Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2024. gada 20. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais īpašums – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29/EK – 3. panta 1. punkts – Izziņošana sabiedrībai – Jēdziens – Tikai materiālo iespēju nodrošināšana – Televizoru, kas aprīkoti ar istabas antenu un ļauj uztvert signālus un pārraidīt raidījumus, pieejamības nodrošināšana dzīvokļos – Peļņu nesošs raksturs – Tehnoloģiskās neitralitātes princips
Lietā C‑135/23
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Amtsgericht Potsdam (Potsdamas pirmās instances tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2023. gada 1. februāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2023. gada 7. martā, tiesvedībā
Gesellschaft für musikalische Aufführungs- und mechanische Vervielfältigungsrechte eV (GEMA)
pret
GL,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz], P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], A. Kumins [A. Kumin] un I. Ziemele (referente),
ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Gesellschaft für musikalische Aufführungs- und mechanische Vervielfältigungsrechte eV (GEMA) vārdā – F. Seifert, Rechtsanwalt,
– Francijas valdības vārdā – R. Bénard un E. Timmermans, pārstāvji,
– Austrijas valdības vārdā – G. Kunnert, A. Posch un J. Schmoll, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Samnadda un G. von Rintelen, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2024. gada 22. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) 3. panta 1. punkta interpretāciju.
2 Šis lūgums iesniegts tiesvedībā, kurā autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija Gesellschaft für musikalische Aufführungs- und mechanische Vervielfältigungsrechte eV (GEMA) vēršas pret dzīvokļu mājas apsaimniekotāju GL saistībā ar to, ka pēdējais minētais esot pārkāpis autortiesības, tā apsaimniekotajos dzīvokļus darot pieejamus ar istabas antenu aprīkotus televizorus, kas ļauj uztvert signālus un pārraidīt raidījumus, it īpaši mūziku.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
3 Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija (WIPO) Ženēvā 1996. gada 20. decembrī pieņēma WIPO Līgumu par autortiesībām (turpmāk tekstā – “LA”), kas Eiropas Kopienas vārdā apstiprināts ar Padomes Lēmumu 2000/278/EK (2000. gada 16. marts) (OV 2000, L 89, 6. lpp.) un attiecībā uz Eiropas Savienību stājies spēkā 2010. gada 14. martā (OV 2010, L 32, 1. lpp.).
4 LA 8. pantā “Tiesības uz atklātu raidījumu [Izziņošana sabiedrībai]” ir noteikts:
“Neskarot [Bernē 1886. gada 9. septembrī parakstītās konvencijas par literāro un mākslas darbu aizsardzību (1971. gada 24. jūlija Parīzes akts), redakcijā ar 1979. gada 28. septembra grozījumiem,] 11. panta 1. punkta ii) apakšpunktu, 11.bis panta 1. punkta i) un ii) apakšpunktu, 11.ter panta 1. punkta ii) apakšpunktu, 14. panta 1. punkta ii) apakšpunktu un 14.bis panta 1. punktu, literāro un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības atļaut atklātu savu darbu raidījumu [savu darbu izziņošanu sabiedrībai], izmantojot vadus vai bezvadu sistēmu, kā arī padarīt savus darbus pieejamus sabiedrībai tā, lai sabiedrības locekļi var tiem piekļūt pašu izvēlētā vietā un laikā.”
5 1996. gada 20. decembrī WIPO diplomātiskajā konferencē tika pieņemti kopīgi paziņojumi attiecībā uz LA.
6 Kopīgais paziņojums attiecībā uz LA 8. pantu ir izteikts šādā redakcijā:
“Tikai materiālo iespēju nodrošināšana, veicot atklātu raidījumu [izziņošanu] vai dodot iespēju to darīt, neatbilst raidījumam [izziņošanai sabiedrībai] šā līguma vai [konvencijas par literāro un mākslas darbu aizsardzību, redakcijā ar 1979. gada 28. septembra grozījumiem,] nozīmē. [..]”
