dzesēšanas tīkliem
14 2020. gada KWKG maina apkures centralizētu siltumapgādes tīklu veicināšanas nosacījumus, sniedzot finansiālu atbalstu tiem tīkliem, kuru sastāvā ir vismaz 75 % CHP vai vismaz 75 % kombinētu siltumenerģijas avotu. Saņēmējiem ir automātiskas tiesības saņemt minēto atbalstu, ja tie izpilda atbilstības kritērijus. Saņēmēju atbilstību pēc to pieprasījuma pārbauda BAFA. Ja tie atbilst visiem kritērijiem, BAFA izsniedz apstiprinājumu par atbilstību (2020. gada KWKG 18.–21. pants).
– Pasākums, ar kuru attiecībā uz ūdeņraža ražotājiem ierobežots iemaksas maksimālais apjoms
15 2020. gada KWKG paredz īpašus noteikumus uzņēmumiem, kas darbojas rūpniecisko gāzu ražošanas nozarē, kurā ūdeņraža ražošana veido lielāko daļu no kopējās pievienotās vērtības. Tas ierobežo iemaksas summu, ko sistēmas operatori var iekasēt no ūdeņraža ražotājiem (skat. šā sprieduma 18. punktu), ja minētajiem ražotājiem tiek piemērotas saskaņā ar 2020. gada 21. decembra Likumu, ar ko groza Atjaunojamo energoresursu likumu un citus noteikumus enerģētikas jomā, samazinātās iemaksas (2020. gada KWKG 27. pants).
Aplūkoto pasākumu finansēšanas mehānisms
16 Attiecīgajam sistēmas operatoram ir juridisks pienākums pārskaitīt saņēmējiem 2020. gada KWKG paredzētās summas. CHP elektrostacijas operatoram ir tiesības saņemt šā sprieduma 8. punktā minēto piemaksu un šā sprieduma 11. punktā minētos bonusus no tās sistēmas operatora, kurai šī elektrostacija ir tieši vai netieši pieslēgta (2020. gada KWKG 6. panta 1. punkts, 7.a panta 1. un 3. punkts un 7.c panta 1. punkts).
17 Siltumapgādes un dzesēšanas sistēmas operatoram ir tiesības saņemt šā sprieduma 14. punktā minēto finansiālo atbalstu no pārvades sistēmas operatora, kura kontroles zonā ietilpst sistēma, kam ir tieši vai netieši pieslēgta galvenā CHP elektrostacija, kura apgādā siltumapgādes un dzesēšanas sistēmu (2020. gada KWKG 18. panta 1. un 3. punkts un 21. pants). Tāpat siltumapgādes un aukstuma uzglabāšanas iekārtas operatoram ir tiesības saņemt šā sprieduma 13. punktā minēto finansiālo atbalstu no pārvades sistēmas operatora, kura kontroles zonā ietilpst sistēma, kam ir tieši vai netieši pieslēgta CHP elektrostacija, kura apgādā jauno siltuma un aukstuma uzglabāšanas iekārtu (2020. gada KWKG 22. panta 1. un 3. punkts un 25. pants).
18 Sistēmas operatoriem ir tiesības, bet nav pienākuma ar attiecīgajiem pasākumiem saistītās izmaksas kā papildmaksu (turpmāk tekstā – “KWKG iemaksa”) iekļaut sistēmas tarifos, kurus tie pieprasa no saviem klientiem par katru elektroenerģijas sistēmas Vācijā piegādāto kilovatstundu (KWh) (2020. gada KWKG 26. panta 1. punkts). Izņēmuma kārtā pārvades sistēmu operatoriem ir tiesības pieprasīt samazinātu KWKG iemaksu no tādiem energoietilpīgiem lietotājiem kā ūdeņraža ražotāji (2020. gada KWKG 27. pants).
19 KWKG iemaksas summu pārvades sistēmu operatori katru gadu aprēķina saskaņā ar 2020. gada KWKG paredzēto metodiku. Tā ir izteikta vienotā cenā par patērētās elektroenerģijas KWh, ņemot vērā samazināto likmi, kas piemērojama konkrētām lietotāju kategorijām.
20 Lai nodrošinātu, ka katram sistēmas operatoram var tikt kompensēts papildu finansiālais slogs, kas izriet no 2020. gada KWKG tam noteiktajiem pienākumiem, ar šo likumu ir ieviests mehānisms, ar kuru šis slogs tiek taisnīgi sadalīts starp (sadales vai pārvades) sistēmas operatoriem proporcionāli to sistēmai pieslēgto lietotāju patēriņa apjomam, un pēc tam kompensēts, izmantojot KWKG iemaksu (2020. gada KWKG 28. pants).
21 2020. gada KWKG ir paredzēts, ka aplūkoto pasākumu – un tādējādi kopējās KWKG iemaksas – gada budžets tiek noteikts 1,8 miljardu EUR apmērā (2020. gada KWKG 29. pants).
Apstrīdētais lēmums
22 2021. gada 3. jūnijā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.
23 Komisija attiecīgos pasākumus kvalificēja par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, konstatējot, ka tie tika finansēti no valsts līdzekļiem.
24 Konkrēti, apstrīdētā lēmuma 220. un 221. punktā Komisija secināja, pirmām kārtām, ka atbalsta pasākumi, pirmkārt, elektroenerģijas ražošanai no jaunām, modernizētām un atjaunotām augstas efektivitātes CHP elektrostacijām, otrkārt, centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas sistēmām, treškārt, siltuma un aukstuma uzglabāšanas iekārtām un, ceturtkārt, elektroenerģijas ražošanai ar koģenerāciju esošajās ar gāzi darbināmās augstas efektivitātes koģenerācijas stacijās centralizētās siltumapgādes nozarē (turpmāk tekstā kopā – “CHP atbalsta pasākumi”) tika finansēti no ieņēmumiem, kuri iegūti no valsts de jure noteiktas obligātās iemaksas un kuri tiek pārvaldīti un sadalīti saskaņā ar likuma normām.
25 Otrām kārtām, Komisija secināja, ka pasākums, kas attiecas uz KWKG iemaksas ierobežošanu ūdeņraža ražotājiem, ir atteikšanās no valsts līdzekļiem.
26 Tomēr Komisija konstatēja, ka attiecīgie pasākumi ir saderīgi ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, tāpēc tā nolēma necelt iebildumus.
Lietas dalībnieku prasījumi
27 Vācijas Federatīvās Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā ir konstatēts, ka attiecīgie pasākumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
28 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
29 Prasības pamatojumam Vācijas Federatīvā Republika izvirza vienu pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu, ciktāl Komisija ir konstatējusi, ka uzņēmumi, uz kuriem attiecas aplūkotie pasākumi, saņem atbalstu, kas piešķirts no valsts līdzekļiem.
30 Iesākumā jāatgādina – lai atbalstu kvalificētu kā “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir jābūt izpildītiem četriem nosacījumiem, proti, pastāv valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošana, šī iejaukšanās var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ar minēto iejaukšanos tiek piešķirta selektīva priekšrocība tās saņēmējam un ar šo iejaukšanos tiek kropļota konkurence vai tiek radīti tās kropļošanas draudi (spriedums, 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 46. punkts, un 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 31. punkts).
31 Saistībā ar valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošanas esamību, t.i., vienīgo nosacījumu, par kuru ir runa šajā lietā, ir jāatgādina, ka, lai priekšrocības varētu tikt kvalificētas par “atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tām, no vienas puses, ir jābūt tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem un, no otras puses, tām jābūt piedēvējamam valstij (spriedumi, 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 47. punkts, un 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 32. punkts).
32 Vācijas Federatīvā Republika neapstrīd, ka attiecīgie pasākumi ir tai piedēvējami. Turklāt jākonstatē, ka šie pasākumi tika ieviesti likumdošanas ceļā un ka tāpēc tie ir piedēvējami attiecīgajai dalībvalstij (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère! u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 17. un 18. punkts, un 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 33. punkts).
