Language of document : ECLI:EU:T:2022:430

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 6. jūlijā (*)

Eiropas Savienības preču zīme – Spēkā neesamības atzīšanas process – Eiropas Savienības grafiska preču zīme “NEHERA” – Absolūts spēkā neesamības pamats – Ļaunticības neesamība – Regulas (EK) Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad – Regulas (ES) 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

Lietā T‑250/21

Ladislav Zdút, ar dzīvesvietu Bratislavā (Slovākija), ko pārstāv Y. Echevarría García, advokāte,

prasītājs,

pret

Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv D. Gája, pārstāvis,

atbildētājs,

pārējie procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībnieki, kas iestājušies lietā Vispārējā tiesā:

Isabel Nehera, ar dzīvesvietu Satonā [Sutton], Ontārio (Kanāda),

JeanHenri Nehera, ar dzīvesvietu Bērnabijā [Burnaby], Britu Kolumbijā (Kanāda),

Natacha Sehnal, ar dzīvesvietu Monferjē pie Lezas [MontferriersurLez] (Francija),

ko pārstāv W. Woll, advokāts,

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Kornezovs [A. Kornezov], tiesneši E. Butidžidžs [E. Buttigieg], K. Kovalika‑Baņčika [K. KowalikBańczyk] (referente), G. Hese [G. Hesse] un D. Petrlīks [D. Petrlík],

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

ņemot vērā, ka puses triju nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu nav iesniegušas pieteikumu par tiesas sēdes noteikšanu, un piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu, pieņēmusi lēmumu lemt par prasību bez tiesvedības mutvārdu daļas,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājs Ladislav Zdút lūdz atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas otrās padomes 2021. gada 10. marta lēmumu lietā R 1216/2020–2 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Tiesvedības priekšvēsture

2        2013. gada 6. maijā prasītājs iesniedza EUIPO Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)).

3        Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir šāds grafisks apzīmējums:

Image not found

4        Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 18., 24. un 25. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:

–        18. klase: “āda un ādas imitācijas, izstrādājumi no šiem materiāliem, kas nav ietverti citās klasēs; dzīvnieku ādas; ceļasomas un čemodāni; lietussargi un saulessargi; spieķi”;

–        24. klase: “gultas pārklāji; galda paklāji”;

–        25. klase: “apģērbi, apavi, galvassegas”.

5        Preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2013. gada 10. jūnija Bulletin des marques communautaires (Kopienas Preču Zīmju Biļetens) Nr. 2013/107.

6        2014. gada 31. oktobrī preču zīme attiecībā uz šā sprieduma 4. punktā minētajām precēm tika reģistrēta ar numuru 11794112.

7        2019. gada 17. jūnijā personas, kas iestājušās lietā, Isabel Nehera, JeanHenri Nehera un Natacha Sehnal iesniedza pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu attiecībā uz minēto preču zīmi atbilstoši Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumiem attiecībā uz visām ar šo preču zīmi aptvertajām precēm. Tās apgalvoja, ka prasītājs, iesniedzot apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, ir rīkojies ļaunticīgi. Personas, kas iestājušās lietā, tostarp norādīja, ka viņu vectēvs Jan Nehera pagājušā gadsimta 30. gados Čehoslovākijā ir izveidojis uzņēmumu, kas tirgo apģērbus un aksesuārus, un ir reģistrējis un izmantojis valsts preču zīmi, kas ir identiska apstrīdētajai preču zīmei (turpmāk tekstā – “agrākā Čehoslovākijas preču zīme”).

8        Ar 2020. gada 22. aprīļa lēmumu EUIPO Anulēšanas nodaļa noraidīja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, pamatojoties uz to, ka prasītāja ļaunticība apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī neesot pierādīta.

9        2020. gada 15. jūnijā personas, kas iestājušās lietā, saskaņā ar Regulas 2017/1001 66.–71. pantu iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.

10      Ar apstrīdēto lēmumu EUIPO Apelācijas otrā padome apmierināja personu, kas iestājušās lietā, apelācijas sūdzību, atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumu un atzina apstrīdēto preču zīmi par spēkā neesošu.

11      Apelācijas padome būtībā norādīja, ka agrākā Čehoslovākijas preču zīme ir plaši pazīstama preču zīme un 30. gados tā esot faktiski izmantota Čehoslovākijā. Tā konstatēja, ka prasītājs ir zinājis gan par Jan Nehera, gan par agrākās Čehoslovākijas preču zīmes, kurai ir zināma atlikusī reputācija, pastāvēšanu un atpazīstamību. Apelācijas padome arī norādīja, ka prasītājs ir mēģinājis izveidot saikni starp viņu un šo preču zīmi. Šādos apstākļos tā uzskatīja, ka prasītāja nodoms ir bijis netaisnīgi gūt labumu no Jan Nehera un agrākās Čehoslovākijas preču zīmes reputācijas. Tā secināja, ka prasītājs, iesniedzot apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, ir rīkojies ļaunticīgi.

 Lietas dalībnieku prasījumi

12      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus saistībā ar procesu EUIPO Apelācijas padomē.

13      EUIPO un personu, kas iestājušās lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par to dokumentu pieņemamību, kuri pirmo reizi iesniegti Vispārējā tiesā

14      Prasības pieteikuma pielikumā prasītājs ir iesniedzis, pirmkārt, izvilkumu no Slovākijas komercreģistra attiecībā uz sabiedrību Jandl un, otrkārt, šīs sabiedrības izstrādāto brošūru, kurā reklamēta apstrīdētā preču zīme.