Savienības tiesības
7 Direktīvas 2001/29 4., 9., 10., 23. un 27. apsvērumā ir noteikts:
“(4) Nodrošinot lielāku juridisko noteiktību un intelektuālā īpašuma labāku aizsardzību, autortiesību un blakustiesību saskaņots tiesiskais regulējums veicinās būtisku ieguldījumu jaunradē un jauninājumos [..], kas savukārt veicinās Eiropas rūpniecības izaugsmi un konkurētspējas palielināšanos [..].
[..]
(9) Autortiesību un blakustiesību saskaņošanas pamatā jābūt augstam aizsardzības līmenim, jo šīm tiesībām ir izšķiroša nozīme intelektuālajā jaunradē. To aizsardzība palīdz nodrošināt jaunrades uzturēšanu un attīstību autoru, izpildītāju, producentu, patērētāju, kultūras, rūpniecības un visas sabiedrības interesēs. Tāpēc intelektuālais īpašums ir atzīts par īpašuma neatņemamu sastāvdaļu.
(10) Lai autori vai izpildītāji varētu turpināt savu radošo un māksliniecisko darbību, viņiem jāsaņem atbilstīga atlīdzība par viņu darbu izmantošanu, bet producentiem tā jāsaņem, lai varētu finansēt šo darbību. Lai izgatavotu produktus, piemēram, skaņu ierakstus, filmas vai multimediju produktus un sniegtu pakalpojumus, piemēram, pakalpojumus “pēc pieprasījuma”, vajadzīgi ievērojami ieguldījumi. Lai garantētu minētās atlīdzības pieejamību un nodrošinātu iespēju iegūt labu atdevi no ieguldījumiem, vajadzīga intelektuālā īpašuma tiesību pienācīga aizsardzība.
[..]
(23) Šai direktīvai būtu jāturpina saskaņot autora tiesības uz izziņošanu. Šīs tiesības būtu jāsaprot plašā nozīmē – kā tādas, kas attiecas uz visa veida izziņošanu sabiedrībai, kura nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana. Šīm tiesībām būtu jāattiecas uz darba visa veida raidīšanu vai atkārtotu raidīšanu sabiedrībai, izmantojot vai neizmantojot vadus, tajā skaitā raidīšanu ēterā. Šīm tiesībām nebūtu jāattiecas uz citām darbībām.
[..]
(27) Tikai materiālo iespēju nodrošināšana, dodot iespēju veikt izziņošanu vai to veicot, pati neveido izziņošanu šīs direktīvas nozīmē.”
8 Šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu [sabiedrībai], izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.”
Vācijas tiesību akti
9 1965. gada 9. septembra Gesetz über Urheberrecht und verwandte Schutzrechte – Urheberrechtsgesetz (Autortiesību un blakustiesību likums; BGBl. 1965 I, 1273. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 15. pantā ir paredzēts:
“[..]
(2) Autoram turklāt ir ekskluzīvas tiesības izziņot sabiedrībai savu darbu nemateriālā formā (tiesības uz izziņošanu sabiedrībai). Izziņošanas sabiedrībai tiesības it īpaši ietver:
1. prezentācijas, izpildījuma un atskaņošanas tiesības (19. pants);
2. darba publiskošanas tiesības (19.a pants);
3. apraides tiesības (20. pants);
4. izziņošanas tiesības, izmantojot skaņu ierakstus un videoierakstus (21. pants);
5. radio raidījumu izziņošanas un to publiskošanas tiesības (22. pants).