33 Savukārt Vācijas Federatīvā Republika apstrīd Komisijas secinājumu, ka aplūkotie pasākumi tika piešķirti no valsts līdzekļiem.
34 Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 107. panta 1. punktā noteiktais aizliegums aptver gan valsts tieši piešķirtu atbalstu vai no valsts līdzekļiem tieši piešķirtu atbalstu, gan atbalstu, ko ir piešķīrušas atbalsta pārvaldībai valsts izveidotas vai valsts noteiktas publisko vai privāto tiesību struktūras (spriedumi, 1977. gada 22. marts, Steinike & Weinlig, 78/76, EU:C:1977:52, 20. punkts, un 2020. gada 21. oktobris, Eco TLC, C‑556/19, EU:C:2020:844, 25. punkts).
35 Proti, Eiropas Savienības tiesībās netiek pieļauts, ka, vienkārši izveidojot autonomas struktūras atbalsta sadalei, ir iespējams apiet valsts atbalstu reglamentējošās tiesību normas (spriedumi, 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 51. punkts, un 2020. gada 21. oktobris, Eco TLC, C‑556/19, EU:C:2020:844, 27. punkts).
36 Tiesa būtībā nesen ir nospriedusi, ka par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē var tikt kvalificēti, pirmkārt, līdzekļi, kas veidojas no nodokļa vai citiem obligātiem maksājumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem un tiek pārvaldīti un sadalīti atbilstoši šiem tiesību aktiem, un, otrkārt, līdzekļi, kurus pastāvīgi kontrolē valsts un tie tādējādi ir kompetento valsts iestāžu rīcībā. Šie abi kritēriji ir alternatīvi kritēriji jēdzienam “valsts līdzekļi” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 38., 39. un 42. punkts).
37 Vācijas Federatīvās Republikas vienīgais pamats ir iedalāms trīs daļās. Ar vienīgā pamata pirmo daļu Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka maksājuma fiskālais raksturs pats par sevi nepadara iekasētos līdzekļus par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo šajā pantā vienmēr tiek pieņemts, ka līdzekļus pastāvīgi kontrolē valsts un tie tādējādi ir kompetento valsts iestāžu rīcībā. Tiesas sēdē Vācijas Federatīvā Republika tomēr paziņoja, ka tā atsakās no šajā daļā izvirzītajiem argumentiem, ņemot vērā 2023. gada 12. janvāra spriedumu DOBELES HES (C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1) un it īpaši secinājumu par abu jēdziena “valsts līdzekļi” kritēriju alternatīvo raksturu (skat. šā sprieduma 36. punktu), par ko tika izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā. No tā izriet, ka par vienīgā pamata pirmo daļu vairs nav jālemj.
38 Ar vienīgā pamata otro daļu Vācijas Federatīvā Republika būtībā apgalvo, ka nedz KWKG iemaksas iekasēšana, nedz summas, kuras sistēmas operatori ir samaksājuši CHP elektrostaciju, uzglabāšanas iekārtu un centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas sistēmu operatoriem (turpmāk tekstā – “CHP elektrostaciju un citu ar CHP saistītu iekārtu operatori”), nav nodoklis, kas būtu saistīts ar valsts līdzekļu izmantošanu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Ar vienīgā pamata trešo daļu Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka sistēmas operatoru iekasētie līdzekļi pastāvīgi atradās valsts kontrolē un bija valsts rīcībā.
39 Ar vienīgā pamata otro un trešo daļu Vācijas Federatīvā Republika tādējādi būtībā apgalvo, ka šajā lietā nav izpildīts neviens no šā sprieduma 36. punktā minētajiem diviem alternatīvajiem jēdziena “valsts līdzekļi” kritērijiem.
40 Tā kā, analizējot nosacījumu par valsts līdzekļiem, Komisija ir nošķīrusi, no vienas puses, CHP atbalsta pasākumus un, no otras puses, pasākumu, kas saistīts ar KWKG iemaksas ierobežošanu ūdeņraža ražotājiem (skat. šā sprieduma 24. un 25. punktu), Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vienīgā pamata otro un trešo daļu izvērtēt kopā vispirms saistībā ar pasākumiem CHP atbalstam un pēc tam attiecībā uz pasākumu saistībā ar KWKG iemaksas ierobežošanu ūdeņraža ražotājiem.
Par pasākumiem CHP atbalstam
41 Apstrīdētajā lēmumā, lai secinātu, ka CHP atbalsta pasākumi tika piešķirti no valsts līdzekļiem, Komisija vispirms konstatē, ka judikatūrā, kas izriet no 2001. gada 13. marta sprieduma PreussenElektra (C‑379/98, EU:C:2001:160) un kas skaidrota 2019. gada 28. marta spriedumā Vācija/Komisija (C‑405/16 P, EU:C:2019:268), tiek nošķirts starp valsts atbalsta pasākumiem un vienkāršiem cenu regulēšanas pasākumiem, kuri nav saistīti ar valsts līdzekļu izmantošanu.
42 Komisija norāda, ka šajā lietā CHP elektrostaciju operatoriem saskaņā ar likumu bija pienākums savu elektroenerģiju pārdot tirgū tiešā veidā un tāpēc cenu brīvi noteica tirgus spēki, nevis cenu regulēšana. Attiecībā uz siltuma un aukstuma uzglabāšanas iekārtām un centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas sistēmām produktiem un pakalpojumiem par noteiktu cenu nav tikuši veikti nekādi darījumi, un tāpēc nav runas par cenu regulēšanu.
43 Papildu summu maksāšana CHP elektrostaciju un citu ar CHP saistītu iekārtu operatoriem bez atlīdzības neatbilstot elektroenerģijas sistēmas operatora parastajam uzdevumam. Atbilstības kritēriji bija paredzēti 2020. gada KWKG un tos pārbaudīja BAFA. Atbalsta saņēmējiem izmaksātā finansiālā atbalsta apmēru pilnībā noteica valsts un gadījumā, ja pastāvētu risks, ka tiks pārsniegts kopējais 1,8 miljardu EUR budžets, BAFA ziņā bija noteikt samazinātās atbalsta likmes.
44 Komisija atgādina, ka sistēmas operatoriem bija jāsedz CHP atbalsta pasākumu izmaksas, līdz ar to tiem likumā noteiktais finansiālais slogs ir valsts juridiski noteikts obligāts maksājums. Tas, ka sistēmas operatoriem bija ļauts izmaksas pārnest uz saviem klientiem, bet tiem nebija pienākuma to darīt, nozīmē tikai to, ka šiem lietotājiem nebija jāmaksā juridiski obligāts maksājums. Savukārt sistēmas operatoriem šāds maksājums turpināja būt obligāts. Atbalsta finansēšana ar šādu maksājumu piegādes ķēdes līmenī esot pietiekama, lai konstatētu valsts līdzekļu esamību, un nav jāidentificē cits obligāts maksājums citā ķēdes līmenī.
45 Rezultātā Komisija secina, ka CHP atbalsta pasākumi tika finansēti no ieņēmumiem, kuri gūti no valsts juridiski noteikta obligāta maksājuma un kuri pārvaldīti un piešķirti saskaņā ar likumu normām.
46 Vienīgā pamata otrajā un trešajā daļā Vācijas Federatīvā Republika, pirmkārt, apgalvo, ka KWKG iemaksa nav nodoklis, kas saistīts ar valsts līdzekļu izmantošanu, jo 2020. gada KWKG neuzliekot sistēmas operatoriem pienākumu pārnest šo iemaksu uz sistēmas lietotājiem. Maksājumi CHP elektrostaciju un citu ar CHP saistītu iekārtu operatoriem tiekot finansēti no sistēmu operatoru pašu finanšu līdzekļiem.