15      Kā pamatoti norāda EUIPO, šos dokumentus, kas pirmo reizi iesniegti Vispārējā tiesā, nevar ņemt vērā. Proti, prasības izskatīšana Vispārējā tiesā ir vērsta uz to, lai pārbaudītu EUIPO apelācijas padomju lēmumu tiesiskumu Regulas 2017/1001 72. panta izpratnē, tādējādi Vispārējai tiesai nav atkārtoti jāpārbauda faktiskie apstākļi, pamatojoties uz dokumentiem, kurus pirmo reizi iesniedz minētajā tiesā. Tātad iepriekš minētie dokumenti ir jānoraida, nepārbaudot to pierādījuma spēku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 24. novembris, Sadas/ITSB – LTJ Diffusion (“ARTHUR ET FELICIE”), T‑346/04, EU:T:2005:420, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

 Par lietas būtību

16      Vispirms jāprecizē, ka, ņemot vērā attiecīgā reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu, proti, 2013. gada 6. maiju, kas ir izšķirošs, lai noteiktu piemērojamās materiālās tiesības, šīs lietas faktiem ir piemērojamas Regulas Nr. 207/2009 materiāltiesiskās normas (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2004. gada 5. oktobris, Alcon/ITSB, C‑192/03 P, EU:C:2004:587, 39. un 40. punkts, un spriedumu, 2020. gada 29. janvāris, Sky u.c., C‑371/18, EU:C:2020:45, 49. punkts). Tāpēc šajā lietā attiecībā uz materiālo tiesību normām atsauces uz Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ko Apelācijas padome ir izdarījusi apstrīdētajā lēmumā un lietas dalībnieki savos procesuālajos rakstos, ir jāsaprot kā atsauces uz Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kam ir identisks saturs.

17      Prasības pamatojumam prasītājs izvirza vienu vienīgu pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.

18      Prasītājs būtībā apgalvo, ka Apelācijas padome esot kļūdaini uzskatījusi, ka apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā viņš ir rīkojies ļaunticīgi. Proti, pirmkārt, personas, kas iestājušās lietā, neesot pierādījušas, ka agrākā Čehoslovākijas preču zīme šajā datumā vēl bija reģistrēta vai izmantota, tāpēc tām nepiederot nekādas tiesības uz apzīmējumu un personvārdu Nehera. Otrkārt, personas, kas iestājušās lietā, arī neesot pierādījušas, ka Jan Nehera un agrākajai Čehoslovākijas preču zīmei minētajā datumā vēl piemita atpazīstamība vai atlikusī reputācija. Šādos apstākļos tam nevarot pārmest nekādu negodīgu nodomu vai negodīgu rīcību.

19      EUIPO un personas, kas iestājušās lietā, apstrīd prasītāja argumentāciju.

 Iepriekšēji apsvērumi

20      Jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktu Eiropas Savienības preču zīmi atzīst par spēkā neesošu, ja EUIPO iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā par pārkāpumu, ja pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot šīs preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, ir rīkojies ļaunticīgi.

21      Šajā ziņā jānorāda, ka Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais ļaunticības jēdziens tiesību aktos nav nedz definēts, nedz ierobežots, tas pat nekādi nav aprakstīts (skat. spriedumu, 2017. gada 29. jūnijs, Cipriani/EUIPO – Hotel Cipriani (“CIPRIANI”), T‑343/14, EU:T:2017:458, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

22      Tomēr jānorāda, ka Tiesa un Vispārējā tiesa ir sniegušas vairākus precizējumus par veidu, kādā ir jāinterpretē Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais ļaunticības jēdziens un jāizvērtē tās esamība.

23      Pirmkārt, atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā jēdziens ļaunticība nozīmē, ka ir jābūt negodīgai attieksmei vai nodomam (spriedumi, 2019. gada 12. septembris, Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO, C‑104/18 P, EU:C:2019:724, 45. punkts, un 2020. gada 29. janvāris, Sky u.c., C‑371/18, EU:C:2020:45, 74. punkts).

24      Turklāt ļaunticības jēdziens ir jāsaprot saistībā ar preču zīmju tiesību kontekstu, kas ir komercdarbības konteksts. Šajā ziņā regulējums par Eiropas Savienības preču zīmi it īpaši ir vērsts uz to, lai veicinātu neizkropļotas konkurences sistēmu Eiropas Savienībā, kurā katram uzņēmumam, lai piesaistītu klientus ar savu preču vai pakalpojumu kvalitāti, jāspēj kā preču zīmes reģistrēt tādus apzīmējumus, kas ļauj patērētājam bez sajaukšanas iespējas atšķirt šī uzņēmuma preces vai pakalpojumus no precēm vai pakalpojumiem, kam ir cita izcelsme (spriedumi, 2019. gada 12. septembris, Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO, C‑104/18 P, EU:C:2019:724, 45. punkts, un 2020. gada 29. janvāris, Sky u.c., C‑371/18, EU:C:2020:45, 74. punkts).

25      Tātad Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais absolūtais spēkā neesamības pamats ir piemērojams tad, ja no atbilstīgām un saskanīgām norādēm izriet, ka Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks ir iesniedzis šīs preču zīmes reģistrācijas pieteikumu nevis ar mērķi godīgi piedalīties konkurences norisē, bet ar nodomu godīgai praksei neatbilstošā veidā radīt kaitējumu trešo personu interesēm vai ar nodomu, kas pat nav vērsts uz konkrētu trešo personu, iegūt ekskluzīvas tiesības citiem mērķiem, nevis tiem, kas izriet no preču zīmes funkcijām, tostarp no šā sprieduma 24. punktā atgādinātās izcelsmes norādes pamatfunkcijas (spriedumi, 2019. gada 12. septembris, Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO, C‑104/18 P, EU:C:2019:724, 46. punkts, un 2020. gada 29. janvāris, Sky u.c., C‑371/18, EU:C:2020:45, 75. punkts).