(3) Izziņošana ir izziņošana sabiedrībai tad, ja tā ir paredzēta vairākiem sabiedrības locekļiem. Sabiedrība ietver ikvienu personu, kurai nav personisku attiecību ar personu, kas izmanto darbu, vai ar citām personām, kurām darbs ir padarīts uztverams vai pieejams nemateriālā formā.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
10 GEMA, kas ir autortiesību mūzikas jomā kolektīvā pārvaldījuma organizācija, Amtsgericht Potsdam (Potsdamas pirmās instances tiesa, Vācija) – iesniedzējtiesā – cēla prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar autortiesībām pret GL – dzīvokļu mājas, kurā ir 18 dzīvokļu, apsaimniekotāju –, pamatojoties uz to, ka pēdējais minētais, neievērodams Autortiesību un blakustiesību likuma redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 15. pantu, šajos dzīvokļos darījis pieejamus ar istabas antenu aprīkotus televizorus, kuri ļauj uztvert signālus un pārraidīt šajos dzīvokļos raidījumus, it īpaši mūziku.
11 Šai tiesai ir šaubas par to, vai šāda pieejamības nodrošināšana ir “izziņošana sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, it īpaši, ņemot vērā apstākli, ka attiecīgā māja nav aprīkota ar “centrālo antenu”, kas ļautu pārraidīt signālus šajos dzīvokļos.
12 Šajā kontekstā tā norāda, ka 2006. gada 7. decembra spriedumā SGAE (C‑306/05, EU:C:2006:764) Tiesa ir nospriedusi, ka, lai gan vienīgi materiālo iespēju nodrošināšana nav “izziņošana sabiedrībai” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, viesnīcas veiktā signāla pārraidīšana ar televizoru starpniecību klientiem, kas ir apmetušies šīs viesnīcas istabās, neatkarīgi no signāla pārraidīšanai izmantotā tehniskā līdzekļa ir šāda izziņošana. 2010. gada 18. marta rīkojumā Organismos Sillogikis Diacheirisis Dimiourgon Theatrikon kai Optikoakoustikon Ergon (C‑136/09, EU:C:2010:151) Tiesa esot secinājusi, ka viesnīca veic “izziņošanu sabiedrībai” šīs tiesību normas izpratnē, ja tā uzstāda televizorus šīs viesnīcas istabās un savieno tos ar viesnīcas “centrālo antenu”, kas šos televizorus padara par piemērotiem pārraidīto raidījumu uztveršanai. Turpretim no 2020. gada 2. aprīļa sprieduma Stim un SAMI (C‑753/18, EU:C:2020:268) izrietot, ka radiouztvērēju nodrošināšana nomas automašīnās nav šāda izziņošana sabiedrībai.
13 Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī judikatūra neļauj droši atbildēt uz jautājumu, vai tas, ka dzīvokļu mājas apsaimniekotājs dara pieejamus ar istabas antenu aprīkotus televizorus, kas ļauj uztvert signālus un pārraidīt šajos dzīvokļos raidījumus, apstākļos, kad nav “centrālās antenas”, ir uzskatāms par “izziņošanu sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē.
14 Šajos apstākļos Amtsgericht Potsdam (Potsdamas pirmās instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai ir konstatējama izziņošana sabiedrībai [Direktīvas 2001/29] 3. panta izpratnē, ja dzīvokļu mājas apsaimniekotājs dzīvokļu mājā dara pieejamus televizorus, no kuriem katrs bez centralizētas uztveršanas signālu pārraidīšanai uztver raidījumus ar istabas antenas starpniecību?”
Par prejudiciālo jautājumu
15 Ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais jēdziens “izziņošana sabiedrībai” attiecas uz to, ka īres dzīvokļu mājas apsaimniekotājs dara pieejamus televizorus, kuri aprīkoti ar istabas antenu un kuri bez citu darbību veikšanas uztver signālus un ļauj pārraidīt raidījumus.
16 Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu sabiedrībai, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.
