TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2023. gada 2. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts – Direktīva 2003/88/EK – 3. un 5. pants – Ikdienas un iknedēļas atpūta – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts minimālais 42 stundu iknedēļas atpūtas laikposms – Pienākums piešķirt ikdienas atpūtas laiku – Piešķiršanas kārtība
Lietā C‑477/21
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Miskolci Törvényszék (Miškolcas tiesa, Ungārija) iesniegusi ar 2021. gada 28. jūnija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 3. augustā, tiesvedībā
IH
pret
MÁV‑START Vasúti Személyszállító Zrt.,
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal], tiesneši M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún] (referente), F. Biltšens [F. Biltgen], N. Vāls [N. Wahl] un J. Pasers [J. Passer],
ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– IH vārdā – L. Tóth, ügyvéd,
– MÁV‑START Vasúti Személyszállító Zrt. vārdā – S. Szabó un I. Tóthné Pelle, ügyvédek,
– Ungārijas valdības vārdā – Zs. Biró‑Tóth un M. Z. Fehér, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – D. Recchia un K. Talabér‑Ritz, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2022. gada 13. oktobra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.) 3. un 5. pantu, lasot tos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 31. panta 2. punkta gaismā.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp IH un viņa darba devēju MÁV‑START Vasúti Személyszállító Zrt. (turpmāk tekstā – “MÁV‑START”) par ikdienas atpūtas laikposmu piešķiršanu gadījumā, kad tiek piešķirti iknedēļas atpūtas laikposmi.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Saskaņā ar Direktīvas 2003/88 1. panta 1. punktu šī direktīva “nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai”.
4 Šīs direktīvas 3. pantā “Ikdienas atpūta” ir noteikts:
“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz obligātu nepārtrauktu 11 stundu atpūtas laiku katrā 24 stundu laikposmā.”
5 Minētās direktīvas 5. pantā “Nedēļas atpūtas laiks” ir paredzēts:
“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katrās septiņās dienās katrs darba ņēmējs ir tiesīgs uz 24 stundu obligātu nepārtrauktu atpūtas laikposmu plus 11 stundu ikdienas atpūtu, kā minēts 3. pantā.
Ja objektīvi, tehniski vai darba organizācijas apstākļi to pamato, var piemērot obligāto 24 stundu atpūtas laikposmu.”
6 Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 15. pantu “Labvēlīgāki noteikumi”:
“Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības piemērot vai ieviest normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai vai kas veicina vai atļauj piemērot koplīgumus vai citus līgumus starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, kuri ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai.”
Ungārijas tiesības
Darba kodekss
7 A munka törvénykönyvéről szóló 2012. évi I. törvény (2012. gada Likums Nr.°I, ar ko izveido Darba kodeksu; Magyar Közlöny 2012/2; turpmāk tekstā – “Darba kodekss”) 104. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Laikā starp darba dienas beigām un nākamās darba dienas sākumu ir jāpiešķir nepārtraukts vismaz 11 stundas ilgs atpūtas laikposms (turpmāk tekstā – “ikdienas atpūta”).”
8 Šā kodeksa 105. panta 1. punktā ir noteikts:
“Tiek piešķirtas divas atpūtas dienas nedēļā (iknedēļas atpūtas dienas). Iknedēļas atpūtas dienas var tikt sadalītas arī mainīgā veidā.”
9 Minētā kodeksa 106. pantā ir paredzēts:
“1. Iknedēļas atpūtas dienu vietā darba ņēmējam var piešķirt nepārtrauktu vismaz 48 stundas ilgu iknedēļas atpūtas laikposmu nedēļā.
[..]
3. Ja darba grafika sadalījuma shēma ir mainīga, darba ņēmējam – 1. punktā minētā iknedēļas atpūtas laikposma vietā un neskarot 2. punkta mutatis mutandis piemērošanu – var piešķirt nepārtrauktu vismaz 40 stundas ilgu iknedēļas atpūtas laikposmu, ieskaitot vienu kalendāro dienu. Darba ņēmējam ir jāpiešķir vismaz 48 stundu vidējais iknedēļas atpūtas laikposms, par atsauci ņemot darba grafika plānošanas shēmu vai grāmatvedības periodu.”