47 Arī šie pēdējie minētie maksājumi neesot uzskatāmi par nodokli. Komisija šajā ziņā neesot ievērojusi judikatūru par parafiskāliem maksājumiem, it īpaši 2008. gada 17. jūlija spriedumu Essent Netwerk Noord u.c. (C‑206/06, EU:C:2008:413), 2019. gada 15. maija spriedumu Achema u.c. (C‑706/17, EU:C:2019:407) un 2019. gada 20. septembra spriedumu FVE Holýšov I u.c./Komisija (T‑217/17, nav publicēts, EU:T:2019:633). Šīs judikatūras pamatā – kā tas ir šajā lietā – vienmēr ir divu līmeņu konteksts vai – citiem vārdiem – trīspusējas attiecības starp elektrostacijas operatoru, sistēmas operatoru un sistēmas lietotāju. Savienības tiesa finanšu plūsmu starp sistēmas operatoriem un lietotājiem neesot kvalificējusi kā nodokli.
48 Turklāt Komisija nepareizi balstoties uz faktu, ka 2020. gada KWKG nav cenu regulēšanas pasākums 2001. gada 13. marta sprieduma PreussenElektra (C‑379/98, EU:C:2001:160) izpratnē. Konstatējumā par nodokļa esamību neesot lielas nozīmes tam, vai elektroenerģijas cena ir reglamentēta likumā.
49 Otrkārt, Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka līdzekļus var uzskatīt par valsts līdzekļiem tikai tad, ja tie pastāvīgi ir valsts kontrolē un tādējādi ir valsts iestāžu rīcībā, taču Komisija to neesot pārbaudījusi.
50 Turklāt valsts ietekme uz tiesisko regulējumu pati par sevi nav pietiekama, lai secinātu, ka tai ir pilnvaras rīkoties ar līdzekļiem. Attiecībā uz 2020. gada KWKG nedz valsts, nedz kompetentās valsts iestādes neietekmējot līdzekļu izmantošanu.
51 Komisija atzīst, ka KWKG maksājums, aplūkots atsevišķi, nav nodoklis, jo sistēmas operatoriem nav pienākuma to iekasēt no saviem klientiem. Savukārt papildu summa, ko sistēmu operatori saskaņā ar 2020. gada KWKG maksā CHP elektrostaciju un citu ar CHP saistītu iekārtu operatoriem, esot nodoklis, kas ietver valsts līdzekļu izmantošanu.
52 Komisija uzskata, ka šī papildu summa ir obligāts nodoklis, ko valsts uzlikusi personai, kurai tas jāmaksā, un tādējādi tas ir nodoklis, kas ietver valsts līdzekļu izmantošanu. Neesot nepieciešams konstatēt finansiālā sloga pārnešanu uz patērētāju, ja ir konstatēts obligāts maksājums piegādes ķēdes augšupējā posmā. Tādējādi šajā lietā galīgais parādnieks esot sistēmas operators, kurš atrodas tādā pašā tiesiskajā situācijā kā galalietotājs. Visos gadījumos valsts piesavinās naudas summu no privāta avota.
53 2001. gada 13. marta spriedumā PreussenElektra (C‑379/98, EU:C:2001:160) aplūkotā atkāpe no LESD 107. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma varot tikt piemērota tikai cenu regulēšanas gadījumā, un tādējādi to nevarot piemērot sistēmas operatoru veiktām piemaksām pie cenas. Likumiska maksāšanas pienākuma pielīdzināšana vienkāršai tirgus cenu regulēšanai, Komisijas ieskatā, nozīmētu, ka tiktu nepamatoti paplašināta šī atkāpe, bet tas laupītu jēgu LESD 107. panta 1. punktam.
54 Komisija arī norāda, ka saskaņā ar judikatūru, lai konstatētu valsts līdzekļu esamību, pietiek ar to, ka tāds nodoklis kā šajā lietā aplūkotais tiek iekasēts un nav jākonstatē plašāka valsts kontrole. Tomēr Komisija apgalvo, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir izvērtējusi jautājumu, vai līdzekļi, ko sistēmas operatori saņēma ar KWKG iemaksu, atradās valsts kontrolē. Pilnīgi izsmeļošas argumentācijas labad tā norāda, ka papildu summu maksājumus regulē 2020. gada KWKG normas, no kurām sistēmu operatori nevar atkāpties, bet tas ļauj secināt šo summu valstisko raksturu.
55 Vispirms jāizvērtē Vācijas Federatīvās Republikas argumenti par to, ka nedz KWKG iemaksa, nedz CHP elektrostaciju un citu ar CHP saistīto iekārtu operatoriem samaksātās summas nav nodoklis vai cits obligāts maksājums šā sprieduma 36. punktā minētā pirmā kritērija izpratnē, pēc tam – vai argumenti par to, ka līdzekļi nav pastāvīgā valsts kontrolē šā sprieduma 36. punktā minētā otrā kritērija izpratnē un visbeidzot – argumenti par to, kā piemērojama no 2001. gada 13. marta sprieduma PreussenElektra (C‑379/98, EU:C:2001:160) izrietošā judikatūra.
Par nodokļa vai cita obligāta maksājuma esamību (šā sprieduma 36. punktā minētais pirmais kritērijs)
56 Saskaņā ar judikatūru summas, kuras izriet no papildmaksas, ko valsts noteikusi elektroenerģijas pircējiem, līdzinās nodoklim, ar kuru tiek aplikta elektroenerģija un kuru izcelsme ir “valsts līdzekļi” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Tādējādi līdzekļi ir uzskatāmi par “valsts līdzekļiem” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ja tie ir gūti no obligātām iemaksām, kas noteiktas attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos, un ja tie tiek pārvaldīti un sadalīti saskaņā ar šiem tiesību aktiem. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka finansējuma mehānisms – šaurā skatījumā – nepieder nodokļiem raksturīgu maksājumu kategorijai valsts tiesībās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Savukārt ar to vien, ka maksājuma finansiālo slogu faktiski sedz noteikta personu kategorija, nepietiek, lai pierādītu, ka no šī maksājuma gūtie līdzekļi ir “valsts līdzekļi” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Minētajam maksājumam saskaņā ar valsts tiesībām ir arī jābūt obligātam. Tādējādi Tiesa ir nospriedusi – nepietiek ar to, ka sistēmas operatori elektroenerģijas pārdošanas cenās saviem galapatērētājiem iekļauj papildu izmaksas, kuras rada to pienākums iepirkt elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamajiem energoresursiem, par likumā noteiktajiem tarifiem, jo šī kompensācija izriet tikai no prakses, nevis no likumiska pienākuma (skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 36. un 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Iesākumā jākonstatē, ka lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka ar 2020. gada KWKG ieviesto sistēmu raksturo “divu līmeņu” esamība elektroenerģijas piegādes ķēdē. Tādējādi “pirmais līmenis” atbilst attiecībām starp CHP elektrostaciju un citu ar CHP saistītu iekārtu operatoriem, no vienas puses, un sistēmas operatoriem, no otras puses. “Otro līmeni” veido attiecības starp sistēmas operatoriem un to klientiem. Kā tiesas sēdē atgādināja Vācijas Federatīvā Republika, sistēmas operatori ir privātas struktūras.
60 “Pirmajā līmenī” attiecīgajam sistēmas operatoram ir juridisks pienākums izmaksāt finansiālu atbalstu atbilstīgo CHP elektrostaciju un citu ar CHP saistītu iekārtu operatoriem (skat. šā sprieduma 16. un 17. punktu). “Otrajā līmenī” sistēmas operatori var – taču viņiem nav likumiska pienākumam to darīt – pārnest savu no 2020. gada KWKG noteiktā pienākuma izmaksāt finanšu atbalstu izrietošo finansiālo slogu uz saviem klientiem, izmantojot KWKG iemaksu (skat. šā sprieduma 18. un 20. punktu).
