ĢENERĀLADVOKĀTA ENTONIJA MAIKLA KOLINSA
[ANTHONY MICHAEL COLLINS]
SECINĀJUMI,
sniegti 2022. gada 15. decembrī (1)
Apvienotās lietas C‑181/21 un C‑269/21
G.
pret
M.S.,
piedaloties:
Rzecznik Praw Obywatelskich,
Prokuratura Okręgowa w Katowicach
(Sąd Okręgowy w Katowicach (Katovices apgabaltiesa (Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
un
BC,
DC
pret
X,
piedaloties:
Rzecznik Praw Obywatelskich,
Prokuratura Okręgowa w Krakowie
(Sąd Okręgowy w Katowicach (Katovices apgabaltiesa (Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesiskums – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana – Tiesnešu pašpārvaldes struktūru loma tiesnešu iecelšanas procedūrā – Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tiesu padome) neatkarības neesamība – Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych Sądu Najwyższego (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta) kompetence – Šīs palātas atbilstība neatkarīgas un objektīvas, tiesību aktos noteiktas tiesas kritērijiem
Satura rādītājs
I. Ievads
II. Atbilstošās tiesību normas – Polijas tiesības
A. Konstitūcija
B. Likums par KRS
C. Grozītais likums par Augstāko tiesu
D. Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju
E. Civilprocesa kodekss
III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
A. Lieta C181/21
B. Lieta C269/21
IV. Tiesvedība Tiesā
V. Par pieņemamību
A. Iesniegtie apsvērumi
B. Juridiskā analīze
VI. Par lietas būtību
A. Ievada apsvērumi
B. Par pirmo jautājumu
1. Par otro faktoru
2. Par pirmo faktoru
3. Par trešo faktoru
VII. Secinājumi
I. Ievads
1. Ar šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa tiek aicināta lemt par Polijas tiesu sistēmas nesenās reformas atsevišķu aspektu atbilstību Savienības tiesībām saistībā ar Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšanas jaunajām procedūrām. Minēto lūgumu mērķis ir noskaidrot, vai iztiesāšanas sastāvs atbilst tiesību aktos noteiktas tiesas kritērijam saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, ja daži tā locekļi tika iecelti amatā procedūrā, kurā nepiedalījās tiesnešu pašpārvaldes struktūras, kā arī pamatojoties uz Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tiesu padome, turpmāk tekstā – “KRS”) rezolūciju, kas pieņemta tās sastāvā pēc 2018. gada (2), un ja neizraudzītajiem kandidātiem vairs nebija tiesību iesniegt pārsūdzību tiesā, kura atbilst tiesību aktos noteiktas tiesas kritērijam. Iesniedzējtiesas jautā, vai Savienības tiesībām ir pretrunā tas, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych (Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta, turpmāk tekstā – “Ārkārtas lietu palāta”) ir piešķirta ekskluzīva kompetence pārbaudīt vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšanas likumību, jo šīs palātas sastāvā ir vienīgi tiesneši, kuri ir iecelti amatā saskaņā ar procedūru, kas ir līdzīga tai, kādu piemēro vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšanai amatā. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Ārkārtas lietu palāta katrā ziņā nevar pārbaudīt iebildumus par tiesneša iecelšanas amatā likumību vai šī tiesneša pilnvarām veikt tiesas spriešanas funkcijas. Ņemot vērā to, ka Polijas tiesībās nav paredzēti tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai novērstu tiesnešu nelikumīgu iecelšanu amatā, iesniedzējtiesas arī jautā, vai tām, lai nodrošinātu Savienības tiesību efektivitāti, pēc analoģijas un pēc savas ierosmes ir jāpiemēro valsts normas par tiesnešu automātisku atstatīšanu (iudex inhabilis), tādējādi izslēdzot no lietu izskatīšanas tiesnešus, kuri iecelti vispārējās jurisdikcijas tiesās prettiesiskā procedūrā.
II. Atbilstošās tiesību normas – Polijas tiesības
A. Konstitūcija
2. Polijas Republikas Konstitūcijas 179. pantā ir paredzēts, ka Republikas prezidents uz nenoteiktu laiku ieceļ tiesnešus pēc KRS priekšlikuma. Saskaņā ar tās 180. panta 1. punktu tiesneši ir neatceļami. Saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūcijas 186. panta 1. punktu KRS sargā tiesu un tiesnešu neatkarību.
B. Likums par KRS
3. Likuma par KRS 44. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “[vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnešu iecelšanas procedūras] dalībnieks var iesniegt pārsūdzību [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)], pamatojoties uz to, ka [KRS] rezolūcija ir nelikumīga, ja vien atsevišķās normās nav paredzēts citādi [..]”.
C. Grozītais likums par Augstāko tiesu
4. Ar 2017. gada 8. decembra ustawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu) (3) tika izveidota Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) Izba Dyscyplinarna (turpmāk tekstā – “Disciplinārlietu palāta”) un Ārkārtas lietu palāta. Ciktāl tas attiecas uz šo tiesvedību, no 2020. gada 14. februāra ar ustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych, ustawy o Sądzie Najwyższym oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju, Likumā par Augstāko tiesu un dažos citos likumos, turpmāk tekstā – “Grozījumu likums”) (4) tika ieviests Likuma par Augstāko Tiesu 26. panta 2. un 3. punkts.
5. Grozītā likuma par Augstāko tiesu 26. panta 1.–3. punktā ir paredzēts:
“1. “[Ārkārtas lietu palātas] kompetencē ir izskatīt ārkārtas pārsūdzības, ar vēlēšanām saistītus strīdus un protestus par valsts referenduma un konstitucionālā referenduma spēkā esamību, vēlēšanu un referendumu spēkā esamības pasludināšanu, citas publisko tiesību lietas, tostarp lietas par konkurences aizsardzību, enerģētikas regulāciju, telekomunikāciju un dzelzceļa transportu, kā arī lietas, kurās ir pārsūdzēti Przewodniczy Krajowej Rady Radiofonii i Telewizji (Valsts radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs, Polija) lēmumi un sūdzības par tiesvedības pārmērīgu ilgumu vispārējās jurisdikcijas tiesās un karatiesās, kā arī [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)].
2. [Ārkārtas lietu palātas] kompetencē ir izskatīt pieteikumus vai paziņojumus par tiesneša noraidīšanu vai tās tiesas izraudzīšanos, kurā tiesvedība ir jāveic, tostarp iebildumus par tiesas vai tiesneša neatkarības neesamību. Lietu izskatošā tiesa nekavējoties nosūta [Ārkārtas lietu palātas] priekšsēdētājam pieteikumu, kas tiek izskatīts saskaņā ar noteikumiem, kuri paredzēti atsevišķās tiesību normās. Pieteikuma iesniegšana [Ārkārtas lietu palātas] priekšsēdētājam neaptur notiekošo tiesvedību.
3. Šī panta 2. punktā minēto pieteikumu neizskata, ja tas attiecas uz tiesneša iecelšanas amatā likumības konstatēšanu vai izvērtēšanu vai viņa leģitimitāti tiesas spriešanas funkciju veikšanai.”
D. Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju
6. Ar Grozījumu likumu tika atcelts 2001. gada 27. jūlija ustawa – Prawo o ustroju sądów powszechnych (turpmāk tekstā – “Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju”) (5) 58. panta 2. punkts. Turklāt ar to izdarīja šādus grozījumus tā 58. panta 1. punktā:
“1. Ja uz vakanto tiesneša amata vietu ir iesniegts vairāk nekā viens pieteikums, visus pieteikumus izskata vienā kopsapulces sēdē.
[..]”
7. Pirms Grozījumu likuma stāšanās spēkā 2020. gada 14. februārī Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 58. pantā bija paredzēts:
“1. Ja uz vakanto tiesneša amata vietu ir iesniegts vairāk nekā viens pieteikums, visus pieteikumus izskata vienā kopsapulces sēdē.
2. [Sąd apelacyjny (apelācijas tiesa)] tiesnešu kopsapulce vai [sądy okręgowe (apgabaltiesas)] tiesnešu kopsapulce lemj par kandidātiem balsojot un visus iesniegtos pieteikumus, norādot iegūto balsu skaitu, nosūta attiecīgi [sąd apelacyjny (apelācijas tiesa)] vai [sądy okręgowe (apgabaltiesas)] priekšsēdētājam.
[..]
4. Kompetentās tiesas priekšsēdētājs, izmantojot elektronisko sistēmu, iesniedz [KRS] 2. punktā noteiktajā kārtībā izvērtētos pieteikumus kopā ar kvalifikācijas novērtējumu un kompetentās tiesas kolēģijas atzinumu, kā arī informāciju, kas iegūta no vojevodistes policijas priekšnieka vai Varšavas lielpilsētas policijas priekšnieka, kā minēts 3. punktā, un citus elektroniskajā sistēmā apkopotos dokumentus, kas attiecas uz konkrēto procedūru saistībā ar iecelšanu tiesas funkcijas pildīšanai.
[..]”
E. Civilprocesa kodekss
8. Saskaņā ar 1964. gada 17. novembra ustawa – Kodeks postępowania cywilnego (Likums par Civilprocesa kodeksu, turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”) (6) 48. pantu:
“1. Tiesnesi noraida ipso iure:
1) lietās, kurās viņš ir lietas dalībnieks vai kurās viņam ir tādas tiesiskās attiecības ar kādu no lietas dalībniekiem, ka lietas iznākums ietekmē viņa tiesības vai pienākumus;
[..]