26      Otrkārt, preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja nodoms ir subjektīvs elements, kas tomēr ir objektīvi jānosaka kompetentajām administratīvajām un tiesu iestādēm. Tāpēc ikviens apgalvojums par ļaunticību jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus atbilstošos lietas faktiskos apstākļus. Tikai šādi apgalvojumu par ļaunticības esamību var izvērtēt objektīvi (skat. spriedumu, 2019. gada 12. septembris, Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO, C‑104/18 P, EU:C:2019:724, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Šajā nolūkā it īpaši jāņem vērā, pirmām kārtām, apstāklis, ka pieteikuma iesniedzējs zināja vai tam bija jāzina, ka trešā persona vismaz vienā dalībvalstī izmanto identisku vai līdzīgu apzīmējumu attiecībā uz identisku vai līdzīgu preci vai pakalpojumu un tas var izraisīt sajaukšanas iespēju ar apzīmējumu, kura reģistrācija tiek lūgta, otrām kārtām, pieteikuma iesniedzēja nodoms liegt šai trešai personai turpināt izmantot šādu apzīmējumu, kā arī, trešām kārtām, juridiskās aizsardzības apmērs, kāds ir trešās personas apzīmējumam un apzīmējumam, kura reģistrācija tiek lūgta (spriedums, 2009. gada 11. jūnijs, Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli, C‑529/07, EU:C:2009:361, 53. punkts).

28      Ņemot to vērā, šā sprieduma 27. punktā uzskaitītie faktori ir vienīgi piemēri tādu elementu kopumā, kurus var ņemt vērā, lai izlemtu par reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja iespējamo ļaunticību, iesniedzot preču zīmes reģistrācijas pieteikumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 29. jūnijs, “CIPRIANI”, T‑343/14, EU:T:2017:458, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

29      Tādējādi var būt gadījumi, kad preču zīmes reģistrācijas pieteikumu var uzskatīt par iesniegtu ļaunticīgi, neraugoties uz sajaukšanas iespējas starp trešās personas izmantoto apzīmējumu un apstrīdēto preču zīmi neesamību vai to, ka trešā persona nav izmantojusi apstrīdētajai preču zīmei identisku vai līdzīgu apzīmējumu. Proti, citi faktiskie apstākļi attiecīgā gadījumā var būt atbilstošas un saskanīgas norādes, kas pierāda pieteikuma iesniedzēja ļaunticību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. septembris, Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO, C‑104/18 P, EU:C:2019:724, 52.–56. punkts).

30      Tādēļ ir jāuzskata, ka visaptverošā vērtējumā, kas veikts saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktu, tāpat var ņemt vērā apstrīdētā apzīmējuma izcelsmi un tā izmantošanu kopš tā radīšanas, uzņēmējdarbības loģiku, ar kādu iesniegts pieteikums reģistrēt šo apzīmējumu kā Eiropas Savienības preču zīmi, kā arī notikumu hronoloģiju saistībā ar minēto iesniegšanu (skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūlijs, CopernicusTrademarks/EUIPO – Maquet (“LUCEO”), T‑82/14, EU:T:2016:396, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

31      Tāpat var ņemt vērā to, cik plaša reputācija ir attiecīgajam apzīmējumam brīdī, kad tiek iesniegts tā reģistrācijas pieteikums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 11 jūnijs, Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli, C‑529/07, EU:C:2009:361, 51. punkts), it īpaši tad, ja šo apzīmējumu agrāk ir reģistrējusi vai kā preču zīmi izmantojusi trešā persona (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 8. maijs, Simca Europe/ITSB – PSA Peugeot Citroën (“Simca”), T‑327/12, EU:T:2014:240, 40. punkts).

32      Proti, apstāklis, ka reģistrācijai pieteiktā apzīmējuma izmantošana ļautu pieteicējam netaisnīgi gūt labumu no agrākas preču zīmes vai apzīmējuma reputācijas vai arī slavenas personas vārda, var pierādīt pieteikuma iesniedzēja ļaunticību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 8. maijs, “Simca”, T‑327/12, EU:T:2014:240, un 2019. gada 14. maijs, Moreira/EUIPO – Da Silva Santos Júnior (“NEYMAR”), T‑795/17, nav publicēts, EU:T:2019:329).

33      Treškārt, ja preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja ļaunticība ir pamatota ar tās nodomu netaisnīgi gūt labumu no agrāka apzīmējuma vai personvārda reputācijas, konkrētā sabiedrības daļa, lai izvērtētu šīs reputācijas esamību un netaisnīgi gūtu labumu no minētās reputācijas, ir tā, kurai paredzēta apstrīdētā preču zīme, proti, preču, attiecībā uz kurām tā reģistrēta, vidusmēra patērētājs (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 27. novembris, Intel Corporation, C‑252/07, EU:C:2008:655, 36. punkts).

34      Ceturtkārt un visbeidzot, jāatgādina, ka pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējam ir jāpierāda apstākļi, kas ļauj secināt, ka Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks, iesniedzot šīs preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, ir rīkojies ļaunticīgi (skat. spriedumu, 2014. gada 8. maijs, “Simca”, T‑327/12, EU:T:2014:240, 35. punkts un tajā minētā judikatūra), jo pieteikuma iesniedzēja labticība tiek prezumēta, kamēr netiek pierādīts pretējais (spriedums, 2012. gada 13. decembris, pelicantravel.com/ITSB – Pelikan (“Pelikan”), T‑136/11, nav publicēts, EU:T:2012:689, 57. punkts).

35      Ņemot vērā šos iepriekšējos apsvērumus, jāpārbauda apstrīdētā lēmuma tiesiskums daļā, kurā Apelācijas padome ir secinājusi, ka prasītājs apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā rīkojies ļaunticīgi.

 Prasītāja ļaunticības esamība

36      No apstrīdētā lēmuma 35. un 37. punkta izriet – lai secinātu prasītāja ļaunticību, Apelācijas padome ir pamatojusies uz faktu, ka, lūdzot reģistrēt apstrīdēto preču zīmi, prasītājs patiesībā ir vēlējies parazītiski izmantot Jan Nehera un agrākās Čehoslovākijas preču zīmes reputāciju un tādējādi netaisnīgi gūt labumu no šīs reputācijas. Tādējādi Apelācijas padomes secinājumu pamatā ir nodoms rīkoties parazītiski (freeriding) attiecībā uz minēto reputāciju.