17 Kā Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, saskaņā ar šo tiesību normu autoriem ir piešķirtas preventīva rakstura tiesības, kuras tiem ļauj iestāties starp iespējamiem viņu darbu izmantotājiem un izziņošanu sabiedrībai, ko šie izmantotāji varētu būt iecerējuši veikt, lai to aizliegtu (spriedumi, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 30. punkts, un 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
18 Tā kā Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā jēdziens “izziņošana sabiedrībai” nav precizēts, tā nozīme un tvērums ir nosakāmi, ņemot vērā šīs direktīvas mērķus un kontekstu, kādā iekļaujas interpretējamā tiesību norma (spriedums, 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
19 Saistībā ar šiem mērķiem Tiesa ir pastāvīgi atgādinājusi, ka jēdziens “izziņošana sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, kā uzsvērts šīs direktīvas 23. apsvērumā, jāsaprot plašā nozīmē – kā tāds, kas attiecas uz visa veida izziņošanu sabiedrībai, kura nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana, un tādējādi uz darba visa veida raidīšanu vai atkārtotu raidīšanu sabiedrībai, izmantojot vai neizmantojot vadus, tajā skaitā raidīšanu ēterā. Proti, no minētās direktīvas 4., 9. un 10. apsvēruma izriet, ka tās galvenais mērķis ir ieviest augstu autoru aizsardzības līmeni, kas tiem ļautu saņemt atbilstīgu atlīdzību par to darbu izmantošanu, tostarp izziņošanas sabiedrībai gadījumā (spriedums, 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
20 Saistībā ar kontekstu, kādā iekļaujas attiecīgā tiesību norma, no Direktīvas 2001/29 27. apsvēruma, kurā būtībā ir pārņemts kopīgais paziņojums attiecībā uz LA 8. pantu, izriet, ka “tikai materiālo iespēju nodrošināšana, dodot iespēju veikt izziņošanu vai to veicot, pati neveido izziņošanu šīs direktīvas nozīmē” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Stim un SAMI, C‑753/18, EU:C:2020:268, 33. punkts).
21 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “izziņošana sabiedrībai” 3. panta 1. punkta izpratnē apvieno divus kumulatīvus elementus, proti, darba izziņošanas darbību un tā izziņošanu sabiedrībai, un prasa individualizētu vērtējumu (spriedumi, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 37. punkts, un 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
22 Šādā vērtējumā jāņem vērā vairāki papildkritēriji, kas nav autonomi, bet ir savstarpēji saistīti. Tā kā šie kritēriji dažādās konkrētās situācijās var būt ar ļoti mainīgu intensitāti, tie jāpiemēro gan individuāli, gan savstarpējā mijiedarbībā (spriedumi, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 35. punkts, un 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
23 Starp šiem kritērijiem Tiesa ir uzsvērusi būtisko lomu, kāda ir lietotājam, un tā iesaistīšanās apzināto raksturu. Proti, lietotājs veic “izziņošanas darbību”, ja, pilnībā apzinoties savas rīcības sekas, viņš iesaistās, lai saviem klientiem dotu piekļuvi aizsargātam darbam, it īpaši tad, ja bez šādas iesaistīšanās tā klienti principā nevarētu baudīt pārraidīto darbu (spriedumi, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 46. punkts, un 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
24 Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka nozīme ir arī izziņošanas sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē peļņu nesošajam raksturam, pat ja šāds raksturs nav obligāti uzskatāms par nepieciešamu nosacījumu, kas noteiktu pašu izziņošanas sabiedrībai esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
25 Šajā kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka sabiedrības “uztveršanas spējai” var būt nozīme tādā ziņā, ka aizsargātu darbu pārraidīšanai piemīt peļņu nesošs raksturs, ja izmantotājs no tās var gūt ekonomisku labumu, kas saistīts ar pievilcību un tāpēc ar lielāku tādas iestādes apmeklētību, kurā viņš veic šādu pārraidīšanu, savukārt šāda peļņu nesoša rakstura nav, ja konkrētā sabiedrība šādai izplatīšanai nepievērš nekādu vērību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 31. maijā, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 50.–52. punkts).