61 Apstrīdētajā lēmumā Komisija nav paudusi nostāju, ka KWKG iemaksa piegādes ķēdes “otrajā līmenī” ir juridiski obligāts maksājums, kas var raksturot valsts līdzekļu izmantošanu. Turklāt jākonstatē, ka sistēmas operatoriem saskaņā ar likumu nav pienākuma pieprasīt no saviem klientiem KWKG iemaksu un tāpēc to nevar kvalificēt kā obligātu maksājumu šā sprieduma 57. un 58. punktā minētās judikatūras izpratnē.
62 Taču Komisija norāda, ka maksājumi, kas ar likumu uzlikti sistēmas operatoriem un ir obligāti jāpārskaita CHP un citu ar CHP saistītu iekārtu operatoriem piegādes ķēdes “pirmajā līmenī”, nozīmējot valsts līdzekļu izmantošanu un nav jākonstatē cita obligāts maksājums citā piegādes ķēdes “līmenī”.
63 Jākonstatē – tāpat kā to dara Vācijas Federatīvā Republika –, ka Komisija šajā ziņā nav ievērojusi judikatūru par nodokļa vai citu obligāto maksājumu esamības kritēriju.
64 Proti, kā izriet no šā sprieduma 57. punktā minētās judikatūras, lai līdzekļus varētu uzskatīt par “valsts līdzekļiem” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tiem ir “jābūt gūtiem” no nodokļiem vai citiem obligātiem maksājumiem, kas noteikti valsts tiesību aktos, un tiem ir jābūt “pārvaldītiem un sadalītiem” saskaņā ar šiem tiesību aktiem.
65 Tātad tiesību aktos noteikta nodokļa vai cita obligāta maksājuma esamība attiecas uz priekšrocības piešķiršanai izmantoto līdzekļu izcelsmi, jo tā ļauj konstatēt, ka šīs priekšrocības finansēšanai ir izmantoti valsts līdzekļi. Šāds nodoklis vai cits obligāts maksājums ir pasākumu finansēšanas veids.
66 Pēc tam līdzekļi tiek pārvaldīti un sadalīti, proti, tie tiek piešķirti atbilstoši likumam – tas ļauj konstatēt, ka ar nodokli vai citiem obligātiem maksājumiem iekasētās summas tiek izmantotas vienīgi, lai piešķirtu priekšrocību saņēmējiem saskaņā ar tiesību aktiem.
67 Tādējādi Komisija nevarēja pamatoti uzskatīt, ka obligātie maksājumi, kurus sistēmas operatori veic CHP elektrostaciju un citu ar CHP saistītu iekārtu operatoriem un kuri tiek veikti piegādes ķēdes “pirmajā līmenī”, ir nodoklis vai obligāts maksājums, kas var raksturot valsts līdzekļus. Proti, šie maksājumi attiecas vienīgi uz tiesību aktiem atbilstošu līdzekļu piešķiršanu, ciktāl sistēmas operatoriem ir juridisks pienākums piešķirt finansiālu atbalstu CHP elektrostaciju un citu ar CHP saistītu iekārtu operatoriem. Tomēr tajos nav nekādu norāžu par to līdzekļu izcelsmi, kurus sistēmas operatori izmanto finansiālā atbalsta piešķiršanai saņēmējiem. Kā pamatoti norāda Vācijas Federatīvā Republika, uzskatīt, ka iepriekš minētie maksājumi ir nodoklis vai cits obligāts maksājums attiecīgās judikatūras izpratnē, nozīmē uzskatīt, ka CHP atbalsta pasākumu finansēšana sakrīt ar līdzekļu piešķiršanu saņēmējiem.
68 Šie konstatējumi ir apstiprināti judikatūrā par valsts atbalsta pasākumiem, kuru mērķis ir atbalstīt elektroenerģijas ražošanu, it īpaši no atjaunojamiem energoresursiem, un kuri tiek finansēti ar papildmaksām, ko valsts uzliek elektroenerģijas pircējiem. Konkrēti, spriedumi, uz kuriem lietas dalībnieki atsaucas savos procesuālajos rakstos un kuri minēti apstrīdētā lēmuma 65. un 72. zemsvītras piezīmē – proti, 2008. gada 17. jūlija spriedums Essent Netwerk Noord u.c. (C‑206/06, EU:C:2008:413), 2019. gada 15. maija spriedums Achema u.c. (C‑706/17, EU:C:2019:407) un 2019. gada 20. septembra spriedums FVE Holýšov I u.c./Komisija (T‑217/17, nav publicēts, EU:T:2019:633), no kuriem pēdējo Tiesa apstiprināja 2021. gada 16. septembra spriedumā FVE Holýšov I u.c./Komisija (C‑850/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:740) – attiecās uz tiesību aktos paredzētiem pienākumiem elektroenerģijas sadales un pārvades sistēmu operatoriem nodot papildmaksu elektroenerģijas ražotāju uzņēmumu meitasuzņēmumam vai pirkt elektroenerģiju par noteiktu cenu no šādiem uzņēmumiem, lai atbalstītu šīs elektroenerģijas ražošanu. Lai kompensētu šādu pienākumu dēļ radušās papildu izmaksas, ko sedz elektroenerģijas sadales un pārvades sistēmu operatori, likumā bija paredzēts, ka šie operatori iekasē obligātu maksājumu no elektroenerģijas lietotājiem.
69 Šā sprieduma 68. punktā minētajos spriedumos obligātie maksājumi, kurus elektroenerģijas sadales un pārvades sistēmu operatori iekasēja un pārvaldīja piegādes ķēdes “otrajā līmenī”, tika izmantoti, lai kompensētu papildu izmaksas, kas izriet no to juridiskajiem pienākumiem minētās ķēdes “pirmajā līmenī”. Papildu izmaksu pārnešana, izmantojot obligātu maksājumu, kas līdzvērtīgs nodoklim par elektroenerģiju, atšķīrās no juridiskajiem pienākumiem, kuri noteikti elektroenerģijas sadales un pārvades sistēmu operatoriem un kuru mērķis ir atbalstīt elektroenerģiju ražojošus uzņēmumus. Šo saistību īstenošanai izmantoto līdzekļu avots bija obligātie maksājumi par elektroenerģiju, kuri piemērojami elektroenerģijai un kuru maksāšanas pienākums uzlikts elektroenerģijas lietotājiem, – tas bija apstāklis, kas liecināja par pasākumu valsts izcelsmes finansējumu.
70 Tāpēc Komisija – atsaucoties uz šā sprieduma 68. punktā minēto judikatūru – ir kļūdaini uzskatījusi, ka sistēmas operatoru pienākums pārskaitīt summas saņēmējiem piegādes ķēdes “pirmajā līmenī” ir pietiekams, lai konstatētu, ka pastāv nodoklis vai cits obligāts maksājums, kas raksturo valsts līdzekļu izmantošanu, jo šis apstāklis ļauj vienīgi konstatēt atbilstoši tiesību aktiem veiktu līdzekļu piešķiršanu, bet nesniedz nekādu norādi par to līdzekļu izcelsmi, kurus sistēmas operatori izmanto savu pienākumu izpildei. Pretēji situācijām, kas aplūkotas šā sprieduma 68. punktā minētajā judikatūrā, šajā lietā Komisija nav identificējusi obligātu maksājumu piegādes ķēdes “otrajā līmenī”.
71 Turklāt Komisija apstrīdētajā lēmumā nekādi nav paskaidrojusi, kurā brīdī un kurš veica līdzekļu pārvaldību. No apstrīdētā lēmuma izriet, ka ieņēmumi no obligātajiem maksājumiem nonāk tieši pie saņēmējiem un sistēmas operatori neveic nekādu līdzekļu iekasēšanu un pārvaldīšanu.
