VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2024. gada 21. februārī (*)
Augu aizsardzības līdzekļi – Darbīgā viela cipermetrīns – Īstenošanas regula (ES) 2021/2049 – Pieprasījums veikt iekšēju pārskatīšanu – Regulas (EK) Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkts – Pieprasījuma noraidījums – EFSA veikta kritisku jomu identificēšana – Riska novērtējums un pārvaldība – Piesardzības princips – Komisijas rīcības brīvība
Lietā T‑536/22
Pesticide Action Network Europe (PAN Europe), Brisele (Beļģija), ko pārstāv A. Bailleux, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Becker, G. Gattinara un M. ter Haar, pārstāvji,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], tiesneses I. Reine un T. Pinne [T. Pynnä] (referente),
sekretāre: H. Ēriksone [H. Eriksson], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
pēc 2023. gada 12. oktobra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Pesticide Action Network Europe (PAN Europe) lūdz atcelt Eiropas Komisijas 2022. gada 23. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar kuru tā noraidīja pieprasījumu, ko prasītāja bija iesniegusi, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Savienības iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2006, L 264, 13. lpp.), 10. pantu – veikt iekšēju pārskatīšanu Komisijas Īstenošanas regulai (ES) 2021/2049 (2021. gada 24. novembris), ar ko saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū atjauno darbīgās vielas cipermetrīna kā aizstājamas vielas apstiprinājumu un groza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu (OV 2021, L 420, 6. lpp.).
I. Tiesvedības priekšvēsture
2 Cipermetrīns ir piretroīdu grupas insekticīds. Šo insekticīdu grupu Eiropas Savienībā plaši lieto augu kultūru kaitēkļu apkarošanai. Cipermetrīns ir īpaši toksisks insektiem.
3 Komisija ar Direktīvu 2005/53/EK (2005. gada 16. septembris), ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414/EEK, lai tajā iekļautu hlortalonilu, hlortoluronu, cipermetrīnu, daminozīdu un tiofanātmetilu kā aktīvo vielu (OV 2005, L 241, 51. lpp.), iekļāva cipermetrīnu kā darbīgo vielu Padomes Direktīvas 91/414/EEK (1991. gada 15. jūlijs) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV 1991, L 230, 1. lpp.) I pielikumā. Darbīgās vielas, kas iekļautas Direktīvas 91/414 I pielikumā, tiek uzskatītas par apstiprinātām saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 (2009. gada 21. oktobris) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414 (OV 2009, L 309, 1. lpp.), un tās ir minētas Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 (2011. gada 25. maijs), ar ko īsteno Regulu Nr. 1107/2009 attiecībā uz darbīgo vielu sarakstu (OV 2011, L 153, 1. lpp.), pielikuma A daļā.
4 Šā apstiprinājuma beigu termiņš bija 2016. gada 28. februāris. Tomēr sakarā ar nozīmīgu aizkavēšanos atkārtotas novērtēšanas un lēmumu pieņemšanas procesos šo apstiprinājumu, izmantojot Komisijas īstenošanas regulas, Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgā komiteja (turpmāk tekstā – “pastāvīgā komiteja”) 2017., 2018., 2019., 2020. un 2021. gadā pagarināja uz vēl vienu gadu.
5 Cipermetrīna apstiprinājuma atjaunošanas procedūrā ziņotāja dalībvalsts (turpmāk tekstā – “ZD”), apspriedusies ar otro ziņotāju dalībvalsti, sagatavoja atjaunošanas novērtējuma ziņojuma projektu un 2017. gada 8. maijā to iesniedza Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei (EFSA) un Komisijai.
6 EFSA atjaunošanas novērtējuma ziņojuma projektu nosūtīja pieteikuma iesniedzējiem un dalībvalstīm komentāru sniegšanai un sāka sabiedrisko apspriešanu par šo projektu. Pēc tam saņemtos komentārus EFSA nosūtīja Komisijai.
7 2018. gada 31. jūlijā EFSA sniedza zinātnisko atzinumu Peer Review of the pesticide risk assessment of the active substance cypermethrin (“Darbīgās vielas cipermetrīna pesticīdu risku novērtējuma salīdzinošā pārbaude”; turpmāk tekstā – “EFSA secinājumi”). EFSA tajā identificēja četras “kritiskas jomas”.
8 Kā izriet no EFSA secinājumiem, tā identificē vienu vai vairākas kritiskas jomas šādos gadījumos:
– kad ir pietiekami daudz informācijas, lai izvērtētu lietojumus pēc vienotajiem principiem saskaņā ar Regulas Nr. 1107/2009 29. panta 6. punktu un atbilstoši Komisijas Regulai (ES) Nr. 546/2011 (2011. gada 10. jūnijs) par Regulas Nr. 1107/2009 īstenošanu attiecībā uz vienotajiem principiem augu aizsardzības līdzekļu novērtēšanai un atļauju piešķiršanai (OV 2011, L 155, 127. lpp.), un šāds novērtējums neļauj secināt, ka vismaz vienā no lietojumiem augu aizsardzības līdzeklim (turpmāk tekstā – “AAL”), kura sastāvā ir attiecīgā darbīgā viela, iespējams, nebūs kaitīgas iedarbības uz cilvēka vai dzīvnieku veselību, vidi vai uz pazemes ūdeņiem vai ka tam nebūs nepieļaujamas ietekmes uz vidi;
– kad augstāka līmeņa novērtējumu nav bijis iespējams pabeigt informācijas trūkuma dēļ un kad veiktais zemāka līmeņa novērtējums neļauj secināt, ka vismaz vienā no lietojumiem AAL, kura sastāvā ir attiecīgā darbīgā viela, iespējams, nebūs kaitīgas iedarbības uz cilvēka vai dzīvnieku veselību, vidi vai uz pazemes ūdeņiem vai ka tam nebūs nepieļaujamas ietekmes uz vidi;
– ja, ņemot vērā pašreizējās zinātnes un tehnikas atziņas, izmantojot pieteikuma iesniegšanas laikā pieejamās vadlīnijas, nav sagaidāms, ka darbīgā viela atbildīs Regulas Nr. 1107/2009 4. pantā noteiktajiem apstiprināšanas kritērijiem.
9 Attiecībā uz cipermetrīnu EFSA identificēja šādas kritiskas jomas:
– augsts risks ūdens organismiem;
– augsts risks medus bitēm;
– augsts risks pie mērķa grupas nepiederošiem posmkājiem ārpus lietošanas zonas;
– informācijas neesamība par to pesticīdu partiju sastāvu, kuras izmantoja apstiprinājuma pieteikuma iesniedzēju iesniegtajos ekotoksikoloģiskajos pētījumos, un tādēļ EFSA nevarēja pārliecināties, ka šīs pesticīdu partijas atbilst AAL, kura sastāvā ir attiecīgā darbīgā viela, lietojumiem Regulas Nr. 1107/2009 4. panta 5. punkta izpratnē.
10 Pastāvīgās komitejas 2019. gada janvāra sanāksmē Komisija iesniedza apstiprinājuma atjaunošanas priekšlikumu, kurā cipermetrīna izmantošana bija ierobežoti atļauta tikai rudens un ziemas sezonās, lai pasargātu bites un ūdens vidi, paredzot risku mazināšanas pasākumus, kas par 95 % samazinātu pesticīdu noplūdi vidē un novērstu to nelabvēlīgo ietekmi uz vidi.
11 Saskārusies ar lielākās daļas dalībvalstu atteikumu atbalstīt apstiprinājuma atjaunošanas priekšlikumu ar šādiem ierobežojumiem, Komisija lūdza EFSA publicēt paziņojumu par cipermetrīna risku mazināšanas pasākumiem.
12 2019. gada septembrī EFSA publicēja paziņojumu par risku mazināšanas pasākumiem attiecībā uz cipermetrīnu (turpmāk tekstā – “2019. gada paziņojums”). EFSA tajā norāda, ka vienīgi tāds risku mazināšanas pasākums, ar kuru pesticīdu noplūdi samazinātu vairāk nekā par 95 %, ļautu secināt, ka risks ūdens organismiem ir zems. Tā nonāk pie tāda paša secinājuma attiecībā uz posmkājiem, kas nepieder pie mērķa grupas. EFSA arī norāda, ka iesniegtie pētījumi neaptver cipermetrīna izmantošanu rudenī. EFSA turklāt uzskata, ka, lai aizsargātu bites, pietiktu ar to, ka kultūrā nebūtu ziedošu nezāļu, tiktu aizliegts apsmidzināt ziedošas kultūras un noplūde tiktu samazināta par 54 %, un ka būtu iespējams secināt, ka riska līmenis ir zems.
13 Pēc vairākām pastāvīgās komitejas sanāksmēm 2021. gada 24. novembrī Komisija pieņēma Īstenošanas regulu 2021/2049. Šo apstiprinājuma atjaunojumu tomēr papildina vairākas īpašas normas, kas paredzētas minētās regulas I pielikumā.
14 2022. gada 20. janvārī prasītāja, pamatojoties uz Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktu, iesniedza Komisijai pieprasījumu veikt Īstenošanas regulas 2021/2049 iekšēju pārskatīšanu, lai panāktu tās atcelšanu vai aizstāšanu ar regulu, ar kuru tiktu noraidīts pieteikums par darbīgās vielas cipermetrīna apstiprinājuma atjaunošanu. Šajā pieprasījumā prasītāja izklāsta iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka Īstenošanas regula ir pretrunā piesardzības principam un tādam Savienības pienākumam nodrošināt augstu sabiedrības veselības un vides aizsardzības līmeni, kurš izriet no LESD 9. un 11. panta, 168. panta 1. punkta un 191. panta 1. punkta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 35. un 37. panta un kurš attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļiem ir konkretizēts ar Regulu Nr. 1107/2009, it īpaši tās 4. pantu.
