Language of document : ECLI:EU:T:2021:420

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta paplašinātā sastāvā)

2021. gada 7. jūlijā (*)

Eiropas Savienības preču zīme – Eiropas Savienības preču zīmes, kuru veido skaņu kombinācija, atverot gāzēta dzēriena skārdeni, reģistrācijas pieteikums – Absolūts atteikuma pamats – Atšķirtspējas neesamība – Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Regulas 2017/1001 95. panta 1. punkts

Lietā T‑668/19

Ardagh Metal Beverage Holdings GmbH & Co. KG, Bonna [Bonn] (Vācija), ko pārstāv S. Abrar, advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv M. Fischer, D. Hanf un D. Walicka, pārstāvji,

atbildētājs,

par prasību par EUIPO Apelācijas otrās padomes 2019. gada 24. jūlija lēmumu lietā R 530/2019‑2 attiecībā uz pieteikumu reģistrēt kā Eiropas Savienības preču zīmi skaņu kombināciju, kas rodas, atverot gāzēta dzēriena skārdeni,

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši D. Špīlmans [D. Spielmann], U. Ēbergs [U. Öberg] (referents), O. Spinjana‑Matei [O. SpineanuMatei], R. Norkus [R. Norkus],

sekretāre: R. Ūkelīte [R. Ūkelytė], administratore,

ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 1. oktobrī,

ņemot vērā atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 19. decembrī,

ņemot vērā 2020. gada 28. aprīļa un 30. oktobra procesa organizatoriskos pasākumus,

ņemot vērā šīs lietas nodošanu Vispārējās tiesas piektajai palātai paplašinātā sastāvā,

ņemot vērā 2021. gada 10. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        2018. gada 6. jūnijā prasītāja Ardagh Metal Beverage Holdings GmbH & Co. KG iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.).

2        Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir skaņas apzīmējums, kurš atgādina skaņu, kas rodas, atverot dzērienu skārdeni, kam seko aptuveni vienu sekundi ilgs klusums un aptuveni deviņu sekunžu ilga dzirkstīšana. Reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī prasītāja iesniedza audio datni.

3        Preces, attiecībā uz kurām ir pieteikta reģistrācija, ietilpst 6., 29., 30., 32. un 33. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:

–        6. klase: “Metāla konteineri transportēšanai un uzglabāšanai noliktavā, it īpaši metāla konteineri, metāla kapsulas (tvertnes), metāla cisternas, metāla tvertnes ķīmiskām vielām, saspiestām gāzēm un šķidrumiem”;

–        29. klase: “Piena produkti, it īpaši jogurti (dzērieni), kokosriekstu piens (dzērieni), jogurta dzērieni, dzērieni uz piena bāzes vai dzērieni, kuru sastāvā ir piens, dzērieni uz jogurta bāzes, iebiezināti piena dzērieni (jogurts), dzērieni uz piena produktu bāzes, dzērieni uz piena produktu bāzes, dzērieni, kas izgatavoti no jogurta, dzērieni uz jogurta bāzes, dzērieni uz kokosriekstu piena bāzes, dzērieni uz zemesriekstu piena bāzes, dzērieni uz mandeļu piena bāzes; dzērieni uz sojas bāzes, ko izmanto kā piena aizstājējus”;

–        30. klase: “Kafija, it īpaši dzērieni uz kafijas aizstājēju bāzes, dzērieni uz kafijas bāzes, dzērieni, kas izgatavoti no kafijas, dzērieni, kas galvenokārt sastāv no kafijas; tēja, it īpaši dzērieni uz tējas bāzes, uz tējas bāzes gatavoti dzērieni ar augļu garšu, neārstnieciski dzērieni uz tējas bāzes; kakao, it īpaši dzērieni uz kakao bāzes, no kakao gatavoti dzērieni, dzērieni galvenokārt uz kakao bāzes, patēriņam gatavi dzērieni uz kakao bāzes, no kakao un uz kakao bāzes pagatavoti dzērieni; gāzēti dzērieni (uz kafijas, kakao vai šokolādes bāzes), dzērieni ar šokolādi, dzērieni uz šokolādes bāzes, dzērieni ar šokolādes aromātu, dzērieni ar šokolādes garšu, dzērieni uz šokolādes bāzes, šokolādes dzērieni uz piena bāzes”;

