ĢENERĀLADVOKĀTA DŽERARDA HOGANA [GERARD HOGAN]
SECINĀJUMI,
sniegti 2021. gada 15. aprīlī (1)
Lieta C‑665/20 PPU
Openbaar Ministerie
pret
X
(Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmums 2002/584/TI – Pieprasīto personu nodošana izsniegšanas tiesu iestādēm – 4. panta 5. punkts – Fakultatīvas neizpildīšanas pamati – Meklēšanā esoša persona, attiecībā uz kuru trešā valsts ir pieņēmusi galīgu nolēmumu par tiem pašiem faktiem – Princips ne bis in idem – Jau izciests vai vairs neizpildāms sods
I. Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (2), kas grozīts ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (3) (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”), 4. panta 5. punktu.
2. Lai gan Tiesas judikatūru par Eiropas apcietināšanas orderi var uzskatīt par plašu, situāciju dažādība, kurās šis instruments tiek īstenots, pastāvīgi rada jaunus jautājumus par tā piemērošanai nepieciešamo noteikumu un principu darbības jomu. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tam ir vēl viens piemērs.
3. Tas ir ticis iesniegts saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera izpildi Nīderlandē, kuru 2019. gada 19. septembrī izdeva Amtsgericht Tiergarten (Tīrgartenes pirmās instances tiesa, Vācija), lai veiktu kriminālvajāšanu pret X par Berlīnē (Vācija) pastrādātu vardarbību ar sevišķu cietsirdību, bet kuru, iespējams, pilnībā vai daļēji jau ir notiesājusi Teherānas (Irāna) krimināltiesa. X tika piespriests septiņu gadu un sešu mēnešu cietumsods, taču X tika apžēlots, samazinot viņa sodu par pēdējām 338 dienām sakarā ar vispārējas amnestijas pasākumu, ko Revolucionārā padome bija pasludinājusi saistībā ar Irānas revolūcijas 40. gadadienu.
4. Šajā īpašajā kontekstā Tiesai tiek lūgts precizēt judikatūru par tiesu iestāžu, kuras saskaras ar Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamatu, rīcības brīvību īpašajā gadījumā, kas paredzēts Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktā. Pirmo reizi Tiesai būs jālemj arī par ne bis in idem principa pārrobežu piemērojamību, kas izriet no Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punkts, un par apžēlošanas pasākuma ietekmi uz šīs tiesību normas piemērošanu.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
5. Pamatlēmuma 2002/584 6., 10. un 12. apsvērumā ir noteikts:
“(6) Eiropas apcietināšanas orderis, kuru paredz šis pamatlēmums, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.
[..]
(10) Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma pamatā ir augsta dalībvalstu savstarpēja [uzticēšanās]. Tā īstenošanu var apturēt tikai gadījumā, ja viena no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj principus, kas paredzēti [LES] 6. panta 1. punktā, ko konstatē Padome, ievērojot minētā līguma 7. panta 1. punktu, ar sekām, kas izklāstītas attiecīgā līguma 2. punktā.
[..]
(12) Šajā pamatlēmumā ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti [LES] 6. pantā un atspoguļoti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, īpaši tās VI nodaļā. [..]”
6. Saskaņā ar šā pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” noteikto:
“1. Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
2. Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.
3. Šis pamatlēmums [negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”
7. Pamatlēmuma 2002/584 3. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera obligātas neizpildīšanas pamats” ir paredzēts:
“Izpildes dalībvalsts tiesas iestāde (šeit turpmāk – “izpildes tiesas iestāde”) atsaka Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu šādos gadījumos:
1. Uz nodarījumu, kas ir par iemeslu apcietināšanas orderim, attiecas amnestija izpildes dalībvalstī, ja šīs valsts jurisdikcijā bija kriminālvajāšanas uzsākšana par attiecīgo nodarījumu saskaņā ar tās krimināllikumu;
2. Ja izpildes tiesas iestāde ir informēta par to, ka par pieprasīto personu dalībvalstī pieņemts galīgs spriedums attiecībā uz tādām [tām] pašām darbībām, ar nosacījumu, ka, ja ir piespriests sods, tad tas ir izciests vai to pašlaik izcieš, vai to vairs nevar izpildīt saskaņā ar notiesāšanas dalībvalsts tiesībām;
3. Ja personai, par kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ņemot vērā tās vecumu, nevar iestāties kriminālatbildība par darbībām, kas ir apcietināšanas ordera pamatā, saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām.”
8. Savukārt Pamatlēmuma 2002/584 4. pants atbilstoši tā nosaukumam attiecas uz “Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamatu”. Saskaņā ar šo pantu:
“Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu:
[..]
5. Ja izpildes tiesas iestāde ir informēta par to, ka trešajā valstī par pieprasīto personu pieņemts galīgs spriedums attiecībā uz tām pašām darbībām [tiem pašiem nodarījumiem], ar nosacījumu, ka, ja ir piespriests sods, tad tas ir izciests vai to pašlaik izcieš, vai to vairs nevar izpildīt saskaņā ar notiesāšanas valsts tiesībām;
[..].”
B. Nīderlandes tiesības
9. Pamatlēmums 2002/584 Nīderlandes tiesībās ir ticis transponēts ar 2004. gada 29. aprīļa wet tot implementatie van het kaderbesluit van de Raad van de Europese Unie betreffende het Europees aanhoudingsbevel en de procedures van overlevering tussen de lidstaten van de Europese Unie (Likums, ar ko īsteno Eiropas Savienības Padomes Pamatlēmumu par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm) (4), kas grozīts ar 2017. gada 22. februāra likumu (5) (turpmāk tekstā – “OLW”).
10. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas brīdī OLW 9. panta 1. punktā bija paredzēts:
“Pieprasītās personas nodošana nav atļauta attiecībā uz nodarījumiem, par kuriem:
[..]
d) attiecībā uz šo personu ir pieņemts attaisnojošs vai tiesvedību izbeidzošs nolēmums Nīderlandes tiesā vai līdzvērtīgs galīgs nolēmums citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai trešās valsts tiesā;
e) šī persona ar tiesas nolēmumu ir tikusi notiesāta situācijā, kad:
1. piespriestais sods vai pasākums jau ir izpildīts;
2. piespriesto sodu vai pasākumu vairs nevar izpildīt vai turpināt izpildīt;
3. notiesāšana ir izpaudusies kā vainas atzīšana bez soda vai pasākuma piemērošanas;
4. piespriestais sods vai pasākums ir ticis izpildīts Nīderlandē;
[..].”