26 Tādējādi no Tiesas judikatūras izriet, ka tieši lietotāja centrālā loma, lai sniegtu saviem klientiem piekļuvi aizsargātiem darbiem, un tas, ka viņa iejaukšanās ir apzināta, it īpaši, ja tai ir peļņu nesošs raksturs, ļauj Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā nošķirt, no vienas puses, “izziņošanu sabiedrībai” šīs tiesību normas izpratnē un, no otras puses, “tikai materiālo iespēju nodrošināšanu” šīs direktīvas 27. apsvēruma izpratnē.
27 Ņemot vērā šos principus, kas izriet no pastāvīgās judikatūras, Tiesa ir nospriedusi, ka nedz tāda nomas transportlīdzeklī integrēta radiouztvērēja nodrošināšana, kurš bez nomas uzņēmuma papildu iesaistīšanās ļauj uztvert virszemes apraidi, kas ir pieejama zonā, kurā transportlīdzeklis atrodas, nedz skaļruņu sistēmas un attiecīgā gadījumā programmatūras, kas ļauj atskaņot fona mūziku, nodrošināšana nav “izziņošanas darbības”. Proti, saskaņā ar Tiesas judikatūru šādas darbības ir “materiālo iespēju nodrošināšana” Direktīvas 2001/29 27. apsvēruma izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 2. aprīlis, Stim un SAMI, C‑753/18, EU:C:2020:268, 34. punkts, kā arī 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 69. punkts).
28 Šajā ziņā Tiesa it īpaši ir norādījusi – ja vienīgi tas, ka aprīkojuma izmantošanas nepieciešamība, lai sabiedrība varētu faktiski baudīt darbu, automātiski nozīmētu, ka personas, kas to ir nodrošinājusi, iesaistīšanās ir kvalificējama kā “izziņošana sabiedrībai”, par šādu darbību būtu uzskatāma jebkura “materiālo iespēju nodrošināšana, dodot iespēju veikt izziņošanu vai to veicot”, tomēr Direktīvas 2001/29 27. apsvērums, kurā būtībā ir pārņemts kopīgais paziņojums attiecībā uz LA 8. pantu, to tieši izslēdz (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 68. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
29 Savukārt Tiesa attiecībā uz kafejnīcas‑restorāna, viesnīcas, SPA pakalpojumu sniegšanas uzņēmuma un rehabilitācijas centra pārvaldītājiem ir nospriedusi, ka tie veic izziņošanu, ja tie apzināti pārraida saviem klientiem aizsargātus darbus, brīvprātīgi izplatot signālu ar tādu televīzijas vai radio uztvērēju starpniecību, kurus tie ir uzstādījuši savā iestādē (skat. it īpaši spriedumus, 2006. gada 7. decembris, SGAE, C‑306/05, EU:C:2006:764, 46. punkts; 2011. gada 4. oktobris, Football Association Premier League u.c., C‑403/08 un C‑429/08, EU:C:2011:631, 196. punkts; 2014. gada 27. februāris, OSA, C‑351/12, EU:C:2014:110, 26. punkts, kā arī 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 55. un 56. punkts).
30 Šajā judikatūrā Tiesa būtībā ir uzskatījusi, ka tad, ja iestādes pārvaldītājs brīvprātīgi nodrošina saviem klientiem televīzijas vai radio signālus un aparatūru, kas ļauj pārraidīt šajos signālos kodētus raidījumus un kas ir uzstādīti vairākās šīs iestādes vietās, runa ir par “izziņošanas sabiedrībai” darbībām Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē – neatkarīgi no tā, kāds ir signāla pārraidīšanai izmantotais tehniskais līdzeklis.
31 Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkojamās dzīvokļu mājas apsaimniekotājs šo dzīvokļu īrniekiem dara pieejamus ar istabas antenu aprīkotus televizorus, kuri, kā konstatēts, uztver signālus un ļauj šajos dzīvokļos pārraidīt raidījumus, it īpaši mūziku.