37      Šajā kontekstā starp dažādiem faktoriem, ko var ņemt vērā, lai visaptveroši novērtētu prasītāja labticību vai ļaunticību, it īpaši jāizvērtē ne tikai strīda faktiskais un vēsturiskais konteksts, bet arī tiesiskās aizsardzības, faktiskās izmantošanas un reputācijas līmenis gan attiecībā uz bijušo Čehoslovākijas preču zīmi, gan attiecībā uz Jan Nehera personvārdu, kā arī to, cik lielā mērā prasītājs bija informēts par šiem elementiem.

38      Turklāt, ņemot vērā šā sprieduma 33. punktā minēto judikatūru, konkrēto sabiedrības daļu izskatāmajā lietā, lai novērtētu agrākās Čehoslovākijas preču zīmes reputācijas un Jan Nehera personvārda reputācijas esamību, kā arī no šīs reputācijas netaisnīgi gūtu labumu, veido šā sprieduma 4. punktā minēto preču vidusmēra patērētāji, proti, plaša Savienības sabiedrība.

–       Faktiskais un vēsturiskais konteksts

39      Nav strīda par to, ka Jan Nehera, dzimis 1899. gadā Kostelecā Hanā [Kostelec na Hané] (tagad Čehijas Republikā), bija uzņēmējs modes nozarē, kas darbojās Čehoslovākijā 20., 30. un 40. gados. It īpaši 30. gadu sākumā Prostejovā [Prostějov] (tagad Čehijas Republikā) viņš nodibināja uzņēmumu, kura nosaukums bija saistīts ar viņa uzvārdu un kurš ražoja un tirgoja sieviešu, vīriešu un bērnu valkāšanai gatavus (prêtàporter) apģērbus, kā arī aksesuārus. Ar mūsdienu vadības metodēm un intensīvu reklāmas izmantošanu šis uzņēmums guvis zināmus panākumus Čehoslovākijā un ārvalstīs. Otrā pasaules kara priekšvakarā tas nodarbināja gandrīz 1000 darbinieku un tam bija vairāk nekā 130 veikalu tīkls Eiropā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Āfrikā. Minētais uzņēmums turpināja savu darbību Otrā pasaules kara laikā Vācijas pilsoņa faktiskā kontrolē pēc tam, kad Jan Nehera tika uzspiesta “apvienošanās”. 1946. gada 1. janvārī šis uzņēmums tika nacionalizēts un Jan Nehera īpašumtiesības tika nodotas Čehoslovākijas valstij. Pēc tam tas turpināja savu darbību ar jaunu sabiedrības nosaukumu, vairs neatsaucoties uz sava dibinātāja uzvārdu. Tolaik Jan Nehera jau bija atstājis Čehoslovākiju un apmeties uz dzīvi Marokā, valstī, kur viņš turpināja vadīt divus apģērbu veikalus un kur viņš 1958. gadā nomira.

40      Tāpat nav strīda par to, ka ar viņa uzņēmuma starpniecību Jan Nehera Čehoslovākijā iesniedza reģistrācijas pieteikumu preču zīmei, kas ir identiska ar apstrīdēto preču zīmi, proti, agrākās Čehoslovākijas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu (skat. šā sprieduma 7. punktu). Šī preču zīme 1936. gada jūnijā tika reģistrēta ar numuru 6414 Čehoslovākijas Tirdzniecības kameras reģistrā, no kura izrakstu ir iesniegušas personas, kas iestājušās lietā. Jan Nehera minēto preču zīmi izmantoja 30. un 40. gados, lai Čehoslovākijā un ārvalstīs tirgotu viņa uzņēmuma ražotās preces. Šo preču zīmi viņš izmantoja arī savu Marokas apģērbu veikalos līdz 50. gadiem.

41      Savukārt prasītājs ir Slovākijas uzņēmējs, kas darbojas reklāmas un mārketinga jomā. Viņam nav nekādas radniecības saiknes ar Jan Nehera un pēdējā minētā ģimeni. 2006. gadā prasītājs Čehijas Republikā iesniedza tādas valsts preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, kas ir identiska agrākajai Čehoslovākijas preču zīmei un apstrīdētajai preču zīmei, un šis pieteikums tika apmierināts; šīs Čehijas preču zīmes termiņš beidzās 2016. gadā. 2013. gada 6. maijā viņš lūdza reģistrēt apstrīdēto preču zīmi kā Eiropas Savienības preču zīmi; šī preču zīme tika reģistrēta 2014. gada 31. oktobrī (skat. šā sprieduma 2., 3. un 6. punktu). 2014. gadā viņš sāka demonstrēt sieviešu apģērbu kolekcijas modes skatēs un tās tirgot, izmantojot apstrīdēto preču zīmi.

–       Agrākās Čehoslovākijas preču zīmes un Jan Nehera personvārda tiesiskā aizsardzība

42      No lietas materiāliem neizriet – un turklāt neviens lietas dalībnieks to nav apgalvojis –, ka agrākā Čehoslovākijas preču zīme apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā vēl bija reģistrēta trešās personas vārdā. Gluži pretēji, pirmkārt, EUIPO atzīst, ka agrākā Čehoslovākijas preču zīme ir zaudējusi spēku 1946. gadā. Proti, no personu, kas iestājušās lietā, iesniegtā izraksta no Čehoslovākijas Tirdzniecības kameras reģistra izriet, ka šī preču zīme tika izslēgta no reģistra 1946. gada jūnijā. Otrkārt, nav strīda par to, ka, lai gan agrākai Čehoslovākijas preču zīmei identiska valsts preču zīme Čehijas Republikā laikposmā no 1992. līdz 2002. gadam tika reģistrēta trešās personas vārdā, šī preču zīme bija zaudējusi spēku pirms apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas.

43      Tāpat nav nedz pierādīts, nedz pat apgalvots, ka Jan Nehera personvārdam apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā būtu bijusi īpaša tiesiskā aizsardzība.

