VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2014. gada 6. februārī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Alvas savienojumu un ESBO/esteru termisko stabilizatoru tirgi – Lēmums, ar kuru konstatēti divi EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumi – Konsultāciju uzņēmums, kurš nedarbojas attiecīgajos tirgos – Naudas sodi – Lūgums atcelt tiesību aktu – Uzņēmuma jēdziens – Likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma princips – Pārkāpuma ilgums – Noilgums – Administratīvā procesa ilgums – Saprātīgs termiņš – Tiesības uz aizstāvību – Novēlota informēšana par izmeklēšanas procedūru – Ierobežojums 10 % apmērā no apgrozījuma – Soda noteikšana par diviem pārkāpumiem vienā lēmumā – Vienota pārkāpuma jēdziens – Prasība grozīt lēmumu – Naudas sodu apmērs – Pārkāpumu ilgums – Administratīvā procesa ilgums – 2006. gada pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai – Pārdošanas apjoms – Simbolisks naudas sods – Neierobežota kompetence

Lieta T‑27/10

AC‑Treuhand AG, Cīrihe (Šveice), ko pārstāv C. Steinle un I. Bodenstein, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Ronkes Agerbeek un R. Sauer, pārstāvji, kuriem palīdz A. Böhlke, advokāts,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmumu C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Termiskie stabilizatori) vai pakārtoti – samazināt uzlikto naudas sodu apmēru.

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz], tiesneši I. Labucka (referente) un D. Gracijs [D. Gratsias],

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 18. septembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Šī lieta attiecas uz Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmumu C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Termiskie stabilizatori) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”; kopsavilkums – OV 2010, C 307, 9. lpp.).

2        Apstrīdētajā lēmumā Eiropas Kopienu Komisija secināja, ka noteikts skaits uzņēmumu ir pārkāpuši EKL 81. pantu un Līguma par Eiropas ekonomikas kopienu (EEZ) 53. pantu, piedaloties divos pret konkurenci vērstu nolīgumu un saskaņotu darbību kopumos, kas aptvēra EEZ teritoriju un attiecās, pirmkārt, uz alvas savienojumu nozari un, otrkārt, uz epoksidētas sojas pupu eļļas un esteru nozari (turpmāk tekstā – “ESBO/esteru nozare”).

3        Apstrīdētajā lēmumā ir konstatēti divi pārkāpumi, kas attiecas uz divām termisko stabilizatoru kategorijām, kuri tiek pievienoti polivinilhlorīda (PVC) produktiem, lai uzlabotu to termisko izturību (apstrīdētā lēmuma 3. apsvērums).

4        Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu katrs no šiem pārkāpumiem ietvēra cenu noteikšanu, tirgu sadalīšanu ar pārdošanas kvotu palīdzību, klientu sadali un apmaiņu ar sensitīvu komercinformāciju, it īpaši par klientiem, ražošanu un pārdošanu.

5        Apstrīdētajā lēmumā ir noteikts, ka attiecīgie uzņēmumi ir piedalījušies šajos pārkāpumos dažādos laikposmos no 1987. gada 24. februāra līdz 2000. gada 21. martam attiecībā uz alvas savienojumiem un no 1991. gada 11. septembra līdz 2000. gada 26. septembrim attiecībā uz ESBO/esteru nozari.

6        Prasītāja AC‑Treuhand AG, kuras galvenā juridiskā adrese ir Cīrihē (Šveice), ir konsultāciju sabiedrība, kura piedāvā “pilna spektra individuāli pielāgotus pakalpojumus valsts un starptautiskām apvienībām un interešu grupām”, turklāt ir jāprecizē, ka no apstrīdētā lēmuma arī izriet, ka šī sabiedrība savus sniegtos pakalpojumus ir raksturojusi šādi: “Šveices un starptautisko profesionālo apvienību, kā arī federāciju un bezpeļņas organizāciju pārvaldīšana un administrēšana; tirgus datu ieguve, apstrāde un izmantošana; tirgus statistikas prezentācija; dalībnieku iesniegto skaitļu pārbaude” (apstrīdētā lēmuma 66. apsvērums).

7        Prasītāja tika izveidota 1993. gada novembrī un reģistrēta 1993. gada 28. decembrī, pēc tam, kad to bija iegādājušies vienas Fides Trust AG (turpmāk tekstā – “Fides”) nodaļas vadošie darbinieki. Pirms šīs iegādes Fides vadīja prasītājas darbību. Prasītāja turpināja veikt savu darbību ar to pašu personu starpniecību, sniedzot tos pašus pakalpojumus saviem dalībniekiem, un turpināja pildīt tās pašas saistības (apstrīdētā lēmuma 67. apsvērums).

8        Fides un prasītāja organizēja vairākas sanāksmes (aptuveni 160) attiecībā uz aizliegtām vienošanām, kuras ir apstrīdētā lēmuma priekšmets (turpmāk tekstā – “Fides sanāksmes” un “AC‑Treuhand” sanāksmes), laikā no 1987. līdz 2000. gadam (apstrīdētā lēmuma 68. un 111. apsvērums).

9        M. S. bija tā persona, kas Fides un vēlāk prasītājas vārdā “vadīja” attiecīgās sanāksmes visos pārkāpumu laikposmos (apstrīdētā lēmuma 68. apsvērums).

10      Apstrīdētajā lēmumā ir konstatēta prasītājas atbildība, ciktāl tai ir bijusi būtiska un līdzīga loma divos attiecīgajos pārkāpumos, organizējot aizliegtās vienošanās dalībnieku sanāksmes, kurās tā piedalījās un aktīvi līdzdarbojās, ievācot un sniedzot dalībniekiem informāciju par attiecīgajos tirgos veikto pārdošanu, piedāvājot rīkoties kā starpniekam nesaskaņu starp attiecīgajiem uzņēmumiem gadījumā un iedrošinot puses panākt kompromisus, par to saņemot atlīdzību (apstrīdētā lēmuma 108.–129, 356.–359., 380.–387., 668., 669. un 744.–753. apsvērums).

11      Izmeklēšana, kas noslēdzās ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, tika uzsākta pēc tam, kad Chemtura 2002. gada 26. novembrī iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar Komisijas Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas vai sodanaudas samazināšanu karteļa gadījumos [atbrīvojumu no naudas soda vai naudas soda samazināšanu aizliegtu vienošanos gadījumos] (OV 2002, C 45, 3. lpp.) (apstrīdētā lēmuma 79. un 80. apsvērums).

12      2003. gada 12. un 13. februārī Komisija veica pārbaudes CECA (Francija), Baerlocher (Vācija, Francija, Itālija un Apvienotā Karaliste), Reagens (Itālija), Akcros (Apvienotā Karaliste) un Rohm & Haas (Francija) telpās saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmā regula par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu – (OV 1962, 13, 204. lpp.) 14. panta 3. punktu.

13      Akcros telpās veiktās pārbaudes laikā šīs sabiedrības pārstāvji norādīja Komisijas ierēdņiem, ka uz atsevišķiem dokumentiem attiecas advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzība (apstrīdētā lēmuma 81. apsvērums). Šīs aizsardzības atzīšana vēlāk bija 2003. gada 11. aprīlī un 4. jūlijā Vispārējā tiesā uzsākto tiesvedību priekšmets, kuru noslēgumā tika taisīts Vispārējās tiesas 2007. gada 17. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑125/03 un T‑253/03 Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija (Krājums, II‑3523. lpp.), ar kuru attiecīgās prasības tika noraidītas (apstrīdētā lēmuma 84.–90. apsvērums) (turpmāk tekstā – “Akzo tiesvedība”).

14      2007. gada 8. oktobrī un vairākas reizes 2008. gadā Komisija nosūtīja attiecīgajiem uzņēmumiem vairākus informācijas pieprasījumus, pamatojoties uz Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantu (apstrīdētā lēmuma 91. un 92. apsvērums).

15      Pirmo informācijas pieprasījumu prasītāja saņēma 2007. gada 8. oktobrī (turpmāk tekstā – “2007. gada 8. oktobra pieprasījums”).

16      Uz Komisijas 2008. gada 5. jūnija pieprasījumu prasītāja atteicās atbildēt, ciktāl runa bija par tās apgrozījumu pasaules mērogā, un, atbildot uz papildu informācijas pieprasījumu, tikai norādīja uz tās atbildi Komisijai, kuru tā bija sniegusi lietā, kas bija saistīta ar Komisijas 2003. gada 10. decembra Lēmumu 2005/349/EK par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/E‑2/37.857 – Organiskie peroksīdi (OV 2005, L 110, 44. lpp.) (turpmāk tekstā – “organisko peroksīdu lieta”).

17      2009. gada 17. martā Komisija sagatavoja paziņojumu par iebildumiem, par kuru 2009. gada 18. martā tika paziņots vairākām sabiedrībām, tostarp arī prasītājai (apstrīdētā lēmuma 95. apsvērums).

18      Prasītāja uz paziņojumu par iebildumiem atbildēja ar 2009. gada 25. maija vēstuli.

19      2009. gada 11. novembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

20      Apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir atzīta prasītājas atbildība par dalību ar alvas savienojumiem saistītajā pārkāpumā no 1993. gada 1. decembra līdz 2000. gada 21. martam un ar ESBO/esteru nozari saistītajā pārkāpumā – no 1993. gada 1. decembra līdz 2000. gada 26. septembrim.

21      Saistībā ar Komisijas pilnvarām uzlikt naudas sodus prasītājai par iepriekš minētajiem pārkāpumiem Komisija noraidīja attiecīgo uzņēmumu izvirzītos argumentus, saskaņā ar kuriem no Akzo tiesvedības izrietošā noilguma apturēšana atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 25. panta 6. punktam ir attiecināma tikai uz minētās tiesvedības dalībniekiem, proti, uz Akzo Nobel Chemicals Ltd un Akcros Chemicals Ltd. Komisija būtībā uzskatīja, ka minētajai apturēšanai ir erga omnes sekas un noilgums tādējādi ir ticis apturēts attiecībā uz visiem uzņēmumiem, kurus ir skārusi izmeklēšana, tostarp attiecībā uz prasītāju (apstrīdētā lēmuma 672.–682. apsvērums).

22      Komisija arī norādīja, ka Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi, ka konsultāciju sabiedrība, kas apzināti ir veicinājusi aizliegtu vienošanos, var tikt atzīta par atbildīgu kā pārkāpuma līdzizdarītāja (Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑99/04 AC‑Treuhand/Komisija, Krājums, II‑1501. lpp.; turpmāk tekstā – “AC‑Treuhand I spriedums”).

23      Naudas sodu apmēra noteikšanai Komisija piemēroja Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”).

24      Apstrīdētā lēmuma 2. pantā ir noteikts:

“Par alvas savienojumu nozarē veikto(‑ajiem) pārkāpumu(‑iem) [..] uzliek šādus naudas sodus:

[..]

17)      AC‑Treuhand ir atbildīgs par: EUR 174 000;

[..]

Par ESBO/esteru nozarē veikto(‑ajiem) pārkāpumu(‑iem) [..] uzliek šādus naudas sodus:

[..]

38)      AC‑Treuhand ir atbildīgs par: EUR 174 000;

[..].”

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

25      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 27. janvārī, prasītāja cēla šo prasību.

26      Ar vēstulēm, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas 2011. gada 12. jūlijā, Komisija darīja zināmu, ka, ņemot vērā Tiesas 2011. gada 29. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑201/09 P un C‑216/09 P ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c. (Krājums, I‑2239. lpp.), tā atsakās no savas argumentācijas, saskaņā ar kuru noilguma apturēšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 25. panta 6. punktu, ko ir radījusi Akzo tiesvedība, ir erga omnes sekas, tostarp attiecībā uz prasītāju, ko Vispārējā tiesa attiecīgi ņēma vērā.

27      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus atbildēt uz jautājumiem. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

28      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2012. gada 18. septembra tiesas sēdē.

29      Tiesas sēdē Vispārējā tiesa lūdza prasītājai uzrādīt tās apgrozījumu par 2011. gadu. Prasītāja šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā, un Vispārējā tiesa aicināja Komisiju iesniegt savus iespējamos apsvērumus par minēto dokumentu. Šie apsvērumi tika iesniegti noteiktajā termiņā.

30      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kas attiecas uz prasītāju;

–        pakārtoti – samazināt tai uzlikto naudas sodu apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

31      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību pilnībā noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

32      Prasības pamatojumam prasītāja ir izvirzījusi deviņus prasības pamatus, no kuriem daži ir izvirzīti galvenokārt prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam un daži – tās pakārtoti izvirzīto prasījumu par apstrīdētā lēmuma grozīšanu attiecībā uz naudas sodu apmēru pamatojumam.

33      Saistībā ar prasības pieteikumā izvirzīto devīto prasības pamatu prasītāja ir norādījusi, ka lēmums nav ticis tai pienācīgi paziņots.

34      Tiesas sēdē prasītāja tomēr apstiprināja, kā tas tika norādīts tās rakstveida atbildē uz Vispārējās tiesas šajā ziņā uzdoto jautājumu, ka tā atsakās no sava prasības pamata, kas attiecās uz apstrīdētā lēmuma paziņošanas nepienācīgo raksturu, ko Vispārējā tiesa attiecīgi ņēma vērā.

35      Līdz ar to prasītājas izvirzītais devītais prasības pamats vairs nav jāizskata.

 Par prasības pamatiem, kas ir izvirzīti apstrīdētā lēmuma atcelšanas nolūkā

36      Lai panāktu apstrīdētā lēmuma atcelšanu, prasītāja ir izvirzījusi četrus prasības pamatus, kā arī piektā prasības pamata pirmo daļu, kas attiecas, pirmkārt, uz EKL 81. panta, kā arī likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principa pārkāpumu (trešais prasības pamats); otrkārt, uz Komisijas pilnvaru uzlikt naudas sodu noilgumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 25. panta 5. punktam (otrais prasības pamats); treškārt, uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu saistībā ar novēlotu informēšanu par pret to uzsākto izmeklēšanas procedūru (astotais prasības pamats); ceturtkārt, uz saprātīga termiņa principa pārkāpumu administratīvā procesa ilguma dēļ (septītais prasības pamats) un, piektkārt, uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu (sestā prasības pamata pirmā daļa).

 Par trešo prasības pamatu, kas attiecas uz EKL 81. panta, kā arī likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principa pārkāpumu

37      Trešajā prasības pamatā, kurš ir jāizskata vispirms, prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 81. pantu, jo prasītāja nav piedalījusies nolīgumā šī noteikuma izpratnē, kurš attiecoties tikai uz uzņēmumiem, kuri ir noslēguši konkurenci ierobežojošu nolīgumu vai kuri ir īstenojuši saskaņotas darbības, bet nevis uz uzņēmumiem, kuri ir tikai organizējuši sanāksmes vai snieguši pakalpojumus saistībā ar pret konkurenci vērstiem nolīgumiem.

38      Prasītāja esot noslēgusi nolīgumu, kura mērķis neesot bijusi konkurences izkropļošana, bet gan pakalpojumu sniegšana, tādēļ šis nolīgums neietilpstot EKL 81. panta piemērošanas jomā.

39      Prasītāja uzskata, ka Komisija līdz ar to nevarēja to sodīt par tādu rīcību, kas neietilpst EKL 81. panta piemērošanas jomā, un, to izdarot, tā ir pārkāpusi likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principu, kas ir paredzēts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. panta 1. punktā un 2000. gada 7. decembrī Nicā proklamētās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV C 364, 1. lpp.) 49. pantā.

40      Turklāt prasītāja norāda, ka, pat pieņemot, ka tās rīcība ietilpst EKL 81. panta piemērošanas jomā, apstrīdētais lēmums katrā ziņā pārkāpjot likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principu tādā ziņā, ka kritizēto faktisko apstākļu rašanās brīdī tā, ņemot vērā Tiesas judikatūru un Komisijas praksi, nevarēja paredzēt Komisijas īstenoto plašo EKL 81. panta interpretāciju.