11. Saskaņā ar OLW 28. panta 2. punktu:
“Ja rechtbank [tiesa] konstatē [..], ka nodošanu nevar atļaut [..], tā ar savu nolēmumu šo nodošanu atsaka.”
III. Pamatlietas fakti
12. 2019. gada 19. septembrī Amtsgericht Tiergarten (Tīrgartenes pirmās instances tiesa) attiecībā uz X izdeva Eiropas apcietināšanas orderi par viņa nodošanu kriminālvajāšanai par noziedzīgiem nodarījumiem Berlīnē 2012. gada 30. oktobrī.
13. Šajā dienā X esot sasējis Y, kura faktu rašanās laikā bija viņa dzīvesbiedre, kā arī Z, viņas 10 gadus veco meitu, piedraudot viņām ar nazi. Tad viņš esot izvarojis un pēc tam sakropļojis Y. Pirms Y mājas pamešanas viņš esot aizbarikādējis istabas, kurās attiecīgi atradās sasietās Y un Z, ar mērķi veicināt viņu nāvi.
14. Noziedzīgie nodarījumi, pamatojoties uz kuriem tiek pieprasīta nodošana, ir šādi:
– tīšs viņa dzīvesbiedres slepkavības mēģinājums;
– mēģinājums nonāvēt viņa dzīvesbiedres meitu, kura faktu rašanās laikā bija nepilngadīga;
– viņa dzīvesbiedres izvarošana;
– smagu miesas bojājumu nodarīšana viņa dzīvesbiedrei;
– tīša viņa dzīvesbiedres brīvības prettiesiska atņemšana;
– tīša viņas dzīvesbiedres nepilngadīgās meitas brīvības prettiesiska atņemšana.
15. Pamatojoties uz šo Eiropas apcietināšanas orderi, X tika arestēts Nīderlandē un nogādāts iesniedzējtiesā 2020. gada 18. martā. Viņš informēja šo tiesu, ka nepiekrīt viņa nodošanai Vācijas tiesu iestādēm, un viņam tika piemērots apcietinājums līdz nolēmuma taisīšanai šajā jautājumā. Pamatojot iebildumus pret viņa nodošanu, X atsaucās uz ne bis in idem principu, tostarp norādot, ka par tiem pašiem nodarījumiem trešā valstī, proti, Irānā, attiecībā uz viņu ir pieņemts galīgs nolēmums.
16. Saskaņā ar iesniedzējtiesas konstatēto X tika tiesāts Irānā par iepriekš minētajiem nodarījumiem, izņemot Y brīvības prettiesisko atņemšanu, kuras materiāltiesiskie elementi tomēr tika iekļauti viņas tīša slepkavības mēģinājuma kvalifikācijā. Noslēdzoties tiesvedībai Irānā, X ar galīgu nolēmumu tika notiesāts par smagu miesas bojājumu nodarīšanu Y, kā arī par Y un Z slepkavības mēģinājumiem. Taču viņš tika galīgi attaisnots apsūdzībās par Y izvarošanu un Z brīvības prettiesisku atņemšanu.
17. Saskaņā ar Irānas tiesībām X bija jāizcieš tikai vissmagākais no viņam šajā valstī piespriestajiem brīvības atņemšanas sodiem par nodarījumiem, par kuriem viņš bija ticis galīgi notiesāts, proti, brīvības atņemšanas sods uz septiņiem gadiem un sešiem mēnešiem. X izcieta lielāko daļu šī soda. Viņš tika apžēlots, samazinot sodu tā atlikušajā daļā sakarā ar Revolucionārās padomes izsludinātu vispārēju amnestiju saistībā ar Irānas revolūcijas 40. gadadienu.
18. Turklāt par Y nodarītajiem smagajiem miesas bojājumiem X tika piespriests viņai samaksāt diya. Savas maksātnespējas dēļ X tika atļauts sadalīt to daļās, veicot pirmo maksājumu 200 000 000 Irānas riālu (aptuveni 4245 EUR) apmērā, ar sekojošiem ikmēneša maksājumiem 2 % apmērā no diya. Pēc pirmā maksājuma un pirmā ikmēneša maksājuma veikšanas X 2019. gada 5. maijā tika atbrīvots Irānā. 2020. gada 7. septembrī Irānas iestādes attiecībā uz viņu izdeva apcietināšanas orderi vēlāko maksājumu termiņu neievērošanas dēļ.
19. Iesniedzējtiesā X apgalvo, ka Irānā pret viņu ir veikta kriminālvajāšana un viņš ir ticis galīgi notiesāts par tiem pašiem nodarījumiem, par kuriem tiek lūgta viņa nodošana, piemērojot attiecībā uz viņu izdoto Eiropas apcietināšanas orderi. Viņš esot galīgi attaisnots daļā nodarījumu, savukārt par otru daļu nodarījumu viņam esot piespriests brīvības atņemšanas sods, kuru X esot pilnībā izcietis. Turklāt X apgalvo, ka diya ir uzskatāms nevis par sodu vai pasākumu, bet gan par pienākumu izmaksāt cietušajai personai kaitējuma atlīdzību.
20. No tā X secina, ka saskaņā ar OLW 9. panta 1. punkta d) apakšpunktu un e) apakšpunkta 1. punktu viņa nodošana Vācijas iestādēm, piemērojot attiecībā uz viņu izdoto Eiropas apcietināšanas orderi, būtu jāatsaka. Viņš tostarp norāda, ka OLW 9. panta 1. punktā netiek nošķirts dalībvalstī pasludināts galīgs nolēmums un trešā valstī pasludināts galīgs nolēmums. Šādi rīkojoties, Nīderlandes likumdevējs esot izmantojis dalībvalstīm ar Pamatlēmumu 2002/584 piešķirtās tiesības atteikt nodošanu galīga nolēmuma un soda, kas pilnībā izciests trešā valstī, gadījumā. Līdz ar to Nīderlandes tiesām ir pienākums to ievērot.