15 2022. gada 18. februārī Komisija lūdza EFSA zinātnisku un tehnisku atbalstu saistībā ar visiem atbilstīgajiem zinātniskajiem datiem, kas bija sniegti pieprasījumā veikt iekšēju pārskatīšanu. Atbildot uz šo lūgumu, EFSA 2022. gada 15. martā publicēja tehnisko ziņojumu (turpmāk tekstā – “tehniskais ziņojums”), kurā bija vērtēts tikai prasītājas iebildums par to, ka cipermetrīna endokrīni disruptīvās īpašības vērtējumā nebija ņemti vērā daži pētījumi, kas publicēti neatkarīgajā literatūrā.
16 2022. gada 18. jūlija elektroniskā pasta vēstulē Komisija nosūtīja prasītājai apstrīdētā lēmuma kopiju franču valodā, kam bija pievienots pielikums, kurā izklāstīts pieprasījuma veikt iekšēju pārskatīšanu noraidīšanas pamatojums.
II. Lietas dalībnieku prasījumi
17 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
III. Juridiskais pamatojums
19 Prasības atbalstam prasītāja izvirza vienu pamatu par to, ka ir pārkāpts piesardzības princips un tāds Savienības pienākums nodrošināt augstu sabiedrības veselības un vides aizsardzības līmeni, kurš izriet no LESD 9. un 11. panta, 168. panta 1. punkta un 191. panta 1. punkta, kā arī no Pamattiesību hartas 35. un 37. panta un kurš attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļiem ir konkretizēts ar Regulu Nr. 1107/2009, it īpaši tās 4. pantu.
20 Prasītājas vienīgais pamats ir sadalīts divās daļās. Pirmā daļa ir vērsta pret ievada piezīmēm apstrīdētā lēmuma pielikuma I sadaļā. Otrā daļa ir vērsta pret īpašajiem iemesliem, kuri sniegti minētā pielikuma II sadaļā nolūkā noraidīt septiņus iebildumus, ko prasītāja bija izvirzījusi savā pieprasījumā veikt iekšēju pārskatīšanu.
21 Iesākumā ir jāvērtē jautājums par pārsūdzības termiņa sākšanās brīdi, kurš paredzēts LESD 263. panta sestajā daļā, kā arī lietas dalībnieku argumenti par dažu prasītājas izvirzīto argumentu pieņemamību, ciktāl Komisija tos ir apstrīdējusi. Tāpat būs jāatgādina, kāds ir pārbaudes Vispārējā tiesā apjoms.
A. Ievada apsvērumi
1. Par pārsūdzības termiņa sākšanās brīdi, kurš paredzēts LESD 263. panta sestajā daļā
22 Lai arī Komisija šajā lietā nav apstrīdējusi prasības pieņemamību nokavējuma dēļ, prasītāja tiesas sēdē atgādināja, ka Vispārējai tiesai ir jāpaskaidro LESD 263. panta sestajā daļā paredzētais pārsūdzības termiņa sākšanās brīdis, norādot, ka tas atbilst dienai, kurā prasītājai tika nosūtīta apstrīdētā lēmuma kopija franču valodā, kas tika izdarīts 2022. gada 18. jūlijā, nevis šā lēmuma paziņošanai angļu valodā 2022. gada 23. jūnijā.
23 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Padomes Regulas Nr. 1 (1958. gada 15. aprīlis), ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV 1958, 17, 385. lpp.), 2. pantam dokumentus iestādēm var sagatavot jebkurā no sūtītāja izraudzītajām oficiālajām valodām un atbildi sagatavo tajā pašā valodā.
24 Turklāt ir jānorāda, ka ne no vienas Regulas Nr. 1367/2006 normas neizriet, ka likumdevējs attiecībā uz pieprasījumiem veikt iekšēju pārskatīšanu, kuri ieviesti ar Regulas Nr. 1367/2006 10. pantu, būtu gribējis atkāpties no Regulas Nr. 1 vispārējiem noteikumiem par valodu lietojumu, un it īpaši no šīs regulas 2. panta.
25 Šajā lietā prasītāja 2022. gada 20. janvārī pieprasījumu veikt Īstenošanas regulas 2021/2049 iekšēju pārskatīšanu iesniedza franču valodā. Līdz ar to ir jāuzskata, ka apstrīdētā lēmuma paziņošana prasītājai franču valodā, kas notika 2022. gada 18. jūlijā, ir LESD 263. panta sestajā daļā minētais pārsūdzības termiņa sākšanās brīdis.
26 Tā kā šī prasība Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegta 2022. gada 31. augustā, tā ir jāatzīst par pieņemamu.
2. Par prasības, kas pamatota ar Regulas Nr. 1367/2006 12. pantu, raksturu un par noteikuma par pieprasījuma veikt pārskatīšanu un atcelšanas prasības savstarpēju atbilstību piemērojamību
27 Neprasot atzīt prasības nepieņemamību kopumā, Komisija vairākās iebildumu raksta un atbildes uz repliku vietās norāda, ka daži prasītājas izvirzītie argumenti nebija sniegti pieprasījumā veikt iekšēju pārskatīšanu. Tādēļ šādi argumenti būtu jāatzīst par nepieņemamiem atbilstoši noteikumam par pieprasījuma veikt pārskatīšanu un atcelšanas prasības savstarpēju atbilstību. Saskaņā ar šo prasību atcelšanas prasības pamatā nevar būt jauns pamatojums vai pierādījumi, kas nebija iekļauti pieprasījumā veikt pārskatīšanu (spriedums, 2019. gada 12. septembris, TestBioTech u.c./Komisija, C‑82/17 P, EU:C:2019:719, 38. un 39. punkts).
28 Komisija neapstrīd to, ka prasītāja var atbildēt uz apstrīdētajā lēmumā izvirzītajiem argumentiem sava sākotnējā argumenta atbalstam, tomēr Komisija uzskata, ka, tā rīkojoties, prasītāja nevar izvirzīt jaunu argumentāciju. Tas izmainītu ar pieprasījumu veikt pārskatīšanu uzsāktās procedūras “darbības jomu”, bet tieši no tā esot jāizvairās, kā norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2021/1767 (2021. gada 6. oktobris), ar ko groza Regulu Nr. 1367/2006 (OV 2021, L 356, 1. lpp.), 15. apsvērumā un 2019. gada 12. septembra sprieduma TestBioTech u.c./Komisija (C‑82/17 P, EU:C:2019:719) 39. punktā. Šajā ziņā Komisija uzskata – lai gan iekšējās pārskatīšanas procedūras mērķis, protams, ir nodrošināt piekļuvi tiesām saistībā ar tiesību aktiem, kuri, iespējams, ir pretrunā vides tiesībām, šīs procedūras izmantošana nedrīkst kaitēt tās “lietderīgajai iedarbībai”, kas ir saistīta ar viena un tā paša “priekšmeta” saglabāšanu visā minētās procedūras laikā.
29 Turklāt Komisija atgādina, ka Tiesa 2019. gada 12. septembra spriedumā TestBioTech u.c./Komisija (C‑82/17 P, EU:C:2019:719) norādīja, ka pieprasījuma veikt iekšēju pārskatīšanu iesniedzēja pierādīšanas pienākums attiecas uz “faktiskajiem apstākļiem vai juridiskajiem argumentiem”, un tam nav nekādu ierobežojumu. Līdz ar to neesot iespējami nekādi “konteksta elementi”, kas “nav saderīgi ar savstarpējās atbilstības loģiku”.
30 Komisija uzskata, ka atbilstoši Regulas Nr. 1367/2006 12. pantam atcelšanas prasības loģika attiecoties tikai uz tās atbildes uz pieprasījumu veikt pārskatīšanu kvalitāti un pamatotību, kurā ir ietverts vērtējums par noteikta pasākuma likumību. Ja pieprasījuma veikt iekšēju pārskatīšanu iesniedzējs nav apmierināts ar saņemto atbildi, ņemot vērā to, ka viņa veiktā apstrīdēšana atbilstoši 12. pantam ir vērsta tieši uz to, lai atspēkotu šo likumības vērtējumu, viņš nevar pievienot jaunus argumentus, negrozot tās procedūras priekšmetu, kura uzsākta ar pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu.
31 No Regulas 2021/1767 21. apsvēruma skaidri izrietot, ka no pieprasījuma iesniedzēja ir prasīts, lai tas jau procedūras sākumā sniedz pietiekami pamatotus faktus vai juridiskus argumentus, kas radītu “nopietnas šaubas” par Savienības iestādes vai struktūras veikto novērtējumu. Līdz ar to prasītāja nevarot izmantot judikatūru par citiem tiesvedības veidiem, piemēram, apelāciju vai prasību par pienākumu neizpildi, jo šāda interpretācija pēc analoģijas nevar likt atkāpties no interpretācijas kritērijiem, kurus Tiesa ir tieši un īpaši noteikusi savā judikatūrā par Regulu Nr. 1367/2006.
32 Tādējādi prasība, ko prasītāja cēla pēc atbildes uz tās pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu, nedrīkstot atņemt lietderīgo iedarbību pārskatīšanas procedūrai, un tās mērķis varot būt tikai konkrēti pārbaudīt, vai prasītājas pārskatīšanas pieprasījumā izvirzītie faktiskie argumenti vai šaubas tika izskatīti rūpīgi un izmantojot ticamus argumentus.
33 Vispārīgi raugoties, prasītāja apstrīd to, kā Komisija interpretē savstarpējās atbilstības prasību. Tā norāda, ka Komisija, šķiet, vēlas to nostādīt neiespējamā situācijā – tā vai nu prasītājai pārmet, ka tā atkārto pieprasījumā veikt iekšēju pārskatīšanu jau izklāstītus argumentus, neņemot vērā apstrīdētajā lēmumā sniegto argumentāciju, vai arī iebilst, ka daži argumenti esot nepieņemami, jo tie ir jauni un prasītāja tos ir izvirzījusi, atbildot uz argumentāciju, kuru Komisija pirmo reizi minējusi apstrīdētajā lēmumā. Šāda interpretācija acīmredzami esot pretrunā tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un Regulas Nr. 1367/2006 garam.