32 Lai gan valsts tiesai, ņemot vērā šī sprieduma 19.–30. punktā atgādinātos apsvērumus, jānosaka, vai tāds nekustamā īpašuma apsaimniekotājs kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, veic “izziņošanas sabiedrībai” darbību Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, Phonographic Performance (Ireland), C‑162/10, EU:C:2012:141, 39. punkts), Tiesai tai jāsniedz šajā ziņā lietderīgas norādes, lai tā varētu izspriest tās izskatīšanā esošo lietu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 5. maijs, BV, C‑570/20, EU:C:2022:348, 44. punkts).
33 Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir uzskatāms, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 40. un 50. punktā un neskarot iesniedzējtiesas pārbaudi, ka dzīvokļu mājas apsaimniekotājs, aprīkodams šos dzīvokļus ar televizoriem un istabas antenām, kas bez citu darbību veikšanas uztver signālus un ļauj minētajos dzīvokļos pārraidīt raidījumus, it īpaši mūziku, apzināti veic darbības, lai īrētajos dzīvokļos un īres laikposmā nodrošinātu saviem klientiem piekļuvi šādiem raidījumiem, un nav izšķirošas nozīmes tam, vai viņi šo iespēju izmanto vai neizmanto (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. jūnijs, Stichting Brein, C‑610/15, EU:C:2017:456, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Turklāt šī apsaimniekotāja iesaistīšanos, lai nodrošinātu saviem klientiem piekļuvi pārraidītiem darbiem, jāuzskata par papildu pakalpojuma sniegšanu, lai gūtu no tā noteiktu labumu.
35 Proti, šī pakalpojuma piedāvājums ietekmē pamatlietā aplūkojamo dzīvokļu kvalitāti un līdz ar to šo dzīvokļu īres maksu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, SCF, C‑135/10, EU:C:2012:140, 90. punkts un tajā minētā judikatūra) vai, kā norādīts šī sprieduma 25. punktā, to pievilcību un līdz ar to popularitāti. Tādējādi jāuzskata, ka šāda pakalpojuma piedāvājums ļauj konstatēt izziņošanas peļņu nesošo raksturu šī sprieduma 24. un 25. punktā minētās judikatūras izpratnē.
36 Saistībā ar pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, nav nozīmes apstāklim, kuru ir uzsvērusi šī tiesa, ka pamatlietā aplūkojamie televizori esot savienoti ar “istabas” antenu, nevis ar “centrālo” antenu, kāda aplūkota lietā, kurā izdots 2010. gada 18. marta rīkojums Organismos Sillogikis Diacheirisis Dimiourgon Theatrikon kai Optikoakoustikon Ergon (C‑136/09, EU:C:2010:151).
37 Proti, šāda centrālo un istabas antenu nošķiršana neatbilstu tehnoloģiskās neitralitātes principam, saskaņā ar kuru likumā personu tiesības un pienākumi ir jānosaka vispārīgi, lai nedotu priekšroku vienas tehnoloģijas izmantošanai par sliktu citai tehnoloģijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 24. marts, Austro‑Mechana, C‑433/20, EU:C:2022:217, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Otrām kārtām, lai aizsargātajiem darbiem būtu piemērojams jēdziens “izziņošana sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, tiem jābūt faktiski izziņotiem sabiedrībai. Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka jēdziens “sabiedrība” nozīmē nenoteiktu potenciālo adresātu skaitu un turklāt paredz diezgan lielu personu skaitu (spriedums, 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 51. un 52. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
39 Tādējādi jēdziens “sabiedrība” ietver noteiktu minimālo slieksni, kas no šī jēdziena izslēdz pārāk mazu, jo īpaši – nenozīmīgu, attiecīgo personu skaitu. Lai noteiktu šo skaitu, jāņem vērā tostarp ne vien personu skaits, kam vienlaikus var būt piekļuve vienam un tam pašam darbam, bet arī tas, cik daudziem no viņiem var būt secīga piekļuve darbam (šajā nozīmē skat. spriedumus, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 43. un 44. punkts, kā arī 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers, C‑263/18, EU:C:2019:1111, 68. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
40 Šajā lietā iesniedzējtiesa nesniedz norādes par to personu skaitu, kurām vienlaikus vai secīgi var būt piekļuve darbiem, izņemot to, ka pamatlietā aplūkojamā dzīvokļu mājā ir 18 dzīvokļu. Šī tiesa it īpaši nenorāda, vai dzīvokļi tiek izīrēti uz īsu termiņu, jo īpaši tūristu izmitināšanas nolūkos, kas var ietekmēt to personu skaitu, kurām var būt secīga piekļuve attiecīgajiem darbiem.