2005. gada Likums Nr. CLXXXIII par dzelzceļa transportu
10 A vasúti közlekedésről szóló 2005. évi CLXXXIII. törvény (2005. gada Likums Nr. CLXXXIII par dzelzceļa transportu; Magyar Közlöny 2005/172) 68/A panta 4. punktā ir paredzēts:
“Atkāpjoties no 1.–3. punkta, 68/B panta 1. punkta [..] noteikumi ir piemērojami arī dzelzceļa transportlīdzekļu vadītājiem, kurus neuzskata par mobiliem dzelzceļa transportlīdzekļa darbiniekiem, kas sniedz pārrobežu sadarbspējas pakalpojumus.”
11 Šī likuma 68/B panta 1. punktā ir noteikts:
“Mobilajiem darbiniekiem, kuri sniedz pārrobežu sadarbspējas pakalpojumus dzelzceļa nozarē, ikdienas atpūtas laikposmam dzīvesvietā ir jābūt vismaz 12 secīgām stundām 24 stundu laikposmā.”
Koplīgums
12 Atbilstoši koplīguma, kas noslēgts starp MÁV‑START un arodbiedrībām (turpmāk tekstā – “koplīgums”), 46. panta 1. punktam vilcienu vadītājiem ir jābūt 12 stundu ikdienas atpūtai (ikdienas atpūta dzīvesvietā), ko aprēķina no brīža, kad viņi ierodas dzīvesvietā, līdz brīdim, kad viņi no šīs vietas dodas uz darbu (parastais ceļošanai paredzētais laiks).
13 Saskaņā ar šī koplīguma 47. panta 1. punktu vilcienu vadītājiem ir tiesības uz divām iknedēļas atpūtas dienām, kas ir piešķiramas tā, lai starp divām maiņām būtu vismaz 48 stundas ilga nepārtraukta atpūta.
14 Minētā koplīguma 47. panta 4. punktā ir paredzēts, ka saskaņā ar Darba kodeksa 106. pantu vilcienu vadītājiem šī panta 1. punktā minēto atpūtas dienu vietā var piešķirt vismaz 42 stundas ilgu nepārtrauktu atpūtas laikposmu nedēļā. Šādā gadījumā darba ņēmējam ir piešķirams vidējais vismaz 48 stundas ilgs iknedēļas atpūtas laikposms, kā atsauci izmantojot darba laika plānošanas grafiku.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
15 IH ir nodarbināts sabiedrībā MÁV‑START kā vilciena vadītājs. Viņa darba vieta ir MÁV‑START darbības vieta Miškolcā [Miskolc] (Ungārija). IH savu darbu veic tikai Ungārijā.
16 IH ir piemērojams koplīgums. Viņa darbs tiek veikts atbilstoši ikmēneša darba grafikam, kurā ir noteiktas nevis konkrētas iknedēļas atpūtas dienas, bet ir noteikts iknedēļas atpūtas laiks, ko darba devējs piešķir atkarībā no iknedēļas bāzes laikposma.
17 Atbilstīgi koplīgumam MÁV‑START starp divām maiņām piešķīra IH 12 stundu ikdienas atpūtas laiku, ko viņš varēja pavadīt savā dzīvesvietā un kam tika pieskaitīts parastais ceļošanai paredzētais laiks – divreiz pa 30 minūtēm.
18 Turklāt reizi nedēļā MÁV‑START piešķīra viņam iknedēļas atpūtas laiku, kas ilga vismaz 48 nepārtrauktas stundas. Ja konkrētā nedēļā šādu atpūtas laiku nebija iespējams piešķirt, MÁV‑START piešķīra IH nepārtrauktu vismaz 42 stundas ilgu atpūtas laiku, lai viņš tādējādi izmantotu vidējo vismaz 48 stundas ilgo iknedēļas atpūtas laikposmu, kā atsauci izmantojot ikmēneša darba laika plānošanas grafiku.
19 Tomēr, kad IH tika piešķirts šis iknedēļas atpūtas laikposms, kā arī tad, kad viņš devās atvaļinājumā, viņam netika piešķirts ne ikdienas atpūtas laikposms, ne ceļošanai paredzētais laiks.