–       Agrākās Čehoslovākijas preču zīmes un Jan Nehera personvārda izmantošana

44      Tāpat no lietas materiāliem neizriet – un turklāt neviens lietas dalībnieks to nav apgalvojis –, ka agrāko Čehoslovākijas preču zīmi vai Jan Nehera personvārdu trešā persona apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā vēl izmantoja, lai tirgotu apģērbus. Proti, pirmkārt, EUIPO atzīst, ka, izņemot noteiktu Jan Nehera 50. gados veiktu izmantošanu Marokā, šī preču zīme pēc 1946. gada vairs nav izmantota. Personas, kas iestājušās lietā, neatsaucas arī uz jebkādu minētās preču zīmes izmantošanu Eiropā pēc Jan Nehera uzņēmuma nacionalizācijas 1946. gadā vai Marokā pēc viņa nāves 1958. gadā. Otrkārt, nešķiet, ka trešā persona, kas ir valsts preču zīmes, kura ir identiska agrākajai Čehoslovākijas preču zīmei un kura Čehijas Republikā bija reģistrēta laikposmā no 1992. līdz 2002. gadam, īpašniece, to jebkad būtu izmantojusi.

–       Agrākās Čehoslovākijas preču zīmes un Jan Nehera personvārda reputācija

45      Pretēji Anulēšanas nodaļai Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 33. un 34. punktā ir uzskatījusi, pirmkārt, ka Jan Nehera bija “slavenība” un, otrkārt, ka agrākajai Čehoslovākijas preču zīmei joprojām ir vismaz “noteikta atlikusī reputācija” un tādējādi tā bija saglabājusi “vēsturisko vērtību” apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā.

46      Lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka agrākajai Čehoslovākijas preču zīmei un Jan Nehera personvārdam bija vismaz noteikta reputācija vai noteikta atpazīstamības pakāpe Čehoslovākijā 30. un 40. gados. Savukārt tām nav vienprātības par to, vai apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā šī reputācija vai atpazīstamība joprojām pastāvēja.

47      Proti, prasītājs uzskata, ka Jan Nehera un agrākā Čehoslovākijas preču zīme pašlaik ir pilnībā aizmirsta. EUIPO arī atzīst, ka pirmšķietami nav neviena elementa, kas pierādītu, ka tiem vēl būtu atlikusī reputācija Čehijas Republikā vai Slovākijā. Tikai personas, kas iestājušās lietā, apgalvo, ka 2013. gadā abās šajās dalībvalstīs tiem joprojām bija reputācija.

48      Šajā ziņā vispirms jākonstatē, ka, lai pierādītu šīs reputācijas saglabāšanos, personas, kas iestājušās lietā, Vispārējā tiesā vienīgi atsaucas uz diviem pierādījumiem, proti, pirmkārt, uz rakstu enciklopēdijā Wikipedia, kas veltīts Jan Nehera, un, otrkārt, uz kāda čehu studenta universitātes disertāciju par Jan Nehera uzņēmuma nacionalizāciju un šī uzņēmuma vēsturi laikposmā no 1945. līdz 1948. gadam. Personas, kas iestājušās lietā, it īpaši atsaucas uz izvilkumu no šīs universitātes disertācijas, saskaņā ar kuru “Jan Nehera vārds ir palicis atmiņā kā viens no nozīmīgākajiem Čehoslovākijas uzņēmējiem apģērbu nozarē pirmās [Čehoslovākijas] Republikas laikā”.

49      Lai gan abi pierādījumi, uz kuriem atsaukušās personas, kas iestājušās lietā, ietver informāciju par Jan Nehera un viņa uzņēmuma vēsturi 30. un 40. gados, tie nesniedz nekādu detalizētu informāciju, kas varētu pierādīt, ka Jan Nehera vai agrākā Čehoslovākijas preču zīme 2013. gadā joprojām bija pazīstama ievērojamai konkrētās sabiedrības daļai. Turklāt pats EUIPO uzskata, ka šie divi pierādījumi nav pārliecinoši.

50      Turpinājumā prasītājs pamatoti norāda, ka arī citi pierādījumi, ko iesniegušas personas, kas iestājušās lietā EUIPO, nevar pierādīt Jan Nehera vai agrākās Čehoslovākijas preču zīmes reputācijas saglabāšanos. Personas, kas iestājušās lietā, bija pievienojušas EUIPO lietas materiāliem, piemēram, pirmkārt, fotoattēlu, kurš uzņemts Marokā 50. gados un kurā redzams veikals ar agrāko Čehoslovākijas preču zīmi, otrkārt, piemiņas brošūru, kuru 2000. gadā publicējis Slovākijas uzņēmums Ozeta saistībā ar savu sešdesmito gadadienu un kurā norādīts, ka 1940. gadā Jan Nehera uzņēmums Trenčīnā [Trenčín] (tagad Slovākijā) atvēris rūpnīcu, un arī, treškārt, vairākus rakstus presē un citus dokumentus, kas attiecas uz prasītāja darbību. Taču šie dažādie pierādījumi neietver nekādu informāciju, kas pierādītu, ka konkrētā sabiedrības daļa apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā faktiski zināja Jan Nehera vai agrāko Čehoslovākijas preču zīmi.

51      It īpaši prasītājs vērš Vispārējās tiesas uzmanību uz personu, kas iestājušās lietā, iesniegto interviju ar modes dizaineru. Šajā intervijā, kas sniegta 2015. gadā, proti, labu laiku pirms pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas attiecībā uz apstrīdēto preču zīmi un līdz ar to bez jebkādas saiknes ar to, Samuel Drira, Francijas modes žurnāla līdzdibinātājs un galvenais redaktors, paskaidroja, ka viņš par preču zīmes “Nehera” pastāvēšanu esot informēts tikai vienu dienu pirms viņa ierašanās sabiedrībā Bratislavā un tikšanās ar prasītāju, kurš viņam bija piedāvājis kļūt par sava uzņēmuma radošo direktoru. Tādējādi šķiet, ka pat modes nozares speciālists, ko prasītājs ir pieņēmis darbā, lai sāktu sieviešu apģērbu ražošanas darbību, nemaz nezināja par agrākās Čehoslovākijas preču zīmes pastāvēšanu.