21. Savukārt prokuratūra uzskata, ka X norādītais izņēmums saistībā ar agrāku notiesājošu spriedumu Irānā nevar tikt atbalstīts. Attiecībā uz trešā valstī pasludinātu notiesājošu spriedumu iesniedzējtiesai kā izpildes tiesu iestādei saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktu esot jānoraida OLW 9. panta 1. punkta e) apakšpunkta piemērošana, lai novērtētu, vai Irānā pasludinātais notiesājošais spriedums var pretendēt uz savstarpēju atzīšanu, pamatojoties uz savstarpējo uzticēšanos, kas izriet no līgumiem vai paražām. Ņemot vērā diplomātisko attiecību pārtraukšanu un tiesu iestāžu sadarbības ar Irānas Islāma Republiku neesamību, kā arī būtiskas atšķirības starp Savienības dalībvalstu un Irānas Islāma Republikas tiesību sistēmām, šādas uzticēšanās Irānas tiesību sistēmai neesot. No tā prokuratūra secina, ka X notiesājošais spriedums Irānā nevar kalpot par derīgu pamatu pret viņu izdotā Eiropas apcietināšanas ordera neizpildīšanai.
22. Ņemot vērā šos pretējos argumentus, iesniedzējtiesa pauž daudz šaubu par to, kā būtu jāinterpretē Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punkts un kā tas ir ticis transponēts Nīderlandes tiesībās.
23. Šajā ziņā tā norāda, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. pantā ir uzskaitīti Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamati, savukārt OLW paredz, ka, pastāvot šādiem pamatiem, izpildīšana ir jāatsaka, jo izpildes tiesu iestādei šajā ziņā nav nekādas rīcības brīvības. Turklāt iesniedzējtiesa vaicā, vai Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktā lietotais jēdziens “tām pašām darbībām” ir jāinterpretē tāpat, kā Tiesa to ir darījusi attiecībā uz šī pamatlēmuma 3. panta 2. punktu, lai gan pirmais gadījums attiecas uz trešā valstī pasludināta galīga nolēmuma esamību, savukārt otrais gadījums attiecas uz citā dalībvalstī pasludinātu galīgu nolēmumu. Visbeidzot, iesniedzējtiesa vaicā, vai tāds apžēlošanas pasākums kā tas, kas X tika piemērots Irānā, ļauj uzskatīt, ka viņam piespriestais sods ir ticis izciests vai vairs nevar tikt izpildīts saskaņā ar notiesāšanas valsts tiesībām Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punkta izpratnē.
24. Uzskatot, ka atbilde uz jautājumu par to, vai ir iespējams izpildīt attiecībā uz X izsniegto Eiropas apcietināšanas orderi, galu galā ir atkarīga no Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punkta interpretācijas, rechtbank Amsterdam (Amsterdamas pirmās instances tiesa, Nīderlande) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus.
IV. Prejudiciālie jautājumi un steidzamības tiesvedība Tiesā
25. Ar 2020. gada 7. decembra lēmumu, kas Tiesā saņemts tajā pašā dienā, rechtbank Amsterdam (Amsterdamas pirmās instances tiesa), pamatojoties uz LESD 267. pantu, ir nolēmusi uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja dalībvalsts nolemj transponēt šo tiesību normu valsts tiesībās, izpildes tiesu iestādei ir jābūt zināmai rīcības brīvībai attiecībā uz jautājumu, vai Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir jāatsaka?
2) Vai Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktā lietotais jēdziens “tās pašas darbības” ir jāinterpretē tāpat kā šis jēdziens šī pamatlēmuma 3. panta 2. punktā, un, ja tas tā nav, kā šis jēdziens ir jāinterpretē pirmajā minētajā tiesību normā?
3) Vai Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktā paredzētais nosacījums par to, ka “ja ir piespriests sods, tad tas ir izciests [..] vai to vairs nevar izpildīt saskaņā ar notiesāšanas valsts tiesībām”, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir izpildīts gadījumā, ja pieprasītā persona par vienām un tām pašām darbībām ir galīgi notiesāta ar brīvības atņemšanas sodu, kura viena daļa ir izciesta valstī, kurā ir ticis pasludināts notiesājošs spriedums, un attiecībā uz atlikušo šī soda daļu šī persona ir apžēlota ar vispārēju apžēlošanas pasākumu, kuru ir izsludinājusi šīs valsts iestāde, kas nav tiesa, kurš attiecas arī uz notiesātām personām, kuras tāpat kā pieprasītā persona ir izdarījušas smagus noziegumus, un kurš nav balstīts uz racionāliem krimināltiesību politikas apsvērumiem?”
26. Iesniedzējtiesa arī ir lūgusi piemērot Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības tiesvedību.
27. Šā lūguma pamatojumam tā ir norādījusi, ka uzdotie jautājumi attiecas uz Pamatlēmuma 2002/584 interpretāciju, kas ietilpst LESD trešās daļas V sadaļā. Tā arī ir vērsusi uzmanību uz to, ka X tika piemērots apcietinājums, gaidot turpmāko rīcību attiecībā uz viņa nodošanu Vācijas iestādēm. Tādējādi Tiesas steidzamai atbildei esot tieša un noteicoša ietekme uz attiecīgās personas paturēšanas apcietinājumā ilgumu.
28. Tiesas piektā palāta 2020. gada 17. decembrī nolēma apmierināt šo lūgumu.
29. Rakstveida apsvērumus ir iesniegusi prokuratūra, X, Nīderlandes un Vācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Katrs no viņiem, izņemot Vācijas valdību, sniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2021. gada 3. martā.
V. Analīze
A. Ievada apsvērumi
30. Kā esmu norādījis šo secinājumu ievadā, judikatūra par Pamatlēmumu 2002/584 ir plaša. Tagad ir zināms konteksts, kādā ir jāinterpretē minētā pamatlēmuma noteikumi (6).