–        32. klase: “Alus, it īpaši dzērieni uz alus bāzes; minerālūdeņi (dzērieni), it īpaši ūdeņi (dzērieni), mineralizēts ūdens (dzērieni), ar vitamīniem bagātināts gāzēts ūdens (dzērieni), no ūdens pagatavoti dzērieni ar tējas ekstraktiem; gāzēti ūdeņi, it īpaši minerālūdeņi (dzērieni), toniks (neārstniecisks dzēriens); bezalkoholiskie dzērieni, it īpaši izotoniskie dzērieni, bezalkoholiskie dzērieni, bezalkoholiskie dzērieni, gāzēti bezalkoholiskie dzērieni, kola (bezalkoholiskie dzērieni), saldēti gāzētie dzērieni, kolas (bezalkoholiskie dzērieni), bezalkoholiskie dzērieni, kuru sastāvā ir dārzeņu sula, aromatizēti gāzēti dzērieni, bezalkoholiskie alvejas dzērieni; bezalkoholiskie dzērieni, bezalkoholiskie dzērieni ar alus aromātu, bezalkoholiskie dzērieni ar tējas aromātu; bezalkoholiskie dzērieni ar tējas garšu; bezalkoholiskie kolas dzērieni, bezalkoholiskie dzērieni ar kafijas garšu, bezalkoholiskie dzērieni ar kafijas aromātu, bezalkoholiskie negāzētie dzērieni, bezalkoholiskie negāzētie aromatizētie dzērieni, uzturvērtīgi stiprinātie dzērieni, bezalkoholiskie vitaminizētie dzērieni, bezalkoholiskie dzērieni uz augļu bāzes ar tējas aromātu; bezalkoholiskie dzērieni bez iesala (izņemot medicīniskiem nolūkiem); augļu dzērieni, it īpaši šerbeti (dzērieni), dzērieni ar augļu aromātu, augļu dzērieni, žāvētu plūmju sulas dzērieni; bezalkoholiskie dzērieni uz saldētu augļu bāzes; dzērieni uz augļu bāzes; augļu sula, it īpaši dārzeņu sulas (dzērieni), tomātu sula (dzērieni), dārzeņu sulas (dzērieni), bezalkoholiskie dzērieni, kas satur augļu sulu, dzērieni, kas galvenokārt satur augļu sulas, sīrupi (bezalkoholiskie dzērieni), dzērieni, kas gatavoti no augļu un dārzeņu sulas; dzērieni uz riekstu un sojas bāzes; izotoniskie dzērieni (izņemot medicīniskiem nolūkiem); dzērieni, kas satur vitamīnus (izņemot medicīniskiem nolūkiem); dzērieni uz brūno rīsu bāzes, kas nav piena aizstājēji”;

–        33. klase: “Alkoholiskie dzērieni (izņemot alu), it īpaši destilēti dzērieni, spirtotie dzērieni, dzērieni uz vīna bāzes un augļu sulas bāzes, vīnu saturošie dzērieni (vīns ar gāzētu ūdeni), alkoholiskie augļu kokteiļi, dzērieni uz ruma bāzes, dzērieni ar zemu alkohola saturu, alkoholiskie augļu dzērieni, alkoholiskie dzērieni uz kafijas bāzes, alkoholiskie dzērieni uz tējas bāzes, alkoholiskie gāzētie dzērieni (izņemot alu)”.

4        2018. gada 2. jūlijā pārbaudītājs informēja prasītāju, ka reģistrācijai pieteikto preču zīmi nevar reģistrēt. Tas it īpaši norādīja, ka šī preču zīme, ko veido dzērienu skārdenes atvēršanu atveidojoša skaņa, kurai seko pauze un pēc tam ilga dzirkstīšana, nevar tikt uztverta kā preču komerciālās izcelsmes norāde.

5        Ar 2019. gada 8. janvāra lēmumu pārbaudītājs atteica reģistrāciju attiecībā uz visām precēm, uzskatot, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas Regulas Nr. 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

6        Ar 2019. gada 24. jūlija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas otrā padome noraidīja prasītājas apelācijas sūdzību par pārbaudītāja lēmumu. Vispirms tā konstatēja, ka konkrēto sabiedrības daļu attiecībā uz 29., 30., 32. un 33. klasē ietilpstošajām precēm veidoja plaša sabiedrības daļa ar vidēju uzmanības līmeni, un attiecībā uz 6. klasē ietilpstošajām precēm – galvenokārt profesionāļi ar augstu uzmanības līmeni. Pēc tam, atgādinājusi, ka skaņu preču zīmju atšķirtspējas vērtējuma kritēriji neatšķiras no tiem, kas piemērojami citām preču zīmju kategorijām, Apelācijas padome norādīja, ka plaša sabiedrība obligāti nav pieradusi uzskatīt skaņu kā neatvērtu dzērienu iepakojumu un iepakotu dzērienu komerciālās izcelsmes norādi. Tā piebilda, ka, lai skaņu varētu reģistrēt kā preču zīmi, tai jāpiemīt zināmam izteiksmīgumam vai spējai būt atpazīstamai, lai patērētājiem varētu norādīt attiecīgo preču vai pakalpojumu komerciālo izcelsmi. Visbeidzot, Apelācijas padome uzskatīja, ka reģistrācijai pieteikto preču zīmi veido attiecīgo preču izmantošanai raksturīga skaņa, līdz ar to konkrētā sabiedrības daļa uztverot minēto preču zīmi kā funkcionālu elementu un norādi uz attiecīgo preču īpašībām, nevis kā norādi uz to komerciālo izcelsmi. Tā no minētā secināja, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas.

 Lietas dalībnieku prasījumi

7        Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas radušies apelācijas procesā.

8        EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par strīda priekšmetu

9        Vispirms ir jānorāda, ka attiecībā uz strīda tvērumu prasītāja neapstrīd, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas attiecībā uz 6. klasē ietilpstošajām precēm un ka tādējādi tā neapstrīd apstrīdēto lēmumu attiecībā uz šajā klasē ietilpstošajām precēm.

 Par lietas būtību

10      Savas prasības atbalstam prasītāja būtībā izvirza sešus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots Regulas Nr. 2017/1001 72. panta 2. punkta un 95. panta 1. punkta pārkāpums, jo Apelācijas padome esot pieļāvusi kļūdas vērtējumā. Ar otro pamatu tiek apgalvots Regulas 2017/1001 72. panta 2. punkta pārkāpums, jo Apelācijas padome neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu. Ar trešo pamatu būtībā tiek apgalvota tiesību kļūda, jo Apelācijas padome esot piemērojusi kļūdainu kritēriju, lai novērtētu reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspēju. Ar ceturto pamatu tiek apgalvots Regulas 2017/1001 72. panta 2. punkta un 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo Apelācijas padome esot kļūdaini secinājusi, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei neesot atšķirtspējas. Ar piekto pamatu tiek apgalvots Regulas 2017/1001 72. panta 2. punkta un 95. panta 1. punkta pārkāpums, jo Apelācijas padome esot nepareizi novērtējusi atsevišķus faktus. Ar sesto pamatu tiek apgalvots Regulas 2017/1001 72. panta 2. punkta pārkāpums, jo Apelācijas padome neesot ievērojusi prasītājas tiesības tikt uzklausītai.