5) lietās, kurās viņš zemākas instances tiesā piedalījies pārsūdzētā nolēmuma pieņemšanā, lietās par tāda tiesību akta spēkā esamību, kura izstrādē viņš ir piedalījies vai kuru viņš ir pārskatījis, kā arī lietās, kurās viņš darbojies kā prokurors.
[..]”
9. Civilprocesa kodeksa 367. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “otrās instances tiesa izskata lietu triju tiesnešu sastāvā. Slēgtā tiesas sēdē tiesa lemj viena tiesneša sastāvā, izņemot, ja tā pasludina spriedumu”. Saskaņā ar tā 379. panta 4. punktu tiesvedība nav spēkā, “ ja tās tiesas sastāvs, kurā celta prasība, ir pretrunā tiesību normām vai arī lietas izskatīšanā ir piedalījies ipso iure noraidīts tiesnesis”.
10. Civilprocesa kodeksa 401. panta 1. punktā ir paredzēts, ka var pieprasīt no jauna sākt tiesvedību spēkā neesamības dēļ, “ja iztiesāšanas sastāvā ir persona, kas nav pilnvarota, vai ja tiesnesis, kas ir ipso iure noraidīts, ir pasludinājis spriedumu un ja tiesvedības puse nav varējusi atsaukties uz noraidījumu, pirms spriedums ir ieguvis res judicata spēku”.
III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
A. Lieta C‑181/21
11. Tiesvedība Sąd Okręgowy w Katowicach (Katovices apgabaltiesa, Polija) attiecas uz strīdu starp patērētāju un tirgotāju saistībā ar aizdevuma līgumu, ko reglamentē valsts tiesību akti, ar kuriem transponēta 1993. gada 5. aprīļa Padomes Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (7). Pēc tirgotāja tiesību cesijas prasītāja cēla prasību pret patērētāju par 16 000,40 zlotu (PLN) samaksu, kā arī procentiem un tiesāšanās izdevumiem. Sąd Rejonowy w Dąbrowie Górniczej (Rajona tiesa Dombrovā Gurņičā, Polija) piesprieda samaksāt prasītās summas un noraidīja patērētāja sūdzību par šo nolēmumu. Pēc tam patērētājs cēla prasību Sąd Okręgowy w Katowicach (Katovices apgabaltiesa) par šo otro nolēmumu. Šī prasība tika iedalīta trīs tiesnešu izskatīšanas sastāvam.
12. 2021. gada 18. martā slēgtā sēdē Sąd Okręgowy w Katowicach (Katovices apgabaltiesa) viena tiesneša sastāvā, kas darbojas kā tiesnesis referents, izteica šaubas par šīs tiesas, kura darbojas trīs tiesnešu sastāvā, spēju izskatīt šo lietu, jo minētajā sastāvā darbojas tiesnesis A. Z. Īstenojot savu kompetenci saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 367. panta 3. punktu, Sąd Okręgowy w Katowicach (Katovices apgabaltiesa) viena tiesneša sastāvā nolēma iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
13. Kopš 1996. gada tiesnesis A. Z. bija zemākas instances tiesas tiesnesis, un tad viņš pieteica savu kandidatūru tiesneša amatam Sąd Okręgowy w Katowicach (Katovices apgabaltiesa). Kolegium Sądu Apelacyjnego (Apelācijas tiesas kolēģija) sniedza atzinumu par A. Z. kandidatūru šim amatam. Sąd Apelacyjny w Katowicach (Apelācijas tiesa Katovicē, Polija) tiesnešu pārstāvju kopsapulce atturējās no atzinuma par viņa kandidatūru sniegšanas, ņemot vērā šaubas par KRS statusu un darbības veidu, jo nebija pasludināts Tiesas nolēmums jautājumā par KRS statusu.
14. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Sąd Okręgowy w Katowicach (Katovices apgabaltiesa) tiesneša amata konkursa, kurā piedalījās A. Z., norises laikā Polijas tiesību normas atbilda konstitūcijā iedibinātajam principam, ka iecelšanas procesā ir jāpiedalās tiesnešu pašpārvaldes struktūrām. Attiecīgā tiesnešu pārstāvju kopsapulce nebija piedalījusies procesā, kura rezultātā tiesnesis A. Z tika iecelts amatā. No tiesnešu pārstāvju kopsapulces pieņemtās rezolūcijas izriet, ka tā atturēsies no atzinumu sniegšanas par kandidātiem līdz brīdim, kad kompetentās iestādes, tostarp Tiesa, pieņems lēmumu par KRS statusu. Neraugoties uz iepriekš minētajām rezolūcijām, Sąd Apelacyjny w Katowicach (Apelācijas tiesa Katovicē) priekšsēdētājs, vienlaikus būdams tiesnešu pārstāvju kopsapulces priekšsēdētājs, ko šajā amatā ir iecēlis tieslietu ministrs, uzsāka tiesneša A. Z. iecelšanas amatā procedūru KRS (8). Pamatojoties uz KRS rezolūciju, pēc tam Republikas prezidents tiesnesi A. Z. iecēla amatā Sąd Okręgowy w Katowicach (Katovices apgabaltiesa).
15. Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Polijas tiesību aktiem vispārējās jurisdikcijas tiesa lemj viena tiesneša sastāvā, izņemot sprieduma pasludināšanas gadījumā. Tā uzskata, ka tās lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdotie jautājumi ir pieņemami, lai gan šīs tiesas trīs tiesnešu sastāvs varētu netikt uzskatīts par tiesu Savienības tiesību izpratnē. Tādējādi tā uzskata, ka iesniedzējtiesa, kas izskata lietu slēgtā sēdē un viena tiesneša sastāvā, ir daļa no Polijas tiesību sistēmas “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.
B. Lieta C‑269/21
16. Pamatojoties uz spriedumu Dziubak (9), prasītāji Sąd Okręgowy w Krakowie (Krakovas apgabaltiesa, Polija) lūdza piespriest atbildētājam samaksāt 104 537,48 PLN un 74 582,19 Šveices franku (CHF), kā arī procentus un tiesāšanās izdevumus, un atzīt par spēkā neesošu aizdevuma līgumu mājokļa iegādei. Šīs prasības pamatā bija aizdevuma līgums, ko prasītāji, kuri ir patērētāji, bija noslēguši ar banku. Aizdevuma līgumu reglamentē valsts tiesību akti, ar kuriem ir transponēta Direktīva 93/13. Prasītāji arī lūdza piemērot pagaidu pasākumus, tostarp apturēt aizdevuma līgumā paredzēto summu ikmēneša maksājumus. Iesniedzējtiesa uzskata, ka aizdevuma līguma darbības apturēšana, kas ir blakus sūdzība, ir neatņemama pamatlietas sastāvdaļa, jo jebkurš rīkojums apturēt maksājumu veikšanu ietekmē prasītāju prasījumu apjomu.
17. 2020. gada 9. oktobrī Sąd Okręgowy w Krakowie (Krakovas apgabaltiesa) viena tiesneša sastāvā apmierināja pieteikumu par pagaidu noregulējumu. 2020. gada 1. decembrī atbildētāja banka pārsūdzēja šo lēmumu tanī pašā tiesā, kas tagad izskatīšanu veic trīs tiesnešu sastāvā. Minētais Sąd Okręgowy w Krakowie (Krakovas apgabaltiesa) trīs tiesnešu sastāvs, kurā kā tiesnese referente un priekšsēdētāja piedalījās tiesnese A. T., apmierināja atbildētāja pārsūdzību un noraidīja pieteikumu par pagaidu noregulējumu. Pēdējais nolēmums, kas ir galīgs, tika nodots atpakaļ Sąd Okręgowy w Krakowie (Krakovas apgabaltiesa). Sąd Okręgowy w Krakowie (Krakovas apgabaltiesa), iztiesājot lietu viena tiesneša sastāvā, uzskata, ka tās pašas tiesas trīs tiesnešu sastāvs, kurā darbojas tiesnese A. T., varētu būt nesaderīgs ar valsts un Savienības tiesībām, tādējādi lēmums noraidīt pieteikumu par pagaidu noregulējumu varētu būt spēkā neesošs.
18. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju kopš 2009. gada tiesnese A. T. pildīja amata pienākumus Sąd Rejonowy dla Krakowa – Krowodrzy w Krakowie (Krakovas – Krovodžas rajona tiesa Krakovā, Polija), un tad viņa pieteica savu kandidatūru tiesneša amatam Sąd Okręgowy w Krakowie (Krakovas apgabaltiesa) (10), būdama vienīgā amata kandidāte. Kolegium Sądu Okręgowego w Krakowie (Krakovas apgabaltiesas kolēģija, Polija) 2020. gada 1. jūnijā sniedza labvēlīgu atzinumu par viņas kandidatūru (11). Lielākā daļa Kolegium Sądu Okręgowego w Krakowie (Krakovas apgabaltiesas kolēģija) locekļu ir sądy rejonowe (rajona tiesas) un sądy okręgowe (apgabaltiesas) priekšsēdētāji, kurus šajos amatos iecēlis tieslietu ministrs. Zgromadzenie Sędziów Sądu Okręgowego (apgabaltiesu tiesnešu kopsapulce) neizvērtēja tiesneses A. T. kandidatūru, jo tai vairs nebija jāsniedz atzinums, ņemot vērā ar Grozījumu likumu izdarītos grozījumus Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 58. pantā. 2021. gada 4. februārī, pamatojoties uz KRS 2020. gada 7. jūlija rezolūciju, Republikas prezidents tiesnesi A. T. iecēla amatā Sąd Okręgowy w Krakowie (Krakovas apgabaltiesa).