72 Šajā ziņā, pirmkārt, tā kā ar šo mehānismu tiek ieviesta vienīgi sloga pārdale starp sistēmas operatoriem, šā sprieduma 20. punktā aprakstītais mehānisms finansiālā sloga taisnīgai sadalei starp šiem sistēmas operatoriem nevar tikt uzskatīts par CHP atbalsta pasākumu finansēšanai izmantoto līdzekļu pārvaldīšanu. Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 218. punktā Komisija ir konstatējusi, ka atbilstības kritēriji finansiālā atbalsta saņemšanai ir paredzēti 2020. gada KWKG un tos pārbauda BAFA, ka šā atbalsta apmēru ir pilnībā noteikusi valsts un ka gadījumā, ja kopējais budžets 1,8 miljardu EUR apmērā varētu tikt pārsniegts, samazinātās atbalsta likmes noteica BAFA (skat. šā sprieduma 43. punktu). Tomēr šie apstākļi ļauj vienīgi konstatēt, ka sistēmas operatori nevar atkāpties no tiesību normām, kuras noteiktas likumā un kuru piemērošanu uzrauga BAFA, un tādējādi tiem finansējuma piešķiršana ir jāveic atbilstoši šīm normām. Tie neļauj arī konstatēt, ka līdzekļi, kurus sistēmas operatori izmanto, lai maksātu saņēmējiem, ir gūti no nodokļa vai cita obligāta maksājuma, kuru iekasē un pārvalda pēdējie minētie.
73 Turklāt Komisija apstrīdētajā lēmumā ir arī kļūdaini apgalvojusi, ka sistēmas operatoriem ir jāveic juridiski obligāts maksājums, ciktāl likumā tiem ir noteikts pienākums segt CHP atbalsta pasākumu finansiālo slogu.
74 Šajā ziņā ir tiesa, ka no judikatūras izriet – obligātā maksājuma finansiālo slogu var segt “noteikta personu kategorija” (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 36. punkts), un tāpēc – kā savos procesuālajos rakstos pamatoti ir norādījusi Komisija – netiek prasīts, lai galapatērētāji būtu šā maksājuma parādnieki.
75 Tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisija ir vienīgi konstatējusi, ka sistēmas operatori sedza CHP atbalsta pasākumu izmaksas. Kā norādījusi Komisija, minētie operatori var pārnest šīs izmaksas uz saviem klientiem, izmantojot KWKG iemaksu. Ja šāda pārnešana tiek īstenota, tieši sistēmas operatoru klienti ir tie, uz kuriem gulstas CHP atbalsta pasākumu finansiālais slogs.
76 Tādējādi Komisija nevar apgalvot, ka valsts piesavinās sistēmas operatoru līdzekļus, jo, pretēji tās apgalvotajam, šie operatori ne vienmēr ir no CHP atbalsta pasākumiem izrietošā finanšu sloga galīgie parādnieki.
77 Tāpēc, kā norāda Vācijas Federatīvā Republika, fakts, ka tā ir identificējusi vienpusēju maksāšanas pienākumu, kas uzlikts sistēmas operatoriem piegādes ķēdes “pirmajā līmenī”, nav pietiekams, lai konstatētu, ka CHP atbalsta pasākumi tiek finansēti ar nodokli vai citiem obligātiem maksājumiem šā sprieduma 57. un 68. punktā minētās judikatūras izpratnē.
78 Tā kā KWKG iemaksa nevar arī tikt kvalificēta kā nodoklis vai kā cits obligāts maksājums šīs judikatūras izpratnē (skat. šā sprieduma 61. punktu), ir jākonstatē, ka Komisija nav pierādījusi, ka ir izpildīts šā sprieduma 36. punktā norādītais pirmais kritērijs, kas ļauj konstatēt valsts līdzekļu nodošanu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
79 Pārējie Komisijas argumenti nevar atspēkot šo secinājumu.
80 Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka no apstrīdētā lēmuma 218. punkta izriet, ka likumā paredzētais sistēmas operatoru finansiālais atbalsts CHP elektrostaciju un citu ar CHP saistītu iekārtu operatoriem neietilpst šo operatoru parastajos uzdevumos. Pēdējiem minētajiem neesot nekādas līgumiskas rīcības brīvības attiecībā uz saņēmēju loku, maksājumu apmēru un ilgumu. Šie apstākļi liecinot, ka 2020. gada KWKG pamatā nav privāta ekonomikas iniciatīva, bet gan valsts iniciatīva.
81 Ir taisnība, ka 2020. gada KWKG pamatā ir valsts iniciatīva un ka ar to tiek īstenota valsts politika, kas atbalsta CHP elektroenerģijas ražošanu. Tāpat ir taisnība, ka sistēmas operatoriem ir pienākums pārskaitīt likumā paredzētās summas iekārtu operatoriem saskaņā ar tajā paredzēto kārtību.
82 Tomēr šie apsvērumi sakrīt ar šā sprieduma 32. punktā izklāstīto analīzi, saskaņā ar kuru CHP atbalsta pasākumi tika ieviesti likumdošanas ceļā, līdz ar to tie ir jāuzskata par piedēvējamiem valstij.
83 Kā izriet no šā sprieduma 31. punktā minētās judikatūras, pasākumu piedēvējamība valstij – lai arī tā ir nepieciešama, lai priekšrocības varētu kvalificēt par “atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, – pati par sevi nav pietiekama, lai šo kvalifikāciju varētu atzīt par pareizu. Proti, ir jāpierāda, ka attiecīgās priekšrocības tieši vai netieši ir piešķirtas no valsts līdzekļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. marts, Vācija/Komisija, C‑405/16 P, EU:C:2019:268, 63. punkts).
84 Tādējādi apstāklis, ka likumā detalizēti paredzēti finansiālā atbalsta piešķiršanas noteikumi, neļauj apstiprināt valsts līdzekļu nodošanu, bet vienīgi valsts atbildību par CHP elektroenerģijas atbalsta mehānisma ieviešanu – tātad to, ka CHP atbalsta pasākumi ir piedēvējami valstij.
85 Tas pats attiecas uz argumentu, kuru Komisija izvirzīja tiesas sēdē un saskaņā ar kuru Vācijas likumdevējs ir tas, kas pārvalda un sadala ieņēmumus no sistēmas operatoru obligātajām iemaksām. Ar šādu apsvērumu tiek vien konstatēts, ka tiesību aktos iepriekš ir paredzēta finansiālā atbalsta piešķiršanas kārtība, un tādējādi ir jāpierāda vienīgi pasākumu piedēvējamība valstij, nevis šo pasākumu finansēšana no valsts līdzekļiem.
86 Otrkārt, Komisija, atbildot uz 2023. gada 30. marta procesa organizatorisko pasākumu, norāda, ka 2023. gada 12. janvāra spriedumā DOBELES HES (C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1) ir precizēta agrākā judikatūra attiecībā uz jēdzienu “nodoklis” no valsts atbalsta tiesību viedokļa. Ar to vien, ka iemaksai ir fiskāls raksturs, pietiekot, lai uzskatītu, ka tā ir uzskatāma par valsts līdzekļiem.
87 Ir taisnība, ka 2023. gada 12. janvāra spriedumā DOBELES HES (C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1) Tiesa precizēja, ka kritērijs par nodokļa vai citu obligātu maksājumu esamību var ļaut konstatēt valsts līdzekļu izmantošanu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, turklāt nav jāpierāda, ka ir izpildīts arī kritērijs par pastāvīgu valsts kontroli pār līdzekļiem (skat. šā sprieduma 36. punktu).
88 Šā sprieduma 36. punktā minēto kritēriju alternatīvā rakstura konstatējums tomēr neietekmē to attiecīgo definīciju, kāda izriet no judikatūras. Tādējādi, lai kritērijs par nodokļa vai citu obligāto maksājumu esamību tiktu uzskatīts par izpildītu, ir jāpierāda, ka līdzekļi ir iegūti no juridiski obligātiem maksājumiem, kas valsts tiesību aktos ir prasīti no noteiktas personu kategorijas, un ka šie līdzekļi tiek pārvaldīti un sadalīti saskaņā ar šiem tiesību aktiem (skat. šā sprieduma 64. punktu).