11      Pirmām kārtām, ir jāizvērtē trešais un ceturtais pamats, kas būtībā attiecas uz reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspējas vērtējumu, otrām kārtām, pirmais un piektais pamats, jo tie būtībā attiecas uz apgalvotajām kļūdām vērtējumā, trešām kārtām – otrais pamats, jo tas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, un, ceturtām kārtām – sestais pamats par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu.

 Par pieteiktās preču zīmes atšķirtspējas vērtējumu

12      Būtībā prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome, analizējot reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspēju, ir piemērojusi kritērijus, kas nav “aptverti” ar Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Apelācijas padome esot balstījusies uz pieņēmumu, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei, lai tā pildītu preču komerciālās izcelsmes norādes funkciju, ir būtiski jāatšķiras no nozarē pieņemtā vai ierastā. Tomēr izskatāmajā lietā šo kritēriju, kas noteikts attiecībā uz trīsdimensiju preču zīmēm, nevarot piemērot.

13      Prasītājas ieskatā skaņa, ko atveido reģistrācijai pieteiktā preču zīme, ir neierasta attiecībā uz 29., 30., 32. un 33. klasē ietilpstošajām precēm, kuras nesatur ogļskābo gāzi, tādējādi minētās preču zīmes jau esošā atšķirtspēja esot pastiprināta. Tas pats attiecoties uz precēm, kas ietilpst 29., 30., 32. un 33. klasē un kuras satur ogļskābo gāzi, jo dažādie skaņas elementi, kas veido reģistrācijai pieteikto preču zīmi, atšķiras no skaņas, kura rodas, atverot tirgū ierasto gāzēto dzērienu skārdeni, tādējādi konkrētā sabiedrības daļa tos uztverot kā norādi uz minēto preču komerciālo izcelsmi.

14      Prasītāja savā atbildē uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem – lai gan norāda, ka 2016. gada 13. septembra spriedums Globo Comunicação e Participações/EUIPO (Skaņu preču zīme) (T‑408/15, EU:T:2016:468) nevar tikt transponēts uz izskatāmo lietu, jo attiecīgās preces un pakalpojumi esot atšķirīgi,– apgalvo, ka Vispārējā tiesa tajā ir precizējusi, ka minimālais atšķirtspējas līmenis ir pietiekams, lai izslēgtu preču zīmes, tostarp skaņu preču zīmju reģistrācijas absolūtu atteikuma pamatu Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

15      EUIPO apstrīd prasītājas argumentus.

16      Atbilstoši Regulas Nr. 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunktam nereģistrē preču zīmes, kam nav atšķirtspējas.

17      Preču zīmes atšķirtspēja Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē nozīmē, ka šī preču zīme ļauj identificēt preci, attiecībā uz kuru pieteikta reģistrācija, kā tādu, ko piedāvā konkrēts uzņēmums, un tādējādi atšķirt šo preci vai pakalpojumu no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem (skat. spriedumus, 2010. gada 21. janvāris, Audi/ITSB, C‑398/08 P, EU:C:2010:29, 33. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2011. gada 20. oktobris, Freixenet/ITSB, C‑344/10 P un C‑345/10 P, EU:C:2011:680, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

18      Apzīmējumi, kam nav Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā norādītās atšķirtspējas, ir uzskatāmi par tādiem, kas nevar pildīt preču zīmes pamata funkciju, proti, identificēt preces vai pakalpojuma izcelsmi, sniedzot iespēju patērētājam, kurš ir iegādājies ar preču zīmi aptverto preci vai pakalpojumu, nākamās iegādes gadījumā atkārtoti izdarīt to pašu izvēli, ja pieredze ir bijusi pozitīva, vai izdarīt citādu izvēli, ja tā ir bijusi negatīva (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 16. septembris, SAT.1/ITSB, C‑329/02 P, EU:C:2004:532, 23. punkts).

19      Preču zīmes atšķirtspēja ir jāvērtē, pirmkārt, saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem pieteikta reģistrācija, un, otrkārt, saistībā ar to, kā šo preču zīmi uztver konkrētā sabiedrības daļa (skat. spriedumu, 2004. gada 12. februāris, Henkel, C‑218/01, EU:C:2004:88, 50. punkts un tajā minētā judikatūra). Vidusmēra patērētāja, kas uzskatāms par samērā informētu, uzmanīgu un apdomīgu, uzmanības līmenis var atšķirties atkarībā no konkrēto preču vai pakalpojumu kategorijas (spriedums, 2007. gada 10. oktobris, Bang & Olufsen/ITSB (Skaļruņa forma), T‑460/05, EU:T:2007:304, 32. punkts).

20      Izskatāmajā lietā reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir skaņu apzīmējums, kas secīgi atbilst skārdenes atvēršanas skaņai, aptuveni vienas sekundes ilgam klusumam un aptuveni deviņu sekunžu ilgai burbuļu dzirkstīšanas skaņai.