19. Iesniedzējtiesas norāda, ka lietās C‑181/21 un C‑269/21 izvirzītie jautājumi attiecas uz procedūrām, kas reglamentē tiesnešu iecelšanu amatā Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesās. Līdz šim Tiesai ir uzdoti jautājumi par iecelšanas procedūras Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneša amatā likumību. Tādējādi iesniedzējtiesas apturēja attiecīgās tiesvedības un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1. Vai [LES] 2. pants un 19. panta 1. punkts, kā arī LES 6. panta 1. līdz 3. punkts kopsakarā ar [Hartas] 47. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka:
a) par tiesību aktos noteiktu tiesu Savienības tiesību izpratnē nav uzskatāma tiesa, kuras sastāvā ir persona, kas iecelta šīs tiesas tiesneša amatā procedūrā, kurā nepiedalījās tiesnešu pašpārvaldes struktūras, kuru amatos lielākajā daļā gadījumu tiesneši ir iecelti neatkarīgi no izpildvaras vai likumdošanas varas, situācijā, kad, ņemot vērā dalībvalsts konstitucionālo mantojumu, šīm prasībām atbilstošas tiesnešu pašpārvaldes struktūras dalība tiesneša iecelšanā amatā ir obligāta, ņemot vērā institucionālo un strukturālo kontekstu, kā arī ievērojot, ka:
– prasība sniegt atzinumu par personas kandidatūru tiesneša amatam bija tiesnešu kopsapulcei, taču tā tīši netika ievērota pretēji valsts tiesību aktiem un šīs tiesu pašpārvaldes struktūras nostājai (12);
– atzinums par kandidatūru tiesneša amatam bija jāsniedz tiesas kolēģijai, proti, iestādei, kuras sastāvā esošo personu vairākumu ieceļ izpildvaras pārstāvis, t.i. tieslietu ministrs, kurš ir arī (ģenerālprokurors, Polija) (13);
– pašreizējā [KRS], kas tika iecelta pretēji Polijas konstitucionālajām un likumu normām, nav neatkarīga iestāde un tajā nav tiesnešu pārstāvju, kuri tajā būtu iecelti neatkarīgi no izpildvaras un likumdošanas varas, tādējādi valsts tiesību aktos paredzētais lūgums iecelt tiesneša amatā faktiski nav ticis iesniegts;
– iecelšanas amatā procedūras dalībniekiem nebija tiesību vērsties tiesā LES 2. panta un 19. panta 1. punkta, kā arī LES 6. panta 1. līdz 3. punkta kopsakarā ar [Hartas] 47. pantu izpratnē.
b) prasībām par neatkarīgu tiesu, kas noteikta tiesību aktos, neatbilst tāda tiesa, kuras sastāvā ir persona, kas iecelta šīs tiesas tiesneša amatā procedūrā, kura bija atkarīga no izpildvaras patvaļīgas iejaukšanās un nepiedalījās tiesnešu pašpārvaldes struktūras, kuru amatos lielākajā daļā gadījumu tiesneši ir iecelti neatkarīgi no izpildvaras vai likumdošanas varas, vai cita iestāde, kas nodrošina objektīvu kandidāta novērtēšanu, ņemot vērā to, ka tiesnešu pašpārvaldes struktūru vai tādas iestādes dalība, kas ir neatkarīga no izpildvaras un likumdošanas varas un nodrošina objektīvu kandidāta novērtēšanu tiesneša iecelšanas procedūrā, Eiropas tiesību tradīcijā, uz kuru balstās LES un Hartas noteikumi un kas veido Eiropas Savienības kā tiesiskas Savienības pamatus, ir nepieciešama, lai uzskatītu, ka valsts tiesa garantē prasīto efektīvas tiesību aizsardzības tiesā līmeni lietās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, tādējādi nodrošinot varas dalīšanas, varas līdzsvarošanas un tiesiskuma principus?
2. Vai LES 2. pants un 19. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 47. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad tiesas sastāvā ir persona, kas iecelta tiesneša amatā 1. jautājuma a) punktā aprakstītajos apstākļos:
a) nepieļauj tādu valsts tiesību aktu piemērošanu, kuros šādas personas iecelšanas amatā likumības pārbaude ir nodota tikai tādas Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) palātai, ko veido vienīgi personas, kuras ir ieceltas tiesneša amatā 1. jautājuma a) punktā aprakstītajos apstākļos, un kuros vienlaikus ir noteikts pienākums atstāt iebildumus pret personas iecelšanu tiesneša amatā bez izskatīšanas, ņemot vērā institucionālo un sistēmisko kontekstu;
b) ietver prasību veikt tādu valsts tiesību aktu interpretāciju, kas ļautu tiesai pēc savas iniciatīvas atstatīt šādu personu no lietas izskatīšanas, pamatojoties – pēc analoģijas – uz noteikumiem par tiesneša, kurš nav spējīgs spriest (iudex inhabilis), atstatīšanu, lai nodrošinātu Eiropas tiesību efektivitāti?”
IV. Tiesvedība Tiesā
20. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 5. maija lēmumu lietas C‑181/21 un C‑269/21 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai. Iesniedzējtiesas lūgušas izskatīt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu abās lietās paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Reglamenta 105. panta 1. punktu. Ar šo pašu 2021. gada 5. maija lēmumu Tiesas priekšsēdētājs šos lūgumus noraidīja.
21. Rzecznik Praw Obywatelskich (ombuds, Polija, turpmāk tekstā – “ombuds”), Polijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. 2022. gada 29. jūnija tiesas sēdē visi minētie, Prokuratura Okręgowa w Katowicach (Katovices apgabala prokuratūra) un Prokuratura Okręgowa w Krakowie (Krakovas apgabala prokuratūra), ko pārstāv Prokurator Generalny (ģenerālprokurors), Dānijas un Nīderlandes valdības sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.
V. Par pieņemamību
A. Iesniegtie apsvērumi
22. Polijas valdība izvirza astoņus pamatus, kuru dēļ tā apgalvo, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemami.
23. Pirmkārt, Polijas valdība uzskata, ka notiekošā tiesu sistēmas reforma ir šīs dalībvalsts ekskluzīvā kompetencē. Tā apgalvo, ka spriedums Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem) (14) ir līdzvērtīgs tiesību aktam. Šī nostāja zināmā mērā ir atspoguļota Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa, Polija) 2021. gada 14. jūlija spriedumā lietā P 7/20, kurā tā tostarp noteica, ka LES 4. panta 3. punkta otrā daļa kopsakarā ar LESD 279. pantu nav saderīga ar Polijas Republikas Konstitūcijas 2. un 7. pantu, 8. panta 1. punktu un 90. panta 1. punktu, skatot tos kopsakarā ar tās 4. panta 1. punktu. Līdz ar to Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) uzskatīja, ka Tiesa ir lēmusi ultra vires, nosakot Polijas Republikai pagaidu pasākumus, kas attiecas uz Polijas tieslietu organizāciju un kompetenci, kā arī uz šajās tiesās ievērojamo procedūru.
24. Otrkārt, Polijas valdība uzskata, ka uzdotie jautājumi nav nepieciešami LESD 267. panta izpratnē, jo Savienības tiesībās nav nedz paredzēta prasība tiesnešu pašpārvaldes struktūrām sniegt atzinumu par tiesnešu amata kandidātiem, nedz paredzētas vispārējas tiesības pārsūdzēt lēmumus, kas pieņemti saistībā ar tiesnešu iecelšanas amatā procedūrām.
25. Treškārt, Polijas valdība norāda, ka LES 19. panta 1. punktā un Hartas 47. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka personai ir tiesības piekļūt neatkarīgai tiesai. Lai gan saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūciju un Savienības tiesībām personas tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību ir būtiska nozīme, tieslietu organizācija esot dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē. Šajā kontekstā Tiesa jau esot nepārprotami un izsmeļoši izvērtējusi visus uzdotajos jautājumos izvirzītos aspektus, tādējādi iesniedzējtiesas no Tiesas pastāvīgās judikatūras varot secināt informāciju, kas tām ir nepieciešama sprieduma taisīšanai (15).
26. Ceturtkārt, saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 365. pantu pagaidu noregulējuma tiesvedība lietā C‑269/21 esot galīgi izspriesta ar nolēmumu, kas ir saistošs iesniedzējtiesai. Iesniedzējtiesas kompetencē neesot nedz “noraidīt” tiesnesi, kas ir pieņēmis galīgo nolēmumu, nedz arī apstrīdēt nolēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par pagaidu noregulējumu. Katrā ziņā lietas dalībnieks varot iesniegt jaunu pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kura izskatīšanas laikā var lūgt noraidīt tiesnesi objektivitātes trūkuma dēļ. Lietā C‑269/21 uzdotie jautājumi neatrisinot patiesu strīdu un tādēļ esot hipotētiski (16).