34 No Regulas 2021/1767 15. apsvēruma izrietot, ka savstarpējās atbilstības prasība tikai liedz prasītājiem izvirzīt “jaunu pamatojumu” vai “pierādījumus, kas nav iekļauti pieprasījumā veikt pārskatīšanu”, lai saglabātu pieprasījuma veikt iekšēju pārskatīšanu “[lietderīgo iedarbību]” un liegtu prasītājiem “grozīt ar šo pieprasījumu uzsāktās procedūras priekšmetu”. Ņemot vērā jēdzienu “pamatojums” un “pierādījumi” ierasto nozīmi un mērķi, ko tiecas sasniegt ar savstarpējās atbilstības prasību, šos jēdzienus nevarot saprātīgi interpretēt kā tādus, kuri aptver jebkuru elementu, ar ko precizē vai kontekstualizē pieprasījumā veikt pārskatīšanu jau minētu argumentu.
35 Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka ir jāvelk paralēle starp šo savstarpējās atbilstības prasību un prasību, kas ir spēkā apelācijas tiesvedībā, kā arī pienākumu neizpildes konstatēšanas tiesvedībā.
36 Tāpat arī jēdzienus “pamatojums” un “pierādījumi” nevarot saprast kā tādus, ar kuriem prasītājam liedz atbildēt uz argumentu, ko pati Komisija izvirzījusi, lai pamatotu lēmumu par atteikumu veikt pārskatīšanu.
37 Ņemot vērā šos apsvērumus, prasītāja aicina Vispārējo tiesu konstatēt, ka neviens no elementiem, ar kuriem Komisija apstrīd pieņemamību, nav atzīstams par jaunu “pamatojumu” vai “pierādījumu”. Visus šos elementus prasītāja esot izvirzījusi, lai atbildētu uz argumentāciju, kuru Komisija bija izklāstījusi apstrīdētajā lēmumā, lai pamatotu savu atteikumu veikt pārskatīšanu. Turklāt esot runa par tādiem konteksta, skaidrojumu un diskusijas elementiem, kuri Komisijai jau bija zināmi un kuri paši par sevi nav uzskatāmi par izšķirīgiem vai tādiem, ar ko var pamatot prettiesiskuma konstatējumu. Tādā nozīmē tie nekādi neietekmējot procedūras priekšmetu un nekaitējot pārskatīšanas procedūras lietderīgajai iedarbībai.
38 Jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktu jebkura nevalstiska organizācija, kas atbilst šīs regulas 11. pantā noteiktajiem kritērijiem, iesniedzot motivētu pieteikumu, ir tiesīga Savienības iestādei vai struktūrai, kura atbilstoši tiesību aktiem vides jomā ir pieņēmusi administratīvu aktu, iesniegt pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu. Ja attiecīgā administratīvā akta priekšmets, kā tas ir šajā gadījumā, attiecas uz lēmumu atjaunot tādas darbīgās vielas kā cipermetrīns apstiprinājumu, pieprasījuma veikt pārskatīšanu priekšmets, piemērojot šo tiesību normu, attiecas uz šāda apstiprinājuma atkārtotu izvērtēšanu.
39 Tātad pieprasījums veikt administratīva akta iekšēju pārskatīšanu ir vērsts uz to, lai konstatētu apgalvoto prettiesiskumu vai attiecīgā akta pamatotības neesamību. Pēc tam prasītājs saistībā ar lēmumu, ar kuru kā nepamatots noraidīts pieprasījums veikt iekšēju pārskatīšanu, saskaņā ar Regulas Nr. 1367/2006 12. pantu, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 10. pantu, var vērsties Savienības tiesā, ceļot prasību sakarā ar kompetences neesamību, būtisku procesuālu pārkāpumu, Līgumu vai jebkuru tiesību normu, kas saistītas ar to piemērošanu, pārkāpumu vai pilnvaru nepareizu izmantošanu.
40 No tā izriet, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1367/2006 10. pantu kopsakarā ar 12. pantu atcelšanas prasība ir pieņemama tikai tad, ja tā ir vērsta pret atbildi uz minēto pieprasījumu un ja atcelšanas atbalstam izvirzītie pamati attiecas konkrēti uz šo atbildi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. decembris, TestBioTech u.c./Komisija, T‑177/13, nav publicēts, EU:T:2016:736, 56. punkts).
41 Šādas prasības pamatā nevar būt jauns pamatojums vai pierādījumi, kas nav iekļauti pieprasījumā veikt pārskatīšanu, jo pretējā gadījumā tiktu atņemta prasības par šāda pieprasījuma pamatojumu, kas ir ietverta Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktā, lietderīgā iedarbība un tiktu grozīts ar šo pieprasījumu uzsāktās procedūras priekšmets (spriedums, 2019. gada 12. septembris, TestBioTech u.c./Komisija, C‑82/17 P, EU:C:2019:719, 39. punkts).
42 Tādējādi pārskatīšanas sistēmai ir raksturīgi, ka pieprasījuma veikt pārskatīšanu iesniedzējam ir jānorāda konkrēti un precīzi iemesli, lai apšaubītu vērtējumus, uz kuriem ir balstīts lēmums piešķirt atļauju. Līdz ar to, lai precizētu pārskatīšanas iemeslus prasītā veidā, pieprasījuma veikt administratīvā akta iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar vides tiesībām iesniedzējam ir jānorāda būtiski faktiskie apstākļi vai juridiskie argumenti, kas var pamatot ticamas šaubas, proti, būtiskas šaubas attiecībā uz Savienības iestādes vai struktūras attiecīgajā tiesību aktā veikto vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. septembris, TestBioTech u.c./Komisija, C‑82/17 P, EU:C:2019:719, 68. un 69. punkts).
43 Turklāt pamatus un argumentus, kas izvirzīti Vispārējā tiesā celtā prasībā atcelt lēmumu, ar kuru noraidīts iekšējas pārskatīšanas pieprasījums, var atzīt par pieņemamiem vienīgi tad, ja šos pamatus un argumentus prasītājs ir ietvēris jau iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā tādējādi, ka Komisijai ir bijusi iespēja uz tiem atbildēt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. decembris, TestBioTech u.c./Komisija, T‑177/13, nav publicēts, EU:T:2016:736, 68. punkts, un 2019. gada 4. aprīlis, ClientEarth/Komisija, T‑108/17, EU:T:2019:215, 55. punkts).
44 Tomēr, kā atzīst Komisija, nevar prasīt, lai prasītājs, kas Vispārējā tiesā ceļ prasību saskaņā ar Regulas Nr. 1367/2006 12. pantu, tikai tekstuāli atkārtotu argumentus, kurus tas jau ir minējis savā pieprasījumā veikt iekšēju pārskatīšanu.
45 Proti, pirmām kārtām, tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzējs ir tiesīgs iesniegt Tiesā apelācijas sūdzību, izvirzot pamatus, kuri ir radušies no paša pārsūdzētā sprieduma un kuru mērķis ir kritizēt tā pamatotību no tiesību viedokļa (spriedumi, 2007. gada 29. novembris, Stadtwerke Schwäbisch Hall u.c./Komisija, C‑176/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:730, 17. punkts; 2014. gada 10. aprīlis, Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 102. punkts, un 2022. gada 25. janvāris, Komisija/European Food u.c., C‑638/19 P, EU:C:2022:50, 77. punkts), tā arī prasītājam, kas ceļ prasību atbilstoši Regulas Nr. 1367/2006 12. pantam, ir jābūt tiesīgam izvirzīt argumentus, kuru mērķis ir no tiesību viedokļa kritizēt pamatotību lēmumam, kas pieņemts, atbildot uz tā pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu. Tomēr šie argumenti nedrīkst mainīt ar minēto pieprasījumu uzsāktās procedūras priekšmetu, pretējā gadījumā tiktu atņemta tās lietderīgā iedarbība. It īpaši tie nedrīkst ietvert tādus jaunus argumentus un pierādījumus, kurus būtu bijis iespējams izvirzīt jau pieprasījumā veikt pārskatīšanu.
46 Otrām kārtām, arguments, kurš nav izvirzīts pieprasījuma veikt pārskatīšanu stadijā, nav uzskatāms par jaunu un prasības Vispārējā tiesā stadijā nepieņemamu, ja ar to tikai papildina argumentāciju, kas jau pausta šajā pieprasījumā (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumus, 2016. gada 3. marts, Spānija/Komisija, C‑26/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:132, 84. punkts; 2017. gada 13. jūlijs, Saint-Gobain Glass Deutschland/Komisija, C‑60/15 P, EU:C:2017:540, 51. punkts, un 2020. gada 9. decembris, Groupe Canal +/Komisija, C‑132/19 P, EU:C:2020:1007, 28. punkts). Lai jaunu argumentu varētu uzskatīt par iepriekš izvirzīta pamata vai iebilduma papildinājumu, tam ir jābūt pietiekami ciešai saiknei ar sākotnēji izvirzītajiem pamatiem vai iebildumiem, lai varētu uzskatīt, ka tas izriet no dabiskas diskusijas attīstības tiesvedībā (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 13. jūlijs, Delifruit/Komisija, T‑629/20, EU:T:2022:448, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Ņemot vērā ar Regulu Nr. 1367/2006 ieviestās pārskatīšanas procedūras īpašo raksturu, šī iespēja tomēr ir jāsaskaņo ar nepieciešamību saglabāt minētās procedūras lietderīgo iedarbību, un tādējādi tā nevar ļaut prasītājam mainīt šīs procedūras priekšmetu, izvirzot jaunu pamatojumu vai pierādījumus, kuriem nav pietiekami ciešas saiknes ar pieprasījuma veikt pārskatīšanu stadijā izvirzītajiem iebildumiem. Tātad šajā lietā, kā norāda Komisija, prasītāja nevar izvirzīt jaunus “konteksta” argumentus, kas nav saderīgi ar šīs savstarpējās atbilstības prasības loģiku, jo šādi argumenti katrā ziņā ir jāatzīst par neefektīviem.