41      Tāpat prasītāja apgalvo, ka EKL 81. panta piemērošanas iepriekš neparedzamais raksturs šajā lietā ir vēl jo būtiskāks tādēļ, ka Komisija nav uzlikusi simbolisku naudas sodu, kā tas bija Organisko peroksīdu lietā, bet ir uzlikusi divus naudas sodus ar visaugstāko iespējamo apmēru.

42      Komisija lūdz noraidīt trešo prasības pamatu, pamatojoties it īpaši uz spriedumu lietā AC‑Treuhand I.

43      Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka Vispārējā tiesa kādā lietā, kas arī bija saistīta ar prasītāju, ir jau nospriedusi, ka EKL 81. pantu tādos apstākļos kā šajā lietā var piemērot tāda uzņēmuma kā prasītāja rīcībai (spriedums lietā AC‑Treuhand I, 112.–138. punkts).

44      Spriedumā lietā AC‑Treuhand I Vispārējā tiesa arī nosprieda, ka ikviens uzņēmums, kas ir īstenojis koluzīvu rīcību, tostarp konsultantu uzņēmumi, kas nedarbojas attiecīgajā tirgū, kuru skar konkurences ierobežojums, kā prasītāja šajā lietā, varēja saprātīgi paredzēt, ka tam principā ir piemērojams EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, jo šis uzņēmums nevarēja nezināt vai vismaz tas bija spējīgs saprast, ka Komisijas agrākā lēmumpieņemšanas prakse un Kopienu [tiesu] judikatūra jau pietiekami skaidri un precīzi ietvēra pamatu tieši izteiktai konsultantu uzņēmuma atbildībai par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, ja šis uzņēmums aktīvi un ar nodomu dod ieguldījumu aizliegtās vienošanās starp tiem ražotājiem īstenošanā, kuri darbojas citā tirgū, nevis tajā, kurā darbojas [šis konsultantu uzņēmums] (spriedums lietā AC‑Treuhand I, 150. punkts).

45      Līdz ar to argumenti, uz kuriem ir norādījusi prasītāja, kura uzskata, pirmkārt, ka EKL 81. panta piemērošana šajā lietā ir pretrunā likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principam un, otrkārt, ka šā noteikuma interpretācijai, ko Komisija ir veikusi apstrīdētajā lēmumā, ir bijis iepriekš neparedzams raksturs, nevar tikt akceptēti.

46      Šo vērtējumu nevar atspēkot ar prasītājas argumentu, kas ir balstīts uz to, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav tai uzlikusi simbolisku naudas sodu, bet ir uzlikusi divus naudas sodus ar visaugstāko iespējamo apmēru, jo šī argumenta mērķis ir nevis apstrīdētā lēmuma tiesiskuma apstrīdēšana, bet gan uzlikto naudas sodu apmēra apstrīdēšana tā grozīšanas nolūkā, un tādēļ tas nav efektīvs attiecībā uz prasījumu saistībā ar atcelšanu pamatojumu un ir izvērtējams saistībā ar ceturto prasības pamatu, kas ir ticis izvirzīts grozīšanas nolūkā.

47      Līdz ar to trešais prasības pamats, ko prasītāja ir izvirzījusi apstrīdētā lēmuma atcelšanas nolūkā, ir jānoraida.

 Par otro prasības pamatu, kas attiecas uz Komisijas pilnvaru uzlikt naudas sodu noilgumu

48      Saistībā ar otro prasības pamatu, kas ir izvirzīts prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka pārkāpumi ir turpinājušies līdz 1999. gada 11. novembrim.

49      Tā kā apstrīdētais lēmums tika pieņemts 2009. gada 11. novembrī, attiecībā uz Komisijas pilnvarām uzlikt naudas sodu šajā datumā jau bija iestājies noilgums atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 25. panta 5. punktam.

50      Prasītāja apgalvo, ka pārkāpumu veidojošie elementi, sākot no 1996. gada, bija sākuši samazināties un beidzās “1999. gada vidū” vai “1999. gada vasarā”, kā tas izriet no prasītājas rakstveida apsvērumiem.

51      Šī prasības pamata pamatojumam prasītāja apstrīd to elementu pierādījumu spēku, ko Komisija ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā.

52      Prasītāja atsaucas arī uz 2009. gada 20. maija paziņojumu, kas apstiprināts ar zvērestu 2010. gada 17. janvārī un ko sniedzis viens no tās bijušajiem darbiniekiem M. S. (turpmāk tekstā – “M. S. paziņojums”), kurš “vadīja” Fides un pēc tam arī AC‑Treuhand sanāksmes, un ko tā bija nosūtījusi Komisijai savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un ko lietas dalībnieki šajā lietā ir pievienojuši lietas materiāliem.

53      No šī paziņojuma izrietošo informāciju, kas apliecina pārkāpjošās rīcības izbeigšanu “vēlākais 1999. gada vidū”, apstiprinot arī citu uzņēmumu sniegtie paziņojumi un pierādījumi, kas ir ietverti lietas materiālos.

54      Uzskatot, ka 2009. gada 11. novembrī bija iestājies noilgums, prasītāja apgalvo, ka Komisijai vairs nebija arī leģitīmas intereses pārkāpumu konstatēšanā. Komisija noraida šo prasītājas argumentāciju, apstiprinot, ka tā ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka pārkāpumi bija turpinājušies arī pēc 1999. gada 11. novembra un tādēļ attiecībā uz tās pilnvarām uzlikt naudas sodu nebija iestājies noilgums, un ka līdz ar to tai nebija jāpierāda leģitīma interese pārkāpumu konstatēšanā.

–        Atbilstošās judikatūras apkopojums

55      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saistībā ar pierādījumu sniegšanu par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu Komisijai ir pienākums pierādīt tās konstatētos pārkāpumus un sniegt piemērotus pierādījumus, lai juridiski pietiekami pierādītu pārkāpumu veidojošo apstākļu esamību (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 58. punkts; 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 86. punkts, un 2004. gada 6. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑2/01 P un C‑3/01 P BAI un Komisija/Bayer, Recueil, I‑23. lpp., 62. punkts).

56      Tādējādi Komisijai ir jāsniedz pietiekami precīzi un savstarpēji atbilstoši pierādījumi, lai radītu stingru pārliecību, ka izdarīts pārkāpums (skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 179. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Nenoliedzami, ja Komisija, pamatojoties uz pieņēmumu, ka konstatētie fakti nevar būt izskaidrojumi citādi kā vien ar pret konkurenci vērstas rīcības pastāvēšanu, konstatē konkurences tiesību normu pārkāpumu, Savienības tiesai attiecīgais lēmums būtu jāatceļ, ja attiecīgie uzņēmumi izvirza argumentāciju, kas sniedz Komisijas konstatēto faktu atšķirīgu skaidrojumu un kas tādējādi ļauj faktu ticamu izskaidrojumu, kuru Komisija izmantojusi, lai izdarītu secinājumu par pārkāpuma esamību, aizstāt ar citu izskaidrojumu. Šādā gadījumā būtībā nevar uzskatīt, ka Komisija ir sniegusi pierādījumus par konkurences tiesību pārkāpuma pastāvēšanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1984. gada 28. marta spriedumu apvienotajās lietās 29/83 un 30/83 Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija, Recueil, 1679. lpp., 16. punkts, un 1993. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, Recueil, I‑1307. lpp., 126. un 127. punkts).

58      Tomēr no judikatūras arī izriet, ka ne visiem Komisijas sniegtajiem pierādījumiem ir katrā ziņā jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru no pārkāpuma elementiem, jo ir pietiekami, ja netiešo pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šiem kritērijiem (iepriekš minētais Vispārējās tiesas spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 180. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T−54/03 Lafarge/Komisija, Krājums II‑120. lpp., 56. un 271. punkts).

59      Tāpat ir jānorāda – tā kā aizliegums piedalīties pret konkurenci vērstās darbībās un nolīgumos, kā arī sankcijas, kas pārkāpējiem var rasties, ir visiem labi zināmi, ir pierasts, ka darbības, ko ietver šīs darbības un nolīgumi, notiek slēptā veidā, ka sanāksmes notiek slepeni, visbiežāk kādā trešajā valstī, un ka ar to saistītā dokumentācija tiek samazināta līdz minimumam (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C−204/00 P, C−205/00 P, C−211/00 P, C−213/00 P, C−217/00 P un C−219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I−123. lpp., 55. punkts).

60      Turklāt, pat ja Komisija atklāj dokumentus, kas skaidri apliecina nelikumīgu kontaktu esamību starp uzņēmumiem, tādus kā, piemēram, kādas sanāksmes protokolus, tie parasti ir tikai fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā atsevišķas detaļas bieži ir jārekonstruē ar izslēgšanas metodi (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 56. punkts).

61      Līdz ar to vairumā gadījumu pret konkurenci vērstas darbības vai nolīguma pastāvēšana ir jāsecina no noteiktām sakritībām un norādēm, kuras, skatot tās kopsakarā, nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums par konkurences noteikumu pārkāpumu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 57. punkts).

62      Turklāt judikatūrā ir izvirzīta prasība, ka tādu pierādījumu trūkuma gadījumā, kas tieši apstiprina pārkāpuma ilgumu, Komisija balstās vismaz uz pierādījumiem, kas ir pietiekami saistīti laikā, lai varētu saprātīgi pieņemt, ka šis pārkāpums ir veikts nepārtraukti no viena līdz otram datumam (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1994. gada 7. jūlija spriedumu lietā T‑43/92 Dunlop Slazenger/Komisija, Recueil, II‑441. lpp., 79. punkts, un 2011. gada 5. oktobra spriedumu lietā T‑11/06 Romana Tabacchi/Komisija, Krājums, II‑6681. lpp., 132. punkts).

63      Tiesa arī ir jau nospriedusi – ja Komisija ir pierādījusi, ka uzņēmums ir piedalījies uzņēmumu starpā notikušās sanāksmēs, kurām acīmredzami ir pret konkurenci vērsts raksturs, Vispārējā tiesa pamatoti varēja atzīt, ka tam ir jāsniedz cits izskaidrojums par šo sanāksmju saturu. To darot, Vispārējā tiesa nav veikusi nepamatotu pierādīšanas pienākuma apvēršanu, nedz arī ir pārkāpusi nevainīguma prezumpciju (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑235/92 P Montecatini/Komisija, Recueil, I‑4539. lpp., 181. punkts).

64      Tāpat, ja Komisija pamatojas uz pierādījumiem, kas principā ir pietiekami, lai pierādītu pārkāpuma esamību, attiecīgajam uzņēmumam nepietiek ar norādi uz iespēju, ka pastāv apstāklis, kas varētu ietekmēt minēto pierādījumu pierādījuma spēku, lai Komisija uzņemtos pienākumu pierādīt, ka šis apstāklis nav varējis ietekmēt to pierādījuma spēku. Tieši pretēji, izņemot gadījumus, kad attiecīgais uzņēmums šādu pierādījumu nevar sniegt pašas Komisijas rīcības dēļ, attiecīgajam uzņēmumam juridiski pietiekami ir jāpierāda, pirmkārt, apstākļa, uz ko tas norāda, esamība, un, otrkārt, ka ar šo apstākli tiek apšaubīts pierādījumu, uz ko balstās Komisija, pierādījuma spēks (Vispārējās tiesas 2010. gada 15. decembra spriedums lietā T‑141/08 E.ON Energie/Komisija, Krājums, II‑5761. lpp., 56. punkts).

65      Tieši ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka pārkāpumi bija turpinājušies vismaz līdz 1999. gada 11. novembrim.

–       Par pārkāpumu ilgumu

66      Šajā lietā vispirms ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atzinusi, ka pārkāpumi, it īpaši iesaistīto uzņēmumu Šveicē notikušo sanāksmju veidā, ir ilguši līdz 2000. gada 21. martam attiecībā uz pārkāpumu saistībā ar alvas savienojamiem un līdz 2000. gada 26. septembrim attiecībā uz pārkāpumu saistībā ar ESBO/esteru nozari (apstrīdētā lēmuma 100. apsvērums).

67      Komisija ir arī atzinusi, ka “attiecībā uz ievērojamu sanāksmju skaitu [..] pastāvēja tieši un uz pārkāpuma laiku attiecināmi pierādījumi par to, ka dalībnieki [..] regulāri bija noturējuši apspriedes ar pret konkurenci vērstu mērķi” (apstrīdētā lēmuma 137. apsvērums).

68      Prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi pārkāpjošas rīcības esamību, proti, to, ka AC‑Treuhand sanāksmēm, kuras notika pēc 1999. gada 11. novembra, ir bijis pret konkurenci vērsts mērķis, sniedzot materiāltiesiskus pierādījumus ar pietiekamu pierādījuma spēku, un ka pārkāpjošā rīcība bija beigusies “1999. gada vidū” vai “1999. gada vasarā”, kā tas izriet no prasītājas rakstveida apsvērumos norādītā.

69      Tomēr prasītāja nav apstrīdējusi, ka uzreiz pēc Fides sanāksmēm notikušajām AC‑Treuhand sanāksmēm vismaz līdz “1999. gada vidum” ir bijis acīmredzams pret konkurenci vērsts mērķis.

70      Tāpat prasītāja savos rakstveida apsvērumos ir tieši atzinusi, ka visas sanāksmes vadīja M. S., kura rīcību tā nožēlojot, un ir norādījusi, ka ar 2009. gada 17. novembra vēstuli tā par to ir informējusi savus klientus, paužot tiem savu atvainošanos.

71      Pat ja prasītāja apgalvo, ka pārkāpjošā rīcība, sākot no 1996. gada, ir samazinājusies, tā nav arī apstrīdējusi pārkāpjošās rīcības turpināto raksturu.

72      Tādējādi prasītāja ir atzinusi pārkāpumu esamību un to turpināto raksturu, sākot no 1993. gada 1. decembra līdz vismaz 1999. gada vidum.

73      Prasītāja nav apstrīdējusi arī 1999. gada otrajā pusgadā un 2000. gada pirmajā pusgadā notikušo AC‑Treuhand sanāksmju esamību.

74      Prasītāja savos rakstveida apsvērumos ir arī tieši atzinusi, ka šīs sanāksmes bija “vadījis” M. S.

75      Līdz ar to, lai izvērtētu prasītājas izvirzīto otro prasības pamatu, pietiek pārbaudīt, vai Komisija šajā lietā ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka AC‑Treuhand sanāksmēm, kuras notika pēc 1999. gada 11. novembra, tāpat kā pirms tām notikušajām sanāksmēm ir bijis pret konkurenci vērsts mērķis (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 155. punkts; iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 96. punkts, un apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 81. punkts).

–       Par pārkāpuma attiecībā uz alvas savienojumiem turpināšanos pēc 1999. gada 11. novembra

76      Attiecībā uz alvas savienojumu nozari Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atzinusi, ka pārkāpjošā rīcība bija turpinājusies līdz 2000. gada 21. martam, proti, pēc 1999. gada 11. novembra, kā tas izriet no dažādajiem pierādījumu elementiem, kas ir norādīti 299.–304. apsvērumā saistībā ar 1999. gadu un 316.–323., kā arī 420. apsvērumā saistībā ar 2000. gadu.

77      Pirmkārt un attiecībā uz 1999. gadu, Šveicē notika deviņas AC‑Treuhand sanāksmes, proti, divas februārī, divas aprīlī, divas jūlijā, viena septembrī, kā arī vēl divas 29. un 30. novembrī, kurās piedalījās Akcros, Baerlocher, CECA, Reagens un Chemtura (apstrīdētā lēmuma 299. apsvērums) un saistībā ar kurām ir ticis precizēts, ka prasītāja ir atzinusi visu šo sanāksmju, izņemot vienas jūlijā notikušas sanāksmes, pastāvēšanu.

78      Otrkārt, Komisija ir norādījusi, ka Chemtura ikmēneša ziņojumā par 1999. gada augustu, kas ir datēts 1999. gada 16. septembrī un ko šis uzņēmums bija iesniedzis savas administratīvā procesa laikā īstenotās sadarbības ar Komisiju ietvaros, bija minēts, ka “[tā] konkurenti [ir ievērojoši] [tā] cenu politiku un ka tie arī [ir paaugstinājuši] savas cenas”, un ka kādam uzņēmumam A “ir bijušas grūtības ievērot cenu disciplīnu” (apstrīdētā lēmuma 303. apsvērums).