20 IH vērsās iesniedzējtiesā – Miskolci Törvényszék (Miškolcas tiesa, Ungārija) –, lai panāktu neizmaksātās darba samaksas izmaksu, apgalvojot, ka viņam bija tiesības uz ikdienas atpūtas laiku tieši pirms vai pēc viņa iknedēļas atpūtas vai atvaļinājuma laikposmiem.
21 Šajā tiesā MÁV‑START apgalvoja, ka ikdienas atpūtas laiks ir piešķirams starp diviem secīgiem darba laikposmiem vienā un tajā pašā 24 stundu laikposmā, un nevis tad, kad nav paredzēts jauns darba laikposms, piemēram, kad tiek piešķirts iknedēļas atpūtas laikposms vai atvaļinājums. MÁV‑START ieskatā tas ir attaisnojams ar ikdienas atpūtas laika mērķi, proti, ļaut darba ņēmējam atgūt spēkus starp diviem darba laikposmiem. Turklāt katrā septiņu dienu laikposmā esot jāpiešķir ilgāks iknedēļas atpūtas laikposms, kas aizstātu ikdienas atpūtu.
22 Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar pilnvarām, kas izriet no Direktīvas 2003/88 un Darba kodeksa, koplīgumā ir paredzētas darba ņēmējiem labvēlīgas atkāpes no noteikumiem par ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmiem.
23 Proti, ikdienas atpūtas laikposms ir 12 stundas, kas tādējādi pārsniedz Direktīvas 2003/88 3. pantā paredzēto minimālo 11 stundu laikposmu, un turklāt, ņemot vērā parasto ceļošanai paredzēto laiku, darba ņēmējs to var pilnībā pavadīt mājās.
24 Attiecībā uz iknedēļas atpūtu iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka Direktīvas 2003/88 5. panta ungāru valodas versija nedaudz atšķiras no angļu, vācu un franču valodas versijām, it īpaši, ciktāl ungāru valodas versijā jēdziens “iknedēļas atpūta” šī 5. panta izpratnē ir definēts tādējādi, ka katrs darba ņēmējs katrās septiņās dienās ir tiesīgs uz minimālo 24 stundu nepārtrauktu atpūtas laikposmu “plus” (“továbbá”) 11 stundu ikdienas atpūtu, kā minēts šīs direktīvas 3. pantā. Savukārt angļu, vācu un franču valodu versijās attiecīgi ir izmantoti vārdi “plus” [“papildus”], “zuzüglich” un “s’ajoutent”, nevis “plus”.
25 Tādējādi šī tiesa jautā, vai minētais jēdziens “iknedēļas atpūta” ir jāinterpretē tādējādi, ka pēc minimālā 24 stundu nepārtrauktā atpūtas laikposma vēl ir piešķirams arī minimālais 11 stundu ikdienas atpūtas laiks, vai arī – kā tā sliecas uzskatīt – 24 stundu laikposms un 11 stundu laikposms ir jāsummē, tiem kopā veidojot minimālo iknedēļas atpūtas laikposmu, un tādējādi darba ņēmējam kopumā ir tiesības uz minimālo 35 stundas ilgu nepārtrauktu iknedēļas atpūtas laikposmu.
26 Šajā ziņā minētā tiesa ir norādījusi, ka Ungārijas tiesiskajā regulējumā ir noteikts 48 stundu iknedēļas atpūtas laika ilgums, kura minimālais ilgums ir 42 stundas, un ka Darba kodeksā un koplīgumā lietotais jēdziens “iknedēļas atpūtas laikposms” neietver nekādu atsauci uz ikdienas atpūtas laiku vai tās ilgumu.
27 Visbeidzot iesniedzējtiesa vaicā, vai ikdienas atpūtas laiks ir jāpiešķir starplaikā starp attiecīgā dienas darba beigām un darba sākumu nākamajā dienā (vai tajā pašā dienā starplaikā starp darba laikposma beigām un nākamā darba laikposma sākumu) vai – vispārīgāk – starplaikā starp darba dienas beigām un nākamās darba dienas sākumu, lai arī pēdējā minētā sākas vairākas dienas vēlāk.
28 Šādos apstākļos Miskolci Törvényszék (Miškolcas tiesa, Ungārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas [2003/88] 5. pants, skatot to kopsakarā ar [Hartas] 31. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka [šīs direktīvas] 3. pantā paredzētais ikdienas atpūtas laiks ir iknedēļas atpūtas laikposma daļa?