52      Visbeidzot jānorāda, ka no 1946. gada, kopš kura agrākā Čehoslovākijas preču zīme vairs nav bijusi izmantota Eiropā, līdz 2013. gadam, kad prasītājs iesniedzis apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, ir pagājuši gandrīz septiņi gadu desmiti.

53      Šādos apstākļos personas, kas iestājušās lietā, nav iesniegušas pierādījumus, kas tām ir jāiesniedz, piemērojot šā sprieduma 34. punktā atgādināto judikatūru, ka 2013. gadā agrākajai Čehoslovākijas preču zīmei vēl bija noteikta reputācija Čehijas Republikā, Slovākijā vai citās dalībvalstīs vai ka Jan Nehera personvārds vēl bija slavens nozīmīgai konkrētās sabiedrības daļai. No tā izriet, ka Apelācijas padome kļūdaini ir uzskatījusi, ka šai preču zīmei ir saglabājusies “noteikta atlikusī reputācija” un ka šis personvārds apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā vēl bija slavens.

–       Prasītāja zināšanas par agrākās Čehoslovākijas preču zīmes un Jan Nehera personvārda esamību un reputāciju

54      Nav strīda par to, kā Apelācijas padome konstatējusi apstrīdētā lēmuma 29. punktā, ka datumā, kad prasītājs iesniedza apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, viņš zināja par Jan Nehera un agrākās Čehoslovākijas preču zīmes esamību un reputāciju.

55      Proti, no lietas materiāliem, un it īpaši no prasītāja paskaidrojumiem, kas ietverti prasības pieteikumā, kā arī elektroniskā pasta vēstulē, kuru viņš 2016. gada 16. februārī nosūtīja Sehnal k‑dzei, izriet, ka viņš ir meklējis agrāku, neizmantotu un aizmirstu preču zīmi, kuru viņš varētu izmantot, lai sāktu sieviešu apģērbu ražošanas darbību. Pēc vairāku vārdu aplūkošanas viņš ir nolēmis izmantot preču zīmi “Nehera Praguea”, pēc tam – agrāko Čehoslovākijas preču zīmi, lai “godinātu” “Čehoslovākijas tekstilrūpniecības zelta laikus 30. gados”, un it īpaši Jan Nehera, kuru viņš uzskatīja par “izcilu personību” un “simbolu” šim Čehoslovākijas apģērbu rūpniecībai “svētīgajam laikam”.

–       Visaptverošs vērtējums

56      No šā sprieduma 42.–53. punkta izriet, ka apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā agrākā Čehoslovākijas preču zīme un Jan Nehera personvārds vairs nebija nedz reģistrēti, nedz aizsargāti, nedz tos izmantoja trešā persona, lai tirgotu apģērbus, nedz arī konkrētajā sabiedrības daļā tiem bija reputācija.

57      Taču parazītisma rīcība attiecībā uz apzīmējuma vai personvārda reputāciju, kādu Apelācijas padome ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā, lai pamatotu prasītāja ļaunticības konstatējumu, principā ir iespējama tikai tad, ja šim apzīmējumam vai personvārdam faktiski un aktuāli ir zināma reputācija vai noteikta atpazīstamība (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 3. septembris, Iron & Smith, C‑125/14, EU:C:2015:539, 29. punkts).

58      Tādējādi Savienības tiesa attiecībā uz personu, kas lūdz reģistrēt Eiropas Savienības preču zīmi, jau ir konstatējusi nodomu netaisnīgi gūt labumu no agrākās preču zīmes atlikušās reputācijas, tostarp tad, ja tā vairs netiek izmantota (spriedums, 2014. gada 8. maijs, “Simca”, T‑327/12, EU:T:2014:240), vai kādas fiziskas personas vārda pašreizējās slavas (spriedums, 2019. gada 14. maijs, “NEYMAR”, T‑795/17, nav publicēts, EU:T:2019:329) gadījumos, kad šī atlikusī reputācija vai pašreizējā slava ir pienācīgi pierādīta. Savukārt tā ir konstatējusi, ka trešās personas pieteiktā termina reputācijas maldinošas izmantošanas un līdz ar to preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja ļaunticības neesamību, ja šis apzīmējums nav nedz reģistrēts, nedz izmantots, nedz arī tam piemīt reputācija Savienībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 29. novembris, Khadi and Village Industries Commission/EUIPO – BNP Best Natural Products (“Khadi Ayurveda”), T‑683/17, nav publicēts, EU:T:2018:860, 68.–71. punkts).

59      Šādos apstākļos, tā kā apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā nepastāvēja agrākās Čehoslovākijas preču zīmes atlikusī reputācija un aktuāla Jan Nehera personvārda slava, tas, ka prasītājs vēlāk izmantoja šo pēdējo minēto preču zīmi, principā nevarēja nozīmēt parazītisma rīcību, kas liecinātu par prasītāja ļaunticību.

60      Šo secinājumu neatspēko tas, ka prasītājs zināja par Jan Nehera un agrākās Čehoslovākijas preču zīmes pastāvēšanu un reputāciju (skat. šā sprieduma 54. un 55. punktu). Proti, ar to vien, ka preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs zināja vai tam ir jāzina, ka trešā persona agrāk ir izmantojusi preču zīmi, kas ir identiska vai līdzīga reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei, nepietiek, lai pierādītu šī pieteikuma iesniedzēja ļaunticību (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 27. jūnijs, Malaysia Dairy Industries, C‑320/12, EU:C:2013:435, 36. un 37. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2018. gada 29. novembris, “Khadi Ayurveda”, T‑683/17, nav publicēts, EU:T:2018:860, 69. punkts).

61      Tomēr vēl ir jāizvērtē citi EUIPO un personu, kas iestājušās lietā, argumenti, kuru mērķis būtībā ir pierādīt prasītāja parazītisma nodomu un ļaunticību neatkarīgi no tā, vai pastāv agrākās Čehoslovākijas preču zīmes un Jan Nehera personvārda atlikusī reputācija.