27. Piektkārt, lai gan lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ļoti detalizēti, iemesli, kuru dēļ iesniedzējtiesas ir lūgušas interpretēt Savienības tiesību normas, nepārsniedzot lūgumu Tiesai izvērtēt, vai konkrētas tiesas ir uzskatāmas par “tiesību aktos noteiktu” tiesu. Polijas valdība uzskata, ka tas neatbilst Reglamenta 94. panta prasībām. Lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu esot uzdoti vispārīgi jautājumi par noteiktām Polijas tiesu sistēmas reformām, lai gan ar šīm reformām netika mainītas tiesnešu amatu kandidātiem izvirzītās kvalifikācijas prasības. Tādējādi datums, kurā tiesneši tiek iecelti amatā vispārējās jurisdikcijas tiesās, neesot saistīts ar viņu kvalifikāciju, noteikumiem, kas reglamentē viņu pienākumu izpildi, vai viņu tiesībām un pienākumiem, tostarp viņu neatkarību. Polijas valdība uzsver, ka lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu nav minēti konkrēti piemēri, kas liecinātu par tiesneša neatkarības trūkumu vai spiedienu uz tiesnešiem, kuri iecelti amatā saskaņā ar regulējumu pēc reformas īstenošanas. Līdz ar to jautājumi esot hipotētiski.
28. Sestkārt, lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C‑181/21 un C‑269/21 esot “pārāk vispārīgi”. Neesot saistības starp uzdoto jautājumu priekšmetu un pamatlietās celtajām prasībām, kas attiecas uz tiem valsts tiesību aktiem patērētāju tiesību jomā, ar kuriem tiek transponēta Direktīva 93/13. Iesniedzējtiesas pat vairākkārt norāda, ka “situācija pārsniedz lietas faktiskos apstākļus”.
29. Septītkārt, Polijas Republika uzskata, ka pamatlietas priekšmets nav tieši saistīts ar jautājumiem par KRS statusu vai jautājumu par to, vai Ārkārtas lietu palāta ir uzskatāma par “tiesu” saskaņā ar LES 2. pantu un 19. panta 1. punktu, kā arī LES 6. panta 1.–3. punktu, skatot tos kopsakarā ar Hartas 47. pantu. Tāpat nepastāvot arī tieša saikne starp pamatlietu priekšmetu un tiesnešu iecelšanas procedūras dalībnieku tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību. Līdz ar to lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tvērums esot nepieņemami plašs.
30. Astotkārt, Polijas valdība uzskata, ka lietā C‑269/21 iesniedzējtiesa ir kompetenta lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu tikai trīs tiesnešu, nevis viena tiesneša sastāvā. Tas esot īpaši acīmredzami, jo konkrētais lūgums tika iesniegts pēc tam, kad trīs tiesnešu iztiesāšanas sastāva pieņemtais lēmums noraidīt pieteikumu par pagaidu noregulējumu bija stājies likumīgā spēkā. Tā apgalvo, ka lietā C‑181/21 kompetence lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu bija tikai iesniedzējtiesai trīs tiesnešu sastāvā vai tās priekšsēdētājam (17). Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu fakti tiekot skaidroti tik lakoniski, ka nav iespējams zināt, vai konkrētajā lietā tiesnesis referents, kurš ir iesniedzis lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir arī trīs tiesnešu iztiesāšanas sastāva priekšsēdētājs. Tādējādi iesniedzējtiesa esot pamatojusies uz Civilprocesa kodeksa 367. panta 3. punktu vienīgi ar mērķi uzdot prejudiciālu jautājumu.
31. Tiesas sēdē Komisija iebilda pret jautājumu pieņemamību lietā C‑269/21. Tā uzskata, ka iesniedzējtiesa nav norādījusi, ka, lai atrisinātu strīdu pamatlietā, Tiesai ir jālemj par jautājumiem saistībā ar procedūru, kurā tiesnese A. T iecelta amatā.
B. Juridiskā analīze
32. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi, attiecas atbilstīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (18).
33. No LESD 267. panta formulējuma un sistēmas vienlaicīgi skaidri izriet, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšnoteikums ir strīda faktiskā izskatīšana valstu tiesās, kā ietvaros tām ir jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais nolēmums. Prejudiciālajam nolēmumam ir jābūt nepieciešamam, lai atrisinātu strīdu. Tās mērķis nav atvieglot konsultatīvu atzinumu sniegšanu par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem (19).
34. Ar pirmo iebildi par pieņemamību Polijas valdība apstrīd Tiesas kompetenci jautājumos, kas saistīti ar valsts tiesnešu iecelšanu amatā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tieslietu organizācija dalībvalstīs neapšaubāmi ir šo dalībvalstu kompetencē. Tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām, tostarp attiecībā uz tiesnešu iecelšanu amatā un pārbaudi tiesā šādu iecelšanas procedūru kontekstā (20). No tiesībām uz lietas izskatīšanu neatkarīgā, objektīvā un tiesību aktos noteiktā tiesā izriet, ka ikvienam ir iespēja atsaukties uz šīm tiesībām (21). Ja neatkarīgas un objektīvas tiesas pastāvēšana tiek apstrīdēta tāda iemesla dēļ, kas uzriez nešķiet acīmredzami nepamatots (22), ikvienai tiesai (23) ir pienākums pārbaudīt, vai, ņemot vērā lietas iztiesāšanas sastāvu, tā ir uzskatāma par šādu tiesu. Šādas pārbaudes nepieciešamība saistīta ar paļāvības, kāda demokrātiskā sabiedrībā ir jānodrošina tiesām, radīšanu tiesu sistēmai pakļautajām personām. Tādējādi šāda pārbaude ir būtiska procesuāla prasība, kuras ievērošana ir absolūta un kura ir jāpārbauda pēc lietas dalībnieku lūguma vai pēc tiesas ierosmes (24). LES 2. pantam un 19. panta 1. punkta otrajai daļai, kā arī spriedumā Simpson noteiktajām prasībām ir transversāls raksturs un tās ir piemērojamas vienmēr, kad tiesai var būt jāizskata lietas “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” (25). Tādējādi Tiesai ir kompetence interpretēt Savienības tiesības šādu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros. Tādēļ ierosinu noraidīt Polijas valdības pirmo iebildi.
35. Polijas Republikas otrā un trešā iebilde par pieņemamību attiecas uz uzdoto jautājumu būtību un uz iesniedzējtiesu lūgto Savienības tiesību interpretāciju. Šādas iebildes pēc savas būtības nevar pamatot konstatējumu par minēto jautājumu nepieņemamību (26). Ja Tiesa nolemtu, ka tā var atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem, atsaucoties uz savu pastāvīgo judikatūru, tā var izmantot Reglamenta 99. pantā paredzēto iespēju un lemt, izdodot motivētu rīkojumu.
36. Ceturtajā un astotajā iebildē par pieņemamību Polijas valdība apstrīd iesniedzējtiesu kompetenci atbilstoši valsts tiesībām iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Turklāt tā apgalvo, ka lūgumi ir mākslīgi radīti un ka iesniedzējtiesas tos likumīgi varēja iesniegt tikai trīs tiesnešu sastāvā (27).
37. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 267. pantā paredzētajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesai, ņemot vērā funkciju sadali starp to un dalībvalsts tiesu, nav jāpārbauda, vai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemts atbilstoši dalībvalsts noteikumiem par tiesu organizāciju un procesu tajās. Tātad Tiesai ir jāņem vērā dalībvalsts tiesas nolēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ja vien tas nav atcelts, izmantojot valsts tiesībās eventuāli paredzētās pārsūdzības procedūras (28). Tādējādi Tiesa ir atzinusi par pieņemamu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par iztiesāšanas sastāva tiesiskumu, ko iesniedzis iztiesāšanas sastāva priekšsēdētājs (29).
38. Katrā ziņā, lai gan Polijas valdība apgalvo, ka lietā C‑181/21 nav skaidrs, vai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniedzis trīs tiesnešu iztiesāšanas sastāva priekšsēdētājs, un ka, lai iesniegtu šo lūgumu, iesniedzējtiesa – slēgtā sēdē viena tiesneša sastāvā – ir mākslīgi pamatojusies uz Civilprocesa kodeksa 367. panta 3. punktu, tā nav pierādījusi, ka iesniedzējtiesai nebūtu kompetences to darīt.
39. Lietā C‑269/21 iesniedzējtiesa viena tiesneša sastāvā norāda, kāpēc tā uzskata, ka tās tiesas nolēmums, kas trīs tiesnešu sastāvā izskata pārsūdzību par pagaidu noregulējuma tiesvedību, var ietekmēt tiesvedību pamatlietā, kura ir jāizspriež minētajam tiesnesim vienpersoniski. Tā norāda, ka trīs tiesnešu sastāvā pieņemtais nolēmums tika nodots tai atpakaļ un ka tai ir pamatotas šaubas, vai konkrētais trīs tiesnešu iztiesāšanas sastāvs atbilst valsts un Savienības tiesību prasībām. Iesniedzējtiesa norāda, ka lēmuma par pagaidu noregulējumu spēkā esamība ir būtiska, lai noteiktu patērētāja tiesisko stāvokli. Tādējādi, lai atrisinātu pamatlietu, ir būtiski pārliecināties par tā iztiesāšanas sastāva tiesiskumu, kas izskatīja un pieņēma lēmumu par minēto pārsūdzību (30).
40. Ņemot vērā iesniedzējtiesas aprakstīto tiešo saikni starp apelācijas tiesvedībā trīs tiesnešu sastāvā pieņemto lēmumu nenoteikt pagaidu noregulējumu un pamatlietu, uzskatu, ka, pretēji Polijas valdības un Komisijas iebildumiem, Tiesas atbilde uz lietā C‑269/21 uzdotajiem jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju var būt nepieciešama, lai iesniedzējtiesa atrisinātu valsts procesuālo tiesību jautājumus, pirms tā var lemt par tajā izskatāmā strīda būtību.