2) [..] Vai Direktīvas [2003/88] 5. pants, skatot to kopsakarā ar Hartas 31. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar [šīs] direktīvas mērķi minētajā pantā ir noteikts tikai minimālais iknedēļas atpūtas ilgums un ka tādējādi iknedēļas atpūtas laikposmam ir jābūt vismaz 35 secīgas stundas ilgam, ja vien nav objektīvu, tehnisku vai darba organizācijas apstākļu, kas to izslēdz?
3) Vai Direktīvas [2003/88] 5. pants, skatot to kopsakarā ar Hartas 31. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja dalībvalsts tiesībās un piemērojamajā koplīgumā ir paredzēts piešķirt nepārtrauktu vismaz 42 stundu iknedēļas atpūtas laikposmu, pēc darba, kas veikts iepriekšējā darba dienā pirms nedēļas atpūtas, ir obligāti jāpiešķir arī 12 stundu ikdienas atpūtas laikposms kopā ar atpūtu, kas paredzēta attiecīgās dalībvalsts tiesībās un piemērojamajā koplīgumā, ja vien nav objektīvu, tehnisku vai darba organizācijas apstākļu, kas to izslēdz?
4) Vai Direktīvas [2003/88] 3. pants, skatot to kopsakarā ar Hartas 31. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka darba ņēmējam ir tiesības arī uz minimālu atpūtu, kas ir jāpiešķir 24 stundu laikposmā, ja viņam neatkarīgi no iemesla nav jāstrādā nākamo 24 stundu laikā?
5) Ja atbilde uz [ceturto jautājumu] ir apstiprinoša, vai Direktīvas [2003/88] 3. un 5. pants, skatot tos kopsakarā ar Hartas 31. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka pirms iknedēļas atpūtas ir jāpiešķir ikdienas atpūta?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo un otro jautājumu
29 Ar pirmo un otro jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/88 5. pants, lasot to Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas 3. pantā paredzētais ikdienas atpūtas laiks ir minētajā 5. pantā paredzētā iknedēļas atpūtas laikposma daļa, vai arī šajā pēdējā minētajā pantā ir noteikts tikai minimālais šī iknedēļas atpūtas laikposma ilgums.
30 Vispirms jāatgādina, ka, nosakot katra darba ņēmēja tiesības uz ikdienas un iknedēļas atpūtas laiku, Direktīvā 2003/88 ir precizētas pamattiesības, kas ir skaidri nostiprinātas Hartas 31. panta 2. punktā, līdz ar to šī direktīva ir interpretējama šī 31. panta 2. punkta gaismā. No tā tostarp izriet, ka Direktīvas 2003/88 tiesību normas nevar tikt interpretētas šauri, jo tas negatīvi ietekmētu tiesības, kuras no tām izriet darba ņēmējam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Šādos apstākļos, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, šī direktīva ir jāinterpretē, ņemot vērā katra darba ņēmēja pamattiesību uz ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmiem nozīmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. maijs, CCOO, C‑55/18, EU:C:2019:402, 33. punkts).
32 Tāpat jāatgādina, ka Direktīvas 2003/88 mērķis ir noteikt minimālās prasības, lai uzlabotu darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus, saskaņojot valstu tiesisko regulējumu, tostarp attiecībā uz darba laika ilgumu. Šī saskaņošana darba laika organizācijas jomā Eiropas Savienības līmenī ir vērsta uz to, lai garantētu labāku darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, piešķirot tiem minimālos atpūtas laikposmus, it īpaši ikdienas un iknedēļas atpūtas laiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. jūnijs, Fetico u.c., C‑588/18, EU:C:2020:420, 26. un 27. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
33 Tādējādi dalībvalstīm ir pienākums saskaņā ar Direktīvas 2003/88 3. un 5. panta noteikumiem veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katram darba ņēmējam attiecīgi ir tiesības uz minimālo 11 stundu nepārtrauktu atpūtas laiku katrā 24 stundu laikposmā un katrās septiņās dienās – uz minimālo 24 stundu nepārtrauktu atpūtas laiku, kam pieskaitītas minētajā 3. pantā paredzētās 11 ikdienas atpūtas laika stundas (spriedums, 2019. gada 14. maijs, CCOO, C‑55/18, EU:C:2019:402, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Lai nodrošinātu Direktīvas 2003/88 pilnīgu iedarbīgumu, dalībvalstīm ir jānodrošina šo minimālo atpūtas laiku ievērošana (spriedums, 2019. gada 14. maijs, CCOO, C‑55/18, EU:C:2019:402, 40. punkts).