89 Šajā ziņā jākonstatē, ka 2023. gada 12. janvāra sprieduma DOBELES HES (C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1) 43. punktā Tiesa nosprieda, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā licencētam elektroenerģijas sadales uzņēmumam ir noteikts pienākums iepirkt elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamajiem energoresursiem, par cenu, kas ir augstāka par tirgus cenu, un kurā paredzēts, ka no tā izrietošās papildu izmaksas tiek finansētas ar obligātu maksājumu, ko maksā galapatērētāji, ir iejaukšanās izmantojot “valsts līdzekļus” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi ir jānorāda – kā tas darīts šā sprieduma 68. punktā minētajos spriedumos –, ka saņēmējiem obligāti piešķirtā priekšrocība piegādes ķēdes “pirmajā līmenī” tika finansēta no ne mazāk obligāta maksājuma piegādes ķēdes “otrajā līmenī”. Tomēr Komisija nav pierādījusi, ka šajā lietā tas tā ir.
90 No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir kļūdaini pamatojusies uz šā sprieduma 36. punktā norādīto pirmo kritēriju, lai secinātu, ka šajā lietā CHP atbalsta pasākumi tika finansēti no valsts līdzekļiem.
Par līdzekļu atrašanos pastāvīgā valsts kontrolē (šā sprieduma 36. punktā minētais otrais kritērijs)
91 Iesākumā, kā izriet no šā sprieduma 41.–45. punkta, jākonstatē, ka Komisija, lai secinātu, ka CHP atbalsta pasākumi tika finansēti no valsts līdzekļiem, apstrīdētajā lēmumā ir balstījusies uz pirmo šā sprieduma 36. punktā norādīto kritēriju, kas attiecas uz nodokļa vai citu obligātu maksājumu esamību.
92 Konkrēti, Komisija apstrīdētā lēmuma 220. punktā expressis verbis ir secinājusi, ka pasākumi CHP atbalstam tika finansēti ar obligātu maksājumu, un šajā ziņā 65. zemsvītras piezīmē atsaucas uz judikatūru, saskaņā ar ko līdzekļi, kuri iegūti no valsts tiesību aktos noteiktām obligātām iemaksām un kuri tiek pārvaldīti un sadalīti atbilstoši šiem tiesību aktiem, var tikt uzskatīti par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 1974. gada 2. jūlijs, Itālija/Komisija, 173/73, EU:C:1974:71, 35. punkts; 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère! u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 25. punkts, un 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 54. punkts). Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, no šā punkta neizriet, ka tā būtu aplūkojusi jautājumu, vai līdzekļi, ko sistēmas operatori saņēma no KWKG iemaksas, bija pakļauti valsts kontrolei.
93 Tāpēc jākonstatē, ka Komisija nav skaidri un expressis verbis izvērtējusi otro kritēriju, kas norādīts šā sprieduma 36. punktā un kas attiecas uz līdzekļu atrašanos pastāvīgā valsts kontrolē.
94 Lai gan, tā kā abi šā sprieduma 36. punktā minētie kritēriji ir alternatīvi, otrā kritērija skaidras un expressis verbis veiktas pārbaudes neesamība – pretēji tam, ko apgalvo Vācijas Federatīvā Republika – pati par sevi nav kļūda tiesību piemērošanā, tomēr ir jānorāda, ka šīs pārbaudes neesamības dēļ Komisija nav arī pierādījusi, ka CHP atbalsta pasākumi tika finansēti no valsts līdzekļiem, pamatojoties uz šā sprieduma 36. punktā izklāstīto otro kritēriju.
95 Katrā ziņā, ja Komisijas arguments, saskaņā ar kuru līdzekļu valstiskais raksturs izriet no tā, ka sistēmas operatoriem nav rīcības brīvības saistībā ar 2020. gada KWKG paredzēto finansiālā atbalsta izmaksu, būtu jāsaprot tādējādi, ka tā ir konstatējusi, ka otrais kritērijs ir izpildīts, tas nevar tikt atzīts par pamatotu.
96 Šajā ziņā Tiesa ir jau nospriedusi, ka LESD 107. panta 1. punkts iever visus finanšu līdzekļus, kurus valsts pārvalde var faktiski izmantot uzņēmumu atbalstam, nepiešķirot nozīmi tam, vai šie līdzekļi pastāvīgi ir valsts īpašumā. Pat ja summas, kas atbilst atbalsta pasākumam, pastāvīgi nav Valsts kases īpašumā, ar to, ka tās pastāvīgi ir valsts kontrolē un tādējādi valsts kompetento iestāžu rīcībā, pietiek, lai tās varētu tikt kvalificētas par “valsts līdzekļiem” (spriedumi, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 37. punkts, un 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 53. punkts).
97 Ir taisnība, ka šajā lietā – kā izriet no apstrīdētā lēmuma 218. punkta – sistēmas operatoriem ir obligāti jāpiešķir līdzekļi saņēmējiem bez iespējas atkāpties gan no to atbilstības kritērijiem, gan no likumā paredzētā finansiālā atbalsta apmēra (skat. šā sprieduma 43. punktu).
98 Tomēr pietiek norādīt, ka apstāklis, ka izmantotie līdzekļi tiek izmantoti tikai likumā noteikto uzdevumu izpildei (fondu ekskluzīvas izmantošanas likumiskais princips), drīzāk pierāda – ja nav citu pierādījumu par pretējo – tieši to, ka valsts nevar rīkoties ar minētajiem līdzekļiem, proti, ka valsts nevar lemt par izlietojumu, kas atšķirtos no likumā paredzētā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. marts, Itālija/Komisija, C‑405/16, EU:C:2019:268, 76. punkts, un 2020. gada 21. oktobris, Eco TLC, C‑556/19 P, EU:C:2020:844, 41. punkts).
99 Turklāt – lai gan tas, ka finansiālā atbalsta maksājums tiek veikts saskaņā ar 2020. gada KWKG tiesību normām, liecina par CHP atbalsta pasākumu juridisko izcelsmi un tādējādi par to, ka valsts zināmā mērā ietekmē ar šiem tiesību aktiem izveidotos mehānismus, – šie apstākļi tomēr nav pietiekami, lai secinātu, ka valstij tāpēc bija tiesības rīkoties ar līdzekļiem, kurus pārvalda un pārvalda sistēmas operatori (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. marts, Vācija/Komisija, C‑405/16 P, EU:C:2019:268, 75. punkts). Tāpat kā attiecībā uz kritēriju par nodokļa vai citu obligāto maksājumu esamību tas, ka likumā detalizēti ir paredzēti finansiālā atbalsta piešķiršanas noteikumi, nevar raksturot valsts līdzekļu nodošanu, bet vienīgi to, ka CHP atbalsta pasākumi ir piedēvējami valstij (skat. šā sprieduma 84. punktu).
100 No iepriekš izklāstītā izriet, ka Komisija nav pierādījusi, ka ir izpildīts šā sprieduma 36. punktā minētais otrais kritērijs, kas ļauj konstatēt valsts līdzekļu nodošanu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
Par judikatūras, kas izriet no 2001. gada 13. marta sprieduma lietā “PreussenElektra” (C‑379/98), piemērošanu
101 Kā izriet no šā sprieduma 41. un 42. punkta, Komisija būtībā uzskatīja, ka CHP atbalsta pasākumi nav “vienkāršs cenu regulēšanas” pasākums, kas nav saistīts ar valsts līdzekļu nodošanu no 2001. gada 13. marta sprieduma PreussenElektra (C‑379/98, EU:C:2001:160) izrietošās judikatūras izpratnē. Šajā ziņā tā atsaucās arī uz 2019. gada 28. marta spriedumu Vācija/Komisija (C‑405/16 P, EU:C:2019:268), kā arī uz 1978. gada 24. janvāra spriedumu van Tiggele (82/77, EU:C:1978:10), 2017. gada 13. septembra spriedumu ENEA (C‑329/15, EU:C:2017:671) un 2016. gada 14. septembra spriedumu Trajektna luka Split/Komisija (T‑57/15, nav publicēts, EU:T:2016:470).