41 Saskaņā ar šī sprieduma 31. punktā minēto judikatūru attiecīgi valsts tiesai ir jānosaka, vai aizsargātie darbi faktiski tikuši izziņoti “sabiedrībai” šī sprieduma 38. un 39. punktā minētās judikatūras izpratnē, un Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai šajā ziņā lietderīgas norādes.
42 Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 36. punktā, ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka pamatlietā aplūkotās mājas dzīvokļi tiek izīrēti uz īsu termiņu, it īpaši tūristu izmitināšanas nolūkos, to īrnieki būtu jākvalificē kā “sabiedrība”, ņemot vērā, ka tie kopumā – tāpat kā viesnīcas klienti – veido nenoteiktu potenciālo adresātu skaitu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, Phonographic Performance (Ireland), C‑162/10, EU:C:2012:141, 41. un 42. punkts).
43 Trešām kārtām, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai aizsargāts darbs varētu tikt kvalificēts par “izziņotu sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, tas jāizziņo īpašā tehniskā veidā, kas atšķiras no līdz tam izmantotajiem veidiem, vai, ja tā nav, “jaunai sabiedrībai”, citiem vārdiem sakot, sabiedrībai, kuru autortiesību īpašnieks vēl nav ņēmis vērā, atļaujot sākotnēji izziņot savu darbu sabiedrībai (spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando, C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Kā ģenerāladvokāts uzsvēris secinājumu 59. punktā, tādas mājas, kas tiek izīrēta īslaicīgi, it īpaši tūristu izmitināšanas nolūkos, dzīvokļu īrnieki var būt šāda “jauna” sabiedrība, jo šīs personas, lai gan atrodas minētā raidījuma pārklājuma zonā, bez šīs dzīvokļu mājas apsaimniekotāja iesaistīšanās, uzstādot šajos dzīvokļos ar istabas antenu aprīkotus televizorus, nevarētu baudīt pārraidīto darbu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 46. un 47. punkts).
45 Turpretim, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 60. punktā, ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka pamatlietā aplūkojamie dzīvokļi ir izīrēti ilgtermiņa īrniekiem, pēdējie minētie nebūtu uzskatāmi par “jaunu sabiedrību” šī sprieduma 43. punktā minētās judikatūras izpratnē.
46 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais jēdziens “izziņošana sabiedrībai” attiecas uz to, ka īres dzīvokļu mājas apsaimniekotājs apzināti dara pieejamus televizorus, kuri aprīkoti ar istabas antenu un kuri bez citu darbību veikšanas uztver signālus un ļauj pārraidīt raidījumus, ja vien šo dzīvokļu īrnieki var tikt uzskatīti par “jaunu sabiedrību”.
Par tiesāšanās izdevumiem
47 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 3. panta 1. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka
šajā tiesību normā minētais jēdziens “izziņošana sabiedrībai” attiecas uz to, ka īres dzīvokļu mājas apsaimniekotājs apzināti dara pieejamus televizorus, kuri aprīkoti ar istabas antenu un kuri bez citu darbību veikšanas uztver signālus un ļauj pārraidīt raidījumus, ja vien šo dzīvokļu īrnieki var tikt uzskatīti par “jaunu sabiedrību”.
[Paraksti]