31. Tādējādi iesākumā ir jāuzsver, ka Savienības tiesības ir balstītas uz pamatpremisu, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij ar visām pārējām dalībvalstīm, un tās to savstarpēji atzīst, ir kopīgas daudzas Savienības pamatvērtības, kā tas ir precizēts LES 2. pantā. Tieši šī premisa nozīmē un pamato dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos šo vērtību atzīšanā un tādējādi Savienības tiesību, ar kurām tās tiek īstenotas, ievērošanā (7).
32. Šiem diviem principiem – gan savstarpējās uzticēšanās starp dalībvalstīm principam, gan savstarpējas atzīšanas principam – ir vēl jo lielāka nozīme Savienības tiesībās, jo tie ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām. Konkrētāk, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu ar savstarpējas uzticēšanās principu katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības un it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (8).
33. Šajā kontekstā Pamatlēmuma 2002/584 mērķis ir aizstāt daudzpusējo izdošanas sistēmu, kuras pamatā ir 1957. gada 13. decembrī Parīzē noslēgtā Eiropas Konvencija par izdošanu, ar vienkāršotu un efektīvāku sistēmu notiesāto vai aizdomās turēto personu nodošanai starp tiesu iestādēm nolēmumu izpildīšanai vai kriminālvajāšanai. Kā pirmā savstarpējas atzīšanas principa konkretizācija krimināltiesību jomā, Eiropas apcietināšanas ordera mehānisms saskaņā ar paša Savienības likumdevēja lietotajiem apzīmējumiem ir balstīts uz dalībvalstu augstu savstarpējo uzticēšanos (9).
34. Savstarpējās atzīšanas princips, kas, kā tas izriet tostarp no Pamatlēmuma 2002/584 6. apsvēruma, ir tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās “stūrakmens”, it īpaši ir atspoguļots šī pamatlēmuma 1. panta 2. punktā. Proti, šajā tiesību normā ir ietverts noteikums, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jāizpilda ikviens Eiropas apcietināšanas orderis, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī paša pamatlēmuma noteikumiem. Tātad izpildes tiesu iestādes principā var atteikties izpildīt šādu orderi vienīgi atbilstoši izsmeļoši uzskaitītajiem, Pamatlēmumā 2002/584 paredzētajiem neizpildīšanas pamatiem. Turklāt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšana var tikt pakārtota tikai vienam no minētā pamatlēmuma 5. pantā izsmeļoši uzskaitītajiem nosacījumiem. Līdz ar to, kamēr Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšana ir kā princips, izpildīšanas atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri (10).
35. Tādējādi Pamatlēmumā 2002/584 ir skaidri norādīti Eiropas apcietināšanas ordera obligātās neizpildīšanas pamati (3. pants) un fakultatīvās neizpildīšanas pamati (4. un 4.a pants), kā arī garantijas, kas izsniegšanas dalībvalstij jāsniedz īpašos gadījumos (5. pants) (11).
36. Tomēr uzticēšanās princips un savstarpējas atzīšanas princips, uz kuriem ir balstīts šis pamatlēmums, nekādā veidā nedrīkst vājināt attiecīgajām personām garantētās pamattiesības (12). No minētā loģiski izriet, ka Pamatlēmums 2002/584 ir jāinterpretē tā, lai ar to tiek nodrošināta prasību ievērot attiecīgo personu pamattiesības izpilde, turklāt nevājinot dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbības sistēmas, kurā Eiropas apcietināšanas orderis, kā to ir paredzējis Savienības likumdevējs, ir viens no būtiskajiem elementiem, efektivitāti (13).
B. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
37. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja dalībvalsts izvēlas transponēt šo tiesību normu valsts tiesībās, tai ir jāatvēl izpildes tiesu iestādei rīcības brīvība noskaidrot, vai ir vai nav pamats atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi šajā tiesību normā minētā iemesla dēļ.
38. Kā to savos secinājumos lietā, kurā tika taisīts Tiesas 2017. gada 29. jūnija spriedums Popławski (C‑579/15, EU:C:2017:503), jau ir apsvēris ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot], rodas jautājums par to, kas ir jāsaprot ar Eiropas apcietināšanas ordera “fakultatīvo” raksturu. Vai šī iespēja ir paredzēta dalībvalstīm, kuras, transponējot Pamatlēmumu 2002/584 savās iekšējās valsts tiesībās, var izlemt, vai norādīt fakultatīvas neizpildīšanas pamatus, vai arī tā ir piešķirta izpildes tiesu iestādei, kurai būtu rīcības brīvība, izlemjot, vai tos norādīt atkarībā no katras lietas īpašajiem apstākļiem (14)?
39. Šajā ziņā dalībvalstu brīvību transponēt Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamatus Tiesa vairākkārt viennozīmīgi ir atzinusi (15). Tomēr pa šo laiku Tiesai arī ir bijusi izdevība izlemt dažādus apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas gadījumus. Taču ikkatru reizi tā ir izšķīrusies par interpretāciju, saskaņā ar kuru tiesu iestādei noteikti bija jāatzīst rīcības brīvība (16). Izskatāmajā lietā secinājums, pie kura es esmu nonācis pēc Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punkta gramatiskās, sistēmiskās un teleoloģiskās analīzes, ir identisks.
40. Pirmām kārtām, norādīšu, ka Tiesa, tieši atsaucoties uz 30. punktu ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumos lietā Popławski (C‑579/15, EU:C:2017:116), nosprieda, ka no Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta formulējuma izriet, ka, ja dalībvalsts ir izvēlējusies šo tiesību normu transponēt iekšējās tiesībās, izpildes tiesu iestādei tomēr ir jābūt rīcības brīvībai attiecībā uz jautājumu, vai Eiropas apcietināšanas orderi atteikties izpildīt vai ne (17).
41. Tomēr minētajā secinājumu punktā ģenerāladvokāts Ī. Bots savu analīzi neierobežoja ar Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta tekstu. Tā attiecās, pirmkārt, uz šī pamatlēmuma 4. panta nosaukumu un, otrkārt, uz šā panta pirmo daļu, kurā ir viens vienīgs teikums, kurā bez izšķirības ir uzskaitīti visi dažādie fakultatīvas neizpildīšanas pamati, kas numurēti no 1 līdz 7.