48 Prasītājas izvirzīto argumentu pieņemamību attiecībā uz katru konkrēto iebildumu, ar kuriem tiecas apstrīdēt apstrīdētā lēmuma pamatotību, Vispārējā tiesa turpmāk vērtēs, ņemot vērā šos apsvērumus.
3. Par pārbaudes Vispārējā tiesā apjomu
49 Saskaņā ar Regulas Nr. 1107/2009 1. panta 3. punktu šīs regulas mērķis ir nodrošināt cilvēku un dzīvnieku veselības, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un uzlabot iekšējā tirgus darbību, saskaņojot noteikumus par AAL laišanu tirgū, vienlaikus veicinot lauksaimniecisko ražošanu.
50 Nosakot pienākumu uzturēt augstu vides aizsardzības līmeni, Regulā Nr. 1107/2009 tiek piemērots LESD 11. pants un 114. panta 3. punkts. Atbilstoši LESD 11. pantam: nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, tajās jāparedz vides aizsardzības prasības, lai veicinātu noturīgu attīstību. Konkretizējot šo pienākumu, LESD 114. panta 3. punktā ir noteikts, ka priekšlikumos, kas tostarp attiecas uz vides aizsardzību un kas tiek sagatavoti, lai īstenotu tiesību aktu tuvināšanu ar mērķi izveidot iekšējo tirgu un nodrošināt tā darbību, Komisija par galveno uzskata augstu aizsardzības līmeni, īpašu uzmanību pievēršot visiem atklājumiem, kas pamatojas uz zinātnes faktiem, un ka savu attiecīgo kompetenču ietvaros Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome arī tiecas sasniegt šo mērķi. Šai vides aizsardzībai ir lielāka vērtība salīdzinājumā ar ekonomiska rakstura apsvērumiem, tādējādi tā var attaisnot pat ievērojamas nelabvēlīgas ekonomiska rakstura sekas atsevišķiem tirgus dalībniekiem (skat. spriedumu, 2018. gada 17. maijs, Bayer CropScience u.c./Komisija, T‑429/13 un T‑451/13, EU:T:2018:280, 106. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Turklāt Regulas Nr. 1107/2009 8. apsvērumā ir precizēts, ka būtu jāpiemēro piesardzības princips un šīs regulas mērķis ir nodrošināt, lai ražotāji sniegtu pierādījumus, ka saražotajām un tirgū laistajām vielām un līdzekļiem nav nekādas kaitīgas ietekmes uz cilvēku vai dzīvnieku veselību un nekādas nevēlamas iedarbības uz apkārtējo vidi.
52 Šajā ziņā, lai varētu efektīvi sasniegt Regulā Nr. 1107/2009 izvirzītos mērķus un ņemot vērā veicamos sarežģītos tehniskos vērtējumus, Komisijai ir jāpiešķir plaša rīcības brīvība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 18. jūlijs, Industrias Químicas del Vallés/Komisija, C‑326/05 P, EU:C:2007:443, 75. punkts). Tā tas ir it īpaši saistībā ar lēmumiem riska pārvaldības jomā, kas tai ir jāpieņem, piemērojot minēto regulu (spriedums, 2018. gada 17. maijs, Bayer CropScience u.c./Komisija, T‑429/13 un T‑451/13, EU:T:2018:280, 143. punkts).
53 Tomēr šīs rīcības brīvības īstenošana ir pakļauta pārbaudei tiesā. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, veicot šo pārbaudi, Savienības tiesai jāpārliecinās, vai tiek ievēroti procesuālie noteikumi, jāpārbauda Komisijas pieņemto faktu saturiskā pareizība, tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo faktu vērtējumā vai nepareizi izmantotas pilnvaras (skat. spriedumu, 2007. gada 18. jūlijs, Industrias Químicas del Vallés/Komisija, C‑326/05 P, EU:C:2007:443, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).
54 Saistībā ar to, kā Savienības tiesa vērtē acīmredzamu kļūdu novērtējumā, ir jāprecizē, ka, lai pierādītu, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu sarežģītu faktu novērtējumā, kas varētu pamatot attiecīgā tiesību akta atcelšanu, prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem ir jābūt pietiekamiem, lai atspēkotu lēmumā veiktā faktu vērtējuma ticamību. Izņemot šo ticamības vērtējumu, Vispārējai tiesai lēmuma autora veiktais sarežģīto faktu novērtējums nav jāaizstāj ar savu novērtējumu (skat. spriedumu, 2018. gada 17. maijs, Bayer CropScience u.c./Komisija, T‑429/13 un T‑451/13, EU:T:2018:280, 145. punkts un tajā minētā judikatūra).
55 Iepriekš minētie pārbaudes tiesā ierobežojumi tomēr neietekmē tiesas pienākumu pārliecināties par izvirzīto pierādījumu faktisko precizitāti, uzticamību un konsekvenci, kā arī pārbaudīt, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, izvērtējot sarežģītu situāciju, un vai tie pamato no tiem izdarītos secinājumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 15. februāris, Komisija/Tetra Laval, C‑12/03 P, EU:C:2005:87, 39. punkts; 2015. gada 9. jūlijs, Vācija/Komisija, C‑360/14 P, nav publicēts, EU:C:2015:457, 37. punkts, un 2023. gada 4. maijs, ECB/Crédit lyonnais, C‑389/21 P, EU:C:2023:368, 56. punkts).
56 Turklāt ir jāatgādina, ka gadījumā, ja iestādei ir plaša rīcības brīvība, kontrolei saistībā ar atsevišķu procesuālo garantiju ievērošanu ir fundamentāla nozīme. Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka viena no šīm garantijām ir kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus izskatāmās lietas apstākļus un pietiekami pamatot savu nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 22. novembris, Spānija/Lenzing, C‑525/04 P, EU:C:2007:698, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
B. Par ievada piezīmēm apstrīdētā lēmuma pielikuma I sadaļā (vienīgā pamata pirmā daļa)
57 Šī pirmā daļa ir sadalīta trīs atsevišķos iebildumos, no kuriem pirmais attiecas uz Komisijas kā riska pārvaldītājas lomu saskaņā ar Regulu Nr. 1107/2009, otrais – uz piesardzības principa lomu un trešais – uz lomu, ko attiecībā uz AAL apstiprināšanu Regula Nr. 1107/2009 piešķir dalībvalstīm.
58 Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma pielikumā Komisija vēlējās formulēt “vairākas vispārējas ievada piezīmes par faktiem, kas ir pamatā tās reglamentējošajiem lēmumiem atbilstoši Regulai [Nr. 1107/2009 un kas ir] nozīmīgi iekšējas pārskatīšanas veikšanai”.
59 Kā Komisija atzīst iebildumu rakstā, vairāki prasītājas izvirzītie argumenti attiecībā uz šīm ievada piezīmēm saistībā attiecīgi ar Komisijas kā riska pārvaldītājas lomu, piesardzības principu un dalībvalstu lomu ir tādi, kas var ietekmēt vērtējumu par prasības būtību.
60 Šajos apstākļos prasītājas argumenti, kas ir vērsti pret šīm ievada piezīmēm, pat ja tiem ir transversāls raksturs, nav uzskatāmi par nepieņemamiem vai neefektīviem. Tādēļ tie ir jāvērtē pēc būtības.
1. Par Komisijas kā riska pārvaldītājas lomu un par piesardzības principa lomu
61 Pirmkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā – būdama riska pārvaldītāja atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV 2002, L 31, 1. lpp.), 3. pantam – uzskatīja, ka “tai, pieņemot reglamentējošus lēmumus, nav pienākuma rīkoties atbilstoši secinājumiem, kuri gūti no risku zinātniskā novērtējuma”, jo tā var ņemt vērā citus pamatotus faktorus un papildināt savus lēmumus par apstiprināšanu ar risku mazināšanas pasākumiem.
62 Vispirms, prasītājas ieskatā, esot kļūdaini Regulai Nr. 1107/2009 vienlaikus piemērot Regulas Nr. 178/2002 sistēmu un principus. Atšķirībā no šīs otrās regulas Regula Nr. 1107/2009 esot balstīta uz piesardzības principu, un tādējādi tajā šo interešu aizsardzība esot stādīta augstāk par ekonomisko interešu apmierināšanu. Turklāt Regulas Nr. 1107/2009 II pielikumā esot minēti vairāki izslēgšanas kritēriji, kuru neievērošana liedz apstiprināt attiecīgo darbīgo vielu, neparedzot Komisijai nekādu rīcības brīvību. Tas tā it īpaši esot ar endokrīni disruptīvajām īpašībām, uz kuru risku prasītāja bija norādījusi, kā arī ar vairākiem vides kritērijiem. Vispārīgāk, ekotoksikoloģijas ziņā Regulas Nr. 1107/2009 II pielikuma 3.8. punkts Komisijai apstiprināt darbīgo vielu ļaujot tikai tad, ja “apdraudējumu [risku] novērtējums rāda, ka apdraudējums [risks] ir pieņemams”, tostarp tāds, kura “izraisītā ietekme uz medus bitēm būs nebūtiska”.
63 Prasītājas ieskatā, no šīm normām izriet, ka Komisija atbilstoši risku pārvaldībai nav tiesīga apstiprināt darbīgās vielas, kuru neatkarīgs zinātniskais novērtējums parāda, ka tās neatbilst Regulas Nr. 1107/2009 II pielikumā noteiktajiem kritērijiem. Tas pats attiecoties uz riska “pieņemamo” raksturu, kuru nereti var noteikt vērtēšanas stadijā, nevis riska pārvaldības stadijā. Saskaņā ar Komisijas 2000. gada 2. februāra Paziņojumu par piesardzības principu [COM(2000) 1, galīgā redakcija] šī risku pārvaldības darbība notiek tikai tad, kad ir “zinātnisks riska novērtējums, kurš datu nepietiekamības, to nepārliecinošā rakstura, kā arī neprecizitātes dēļ neļauj ar pietiekamu pārliecību noteikt attiecīgo risku”. Citiem vārdiem, ja risks ir noteikts pietiekami droši, Komisija nedrīkstot neņemt vērā zinātniskā novērtējuma secinājumus, pamatojoties uz savām riska pārvaldītājas pilnvarām. Tas tā it īpaši esot tad, ja EFSA norāda, ka pastāv “augsts risks” saistībā ar konkrēto vielu.