62      Pirmkārt, EUIPO, kuru atbalsta personas, kas iestājušās lietā, būtībā pārmet prasītājam, ka tas ir centies radīt asociāciju starp viņa darbību, no vienas puses, un agrāko Čehoslovākijas preču zīmi un Jan Nehera, no otras puses. EUIPO uzskata, ka prasītājs esot ieguvis priekšrocību tirgū, veidodams sava uzņēmuma tēlu, izmantojot tiešu saikni ar preču zīmi, kurai agrāk bija reputācija, un ar agrāk slavenu uzņēmēju.

63      Šajā ziņā, protams, ir taisnība, kā Apelācijas padome būtībā norādījusi apstrīdētā lēmuma 35. punktā, ka prasītājs ir izveidojis saikni starp savu uzņēmumu un agrāko Čehoslovākijas preču zīmi. Proti, nav strīda par to, ka viņš vairākkārt ir atsaucies uz šo preču zīmi un Jan Nehera saistībā ar sava uzņēmuma komunikācijas un mārketinga stratēģiju. Tādējādi daudzos lietas materiālos esošajos dokumentos, piemēram, prasītāja uzņēmuma interneta vietnē, šī uzņēmuma sociālā tīkla Facebook vietnē un vairākos rakstos presē, ir norādīts, ka minētais uzņēmums ir “atjaunojis” un “atdzīvinājis” agrāko preču zīmi “Nehera”, kuru 30. gados izveidojis Jan Nehera.

64      Tomēr jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru saiknes esamība konkrētās sabiedrības daļas apziņā starp vēlāku preču zīmi un agrāku apzīmējumu vai personvārdu pati par sevi vien nav pietiekama, lai secinātu, ka pastāv netaisnīgi gūts labums no agrākā apzīmējuma vai personvārda reputācijas (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2008. gada 27. novembris, Intel Corporation, C‑252/07, EU:C:2008:655, 32. punkts, un 2015. gada 3. septembris, Iron & Smith, C‑125/14, EU:C:2015:539, 31. punkts).

65      Turklāt jānorāda, ka jēdziens “netaisnīgi gūts labums no apzīmējuma vai personvārda reputācijas” attiecas uz gadījumu, kad trešā persona iet agrāka apzīmējuma vai personvārda reputācijas pēdās, lai izmantotu tā pievilkšanas spēju, reputāciju un prestižu un lai – bez jebkādas finansiālas kompensācijas un bez vajadzības šajā ziņā pašam pūlēties – savā labā izmantotu komerciāla rakstura centienus, ko šī apzīmējuma vai personvārda īpašnieks vai lietotājs ir veltījis tam, lai izveidotu un uzturētu minēto apzīmējumu vai personvārdu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 18. jūnijs, L’Oréal u.c., C‑487/07, EU:C:2009:378, 49. punkts).

66      Šajā lietā prasītājs apgalvo, un EUIPO un personas, kas iestājušās lietā, to nav apstrīdējušas, ka 2013. gadā agrāko Čehoslovākijas preču zīmi un Jan Nehera personvārdu konkrētā sabiedrības daļa esot bijusi pilnībā aizmirsusi un ka viņš pats ir veltījis lielu piepūli, laiku un naudu, lai atjaunotu preču zīmi “Nehera” un lai darītu zināmu Jan Nehera un viņa uzņēmuma vēsturi. No tā izriet, ka prasītājs ne vien nav parazītiskā veidā izmantojis agrākās Čehoslovākijas preču zīmes un Jan Nehera vārda agrāko reputāciju, bet gan ir veltījis savas komerciāla rakstura pūles, lai atdzīvinātu šīs preču zīmes tēlu un tādējādi ar saviem līdzekļiem atjaunotu minēto reputāciju. Šādos apstākļos tas vien, ka apstrīdētās preču zīmes reklāmas nolūkā ir izdarīta atsauce uz Jan Nehera un agrākās Čehoslovākijas preču zīmes vēsturisko tēlu, nešķiet pretrunā godīgai praksei rūpniecības un tirdzniecības jomā.

67      Otrkārt, EUIPO un personas, kas iestājušās lietā, apgalvo, ka prasītājs ir mēģinājis maldināt sabiedrību, liekot tai domāt, ka viņš ir Jan Nehera likumīgais mantotājs un tiesību pārņēmējs. It īpaši personas, kas iestājušās lietā, pārmet prasītājam, ka tas ir vēlējies radīt “turpinātības ilūziju” un “nepatiesas mantošanas attiecības” starp viņa uzņēmumu un Jan Nehera uzņēmumu. Personas, kas iestājušās lietā, min arī Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu, kurā paredzēts, ka nereģistrē preču zīmes, kuru raksturs ļauj maldināt sabiedrību, piemēram, attiecībā uz preču vai pakalpojumu raksturu, kvalitāti vai ģeogrāfisko izcelsmi.

68      Šajā ziņā jānorāda – nevar izslēgt, ka noteiktos īpašos apstākļos tas, ka trešā persona atkārtoti izmanto agrāko preču zīmi, kurai agrāk bijusi reputācija, vai tādas personas vārdu, kas agrāk bijusi slavena, varētu radīt maldīgu iespaidu par turpinātību vai mantošanu saistībā ar šo agrāko preču zīmi vai ar šo personu. Tā tas it īpaši varētu būt gadījumā, kad preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs konkrētai sabiedrības daļai sevi prezentē, piemēram, kā agrākās preču zīmes īpašnieka likumīgo vai saimniecisko pēcteci, lai gan starp agrākās preču zīmes īpašnieku un preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēju nepastāv nekādas turpinātības vai mantojuma attiecības. Šādu apstākli varētu ņemt vērā, lai attiecīgā gadījumā pierādītu preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja ļaunticību un pēc tam konstatētu jaunās preču zīmes spēkā neesamību, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumiem.

69      Tomēr šajā lietā vispirms jānorāda, ka Apelācijas padome savu argumentāciju nav balstījusi uz prasītāja nodomu radīt maldinošu iespaidu par turpinātību vai mantošanu starp viņa uzņēmumu un Jan Nehera uzņēmumu.

