Lieta T‑103/23
Victor‑Constantin Stan
pret
Eiropas Prokuratūru
Vispārējās tiesas (desmitā palāta) 2023. gada 15. decembra rīkojums
Atcelšanas prasība – Regulas (ES) 2017/1939 42. panta 1. un 2. punkts – Eiropas Prokuratūras Pastāvīgās palātas lēmums nodot lietu izskatīšanai tiesai – Eiropas Prokuratūras procesuāls dokuments – Kompetences neesamība
1. Eiropas Savienības tiesības – Interpretācija – Metodes – Savienības tiesību “contra legem” interpretācijas aizliegums
(skat. 30. punktu)
2. Atcelšanas prasība – Savienības tiesas kompetence – Tvērums – Vispārējās tiesas pilnvaras izvērtēt Eiropas Prokuratūras procesuālos aktus – Izslēgšana
(LESD 263. pants; Padomes Regulas 2017/1939 42. panta 1. un 2. punkts)
(skat. 31. un 36. punktu)
Rezumējums
Pēc tam, kad divas personas vērsās ar iesniegumu Direcția Națională Anticorupție – Serviciul Teritorial Timişoara (Valsts korupcijas apkarošanas direkcija, Timišoaras teritoriālais dienests, Rumānija), Rumānijā deleģētais Eiropas prokurors (turpmāk tekstā – “prokurors”) 2022. gada janvārī uzsāka izmeklēšanu, pamatojoties uz to, ka vairākas personas, sākot no 2018. gada, bija izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, kas tām ļāva nelikumīgi iegūt līdzekļus no Eiropas Savienības budžeta un Rumānijas valsts budžeta.
Šīs izmeklēšanas ietvaros pēc prokurora rīkojuma Victor‑Constantin Stan tika noteikts apsūdzētā statuss par viņa kā līdzdalībnieka izdarītajiem nodarījumiem – Rumānijas naudas līdzekļu nelikumīgu iegūšanu, par ko ir piemērojams sods saskaņā ar Rumānijas Kriminālkodeksu. Kā norādījis prokurors, V.‑C. Stan vairākus gadus pēc kārtas bija iesniedzis Rumānijas iestādēm viltotus, neprecīzus un nepilnīgus dokumentus par sešu uzņēmumu iesniegtajiem projektiem, lai iegūtu līdzekļus no Rumānijas valsts budžeta.
Eiropas Prokuratūra 2022. gada decembrī nolēma nodot lietu, kas citstarp attiecās uz V.‑C. Stan, izskatīšanai tiesā, un izbeidza lietu tajā daļā, kas bija saistīta ar korupcijas un viltošanas darbībām un uz viņu neattiecās (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) (1).
V.‑C. Stan cēla prasību Vispārējā tiesā, cita starpā lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu, un lūdza tai atzīt savu jurisdikciju šajā lietā. Šajā nolūkā viņš it īpaši apgalvoja, ka Regula 2017/1939, kas attiecas uz Eiropas Prokuratūras izveidi (2) un kurā a priori ir paredzēta valstu tiesu ekskluzīva jurisdikcija Eiropas Prokuratūras procesuālo aktu spēkā esamības pārbaudei, neatbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā noteiktajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu.
Aizstāvības ietvaros Eiropas Prokuratūra izvirzīja iebildumus par nepieņemamību, jo īpaši pamatojoties uz to, ka Vispārējai tiesai nav kompetences lemt par atcelšanas prasījumiem, kas vērsti pret apstrīdēto lēmumu, jo LESD 263. pants, kas attiecas uz tiešajām prasībām, šajā lietā nav piemērojams attiecībā uz Eiropas Prokuratūras procesuālajiem aktiem.
Izvērtējot šo prasību un minēto iebildumu par nepieņemamību, Vispārējā tiesa lemj par vēl neizskatītu jautājumu – kompetences sadalījumu starp Savienības tiesu un valstu tiesām attiecībā uz Eiropas Prokuratūras procesuālo aktu tiesiskuma pārbaudi – un noraida šo prasību, jo tai nav kompetences to izskatīt.