21      Pirmām kārtām, ir jākonstatē, ka lietas dalībnieki neapstrīd konkrētās sabiedrības daļas definīciju, kas ietverta apstrīdētā lēmuma 10. punktā, saskaņā ar kuru 29., 30., 32. un 33. klasē ietilpstošās preces ir paredzētas plašai sabiedrībai, kurai ir vidējs uzmanības līmenis.

22      Otrām kārtām, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Apelācijas padome esot izmantojusi kļūdainus kritērijus, veicot reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspējas analīzi attiecībā uz precēm, kas ietilpst 29., 30., 32. un 33. klasē, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 17. punktā tā ir norādījusi, ka tad, ja reģistrācijai pieteiktā skaņa ir preču vai to izmantošanai ierastā skaņa, minētajai preču zīmei, lai tai būtu vajadzīgā atšķirtspēja, ir būtiski jāatšķiras no attiecīgajā nozarē pieņemtā vai ierastā, tāpat kā trīsdimensiju preču zīme attēlo preces vai tās iepakojuma ārējo veidolu.

23      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atšķirtspējas novērtēšanas kritēriji ir vieni un tie paši attiecībā uz visām preču zīmju kategorijām, jo Regulas 2017/1001 7. panta 1. punktā nav nošķirtas šīs dažādās kategorijas. Skaņu atšķirtspējas vērtējuma kritēriji nav atšķirīgi no tiem, kurus piemēro citām preču zīmju kategorijām (šajā nozīmē skat., spriedumu, 2016. gada 13. septembris, Skaņu preču zīme, T‑408/15, EU:T:2016:468, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

24      No judikatūras arī izriet, ka ir nepieciešams, lai skaņu apzīmējumam, kuru lūgts reģistrēt, piemistu zināms izteiksmīgums, kas attiecīgajam patērētājam ļautu to uztvert un uzskatīt par preču zīmi, nevis par funkcionāla rakstura elementu vai norādi bez piemītošām raksturiezīmēm. Minētajam patērētājam tātad skaņu apzīmējums ir jāuzskata par tādu, kam piemīt identificēšanas spēja, lai šo apzīmējumu ļautu identificēt kā preču zīmi (spriedums, 2016. gada 13. septembris, Skaņu preču zīme, T‑408/15, EU:T:2016:468, 45. punkts).

25      Lai gan sabiedrība ir pieradusi uztvert vārdiskas vai grafiskas preču zīmes kā apzīmējumus, kas ļauj identificēt preču vai pakalpojumu komerciālo izcelsmi, tas tā ne vienmēr ir tad, ja apzīmējums ir tikai kāds skaņas elements. Proti, attiecīgo preču vai pakalpojumu patērētājam ir jāspēj, tikai uztverot preču zīmi, ja tā nav kombinēta ar citiem elementiem kā, piemēram, vārdiskiem vai grafiskiem elementiem vai pat citu preču zīmi, sasaistīt ar šo komerciālo izcelsmi.

26      Šajā ziņā EUIPO, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, pamatoti uzsvēra, ka attiecīgajā ekonomikas nozarē ierastais neesot statisks, bet laika gaitā varētu mainīties, zināmos apstākļos pat ļoti dinamiskā veidā. Tāpat ir vispārzināms, ka pārtikas nozarē, ko raksturo sīva konkurence, uzņēmējiem ir jāiesaiņo savas preces, lai tās pārdotu, un tiem ir liels mudinājums padarīt savas preces identificējamas, lai piesaistītu patērētāju uzmanību, tostarp ar skaņu preču zīmēm un mārketinga un reklāmas pasākumiem.

27      Lai gan vajadzīgais izteiksmīgums un piemērotība, lai raisītu konkrētajai sabiedrības daļai zināma veida uzmanību un īstenotu skaņu preču zīmes komerciālās izcelsmes identifikācijas funkciju, nav tikuši atzīti tai nošu secībai, kuras reģistrācija tika lūgta iepriekš šī sprieduma 24. punktā minētajā lietā, tas tika pamatots ar minētās secības “pārlieku vienkāršumu” un “banalitāti”. Taču izskatāmajā lietā, lai atteiktu pieteiktās preču zīmes reģistrāciju, Apelācijas padome nav pamatojusies uz tiem reģistrācijas atteikuma kritērijiem un pamatiem, kurus Vispārējā tiesa iepriekšējā lietā konstatējusi attiecībā uz skaņu preču zīmi.

28      Savukārt, kā norādīts iepriekš 22. punktā, Apelācijas padome kā attiecīgās skaņu preču zīmes atšķirtspējas vērtējuma kritēriju ir piemērojusi to, kas izriet no judikatūras attiecībā uz trīsdimensiju preču zīmēm, ko veido pašas preces vai tās iepakojuma izskats.

29      Saskaņā ar judikatūru attiecībā uz trīsdimensiju preču zīmēm, ko veido pašas preces izskats vai tās iepakojums, jo vairāk forma, kuru lūdz reģistrēt kā preču zīmi, līdzinās varbūtēji visiespējamākajai attiecīgās preces formai, jo lielāka ir ticamība, ka minētajai formai nav atšķirtspējas Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē. Šādos apstākļos tikai tādai preču zīmei, kas būtiski atšķiras no attiecīgajā nozarē pieņemtā vai ierastā un tāpēc var pildīt savu pamatfunkciju norādīt izcelsmi, netrūkst atšķirtspējas šīs tiesību normas izpratnē (spriedums, 2004. gada 7. oktobris, Mag Instrument/ITSB, C‑136/02 P, EU:C:2004:592, 31. punkts).