79      Treškārt, Chemtura ikmēneša ziņojumā par 1999. gada oktobri, kas ir datēts 1999. gada 15. novembrī, ir minēts, ka uzņēmums A pretēji visiem pārējiem tirgus dalībniekiem ir samazinājis cenas, bet ka “[tiek veiktas] darbības, lai izbeigtu šo tendenci” (apstrīdētā lēmuma 303. apsvērums).

80      Ceturtkārt, Chemtura 1999. gada 23. novembra vēstulē bija minēts 1999. gadā Austrumeiropā notikušais cenu paaugstinājums par 8 % un tas, ka 1999. gada ceturtajā trimestrī ir sagaidāma cenu paaugstināšanās (apstrīdētā lēmuma 304. apsvērums).

81      Piektkārt, Chemtura ikmēneša ziņojumā par 1999. gada novembri, kas ir datēts 1999. gada 17. decembrī, ir minēts cenu paaugstinājums, ko ir veicis kāds konkurējošs uzņēmums, kuru atbalstīja vēl divi citi konkurējošie uzņēmumi, un kas nestāsies “spēkā līdz 2000. gada pirmajam trimestrim” (apstrīdētā lēmuma 304. apsvērums).

82      Sestkārt un attiecībā uz 2000. gadu, Cīrihē notika divas AC‑Treuhand sanāksmes, proti, 20. un 21. martā, kurās piedalījās Akcros, Baerlocher, CECA, Reagens un Chemtura (apstrīdētā lēmuma 316. apsvērums), ko prasītāja nav apstrīdējusi.

83      Septītkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 317. apsvērumā ir norādījusi uz 2000. gada 16. februāra memorandu, kuru kādai no augstākstāvošajām personām bija sagatavojis kāds Akcros darbinieks (turpmāk tekstā – “Akcros memorands”) un kura formulējums, kas ir jāatspoguļo pilnībā, – un kuru prasītāja nav apstrīdējusi – ir šāds:

“Es esmu runājis ar mārketinga direktoriem, kuri ļoti labi pārzina savienojumu ES tirgus [..]. Šodien mēs un lielākā daļa no mūsu ES konkurentiem piedalāmies industriālās grupās (vienā grupā attiecībā uz ESBO un otrā attiecībā uz alvas savienojumiem), kuru pamatmērķis ir konsolidēt tirgus informāciju tonnās izteiktu ikmēneša pārdošanas apjomu veidā. Visi uzņēmumi dalībnieki nosūta šo informāciju AC‑Treuhand Šveicē, kurš apkopojuma veidā pārsūta iegūtos rezultātus visiem uzņēmumiem dalībniekiem [..]. Netiek atklāta nekāda konkurējoša informācija. Tas man šķiet visatbilstošāk un vislietderīgāk. Tomēr divreiz līdz četrreiz gadā uzņēmumi, dalībnieki, satiekas Šveicē, lai apspriestu tādus kopēju interesi izraisošus jautājumus kā tirgus perspektīvas un tendences, uzņēmumu, kas nav dalībnieki, darbību u.tml. Lai gan AC‑Treuhand vadītā sanāksme pati par sevi nešķiet ļaunprātīga, man ir ticis darīts zināms, ka vienreiz visi konkurenti ir apsprieduši cenu līmeņus un klientus. Šī iemesla dēļ es ieteiktu informēt AC‑Treuhand par to, ka mēs vairs nepiedalīsimies šajās sanāksmēs, bet nosūtīsim mūsu informāciju par mūsu pārdošanas apjomiem, lai varētu saņemt attiecīgo pakalpojumu. Pirms diviem gadiem šo grupu situācija bija pavisam citādāka. Pēc tam parādījās “sarkanās lapas”: tās ietvēra sanāksmju protokolus un tajās bija detalizēti aprakstīti grupu lēmumi attiecībā uz tarifu paaugstināšanu un tirgu sadali. Tika runāts arī par konkrētiem klientiem. Šie protokoli netika izdalīti, bet tika saglabāti AC‑Treuhand lietas materiālos “drošībā”, jo Šveice nebija ES dalībvalsts. 1996. vai 1997. gadā šāda veida sanāksmes vairs nenotika, acīmredzot pieaugošā spiediena neveikt šāda veida darbības dēļ, ņemot vērā stingrāko tiesību aktu piemērošanu. Vairāk nekā viens alvas grupas dalībnieks izdarīja spiedienu uz mūsu pārstāvi, lai panāktu atgriešanos situācijā, kad šo AC‑Treuhand sanāksmju laikā regulāri tika noteiktas cenas un sadalīts tirgus. Baerlocher izdara uz mums, kā arī uz citiem dalībniekiem, kas iestājas pret šādu nolīgumu, vislielāko spiedienu. Tie konkrēti runā par tirgus daļu “iesaldēšanu”, bet gadījumā, ja kāds dalībnieks paaugstinātu savu daļu, iegūstot kādu klientu, tam būtu jāatdod kāds cits klients, lai panāktu līdzsvaru. To apstiprinot kvotu ikmēneša pārbaudes. Mēs vairs nepiekritīsim piedalīties šādās ļaunprātīgās darbībās, un tas ir vēl viens iemels, kādēļ mums būtu jāatturas no šīm sanāksmēm [..]. Rezumējot – acīmredzami ir bijušas ļaunprātīgas sanāksmes/diskusijas, kurās ir piedalījies Akcros. Lai gan mēs vēl joprojām, iespējams, piedalāmies ik pa laikam notiekošajās diskusijās, kuras varētu uzskatīt par nepiemērotām, mēs vairs nepiedalāmies šajās oficiālajās sanāksmēs, kuras ir acīmredzami neatbilstošas. Es ieteiktu: 1) informēt AC‑Treuhand par to, ka mēs vairs nepiedalīsimies Šveicē notiekošajās alvas un [ESBO/esteru] grupu sanāksmēs, pat ja mēs turpināsim nosūtīt mūsu pārdošanas datus tāpat kā iepriekš; 2) organizēt mācības [..] mūsu mārketinga direktoriem (un citiem darbiniekiem), lai viņi skaidri zinātu robežas, kuras nedrīkst pārkāpt saistībā ar līgumiem, kas tiek noslēgti ar konkurentiem. Lūdzu, dariet man zināmu, vai jūs piekrītiet šiem ierosinājumiem.”

84      Astotkārt un apstiprinot savu Akcros memoranda interpretāciju, Komisija apstrīdētā lēmuma 318. apsvērumā ir norādījusi, ka Akzo ir atzinis, ka Akcros memorands ir ticis sagatavots pirms minētā memoranda autora sagatavotajām piezīmēm rokrakstā (turpmāk tekstā – “Akcros piezīmes rokrakstā”), no kurām izriet – ko prasītāja nav apstrīdējusi –, pirmkārt, ka ir notikušas “nerakstītas” diskusijas par “cenu līmeni”, “kas ir jāpaaugstina” vai “jāsaglabā”, kā arī par “atsevišķiem klientiem” un, otrkārt, ka sanāksmes notika “Šveicē – valstī, kas nav ES dalībvalsts”, jo tajā nevarēja “notikt negaidītas vizītes”.

85      Devītkārt, Komisija ir norādījusi, ka atbilstīgi Akcros memorandam šīs sabiedrības pārstāvis 2000. gada 21. martā Cīrihē notikušajā AC‑Treuhand sanāksmē darīja zināmu, ka šī sabiedrība vairs nepiedalīsies AC‑Treuhand sanāksmēs, “lai gan joprojām turpinās apmainīties ar informāciju par pārdošanas apjomu” (apstrīdētā lēmuma 319. apsvērums), ko prasītāja nav apstrīdējusi

86      Desmitkārt, Komisija ir uzsvērusi, ka Akcros 2000. gada 5. jūnija vēstulē, kas adresēta M. S., kurš tobrīd bija prasītājas darbinieks, ir apstiprinājis, ka vairs nepiedalīsies AC‑Treuhand sanāksmēs (apstrīdētā lēmuma 321. apsvērums), ko prasītāja nav apstrīdējusi

87      Vienpadsmitkārt, Komisija ir norādījusi uz Chemtura paziņojumiem, kurus tā administratīvā procesa laikā ir sniegusi ar Komisiju īstenotās sadarbības ietvaros un kuros ir minēta aizliegtās vienošanās attiecībā uz alvas savienojumiem turpināšana “līdz 2000. gadam” (apstrīdētā lēmuma 420. apsvēruma a) punkts).

88      Ņemot vērā visus šos elementus kopumā, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija ir pierādījusi pārkāpumu, kuru tā apstrīdētajā lēmumā ir konstatējusi attiecībā uz alvas savienojumiem, sniedzot pierādījumus, ar kuriem juridiski pietiekami var pierādīt pārkāpumu attiecībā uz alvas savienojumiem veidojošo faktisko apstākļu esamību šajā lietā, jo Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi pietiekamus pierādījumus, lai radītu stingru pārliecību, ka ar alvas savienojumiem saistītais pārkāpums ir ticis izdarīts.

89      Izskatot kopā dažādos 77.–87. punktā minētos pierādījumus, saistībā ar alvas savienojumiem būtībā ir izslēgts, ka AC‑Treuhand sanāksmēm, kuras notika 1999. gada novembra beigās un 2000. gada martā saistībā ar alvas savienojumiem nebija pret konkurenci vērsts mērķis.

90      Minētie pierādījumi skaidri parāda šo AC‑Treuhand sanāksmju pret konkurenci vērsto mērķi, par ko it īpaši liecina Akcros memorands, kurā ir kritizēts AC‑Treuhand sanāksmju pret konkurenci vērstais raksturs, šī uzņēmuma lēmums vairs nepiedalīties šajās sanāksmēs, fakts, ka Akcros 2000. gadā divreiz ir publiski norobežojies no šīm sanāksmēm, kā arī tas, ka Akcros bija ieplānojis šī uzņēmuma darbinieku mācības konkurences tiesībās, Chemtura paziņojumi, kas apliecina aizliegtās vienošanās turpināšanos “līdz 2000. gadam”, kā arī jebkādu pierādījumu neesamība no prasītājas puses par AC‑Treuhand sanāksmju rakstura izmaiņām.

91      No tā izriet, ka 1999. gada novembra beigās un 2000. gada martā notikušajām AC‑Treuhand sanāksmēm nevarēja būt no iepriekšējām sanāksmēm atšķirīgs mērķis, jo M. S. sapulcināja vienus un tos pašus uzņēmumus un vienas un tās pašas personas vienā un tajā pašā kontekstā.

92      Līdz ar to ir jāsecina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi netiešu pierādījumu kopumu, kas, kopā ņemot, rada stingru pārliecību par to, ka pēc 1999. gada 11. novembra AC‑Treuhand sanāksmēs ir tikusi īstenota pārkāpjoša rīcība saistībā ar alvas savienojumiem.

93      Prasītājas izvirzītie argumenti nevar atspēkot šo secinājumu.

94      Prasītāja apgalvo, ka pārkāpjošā rīcība, ko tai varētu piedēvēt, ir beigusies “1999. gada vidū” gan attiecībā uz alvas savienojumu, gan ESBO/esteru nozari, kā tas izrietot no M. S. paziņojuma, kura saturu apstiprinot Komisijas rīcībā esošie lietas materiāli, kā arī AC‑Treuhand sanāksmju protokoliem, uz kuriem prasītāja pilnībā ir balstījusies, lai pamatotu savu nostāju par aizliegtās vienošanās izbeigšanos, jo nevienam citam no tās darbiniekiem neesot bijusi ne vismazākā saistība ar aizliegto vienošanos.

95      Prasītāja apgalvo, ka ar aizliegto vienošanos saistītās darbības AC‑Treuhand sanāksmju laikā gan attiecībā uz alvas savienojumu, gan ESBO/esteru nozari ir sākušas pakāpeniski samazināties, “sākot no 1996./1997. gada”.

96      Tomēr un neatkarīgi no tā, vai šāds samazinājums bija noticis, ir jākonstatē, ka prasītāja savos rakstveida apsvērumos tieši un vairākkārtēji ir atzinusi tai piedēvētās pārkāpjošās rīcības pastāvēšanu gan attiecībā uz alvas savienojumu, gan ESBO/esteru nozari vismaz līdz “1999. gada vidum”.

97      Līdz ar to Vispārējai tiesai, lai izvērtētu prasītājas izvirzīto otro prasības pamatu, nav jāpārbauda apstākļi, kurus tā ir norādījusi šāda samazinājuma pierādīšanai, ciktāl ir ticis precizēts, ka prasītājas šajā ziņā paustā argumentācija nav vērsta uz apstrīdētā lēmuma grozīšanu attiecībā uz tai uzlikto naudas sodu apmēru, bet gan uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu noilguma attiecībā uz Komisijas pilnvarām uzlikt naudas sodu iestāšanās dēļ.

98      Prasītāja uzskata, ka apstākļi, kurus Komisija ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā un kuri ir pārņemti šī sprieduma 77.–87. punktā, katrā ziņā neļauj attiecībā uz prasītāju konstatēt pārkāpuma saistībā ar alvas savienojumiem pastāvēšanu pēc 1999. gada 11. novembra.

99      Šajā ziņā tā izvirza argumentus, kas ir izmantojami gan attiecībā uz pārkāpumu saistībā ar alvas savienojumiem, gan attiecībā uz pārkāpumu saistībā ar ESBO/esteru nozari.

100    Pirmkārt, prasītāja apstiprina, ka M. K., viena no aizliegtās vienošanās dalībnieka, proti, Ciba, ko 1998. gada maijā pārpirka Chemtura, pārstāvis, kurš esot bijis aizliegtās vienošanās “dibinātājs” un kurš jau no pašiem pirmsākumiem esot piedalījies visās AC‑Treuhand sanāksmēs, pārstāja tajās piedalīties 1999. gada jūlijā saistībā ar alvas savienojumu nozari un 1999. gada septembrī – saistībā ar ESBO/esteru nozari, jo bija pensionējies.

101    Šim argumentam nevar piekrist.

102    No kāda aizliegtās vienošanās dalībnieku pārstāvja atkāpšanās, lai arī cik centrāla būtu bijusi tā loma, nevar secināt, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki noteikti ir pārtraukuši savu pārkāpjošo rīcību, vēl jo vairāk tādēļ, ka AC‑Treuhand sanāksmes turpinājās M. S. vadībā.

103    Otrkārt, prasītāja ir norādījusi uz M. S. paziņojumu, saskaņā ar kuru “deviņdesmito gadu beigās [AC‑Treuhand sanāksmju] laikā šādu [pret konkurenci vērstu] diskusiju vairs [nebija].”

104    Ņemot vērā faktu – ko prasītāja ir tieši atzinusi –, ka M. S. prasītājas vārdā “vadīja” AC‑Treuhand sanāksmes, kuru pret konkurenci vērsto mērķi tā ir atzinusi, šī paziņojuma sniegšanas laiku, ciktāl šis paziņojums tika izdarīts in tempore suspecto, un to, ka M. S. ir precizējis, ka “viņš [nevar] precīzi pateikt, kurā brīdī šī veida diskusijas [tika] izbeigtas”, M. S. paziņojums nevar ietekmēt to pierādījumu elementu pierādījuma spēku, kurus Komisija ir izvirzījusi apstrīdētajā lēmumā.

105    To pašu iemeslu dēļ – neizvērtējot tā pieņemamību – ir jānoraida prasītājas lūgums nopratināt M. S.

106    Treškārt, prasītāja norāda, ka Arkema ir iesniegusi vienīgi pierādījumus, kas apliecina, ka aizliegtā vienošanās bija turpinājusies līdz 1999. gada 29. septembrim, un ka Ciba ir iesniegusi pierādījumus par pret konkurenci vērstu diskusiju pastāvēšanu tikai līdz 1999. gada aprīlim saistībā ar alvas savienojumiem un 1999. gada maijam saistībā ar ESBO/esteru nozari.

107    Šiem argumentiem nevar piekrist.