42. Tādējādi ir lietderīgi atgādināt, ka īpašības vārds “fakultatīvs”, kas parādās Pamatlēmuma 2002/584 4. panta nosaukumā, attiecas uz Eiropas apcietināšanas ordera “neizpildīšanu”, nevis uz “pamatiem”, kas to var pamatot. Tieši atteikums izpildīt orderi ir fakultatīvs pretstatā obligātajiem atteikumiem, kas paredzēti šā paša pamatlēmuma 3. pantā (18). Taču kā fakultatīvs jebkurš lēmums par atteikumu neizbēgami atspoguļos tā pieņēmēja apzinātu izvēli un līdz ar to – viņa vērtējuma rezultātu.
43. Turklāt, kā to šajā pašā secinājumu punktā norādījis arī ģenerāladvokāts Ī. Bots, no Pamatlēmuma 2002/584 4. panta pirmās daļas izriet, ka iespēja atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi ir tieši piešķirta valsts izpildes tiesu iestādēm. Tur, kur Pamatlēmuma 2002/584 3. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka izpildes tiesas iestāde “atsaka Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu” (19) šajā tiesību normā uzskaitītajos gadījumos, 4. panta pirmajā daļā ir norādīts, ka šī pati iestāde “var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu” (20). Kā Tiesa to jau ir norādījusi, vārda “var” izvēle nozīmē, ka tad, ja dalībvalsts ir izvēlējusies šo tiesību normu transponēt valsts tiesībās, izpildes tiesu iestādei ir jābūt rīcības brīvībai jautājumā par to, vai atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi vai ne (21).
44. Otrām kārtām, šādu Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punkta interpretāciju apstiprina tā konteksts. Savos ievada apsvērumos esmu atgādinājis, ka Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšana ir kā princips un izpildīšanas atteikums ir izņēmums, kas kā tāds ir jāinterpretē šauri (22). Taču, pieļaujot tādu Pamatlēmuma 2002/584 4. panta interpretāciju, ar kuru izpildes tiesu iestādei tiktu uzlikts pienākums atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi šajā tiesību normā paredzētajos gadījumos, tās automātiskā rakstura dēļ liegtu šai iestādei iespēju ņemt vērā katra gadījuma īpašos apstākļus, kas tai varētu likt uzskatīt, ka nodošanas atteikuma nosacījumi nav izpildīti. Tādējādi, pārveidojot vienkāršu atteikuma iespēju par patiesu pienākumu, ar šāda veida tiesību normu arī izņēmums, ko veido nodošanas atteikums, tiktu pārvērsts par principiālu noteikumu (23).
45. Turklāt Tiesa, interpretējot Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktu sistēmiski, nevar neņemt vērā šā pamatlēmuma 3. panta 2. punktā paredzēto gadījumu. Proti, abi paredzētie gadījumi ir identiski, ar to atšķirību, ka pirmais gadījums attiecas uz trešās valsts taisīta galīga nolēmuma esamību, bet otrajā gadījumā runa ir par galīgu nolēmumu, ko pasludinājusi kāda dalībvalsts. Kā to savos rakstveida apsvērumos pamatoti norāda Vācijas valdība, ja dalībvalstis varētu izvēlēties Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktā paredzēto gadījumu pārveidot par obligātu atteikuma pamatu, atšķirībai starp abām tiesību normām zustu jēga.
46. Trešām kārtām, manā ieskatā arī ar Eiropas apcietināšanas ordera ieviešanu sasniedzamais mērķis apstiprina tiesu iestāžu rīcības brīvībai labvēlīgu interpretāciju. Proti, saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 1. punktu Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma mērķis ir ļaut apcietināt un nodot pieprasīto personu, lai, ņemot vērā ar minēto pamatlēmumu sasniedzamo mērķi, izdarītais noziedzīgais nodarījums nepaliktu nesodīts un lai šī persona tiktu kriminālvajāta vai izciestu tai piespriesto brīvības atņemšanas sodu (24).
47. Taču interpretēt Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktu tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir piešķirts pilnvarojums noteikt tiesu iestādēm pienākumu katrā ziņā atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi gadījumā, ja pieprasītā persona par tiem pašiem nodarījumiem ir tikusi notiesāta ar galīgu nolēmumu trešā valstī (ar nosacījumu, ka notiesāšanas gadījumā tai šo sodu ir bijis jāizcieš vai tā to pašlaik izcieš, vai to vairs nevar izpildīt saskaņā ar notiesāšanas valstu tiesību aktiem) un ja šīm iestādēm nav nekādas rīcības brīvības, kaut gan tiesību sistēmas un piemērojamās procedūras trešās valstīs var būt ievērojami atšķirīgas no dalībvalstīs pazīstamajām, nozīmētu riskēt ar to, ka pieprasītā persona var palikt nesodīta. Līdz ar to tādu interpretāciju nevar uzskatīt par atbilstīgu Pamatlēmumam 2002/584 (25).
48. Šajā kontekstā – tāpat kā izpildes tiesu iestādēm saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 4.a pantu ir jābūt iespējai ņemt vērā visus apstākļus, kas ļauj pārliecināties, ka personas, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, nodošana nenozīmē šīs personas tiesību uz aizstāvību pārkāpšanu, jo šajā tiesību normā – tāpat kā Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktā – ir paredzēts fakultatīvas neizpildīšanas gadījums (26), arī kompetentajām tiesu iestādēm ir jābūt iespējai ņemt vērā visus apstākļus, kas tām ļauj pārliecināties, ka nodošanas atteikums neizraisīs to, ka pieprasītā persona paliek nesodīta.
49. Šāda rīcības brīvība ir vēl jo svarīgāka, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktu, jo ar šo tiesību normu ne bis in idem princips tiek paplašināts arī attiecībā uz nolēmumiem, kurus pieņēmušas trešo valstu tiesas. Taču atšķirībā no dalībvalstu starpā prevalējošā, Eiropas apcietināšanas ordera pamatā esošie savstarpējas uzticēšanās un savstarpējas atzīšanas principi nav automātiski pārnesami uz trešām valstīm (27). Šī īpatnība ir otrā prejudiciālā jautājuma centrā, un tādēļ es to izvērtēšu.