64 Turklāt prasītāja norāda, ka, pat pieņemot, ka Komisija, ņemot vērā citas, tostarp ekonomiska rakstura intereses, ir tiesīga apstiprināt vielu, attiecībā uz kuru EFSA veiktajā novērtējumā konstatēts, ka tā neatbilst Regulas Nr. 1107/2009 II pielikuma kritērijiem, Īstenošanas regula 2021/2049 nav balstīta ne uz vienu šāda veida pamatojumu.
65 Otrkārt, prasītāja kritizē Komisijas konstatējumu, ka tāda apstiprināšanas kārtība, kura ir papildināta ar tādiem “stingriem riska mazināšanas pasākumiem” kā Īstenošanas regula 2021/2049, var būt veids, kā vienlaikus tiek piemērots piesardzības princips un ievērots samērīguma princips. Pirmām kārtām, tā uzskata, ka atsaukšanās uz šiem principiem dēļ Regulas Nr. 1107/2009 4. pantā un II pielikumā noteiktie skaidrie un precīzie apstiprināšanas nosacījumi nevar kļūt neiedarbīgi. Ja zinātniskajā novērtējumā ir izdarīts konstatējums, ka viela neatbilst šiem nosacījumiem, Komisija nevarot ieņemt likumdevēja vietu, tomēr apstiprinot minēto vielu politisku vai ekonomisku iemeslu dēļ. Otrām kārtām, riska mazināšanas pasākumu noteikšanā ir jārod kompromiss ar efektivitātes principu. Tomēr šo principu apdraudot tik stingri kritēriji, kas tādēļ kļūst neīstenojami un līdz ar to draud palikt nepiemēroti, neievēroti un nepārbaudīti. Daži nosacījumi, kas ir Īstenošanas regulas 2021/2049 pamatā, piemēram, vairāk nekā 100 metru plašu buferzonu noteikšana, esot acīmredzami nereāli. Turklāt dalībvalstīm neesot noteikti nekādi īpaši pasākumi, kas padarot šo nosacījumu ievērošanu vēl neticamāku.
66 Komisija apstrīd šos argumentus.
67 Iesākumā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, prasītājas nostājai, saskaņā ar kuru gadījumā, ja ir neskaidrība par to, vai ir izpildīts kāds no Regulas Nr. 1107/2009 II pielikuma 3. punktā norādītajiem kritērijiem, Komisija automātiski zaudē “jebkādas novērtējuma pilnvaras”, ir pietiekami cieša saikne ar argumentu, kuru prasītāja bija izvirzījusi pieprasījuma veikt iekšēju pārskatīšanu 16. punktā un no kura izriet, ka “atbilstoši piesardzības principam, augsta cilvēku veselības un vides aizsardzības līmeņa principam un Regulas [Nr. 1107/2009] 4. panta 1. punktam, ja tiek identificēta kaut vai tikai viena [kritiska joma], vielas [apstiprinājums nebūtu jāatjauno], jo nav iespējams garantēt cilvēku veselības un vides aizsardzību”.
68 Tāpat attiecībā uz argumentu, kurš balstīts uz Regulas Nr. 1107/2009 II pielikuma 3.8. punktu, ir jāuzskata, ka tam ir pietiekami cieša saikne ar argumentiem, ko prasītāja bija izvirzījusi pieprasījumā veikt iekšēju pārskatīšanu, un tādējādi tas jāuzskata par pieņemamu, piemērojot šā sprieduma 46. punktā minēto judikatūru.
69 Attiecībā uz būtību – runājot par Komisijas kā riska pārvaldītājas lomu un piesardzības principa lomu, vispirms ir jāatgādina, ka Regulā Nr. 1107/2009 noteiktās iepriekšējas atļaujas un apstiprināšanas procedūras attiecībā uz AAL un to darbīgajām vielām ir viena no piesardzības principa izpausmēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. maijs, Bayer CropScience u.c./Komisija, T‑429/13 un T‑451/13, EU:T:2018:280, 108. punkts un tajā minētā judikatūra).
70 Piesardzības princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas attiecīgajām iestādēm paredz pienākumu, īstenojot ar attiecīgo tiesisko regulējumu piešķirtās pilnvaras, veikt pasākumus, kas ir piemēroti, lai novērstu atsevišķus iespējamos draudus sabiedrības veselībai, drošībai un videi, ar šo interešu aizsardzību saistītajām prasībām piešķirot prioritāru spēku pār ekonomikas interesēm. Ciktāl Savienības iestādes visās to kompetences jomās ir atbildīgas par sabiedrības veselības, drošības un vides aizsardzību, piesardzības principu var uzskatīt par autonomu principu, kurš izriet no Līguma normām, it īpaši LESD 11. panta, 168. panta 1. punkta, 169. panta 1. un 2. punkta un 191. panta 1. un 2. punkta (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 26. novembris, Artegodan u.c./Komisija, T‑74/00, T‑76/00, no T‑83/00 līdz T‑85/00, T‑132/00, T‑137/00 un T‑141/00, EU:T:2002:283, 184. punkts; 2003. gada 21. oktobris, Solvay Pharmaceuticals/Padome, T‑392/02, EU:T:2003:277, 121. punkts, un 2019. gada 11. jūlijs, BP/FRA, T‑838/16, nav publicēts, EU:T:2019:494, 396. punkts).
71 No piesardzības principa izriet, ka tad, ja joprojām nav skaidrības par apdraudējumu, citastarp videi, vai tā apjomu, iestādes var veikt aizsardzības pasākumus, negaidot, kamēr tiek pilnībā pierādīta šī riska faktiskā esamība un smagums. Kad sakarā ar pētījumu rezultātu nepārliecinošu raksturu nav iespējams precīzi noteikt riska pastāvēšanu vai tā apmēru, bet pastāv iespēja, ka videi tiks nodarīts reāls kaitējums gadījumā, ja risks īstenotos, piesardzības princips pamato ierobežojošu pasākumu veikšanu (skat. spriedumu, 2021. gada 6. maijs, Bayer CropScience un Bayer/Komisija, C‑499/18 P, EU:C:2021:367, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).
72 To ņemot vērā, ir jākonstatē, ka piesardzības princips attaisno ierobežojošu pasākumu ieviešanu vienīgi ar nosacījumu, ka šie pasākumi ir ne vien nediskriminējoši un objektīvi, bet arī samērīgi. Tādēļ LESD 191. panta 2. punktā paredzētais piesardzības princips attiecas uz Savienības rīcību, un tas nevar tikt interpretēts tādējādi, ka Savienības iestādei ir pienākums, balstoties uz šo principu, veikt tādu konkrētu pasākumu kā atļaujas atteikums. Lai arī ir taisnība, ka ar šo principu var būt pamatots iestādes veikts ierobežojošs pasākums, katrā ziņā ar to netiek uzlikts šāds pienākums visos gadījumos (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 4. aprīlis, ClientEarth/Komisija, T‑108/17, EU:T:2019:215, 282. un 284. punkts).
73 Ja zinātniskais novērtējums neļauj riska esamību noteikt pietiekami droši, tad piesardzības principa izmantošana vai neizmantošana parasti ir atkarīga no aizsardzības līmeņa, kādu izvēlas kompetentā iestāde, īstenojot plašo rīcības brīvību. Šai izvēlei tomēr ir jāatbilst sabiedrības veselības, drošības un vides aizsardzības pārākuma pār ekonomikas interesēm principam, kā arī samērīguma un diskriminācijas aizlieguma principiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 26. novembris, Artegodan u.c./Komisija, T‑74/00, T‑76/00, no T‑83/00 līdz T‑85/00, T‑132/00, T‑137/00 un T‑141/00, EU:T:2002:283, 186. punkts, un 2003. gada 21. oktobris, Solvay Pharmaceuticals/Padome, T‑392/02, EU:T:2003:277, 125. punkts).
74 Procesā, kura rezultātā iestāde veic atbilstošus pasākumus, lai novērstu atsevišķus iespējamus riskus sabiedrības veselībai, drošībai un videi, pamatojoties uz piesardzības principu, var izšķirt trīs secīgus posmus: pirmkārt, iespējamās nelabvēlīgās ietekmes, kas izriet no kādas parādības, noteikšana; otrkārt, ar parādību saistītā riska sabiedrības veselībai, drošībai un videi novērtējums un, treškārt, ja noteiktie iespējamie riski pārsniedz to, kas ir sabiedrībai pieņemams, riska pārvaldība, veicot atbilstošus aizsardzības pasākumus (spriedums, 2018. gada 17. maijs, Bayer CropScience u.c./Komisija, T‑429/13 un T‑451/13, EU:T:2018:280, 111. punkts).
75 Pirmām kārtām, prasītāja būtībā apgalvo – ja EFSA risku ir noteikusi pietiekami droši, Komisija nedrīkstot neņemt vērā zinātniskā novērtējuma secinājumus, pamatojoties uz savām riska pārvaldītājas pilnvarām.
76 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi:
“Kad Komisija pieņem īstenošanas regulas attiecībā uz darbīgās vielas apstiprinājumu vai apstiprinājuma atjaunošanu atbilstoši [Regulai Nr. 1107/2009], tā rīkojas riska pārvaldītājas statusā Regulas (EK) Nr. 178/2002 3. panta izpratnē. Tā rīkojas pēc riska novērtējuma procesa divos posmos, ko veic [ZD] un EFSA, cieši apspriežoties ar riska pārvaldītājiem no dalībvalstīm, kuras ir pārstāvētas Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas Augu aizsardzības līdzekļu tiesību aktu nodaļā.