108    Nevar uzskatīt, ka tikai ar to vien, ka atsevišķi uzņēmumi ir iesnieguši pierādījumus, kas apliecina pārkāpumu pastāvēšanu tikai līdz kādam noteiktam laikposmam, ir pietiekami, lai apstrīdētu secinājumu – kas turklāt ir ticis pamatots –, ka minētie pārkāpumi ir turpinājušies pēc šī laikposma.

109    Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Faci ir norādījis, ka cenas tika apspriestas vienīgi līdz 1999. gada sākumam, un ka Chemson ir norādījis, ka pārkāpjošā rīcība tika izbeigta vēlākais 1999. gada septembrī.

110    Arī šiem argumentiem nevar piekrist.

111    Pirmkārt, jāatzīmē, ka Faci paziņojumi, uz kuriem ir norādījusi prasītāja, attiecas tikai uz vienu no attiecīgās aizliegtās vienošanās sastāvdaļām, proti, nelikumīgu cenu noteikšanu, bet neattiecas uz citām, tostarp tirgu un klientu sadali, kā arī apmaiņu ar sensitīvu komercinformāciju.

112    Otrkārt un attiecībā uz Chemson sniegtajām norādēm, pamatojoties uz kāda uzņēmuma in tempore suspecto paziņojumu, nevar secināt, ka visi attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībnieki noteikti ir izbeiguši savu pārkāpjošo rīcību, vēl jo vairāk tādēļ, ka AC‑Treuhand sanāksmes turpinājās M. S. vadībā un, kā norādījusi pati prasītāja, kāds cits uzņēmums, šajā gadījumā Ciba, ir pieļāvis, ka aizliegtā vienošanās varēja turpināties.

113    Piektkārt, prasītāja norāda, ka administratīvā procesa laikā Chemtura īstenotās sadarbības ar Komisiju ietvaros Chemtura vispār nav pieminējusi AC‑Treuhand sanāksmes.

114    Lai varētu noraidīt šo argumentu, pietiek vien norādīt, ka prasītāja pati ir apgalvojusi, ka Chemtura vadība “acīmredzami” nebija informēta par minēto sanāksmju saturu.

115    Sestkārt, prasītāja norāda, ka Chemtura, sākot no 1998. gada maija, īstenoja autonomu stratēģiju cenu jomā.

116    To pašu iemeslu kā šī sprieduma 112. punktā minēto iemeslu dēļ šai argumentācijai nevar piekrist, vēl jo vairāk tādēļ, ka tas, ka kāds no aizliegtās vienošanās dalībniekiem nav ievērojis tās nosacījumus bez publiskas norobežošanās no tā puses, nevar nedz to attaisnot, nedz a fortiori pierādīt aizliegtās vienošanās izbeigšanu attiecībā uz pārējiem dalībniekiem (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 19. marta spriedumu lietā C−510/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, I−1843. lpp., 120. punkts).

117    Septītkārt, prasītāja apgalvo, ka Akzo, kuram tika pievienots Akcros, “1990. gadu beigās” bija uzsācis ļoti stingru konkurences noteikumu ievērošanas politiku.

118    To pašu iemeslu kā šī sprieduma 112. punktā minēto iemeslu dēļ šim argumentam nevar piekrist, vēl jo vairāk tādēļ, ka ir vispārzināms, ka Akcros formāli norobežojās no attiecīgajām aizliegtajām vienošanām tikai 2000. gada martā.

119    Astotkārt, runājot konkrēti par pārkāpumu saistībā ar alvas savienojumiem, prasītāja apstrīd 1999. gada jūlijā notikušas AC‑Treuhand sanāksmes esamību.

120    Tomēr prasītāja ir tieši atzinusi citu AC‑Treuhand sanāksmju esamību, tostarp vienu sanāksmi, kas notika 1999. gada jūlijā, un citas sanāksmes, kas notika 1999. gada 29. un 30. novembrī, tādēļ šis arguments ir jānoraida kā neefektīvs.

121    Devītkārt un runājot par Chemtura ikmēneša ziņojumiem, uz kuriem ir norādīts šī sprieduma 78. un 79. punktā, kā arī Chemtura 1999. gada 23. novembra vēstuli un tās 1999. gada 17. decembra ikmēneša ziņojumu, uz ko ir norādīts šī sprieduma 80. un 81. punktā, pirmkārt, prasītāja ir norādījusi, ka minētajos ziņojumos tā nav minēta, tādēļ tie nepierāda, ka ar tās atbalstu vai pat AC‑Treuhand sanāksmes laikā būtu noslēgti iespējami nolīgumi par cenām.

122    Otrkārt, ar šiem elementiem neesot iespējams pierādīt nolīgumu par cenām esamību, bet tie ietverot tikai cenu paaugstinājumu, tādēļ šie elementi nepierādot, ka pēc 1999. gada vidus būtu notikušas ar AC‑Treuhand sanāksmēm saistītas pret konkurenci vērstas darbības.

123    Šiem argumentiem nevar piekrist.

124    Kā ir atgādināts šī sprieduma 62. punktā, no judikatūras izriet, ka tādu pierādījumu trūkuma gadījumā, kas tieši apstiprina pārkāpuma ilgumu, Komisija balstās vismaz uz pierādījumiem, kas ir pietiekami saistīti laikā, lai varētu saprātīgi pieņemt, ka šis pārkāpums ir veikts nepārtraukti no viena līdz otram datumam.

125    Pirmkārt, prasītāja ir atzinusi 1999. gada februārī, aprīlī un vismaz vienas 1999. gada jūlijā notikušas AC‑Treuhand sanāksmes pret konkurenci vērsto raksturu.

126    Otrkārt, no šiem elementiem – vismaz un attiecībā uz alvas savienojumu tirgu – izriet augšupejoša cenu pielāgošana, ko ir veikuši uzņēmumi, kas darbojas šajā tirgū un kas ir piedalījušies AC‑Treuhand sanāksmēs, 1999. gada otrajā pusē, proti, laikposmā, kas sakrita ar to AC‑Treuhand sanāksmju norisi, kuru esamību prasītāja nav apstrīdējusi.

127    Desmitkārt un attiecībā uz 2000. gadu, gan saistībā ar pārkāpumu, kas attiecas uz alvas savienojumiem, gan saistībā ar pārkāpumu, kas attiecas uz ESBO/esteru nozari, prasītāja apstrīd veidu, kādā Komisija ir interpretējusi Akcros memorandu.

128    Prasītāja uzskata, ka Akcros memorands, kura saturs ir atspoguļots šī sprieduma 83. punktā, esot “acīmredzami attaisnojošs”. Minētais memorands nepierādot, ka aizliegtā vienošanās ir turpinājusies līdz 2000. gadam, bet tieši pretēji pierādot, ka aizliegtās vienošanās intensitāte 1996./1997. gadā bija samazinājusies un ka 1999./2000. gadā vairs nenotika nekādas pret konkurenci vērstas darbības.

129    Tas izrietot no atsevišķām Akcros memoranda rindkopām, kurās ir norādīts uz “pavisam citādāku situāciju” pirms “diviem gadiem”, uz to, ka “1996. vai 1997. gadā šāda veida sanāksmes vairs [nenotika]”, to, ka nekonkurējošas informācijas nosūtīšana AC‑Treuhand tai “[šķita] visatbilstošāk un vislietderīgāk”, to, ka “AC‑Treuhand vadītā sanāksme pati par sevi [nešķita] ļaunprātīga”, to, ka “uz [tās] pārstāvi tika izdarīts spiediens, lai panāktu atgriešanos situācijā, kad šo AC‑Treuhand sanāksmju laikā tika regulāri noteiktas cenas un sadalīts tirgus”.

130    Šim apgalvojumam nevar piekrist.

131    Ir jākonstatē, ka savos rakstveida apsvērumos prasītāja ir atspoguļojusi tikai acīmredzami saīsinātas Akcros memoranda rindkopas, kā tas ir redzams no šī sprieduma 83. punkta.

132    Tādējādi no atsevišķām Akcros 2000. gada 16. februāra memoranda rindkopām skaidri izriet, ka tā autors šajā dokumentā divreiz ir ieteicis vairs nepiedalīties šajās sanāksmēs un tikai nosūtīt “informāciju par [..] pārdošanas apjomiem”. Viņš arī, – kas jāuzsver, izmantojot tagadni, – ir norādījis uz spiedienu, kas tika izdarīts, lai “iesaldētu tirgus daļas”, un “ik pa laikam notiekošajām diskusijām, kuras varētu uzskatīt par nepiemērotām” un “kuras [bija] acīmredzami neatbilstošas”.

133    Katrā ziņā, lasot visu Akcros memorandu kopumā, ir iespējams juridiski pietiekami pierādīt tās pārkāpjošās rīcības esamību, kas prasītājai ir tikusi piedēvēta apstrīdētajā lēmumā, jo no tā gan attiecībā uz alvas savienojumu tirgu, gan ESBO/esteru tirgu izriet pierādījumi par to, ka kāds uzņēmums, kurš ir piedalījies AC‑Treuhand sanāksmēs, ir konstatējis šo sanāksmju pret konkurenci vērsto raksturu un ka šis pats uzņēmums ir uzskatījis par lietderīgu vairs nepiedalīties minētajās sanāksmēs 2000. gada martā un atklāti divreiz norobežoties no to mērķa 2000. gada pirmajā trimestrī, proti, laikposmā, kas sakrita ar tām AC‑Treuhand sanāksmēm, kuru esamību prasītāja nav apstrīdējusi.

134    Nevar uzskatīt, ka šāda Akcros rīcība, kas tika īstenota 2000. gada pirmajā pusgadā, attiecās uz pret konkurenci vērstām sanāksmēm, kas bija notikušas pirms trīs vai pat četriem gadiem.

135    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka pārkāpums attiecībā uz alvas savienojumiem ir turpinājies pēc 1999. gada 11. novembra.

–       Par pārkāpuma attiecībā uz ESBO/esteru nozari turpināšanos pēc 1999. gada 11. novembra

136    Attiecībā uz ESBO/esteru nozari Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atzinusi, ka pārkāpjošā rīcība bija turpinājusies arī 1999. gadā un līdz pat 2000. gada 26. septembrim, t.i., pēc 1999. gada 11. novembra, kā tas izriet no dažādiem pierādījumu elementiem, kas ir norādīti 305.–315. apsvērumā attiecībā uz 1999. gadu un 316.–323. apsvērumā attiecībā uz 2000. gadu.

137    Pirmkārt un runājot par 1999. gadu, šajā gadā notika astoņas AC‑Treuhand sanāksmes, proti, divas janvārī, divas maijā un divas septembrī, kā arī viena 14. decembrī un vēl viena 15. decembrī, kurās piedalījās Akcros, CECA, Chemson, Faci un Chemtura (apstrīdētā lēmuma 305. apsvērums), ko prasītāja nav apstrīdējusi.

138    Otrkārt, Komisija ir uzsvērusi, ka Chemtura ikmēneša ziņojumā par augustu, kas ir datēts 1999. gada 16. septembrī, bija norādīts, ka atsevišķiem uzņēmumiem bija izdevies panākt “faktisku cenu palielinājumu par aptuveni 10 % attiecībā uz [ESBO/esteru nozari], sākot no oktobra” (apstrīdētā lēmuma 308. apsvērums).

139    Treškārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 315. apsvērumā ir norādījusi uz 1999. gada 15. decembra sanāksmes protokolu, kuru bija sagatavojusi prasītāja un kurā bija minēta nespēja īstenot “tūlītēju ciešāku sadarbību [..]” ar kādu uzņēmumu, kurš vēl nepiedalījās AC‑Treuhand sanāksmēs.

140    Ceturtkārt un runājot par 2000. gadu, šajā gadā notika piecas AC‑Treuhand sanāksmes, proti, divas martā, viena jūnijā un divas septembrī, kurās piedalījās Akcros, CECA, Chemson, Faci un Chemtura (apstrīdētā lēmuma 316. apsvērums), ko prasītāja nav apstrīdējusi.

141    Piektkārt, Komisija ir norādījusi uz Akcros memorandu, kura saturs ir ticis atspoguļots šī sprieduma 83. punktā.

142    Sestkārt, Komisija ir norādījusi arī uz Akcros piezīmēm rokrakstā, kas ir minētas šī sprieduma 84. punktā.

143    Septītkārt, Komisija norāda, ka atbilstīgi Akcros memorandam šīs sabiedrības pārstāvis 2000. gada 22. martā notikušajā AC‑Treuhand sanāksmē Cīrihē informēja par to, ka Akcros vairs nepiedalīsies AC‑Treuhand sanāksmēs (apstrīdētā lēmuma 319. apsvērums).

144    Astotkārt, Komisija ir arī precizējusi, ka Akcros 2000. gada 5. jūnija vēstulē ir apstiprinājis savu nodomu vairs nepiedalīties AC‑Treuhand sanāksmēs (apstrīdētā lēmuma 320. apsvērums), ko prasītāja nav apstrīdējusi.

145    Devītkārt, Komisija ir norādījusi uz 2000. gada 26. septembra sanāksmes, ko prasītāja bija noorganizējusi Itālijā, protokolu, kuru tā administratīvā procesa laikā bija ieguvusi no Chemson un kurā bija minēta iespēja, ka “sadarbība” vairs nevar turpināties “tāpat kā līdz šim” (apstrīdētā lēmuma 323. apsvērums), ko prasītāja ir apstrīdējusi, vienīgi atsaucoties uz M. S. paziņojumiem.

146    Desmitkārt, Komisija ir arī norādījusi uz paziņojumiem, kurus Chemtura ir sniegusi administratīvā procesa laikā īstenotās sadarbības ar Komisiju ietvaros un kuros ir norādīts uz aizliegtās vienošanās attiecībā uz ESBO/esteru nozari turpināšanos “līdz 2001. gadam” (apstrīdētā lēmuma 420. apsvēruma b) punkts).

147    Ņemot vērā visus šos elementus kopumā, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija ir pierādījusi pārkāpumu, ko tā apstrīdētajā lēmumā ir konstatējusi attiecībā uz ESBO/esteru nozari, sniedzot pierādījumus, ar kuriem juridiski pietiekami var pierādīt šajā lietā aplūkoto pārkāpumu veidojošo faktisko apstākļu esamību, jo Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi pietiekamus pierādījumus, lai radītu stingru pārliecību, ka ar ESBO/esteru nozari saistītais pārkāpums ir ticis izdarīts.

148    Izskatot tos kopā, dažādie šī sprieduma 137.–146. punktā minētie pierādījumu elementi saistībā ar ESBO/esteru nozari izslēdz to, ka AC‑Treuhand sanāksmēm, kuras notika vismaz 1999. gada decembrī, saistībā ar šo nozari nebija pret konkurenci vērsts mērķis.

149    Minētie elementi skaidri parāda šo AC‑Treuhand sanāksmju pret konkurenci vērsto mērķi, it īpaši par to liecina šī sprieduma 139. punktā minētais AC‑Treuhand 1999. gada 15. decembra memorands, Akcros memorands, kurā ir kritizēts AC‑Treuhand sanāksmju pret konkurenci vērstais raksturs, šī uzņēmuma lēmums vairs nepiedalīties šajās sanāksmēs, fakts, ka Akcros 2000. gadā divreiz ir publiski norobežojies no šīm sanāksmēm, kā arī tas, ka Akcros bija ieplānojis savu darbinieku mācības konkurences tiesībās, Chemtura paziņojumi, kas apliecina aizliegtās vienošanās turpināšanos “līdz 2001. gadam”, kā arī jebkādu pierādījumu neesamība no prasītājas puses par AC‑Treuhand sanāksmju rakstura izmaiņām.

150    No tā izriet, ka 1999. gada decembrī un 2000. gada martā notikušajām AC‑Treuhand sanāksmēm nevarēja būt no iepriekšējām sanāksmēm atšķirīgs mērķis, jo M. S. sapulcināja vienus un tos pašus uzņēmumus un vienas un tās pašas personas vienā un tajā pašā kontekstā.

151    Līdz ar to ir jāsecina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi netiešu pierādījumu kopumu, kas, kopā ņemot, rada stingru pārliecību par to, ka katrā ziņā pēc 1999. gada 11. novembra AC‑Treuhand sanāksmēs ir tikusi īstenota pārkāpjoša rīcība saistībā ar ESBO/esteru nozari.