70      Turklāt un katrā ziņā nav pierādīts vai pat apgalvots, ka prasītājs būtu norādījis uz radniecības saitēm ar Jan Nehera vai ka viņš būtu sevi prezentējis kā viņa vai viņa uzņēmuma mantinieku un tiesību pārņēmēju. Turklāt prasītājs, apgalvojot, ka ir atjaunojis un atdzīvinājis 30. gados plaukstošo preču zīmi, drīzāk ir norādījis uz pārtraukumu un līdz ar to turpinātības starp Jan Nehera darbību un viņa paša darbību neesamību. Tāpēc nešķiet, ka prasītājs būtu apzināti mēģinājis radīt maldinošu iespaidu par turpinātību vai mantošanu starp viņa uzņēmumu un Jan Nehera uzņēmumu.

71      Visbeidzot, Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta g) apakšpunkta noteikumiem nav nekādas nozīmes saistībā ar šo prasību. Proti, Apelācijas padome apstrīdēto preču zīmi atzina par spēkā neesošu, nevis pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumiem kopsakarā ar šīs pašas regulas 7. panta 1. punkta g) apakšpunkta noteikumiem attiecībā uz preču zīmēm, kas var maldināt sabiedrību, bet gan vienīgi uz minētās regulas 52. panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumiem saistībā ar ļaunticību.

72      Treškārt, personas, kas iestājušās lietā, norāda, ka prasītājs ir centies krāpt Jan Nehera pēcnācējus un mantiniekus un piesavināties viņu tiesības, nesaņemot to piekrišanu pirms apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas.

73      Šajā ziņā jānorāda, pirmām kārtām, ka Apelācijas padome nav pamatojusi savu argumentāciju ar prasītāja nodomu krāpt Jan Nehera pēcnācējus un mantiniekus vai piesavināties viņu tiesības.

74      Otrām kārtām, katrā ziņā agrākajai Čehoslovākijas preču zīmei un Jan Nehera personvārdam apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā vairs nebija nekādas juridiskās aizsardzības trešās personas labā (skat. šā sprieduma 42. un 43. punktu). No tā izriet, ka Jan Nehera pēcnācējiem un mantiniekiem nebija nekādu tiesību, attiecībā uz kurām prasītājs varētu būt veicis krāpšanu vai piesavināšanos. Tāpēc nešķiet, ka, lūdzot reģistrēt apstrīdēto preču zīmi, prasītājam būtu bijis nodoms krāpt Jan Nehera pēcnācējus un mantiniekus vai piesavināties viņu apgalvotās tiesības.

75      Ceturtkārt, personas, kas iestājušās lietā, apgalvo, ka Jan Nehera nelikumīgi un netaisnīgi tika atņemts viņa īpašums, 1946. gadā nacionalizējot viņa uzņēmumu. Tās uzskata, ka saskaņā ar principu, ka no prettiesiskas rīcības nevar rasties tiesības (ex injuria jus non oritur), mūsdienās neviens nevar gūt labumu no šīs netaisnības, lai iedzīvotos, izmantojot Jan Nehera personvārdu.

76      Šajā ziņā jānorāda, ka prasītājs nav vainojams Jan Nehera uzņēmuma nacionalizēšanā 1946. gadā. Tas pats attiecas uz agrākās Čehoslovākijas preču zīmes aizsardzības un izmantošanas neesamību gandrīz septiņus gadu desmitus, kā arī šīs preču zīmes reputācijas un tās izveidotāja slavas zudumu. Šādos apstākļos tas, ka Jan Nehera nelikumīgi vai netaisnīgi tika atņemts viņa īpašums, nevar pierādīt prasītāja ļaunticību.

77      Piektkārt un visbeidzot, EUIPO norāda, kā Apelācijas padome to minējusi apstrīdētā lēmuma 36. punktā, ka ļaunticības jēdziens noteikti nenozīmē jebkādu morālo kaitējumu.

78      Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka saskaņā ar šā sprieduma 23. punktā atgādināto judikatūru ļaunticības jēdziens nozīmē, ka ir jābūt negodīgai attieksmei vai nodomam. Šajā lietā EUIPO un personas, kas iestājušās lietā, nav pierādījuši, ka datumā, kad tika iesniegts apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikums, prasītāju bija vadījusi negodīga attieksme vai nodoms.

79      No visa iepriekš minētā izriet, ka Apelācijas padome ir kļūdaini uzskatījusi, ka prasītāja nodoms bijis netaisnīgi gūt labumu no Jan Nehera un agrākās Čehoslovākijas preču zīmes reputācijas, un no tā secinājusi, ka apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā viņš ir rīkojies ļaunticīgi.

80      Tāpēc prasītājas vienīgais pamats ir jāapmierina un apstrīdētais lēmums jāatceļ.

 Par tiesāšanās izdevumiem

81      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Izskatāmajā lietā EUIPO un personām, kas iestājušās lietā, spriedums ir nelabvēlīgs. Tā kā prasītājs ir prasījis vienīgi piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā, ir jāpiespriež EUIPO segt savus, kā arī atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

82      Turklāt prasītājs ir prasījis piespriest EUIPO atlīdzināt izdevumus, kas radušies apelācijas procesā Apelācijas padomē. Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 190. panta 2. punktu nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem ir radušies, izskatot lietu Apelācijas padomē, uzskata par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem. Tāpēc EUIPO ir jāpiespriež atlīdzināt arī nepieciešamos izdevumus, kas prasītājam radušies procesā Apelācijas padomē.

83      Turklāt saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu personas, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas otrās padomes 2021. gada 10. marta lēmumu lietā R 1216/20202.

2)      EUIPO sedz savus, kā arī atlīdzina Ladislav Zdút tiesāšanās izdevumus, tostarp nepieciešamos izdevumus, kas ir radušies apelācijas procesā Apelācijas padomē.

3)      Isabel Nehera, JeanHenri Nehera un Natacha Sehnal sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Kornezov

Buttigieg

Kowalik‑Bańczyk

Hesse

 

      Petrlík

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 6. jūlijā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.