41. Runājot par Polijas Republikas piekto un sesto iebildi par pieņemamību, kas zināmā mērā pārklājas, uzskatu, ka iesniedzējtiesas ir juridiski pietiekami aprakstījušas faktiskos apstākļus pamatlietās, piemērojamās valsts tiesību normas un savas šaubas par to, vai procedūras, kurās tiesneši A. Z. un A. T. tika iecelti amatā, atbilst Savienības tiesībām. Taisnība, ka iemesli, kuru dēļ iesniedzējtiesas uzskatīja, ka atbilde uz Tiesai uzdotajiem jautājumiem ir nepieciešama, ņemot vērā spriedumus, kas tām jāpasludina tajās izskatāmajās tiesvedībās, ir maz saistīti ar pamatā esošajiem patērētāju tiesību strīdiem. Tomēr ir jākonstatē, ka šīs tiesas, pirms lemt par šiem patērētāju tiesību strīdiem, vēlas noskaidrot, vai tie iesniedzējtiesu iztiesāšanas sastāvi, kuros darbojās tiesneši A. Z. un A. T., atbilst jēdziena “tiesību aktos noteikta tiesa” kritērijam saskaņā ar Savienības tiesībām, un, ja tas tā nav, kādas ir šā konstatējuma sekas. It īpaši tās vēlas noskaidrot, vai iesniedzējtiesas viena tiesneša sastāvā var pēc savas ierosmes noraidīt tiesnešus A. Z. un A. T. Tādēļ apstāklis, ka iesniedzējtiesu lūgtās Savienības tiesību interpretācijas ietekme var pārsniegt tajās izskatāmo lietu faktiskos apstākļus, nav būtisks uzdoto jautājumu pieņemamībai (31).
42. Tādējādi ierosinu Tiesai noraidīt visas iebildes, kas izvirzītas saistībā ar iesniedzējtiesu uzdoto jautājumu pieņemamību.
VI. Par lietas būtību
A. Ievada apsvērumi
43. Pārkāpuma procedūras priekšmets (32) lietā C‑204/21 Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) (33) daļēji pārklājas ar šiem lūgumiem sniegt prejudiciālo nolēmumu. Lai gan pārkāpuma procedūra un lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atšķirīgas procedūras ar atšķirīgām tiesiskajām sekām (34), vajadzības gadījumā atsaukšos uz saviem secinājumiem minētajā pārkāpuma procedūrā, kas tiks sniegti tanī pašā dienā, kad tiks sniegti šie secinājumi, it īpaši uz minēto secinājumu 46.–60. punktu, kuros ir izklāstīti vispāratzīti juridiski priekšlikumi, kas, manuprāt, ir būtiski šo lietu izspriešanai.
44. No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka iesniedzējtiesas lūdz interpretēt tiesību aktos noteiktas tiesas principu, kas ir paredzēts LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā kopsakarā ar Hartas 47. pantu. Tādējādi uz iesniedzējtiesu uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ņemot vērā vienīgi šo principu.
45. Komisija uzskata, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu konstitucionālā loma un ietekme salīdzinājumā ar vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem apvienojumā ar mazāku risku, ka likumdošanas vara un izpildvara var iejaukties šo tiesu locekļu iecelšanas procedūrā, pamato atšķirīgu tiesneša iecelšanas procedūras likumības novērtējumu saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu. Pēc Komisijas domām, šāds vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesneša iecelšanas amatā novērtējums būtu jāveic katrā individuālā gadījumā pretstatā sistēmiskajai pieejai attiecībā uz iecelšanu tiesneša amatā Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa). Ombuds un Komisija norāda, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) Civillietu palātas, Krimināllietu palātas un Darba un sociālā nodrošinājuma lietu palātas 2020. gada 23. janvāra nolēmumā (35) tika nošķirti Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) un vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesneši, lai pārbaudītu viņu neatkarību un objektivitāti. Šajā nolēmumā tika uzskatīts, ka vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu amatā iecelšanas procedūra ir prettiesiska, ja ar to “konkrētos apstākļos” tiek pārkāpts neatkarības un objektivitātes kritērijs saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūcijas 45. panta 1. punktu, Hartas 47. pantu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punktu. Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) attiecīgi noteica, ka starp izvērtējamiem apstākļiem ir arī tie, kas saistīti ar pašu tiesnešu dalību iecelšanas procedūrās KRS, kā arī to lietu raksturu, ko šie atsevišķie tiesneši izskata vai ir izskatījuši (36). Savukārt Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) neprasīja veikt šādu individuālu pārbaudi attiecībā uz tiesnešu iecelšanu amatā šajā tiesā (37).
46. Prejudiciālie jautājumi attiecas uz tiesību aktos noteiktas tiesas kritēriju, nevis uz tiesu neatkarību un objektivitāti, kas tika aplūkota iepriekš minētajā nolēmumā. Ņemot vērā to, ka visi šie kritēriji ir cieši saistīti un lielā mērā pārklājas (38), ir jāuzsver, ka LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā kopsakarā ar Hartas 47. pantu netiek nošķirtas dalībvalstu augstākās tiesas un citas tiesas to attiecīgajās tiesību sistēmās. Neatkarības (39), objektivitātes un tiesību aktos noteiktas tiesas jēdzienu pamatprasības bez atšķirības ir attiecināmas uz visām dalībvalstu tiesām neatkarīgi no to kompetences apjoma vai līmeņa attiecīgās valsts tiesu hierarhijā. Pretējā gadījumā tiesiskās aizsardzības standarts varētu mainīties atkarībā no tiesas līmeņa tiesu sistēmā, kurā tā ietilpst. Pirmā principa ziņā šis apgalvojums ir acīmredzami nepareizs. Katrā ziņā, tā kā lielākai daļai Savienības pilsoņu savas valsts tiesību sistēmā tiešā pieredze aprobežojas ar vispārējās jurisdikcijas tiesām, attiecīgais vispārējās jurisdikcijas tiesu pienākums saglabāt šo pilsoņu paļāvību par tiesiskuma piemērošanu ir īpaši apgrūtinošs. Šis apgalvojums ir vēl absurdāks, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesību sistēmas attīstību, ko lielā mērā ir veicinājusi šķietami “zemāko” instanču tiesu nozīmīgā loma dalībvalstu tiesību sistēmās (40). LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā kopsakarā ar Hartas 47. pantu ir paredzēts vienots standarts, kas ir piemērojams neatkarīgi no kompetences īstenošanas līmeņa valsts tiesību sistēmā. Tādēļ, lai novērtētu šo pamatprasību izpildi, ir jāizvērtē visi attiecīgie sistēmiskie un/vai individuālie faktori.
B. Par pirmo jautājumu
47. Atbildot uz pirmo jautājumu, jānoskaidro, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa kopsakarā ar Hartas 47. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa ir uzskatāma par “tiesību aktos noteiktu tiesu”, ja tiesnesis iztiesāšanas sastāvā ir iecelts procedūrā, kurā: a) tiesnešu kopsapulces atzinums par personas kandidatūras atbilstību tiesneša amatam netika ņemts vērā pretēji valsts tiesību aktiem, vai arī, ņemot vērā valsts tiesību aktu grozījumus, atzinumu par kandidatūras atbilstību tiesneša amatam sniedza tiesas kolēģija, kuras locekļus galvenokārt ir iecēlis tieslietu ministrs; b) kandidāti amatos tika iecelti, pamatojoties uz KRS rezolūciju; un c) amata konkursa dalībniekiem nebija tiesību vērsties tiesā ar pārsūdzību iepriekš minēto Savienības tiesību izpratnē (41).
48. No Tiesas judikatūras, kas izstrādāta, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru, izriet, ka tiesnešu iecelšanas amatā procedūra pieder pie jēdziena “tiesību aktos noteikta tiesa”, jo šai procedūrai ir būtiska ietekme uz tiesu varas pareizu darbību un leģitimitāti demokrātiskā valstī, kurā valda tiesiskums (42). Spriedumā Getin Noble Bank (43) Tiesa ir atgādinājusi, ka pārkāpums, kas pieļauts tiesnešu iecelšanas procedūrā, izraisa prasības, ka tiesai ir jābūt tiesību aktos noteiktai, neievērošanu, it īpaši tad, ja šī pārkāpuma būtības un nopietnības dēļ rodas patiess risks, ka citi varas atzari, it īpaši izpildvara, var īstenot nepamatotu rīcības brīvību, tādējādi apdraudot iecelšanas procesā panāktā rezultāta integritāti un indivīdiem radot pamatotas šaubas par attiecīgā tiesneša vai tiesnešu neatkarību un objektivitāti. Tā tas ir gadījumā, kad tiek skarti tiesu sistēmas izveides un darbības pamatā esošie pamatnoteikumi. Ne kura katra kļūda, kas var notikt tiesneša iecelšanas procedūrā, rada šaubas par šī tiesneša neatkarību un objektivitāti un līdz ar to – par to, ka iztiesāšanas sastāvs, kurā šis tiesnesis darbojas, ir “neatkarīga un objektīva, tiesību aktos noteikta tiesa” saskaņā ar Savienības tiesībām.