152    Prasītājas izvirzītie argumenti nevar atspēkot visus šos secinājumus.

153    Pirmkārt, prasītāja, ņemot vērā šī sprieduma 124.–126. punktā norādītos iemeslus, nevar efektīvi apstrīdēt šī sprieduma 138. punktā minētā Chemtura ikmēneša ziņojuma pierādījuma spēku.

154    Otrkārt, tā nevar visā nopietnībā apgalvot, ka šī sprieduma 139. punktā minētais AC‑Treuhand 1999. gada 15. decembra sanāksmes protokols, kurā bija minēta nespēja īstenot “tūlītēju ciešāku sadarbību [..]” ar kādu uzņēmumu, kurš vēl nepiedalījās AC‑Treuhand sanāksmēs, attiecās uz minētā uzņēmuma dalību tirgus statistikas datu iesniegšanā.

155    Prasītāja būtībā ir vienīgi atkārtojusi savu argumentāciju attiecībā uz AC‑Treuhand sanāksmju varbūtējo saturu, kas nevar ietekmēt to elementu pierādījuma spēku, kurus Komisija ir izvirzījusi apstrīdētajā lēmumā.

156    Turklāt “ciešākas sadarbības” plānošana jau nozīmē minimālas sadarbības pastāvēšanu, kas var būt tikai minētā uzņēmuma piedalīšanās tirgus statistikas datu iesniegšanā, un “ciešāka sadarbība” tādējādi izslēdz piedalīšanos vienīgi tirgus statistikas datu iesniegšanā.

157    Treškārt, ņemot vērā šī sprieduma 104. punktā norādītos iemeslus, prasītāja nevar pamatoti atsaukties uz M. S. paziņojumu.

158    Ceturtkārt, ņemot vērā šī sprieduma 131.–133. punktā norādītos iemeslus, tā nevar arī sekmīgi apstrīdēt Akcros memoranda pierādījuma spēku.

159    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāatzīst, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka pārkāpums attiecībā uz ESBO/esteru nozari ir turpinājies arī pēc 1999. gada 11. novembra.

160    Līdz ar to nav jāizvērtē argumenti, kurus prasītāja ir izvirzījusi attiecībā uz pārējiem pierādījumu elementiem, kurus apstrīdētajā lēmuma ir izmantojusi Komisija, lai pierādītu pārkāpuma ESBO/esteru nozarē pastāvēšanu līdz 2000. gada septembrim.

161    Būtībā, pat ja šie argumenti būtu pamatoti, tie nebūtu efektīvi prasītājas izvirzītā otrā atcelšanas pamata pamatojumam.

162    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jāatzīst, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka pārkāpjošā rīcība bija turpinājusies arī pēc 1999. gada 11. novembra, tādēļ attiecībā uz tās pilnvarām piemērot sodu 2009. gada 11. novembrī nebija iestājies noilgums.

163    Visbeidzot ir jāatzīst, ka prasītājas argumentācijai attiecībā uz leģitīmas intereses konstatēt pārkāpumu neesamību tādējādi ir atņemts tās pamatojums un ka tā līdz ar to ir jānoraida.

164    Līdz ar to otrais prasības pamats, kuru prasītāja ir izvirzījusi apstrīdētā lēmuma atcelšanas nolūkā, ir jānoraida.

 Par astoto prasības pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu novēlotas informēšanas par izmeklēšanas procedūru dēļ

165    Savā astotajā prasības pamatā, kas ir izvirzīts apstrīdētā lēmuma atcelšanas nolūkā, prasītāja apgalvo, ka tās tiesību uz aizstāvību izmantošana ir tikusi ietekmēta tā dēļ, ka Komisija ir novēloti to informējusi par pret to uzsākto izmeklēšanas procedūru.

166    Prasītāja uzskata, ka saskaņā ar vispārēju Komisijas pienākumu tai bija jāinformē prasītāja par pret to uzsāktu izmeklēšanas procedūru neilgi pēc izmeklēšanas uzsākšanas un vēlākais 2007. gada 8. oktobra pieprasījuma nosūtīšanas brīdī un tas bija jāizdara tieši.

167    Tomēr prasītāja esot tikusi informēta tikai ar Komisijas 2009. gada 9. februāra vēstuli, proti, pusgadu vēlāk un dažas nedēļas pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas 2009. gada 18. martā.

168    Šī novēlotā informēšana par pret to uzsākto izmeklēšanas procedūru esot ietekmējusi prasītājas tiesību uz aizstāvību izmantošanu.

169    Prasītāja šajā ziņā norāda, ka laikā no 2007. līdz 2009. gadam M. S. atmiņa ir kļuvusi neprecīza un tādēļ viņa 2009. gada 20. maijā sniegtais paziņojums neesot bijis pārāk detalizēts un vēl vairāk esot zaudējis ticamību Komisijas acīs.

170    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai un kā ir apstiprināts LES 6. panta 3. punktā, pamattiesības ir neatņemama vispārīgo tiesību principu – kuru ievērošanu nodrošina Tiesa – sastāvdaļa. Tiesa ir vairākkārt lēmusi, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana administratīvajās procedūrās konkurences politikas jomā ir vispārīgs Savienības tiesību princips (skat. Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

171    Attiecībā uz procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu no judikatūras izriet, ka administratīvais process, kas notiek Komisijā, iedalās divos atsevišķos un secīgos posmos, no kuriem katrs atbilst noteiktai iekšējai loģikai, proti, pirmkārt, iepriekšējās izmeklēšanas posms un, otrkārt, posms, kas balstīts uz sacīkstes principu. Iepriekšējās izmeklēšanas posms, kas noris līdz paziņojumam par iebildumiem, ir paredzēts, lai ļautu Komisijai savākt visus nozīmīgos faktus, kas apstiprina vai noliedz konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, un formulēt pirmo nostāju par procedūras virzienu, kā arī turpmāko rīcību. Turpretī posms, kas balstīts uz sacīkstes principu, sākas ar paziņojuma par iebildumiem pieņemšanu un turpinās līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, un tam ir jāļauj Komisijai pieņemt galīgo lēmumu par konstatēto pārkāpumu (skat. Tiesas 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I‑8947. lpp., 113. punkts un tajā minētā judikatūra).

172    Attiecībā uz iepriekšējās izmeklēšanas posmu Tiesa ir precizējusi, ka iepriekšējā izmeklēšana sākas dienā, kad Komisija, izmantojot Savienības likumdevēja piešķirtās pilnvaras, veic tādus pasākumus, ar kuriem tā norāda uz izdarīto pārkāpumu un kuri ievērojami ietekmē aizdomās turēto uzņēmumu stāvokli (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Elf Aquitaine/Komisija, 114. punkts un tajā minētā judikatūra).

173    Tikai administratīvā procesa posmā, kas balstīts uz sacīkstes principu, attiecīgo uzņēmumu ar paziņojumu par iebildumiem informē par būtiskajiem faktiem, uz kuriem Komisija balstās šajā procedūras posmā. Tādējādi tikai pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas attiecīgais uzņēmums var pilnībā izmantot tā tiesības uz aizstāvību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Elf Aquitaine/Komisija, 115. punkts un tajā minētā judikatūra).

174    Ņemot to vērā, Tiesa ir arī nospriedusi, ka Komisijas veiktie izmeklēšanas pasākumi iepriekšējās izmeklēšanas posmā, it īpaši pārbaudes un informācijas pieprasījumi, atsevišķos gadījumos var norādīt uz Savienības konkurences noteikumu pārkāpumu un var būtiski ietekmēt attiecīgo uzņēmumu stāvokli (iepriekš minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 116. punkts).

175    Tātad ir svarīgi novērst, ka šajā administratīvā procesa posmā varētu tikt neglābjami pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jo veiktajiem izmeklēšanas pasākumiem var būt izšķiroša nozīme, sniedzot pierādījumus par uzņēmumu nelikumīgu rīcību, par ko tie varētu būt atbildīgi (iepriekš minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 117. punkts).

176    Attiecībā uz saprātīga termiņa ievērošanu Tiesa būtībā ir nospriedusi, ka tiesību uz aizstāvību efektivitātes iespējamā šķēršļa izcelsmes izvērtēšana nedrīkst tikt ierobežota tikai ar administratīvā procesa posmu, kurš balstīts uz sacīkstes principu, bet tā ir jāveic par visu šo procesu, ņemot vērā visu tā ilgumu (Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedumi lietā C‑105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, Krājums, I‑8725. lpp., 49. un 50. punkts, un lietā C‑113/04 P Technische Unie/Komisija, Krājums, I‑8831. lpp., 54. un 55. punkts).

177    Tiesa ir atzinusi, ka līdzīgi apsvērumi ir piemērojami jautājumam par to, vai un kādā mērā Komisijai attiecīgajam uzņēmumam jau no iepriekšējās izmeklēšanas posma stadijas ir jāsniedz noteikti informācijas elementi par izmeklēšanas priekšmetu un mērķi, kas tam ļautu saglabāt savas aizstāvības efektivitāti posmā, kas balstīts uz sacīkstes principu (iepriekš minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 119. punkts).

178    Tomēr tas nenozīmē, ka Komisijai, pret attiecīgo uzņēmumu veicot tikai pirmo pasākumu, vienmēr ir jābrīdina šis uzņēmums par izmeklēšanas pasākumu vai apsūdzību, kas balstītas uz Savienības konkurences tiesībām, iespējamību, it īpaši, ja ar šādu brīdināšanu var tikt nevajadzīgi apdraudēta Komisijas veiktās izmeklēšanas efektivitāte (iepriekš minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 120. punkts un tajā minētā judikatūra).

179    Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, ir jāizvērtē astotā prasības pamata pamatotība, kurš ir ticis izvirzīts apstrīdētā lēmuma atcelšanas nolūkā un kuru prasītāja ir balstījusi uz to, ka tā ir tikusi novēloti informēta par pret to uzsākto izmeklēšanas procedūru.

180    Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, ka saistībā ar astoto prasības pamatu prasītāja nav apgalvojusi, ka tās tiesību uz aizstāvību izmantošana ir tikusi ietekmēta visa administratīvā procesa ilguma dēļ, ciktāl šī argumentācija ir tās septītā prasības pamata priekšmets un jebkurā gadījumā šajā ziņā ir izvērtēta šī sprieduma 198.–221. punktā.

181    Astotajā prasības pamatā prasītāja apgalvo, ka tās tiesību uz aizstāvību izmantošana ir tikusi ietekmēta, ņemot vērā ilgumu, kas ir pagājis no 2007. gada 8. oktobra pieprasījuma nosūtīšanas brīža līdz datumam, kad tā – kā prasītāja pati to ir atzinusi – ar Komisijas vēstuli ir tikusi informēta par pret to uzsākto izmeklēšanas procedūru, proti, 2009. gada 9. februāri, t.i., pusotru gadu un dažas nedēļas pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas 2009. gada 18. martā.

182    Savā argumentācijā, kas ir izvirzīta astotā prasības pamata pamatojumam, prasītāja apgalvo, ka Komisijai bija tā jāinformē par pret to uzsākto izmeklēšanas procedūru jau no izmeklēšanas uzsākšanas brīža vai “vēlākais”, kā tā pati apgalvo, 2007. gada 8. oktobra pieprasījuma nosūtīšanas brīdī.

183    Tādējādi, lai novērtētu prasītājas izvirzītā astotā prasības pamata pamatotību, nav jāpārbauda, vai Komisijai bija pienākums administratīvā procesa laikā informēt prasītāju pirms 2007. gada 8. oktobra.

184    Ņemot vērā šī sprieduma 169.–177. punktā atgādināto judikatūru, pietiek pārbaudīt, vai Komisija 2007. gada 8. oktobra pieprasījumā ir sniegusi prasītājai pietiekamu informāciju par izmeklēšanas priekšmetu un mērķi, lai ļautu tai saglabāt savas aizstāvības efektivitāti posmā, kas balstīts uz sacīkstes principu.

185    2007. gada 8. oktobra pieprasījumā Komisija ir norādījusi uz “apgalvojumiem par pret konkurenci vērstu rīcību termisko stabilizatoru nozarē” attiecībā uz noteiktu “skaitu dalībnieku, kas darbojas termisko stabilizatoru tirgū”.

186    Runājot par pieprasītās informācijas saturu, Komisija bija pieprasījusi kādas kontaktpersonas vai “jurista [lawyer], kam ir atbilstošas pilnvaras sniegt atbildi” uz attiecīgo pieprasījumu, kontaktinformāciju.

187    No 2007. gada 8. oktobra pieprasījuma 3. un 5. punkta arī izriet, ka Komisija vēlējās saņemt norādes par laikposmiem, kuros dalībnieki bija darbojošies termisko stabilizatoru tirgū, un par to, vai prasītāja bija organizējusi sanāksmes termisko stabilizatoru nozarei.

188    Līdz ar to var pamatoti uzskatīt, ka, ņemot vērā 2007. gada 8. oktobra pieprasījuma saturu, Komisija ir sniegusi prasītājai informāciju par izmeklēšanas priekšmetu un mērķi, kas ļāva tai saglabāt savas aizstāvības efektivitāti posmā, kas balstīts uz sacīkstes principu.

189    Nenoliedzami, ka 2007. gada 8. oktobra pieprasījumā Komisija nav tieši norādījusi, kāda tieši apsūdzība prasītājai ir tikusi izvirzīta.

190    Tomēr 2007. gada 8. oktobra pieprasījumā Komisijai nebija pienākuma tieši piedēvēt prasītājai noteiktus pārkāpumus, un līdz ar to šajā posmā tai nebija pienākuma paziņot prasītājai par to, ka uz to tiek attiecināts pārkāpums. Pieņemot, ka Komisija skaidri norāda juridiskos pamatus un tās pieprasījuma mērķi, ir jāuzskata, ka prasītājas tiesības uz aizstāvību ir ievērotas (šajā ziņā skat. 2010. gada 28. aprīļa spriedumu lietā T‑446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, Krājums, II‑1255. lpp., 334. punkts).

191    Tāpat, pat pieņemot, ka Komisijai bija pienākums vismaz informēt prasītāju par pieņēmumiem par pārkāpumiem un ka tā varēja paust savu nostāju par pārmetumiem, kas saistīti ar šiem iespējamajiem pārkāpumiem, ir jāatzīst, ka Komisija, ņemot vērā tās 2007. gada 8. oktobra pieprasījuma saturu, kas ir atspoguļots šī sprieduma 185.–187. punktā, ir ievērojusi šo pienākumu.

192    Līdz ar to prasītājas izvirzītais astotais prasības pamats nav pamatots.

193    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka prasītāja tika novēloti informēta par pret to uzsākto izmeklēšanas procedūru, proti, tikai 2009. gada 9. februārī, prasītāja nav pierādījusi, ka šī novēlošanās ir ietekmējusi tās tiesību uz aizstāvību izmantošanu.

194    Jākonstatē, ka prasītāja šajā ziņā ir vienīgi norādījusi uz M. S. atmiņas pasliktināšanos laikā no 2007. līdz 2009. gadam.

195    Tomēr prasītāja nevar lietderīgi izvirzīt šādu argumentu.

196    Neatkarīgi no M. S. paziņojumu uzticamības no psiholoģiskā viedokļa un centrālās lomas, kas tam ir bijusi aizliegto vienošanos ietvaros – ko prasītāja nav apstrīdējusi un kas liek apšaubīt tās izteikumu patiesumu, lai kāds arī būtu to saturs, – prasītāja nekādā veidā nav pierādījusi, kā tikai pusgadu ātrāka informēšana par pret to uzsākto izmeklēšanas procedūru desmit gadus pēc strīdīgo faktisko apstākļu beigšanās būtu ļāvusi tai saglabāt savas aizstāvības efektivitāti posmā, kas balstīts uz sacīkstes principu.

197    Līdz ar to astotais prasības pamats, kuru prasītāja ir izvirzījusi apstrīdētā lēmuma atcelšanas nolūkā, ir jānoraida.