Komisija tātad vēlas atgādināt, pirmkārt, ka tai riska pārvaldītājas statusā, pieņemot reglamentējošus lēmumus, nav pienākuma rīkoties atbilstoši secinājumiem, kuri gūti no risku zinātniskā novērtējuma, bet gan tā tos izmanto par pamatu, lai, ņemot vērā dažādus elementus, noteiktu ar informāciju pamatotus riska pārvaldības pasākumus [skat. Regulas (EK) Nr. 178/2002 34. apsvērumu]. Šo elementu vidū ir [ZD] izstrādātais atjaunošanas novērtējuma ziņojuma projekts un EFSA secinājumi par šā atjaunošanas novērtējuma projekta salīdzinošās pārbaudes, kas veikta tās vadībā, rezultātiem. [Īstenošanas] regulas Nr. 844/2012 14. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka Komisija “ņem vērā” šos rezultātus, kad tā pieņem lēmumus riska pārvaldības jomā. Turklāt Komisija var lūgt EFSA jebkādus paskaidrojumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem, lai pieņemtu lēmumu riska pārvaldības jomā saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 178/2002, it īpaši, ja tā uzskata, ka ir jāpalielina zinātniskā pārliecība. Šie paziņojumi arī ir daļa no riska novērtējuma, ar ko Komisija pamato savu lēmumu.
Komisijas kā riska pārvaldītājas loma nozīmē, ka tās lēmumi var ietvert izvēli starp prevencijas un kontroles iespējām, kuras ir piemērotas riska novērtējumā apzināto risku mazināšanai. [Regulas Nr. 1107/2009] 6. pantā ir noteikts, ka apstiprinājums un apstiprinājuma lēmumu atjaunošana, ko veic Komisija, var būt atkarīgi no nosacījumiem un ierobežojumiem, tādiem kā “vajadzība īstenot riska samazināšanas pasākumus” [6. panta i) punkts], lai garantētu, ka ir izpildīti [Regulas Nr. 1107/2009] 4. pantā un II pielikumā paredzētie apstiprināšanas kritēriji.
Šajā kontekstā Komisija vēlas atgādināt, ka apstiprināšanas kritērijs vides jomā ir “nevēlamas” iedarbības uz vidi neesamība [skat. Regulas Nr. 1107/2009 4. panta 3. punkta e) apakšpunktu], kas atšķiras no kritērija attiecībā uz cilvēku veselību, proti, “nav tūlītējas vai vēlākas kaitīgas ietekmes nedz uz cilvēku, [..] [nedz] dzīvnieku veselību” [skat. Regulas Nr. 1107/2009 4. panta 3. punkta b) apakšpunktu].”
77 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru iestādei, kam jāvērtē no parādības izrietoša iespējama nelabvēlīga ietekme, riska sabiedrības veselībai, drošībai un videi novērtējuma ietvaros tā ir jānovērtē no zinātniskā viedokļa un jānosaka, vai tā nepārsniedz risku, kas tiek uzskatīts par sabiedrībai pieņemamu. Tādējādi, lai iestādes varētu novērtēt risku, pirmkārt, to rīcībā ir jābūt risku zinātniskajam novērtējumam un, otrkārt, jānosaka riska līmenis, kas ir uzskatāms par sabiedrībai nepieņemamu (skat. spriedumu, 2021. gada 17. marts, FMC/Komisija, T‑719/17, EU:T:2021:143, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
78 Risku zinātniskais novērtējums ir zinātnisks process, kurā pēc iespējas tiek identificēts un raksturots apdraudējums, novērtēta tā iedarbība un raksturots risks (skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, Du Pont de Nemours (France) u.c./Komisija, T‑31/07, nav publicēts, EU:T:2013:167, 138. punkts un tajā minētā judikatūra).
79 Risku zinātniskais novērtējums kā zinātniska procedūra iestādei ir jāuztic zinātniskajiem ekspertiem (skat. spriedumu, 2018. gada 17. maijs, Bayer CropScience u.c./Komisija, T‑429/13 un T‑451/13, EU:T:2018:280, 115. punkts un tajā minētā judikatūra).
80 Risku zinātniskajā novērtējumā iestādēm nav obligāti jāsniedz pārliecinoši zinātniski pierādījumi par riska pastāvēšanu un par iespējamo nelabvēlīgo seku nopietnību, ja šis risks realizētos. Tiek pieņemts, ka piesardzības principa piemērošanas konteksts atbilst zinātniskas pārliecības neesamības kontekstam. Turklāt preventīvu pasākumu noteikšanu vai, tieši otrādi, to atsaukšanu vai mīkstināšanu nevar padarīt atkarīgu no pierādījumiem par jebkāda riska neesamību, jo no zinātniskā viedokļa tādus pierādījumus vispār nav iespējams sniegt, tāpēc ka nulles riska līmenis praksē nepastāv. Tomēr preventīvu pasākumu nevar pamatot ar tādu pilnībā hipotētisku pieeju riskam, kas balstīta tikai uz pieņēmumiem, kuri zinātniski nav pārbaudīti (skat. spriedumu, 2021. gada 17. marts, FMC/Komisija, T‑719/17, EU:T:2021:143, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).
81 Proti, risku zinātniskais novērtējums ir jāpamato ar labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem datiem un tas ir jāveic neatkarīgi, objektīvi un pārskatāmi (skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, Du Pont de Nemours (France) u.c./Komisija, T‑31/07, nav publicēts, EU:T:2013:167, 141. punkts un tajā minētā judikatūra).
82 Turklāt preventīvu pasākumu var veikt vienīgi tad, ja risks, kura pastāvēšanu un tvērumu pilnībā nepierāda pārliecinoši zinātniski dati, tomēr šķiet pietiekami apstiprināts ar šā pasākuma noteikšanas brīdī pieejamajiem zinātniskajiem datiem (spriedumi, 2013. gada 12. aprīlis, Du Pont de Nemours (France) u.c./Komisija, T‑31/07, nav publicēts, EU:T:2013:167, 143. punkts; 2018. gada 17. maijs, Bayer CropScience u.c./Komisija, T‑429/13 un T‑451/13, EU:T:2018:280, 120. punkts, un 2021. gada 17. marts, FMC/Komisija, T‑719/17, EU:T:2021:143, 73. punkts).
83 Turpinot – sabiedrībai par nepieņemamu uzskatītā riska līmeņa noteikšana, ievērojot piemērojamās normas, ir jāveic iestādēm, kas atbildīgas par politisko izvēli, nosakot par sabiedrībai atbilstošu uzskatāmo aizsardzības līmeni. Šīm iestādēm ir jānosaka kritiskais slieksnis iespējamībai, ka sabiedrības veselība, drošība un vide tiks nelabvēlīgi ietekmēta, un šo iespējamo seku smagums, kurš attiecībā uz šo sabiedrību vairs nešķiet pieņemams un pret kuru, tiklīdz tas ir pārsniegts, ievērojot sabiedrības veselības, drošības un vides aizsardzību, ir jāpiemēro preventīvi pasākumi, kaut arī pastāv zinātniskas neskaidrības (skat. spriedumu, 2021. gada 17. marts, FMC/Komisija, T‑719/17, EU:T:2021:143, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
84 Nosakot sabiedrībai par nepieņemamu uzskatītā riska līmeni, iestādēm ir saistoši pienākumi nodrošināt augstu sabiedrības veselības, drošības un vides aizsardzības līmeni. Šim augstajam līmenim, lai tas būtu saderīgs ar LESD 114. panta 3. punktu, nav obligāti jābūt tehniski visaugstākajam. Turklāt šīs iestādes nevar pieņemt pilnīgi hipotētisku pieeju riskam un balstīt savus lēmumus uz “nulles riska” līmeni (spriedumi, 2013. gada 12. aprīlis, Du Pont de Nemours (France) u.c./Komisija, T‑31/07, nav publicēts, EU:T:2013:167, 146. punkts, un 2021. gada 17. marts, FMC/Komisija, T‑719/17, EU:T:2021:143, 76. punkts).
85 Par sabiedrībai nepieņemamu uzskatītā riska līmeņa noteikšana ir atkarīga no kompetentās publiskās iestādes vērtējuma apjoma attiecībā uz katra šāda gadījuma īpašajiem apstākļiem. Šajā ziņā iestāde var ņemt vērā it īpaši šī riska iestāšanās seku uz sabiedrības veselību, drošību un vidi nopietnību, tai skaitā iespējamās nelabvēlīgās ietekmes apjomu, turpināšanos, atgriezeniskumu vai iespējamas novēlotas ietekmes kaitējumu, kā arī vairāk vai mazāk skaidra riska izpratni, balstoties uz pieejamajām zinātniskajām atziņām (spriedumi, 2013. gada 12. aprīlis, Du Pont de Nemours (France) u.c./Komisija, T‑31/07, nav publicēts, EU:T:2013:167, 147. punkts; 2018. gada 17. maijs, Bayer CropScience u.c./Komisija, T‑429/13 un T‑451/13, EU:T:2018:280, 124. punkts, un 2021. gada 17. marts, FMC/Komisija, T‑719/17, EU:T:2021:143, 77. punkts).
86 Visbeidzot, riska pārvaldība ir iestādes, kura sastopas ar risku, veikto darbību kopums, lai samazinātu risku līdz tādam līmenim, kas tiek uzskatīts par sabiedrībā pieņemamu, saskaņā ar piesardzības principu ievērojot tās pienākumu nodrošināt augstu sabiedrības veselības, drošības un vides aizsardzības līmeni (spriedumi, 2013. gada 12. aprīlis, Du Pont de Nemours (France) u.c./Komisija, T‑31/07, nav publicēts, EU:T:2013:167, 148. punkts; 2018. gada 17. maijs, Bayer CropScience u.c./Komisija, T‑429/13 un T‑451/13, EU:T:2018:280, 125. punkts, un 2021. gada 17. marts, FMC/Komisija, T‑719/17, EU:T:2021:143, 78. punkts).
87 Šīs darbības ietver tādu pagaidu pasākumu noteikšanu, kuriem ir jābūt samērīgiem, nediskriminējošiem un saskanīgiem salīdzinājumā ar jau noteiktiem, līdzīgiem pasākumiem (skat. spriedumu, 2018. gada 17. maijs, Bayer CropScience u.c./Komisija, T‑429/13 un T‑451/13, EU:T:2018:280, 126. punkts un tajā minētā judikatūra).