30      Tomēr ir jānorāda, ka šī judikatūra ir attīstīta, ņemot vērā īpašo situāciju, kurā reģistrācijai pieteikto preču zīmi veido pašas preces forma vai tās iepakojums, lai gan pastāv attiecīgajā nozare pieņemtais vai ierastais saistībā ar šo formu. Šādā gadījumā attiecīgais patērētājs, kurš ir pieradis redzēt vienu vai vairākas nozarē pieņemtajam vai ierastajam atbilstošas formas, neuztvers reģistrācijai pieteikto preču zīmi kā preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādīto preču komerciālās izcelsmes norādi, ja minēto preču zīmi veidojošā forma ir identiska vai līdzīga ierastajai formai vai formām.

31      Šajā judikatūrā nav noteikti jauni preču zīmes atšķirtspējas vērtējuma kritēriji, bet tajā ir vienīgi precizēts, ka, piemērojot šos kritērijus, konkrētās sabiedrības daļas uztveri var ietekmēt reģistrācijai pieteiktā apzīmējuma raksturs. Proti, vidusmēra patērētāja uztvere attiecībā uz trīsdimensiju preču zīmi, ko veido pašas preces izskats vai tās iepakojums, ne vienmēr ir tāda pati, kāda tā ir attiecībā uz vārdisku, grafisku vai skaņu preču zīmi, ko veido apzīmējums, kas nav atkarīgs no preču, kuras tas aptver, ārējā izskata vai formas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, EUIPO/Wajos, C‑783/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:1073, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

32      Šī iemesla dēļ iepriekš šī sprieduma 29. punktā atgādināto judikatūru principā nevar piemērot skaņu preču zīmēm.

33      Tā kā izskatāmajā lietā reģistrācijai pieteiktā preču zīme neatveido ne attiecīgo preču, ne to iepakojuma formu, Apelāciju padome kļūdaini uzskatīja, ka iepriekš 29. punktā atgādinātā judikatūra ir piemērojama pēc analoģijas, un piemēroja kritēriju, lai noteiktu, vai reģistrācijai pieteiktā preču zīme “būtiski” atšķiras no nozarē pieņemtā vai ierastā.

34      Tomēr šī tiesību kļūda attiecībā uz juridisko kritēriju, kas piemērojams, lai novērtētu reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspēju, nevar padarīt par spēkā neesošu apstrīdētajā lēmumā izklāstīto argumentāciju, jo, iepazīstoties ar visiem minētā lēmuma motīviem, ir skaidrs, ka Apelācijas padome nav pamatojusies vienīgi uz judikatūru, kas izstrādāta attiecībā uz trīsdimensiju preču zīmēm.

35      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja konkrētās lietas apstākļos kļūdai nevarēja būt izšķirošas ietekmes uz iznākumu, uz šādu kļūdu balstīta argumentācija attiecībā uz faktu vērtējumu nav iedarbīga un tātad nevar būt pietiekama, lai attaisnotu apstrīdētā lēmuma atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 7. septembris, VM/EUIPO – DAT Vermögensmanagement (“Vermögensmanufaktur”), T‑374/15, EU:T:2017:589, 143. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to, lai gan Apelācijas padome ir kļūdaini piemērojusi nozarē pieņemtā vai ierastā kritēriju, ņemot vērā attiecīgo preču izskatu un to iepakojumu, ir jānosaka, vai šī tiesību kļūda ir ietekmējusi apstrīdētā lēmuma jēgu, tādēļ ka šis pēdējais minētais ir balstīts arī uz citu pamatu.

36      Proti, Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 12.–16., 21. un 22. punktā atgādināja arī 2016. gada 13. septembra spriedumu Skaņu preču zīme (T‑408/15, EU:T:2016:468) un piemēroja to šajā lietā. Tādējādi tā norādīja, ka, lai skaņu varētu reģistrēt kā preču zīmi, tai ir jābūt zināmam izteiksmīgumam vai zināmai spējai tikt atpazītai, ļaujot mērķa patērētājiem to uzskatīt “par izcelsmes norādi, nevis tikai par funkcionālu elementu vai norādi, kas nav ziņas nesējs”. Tā būtībā piebilda, ka pārbaudītājs esot pamatoti norādījis, ka reģistrācijai pieteikto preču zīmi veidojošajai skaņai ir tieša saikne ar pieteiktajām precēm un tā ir raksturīga šo preču izmantošanai. Līdz ar to tā secināja, ka konkrētā sabiedrības daļa reģistrācijai pieteikto preču zīmi uztveršot kā attiecīgo preču funkcionālu elementu, jo dzirkstīšanas skaņa esot minēto preču īpašību, nevis to komerciālās izcelsmes norāde, kā rezultātā minētajai preču zīmei neesot atšķirtspējas.

37      Trešām kārtām, tātad ir jānosaka, vai otrs pamats, ar ko tiek apgalvots, ka konkrētā sabiedrības daļa reģistrācijai pieteikto preču zīmi uztver kā funkcionālu elementu, proti, pamats, ar ko var attaisnot minētās preču zīmes atšķirtspējas neesamību, ir pamatots.

38      Šajā ziņā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko Apelācijas padome apgalvo apstrīdētā lēmuma 18. punktā, attiecīgās preces nav “visi dzērieni, kuru sastāvā var būt ogļskābā gāze”. Tas it īpaši attiecas uz 32. klasē ietverto preču kategoriju “bezalkoholiskie negāzētie dzērieni”, kurā nav ietverts neviens gāzēts dzēriens.