102 Kā norāda Vācijas Federatīvā Republika, šis vērtējums ir kļūdains.
103 Šajā ziņā jānorāda, ka šā sprieduma 101. punktā minētie spriedumi attiecas uz likumā paredzētiem pasākumiem, ar kuriem noteiktas preču vai pakalpojumu cenas (spriedumi, 1978. gada 24. janvāris, van Tiggele, 82/77, EU:C:1978:10, un 2016. gada 14. septembris, Trajektna luka Split/Komisija, T‑57/15, nav publicēts, EU:T:2016:470) vai ar kuriem uzlikts pienākums iepirkt elektroenerģiju par noteiktu cenu vai noteikta apjomā (spriedumi, 2001. gada 13. marts, PreussenElektra, C‑379/98, EU:C:2001:160; 2019. gada 28. marts, Vācija/Komisija, C‑405/16 P, EU:C:2019:268, un 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671). Savienības tiesa uzskata, ka šie pasākumi nenozīmēja valsts līdzekļu nodošanu.
104 Papildus tam, ka šā sprieduma 103. punktā minētajos spriedumos Savienības tiesa nekādā ziņā nav kvalificējusi šos pasākumus kā “vienkāršu cenu regulēšanu”, ir jānorāda, ka – pretēji tam, ko apgalvo Komisija, – tā nav izslēgusi valsts līdzekļu izmantošanu tā veida dēļ, kādā saņēmējiem tika piešķirta priekšrocība, proti, nosakot produktu cenu vai uzliekot pienākumu iepirkt preces par noteiktu cenu vai noteiktā daudzumā.
105 Proti, 2001. gada 13. marta sprieduma PreussenElektra (C‑379/98, EU:C:2001:160) 59. punktā tika nospriests, ka privātiem elektroenerģijas piegādes uzņēmumiem noteikto pienākumu iepirkt no atjaunojamiem enerģijas avotiem ražoto elektroenerģiju par fiksētām minimālajām cenām nevar uzskatīt par iejaukšanos, izmantojot valsts līdzekļus, jo tas nerada nekādu tiešu vai netiešu valsts līdzekļu nodošanu šo elektroenerģijas veidu ražojošajiem uzņēmumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 17. jūlijs, Essent Netwerk Noord u.c., C‑206/06, EU:C:2008:413, 74. punkts; 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère! u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 34. punkts, kā arī 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2017:407, 69. punkts).
106 Tiesa ir precizējusi, ka šādos gadījumos valsts nebija pilnvarojusi uzņēmumus pārvaldīt valsts līdzekļus, bet tiem bija pienākums veikt iepirkšanu, izmantojot pašiem savus finanšu līdzekļus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 17. jūlijs, Essent Netwerk Noord u.c., C‑206/06, EU:C:2008:413, 74. punkts; 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère! u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 35. punkts, un 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2017:407, 70. punkts).
107 Saskaņā ar judikatūru fakts, ka šādas struktūras valsts ir pilnvarojusi pārvaldīt valsts līdzekļus, nevis tikai uzlikusi tām pienākumu veikt iepirkšanu, izmantojot savus finanšu līdzekļus, ir “izšķirošais” elements, lai uzskatītu, ka līdzekļi, kas tiek finansēti no valsts tiesību aktos noteiktajām obligātajām iemaksām un pārvaldīti un sadalīti atbilstoši šiem tiesību aktiem, var tikt uzskatīti par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pat ja tos pārvalda no valsts iestādes nodalītas struktūras (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 28. marts, Vācija/Komisija, C‑405/16 P, EU:C:2019:268, 58. un 59. punkts; 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 54. un 55. punkts, un 2022. gada 27. janvāris, Fondul Proprietatea, C‑179/20, EU:C:2022:58, 94. punkts).
108 Tādējādi izšķirošais apstāklis ir nevis tas, ka privātiem uzņēmumiem vienkārši bija uzlikts pienākums iepirkt elektroenerģiju, bet gan tas, ka tie izmantoja savus līdzekļus, lai izpildītu šo pienākumu, un valsts tos nebija pilnvarojusi pārvaldīt valsts līdzekļus.
109 Šo konstatējumu apstiprina citi šā sprieduma 101. punktā minētie spriedumi, uz kuriem Komisija ir atsaukusies apstrīdētajā lēmumā. Proti, no šiem spriedumiem izriet, ka, lai uzskatītu, ka nosacījums par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē nav izpildīts, Savienības tiesa ir balstījusies uz to, ka nav notikusi tieša vai netieša valsts līdzekļu nodošana, jo viens privāts subjekts, lai pārvaldītu valsts līdzekļus, ir piešķīris priekšrocību citam privātam subjektam bez valsts vai valsts pilnvarota subjekta iejaukšanās. Veids, kādā priekšrocība tika piešķirta saņēmējiem, netika uzskatīts par izšķirošu, lai pārbaudītu nosacījumu par pasākumu finansēšanu no valsts līdzekļiem.
110 Konkrēti – pretēji tam, ko apgalvo Komisija, – 2019. gada 28. marta sprieduma Vācija/Komisija (C‑405/16 P, EU:C:2019:268) 90. punktā Tiesa norādīja, ka Komisija nav pierādījusi nedz to, ka pasākumi tika finansēti no obligāta maksājuma, nedz to, ka līdzekļi bija pastāvīgā valsts kontrolē, tādējādi Komisija nebija pierādījusi, ka šie pasākumi ietver valsts līdzekļus. Taču Tiesa nekonstatēja, ka piegādes ķēdes “pirmo līmeni” raksturoja “cenu regulēšana”.
111 Turklāt – pretēji tam, ko apgalvo Komisija, it īpaši atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu, – sistēmas operatoru likumiskais pienākums piegādes ķēdes “pirmajā līmenī” lietā, kurā pasludināts 2019. gada 28. marta spriedums Vācija/Komisija (C‑405/16 P, EU:C:2019:268), nav pilnībā atšķirīgs no pienākuma, kas šajā lietā ir sistēmas operatoriem. Šajā ziņā no minētā sprieduma 3. punkta būtībā izriet, ka no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas elektroenerģijas ražotājiem piešķirtā priekšrocība tika piešķirta ne tikai ar likumisku elektroenerģijas iepirkšanas pienākumu, bet arī ar atlīdzību, kas maksāta atbilstoši likumā noteiktajiem tarifiem vai kā tirgus prēmija neatkarīgi no ražošanas iekārtas pieslēguma un tiešas elektroenerģijas tirdzniecības. Pēdējais minētais maksājums ir līdzīgs finansiāla atbalsta maksāšanai CHP elektrostaciju un citu ar CHP saistītu iekārtu operatoriem. Proti, abos gadījumos sistēmu operatoriem bija juridisks pienākums izmaksāt saņēmējiem finansiālu atbalstu neatkarīgi no tirgus cenas. Jānorāda, ka 2019. gada 28. marta sprieduma Vācija/Komisija (C‑405/16 P, EU:C:2019:268) 90. punktā Tiesa secināja, ka Komisija nav pierādījusi, ka saņēmējiem piešķirtās priekšrocības tika piešķirtas no valsts līdzekļiem.
112 Tādējādi, lai izslēgtu no 2001. gada 13. marta sprieduma PreussenElektra (C‑379/98, EU:C:2001:160) izrietošās judikatūras piemērošanu, Komisijai neatkarīgi no tā, vai CHP atbalsta pasākumi ir vai nav “vienkārša cenu regulēšana”, bija jāpierāda, ka priekšrocību CHP elektrostaciju un citu ar CHP saistītu iekārtu operatoriem nepiešķīra sistēmas operatori, kas ir privāti subjekti (skat. šā sprieduma 59. punktu), no saviem finanšu līdzekļiem, bet gan ka valsts tos bija pilnvarojusi pārvaldīt valsts līdzekļus.