 Par septīto prasības pamatu, kas attiecas uz saprātīga termiņa principa pārkāpumu administratīvā procesa ilguma dēļ

198    Septītajā prasības pamatā, kas ir izvirzīts apstrīdētā lēmuma atcelšanas nolūkā, prasītāja ir norādījusi uz saprātīga termiņa principa pārkāpumu administratīvā procesa ilguma dēļ. No izmeklēšanas uzsākšanas 2003. gada 12. februārī līdz paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas 2009. gada 18. martā esot pagājis pārāk ilgs laikposms, proti, vairāk nekā seši gadi.

199    Šādu termiņu neesot iespējams pamatot ar lietas sarežģītības pakāpi. Turklāt prasītāja uzskata, ka Komisijai attiecībā uz to nebija jāaptur administratīvais process līdz Akzo tiesvedības pabeigšanai.

200    Tas esot ietekmējis prasītājas tiesību uz aizstāvību izmantošanu, jo, pirmkārt, 2009. gadā M. S., kurš esot “vadījis” AC‑Treuhand sanāksmes, atmiņas jau bija krietni pabalējušas un, otrkārt, tās rīcībā nebija atsevišķu dokumentu attiecībā uz pārkāpuma laikposmu, jo tiesību aktos paredzētais pienākuma uzglabāt dokumentus termiņš, kas Šveices tiesībās ir desmit gadi, kā apgalvo prasītāja, jau bija beidzies, un tādēļ tā tikai ar lielām grūtībām varēja aizstāvēties pret Komisijas iebildumiem.

201    Atgādinot, ka apstrīdētā lēmuma 771. apsvērumā tā ir atzinusi, ka īpašu apstākļu dēļ izmeklēšanas posms ir bijis ilgāks nekā parasti, kas ir bijis pamatā uzlikto naudas sodu apmēra ārkārtas samazinājumam 1 % apmērā, tostarp attiecībā uz prasītāju, Komisija apstiprina, ka tai bija jāsagaida Akzo tiesvedības iznākums un tādēļ tā nav vainojama par procedūras ilgumu.

202    Komisija arī norāda, ka, pat pieņemot, ka tā būtu vainojama par šo ilgumu, tas nevarētu izraisīt lēmuma atcelšanu, jo prasītājas tiesības uz aizstāvību netika ietekmētas.

203    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saprātīga termiņa ievērošana administratīvā procesa laikā konkurences politikas jomā ir vispārējs Savienības tiesību princips, kura ievērošanu nodrošina Savienības tiesas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Technische Unie/Komisija, 40. punkts un tajā minētā judikatūra), ciktāl šī principa pamatā ir Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punkts un Pamattiesību hartas 41. pants.

204    Tomēr no judikatūras tāpat izriet, ka arī pārmērīgi ilga procesa gadījumā Komisijas lēmumu nevar likumīgi atcelt, ja iesaistītie uzņēmumi nav detalizēti pierādījuši, ka to tiesības uz aizstāvību ir ietekmētas, un tādēļ nav pamata ticēt, ka pārāk ilgais administratīvais process ir ietekmējis Komisijas lēmuma saturu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Baustahlgewebe/Komisija, 49. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedumu lietā T‑276/04 Compagnie maritime belge/Komisija, Krājums, II‑1277. lpp., 45. punkts).

205    Citos gadījumos saprātīga termiņa principa neievērošana neietekmē administratīvā procesa spēkā esamību un nenozīmē apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu.

206    Tāpat ir jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību efektivitātes iespējamā šķēršļa izcelsmes izvērtēšana nedrīkst tikt ierobežota tikai ar administratīvā procesa posmu, kurš balstīts uz sacīkstes principu, bet tā ir jāveic par visu šo procesu, ņemot vērā visu tā ilgumu (iepriekš minētie spriedumi lietā Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, 49. un 50. punkts, un lietā Technische Unie/Komisija, 54. un 55. punkts).

207    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē prasītājas izvirzītais septītais prasības pamats, kurā tā ir norādījusi uz saprātīga termiņa principa pārkāpumu un kuru tā ir izvirzījusi apstrīdētā lēmuma atcelšanas nolūkā.

208    Šajā lietā, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 11.–19. punktā, ir vispārzināms, ka Komisija savu izmeklēšanu šajā lietā uzsāka, 2003. gada 12. un 13. februārī veicot pārbaudes pasākumus, ka tā to atsāka ar iesaistītajiem uzņēmumiem, tostarp prasītājai, 2007. gada 8. oktobrī nosūtītajiem informācijas pieprasījumiem un ka tā 2009. gada 18. martā, pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas 2009. gada 11. novembrī, nosūtīja šiem uzņēmumiem paziņojumu par iebildumiem.

209    Tāpat ir vispārzināms, ka prasītāja līdz Komisijas 2007. gada 8. oktobra pieprasījumam nebija formāli iesaistīta administratīvajā procesā šajā lietā.

210    Līdz ar to attiecībā uz prasītāju administratīvais process ilga no 2007. gada 8. oktobra līdz 2009. gada 11. novembrim, proti, nedaudz vairāk par diviem gadiem.

211    Šajā lietā pastāvošajos apstākļos šāds ilgums, pēc Vispārējās tiesas domām, nevar tikt uzskatīts par pārmērīgu, ņemot vērā saprātīga termiņa principu, un tādēļ ar šo novērtējumu vien ir pietiekami, lai noraidītu prasītājas izvirzīto septīto prasības pamatu, kurā tā ir norādījusi uz saprātīga termiņa principa pārkāpumu un kuru tā ir izvirzījusi apstrīdētā lēmuma atcelšanas nolūkā.

212    Prasītāja tomēr ir norādījusi uz saprātīga termiņa principa pārkāpumu, aprēķinot šo termiņu, nevis sākot no 2007. gada 8. oktobra pieprasījuma, kurš uz to attiecās tieši, bet gan sākot no izmeklēšanas, kas vispārīgi attiecās uz attiecīgajām aizliegtajām vienošanām, uzsākšanas 2003. gada 12. un 13. februārī, tai neesot iesaistītai jau no paša izmeklēšanas sākuma.

213    Neatkarīgi no tā, vai laiks, kas ir pagājis no izmeklēšanas, kura vispārīgi attiecās uz attiecīgajām aizliegtajām vienošanām un prasītājas iesaistīšanu procesā, ir uzskatāms par saprātīga termiņa pārkāpumu un vai šis pārkāpums ir attiecināms uz Komisiju, prasītājas izvirzītais septītais prasības pamats, kurā tā ir norādījusi uz saprātīga termiņa principa pārkāpumu un kuru tā ir izvirzījusi apstrīdētā lēmuma atcelšanas nolūkā, nevar tikt akceptēts.

214    Būtībā un kā ir atgādināts šī sprieduma 206. punktā, Tiesa ir paplašinājusi attiecīgo laikposmu pārbaudes par saprātīga termiņa principa ievērošanu veikšanai, attiecinot to uz Komisijas izmeklēšanas sākotnējo posmu.

215    Pat pieņemot – kā to apgalvo prasītāja un ko šajā ziņā nav apstrīdējusi arī Komisija –, ka saprātīga termiņa principa ievērošana ir jāpārbauda, nevis sākot no paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas brīža vai sākot no pirmā izmeklēšanas pasākuma, kurš attiecas uz prasītāju, veikšanas, bet gan sākot no izmeklēšanas, kas vispārīgi attiecas uz attiecīgo pārkāpjošo rīcību, uzsākšanas, nemainīgs paliek tas, ka prasītājai apstrīdētā lēmuma atcelšanas nolūkā ir jāpierāda, ka tās tiesību uz aizstāvību izmantošana ir tikusi ietekmēta administratīvā procesa ilguma dēļ un ka tādēļ ir mainījies apstrīdētā lēmuma saturs.

216    Tomēr ir jākonstatē, ka prasītāja šajā ziņā nav iesniegusi nevienu pierādījumu.

217    Prasītāja nekādi nav pierādījusi, ka, ja Komisija būtu ātrāk to iesaistījusi izmeklēšanā, M. S. būtu sniedzis pavisam cita satura paziņojumu, proti, ka prasītāja tādējādi būtu varējusi labāk izmantot savas tiesības uz aizstāvību un ka tādēļ ir mainījies apstrīdētā lēmuma saturs.

218    Turpinājumā ir jākonstatē, ka prasītāja nav sniegusi nekādas norādes attiecībā uz to dokumentu raksturu vai saturu, kurus tā būtu varējusi izmantot, ja būtu tos saglabājusi.

219    Visbeidzot prasītāja nevar lietderīgi atsaukties uz Šveices tiesībās paredzēto pienākuma uzglabāt dokumentus termiņu, kas attiecīgā gadījumā pastāv uzņēmumiem, jo šajā lietā tā varēja iepriekš paredzēt nepieciešamību saglabāt atsevišķus dokumentus, ņemot vērā pret to izvirzītos Komisijas iebildumus, ciktāl organisko peroksīdu lietā tā bija 2003. gada 27. marta paziņojuma par iebildumiem un 2003. gada 10. decembra lēmuma, ar kuru konstatēts uz to attiecināms pārkāpums, adresāte.

220    Katrā ziņā prasītāja nav apstrīdējusi M. S. līdz “1999. gada vidum” vadīto AC‑Treuhand sanāksmju pret konkurenci vērsto raksturu, un tās aizstāvībai nozīmīgais laikposms šajā ziņā bija šī gada otrā puse. Brīdī, kad tā tika iesaistīta Komisijas veiktajā izmeklēšanā, proti, 2007. gada 8. oktobrī, tāpat kā paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas brīdī, proti, 2009. gada 18. martā, tās norādītais dokumentu uzglabāšanas termiņš attiecībā uz 1999. gada otrajā pusgadā sagatavotajiem dokumentiem vēl nebija beidzies. Līdz ar to tās rīcībā pat vēl paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas brīdī bija jābūt visiem atbilstošajiem dokumentiem un tā varēja tos uzglabāt savu tiesību uz aizstāvību izmantošanas nolūkā. Tāpat tā nevar apgalvot, ka apgalvotais pārmērīgi garais administratīvā procesa ilgums šajā ziņā ir ietekmējis tās tiesību uz aizstāvību izmantošanu.

221    Līdz ar to septītais prasības pamats, kuru prasītāja ir izvirzījusi apstrīdētā lēmuma atcelšanas nolūkā, ir jānoraida.

 Par sestā prasības pamata pirmo daļu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu

222    Sestā prasības pamata pirmajā daļā prasītāja ir norādījusi uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu, ciktāl abu uzlikto naudas sodu kopējais apmērs, proti, EUR 348 000 (divreiz pa EUR 174 000), par 10 % pārsniedz tās kopējo apgrozījumu finanšu gadā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, šajā gadījumā – EUR 1 763 917 par 2008. gadu.

223    Prasītāja uzskata, ka pastāv tikai viens vienots pārkāpums un tādēļ abi naudas sodi ir attiekušies uz vienu un to pašu pārkāpumu, un abu naudas sodu summu nedrīkst pārsniegt 10 % no kopējā apgrozījuma.

224    Kaut arī Komisija paziņojumā par iebildumiem izvērsti ir norādījusi uz vienotu pārkāpumu, apstrīdētajā lēmumā tā ir secinājusi, ka “pastāv divi paralēli, bet līdzīgi pārkāpumi” (apstrīdētā lēmuma 395. apsvērums), nepaskaidrojot šīs vērtējuma izmaiņas, un tādēļ attiecībā uz apstrīdēto lēmumu neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu.

225    Attiecībā uz lietas būtību Komisija neesot ņēmusi vērā kritēriju par papildinošo saikni starp nolīgumiem, apstrīdētajā lēmumā aizstājot to ar prasību par abu aizliegto vienošanos savstarpējo ekonomisko atkarību, lai gan kompleksa vienota pārkāpuma pastāvēšanas priekšnosacījums ir kopēja pret konkurenci vērsta mērķa īstenošana.

226    Kā izriet no paša apstrīdētā lēmuma, nolīgumi, kas veido abus varbūtējos pārkāpumus, ir ļoti cieši saistīti attiecībā uz produktiem, kurus papildinošā veidā izmanto PVC un pārdod tai pašai klientu kategorijai, attiecībā uz nolīgumu saturu, izvirzīto mērķi, iesaistītajām personām, M. S. lomu, hronoloģiju un ģeogrāfisko apmēru.

227    Pakārtoti prasītāja ir norādījusi uz in dubio pro reo principu, kas esot attiecināms uz jautājumu par to, vai tā ir izdarījusi vienu vai vairākus pārkāpumus. Šajā lietā šaubas par divu pārkāpumu pastāvēšanu esot jāinterpretē par labu prasītājai.

228    Lai gan Komisija ir atzinusi, ka tā apstrīdētajā lēmumā salīdzinājumā ar paziņojumu par iebildumiem ir izmainījusi savu nostāju attiecībā uz pārkāpjošās rīcības vienoto raksturu, tā apgalvo, ka ir to izdarījusi pēc jaunas pārbaudes veikšanas, ņemot vērā dažādu attiecīgo dalībnieku, to skaitā prasītājas, pretējos viedokļus, kas tostarp tika pausti to atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem.

229    Komisija šajā ziņā atgādina, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka attiecībā uz abiem pārkāpumiem sanāksmes tika noturētas atsevišķi un to ilgums bija atšķirīgs, attiecīgie produkti bija dažādi – gan to ķīmisko un fizisko īpašību, gan cenas, izmantojuma veida un klientu ziņā –, ciktāl atsevišķi uzņēmumi bija piedalījušies vienā vienīgā pārkāpumā, būdami klienti tirgū, uz kuru attiecās otrs pārkāpums.

–       Ievada apsvērumi

230    Vispirms ir jāatgādina, ka tam, vai atsevišķas prettiesiskas darbības tiek kvalificētas kā viens pārkāpums vai vairāki, principā ir zināma ietekme uz piemērojamo sodu, jo, konstatējot, ka ir izdarīti vairāki atsevišķi pārkāpumi, var uzlikt vairākus atsevišķus naudas sodus, katru no tiem nosakot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētajās robežās, proti, ievērojot ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma iepriekšējā finanšu gadā pirms lēmuma pieņemšanas (Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 118. punkts; 2006. gada 15. marta spriedums lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 70. un 158. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Amann & Söhne u.c./Komisija, 94. punkts).

231    Līdz ar to Komisija var vienā lēmumā konstatēt divus atsevišķu pārkāpumus un uzlikt divus naudas sodus, kuru kopējais apmērs pārsniedz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto ierobežojumu 10 % apmērā, ja vien katra atsevišķā naudas soda apmērs nepārsniedz minēto ierobežojumu.

232    Iepriekš minētā ierobežojuma 10 % apmērā piemērošanā nav nozīmes tam, ka sods par atšķirīgiem Savienības konkurences noteikumu pārkāpumiem tiek noteikts vienas procedūras laikā vai dažādās procedūrās, kas ir nošķirtas laikā, jo maksimālā robeža 10 % apmērā tiek piemērota katram EKL 81. panta pārkāpumam (Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T−68/04 SGL Carbon/Komisija, Krājums, II‑2511. lpp., 132. punkts).

233    Šajā lietā, lai novērtētu sestā prasības pamata pirmās daļas pamatotību, tādējādi ir vienīgi jāpārbauda, vai Komisija ir pierādījusi divu atsevišķu, nevis tikai viena vienota pārkāpuma pastāvēšanu, kā to apgalvo prasītāja.

–       Par divu pārkāpumu pastāvēšanu

234    No apstrīdētā lēmuma izriet, ka secinājumu par divu atsevišķu pārkāpumu pastāvēšanu šajā lietā Komisija ir izdarījusi, ņemot vērā vairāku apsvērumu kopumu, kas ir pausti 3.–8. apsvērumā attiecībā uz konkrētajiem tirgiem, 75.–77. apsvērumā attiecībā uz konkrētajiem produktiem, 388.–394. apsvērumā attiecībā uz principiem, kas tāsprāt ir piemērojami šajā jautājumā, un 395.–404. apsvērumā attiecībā uz to piemērošanu šajā lietā.