39      Taču izskatāmajā lietā šī kļūda nevar padarīt par prettiesisku Apelācijas padomes secinājumu attiecībā uz reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspējas neesamību saistībā ar visām precēm, kas ietilpst 29., 30., 32. un 33. klasē.

40      Pirmkārt, skārdenes atvēršanas laikā radusies skaņa, ņemot vērā attiecīgo preču veidu, tiks uzskatīta tikai par tehnisku un funkcionālu elementu, jo skārdenes vai pudeles atvēršana ietilpst noteiktā tehniskā risinājumā, rīkojoties ar dzērieniem to patēriņa nolūkos, neatkarīgi no tā, vai šādu preču sastāvā ir vai nav ogļskābā gāze.

41      Taču, tā kā konkrētā sabiedrības daļa uztver elementu galvenokārt kā tādu, kas pilda tehnisko un funkcionālo lomu, tas netiks uztverts kā attiecīgo preču komerciālās izcelsmes norāde (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 18. janvāris, FunFactory/ITSB (Vibrators), T‑137/12, nav publicēts, EU:T:2013:26, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Otrkārt, konkrētā sabiedrības daļa uzreiz uztvers burbuļu dzirkstīšanas skaņu kā tādu, kas norāda uz dzērieniem.

43      Turklāt reģistrācijai pieteikto preču zīmi veidojošajiem skaņu elementiem un aptuveni vienas sekundes ilgam klusumam, aplūkotiem kopumā, nav nekādu raksturīgu īpašību, kas ļautu uzskatīt, ka papildus tam, ka konkrētā sabiedrības daļa tos uztver kā funkcionalitātes norādes un atsauci uz attiecīgajām precēm, šī sabiedrības daļa tos arī varētu uztvert kā norādi uz komerciālo izcelsmi.

44      Protams, reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei ir divas īpašības, proti, fakts, ka klusums ilgst aptuveni vienu sekundi un ka burbuļu dzirkstīšanas skaņa ilgst aptuveni deviņas sekundes.

45      Tomēr šādas nianses salīdzinājumā ar klasiskajām skaņām, ko dzērieni rada, tos atverot, izskatāmajā lietā nevar būt pietiekamas, lai noraidītu uz Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta balstītu iebildumu, ciktāl konkrētā sabiedrības daļa tās uztvers, kā tas ir norādīts iepriekš šī sprieduma 19. un 21. punktā, tikai kā tādas skaņas variantu, kura ierasti rodas dzēriena atvēršanas brīdī, un līdz ar to nepiešķir reģistrācijai pieteiktai skaņu preču zīmei tādu identificēšanas spēju, lai tā būtu identificējama kā preču zīme.

46      Tādējādi, kā to pamatoti norāda EUIPO, klusums pēc skārdenes atvēršanas skaņas un dzirkstīšanas skaņas ilgums – aptuveni deviņas sekundes – nav pietiekami izteiksmīgi, lai atšķirtos no salīdzināmām skaņām dzērienu jomā. Ar to vien, ka īslaicīga dzirkstīšana uzreiz pēc skārdenes atvēršanas dzērienu jomā ir ierastāka nekā aptuveni vienu sekundi ilgs klusums, kam seko ilga dzirkstīšana, nav pietiekami, lai konkrētā sabiedrības daļa piešķirtu šīm skaņām jebkādu nozīmi, kas tai ļautu identificēt attiecīgo preču komerciālo izcelsmi.

47      Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, skaņu elementu un klusuma elementu kombinācija tās struktūrā tātad nav neparasta, jo skārdenes atvēršanas skaņas, klusums un dzirkstīšana atbilst paredzamiem un ierastiem elementiem dzērienu tirgū.

48      Tādējādi šī kombinācija neļauj konkrētajai sabiedrības daļai identificēt minētās preces kā tādas, kas ražotas konkrētā uzņēmumā un nošķirt tās no cita uzņēmuma precēm.

49      No iepriekš minētā izriet, ka Apelācijas padome pamatoti ir secinājusi, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas attiecībā uz visām precēm, kas ietilpst 29., 30., 32. un 33. klasē.

50      Līdz ar to trešais un ceturtais pamats saistībā ar reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspējas kļūdainu vērtējumu ir jānoraida.

 Par apgalvotajām kļūdām vērtējumā

51      Prasītājas ieskatā Apelācijas padome kļūdaini esot uzskatījusi, ka visas attiecīgās preces ir dzērieni, kuru sastāvā varētu būt ogļskābā gāze, vismaz attiecībā uz bezalkoholisko negāzēto dzērienu un minerālūdeņu kategorijām. Tāpat tā kļūdaini esot uzskatījusi, ka attiecīgajos dzērienu un dzērienu iepakojumu tirgos esot neierasti norādīt preces komerciālo izcelsmi tikai ar skaņu palīdzību, jo varot iedomāties daudzas izplatīšanas metodes, izmantojot skaņu. Tādējādi tā savā vērtējumā vispārzināma fakta vietā esot iekļāvusi kļūdainu personīgu konstatējumu.

52      Lai gan EUIPO atzīst Apelācijas padomes kļūdu attiecībā uz 32. klasē ietilpstošo kategoriju “bezalkoholiskie negāzētie dzērieni”, tas apgalvo, ka tā nav pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai un apstrīd pārējos prasītājas argumentus.