113 Kā izriet it īpaši no šā sprieduma 90. un 100. punkta, Komisija nav pierādījusi, ka šajā lietā būtu izpildīts kāds no šā sprieduma 36. punktā minētajiem alternatīvajiem kritērijiem. Tātad pietiek konstatēt, ka tā nav pierādījusi, ka 2020. gada KWKG paredzēto priekšrocību CHP atomelektrostaciju un citu ar CHP saistītu iekārtu operatoriem būtu finansējuši sistēmas operatori no valsts līdzekļiem.
114 No tā – kā apgalvo Vācijas Federatīvā Republika – izriet, ka sistēmas operatori izmanto savus līdzekļus, lai piešķirtu saņēmējiem likumā paredzētās summas no 2001. gada 13. marta sprieduma PreussenElektra (C‑379/98, EU:C:2001:160) izrietošās judikatūras izpratnē. Citiem vārdiem – līdzekļi pāriet no privātiem subjektiem uz privātiem subjektiem un visā procesa laikā saglabā privāttiesisku raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 22. marts, Eco TLC, C‑556/19, EU:C:2012:844, 32. un 33. punkts).
115 Visbeidzot – ciktāl Komisija apgalvo, ka atkāpe no LESD 107. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma, kāda aplūkota 2001. gada 13. marta spriedumā PreussenElektra (C‑379/98, EU:C:2001:160), esot jāattiecina tikai uz “cenu regulēšanas” gadījumiem, pretējā gadījumā radot risku, ka LESD 107. panta 1. punkts zaudētu savu lietderīgo iedarbību, – ir jāatgādina, ka Komisija būtībā kļūdaini uzskata, ka pastāv “vienkāršas cenu regulēšanas” pasākumu kategorija, kura nav kvalificējama par valsts atbalstu (skat. šā sprieduma 103. un 109. punktu).
116 Lai gan ir taisnība, ka saskaņā ar šā sprieduma 35. punktā minēto judikatūru Savienības tiesībās nevar tikt pieļauts, ka tas vien, ka ir izveidotas autonomas struktūras, kuru uzdevums ir piešķirt atbalstu, ļauj apiet noteikumus par valsts atbalstu un tādējādi atņemt LESD 107. panta 1. punktam tā lietderīgo iedarbību, tomēr par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek uzskatītas tikai tādas priekšrocības, kas tieši vai netieši tiek piešķirtas no valsts līdzekļiem.
117 Tas, ka sistēmas operatoru pienākums pārskaitīt summas ir noteikts likumā un rada neapstrīdamu priekšrocību noteiktiem uzņēmumiem, nevar tam piešķirt valsts atbalsta raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 13. marts, PreussenElektra, C‑379/98, EU:C:2001:160, 61. punkts). Proti, LESD 107. panta 1. punkts nevar tikt piemērots valsts rīcībai, uz kuru tas neattiecas, proti, šajā gadījumā – pasākumam, par kuru ir lēmusi valsts, bet kuru finansē privāti uzņēmumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 13. marts, PreussenElektra, C‑379/98, EU:C:2001:160, 65. un 66. punkts).
118 Tāpēc vienīgais pamats ir jāatzīst par pamatotu attiecībā uz CHP atbalsta pasākumiem.
Par pasākumu saistībā ar KWKG iemaksas ierobežošanu ūdeņraža ražotājiem
119 Apstrīdētā lēmuma 221. punktā Komisija secināja, ka pasākums saistībā ar KWKG iemaksas ierobežošanu ūdeņraža ražotājiem nozīmē atteikšanos no valsts līdzekļiem. Tiesa esot atzinusi, ka atteikšanās no ieņēmumiem, kurus principā būtu bijis jāpārskaita valsts budžetā, ir valsts līdzekļu nodošana.
120 Vācijas Federatīvā Republika vienīgā pamata otrajā un trešajā daļā apgalvo, ka KWKG iemaksa nav obligāts maksājums un ka no šīs iemaksas iegūtie līdzekļi nav pastāvīgā valsts kontrolē un valsts rīcībā. Galarezultātā KWKG iemaksa nav valsts līdzekļi.
121 Jāatgādina, ka Komisija ir atzinusi – KWKG iemaksai, aplūkojot to atsevišķi, nav nepieciešama valsts līdzekļu izmantošana, jo sistēmas operatoriem nav pienākuma to iekasēt no saviem klientiem.
122 Atbildot uz Vispārējās tiesas 2023. gada 30. marta procesa organizatorisko pasākumu, Komisija tomēr apgalvo – no apstrīdētā lēmuma 174. punkta izriet, ka samazinātajai iemaksai ūdeņraža ražotājiem salīdzinājumā ar KWKG iemaksu ir piemērojami atšķirīgi noteikumi. Tā apgalvo, ka 2020. gada KWKG 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ūdeņraža ražotājiem ir pienākums maksāt KWKG iemaksu sistēmas operatoriem.
123 Kā jau norādīts šā sprieduma 61. punktā, jākonstatē, ka 2020. gada KWKG nav noteikts pienākums sistēmas operatoriem pārnest KWKG iemaksu uz saviem klientiem tādējādi, ka šī iemaksa nav maksājums, kas pēdējiem minētajiem ir obligāti jāmaksā. Tātad šo maksājumu nevar uzskatīt par nodokli vai par juridiski obligātu maksājumu, kas var raksturot valsts līdzekļus.
124 Komisijas argumentam, ka 2020. gada KWKG 27. panta 1. punkta 2. apakšpunktā ir paredzēts atkāpes noteikums attiecībā uz ūdeņraža ražotājiem, nevar piekrist. Papildus tam, ka apstrīdētajā lēmumā tā nav minējusi šo iespējamo atkāpes noteikumu, pietiek norādīt, ka no minētās tiesību normas formulējuma neizriet, ka ūdeņraža ražotājiem ir pienākums maksāt KWKG iemaksu. Proti, šajā tiesību normā tostarp ir paredzēts, ka tādiem energoietilpīgiem uzņēmumiem kā ūdeņraža ražotājiem KWKG iemaksas ierobežojums ir piemērojams tikai tad, ja minētais maksājums, kas jāmaksā šiem uzņēmumiem, par KWh nav mazāks par konkrētu summu. Tomēr no šīs tiesību normas neizriet, ka ūdeņraža ražotājiem obligāti ir jāmaksā KWKG iemaksa.
125 Tāpēc, tā kā KWKG iemaksa nav valsts līdzekļi, šīs iemaksas samazināšana ūdeņraža ražotājiem nav atteikšanās no valsts līdzekļiem.
126 Tātad Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka pasākums, kas attiecas uz KWKG iemaksas maksimālo apjomu ūdeņraža ražotājiem, tika finansēts no valsts līdzekļiem. Tādējādi vienīgais pamats ir jāapmierina arī attiecībā uz šo pasākumu.
127 No visa iepriekš minētā izriet, ka Vācijas Federatīvās Republikas prasība ir jāapmierina, jo Komisija ir kļūdaini konstatējusi, ka attiecīgie pasākumi ir no valsts līdzekļiem finansēts valsts atbalsts. Tātad apstrīdētais lēmums ir atceļams.
Par tiesāšanās izdevumiem
128 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Vācijas Federatīvas Republikas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Komisijas 2021. gada 3. jūnija Lēmumu C(2021) 3918 final par valsts atbalstu SA.56826 (2020/N) – Vācija – 2020. gada reforma attiecībā uz koģenerācijas atbalstu un valsts atbalstu SA.53308 (2019/N) – Vācija – Grozījumi esošo elektroenerģijas un siltuma koģenerācijas staciju atbalsta regulējumā (2015. gada 21. decembra Gesetz zur Neuregelung des Kraft‑Wärme‑Kopplungsgesetzes (Likums par siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas likuma pārstrādi (BGBl. 2015 I, 2498. lpp.) 13. pants).
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 24. janvārī.
[Paraksti]