49. Lai konstatētu, ka ir pārkāpts tiesību aktos noteiktas tiesas jēdziena kritērijs un no tā izrietošās sekas, ir visaptveroši jāizvērtē vairāki faktori, kuri, ņemti kopā, rada pamatotas šaubas par šīs tiesas tiesnešu neatkarību un objektivitāti (44). Tāpēc ir jāizvērtē, vai attiecīgo iecelšanas procedūru pamatā esošie materiāltiesiskie nosacījumi un procesuālā kārtība indivīdiem rada pamatotas šaubas par attiecīgo tiesnešu neuzņēmību pret ārēju elementu iedarbību un par viņu neitralitāti attiecībā uz interesēm, ar kurām tie saskaras, kad viņi ir iecelti amatā. Tiesa ir noteikusi, ka minētie nosacījumi un procesuālā kārtība būtu jāizstrādā tā, lai ļautu izslēgt ne tikai jebkādu tiešu ietekmi, kas izpaužas norādījumu veidā, bet arī jebkāda veida netiešu ietekmi, kas vienlīdz labi varētu ietekmēt attiecīgo tiesnešu lēmumus (45).
50. Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu un uzdotie jautājumi rada vispārīgas vai sistēmiskas bažas (46). Tie attiecas ne tikai uz procedūru, kuras rezultātā tiesneši A. Z. un A. T. tika iecelti amatā attiecīgi Sąd Okręgowy w Katowicach (Katovices apgabaltiesa) un Sąd Okręgowy w Krakowie (Krakovas apgabaltiesa), bet netieši arī uz daudzu citu tiesnešu iecelšanas procedūrām vispārējās jurisdikcijas tiesās. Nekas neliecina par to, ka procedūras, kuru rezultātā tiesneši A. Z. un A. T. tika iecelti amatā, ievērojami atšķirtos no tām, ko piemēroja citos nesenos iecelšanas amatā procesos vispārējās jurisdikcijas tiesās (47), vai ka šie tiesneši būtu rīkojušies neatbilstoši vai prettiesiski. Šajā ziņā jānorāda, ka gan tiesnesis A. Z., gan tiesnese A. T. ir pildījuši vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesneša funkcijas kopš viņu iecelšanas amatā attiecīgi 1996. un 2009. gadā. Šajā tiesvedībā netiek apšaubīta to procedūru likumība, kuru rezultātā viņi tika sākotnēji iecelti tiesneša amatā. Turklāt netiek apstrīdēta viņu profesionālā kvalifikācija un pieredze un līdz ar to arī piemērotība jaunā amata pienākumiem Sąd Okręgowy w Katowicach (Katovices apgabaltiesa) un Sąd Okręgowy w Krakowie (Krakovas apgabaltiesa).
51. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iesniedzējtiesu trīs norādītie faktori, kas izklāstīti šo secinājumu 47. punktā, vispirms ir jāizvērtē katrs atsevišķi, un tikai pēc tam var novērtēt to kumulatīvo vai vispārējo iedarbību. Lai gan viens vai otrs no iesniedzējtiesu minētajiem faktoriem atsevišķi nevar apdraudēt prasības, ko Tiesa ir identificējusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, aplūkojot tos kopā un izvērtējot šādas amatā iecelšanas procedūras kontekstā, šie faktori var radīt šaubas par šīs procedūras leģitimitāti un atbilstību šīm prasībām (48).
52. Ērtības labad vispirms izvērtēšu otro faktoru, kas attiecas uz KRS dalību iecelšanas procedūrās.
1. Par otro faktoru
53. Iesniedzējtiesas uzskata, ka KRS tās pašreizējā sastāvā nepilda savu konstitucionālo lomu sargāt tiesu un tiesnešu neatkarību (49). Šajā ziņā tās plaši atsaucas uz izmaiņām KRS sastāvā un tās lomu iecelšanas procedūrā kopš 2018. gada (50).
54. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LES 19. panta 1. punktam ir pretrunā valsts tiesību normas tieslietu organizācijas jomā, kuras attiecīgajā dalībvalstī pazemina tiesiskuma vērtības, it īpaši tiesnešu neatkarības garantiju, aizsardzības līmeni. Šajā ziņā Tiesa norādīja, ka kopš 2018. gada pastiprinātā likumdošanas varas un izpildvaras ietekme uz KRS locekļu atlasi rada pamatotas un nopietnas šaubas par KRS neatkarību, tās lomu tiesnešu iecelšanas procesā un līdz ar to – par šādi ieceltu tiesnešu un tiesu, kurās tie darbojas, neatkarību (51). Tiesa ir arī noteikusi, ka, ņemot vērā Polijas Republikas Konstitūcijas 179. pantu, KRS loma tiesnešu iecelšanas amatā Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa procesā) ir noteicoša (52). No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka KRS loma ir līdzīgi noteicoša vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšanas amatā procedūrā.
55. Neraugoties uz šo regresu tiesiskuma aizsardzības jomā kopš 2018. gada, Tiesa ir nospriedusi, ka tādas iestādes kā KRS (53) iesaistīšana tiesnešu iecelšanas amatā procedūrā pati par sevi nevar izraisīt šaubas par šajā procedūrā amatā iecelto tiesnešu neatkarību. Situācija var atšķirties, ja tādas iestādes kā KRS dalība kopā ar citiem attiecīgiem faktoriem un apstākļiem, kādos šī tiesnešu atlase tika izdarīta, rada šādas šaubas (54). Minētais novērtējums ir arī attiecināms uz šajā tiesvedībā minēto prasību par tiesību aktos noteiktu tiesu, it īpaši tāpēc, ka saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūcijas 186. pantu KRS sargā tiesu un tiesnešu neatkarību.
2. Par pirmo faktoru
56. Faktiskie apstākļi lietā C‑181/21 un lietā C‑269/21 ir atšķirīgi, runājot par pirmā faktora piemērošanu saistībā ar tiesnešu pašpārvaldes struktūras neiesaistīšanu amata iecelšanas procedūrā.
57. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑181/21 ir norādīts, ka attiecīgajā laikposmā Polijas tiesību aktos bija skaidri paredzēta tiesnešu kopsapulces iesaistīšana iecelšanas amatā procedūrā (55). Turklāt iesniedzējtiesa norādīja, ka tiesnešu kopsapulcei bija ekskluzīva kompetence uzsākt procesu KRS un ka tās dalība tiesnešu iecelšanas amatā procedūrā bija būtiska (56), ņemot vērā Polijas Republikas Konstitūcijā noteikto varas dalīšanas principu (57). Tā uzskata, ka tādējādi tiesnešu kopsapulces neiesaistīšana padara iecelšanas amatā procedūru par nesaderīgu ar valsts tiesisko un konstitucionālo kārtību, un tādēļ attiecīgais iztiesāšanas sastāvs ir prettiesisks saskaņā ar Polijas tiesībām.
58. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑181/21 izriet, ka tiesnešu kopsapulce pagaidu kārtā atturējās no atzinumu sniegšanas par kandidātiem, ņemot vērā bažas par KRS statusu. Iecelšanas amatā process turpinājās, neraugoties uz šo atturēšanos un tās iemesliem. Lai gan tiesnešu kopsapulce netika izslēgta no iecelšanas amatā procedūras, bet gan atturējās sniegt savu atzinumu, tomēr, šķiet, ka, neraugoties uz šīs atturēšanās laika nedaudz nenoteikto raksturu un no tās izrietošo novēloto tiesnešu iecelšanu amatā, attiecīgajā laikposmā turpināt iecelšanas procesu, nenoskaidrojot tiesnešu kopsapulces viedokli, bija pretrunā valsts tiesībām, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav norāžu, ka tika veiktas vai varēja tikt veiktas kādas juridiskas darbības, lai likumīgi atkāptos no kopsapulces atzinuma prasības, vai ka būtu steidzamība nekavējoties iecelt amatā tiesnešus, negaidot minētā atzinuma sniegšanu.
59. Pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka tādas struktūras kā tiesnešu kopsapulce iesaistīšana tiesnešu iecelšanas procesā principā nenoliedzami var veicināt šā procesa objektivizēšanu, ja vien minētā struktūra pati ir pietiekami neatkarīga no likumdošanas varas un izpildvaras, kā arī no iestādes, kurai tai ir jāsniedz savs atzinums (58). Apstākļi, kādos tiesnešu kopsapulce lietā C‑181/21 atturējās sniegt atzinumu, un Sąd Apelacyjny (Apelācijas tiesa) priekšsēdētāja, kurš vada šo kopsapulci un kuru ir iecēlis tieslietu ministrs, rīcība var radīt bažas. Šajā ziņā uzskatu, ka Sąd Apelacyjny (Apelācijas tiesa) priekšsēdētāja, kurš rīkojās pretēji attiecīgās tiesnešu kopsapulces nostājai, rīcība nav apmierinoša, jo tā var pakļaut kritikai šo iecelšanas procesa posmu tādēļ, ka sabiedrībā varētu rasties priekšstats par nelikumīgu izpildvaras iejaukšanos. Spriedumā Getin Noble Bank (59) Tiesa atgādināja, ka jēdziens “likumā noteikta” atspoguļo vajadzību novērst, ka tiesu sistēmas organizācija tiek atstāta izpildvaras ziņā, un nodrošināt, ka šo jomu reglamentē tiesību akti, kurus ir pieņēmusi likumdošanas vara. Tomēr laikā, kad tika īstenota iecelšanas amatā procedūra lietā C‑181/21, tiesnešu kopsapulces loma, šķiet, kļuva mazsvarīga, ņemot vērā KRS noteicošo lomu tiesnešu iecelšanas procesā (60). Tādēļ neuzskatu, ka pirmais faktors, aplūkots atsevišķi, ir pietiekami būtisks, lai apšaubītu lietā C‑181/21 aplūkotā tiesnešu iecelšanas procesa tiesiskumu. Tomēr tas galu galā ir jāizlemj iesniedzējtiesai.
60. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑269/21 izriet, ka pēc grozījumu izdarīšanas likumā (61) attiecīgās tiesnešu kopsapulces atzinums par kandidātiem izskatāmās amatā iecelšanas procedūras laikā vairs nebija nepieciešams. Iesniedzējtiesa norādīja, ka grozījumi likumā tika veikti, ņemot vērā tiesnešu kopsapulču praksi atturēties sniegt atzinumus par kandidātiem. Attiecīgās tiesas kolēģija sniedza atzinumu par vienīgo amata kandidāti, proti, tiesnesi A. T., kā to paredzēja Grozījumu likums, un tādējādi šis procedūras aspekts atbilst Polijas tiesiskajam regulējumam. Iesniedzējtiesa uzskata, ka kolēģija, kas sastāv no attiecīgo tiesu priekšsēdētājiem, no kuriem pusi ir iecēlis tieslietu ministrs (62), vairs nav tiesnešu pašpārvaldes struktūra. Tādējādi ar Grozījumu likumu no iecelšanas procesa tika izslēgtas tiesnešu pašpārvaldes struktūras (63). Iesniedzējtiesa uzskata, ka šāda izslēgšana ir pretrunā Polijas Republikas Konstitūcijai un varas dalīšanas principam, tādēļ tiesa, kuras sastāvā ir tiesnesis, kurš ir iecelts amatā bez šādu struktūru dalības, ir izveidota nelikumīgi. Iesniedzējtiesa piebilst, ka tiesnešu pašpārvaldes struktūru neiesaistīšana ir īpaši nelabvēlīga, jo KRS – sastāvā pēc 2018. gada – vairs nedarbojas kā tiesnešu pašpārvaldes struktūra.
61. Attiecībā uz tiesas kolēģijas iesaistīšanu iecelšanas amatā procedūrā no Tiesas sprieduma Land Hessen (64) izriet, ka apstāklis, ka tieslietu ministrs ieceļ pusi no šādas struktūras locekļiem, pats par sevi nenozīmē neatbilstību LES 19. panta 1. punkta otrās daļas prasībām.
62. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑269/21 izriet, ka tiesnešu kopsapulces samazinātā loma un attiecīgās tiesas kolēģijas iesaistīšana tiesnešu iecelšanas procesā ir cieši saistīta ar KRS pastiprināto lomu šajā procesā kopš 2018. gada, tādējādi vēl vairāk pazeminot tiesiskuma aizsardzības līmeni Polijā (65). Tomēr saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūciju KRS sargā tiesu un tiesnešu, nevis tiesnešu kopsapulces vai tiesu kolēģijas neatkarību. Ņemot vērā, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tiesnešu kopsapulces lomas samazināšana iecelšanas amatā procesā un attiecīgās tiesas kolēģijas loma ir daļa no mainīgās likumdošanas stratēģijas, kas tika īstenota vienlaikus ar KRS pārstrukturēšanu un tās pastiprināto lomu amata iecelšanas procesā, it īpaši kopš 2018. gada, šie faktori ir jāvērtē kopā. Ņemot vērā Tiesas spriedumu Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa) (66) par KRS un tās noteicošo lomu iecelšanas amatā procesā kopš 2018. gada – tātad pirms Grozījumu likuma stāšanās spēkā –, uzskatu, ka pirmais faktors pats par sevi nav pamats, lai lietā C‑269/21 apstrīdēto iecelšanas amatā procedūru atzītu par spēkā neesošu. Arī tas galu galā ir jāizlemj iesniedzējtiesai.
3. Par trešo faktoru
63. Pirmā jautājuma trešais faktors un otrais jautājums ir savstarpēji saistīti, jo tie abi attiecas uz neizraudzīto kandidātu tiesībām procedūru, kuras rezultātā tiesneši tiek iecelti vispārējās jurisdikcijas tiesās, apstrīdēt tiesā, kas atbilst LES 19. panta 1. punkta otrās daļas kopsakarā ar Hartas 47. pantu prasībām (67).
64. Attiecībā uz pirmā jautājuma trešo faktoru iesniedzējtiesas norāda, ka tiesneša amata kandidātiem vispārējās jurisdikcijas tiesās nav tiesību iesniegt pārsūdzību tiesā, kas atbilst LES 19. panta 1. punkta otrās daļas kopsakarā ar Hartas 47. pantu prasībām. Šajā ziņā tās norāda, ka Ārkārtas lietu palāta, kuras kompetencē saskaņā ar Grozītā likuma par Augstāko tiesu 26. panta 1. punktu ir pārskatīt KRS rezolūcijas par tiesnešu iecelšanu amatā, neatbilst šīm prasībām.
65. Iesniedzējtiesas arī norāda, ka jaunu tiesnešu iecelšana amatā Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), tostarp tās Ārkārtas lietu palātā, ir prettiesiska, jo: a) premjerministrs nav parakstījis aktu par iecelšanas procedūras uzsākšanu, kā to paredz Polijas Republikas Konstitūcijas 144. panta 2. punkts; b) KRS nav pārbaudījusi pieteikumus, bet gan ir veikusi virspusēju kandidātu novērtēšanu, pamatojoties uz nelielu skaitu dokumentu, ko lielākoties iesniedza paši kandidāti; c) izpildvaras politiskā ieinteresētība un ietekme atlases procesā esot bijusi acīmredzama, jo KRS izvirzīja tikai tos kandidātus, kuriem bija valdības atbalsts; un d) daži neizraudzītie kandidāti KRS rezolūciju, ar kuru tika ierosināts iecelt tiesnešus amatā Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), pārsūdzēja Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija), līdz ar to tā nebija juridiski saistoša. Lai gan pēdējā minētā tiesa apturēja vairāku KRS rezolūciju izpildi, Republikas prezidents iecēla KRS izvirzītos kandidātus. Savukārt šīs personas piekrita iecelšanai amatā, zinot, ka iecelšanas procedūra ir apturēta. Šie fakti ietekmē gan attiecīgo personu profesionālo kompetenci, gan morālo stāju. Visbeidzot, neesot veikta tiesnešu iecelšanas Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) procesa efektīva pārbaude tiesā nedz pirms, nedz pēc tam, kad Republikas prezidents iecēla tiesnešus amatā šajā tiesā (68).
66. Lai gan Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), balstoties uz spriedumu A. K. (69), konstatējusi, ka šo tiesnešu pasludinātie nolēmumi nav spēkā, Ārkārtas lietu palāta turpina izskatīt lietas. Turklāt, kā norāda iesniedzējtiesas, kopš 2020. gada 8. janvāra nolēmuma pieņemšanas (70), Ārkārtas lietu palāta izskatāmajās lietās nepārbauda, vai ir ievērots tiesību aktos noteiktas tiesas kritērijs saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu kopsakarā ar Hartas 47. pantu (71). Tādēļ iesniedzējtiesas uzskata, ka Ārkārtas lietu palātas īstenotais KRS rezolūciju pārbaudes process ir neefektīvs. Tā kā Ārkārtas lietu palātā nav efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu, gadījumā, ja rodas šaubas par tiesnešu iecelšanas amatā procedūras vispārējās jurisdikcijas tiesās likumību, nav uzskatāms, ka šādas tiesas ir noteiktas tiesību aktos.
67. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesas vēlas noskaidrot, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa kopsakarā ar Hartas 47. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā situācija, kad Ārkārtas lietu palātai, kurā darbojas vienīgi personas, kas ieceltas pirmajā jautājumā izklāstītajā kārtībā, ir ekskluzīva kompetence pārbaudīt tiesnešu iecelšanas vispārējās jurisdikcijas tiesās likumību. Iesniedzējtiesas norāda, ka saskaņā ar Grozītā likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punktu Ārkārtas lietu palātai ir ekskluzīva kompetence izskatīt pieteikumus par tiesnešu “noraidīšanu” vai to tiesu noteikšanu, kurās jāizskata tiesvedības saistībā ar iebildumiem par tiesas vai tiesneša neatkarības neesamību. Tomēr Grozītā likuma par Augstāko tiesu 26. panta 3. punktā ir paredzēts, ka 26. panta 2. punktā minēto pieteikumu neizskata, ja tas attiecas uz tiesneša iecelšanas amatā likumības konstatēšanu vai izvērtēšanu vai viņa leģitimitāti tiesas spriešanas funkciju veikšanai. Līdz ar to iesniedzējtiesas uzskata, ka ne tikai pati Ārkārtas lietu palāta neatbilst tiesību aktos noteiktas tiesas kritērijam, bet arī ka tā neizskata jautājumus par to, vai cita tiesa atbilst šim kritērijam (72). Tādējādi iesniedzējtiesas uzskata, ka tām ir pienākums nepiemērot Grozītā likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. un 3. punktu, lai nodrošinātu Savienības tiesību efektivitāti. Tomēr šo valsts tiesību normu nepiemērošana neatrisina jautājumu par procesuālajām darbībām, kas tiesai jāveic pirmajā jautājumā aprakstītajā situācijā, lai nodrošinātu Savienības tiesību efektivitāti. Tādēļ iesniedzējtiesas jautā, vai pēc analoģijas būtu jāpiemēro valsts tiesību normas par tiesnešu automātisku atstatīšanu (iudex inhabilis) (73), tādējādi ļaujot tiesnesim pēc savas ierosmes lietā noraidīt tiesnesi, kas šādā kārtībā iecelts amatā vispārējās jurisdikcijas tiesā (74).