53      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka no šī sprieduma 39.–50. punkta izriet, ka izskatāmajā lietā šai Apelācijas padomes kļūdai nav bijusi izšķiroša ietekme iepriekš šī sprieduma 35. punktā minētās judikatūras izpratnē, jo tā pamatoti secināja, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas attiecībā uz visām precēm, kas ietilpst 29., 30., 32. un 33. klasē, neatkarīgi no tā, vai to sastāvā ir vai nav ogļskābā gāze.

54      Prasītājas argumentācija, kas balstīta uz šo Apelācijas padomes kļūdu, tādējādi nav iedarbīga un līdz ar to nevar būt pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai.

55      Otrām kārtām, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 14. punktā minēto apgalvojumu, ka attiecīgajos dzērienu un dzērienu iepakojumu tirgos esot arī neierasti norādīt preces komerciālo izcelsmi tikai ar skaņu palīdzību, ir jāuzsver, ka Apelācijas padome nav apgalvojusi, ka runa ir par vispārzināmu faktu. Turpretī apstrīdētā lēmuma 15. punktā tā ir pamatojusi šādi pausto nostāju, norādot, ka attiecīgās preces parasti ir “klusas” vismaz līdz brīdim, kad tās tiek patērētas. Apelācijas padomes ieskatā, lai gan skaņa saglabājas tikai konkrētās preces patēriņa brīdī, tātad pēc tās iegādes, tā nevar palīdzēt konkrētajai sabiedrības daļai orientēties, izdarot pirkuma izvēli.

56      Tomēr šādam konstatējumam nevar piekrist. Proti, lielākā daļa preču ir “klusas” pašas par sevi un rada skaņu tikai to patērēšanas brīdī. Tātad šis arguments nevar pamatot Apelācijas padomes apgalvojumu, kas izklāstīts apstrīdētā lēmuma 14. punktā. Proti, tas vien, ka skaņa var saglabāties tikai preces patērēšanas brīdī, nenozīmē, ka skaņu izmantošana, lai konkrētajā tirgū norādītu preces komerciālo izcelsmi, būtu arī neierasta.

57      Tomēr un katrā ziņā neatkarīgi no tā, vai ir arī neierasti tikai ar skaņas palīdzību norādīt preču komerciālo izcelsmi, it īpaši attiecīgajos dzērienu un dzērienu iepakojumu tirgos, iespējamai Apelācijas padomes kļūdai šajā ziņā nav bijusi izšķiroša ietekme uz apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu.

58      Proti, kā norādīts iepriekš šī sprieduma 49. punktā, Apelācijas padome pamatoti secināja, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas attiecībā uz visām precēm, kas ietilpst 29., 30., 32. un 33. klasē. Prasītājas argumentācija, kas balstīta uz Apelācijas padomes iespējamo kļūdu saistībā ar skaņu ierasto izmantošanu attiecīgajos tirgos, tādējādi nevar būt pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai.

59      Līdz ar to pirmais un piektais pamats, kas būtībā attiecas uz kļūdām vērtējumā, ir jānoraida.

 Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

60      Prasītāja būtībā uzskata, ka Apelācijas padome neesot pārbaudījusi reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspēju attiecībā uz attiecīgajām precēm, kuru sastāvā nav ogļskābās gāzes. Tā piebilst, ka Apelācijas padomes apgalvojums, saskaņā ar kuru ir arī neierasti tikai ar skaņas palīdzību norādīt preču komerciālo izcelsmi dzērienu un to iepakojumu tirgos, nav pietiekami pamatots it īpaši tādēļ, ka tā ir iesniegusi publikācijas par skaņu inženieru aktuālajiem darbiem saistībā ar tirgū laisto pārtikas preču akustisko pavadījumu.

61      Lai gan EUIPO atzīst pamatojuma neesamību attiecībā uz konkrētajām precēm, kuru sastāvā nav ogļskābās gāzes, tomēr tas uzskata, ka šis apstāklis nevar izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

62      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas 2017/1001 94. panta 1. punkta pirmo teikumu EUIPO lēmumos ir jānorāda to pamatojums.

63      Šādi noteiktajam pienākumam norādīt pamatojumu ir tāds pats tvērums, kā no LESD 296. panta otrās daļas izrietošajam pienākumam, kā tas ir interpretēts pastāvīgajā judikatūrā, saskaņā ar kuru pamatojumam skaidri un nepārprotami jāatspoguļo akta autora argumentācija tā, lai, pirmkārt, ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta motīvus un, otrkārt, ļautu Eiropas Savienības tiesai veikt lēmuma tiesiskuma kontroli (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2012. gada 10. maijs, Rubinstein un L’Oréal/ITSB, C‑100/11 P, EU:C:2012:285, 111. punkts, un 2012. gada 6. septembris, Storck/ITSB, C‑96/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:537, 86. punkts).

64      Ir jāatzīst, ka šajā lietā Apelācijas padome ir balstījusies uz kļūdainu pieņēmumu, ka visas aplūkotās preces, kas ietilpst 29., 30., 32. un 33. klasē, ir dzērieni, kuru sastāvā var būt ogļskābā gāze, līdz ar to apstrīdētajā lēmumā nav ietverts tiešs pamatojums, kas konkrēti attiecas uz reģistrācijai pieteiktās skaņu preču zīmes atšķirtspējas neesamību saistībā ar minētajām precēm, kuru sastāvā nevar būt ogļskābā gāze, kā piemēram, 32. klasē ietilpstošie “bezalkoholiskie negāzētie dzērieni”, un to EUIPO neapstrīd.