35 Tādējādi, ņemot vērā Direktīvas 2003/88 pamatmērķi, proti, nodrošināt efektīvu darba ņēmēju dzīves un darba nosacījumu aizsardzību, kā arī labāku viņu drošības un veselības aizsardzību, dalībvalstīm ir jāgarantē, ka šo tiesību lietderīgā iedarbība tiek nodrošināta pilnībā, faktiski nodrošinot viņiem šajā direktīvā paredzētos minimālos ikdienas un iknedēļas atpūtas laikus. No tā izriet, ka noteikumi, kurus dalībvalstis ir paredzējušas, lai nodrošinātu Direktīvas 2003/88 prasību īstenošanu, nedrīkst būt tādi, kuru rezultātā savu jēgu zaudē tiesības, kas ir paredzētas Hartas 31. panta 2. punktā un šīs direktīvas 3. un 5. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. maijs, CCOO, C‑55/18, EU:C:2019:402, 42. un 43. punkts).
36 Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka darba ņēmējs ir jāuzskata par vājāko darba tiesisko attiecību pusi, un līdz ar to ir jānovērš tas, ka darba devējam ir iespēja viņam noteikt viņa tiesību ierobežojumus (spriedums, 2019. gada 14. maijs, CCOO, C‑55/18, EU:C:2019:402, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Jautājums par to, vai Direktīvas 2003/88 3. pantā paredzētā ikdienas atpūta ir daļa no 5. pantā minētā iknedēļas atpūtas laikposma, ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.
38 Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka šajā direktīvā tiesības uz ikdienas atpūtu un tiesības uz iknedēļas atpūtu ir paredzētas divos atsevišķos noteikumos, proti, attiecīgi minētās direktīvas 3. un 5. pantā. Tas liecina, ka tās ir divas autonomas tiesības, kurām, kā secinājumu 49.–51. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, ir atšķirīgi mērķi, proti, ikdienas atpūtas gadījumā – ļaut darba ņēmējam uz noteiktu stundu skaitu pamest darba vietu, un šīm stundām ir jābūt ne tikai secīgām, bet arī jāseko tūlīt pēc darba laika, un iknedēļas atpūtas gadījumā – ļaut darba ņēmējam atpūsties katrā septiņu dienu laikposmā.
39 Tāpēc darba ņēmējiem ir jāgarantē visu šo tiesību efektīva īstenošana.
40 Otrkārt, kā izriet no šā sprieduma 35. punktā minētās Tiesas judikatūras, ir jāatgādina, ka noteikumi, kurus dalībvalstis ir paredzējušas, lai nodrošinātu Direktīvas 2003/88 prasību īstenošanu, nedrīkst būt tādi, kas varētu atņemt jēgu tiesībām, kuras ir nostiprinātas Hartas 31. panta 2. punktā un šīs direktīvas 3. un 5. pantā. Šajā ziņā jākonstatē, ka tāda interpretācija, saskaņā ar kuru ikdienas atpūta ir daļa no iknedēļas atpūtas, atņemtu jēgu minētās direktīvas 3. pantā paredzētajām tiesībām uz ikdienas atpūtu, jo darba ņēmējam tiktu liegta iespēja efektīvi izmantot šajā tiesību normā paredzēto ikdienas atpūtas laiku, ja viņš izmanto savas tiesības uz iknedēļas atpūtu.
41 Šajā ziņā jākonstatē, ka Direktīvas 2003/88 5. panta pirmajā daļā nav tikai vispārīgi noteikts tiesību uz iknedēļas atpūtu minimālais laikposms, bet gan ir īpaši precizēts, ka šim laikposmam ir jāpieskaita laikposms, kas piešķirams atbilstoši tiesībām uz ikdienas atpūtu, tādējādi uzsverot šo divu tiesību autonomu raksturu. Tas apstiprina, ka tiesību uz iknedēļas atpūtu mērķis nav attiecīgā gadījumā aptvert arī tiesībām uz ikdienas atpūtu atbilstošo laikposmu, bet tās ir piešķiramas papildus šīm pēdējām minētajām tiesībām.