68. Šķiet, ka pirms Grozījumu likuma stāšanās spēkā 2020. gada 14. februārī KRS rezolūcijas par tiesnešu iecelšanu amatā vispārējās jurisdikcijas tiesās varēja apstrīdēt Ārkārtas lietu palātā saskaņā ar Likuma par KRS 44. panta 1. punktu un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 1. punktu, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesām.
69. Kā norādīts manu secinājumu lietā C‑204/21 Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) 93.–111. punktā, ekskluzīvas kompetences piešķiršana Ārkārtas lietu palātai lemt par tiesas, tiesas sastāva vai tiesneša neatkarību saskaņā ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punktu principā nav pretrunā tostarp LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un Hartas 47. pantam, ja vien šī valsts tiesību norma un tajā paredzētās procedūras, kā arī noteikumi par kompetenci neapdraud šo Savienības tiesību normu pilnīgu efektivitāti un Savienības tiesību pārākumu. Manuprāt, šī analīze pēc analoģijas ir attiecināma uz Likuma par KRS 44. panta 1. punktu un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 1. punktu. Tāpēc uzskatu, ka Savienības tiesībām principā nav pretrunā ekskluzīvas kompetences piešķiršana Ārkārtas lietu palātai saskaņā ar Likuma par KRS 44. panta 1. punktu un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 1. un 2. punktu.
70. Lai gan, šķiet, Likuma par KRS 44. panta 1. punkts un Grozītā likuma par Augstāko tiesu 26. panta 1. punkts paliek spēkā, grozītajā Likumā par Augstāko tiesu, tostarp tā 26. panta 3. punktā, pēc Grozījumu likuma stāšanās spēkā nepārprotami ir paredzēts aizliegums Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), arī tās Ārkārtas lietu palātai, konstatēt vai izvērtēt tiesneša iecelšanas amatā likumību. Tajā ir arī paredzēts aizliegums šai tiesai konstatēt vai izvērtēt no šīs iecelšanas izrietošo leģitimitāti tiesas spriešanas funkciju veikšanai (75). Tādējādi minētās tiesību normas formulējums ir tik plašs, ka tas liedz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) iespēju izskatīt jautājumus, tostarp par tiesību aktos noteiktas tiesas kritēriju, kā prasīts spriedumā Simpson (76).
71. Gan no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, gan no šajās lietās uzdotajiem jautājumiem izriet, ka iesniedzējtiesas uzskata, ka Ārkārtas lietu palāta nevar izskatīt nekādus juridiskus iebildumus pret tiesneša iecelšanu amatā, ko veic Republikas prezidents, vai izvērtēt, vai tiesa ir uzskatāma par tiesību aktos noteiktu tiesu (77). Tādēļ, lai gan Ārkārtas lietu palātai šķietami joprojām (78) ir pilnvaras pārbaudīt KRS rezolūcijas par tiesnešu iecelšanu amatā vispārējās jurisdikcijas tiesās, šīs pārbaudes apjoms ir ticis ievērojami un, manuprāt, prettiesiski ierobežots (79).
72. Lietā C‑269/21 (80) tiesnese A. T. tika iecelta Sąd Okręgowy w Krakowie (Krakovas apgabaltiesa) tiesneša amatā, pamatojoties uz KRS 2020. gada 7. jūlija rezolūciju, tātad pēc grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 3. punkta stāšanās spēkā. Minētajā lietā jautājums par to, vai Ārkārtas lietu palāta atbilst LES 19. panta 1. punkta otrās daļas kopsakarā ar Hartas 47. pantu prasībām, ir zaudējis priekšmetu, jo šai tiesai nebija kompetences pārbaudīt attiecīgo KRS rezolūciju atbilstoši valsts tiesībām, lai konstatētu tiesneša iecelšanas amatā likumību vai no šīs iecelšanas izrietošo leģitimitāti tiesas spriešanas funkciju veikšanai.
73. Tāpēc ir jāizvērtē, vai tas, ka KRS rezolūcijas, pamatojoties uz kurām, tiesneši tika iecelti amatā vispārējās jurisdikcijas tiesās, netiek efektīvi pārbaudītas tiesā, apvienojumā ar KRS noteicošo lomu iecelšanas procedūrā un tiesnešu kopsapulču samazināto lomu rada indivīdos pamatotas šaubas par tādas tiesneses kā A. T. ārēju neietekmējamību un viņas neitralitāti attiecībā uz interesēm, ar kurām viņa saskaras.
74. No sprieduma A. B. (81) izriet: ņemot vērā, ka KRS nesniedz pietiekamas neatkarības garantijas, neizraudzītajiem tiesneša amata kandidātiem ir jānodrošina iespēja apstrīdēt KRS rezolūcijas, ja visi atbilstošie faktiskie apstākļi, kas raksturo iecelšanas procedūru, indivīdiem var radīt sistēmiskas šaubas par šādā procedūrā ieceltu tiesnešu neatkarību un objektivitāti (82).
75. Lietā C‑269/21 iesniedzējtiesa nav sniegusi nekādus konkrētus, arī sistēmiska rakstura pierādījumus, papildus norādītajiem trim faktoriem, vai individuāla rakstura pierādījumus, kas apliecinātu, ka indivīdiem ir radušās pamatotas un nopietnas šaubas par to tiesnešu, tostarp tiesneses A. T., neatkarību un objektivitāti, kuri iecelti amatā vispārējās jurisdikcijas tiesās attiecīgajā iecelšanas procedūrā (83).
76. Neuzskatu, ka iesniedzējtiesas norādītie trīs faktori paši par sevi ir pietiekami, lai apstrīdētu procedūru, kurā tiesnesis, piemēram, tiesnese A. T., tika iecelts tiesneša amatā vispārējās jurisdikcijas tiesās atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Hartas 47. pantu, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Vienīgais jaunais apstāklis lietā C‑269/21, uz kuru Tiesa nav atsaukusies sprieduma A. B. 128., 129. un 136. punktā, ir tiesnešu pašpārvaldes struktūru neiesaistīšana iecelšanas procedūrā. Ņemot vērā KRS nepārprotami noteicošo lomu iecelšanas procedūrā, neuzskatu, ka šis papildu apstāklis pats par sevi ir pietiekams, lai apstrīdētu procedūru, kuras rezultātā tiesnese A. T. tika iecelta amatā (84).
77. Lietā C‑181/21 tiesnesi A. Z. iecēla amatā Republikas prezidents 2020. gada 26. novembrī, pamatojoties uz KRS 2019. gada 7. maija rezolūciju. Tādējādi šķiet – un arī tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ka attiecīgā KRS rezolūcija principā varētu tikt apstrīdēta Ārkārtas lietu palātā (85), jo šī rezolūcija ir pieņemta gan pirms Grozījumu likuma (86) stāšanās spēkā, gan pirms Ārkārtas lietu palātas 2020. gada 8. janvāra nolēmuma pieņemšanas (87).
78. Tāpat kā lietā C‑269/21, arī lietā C‑181/21 iesniedzējtiesa nav sniegusi nekādus konkrētus, arī sistēmiska rakstura pierādījumus, kas nav trīs pirmajā jautājumā minētie faktori, vai individuāla rakstura pierādījumus, kas apliecinātu, ka indivīdiem ir radušās pamatotas un nopietnas šaubas par to tiesnešu, tostarp tiesneša A. Z., neatkarību un objektivitāti, kuri iecelti tiesneša amatā vispārējās jurisdikcijas tiesās aplūkotajā iecelšanas procedūrā. Tā kā neuzskatu, ka trīs faktori, uz kuriem atsaucas iesniedzējtiesa, paši par sevi ir pietiekami, lai apstrīdētu procedūru, kuras rezultātā tiesnesis A. Z. tika iecelts tiesneša amatā vispārējās jurisdikcijas tiesā atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrās daļas kopsakarā ar Hartas 47. pantu prasībām, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ierosinu atzīt, ka jautājums par to, vai Ārkārtas lietu palāta atbilst šīm prasībām, ir zaudējis priekšmetu.
VII. Secinājumi
79. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Sąd Okręgowy w Katowicach (Katovices apgabaltiesa, Polija) un Sąd Okręgowy w Krakowie (Krakovas apgabaltiesa, Polija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
LES 19. panta 1. punkta otrā daļā kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesa nav uzskatāma par “tiesību aktos noteiktu tiesu”, ja iztiesāšanas sastāva tiesnesis tika iecelts procedūrā, kurā: a) netika uzklausīts tiesnešu pašpārvaldes struktūras atzinums; b) kandidāti tika iecelti amatā, pamatojoties uz tādas struktūras kā Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tiesu padome, Polija) rezolūciju; un c) amata konkursa kandidāti nevarēja apstrīdēt iecelšanas procedūru tiesā, kas atbilst Savienības tiesību aktu prasībām, un šie faktori apvienojumā ar visiem citiem atbilstošiem faktiskajiem apstākļiem, kas raksturo šo procedūru, indivīdiem var radīt sistēmiskas šaubas par šādas procedūras rezultātā ieceltu tiesnešu neatkarību un objektivitāti.