88 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka tad, ja EFSA identificē noteiktas kritiskas jomas, Komisijai šajā ziņā vairs nav nekādas rīcības brīvības.
89 Lai arī atbilstoši Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 844/2012 (2012. gada 18. septembris), ar ko nosaka noteikumus, kas vajadzīgi darbīgo vielu apstiprinājumu atjaunošanas procedūras īstenošanai, kā paredzēts Regulā Nr. 1107/2009 (OV 2012, L 252, 26. lpp.), 14. panta 1. punkta otrajai daļai Komisijai ir “jāņem vērā” EFSA secinājumi un ZD sagatavotais atjaunošanas novērtējuma ziņojuma projekts, pieņemot regulu par darbīgās vielas apstiprinājuma atjaunošanu, tomēr tai riska pārvaldītājas statusā nav saistoši EFSA vai ZD konstatējumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 4. oktobris, Ascenza Agro un Industrias Afrasa/Komisija, T‑77/20, EU:T:2023:602, 246. un 247. punkts).
90 Šādu ņemšanu vērā nevar interpretēt kā pienākumu Komisijai visos jautājumos rīkoties atbilstoši EFSA vai ZD secinājumiem, pat ja novērtējums ir balstīts šajos secinājumos un līdz ar to tiem ir būtiska nozīme minētajā novērtējumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 9. februāris, Taminco un Arysta LifeScience Great Britain/Komisija, T‑740/18, EU:T:2022:61, 141. punkts).
91 Tomēr Komisijas kā riska pārvaldītājas plašo rīcības brīvību aizvien ierobežo nepieciešamība ievērot Regulas Nr. 1107/2009 normas, it īpaši tās 4. pantu kopsakarā ar šīs regulas II pielikumu, kā arī piesardzības principu, kas ir pamatā visām šīs regulas normām.
92 It īpaši, ja, novērtējot risku, ir identificētas vairākas kritiskas jomas šā sprieduma 8. punktā atgādinātajā izpratnē un ir sniegts ieteikums neatjaunot attiecīgās darbīgās vielas apstiprinājumu, Komisija principā nevar atkāpties no šāda novērtējuma rezultātiem, pretējā gadījumā tiktu pārkāpts piesardzības princips.
93 Šajā ziņā Komisija var atjaunot kādas darbīgās vielas apstiprinājumu tikai tad, ja ir pietiekami pierādīts, ka, neraugoties uz kritisko jomu identificēšanu, riska mazināšanas pasākumi ļauj secināt, ka Regulas Nr. 1107/2009 4. panta 1.–3. punkta kritēriji ir izpildīti. Šādu pierādījumu nevar uzskatīt par pietiekamu, ja nav zinātniskas pārbaudes par attiecīgo pasākumu atbilstību, ņemot vērā iepriekš minētos kritērijus.
94 Tādējādi, kā norāda Komisija, ar nosacījumu, ka ir izpildīti šā sprieduma 89.–93. punktā izklāstītie principi, tās loma tieši ir riskus, kas ir sabiedrībai pieņemami, noteikt ar augstāku pieļaujamības slieksni attiecībā uz vides aizsardzību nekā attiecībā uz cilvēku vai dzīvnieku veselību un ņemot vērā pārvaldības pasākumus noteikto risku mazināšanai.
95 Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tas nenozīmē, ka, atjaunojot darbīgās vielas cipermetrīna apstiprinājumu, vienlaikus nosakot konkrētus riska pārvaldības pasākumus, Komisija būtu “izgājusi ārpus” EFSA zinātniskajiem novērtējumiem vai būtu atstājusi tos bez ievērības.
96 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šajā gadījumā EFSA savos secinājumos sniegto riska novērtējumu vēlāk precizēja 2019. gada paziņojumā, kurā tā apstiprināja iespēju veikt riska pārvaldības pasākumus. Tādēļ apstāklis, ka EFSA savos secinājumos identificēja četras kritiskas jomas, vien neļauj uzskatīt, ka Komisijai kā riska pārvaldītājai vairs nebija nekādas rīcības brīvības, ar nosacījumu, ka tā garantē, ka Regulas Nr. 1107/2009 4. pantā norādītie kritēriji bija izpildīti. Citiem vārdiem, nav izslēgts, ka Komisija, ievērojot piesardzības principu, pārbauda, vai risks varētu kļūt pieņemams, nosakot konkrētus pasākumus.
97 Turklāt prasītāja kļūdaini atsaucas uz šādiem riska pārvaldības pasākumiem vienīgi gadījumā, ja “trūkst datu”. Regulas Nr. 1107/2009 4. panta 2. un 3. punktā ir atsauce uz “reāliem lietošanas apstākļiem”, un tie tātad ļauj veikt aplūkojamos pasākumus arī attiecībā uz pierādītiem riskiem un pat tad, ja kāds risks ir pierādīts, pamatojoties uz pilnīgu datu kopumu.
98 Tādējādi prasītājas pirmais iebildums ir jānoraida.
99 Otrām kārtām, prasītāja būtībā apgalvo, ka Regulas Nr. 1107/2009 II pielikumā ir minēti vairāki izslēgšanas kritēriji, kuru neievērošana liedzot apstiprināt attiecīgo darbīgo vielu, neparedzot Komisijai nekādu rīcības brīvību. Tā tas esot it īpaši ar endokrīno disrupciju, kā paredzēts minētās regulas II pielikuma 3.6.5. un 3.8.5. punktā.
100 Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 1107/2009 II pielikuma 3.6.2., 3.6.3. un 3.6.5. punktā ietvertie kritēriji, kas attiecas respektīvi uz genotoksicitāti, kancerogenitāti un endokrīno sistēmu noārdošām īpašībām, ir formulēti un ir jāinterpretē līdzīgi kā šī pielikuma 3.6.4. punktā minētais kritērijs, proti, ka darbīgo vielu “apstiprina tikai tad, ja” šī viela “nav klasificēta vai nav jāklasificē” kā mutagēna, kancerogēna vai tāda, kurai ir endokrīno sistēmu noārdošas īpašības. Tādā nozīmē ir runa par “izslēgšanas kritērijiem” pretstatā Regulas Nr. 1107/2009 4. panta 2. un 3. punkta prasībām, par kurām tās pašas regulas 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka tad, ja ir gaidāms, ka attiecīgā darbīgā viela atbilst šīm prasībām, tā ir jāapstiprina (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 4. oktobris, Ascenza Agro un Industrias Afrasa/Komisija, T‑77/20, EU:T:2023:602, 118.–121. punkts).
101 Tomēr pietiek konstatēt, ka šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Regulas Nr. 1107/2009 II pielikuma 3.6.5. punktā paredzētais kritērijs nebūtu izslēgšanas kritērijs šā sprieduma 100. punktā minētās judikatūras izpratnē. Turklāt EFSA vai ZD nevienā brīdī nav kvalificējušas cipermetrīnu kā darbīgo vielu, kurai ir endokrīno sistēmu noārdošas īpašības Regulas Nr. 1107/2009 II pielikuma 3.6.5. punkta izpratnē. Kritērija attiecībā uz endokrīno sistēmu noārdošām īpašībām ievērošana tāpat nebija minēta starp EFSA secinājumos identificētajām “kritiskajām jomām”.
102 Tādējādi prasītājas otrais iebildums ir jānoraida kā neefektīvs.
103 Trešām kārtām, runājot par prasītājas argumentiem attiecībā uz nepieciešamību ievērot efektivitātes principu, kā ir norādīts šā sprieduma 91. punktā, Komisijas kā riska pārvaldītājas plašo rīcības brīvību aizvien regulē Regulas Nr. 1107/2009 4. pants kopsakarā ar šīs regulas II pielikumu. Šajā ziņā no minētās regulas 4. panta 2. un 3. punkta izriet, ka darbīgās vielas apstiprinājumu piešķir tikai tad, ja ir pierādīts, ka tā atbilst apstiprināšanas prasībām reālos lietošanas apstākļos. Saskaņā ar šā paša panta 5. punktu ir jābūt pierādītam, ka vismaz viena tāda AAL, kura sastāvā ir attiecīgā darbīgā viela, vismaz viens lietojums atbilst minētajiem kritērijiem reālos lietošanas apstākļos.
104 Tādējādi Komisija, būdama riska pārvaldītāja, nevar uzskatīt, ka Regulas Nr. 1107/2009 4. panta 2. un 3. punkta kritēriji ir izpildīti, ja šāds secinājums balstās uz tādu riska mazināšanas pasākumu noteikšanu, kuri neļauj izslēgt kaitīgu iedarbību uz cilvēku veselību vai nevēlamu iedarbību uz vidi, tostarp tāpēc, ka šie pasākumi ir nereāli. Citiem vārdiem, tā nevar lietošanu atzīt par “drošu”, nepārliecinājusies, ka šim nolūkam izraudzītie riska mazināšanas pasākumi faktiski, nevis teorētiski ļauj atklāto risku samazināt līdz pieļaujamam līmenim.
105 To ņemot vērā, Komisija apstrīdētajā lēmumā nekādi nav apgalvojusi, ka tai būtu tiesības paredzēt nereālus riska mazināšanas pasākumus. Gluži pretēji, tā pamatojās uz 2019. gada paziņojumu, kurā EFSA pati konstatēja, ka riska mazināšanas pasākumi, kuri ir pārņemti Īstenošanas regulas 2021/2049 I pielikumā un kuru ievērošana ir jāpārbauda dalībvalstīm attiecīgo darbīgo vielu saturošā AAL atļaujas piešķiršanas procedūrās, ļauj secināt, ka riska līmenis attiecībā uz ūdens organismiem, pie mērķa grupas nepiederošiem posmkājiem un bitēm ir zems. Komisija turklāt uzskatīja, ka dalībvalstīm minētajās procedūrās ir jāpārbauda, vai šie pasākumi ir iespējami praksē. Tādējādi prasītājas arguments ir jānoraida.