42 Tāpat ir jānodrošina tiesību, kas darba ņēmējiem piešķirtas ar Direktīvu 2003/88, lietderīgā iedarbība, kas dalībvalstīm uzliek pienākumu nodrošināt, ka tiek ievērota katra ar šo direktīvu noteiktā minimālā prasība (spriedums, 2019. gada 11. aprīlis, Syndicat des cadres de la sécurité intérieure, C‑254/18, EU:C:2019:318, 33. punkts).
43 No tā izriet, ka Direktīvas 2003/88 3. pantā paredzētais ikdienas atpūtas laiks ir pieskaitāms nevis šīs direktīvas 5. pantā minētajām 24 atpūtas stundām, veidojot kopējo vismaz 35 stundu iknedēļas atpūtas laikposmu, bet gan šajā tiesību normā paredzētajam autonomajam un nošķirtajam vismaz 24 stundas ilgajam iknedēļas atpūtas laikposmam.
44 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2003/88 5. pants, lasot to Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas 3. pantā paredzētais ikdienas atpūtas laiks nav minētajā 5. pantā paredzētā iknedēļas atpūtas laikposma daļa, bet tas papildina to.
Par trešo jautājumu
45 Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/88 3. un 5. pants, lasot tos Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts tāds iknedēļas atpūtas laikposms, kas pārsniedz 35 stundas pēc kārtas, darba ņēmējam papildus šim laikposmam ir jānodrošina arī šīs direktīvas 3. pantā garantētais ikdienas atpūtas laiks.
46 Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa ir norādījusi, pirmkārt, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā ir lietots jēdziens “iknedēļas atpūtas laikposms”, kas tajā principā ir noteikts 48 stundu apmērā un kas nedrīkst būt īsāks par 42 stundām, un, otrkārt, ka šajā tiesiskajā regulējumā nav atsauces nedz uz ikdienas atpūtu, nedz uz tās ilgumu. Šis “iknedēļas atpūtas laikposms” ir ilgāks par 35 stundām, kas tiek iegūtas, pieskaitot Direktīvas 2003/88 5. pantā paredzēto minimālo 24 stundu atpūtas laikposmu un šīs direktīvas 3. pantā paredzēto minimālo 11 stundu atpūtas laikposmu.
47 Šajā ziņā jāuzsver, ka Direktīvas 2003/88 5. pantā atsauču uz dalībvalstu tiesībām nav. Līdz ar to tajā lietotie jēdzieni ir jāuzskata par autonomiem Savienības tiesību jēdzieniem, un tie ir jāinterpretē vienveidīgi visā Savienības teritorijā neatkarīgi no dalībvalstīs izmantotās kvalifikācijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, Maio Marques da Rosa, C‑306/16, EU:C:2017:844, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 No tā izriet, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētais jēdziens “iknedēļas atpūtas laikposms” neietekmē Direktīvas 2003/88 5. panta interpretāciju.
49 Kad tas ir precizēts, jāatgādina – šajā tiesību normā paredzētais minimālais iknedēļas atpūtas laiks ir nepārtrauktas 24 stundas. Tomēr šīs direktīvas 15. pantā dalībvalstīm ir atļauts piemērot vai ieviest noteikumus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai vai kas veicina vai atļauj piemērot koplīgumus vai citus līgumus starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, kuri ir labvēlīgāki darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai. Tādējādi saskaņā ar pamatlietā piemērojamo koplīgumu attiecīgajam darba ņēmējam tika piešķirts vismaz 42 stundas ilgs iknedēļas atpūtas laiks. Šādā gadījumā, pārsniedzot Direktīvas 2003/88 5. pantā paredzēto minimumu, piešķirtās iknedēļas atpūtas laika stundas reglamentē nevis šī direktīva, bet valsts tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. novembris, TSN un AKT, C‑609/17 un C‑610/17, EU:C:2019:981, 34. un 35. punkts).
50 Tomēr tas, ka iknedēļas atpūtas jomā ir paredzēti šādi noteikumi, kas ir labvēlīgāki nekā tie, kas kā minimālais slieksnis ir noteikti Direktīvā 2003/88, nevar liegt darba ņēmējam citas tiesības, kas viņam ir piešķirtas ar šo direktīvu, it īpaši tiesības uz ikdienas atpūtu.