235    Līdz ar to jau sākotnēji ir jānoraida prasītājas izvirzītais arguments, – kuru tā turklāt nav nekādi pamatojusi, izņemot atsauci uz paziņojumu par iebildumiem un nenorādot uz tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu šajā ziņā, – par pamatojuma trūkumu apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz jautājumu par divu atsevišķu pārkāpumu pastāvēšanu.

236    No apstrīdētā lēmuma būtībā izriet, ka Komisija ir norādījusi dažādus pamatojumus, galvenie no kuriem ir izklāstīti 396.–401. apsvērumā, lai secinātu, ka pārkāpums attiecībā uz alvas savienojumu tirgu bija paralēls un līdzīgs pārkāpumam attiecībā uz ESBO/esteru tirgu, bet ka tas bija atsevišķs pārkāpums, galvenokārt ņemot vērā kopēja plāna neesamību, kura mērķis būtu bijis radīt konkurences izkropļojumus, tirgus atšķirības un konkrētos produktus, kā arī savstarpējas saistības starp abām aizliegtajām vienošanām neesamību, tostarp attiecībā uz pārkāpumu ilgumu, dalībniekiem un dažādo koluzīvo sanāksmju datumiem.

237    Attiecībā uz lietas būtību prasītāja būtībā norāda, ka abi varbūtējie pārkāpumi ir cieši saistīti un tādējādi to pamatā ir bijis kopējs plāns, proti, tie patiesībā ir bijuši tikai viens vienots pārkāpums.

238    Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka vienota pārkāpuma jēdziens aptver tieši tādu situāciju, kad vairāki uzņēmumi ir piedalījušies pārkāpumā, ko veido turpināta rīcība, kas vērsta uz vienu ekonomisku mērķi, kurš paredz izkropļot konkurenci, vai pat individuāli pārkāpumi, kas savstarpēji saistīti to mērķa identiskuma dēļ (elementu kopuma vienots mērķis) un subjektu identiskuma dēļ (attiecīgo uzņēmumu, kuri apzinās, ka piedalās kopējā mērķī, identiskums) (Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 257. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, 89. punkts).

239    Turpinājumā ir jānorāda, ka EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu var izraisīt ne tikai atsevišķa darbība, bet arī vairākas darbības vai arī turpināta rīcība. Šo interpretāciju nevar apstrīdēt tādēļ, ka arī viens vai vairāki šādu darbību vai turpinātas rīcības elementi paši par sevi katrs atsevišķi var būt minētās normas pārkāpums. Ja dažādas darbības ietilpst “kopējā plānā” to identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci kopējā tirgū, Komisijai ir tiesības uzlikt atbildību par šīm darbībām atkarībā no dalības attiecīgajā pārkāpumā kopumā (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 258. punkts).

240    Visbeidzot ir jāprecizē, ka vienota mērķa jēdzienu nevar noteikt ar vispārīgu norādi uz konkurences izkropļošanu tirgū, uz kuru attiecas pārkāpums, jo konkurences ietekmēšana gan kā mērķis, gan kā sekas ir nedalāms elements jebkādām darbībām, kas ietilpst EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Šāda vienota mērķa jēdziena definīcija varētu liegt vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienam tā nozīmi, ciktāl tā sekas būtu tādas, ka vairākas darbības, kas skar vienu ekonomikas nozari un ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, būtu sistemātiski jākvalificē kā elementi, kas veido vienotu pārkāpumu (skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 30. novembra spriedumu lietā T‑208/06 Quinn Barlo u.c./Komisija, Krājums II‑7953. lpp., 149. punkts un tajā minētā judikatūra).

241    Tādējādi, lai dažādas darbības kvalificētu kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, ir jāpārbauda, vai tās veido papildinošu saikni tādā nozīmē, ka katra no tām ir vērsta pret vienu vai vairākām normālas konkurences sekām un mijiedarbojoties veicina visu to pret konkurenci vērsto seku īstenošanu, kuras vēlējās pārkāpuma izdarītāji kopējā plāna, kam ir vienots mērķis, ietvaros. Šajā ziņā ir jāņem vērā visi apstākļi, kas varētu pierādīt vai likt apšaubīt minēto saikni, tādi kā piemērošanas periods, saturs (tostarp izmantotās metodes), un atbilstoši – dažādo attiecīgo darbību mērķi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

242    Tātad Komisija objektīvu iemeslu dēļ var ierosināt atsevišķas procedūras, konstatēt atsevišķus pārkāpumus un uzlikt vairākus atsevišķus naudas sodus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

243    Tieši ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē prasītājas apgalvojums, kura apstrīd divu atsevišķu pārkāpumu pastāvēšanu un norāda uz viena vienota pārkāpuma pastāvēšanu, kas ietilpst “kopējā plānā”.

244    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītāja nevar pamatoti atsaukties uz to, ka abas aizliegtās vienošanās ir ietilpušas vienā turpinātā rīcībā, kuras vienīgais ekonomiskais mērķis ir bijis konkurences izkropļošana. Kā atgādināts šī sprieduma 240. punktā, vienota mērķa jēdzienu nevar noteikt ar vispārīgu norādi uz konkurences izkropļošanu tirgū, uz kuru attiecas pārkāpums, jo konkurences ietekmēšana gan kā mērķis, gan kā sekas ir nedalāms elements jebkādām darbībām, kas ietilpst EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Šāda vienota mērķa jēdziena definīcija varētu liegt vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienam tā nozīmi, ciktāl tā sekas būtu tādas, ka vairākas darbības, kas skar vienu ekonomikas nozari, šajā lietā – termisko stabilizatoru nozari, un ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, būtu sistemātiski jākvalificē kā elementi, kas veido vienotu pārkāpumu.

245    Tāpat nav ticis apstrīdēts, ka AC‑Treuhand sanāksmēs piedalījās vienu un to pašu uzņēmumu pārstāvji gan attiecībā uz alvas savienojumu, gan ESBO/esteru tirgu. Atsevišķi uzņēmumi, kuri bija pārstāvēti sanāksmēs, kas attiecās uz alvas savienojumiem, bija pārstāvēti arī sanāksmēs, kas attiecās uz ESBO/esteru nozari, proti, uzņēmumi, kas ietilpa Akzo, Elf Aquitaine, Chemtura un BASF grupās.

246    Nemainīgs paliek tas, ka, runājot par galvenajiem to pārkāpumu izdarītajiem, par kuriem tika piemērots sods, šis subjektu identiskums bija tikai daļējs. Jāuzsver, ka atsevišķi uzņēmumi piedalījās tikai vienā no divām aizliegtajām vienošanām. Tādējādi uzņēmumi MRF Michael Rosenthal un Reagens, tāpat kā Baerlocher grupā ietilpstošie uzņēmumi, piedalījās tikai aizliegtajā vienošanās attiecībā uz alvas savienojumiem, kamēr uzņēmumi Faci un GEA grupā ietilpstošie uzņēmumi piedalījās tikai aizliegtajā vienošanās attiecībā uz ESBO/esteru nozari.

247    Tāpat, ņemot vērā uzņēmumus, kuri piedalījās gan AC‑Treuhand sanāksmēs attiecībā uz alvas savienojumiem, gan sanāksmēs attiecībā uz ESBO/esteru nozari, ir jāuzsver, ka atsevišķus no šiem uzņēmumiem vienā un tajā pašā laikposmā ne vienmēr pārstāvēja vienas un tās pašas fiziskās personas gan saistībā ar vienu, gan otru aizliegto vienošanos, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma I pielikumā ietvertajām tabulām.

248    Līdz ar to, lai gan attiecīgie uzņēmumi bija daļēji identiski, ir izslēgts, ka visi attiecīgie uzņēmumi un to pārstāvji apzinājās savu piedalīšanos kopēja mērķa īstenošanā, kas raksturo vienota pārkāpuma esamību.

249    Otrkārt, ir jāatgādina, ka dažādu produktu tirgu pastāvēšana, kaut arī tie būtu blakus esoši tirgi, ir atbilstošs kritērijs, lai noteiktu EKL 81. panta pārkāpumu apjomu un līdz ar to – identiskumu (skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedumu lietā T‑11/05 Wieland-Werke u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

250    Šajā lietā, kaut arī nav ticis apstrīdēts, ka attiecīgo produktu tirgi ir vismaz blakus esoši tirgi, attiecīgos produktus, proti, alvas savienojumus, ESBO un esterus, nevar secinājuma par vienota pārkāpuma pastāvēšanu izdarīšanai uzskatīt par tādiem, kas ietilpst vienā un tajā pašā tirgū.

251    Neatkarīgi no jautājuma par to ķīmiskajām vai fiziskajām īpašībām un to izmantojumu, kā norādīts šī sprieduma 245. punktā, vispirms ir jākonstatē, ka tikai lielās Eiropas nozares grupas vienlaicīgi piegādā gan alvas savienojumus, gan ESBO un esterus.

252    Turpinājumā no dažādiem lietas materiāliem pievienotiem dokumentiem un dažādo attiecīgo sanāksmju duālā rakstura atkarībā no attiecīgajiem produktiem izriet, ka praktizētās cenas, kas šajā lietā nelikumīgi tika noteiktas starp konkurentiem, būtiski atšķīrās atkarībā no tā, vai runa ir par alvas savienojumiem vai ESBO/esteru nozari.

253    Visbeidzot ir jāuzsver, kā to pamatoti ir izdarījusi arī Komisija un ko prasītāja nav materiāltiesiski apstrīdējusi, ka atsevišķi uzņēmumi, kā, piemēram, Baerlocher un Reagens, vienlaicīgi bija gan alvas savienojumu piegādātāji, gan ESBO un esteru pircēji.

254    Līdz ar to Komisija, izslēdzot vienota pārkāpuma pastāvēšanu un izdarot secinājumu par divu atsevišķu pārkāpumu izdarīšanu, no kuriem viens pastāv attiecībā uz alvas savienojumiem un otrs – ESBO/esteru nozari, pamatoti ir uzskatījusi, ka šie produktu tirgi ir atšķirīgi.

255    Treškārt, ir jāuzsver, ka tas, ka divas aizliegtās vienošanās, iespējams, ir attiekušās uz diviem dažādu produktu tirgiem, noteikti neizslēdz to, ka tās ir ietilpušas vienā un tajā pašā kopējā plānā, ja vien ir iespējams pārbaudīt to starpā pastāvošu papildinošo saikni savstarpējās atbilstības vai koordinācijas ziņā.

256    Tādējādi dažādās attiecīgās darbības nevar tikt kvalificētas kā vienots pārkāpums, jo tās neveido šādu papildinošu saikni tādā nozīmē, ka katra no tām nav vērsta pret vienu vai vairākām normālas konkurences sekām un mijiedarbojoties nav veicinājusi visu to pret konkurenci vērsto seku īstenošanu, kuras vēlējās panākt pārkāpuma izdarītāji kopējā plāna, kam ir vienots mērķis, ietvaros.

257    Vispirms ir jāatgādina, kā tas ir ticis uzsvērts šī sprieduma 253. punktā un ko nav apstrīdējusi arī prasītāja, ka atsevišķi uzņēmumi, kas piedalījās vienā no abām attiecīgajām aizliegtajām vienošanām, veica iepirkumus no uzņēmumiem, kas piedalījies otrajā aizliegtajā vienošanās.

258    Kā savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir norādījusi prasītāja, būtu bijis absurdi, ja uzņēmumi, kas piedalījās aizliegtajā vienošanās attiecībā uz alvas savienojumiem, kā, piemēram, Baerlocher un Reagens, piedalītos vispārīgā aizliegtā vienošanās, kas veido vienotu pārkāpumu, ciktāl šie uzņēmumi bija ESBO/esteru nozares klienti un tādējādi cieta no nelabvēlīgajām sekām, ja vien netiktu uzskatīts, ka šos uzņēmumus nebija skārušas aizliegtās vienošanās radītās sekas šajā nozarē, ko prasītāja tomēr nav norādījusi, lai pierādītu kopēja plāna esamību, un kas katrā ziņā neizriet ne no viena lietas materiāla.

259    Turpinājumā ir jāuzsver, ka abām aizliegtajām vienošanām nebija viens un tas pats ilgums. Neatkarīgi no tā, kādā tieši datumā tās bija beigušās, un no tā, ka šīs divas aizliegtās vienošanās varēja tikt attiecinātas uz prasītāju tikai, sākot no 1993. gada 1. decembra, kas ir datums, kad tā pārņēma Fides, prasītāja nav apstrīdējusi, ka aizliegtā vienošanās attiecībā uz alvas savienojumiem tika uzsākta 1987. gada februārī, kamēr aizliegtā vienošanās attiecībā uz ESBO/esteru nozari tika uzsākta tikai 1991. gada septembrī.

260    No tā izriet, ka abu aizliegto vienošanos dalībniekiem nevarēja būt nedz kopējs projekts, nedz kopējs mērķis saskaņoti un pilnībā izskaust konkurenci abos attiecīgajos tirgos (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 312. punkts).

261    Visbeidzot ir jāuzsver, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma I pielikumā ietvertajām tabulām un ko netieši, bet pavisam noteikti prasības pieteikumā ir atzinusi arī pati prasītāja, ka ne tikai gandrīz neviena sanāksme attiecībā uz alvas savienojumiem nenotika tajā pašā dienā, kad sanāksme attiecībā uz ESBO/esteru nozari, bet arī un galvenokārt – pat ja šīs sanāksmes laika ziņā bieži notika neilgi viena pēc otras, to starpā bija vairākas dienas vai pat vairāk nekā nedēļa.

262    No tā pavisam skaidri izriet, ka abu aizliegto vienošanos dalībniekiem nevarēja būt nedz kopējs projekts, nedz kopējs mērķis saskaņoti un pilnībā izskaust konkurenci abos attiecīgajos tirgos.

263    Ņemot vērā šos elementus, ir jāatzīst, ka Komisija ir pietiekami pārliecinoši secinājusi, ka pastāv divi atsevišķi pārkāpumi, un tādēļ arguments, ko prasītāja ir izvirzījusi attiecībā uz šaubām, kas šajā ziņā ir interpretējamas tai par labu, ir jānoraida, un līdz ar to ir jāatzīst, ka Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu, apstrīdētā lēmuma 401. apsvērumā secinot, ka ir izdarīts vienots un turpināts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums attiecībā uz alvas savienojumiem un atsevišķs, vienots un turpināts pārkāpums attiecībā uz ESBO/esteru nozari.

264    Visbeidzot ir jāuzsver, ka ar prasītājas izvirzītajiem pārējiem argumentiem nav iespējams atspēkot visus iepriekš minētos apsvērumus.

265    Šajā ziņā, ņemot vērā prasītājas īpašo lomu to pārkāpumu izdarīšanā, kuru duālo raksturu Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, nav būtisks nedz uz prasītāju attiecināmās pārkāpjošās rīcības mērķa vienotais raksturs, nedz tas, ka viena un tā pati persona, proti, M. S., ir “vadījusi” abas aizliegtās vienošanās, nedz arī tas, ka prasītāja nav darbojusies nevienā no abiem attiecīgajiem tirgiem.

266    Turklāt pretējs risinājums ļautu tādiem konsultāciju uzņēmumiem kā prasītāja daudzkāršot koluzīvas darbības, kurām ir viens un tas pats mērķis ar vienu un to pašu personu atsevišķos tirgos vai pat blakus esošos tirgos, pastāvot tikai riskam tikt pakļautam vienam vienīgam sodam, kas nekādā ziņā nebūtu atbilstoši no konkurences noteikumu efektivitātes un prevencijas prasību viedokļa.

267    Līdz ar to sestā prasības pamata pirmā daļa, kā arī visi prasības pamati, kurus prasītāja ir izvirzījusi apstrīdētā lēmuma atcelšanas nolūkā, ir jānoraida.