Vispārējās tiesas vērtējums
Vispirms Vispārējā tiesa atgādina, ka Eiropas Prokuratūras procesuālo aktu tiesiskuma pārbaude ir paredzēta Regulas 2017/1939 42. pantā. Tajā, pirmām kārtām, ir paredzēts, ka Eiropas Prokuratūras procesuālajiem aktiem, ar kuriem ir iecerēts radīt tiesiskas sekas trešām personām, piemēro pārbaudi kompetentajās valsts tiesās saskaņā ar valsts tiesību aktos izklāstītajām prasībām un procedūrām (3). Otrām kārtām, tajā ir precizēts, ka Tiesai saskaņā ar LESD 267. pantu ir jurisdikcija sniegt prejudiciālus nolēmumus (4), pirmkārt, par Eiropas Prokuratūras procesuālo aktu spēkā esamību, ciktāl šāds spēkā esamības jautājums kādā no dalībvalsts tiesām ir ierosināts, tiešā veidā pamatojoties uz Savienības tiesību aktiem; otrkārt, par Savienības tiesību aktu, tostarp regulas par Eiropas Prokuratūras izveidi, noteikumu interpretāciju vai spēkā esamību un, treškārt, par minētās regulas 22. un 25. panta interpretāciju attiecībā uz jebkuru kolīziju starp Eiropas Prokuratūras un kompetento valsts iestāžu kompetencēm.
Turklāt minētajā 42. pantā Savienības tiesas kompetence pārbaudīt tiesiskumu saskaņā ar LESD 263. pantu ir skaidri noteikta tikai attiecībā uz konkrētiem Prokuratūras lēmumu veidiem (5), piemēram, lēmumiem, kuru mērķis ir izbeigt lietu, ja tie tiek tieši apstrīdēti, pamatojoties uz Savienības tiesību aktiem, lēmumiem, kas skar attiecīgo personu datu aizsardzību, kā arī lēmumiem, kas nav procesuāli akti, piemēram, lēmumiem, kas attiecas uz tiesībām uz publisku piekļuvi dokumentiem, vai lēmumiem par Eiropas deleģētā prokurora atbrīvošanu no amata vai jebkuriem citiem administratīva rakstura lēmumiem.
Turpinājumā attiecībā uz iespēju pamatot Vispārējās tiesas jurisdikciju ar plašu vai Savienības tiesībām atbilstošu Regulas 2017/1939 42. panta interpretāciju Vispārējā tiesa atgādina pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru plašas interpretācijas izmantošana ir iespējama tikai tad, ja tā ir saderīga ar attiecīgās tiesību normas tekstu, un pats princips par interpretāciju saskaņā ar augstāka spēka tiesību normu nevar būt pamats interpretācijai contra legem.
Šajā lietā Vispārējā tiesa konstatē, ka saistībā ar Eiropas Prokuratūras pieņemto procesuālo aktu tiesiskuma pārbaudi Regulas 2017/1939 42. panta 1. un 2. punkta burtiskā nozīme nebūt nav neskaidra, jo ar šiem noteikumiem valstu tiesām tiek piešķirta ekskluzīva jurisdikcija izskatīt tos Eiropas Prokuratūras procesuālos aktus, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas trešām personām, izņemot šā panta 3. un 8. punktā paredzētās atkāpes. Tādējādi Tiesa tikai prejudiciālajā tiesvedībā izvērtē šo aktu spēkā esamību attiecībā pret Savienības tiesību normām, kā arī attiecīgās regulas noteikumu interpretāciju vai spēkā esamību.
Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa secina, ka, lūdzot Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu un līdz ar to atzīt savu jurisdikciju, pamatojoties uz regulas par Eiropas Prokuratūras izveidi interpretāciju attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, prasītājs piedāvā veikt interpretāciju contra legem, tādēļ tas nav pieņemami.
Visbeidzot, pieņemot, ka prasītājs nav vienīgi lūdzis plaši interpretēt Regulu 2017/1939, lai varētu apgalvot, ka Vispārējai tiesai ir jurisdikcija šajā lietā, un ka viņš vēlas apstrīdēt apstrīdēto lēmumu, izvirzot iebildi par prettiesiskumu, apstrīdēdams strīdīgās regulas spēkā esamību attiecībā pret LES 19. pantu, šāda apstrīdēšana nav pieņemama, jo Vispārējai tiesai nav jurisdikcijas izskatīt prasību pamatlietā.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka saistībā ar Regulā 2017/1939 paredzēto tiesiskuma pārbaudi Tiesai saskaņā ar LESD 267. pantu citstarp ir jurisdikcija izskatīt jautājumus par Eiropas Prokuratūras procesuālo aktu un Savienības tiesību normu, tostarp minētās regulas, interpretāciju un spēkā esamību (6).
Šajā lietā prasītājs principā var kompetentajās valsts tiesās apstrīdēt Eiropas Prokuratūras procesuālos aktus, kas minēti Regulas 2017/1939 42. panta 1. punktā, un šajā kontekstā viņš var norādīt uz to prettiesiskumu. Šādā gadījumā Tiesai, ja valsts tiesa to lūgs, būs jālemj par minētās regulas 42. panta spēkā esamību, kā arī attiecīgā gadījumā par Reglamenta spēkā esamību attiecībā pret Regulu 2017/1939 un citām Savienības tiesību normām, uz kurām prasītājs atsauksies savā prasības pieteikumā.