51 Kā izriet no Tiesas judikatūras – tas, ka dalībvalsts īsteno šādu pašas kompetenci, tomēr nedrīkst ietekmēt minimālo aizsardzību, kas darba ņēmējiem ir garantēta minētajā direktīvā, un it īpaši tās 3. pantā paredzētā minimālā ikdienas atpūtas laikposma faktisku izmantošanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 4. jūnijs, Fetico u.c., C‑588/18, EU:C:2020:420, 32. punkts).
52 Tādēļ, lai garantētu darba ņēmējiem Hartas 31. panta 2. punktā un Direktīvas 2003/88 3. pantā paredzēto tiesību uz ikdienas atpūtu faktisku izmantošanu, šīs tiesības ir piešķiramas neatkarīgi no piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā iknedēļas atpūtas laika ilguma.
53 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 3. un 5. pants, lasot tos Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts tāds iknedēļas atpūtas laikposms, kas pārsniedz 35 stundas pēc kārtas, darba ņēmējam papildus šim laikposmam ir jānodrošina arī šīs direktīvas 3. pantā garantētais ikdienas atpūtas laiks.
Par ceturto un piekto jautājumu
54 Ar ceturto un piekto jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/88 3. pants, lasot to Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja darba ņēmējam ir piešķirts iknedēļas atpūtas laikposms, viņam ir tiesības arī uz ikdienas atpūtas laiku pirms minētā iknedēļas atpūtas laikposma.
55 No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šajā gadījumā MÁV‑START piešķīra tiesības uz ikdienas atpūtas laiku tikai tad, ja 24 stundu laikā pēc attiecīgā darba laikposma beigām bija paredzēts jauns darba laikposms. Ja jauns darba laikposms nebija paredzēts, piemēram, ja bija piešķirts iknedēļas atpūtas laiks vai atvaļinājums, MÁV‑START ieskatā pienākums piešķirt ikdienas atpūtas laiku vairs nepastāvēja.
56 Šajā ziņā jāatgādina – no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai efektīvi atpūstos, darba ņēmējam jābūt iespējai pamest darba vietu uz noteiktu stundu skaitu, un šīm stundām ir jābūt ne tikai secīgām, bet tām jāseko tūlīt pēc darba laika, lai ļautu darba ņēmējam atslābināties un kliedēt nogurumu, kas radies pienākumu izpildes laikā (spriedums, 2010. gada 14. oktobris, Union syndicale Solidaires Isère, C‑428/09, EU:C:2010:612, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 No tā izriet, ka ikvienam darba ņēmējam ir jābūt tiesībām pēc darba laikposma beigām nekavējoties izmantot ikdienas atpūtas laiku neatkarīgi no tā, vai pēc šī atpūtas laika seko darba laikposms vai ne. Turklāt, ja ikdienas un iknedēļas atpūtas laiks tiek piešķirts vienlaikus, iknedēļas atpūtas laikposms var sākties tikai tad, kad darba ņēmējs ir izmantojis ikdienas atpūtas laiku.
58 Šādos apstākļos uz ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 3. pants, lasot to Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja darba ņēmējam ir piešķirts iknedēļas atpūtas laikposms, viņam ir tiesības arī uz ikdienas atpūtas laiku pirms minētā iknedēļas atpūtas laikposma.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 5. pants, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkta gaismā,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
šīs direktīvas 3. pantā paredzētais ikdienas atpūtas laiks nav minētajā 5. pantā paredzētā iknedēļas atpūtas laikposma daļa, bet tas papildina to.
2) Direktīvas 2003/88 3. un 5. pants, lasot tos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkta gaismā,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tad, ja valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts tāds iknedēļas atpūtas laikposms, kas pārsniedz 35 stundas pēc kārtas, darba ņēmējam papildus šim laikposmam ir jānodrošina arī šīs direktīvas 3. pantā garantētais ikdienas atpūtas laiks.
3) Direktīvas 2003/88 3. pants, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkta gaismā,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tad, ja darba ņēmējam ir piešķirts iknedēļas atpūtas laikposms, viņam ir tiesības arī uz ikdienas atpūtas laiku pirms minētā iknedēļas atpūtas laikposma.
[Paraksti]