106 Atsaukšanās uz ekonomiskajiem un politiskajiem apsvērumiem, kuriem Komisija devusi priekšroku, pieņemot Īstenošanas regulu 2021/2049, ir jauns arguments salīdzinājumā ar pieprasījumā veikt pārskatīšanu izvirzītajiem iebildumiem un tātad šajā prasībā nepieņemams. Katrā ziņā šāds arguments ir pārāk neskaidrs un hipotētisks, lai varētu likt apšaubīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.
107 Visbeidzot, Komisija, būtībā apstrīdētajā lēmumā apgalvojot, ka tā varēja izmantot piesardzības principu, piemērojot un īstenojot Regulu Nr. 1107/2009, un vienlaikus ievērot samērīguma principu, kā ir apstiprinājusi Tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. maijs, Bayer CropScience un Bayer/Komisija, C‑499/18 P, EU:C:2021:367, 166. punkts), nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu.
108 Tādējādi, neskarot jautājumu par to, vai Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka cipermetrīns atbilst Regulas Nr. 1107/2009 II pielikuma 3.6.5. punktā minētajiem apstiprināšanas nosacījumiem, – šis jautājums tiks skatīts turpmāk – prasītājas argumentācija ir jānoraida.
2. Par lomu, kas atbilstoši Regulai Nr. 1107/2009 ir piešķirta dalībvalstīm
109 Prasītāja uzskata, ka Komisija nevar pamatoti uzskatīt, ka dalībvalstīm, piešķirot līdzekļiem, kuru sastāvā ir cipermetrīns, atļaujas laišanai tirgū, ir pienākums “noteikt atbilstīgus nosacījumus, piemēram, riska mazināšanas pasākumus” un veikt salīdzinošu novērtējumu, kā paredzēts Regulas Nr. 1107/2009 50. pantā, jo cipermetrīns ir klasificēts kā aizstājama viela.
110 Prasītāja uzskata, ka Komisija nevar savu atbildību pārcelt uz dalībvalstīm. Pirmkārt, lielākajai daļai dalībvalstu neesot administratīvās jaudas izstrādāt šādus riska mazināšanas pasākumus un vēl mazāk – nodrošināt, ka tie tiek praksē ievēroti. Šādi atbrīvodamās no savas atbildības un to pārceldama uz dalībvalstīm, Komisija pārkāpjot LES 4. panta 3. punktā nostiprināto lojālas sadarbības principu. Otrkārt, Regulā Nr. 1107/2009 esot paredzēts savstarpējas atzīšanas princips, kas ļaujot vienā dalībvalstī saņemtas atļaujas īpašniekam to izmantot citās dalībvalstīs. Šā mehānisma sekas esot tādas, ka dalībvalstīm tiek liegta patiesa kontrole pār to teritorijā izmantotajiem līdzekļiem, un tas varot radīt “centienus pazemināt prasības”. Ņemot vērā šo kontekstu, Komisijas nostāja traucējot sasniegt abus Regulas Nr. 1107/2009 mērķus, proti, noteikumu saskaņošanu augu aizsardzības līdzekļu jomā iekšējā tirgū un augstu veselības un vides aizsardzības līmeni.
111 Komisija apstrīd šos argumentus.
112 Apstrīdētā lēmuma pielikuma “ievada piezīmju” c) sadaļā “Dalībvalstīm atbilstoši [Regulai Nr. 1107/2009] piešķirtā loma attiecībā uz AAL atļauju piešķiršanu” Komisija precizēja:
“Komisija vēlas atgādināt, ka likumdevēji nolēma nošķirt rīcības līmeni Savienības mērogā attiecībā uz darbīgo vielu apstiprināšanu, vienlaikus atstājot dalībvalstīm atbildību par atļauju piešķiršanu šīs vielas saturošiem līdzekļiem, lai tos izmantotu kā pesticīdus (skat. [Regulas Nr. 1107/2009] 10. un 23. apsvērumu). Dalībvalstīm ir jāgarantē drošība, nosakot pienācīgus nosacījumus, piemēram, riska mazināšanas pasākumus, tostarp – bet ne tikai – pasākumus, kuri ir prasīti saistībā ar apstiprināšanu [Savienības] mērogā. Turklāt, ja viela ir klasificēta kā aizstājama viela, dalībvalstis var piešķirt atļaujas tikai tad, ja ir izpildīti [Regulas Nr. 1107/2009] 50. pantā paredzētie nosacījumi, proti, pēc tam, kad ir veikts salīdzinošs novērtējums.
Cipermetrīna gadījumā Komisija rīkojās rūpīgi, sīki pārbaudot riska vērtētāju pausto nostāju attiecībā uz cipermetrīna apstiprinājuma atjaunošanu. Tā no jauna sazinājās ar EFSA un [ZD]. Tā padarīja vēl stingrāku savu lēmumu, lūdzot EFSA sniegt papildu paziņojumu par iespējamo riska mazināšanas pasākumu efektivitāti un uzliekot dalībvalstīm par pienākumu likt veikt šādus pasākumus, izmantojot to piešķiramās atļaujas (skat. “īpašos nosacījumus”, kas minēti Komisijas regulas I un II pielikumā), attiecībā tostarp uz šādiem elementiem:
– lietošanas ierobežojums, to rezervējot tikai profesionāliem lietotājiem;
– īpaši un aprēķināmi nosacījumi ūdens organismu un pie mērķa grupas nepiederošu posmkāju, to vidū bišu, aizsardzībai,
– īpaši norādījumi, ar kuriem dalībvalstīm, kad tās vērtē pieteikumu atļaujas saņemšanai, tiek prasīts pievērst īpašu uzmanību vairākiem aspektiem, tostarp ūdens organismu un pie mērķa grupas nepiederošu posmkāju, tostarp bišu, aizsardzībai, risku attiecībā uz patērētājiem novērtējumam un darbīgās vielas, kāda tā tiek ražota, tehniskajai specifikācijai;
– uzraudzības pasākumu paredzēšana vajadzības gadījumā.”
113 Kā pamatoti norāda Komisija, prasītāja neapstrīd iepriekšminēto apstrīdētā lēmuma pielikumā sniegto argumentu pamatotību, bet vienīgi būtībā norāda, ka, pirmām kārtām, Komisija izvairās no saviem pienākumiem, “pārceļot” tos uz dalībvalstīm, un, otrām kārtām, atļauju savstarpējās atzīšanas princips, kas nostiprināts Regulas Nr. 1107/2009 40. un nākamajos pantos, esot pretrunā minētās regulas mērķiem.
114 Attiecībā uz pirmo argumentu ir jākonstatē, ka, atgādinādama, ka atbilstoši Regulai Nr. 1107/2009 darbīgās vielas apstiprināšanu veic Komisija, bet atļauju līdzekļa lietošanai piešķir dalībvalstis, Komisija nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu. Prasītāja turklāt vienīgi norāda uz valsts iestādēm uzliktā pārmērīga administratīvā sloga problēmu, bet neapstrīd argumentu, ka dalībvalstīm atbilstoši Regulas Nr. 1107/2009 50. pantam tomēr ir pienākums veikt salīdzinošu novērtējumu, pirms tiek piešķirta atļauja attiecībā uz AAL, kura sastāvā ir aizstājama darbīgā viela.
115 Replikas rakstā prasītāja apstiprina, ka Regulas Nr. 1107/2009 50. pants nekādi neliedza Komisijai pašai noteikt riska mazināšanas pasākumus Īstenošanas regulā 2021/2049. Tomēr šāds arguments ir neefektīvs, ciktāl tas neliek apšaubīt Komisijas apstrīdētājā lēmumā veikto konstatējumu, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 1107/2009 sistēmu, dalībvalstīm, piešķirot atļaujas attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļiem, ir jānosaka atbilstoši nosacījumi, kas var pārsniegt Savienības līmenī noteiktos ierobežojumus attiecībā uz darbīgo vielu. Arī prasītājas atsaukšanās uz Regulas Nr. 1107/2009 6. pantu, kā arī 36. panta 3. punktu, pat pieņemot, ka tā ir pieņemama, neļauj atspēkot šo secinājumu.
116 Arī attiecībā uz otro argumentu par savstarpējo atzīšanu prasītājas izvirzītie elementi ir neefektīvi, ciktāl, runājot par aizstājamu darbīgo vielu, Regulas Nr. 1107/2009 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā tieši šāda viela tiek atbrīvota no obligātas savstarpējās atzīšanas piemērošanas.
117 Prasītāja tomēr apgalvo, ka atbilstoši šai normai dalībvalstis ir pilnvarotas piemērot savstarpējās atzīšanas procedūru, kas praksē novedot pie centieniem pazemināt prasības. Tomēr, arī pieņemot, ka tas tā būtu, – ņemot vērā, ka prasītāja nav izvirzījusi iebildi par Regulas Nr. 1107/2009 41. panta prettiesiskumu, ar šādu argumentu arī nevar pierādīt, ka Komisija būtu pieļāvusi tiesību kļūdu vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētajā lēmumā atgādinādama dalībvalstu lomu atbilstoši Regulai Nr. 1107/2009.
118 Tādējādi visi prasītājas argumenti par ievada piezīmēm, kuras Komisija sniegusi apstrīdētā lēmuma pielikumā, ir jānoraida.
C. Par iebildumiem, kurus prasītāja ir izvirzījusi sava pieprasījuma veikt iekšēju pārskatīšanu atbalstam (vienīgā pamata otrā daļa)
[..]
1. Par septīto iebildumu attiecībā uz hroniskas toksicitātes pārbaudes neesamību pieteikuma iesniedzēja sniegtajā raksturīgajā formulējumā
[..]
435 Tādējādi ir jānoraida septītais pamats, kā arī prasība kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
436 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Pesticide Action Network Europe (PAN Europe) sedz tiesāšanās izdevumus.
da Silva Passos | Reine | Pynnä |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 21. februārī.
[Paraksti]