 Par prasījumiem grozīt apstrīdēto lēmumu attiecībā uz uzlikto naudas sodu apmēru

268    Savu pakārtoti izvirzīto prasījumu grozīt apstrīdēto lēmumu attiecībā uz tai uzlikto naudas sodu apmēru pamatojumam prasītāja ir izvirzījusi četrus prasības pamatus, kā arī piektā prasības pamata otro daļu, kas attiecas, pirmkārt, uz kļūdu vērtējumā attiecībā uz pārkāpumu ilgumu (pirmais prasības pamats); otrkārt, uz administratīvā procesa ilgumu (septītais prasības pamats); treškārt, uz Komisijas pienākumu šīs lietas apstākļos uzlikt tikai simbolisku naudas sodu (ceturtais prasības pamats); ceturtkārt, uz 2006. gada pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai pārkāpumu un, piektkārt, uz minēto pamatnostādņu pārkāpumu, aprēķinot tās maksātnespēju (sestā prasības pamata otrā daļa).

 Par pirmo prasības pamatu, kas attiecas uz kļūdu vērtējumā attiecībā uz pārkāpumu ilgumu

269    Pirmajā prasības pamatā prasītāja apgalvo, ka Komisijas vērtējums attiecībā uz pārkāpumu ilgumu ir kļūdains tādā ziņā, ka pārkāpumi neesot turpinājušies līdz 2000. gada 21. martam attiecībā uz alvas savienojumiem, nedz arī līdz 2000. gada 26. septembrim attiecībā uz ESBO/esteru nozari.

270    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šī sprieduma 48.–164. punktā ir ticis nospriests, ka Komisija juridiski pietiekami ir pierādījusi pārkāpumu pastāvēšanu vismaz līdz 1999. gada 11. novembrim.

271    Tādējādi, pieņemot, ka tas ir pamatots, pirmais prasības pamats var tikt akceptēts tikai attiecībā uz laikposmu no 1999. gada 11. novembra līdz 2000. gada 21. martam attiecībā uz alvas savienojumiem un līdz 2000. gada 26. septembrim attiecībā uz ESBO/esteru nozari.

272    Tāpat, it īpaši ņemot vērā prasītājas pirms tiesas sēdes sniegto rakstveida atbildi uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu šajā ziņā un to, ka prasītāja nav izvirzījusi nekādus iebildumus pret attiecīgi sagatavoto tiesas ziņojumu, ir jākonstatē, ka prasītājas izvirzītais pirmais prasības pamats attiecas nevis uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, bet gan uz to naudas sodu apmēra samazināšanu, kas tai ir tikuši uzlikti minētajā lēmumā, Vispārējai tiesai īstenojot savu neierobežoto kompetenci.

273    Līdz ar to šis prasības pamats šajā lietā nevar tikt akceptēts, lai panāktu apstrīdētā lēmuma grozīšanu attiecībā uz prasītājai uzlikto naudas sodu apmēru.

274    Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 713. un 751.–753. apsvēruma, naudas soda apmērs, kas vienotas likmes veidā noteikts, ņemot vērā pārkāpumu smagumu un ilgumu, Komisijas galīgā aprēķina posmā tika būtiski samazināts, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu.

275    Līdz ar to iespējams samazinājums, ņemot vērā ilgumu, attiecībā uz izskatāmajiem pēdējiem neilgajiem laikposmiem neļautu saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm vēl vairāk samazināt apstrīdētajā lēmumā uzlikto naudas sodu galīgo apmēru.

276    Tādējādi pirmais prasības pamats, kuru prasītāja ir izvirzījusi apstrīdētā lēmuma grozīšanai attiecībā uz tai uzlikto naudas sodu apmēru, ir jānoraida kā neefektīvs.

 Par septīto prasības pamatu, kas attiecas uz administratīvā procesa ilgumu

277    Septītajā prasības pamatā prasītāja, atsaucoties uz saprātīga termiņa principu, pārmet Komisijai pārmērīgu administratīvā procesa ilgumu galvenokārt, lai panāktu apstrīdētā lēmuma atcelšanu, un pakārtoti – tā grozīšanu attiecībā uz tai uzlikto naudas sodu apmēru.

278    Tā kā šis prasības pamats saistībā ar apstrīdētā lēmuma atcelšanu jau ir ticis noraidīts, iespējams saprātīga termiņa principa pārkāpums attiecīgā gadījumā var izraisīt tikai to naudas sodu apmēra grozīšanu, kas prasītājai ir tikuši uzlikti apstrīdētajā lēmumā.

279    Vispārējai tiesai īstenojot savu neierobežoto kompetenci, tā uzskata, ka nav jāpiešķir apstrīdētajā lēmumā prasītājai uzlikto naudas sodu apmēra samazinājums, kas pārsniegtu to, ko Komisija jau ir piešķīrusi, jo prasītājas apgalvotajam saprātīga termiņa principa pārkāpumam nav bijusi nekāda ietekme uz tās tiesību uz aizstāvību izmantošanu.

280    Līdz ar to šis prasības pamats nevar tikt akceptēts.

281    Katrā ziņā, lai ar šo prasības pamatu varētu panākt grozīšanu, vēl ir nepieciešams, lai prasītāja šajā ziņā pierādītu, ka Komisija ir pārkāpusi saprātīga termiņa principu.

282    Tomēr šajā spriedumā ir ticis nospriests, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija būtu pieļāvusi šādu pārkāpumu.

283    Līdz ar to septītais prasības pamats, kuru prasītāja ir izvirzījusi apstrīdētā lēmuma grozīšanai attiecībā uz tai uzlikto naudas sodu apmēra grozīšanu, ir jānoraida.

 Par ceturto prasības pamatu, kas attiecas uz Komisijas pienākumu piemērot šajā lietā tikai simbolisku naudas sodu

284    Ceturtajā prasības pamatā prasītāja apgalvo, ka Komisijai esot bijis jāpiemēro tai tikai simbolisks naudas sods, jo EKL 81. panta piemērošana attiecībā uz to nebija bijusi iepriekš paredzama, ka 2006. gada pamatnostādnēs tai ir paredzēta šāda iespēja un ka organisko peroksīdu lietā tā prasītājai ir uzlikusi tikai simbolisku naudas sodu.

285    Šajā lietā šis prasības pamats nevar tikt akceptēts.

286    Būtībā Komisijai nevar pārmest, ka tā būtu pārkāpusi varbūtējo pienākumu piemērot šajā lietā tikai simbolisku naudas sodu.

287    Nenoliedzami, ka atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 36. punktam “Komisija dažos gadījumos var uzlikt simbolisku naudas sodu” un “šāds naudas sods ir jāpamato lēmuma tekstā”.

288    Tomēr no šī noteikuma formulējuma acīmredzami izriet, ka simboliska naudas soda uzlikšana nekādā gadījumā nav Komisijas pienākums, bet tikai tās rīcības brīvībā ietilpstoša iespēja, kas nekādi neietekmē Vispārējās tiesas veikto pārbaudi tās neierobežotās kompetences ietvaros.

289    Apgalvotais Komisijas pienākums uzlikt šajā lietā simbolisku naudas sodu nevar izrietēt arī no Komisijas iepriekšējās prakses, tostarp no naudas soda, kas organisko peroksīdu lietā tika uzlikts prasītājai.

290    No pastāvīgās judikatūras izriet – tas, ka iepriekš Komisija dažādiem pārkāpumiem ir piemērojusi noteikta apmēra naudas sodus, nevar Komisijai liegt šo apmēru palielināt Regulā Nr. 1/2003 norādītajās robežās, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu, bet ka – tieši pretēji – Savienības konkurences tiesību normu efektīvai piemērošanai Komisijai jābūt spējīgai jebkurā brīdī pielāgot naudas sodu apmēru šīs politikas vajadzībām (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 169. un 227. punkts, un 2007. gada 8. februāra spriedums lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija, Krājums, I‑1331. lpp., 90. punkts).

291    Šo secinājumu nevar atspēkot ar prasītājas argumentāciju, kas attiecas uz apgalvoto apstrīdētajā lēmumā uzlikto naudas sodu iepriekš neparedzamo raksturu.

292    Tā kā šai argumentācijai ir tāds pats saturs kā trešā prasības pamata pamatojumam izvirzītajai argumentācijai, kas attiecas uz EKL 81. panta, kā arī likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principa pārkāpumu, šī argumentācija arī ir jānoraida šī sprieduma 43.–46. punktā minēto iemeslu dēļ.

293    Līdz ar to ceturtais prasības pamats, kuru prasītāja ir izvirzījusi apstrīdētā lēmuma grozīšanas nolūkā attiecībā uz tai uzlikto naudas sodu apmēru, ir jānoraida.

 Par piekto prasības pamatu un sestā prasības pamata otro daļu, kas attiecas uz 2006. gada pamatnostādņu pārkāpumiem

294    Piektajā prasības pamatā un sestā prasības pamata otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi 2006. gada pamatnostādnes, jo, pirmkārt, naudas sodi, kas tai tika uzlikti apstrīdētajā lēmumā, nebija jānosaka vienotas likmes veidā, bet gan pamatojoties uz atlīdzību, kas tika saņemta par to pakalpojumu sniegšanu, kuri ir saistīti ar pārkāpumiem, atbilstoši 2006. gada pamatnostādnēs ietvertajai metodoloģijai, un, otrkārt, Komisijai esot bijusi jāņem vērā tās maksātspēja 2006. gada pamatnostādņu 35. punkta izpratnē.

295    Šajā lietā piektais prasības pamats un sestā prasības pamata otrā daļa nevar tikt akceptēta.

296    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka prasītājas izvirzītais piektais prasības pamats ir balstīts uz kļūdainu premisu.

297    Nenoliedzami, piemērojot 2006. gada pamatnostādnes, “neskarot šo pamatnostādņu 37. punktu, Komisija, nosakot naudas sodu uzņēmumiem [..], izmanto turpmāk izklāstīto metodiku, kas sastāv no diviem posmiem”, proti, “vispirms Komisija nosaka naudas soda pamatsummu katram uzņēmumam” un “tad tā koriģē šo summu, palielinot vai samazinot to”, ciktāl ir precizēts, pirmkārt, ka naudas soda pamatsummai ir “[jā]atbilst pārdošanas apjoma daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes”, un, otrkārt, ka, “lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši [..] iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā EEZ teritorijā [..] parasti [..] tā pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmums bijis iesaistīts pārkāpumā” (2006. gada pamatnostādņu 9.–13. punkts).

298    2006. gada pamatnostādnes ir instruments, kas paredzēts, lai, ievērojot augstāka ranga tiesības, precizētu kritērijus, kurus Komisija ir paredzējusi piemērot, īstenojot savu rīcības brīvību naudas sodu noteikšanā, kas tai piešķirta ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu. Kaut arī pamatnostādnes nav lēmuma, ar kuru tiek uzlikti naudas sodi, juridiskais pamats, jo šis lēmums ir pamatots ar Regulu Nr. 1/2003, tās tomēr vispārīgi un abstrakti nosaka metodoloģiju, ko Komisija ir apņēmusies izmantot, lai noteiktu to naudas sodu apmēru, kuri uzlikti ar minēto lēmumu un līdz ar to nodrošina uzņēmumu tiesisko drošību (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 219. un 223. punkts un tajos minētā judikatūra).

299    Kaut arī pamatnostādnes nevarētu tikt kvalificētas par tiesību normām, kuras visos gadījumos administrācijai būtu jāievēro, tās tomēr ietver indikatīvus rīcības noteikumus ievērojamajai praksei, no kā administrācija nevar atkāpties konkrētā gadījumā, nesniedzot pamatojumus (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 18. maija spriedumu lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I‑4429. lpp., 91. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Romana Tabacchi/Komisija, 72. punkts).

300    No pamatnostādņu pieņemšanas izrietošā Komisijas rīcības brīvības pašierobežošana tomēr ir saderīga ar Komisijas būtiskas rīcības brīvības pakāpes saglabāšanu (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑44/00 Mannesmannröhren-Werke/Komisija, Krājums, II‑2223. lpp., 246., 274. un 275. punkts).

301    Šajā ziņā Komisija 2006. gada pamatnostādņu 37. punktā ir precizējusi, ka, “lai gan šīs pamatnostādnes sniedz vispārēju metodiku naudas soda noteikšanai, konkrētie lietas apstākļi vai vajadzība panākt preventīvu iedarbību var attaisnot Komisijas novirzīšanos no šīs metodikas”.

302    Jākonstatē, ka šajā lietā prasītāja nedarbojās tirgos, uz kuriem attiecās pārkāpumi, tādēļ tās pārdoto pakalpojumu, kas tieši vai netieši bija saistīti ar pārkāpumu, vērtība līdzinājās nullei vai neatbilda ietekmei, ko attiecīgajos tirgos radīja prasītājas dalība attiecīgajos pārkāpumos.

303    Līdz ar to Komisija nevarēja ņemt vērā pārdošanas vērtību, ko prasītāja bija realizējusi attiecīgajos tirgos, un nevarēja arī ņemt vērā prasītājas saņemto atlīdzības summu, jo tā nekādā veidā neatspoguļoja minēto vērtību.

304    Šie īpašie šīs lietas apstākļi ļāva Komisijai vai pat radīja tai pienākumu atkāpties no 2006. gada pamatnostādnēs ietvertās metodoloģijas, pamatojoties uz minēto pamatnostādņu 37. punktu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, Krājums, I‑4405. lpp., 30. punkts).

305    Līdz ar to Komisija ir pamatoti atkāpusies no 2006. gada pamatnostādnēs ietvertās metodoloģijas, nosakot naudas sodu apmēru vienotas likmes veidā, un visbeidzot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētā ierobežojuma robežās.

306    Nenoliedzami, ka Komisija var atsaukties uz pamatnostādņu 37. punktu tikai tad, ja tā attiecīgajā lēmumā ir norādījusi tam pietiekamu pamatojumu, kā arī uzliktā naudas soda apmēra noteikšanai izmantotos kritērijus.

307    Šajā lietā tomēr nav ticis apstrīdēts, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 746.–751. apsvērumā ir sniegusi pietiekamu pamatojumu, lai pamatotu prasītājai uzlikto naudas sodu apmēru.

308    Katrā ziņā Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, atzīst, ka to naudas sodu apmērs, kas prasītājai ir tikuši uzlikti par apstrīdētajā lēmumā konstatētajiem pārkāpumiem, ir atbilstošs, tostarp ņemot vērā minēto pārkāpumu smagumu.

309    Otrkārt, ir jākonstatē, ka sestā prasības pamata otrā daļa arī nevar tikt akceptēta.

310    Nenoliedzami, ka atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 35. punktam “ārkārtas gadījumos Komisija pēc pieprasījuma var ņemt vērā uzņēmuma maksātnespēju konkrētā sociālajā un ekonomiskajā kontekstā”.

311    Tomēr nemainīgs paliek tas, ka neatkarīgi no prasītājas faktiskās ekonomiskās situācijas ir vispārzināms, ka tā nekādā veidā nav vērsusies Komisijā ar šādu pieprasījumu.

312    Vispārējā tiesa ir jau nospriedusi, ka naudas soda samazināšana atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 35. punktam ir atkarīga no trīs kumulatīviem nosacījumiem, proti, pieprasījuma iesniegšanas administratīvā procesa laikā, īpaša sociālā un ekonomiskā konteksta pastāvēšanas un uzņēmuma maksātspējas neesamības, turklāt uzņēmumam ir jāsniedz objektīvi pierādījumi, kas liecina par to, ka naudas soda uzlikšana neatgriezeniski apdraudētu tā ekonomisko dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem, kas ne vienmēr sakrīt ar likvidācijas procesa uzsākšanu novērtējamu aktīvu gadījumā (Vispārējās tiesas 2011. gada 16. jūnija spriedumi apvienotājās lietās T‑204/08 un T‑212/08 Team Relocations u.c./Komisija, Krājums, II‑3569. lpp., 171. punkts, un lietā T‑199/08 Ziegler/Komisija, Krājums, II‑3507. lpp., 165. punkts).

313    Līdz ar to prasītāja nevar pārmest Komisijai, ka tā nav tai piešķīrusi samazinājumu šajā ziņā.

314    Tādējādi sestā prasības pamata otrā daļa, kā arī visi prasības pamati, kurus prasītāja ir izvirzījusi apstrīdētā lēmuma grozīšanas nolūkā attiecībā uz tai uzlikto naudas sodu apmēru, ir jānoraida.

315    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir pilnībā jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

316    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      AC‑Treuhand AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Czúcz Labucka Gratsias

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 6. februārī.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – vācu.