50. Tam esot precizētam, manā ieskatā, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, no Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punkta gramatiskās, sistēmiskās un teleoloģiskās interpretācijas izriet, ka tas ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja dalībvalsts izvēlas transponēt šo tiesību normu savās valsts tiesībās, tai ir jāpiešķir izpildes tiesu iestādei rīcības brīvība noskaidrot, vai šajā tiesību normā minētā iemesla dēļ ir pamats atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi.
C. Par otro prejudiciālo jautājumu
51. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktā ietvertais jēdziens “tām pašām darbībām” ir jāinterpretē tāpat kā šī pamatlēmuma 3. panta 2. punktā lietotais formāli identiskais jēdziens. Ja tas tā nav, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kāda nozīme tam būtu piešķirama.
52. Iesākumā konstatējams, ka tāpat kā Pamatlēmuma 2002/584 3. panta 2. punktā, arī tā 4. panta 5. punktā nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām saistībā ar jēdzienu “tām pašām darbībām”. Tāpēc, ņemot vērā Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasību, šo jēdzienu nevar atstāt katras dalībvalsts tiesu iestāžu vērtējumam atbilstoši to valsts tiesībām. Tas ir uzskatāms par autonomu Savienības tiesību jēdzienu (28).
53. Attiecībā uz jēdzienu “tām pašām darbībām”, kas ir ietverts Pamatlēmuma 2002/584 3. panta 2. punktā, Tiesa ir atzinusi, ka tas ir jādefinē tāpat kā jēdziens “tas pats nodarījums”, kas ietverts Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (29), kas noslēgta Šengenā (Luksemburga) 1990. gada 19. jūnijā (turpmāk tekstā – “Šengenas konvencija”) (30), 54. pantā. Tātad šis jēdziens tiek interpretēts tādējādi, ka tas attiecas tikai uz faktu patiesumu un aptver konkrētu savstarpēji nedalāmi saistītu apstākļu kopumu neatkarīgi no šo faktu vai aizsargājamo juridisko interešu juridiskās kvalifikācijas (31).
54. Šo jēdzienu identisko raksturu Tiesa ir pamatojusi, atsaucoties uz Šengenas konvencijas 54. panta un Pamatlēmuma 2002/584 3. panta 2. punkta kopīgo mērķi: novērst, ka pret kādu personu no jauna tiek uzsākta kriminālvajāšana vai kriminālprocess tiesā par vieniem un tiem pašiem nodarījumiem (32). Man nav skaidrs, kādu citu mērķi varētu sasniegt ar Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktu, kas, kā jau minēju, visos aspektos ir līdzīgs šī paša pamatlēmuma 3. panta 2. punktam, un atšķiras tikai agrāko nolēmumu par tiem pašiem nodarījumiem pieņēmusī valsts.
55. Šādos apstākļos, ņemot vērā šo kopīgo mērķi un Tiesas atzīto nepieciešamību nodrošināt saskaņotību starp dažādu Pamatlēmuma 2002/584 normu interpretāciju (33), manā ieskatā tā 4. panta 5. punktā lietotais jēdziens “tām pašām darbībām” ir jāinterpretē tāpat kā tā 3. panta 2. punktā minētais jēdziens.
56. Vēl piebildīšu, ka, lai gan Pamatlēmumā 2002/584 ne bis in idem principu Savienības likumdevējs formāli nav minējis, nav nekādu šaubu, ka ar Pamatlēmuma 2002/584 3. panta 2. punktu un 4. panta 5. punktu tiek īstenots tieši šis princips. Pierādījums tam ir, pirmkārt, nodaļas, kurā ietilpst Šengenas konvencijas 54. pants, nosaukums – “Ne bis in idem principa piemērošana” – un, otrkārt, identiska interpretācija, kas tiek sniegta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantā, kurā šis princips ir formalizēts Hartā (34).
57. Tāpēc runa nav tikai par saskaņotību Pamatlēmuma 2002/584 kontekstā, bet gan par saskaņotības nodrošināšanu visās Savienības tiesībās. Tā kā runa ir par Savienības tiesību pamatprincipu, kas ir nostiprināts arī Hartas 50. pantā (35) un kas tagad tiek interpretēts vienādi arī tik dažādās jomās kā pievienotās vērtības nodoklis (PVN) (36), cīņa pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu (37) vai Eiropas apcietināšanas orderis, tā definīcijai nevajadzētu atšķirties atkarībā no attiecīgā juridiskā instrumenta un a fortiori vienā un tajā pašā instrumentā. Šāda atšķirība būtu vēl disonantāka vai pat anahroniska, jo arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nonākusi pie tādas ne bis in idem principa interpretācijas, kas koncentrējas uz prasību pēc identiskiem vai būtībā tādiem pašiem faktiem (38).
58. Taisnība, ka, tāpat kā citos starptautiskos instrumentos (39), 1984. gada 22. novembrī Strasbūrā noslēgtās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. protokola 4. pantā ne bis in idem principa piemērošana ir ierobežota ar nolēmumiem, kas pasludināti vienā un tajā pašā valstī (40). Tāpat Hartas 50. pantā ir precizēts, ka nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš jau ir ticis attaisnots vai notiesāts “Savienībā”. Šī ne bis in idem principa ierobežotā pārnacionālā piemērošana Savienības tiesību sistēmā ir izskaidrojama ar savstarpējas uzticēšanās principu, kas katrai dalībvalstij uzliek par pienākumu – izņemot ārkārtas apstākļus – uzskatīt, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības un it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (41). Nav ignorējams arī tas, ka saistībā ar Šengenas konvenciju Tiesa ir uzsvērusi nepieciešamo saikni, kādai ir jāpastāv starp šīs konvencijas 54. pantā nostiprināto ne bis in idem principu un dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos to attiecīgajām krimināltiesiskajām sistēmām (42).