65      Tomēr ir jānorāda, ka, neraugoties uz to, ka nav norādīts pamatojums attiecībā uz šo konkrēto jautājumu, kopumā apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots tādējādi, ka prasītāja varēja saprast attiecībā uz to veiktā pasākuma motīvus un Savienības tiesa var veikt minētā lēmuma tiesiskuma kontroli saskaņā ar iepriekš šī sprieduma 63. punktā minēto judikatūru.

66      Tas, ka Apelācijas padome nav tieši komentējusi prasītājas argumentu par skaņu inženieru aktuālajiem darbiem, nenozīmē, ka tā nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

67      Proti, EUIPO uzliktais pienākums norādīt pamatojumu neietver pienākumu atbildēt uz visiem argumentiem un visiem tam vērtēšanai iesniegtajiem pierādījumu elementiem (skat. spriedumu, 2008. gada 9. jūlijs, Reber/ITSB – Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli (“Mozart”), T‑304/06, EU:T:2008:268, 55. punkts un tajā minētā judikatūra). Ir pietiekami, ka EUIPO izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kas ir būtiski tā lēmuma sistēmā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 11. janvāris, Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, C‑404/04 P, nav publicēts, EU:C:2007:6, 30. punkts, un 2010. gada 9. decembris, Tresplain Investments/ITSB – Hoo Hing (“Golden Elephant Brand”), T‑303/08, EU:T:2010:505, 46. punkts).

68      Līdz ar to prasītājas iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jānoraida.

 Par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu

69      Prasītāja norāda, ka tā neesot varējusi iesniegt apsvērumus attiecībā uz pieejamības prasību, uz kuru Apelācijas padome ir atsaukusies apstrīdētā lēmuma 23. punktā, līdz ar to tās tiesības tikt uzklausītai neesot ievērotas.

70      EUIPO apstrīd prasītājas argumentus.

71      Ir jāatgādina, ka no Regulas 2017/1001 94. panta 1. punkta otrā teikuma izriet, ka EUIPO var pamatot savu lēmumu tikai ar faktiskajiem vai tiesiskajiem apstākļiem, par kuriem lietas dalībnieki ir varējuši iesniegt savus apsvērumus. Minētā norma Eiropas Savienības preču zīmju tiesību jomā aizsargā vispārējo tiesību uz aizstāvību principu. Saskaņā ar šo principu tādu publisko tiesību iestāžu lēmumu adresātiem, kuri būtiski skar šo adresātu intereses, ir jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli (skat. spriedumu, 2013. gada 6. septembris, Eurocool Logistik/ITSB – Lenger (“EUROCOOL”), T‑599/10, nav publicēts, EU:T:2013:399, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

72      Tiesības tikt uzklausītam attiecas uz visiem šāda lēmuma pamatā esošajiem faktiskajiem un tiesību apstākļiem, bet ne uz galīgo nostāju, ko iestāde ir paredzējusi paust (skat. spriedumu, 2009. gada 12. maijs, Jurado Hermanos/ITSB (“JURADO”), T‑410/07, EU:T:2009:153, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

73      No EUIPO lietas materiāliem, it īpaši no prasītājas procesuālā raksta, kurā izklāstīts tās apelācijas sūdzības par pārbaudītāja lēmumu pamatojums, izriet, ka šajā lietā Apelācijas padomes sniegtais precizējums, saskaņā ar kuru pastāv prasība par reģistrācijai pieteikto preču zīmi veidojošo skaņu pieejamību, ir ietverts sarakstē starp lietas dalībniekiem administratīvajā procesā Apelācijas padomē. Kā pamatoti apgalvo EUIPO, Apelācijas padome neizvirza nevienu jaunu elementu un vienīgi atbild uz prasītājas apelācijas sūdzību un, konkrētāk, uz argumentu, kas būtībā attiecas uz to, ka pieteiktās preču zīmes reģistrācija neliedz citiem saimnieciskās darbības subjektiem izmantot savus apzīmējumus, lai tirgotu dažādus putojošus šķidrumus.

74      Tādēļ šis Apelācijas padomes precizējums pats par sevi nebija tāds, kas tai liktu piedāvāt prasītājai iespēju paust nostāju šajā ziņā.

75      No tā izriet, ka pamats par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu un līdz ar to prasība kopumā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

76      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar Reglamenta 135. panta 1. punktu, ja to prasa taisnīgums, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, bet tikai daļēji atlīdzina pretējās puses tiesāšanās izdevumus vai pat vispār tiek atbrīvots no šāda pienākuma.

77      Turklāt saskaņā ar Reglamenta 190. panta 2. punktu par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem uzskata nepieciešamos izdevumus, kas ir radušies, izskatot lietu Apelācijas padomē.

78      Šajā lietā, ņemot vērā daudzās kļūdas apstrīdētajā lēmumā, lai gan šis lēmums nav atcelts, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībā Vispārējā tiesā. Prasītāja sedz arī nepieciešamos izdevumus saistībā ar procesu Apelācijas padomē.

Ar šādu pamatojumu,

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) pats sedz savus tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībā Vispārējā tiesā.

3)      Ardagh Metal Beverage Holdings GmbH & Co. KG pati sedz savus tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībā Vispārējā tiesā, kā arī nepieciešamos izdevumus, kuri radušies procesā Apelācijas padomē.

Papasavvas

Spielmann

Öberg

Spineanu‑Matei

 

Norkus

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 7. jūlijā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – vācu.