59. Tomēr, lai gan neviens starptautisko publisko tiesību princips nepieprasa ne bis in idem principa pārrobežu piemērošanu (43), neviens noteikums, cik man zināms, to neaizliedz (44). Savienības likumdevējam izvēloties attiecībā uz kādā trešā valstī pasludinātiem nolēmumiem paredzēt pamatu atteikumam izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi ar formulējumu, kas ir identisks Pamatlēmuma 2002/584 3. panta 2. punktā izmantotajam formulējumam, ir jākonstatē, ka šis likumdevējs šādu izvēli ir izdarījis.
60. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā tā 1. panta 3. punktu, kurā ir noteikts pienākums Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma īstenošanā pilnībā ievērot pamattiesības un vispārējos tiesību pamatprincipus, kas nostiprināti LES 6. pantā. Līdz ar to ne bis in idem principa pārrobežu piemērošana nekādā veidā nevar apdraudēt attiecīgajām personām garantētās pamattiesības (45).
61. Tātad, skatot šīs abas tiesību normas kopsakarā, ir redzams, ka, ja izpildes tiesu iestādei ir jāņem vērā trešās valsts tiesas galīgais nolēmums, tas ir ar nosacījumu, ka šis nolēmums ir tādas tiesvedības iznākums, kurā tostarp ievēroti dalībvalstīm kopīgie taisnīgas lietas izskatīšanas standarti, kas garantē visu lietas dalībnieku tiesības (46).
62. Apstāklis, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktā ir minēts fakultatīvs neizpildīšanas pamats, bet šā pamatlēmuma 3. panta 2. punktā ir paredzēts obligātas neizpildīšanas pamats, rada arī divas citas sekas, kas tomēr var kompensēt savstarpējas uzticēšanās neesamību attiecībā pret trešām valstīm.
63. Pirmkārt, tas galu galā ir katras dalībvalsts ziņā – izvēlēties, vai tā vēlas transponēt Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktu un attiecināt ne bis in idem principu arī uz pārrobežu situācijām ārpus Savienības (47). Otrkārt, kā es to esmu parādījis savā iesniedzējtiesas uzdotā pirmā prejudiciālā jautājuma analīzē, Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktā paredzētā izņēmuma konkrēta piemērošana ir atstājama izpildes tiesu iestādes novērtējumam.
64. Tātad tas ir kompetentās tiesu iestādes ziņā – noskaidrot ne vien trešā valstī noritošā procesa taisnīgo raksturu, bet arī to, vai konkrētie materiālie fakti veido tādu faktu kopumu, kas ir nedalāmi saistīti ne vien laikā un telpā, bet arī pēc to priekšmeta (48).
65. Novērtējumā tiesu iestādei galu galā būs jāņem vērā arī Pamatlēmuma 2002/584 mērķis, proti, nodrošināt, lai paveiktais noziedzīgais nodarījums nepaliktu nesodīts un lai pret meklēto personu veiktu kriminālvajāšanu vai liktu tai izciest piespriesto brīvības atņemšanas sodu (49). Kā es to jau norādīju, Pamatlēmuma 2002/584 noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka ar šo interpretāciju, protams, tiek nodrošināta tā atbilstība prasībām ievērot attiecīgo personu pamattiesības –no kurām daļa ir ne bis in idem princips –, vienlaikus tomēr nevājinot dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbības sistēmas, kurā Eiropas apcietināšanas orderis ir viens no būtiskajiem elementiem, efektivitāti (50).
66. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktā ietvertais jēdziens “tām pašām darbībām” ir jāinterpretē tāpat kā minētā pamatlēmuma 3. panta 2. punktā lietotais jēdziens. Tātad šis jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas tikai uz faktu patiesumu un ietver konkrētu savstarpēji nedalāmi saistītu apstākļu kopumu neatkarīgi no šo faktu vai aizsargājamo juridisko interešu juridiskās kvalifikācijas.
D. Par trešo prejudiciālo jautājumu
67. Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktā paredzētais nosacījums attiecībā uz soda izpildi ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir izpildīts gadījumā, ja pieprasītā persona par vienām un tām pašām darbībām ir galīgi notiesāta ar brīvības atņemšanas sodu, kura viena daļa ir izciesta valstī, kurā ir ticis pasludināts notiesājošs spriedums, un attiecībā uz atlikušo šī soda daļu šī persona ir apžēlota ar vispārēju apžēlošanas pasākumu, kuru ir izsludinājusi šīs valsts iestāde, kas nav tiesa, kurš attiecas arī uz notiesātām personām, kuras tāpat kā pieprasītā persona ir izdarījušas smagus noziegumus, un kurš nav balstīts uz racionāliem krimināltiesību politikas apsvērumiem?
68. Šim nosacījumam piešķiramā nozīme ir svarīga, jo tas var būt šķērslis atteikumam izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi. Ja sods nav ticis izpildīts Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punkta izpratnē, šī tiesību norma paģēr atgriešanos pie principa, tas ir, attiecīgās personas nodošanas.
69. Vispirms precizēšu, ka apžēlošanas juridisko institūtu es apskatīšu tā, kā to ir definējusi iesniedzējtiesa: proti, kā pasākumu, ko ir izsludinājusi iestāde, kas nav tiesa, attiecībā uz visām personām, kuras ir notiesātas par smagiem noziegumiem, un kurš nav balstīts uz racionāliem krimināltiesiskās politikas apsvērumiem. Šāda neitrāla un visaptveroša problēmas definēšana manā ieskatā ir īpaši atbilstoša, ņemot vērā daudzos pastāvošos apžēlošanas pasākumus (51) un to definīciju mainīgumu dalībvalstu juridiskajās tradīcijās (52).
70. Šādi definējot analīzes robežas, jāatzīmē, ka izpildīšanas nosacījums ir formulēts identiski ne vien Pamatlēmuma 2002/584 3. panta 2. punktā un 4. panta 5. punktā, bet arī Šengenas konvencijas 54. pantā. Attiecībā uz pēdējo minēto Tiesa ir precizējusi, ka izpildīšanas nosacījums ir izpildīts, ja tiek konstatēts, ka brīdī, kad otrais kriminālprocess ir uzsākts pret to pašu personu par tiem pašiem nodarījumiem, par kuriem pirmajā līgumslēdzējā valstī ir piespriests sods, šajā pirmajā valstī piespriesto sodu vairs nevar izpildīt saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem (53).
71. Tomēr Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punkta interpretācijas nolūkos nevajadzētu aprobežoties tikai ar šo konstatējumu, kas balstīts uz Šengenas konvencijas 54. panta tekstu, un tādējādi abstrahēties no konteksta, kādā iekļaujas šī tiesību norma, un Savienības likumdevēja izvirzītajiem mērķiem. Lai gan “noteikuma teksts [..] arvien ir sākumpunkts un vienlaikus jebkuras interpretēšanas robežas” (54), pārējās interpretācijas metodes ir fakultatīvas vienīgi gadījumā, ja attiecīgā norma ir absolūti skaidra un nepārprotama (55). Taču šajā lietā ir jākonstatē, ka panta formulējums pats par sevi neļauj noskaidrot izpildīšanas nosacījuma piemērošanas jomu.
72. Vispirms, kas attiecas uz kontekstu, kādā iekļaujas Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punkts, no šā pamatlēmuma 3. panta 1. punkta neapšaubāmi izriet, ka nav tā, ka Savienības likumdevējam nebūtu bijis zināms par iespējamo apžēlošanas pasākumu ietekmi uz Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanu.
73. Saskaņā ar šo tiesību normu izpildes tiesu iestādei ir jāatsaka Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšana, ja uz pārkāpumu, uz kura pamata izdod apcietināšanas orderi, attiecas amnestija izpildes dalībvalstī un ja šai dalībvalstij ir kompetence veikt kriminālvajāšanu par minēto nodarījumu saskaņā ar tās krimināltiesībām. Tomēr Savienības likumdevējs ir ierobežojis šo gadījumu ar izpildes dalībvalstī spēkā esošo amnestiju un paredzējis to tikai kā pamatu obligātai neizpildei. Tādējādi Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka ar to tiek atļauts ņemt vērā vispārēju apžēlošanas pasākumu, jo no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Pamatlēmumā 2002/584 Eiropas apcietināšanas ordera neizpildīšanas pamati ir uzskaitīti izsmeļoši (56) un izpildīšanas atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri (57).
74. Turpinot, ja paraugāmies uz Savienības likumdevēja izvirzītajiem mērķiem, var atgādināt, ka Eiropas apcietināšanas ordera mehānisms ir pirmā savstarpējas atzīšanas principa konkretizācija krimināltiesību jomā. Pamatlēmuma 2002/584 mērķis ir aizstāt agrāko daudzpusējo izdošanas sistēmu ar vienkāršotu un efektīvāku nodošanas sistēmu starp tiesu iestādēm (58). Tātad runa ir par izdošanas “tiesiskošanu”: lai gan izdošana ir suverenitātes akts, Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas akts (59).
75. Tieši tādēļ ar Pamatlēmumu 2002/584 ir izveidots sadarbības mehānisms starp dalībvalstu tiesu iestādēm (60), kuras atbilstoši šim pamatlēmumam ir jāuzklausa kā iestādes, kas patstāvīgi (61) piedalās krimināltiesību īstenošanā (62).
76. Taču iesniedzējtiesas definēto apžēlošanas pasākumu, pirmkārt, piemēro iestāde, kas nav tiesa, un, otrkārt, tas nekādi nav saistīts ar krimināltiesību politiku. Līdz ar to šķiet, ka šāda pasākuma ņemšana vērā, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktu, nonāktu pretrunā tādas sistēmas filozofijai, kurā Eiropas apcietināšanas orderis ir krimināltiesību instruments un kura savas darbības centrā izvirza tiesu iestādes.
77. Turklāt tāda interpretācija arī būtu nesaderīga ar ne bis in idem principu, jo šis princips ir balstīts uz savstarpējas uzticēšanās loģiku un tas var darboties tikai likuma piemērošanas tiesā jomā (63). Proti, Tiesu iestādes, veicot konkrētu un individuālu analīzi, ir vispiemērotākās, lai saskaņotu attiecīgo personu pamattiesības un tiesu iestāžu sadarbības starp dalībvalstīm sistēmas efektivitāti.
78. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktā paredzētais izpildīšanas nosacījums manā ieskatā ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neattiecas uz apžēlošanu, ko trešās valsts, kurā ir pieņemts galīgais notiesājošais nolēmums, iestāde, kas nav tiesa, ir piemērojusi vispārēja apžēlošanas pasākuma ietvaros, kurš attiecas arī uz personām, kas notiesātas par smagiem noziegumiem, un kurš nav pamatots ar objektīviem krimināltiesību politikas apsvērumiem.
VI. Secinājumi
79. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz rechtbank Amsterdam (Amsterdamas pirmās instances tiesa, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem es ierosinu Tiesai atbildēt šādi:
1) Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kas grozīts ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), 4. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja dalībvalsts izvēlas transponēt šo tiesību normu savās valsts tiesībās, tai ir jāpiešķir izpildes tiesu iestādei rīcības brīvība noskaidrot, vai ir pamats atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi šajā tiesību norma paredzētā iemesla dēļ.
2) Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktā, kas grozīts ar Pamatlēmumu 2009/299, minētais jēdziens “tām pašām darbībām” ir jāinterpretē tāpat kā šī paša pamatlēmuma 3. panta 2. punktā lietotais jēdziens. Šis jēdziens attiecas tikai uz faktu patiesumu. Tas ietver konkrētu savstarpēji nedalāmi saistītu apstākļu kopumu neatkarīgi no šo faktu vai aizsargājamo juridisko interešu juridiskās kvalifikācijas.
3) Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 5. punktā, kas grozīts ar Pamatlēmumu 2009/299, paredzētais izpildīšanas nosacījums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neattiecas uz apžēlošanu, ko ir piemērojusi trešās valsts, kurā ir pieņemts galīgais notiesājošais nolēmums, iestāde, kas nav tiesa, vispārēja apžēlošanas pasākuma ietvaros, kurš attiecas arī uz personām, kas notiesātas par smagiem noziegumiem, un kurš nav pamatots ar objektīviem krimināltiesību politikas apsvērumiem.