Language of document : ECLI:EU:C:2018:474

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]

SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 20. jūnijā(1)

Lieta C256/17

Sandd BV

pret

Autoriteit Consument en Markt,

piedaloties

Koninklijke PostNL BV

(Rechtbank Rotterdam (Roterdamas tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pasta pakalpojumi – Vispārējo pakalpojumu sniedzējs – Tarifu principi un kontu pārredzamība – Vispārējā pakalpojuma sniedzēju pienākums nodrošināt atsevišķus kontus katram pakalpojumam, kas veido vispārējā pakalpojuma pienākumu – Pasta tarifu cenu saskaņotība ar izmaksām – Saprātīgs ienesīgums






1.        Kāda līmeņa vai veida kontrole pār vispārējiem pasta pakalpojumiem ir prasīta ar ES tiesību aktiem? Tā ir Rechtbank Rotterdam (Roterdamas tiesa, Nīderlande) uzdoto jautājumu būtība.

2.        Nīderlandes valdība aizstāv diezgan zemu kontroles līmeni. Turpretim Polijas valdība iestājas par augstu kontroles līmeni. Spānijas un Itālijas valdību atbildes atrodas kaut kur pa vidu. Visas valdības pamato savas atbildes ar Direktīvas 97/67/EK par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai noteikumiem (2).

3.        Raugoties no valsts perspektīvas, tām visām ir taisnība.

4.        Šajos secinājumos es uzskatu, ka prasības, kas dalībvalstīm noteiktas ar Savienības tiesību aktiem, ir nesaraujami atkarīgas no katras dalībvalsts izvēlētā vispārējā pakalpojuma veida un tvēruma. Turklāt, izstrādājot Direktīvu 97/67 un tās daudzos grozījumus, Savienības likumdevējs ar nodomu atstāja nesaskaņotus dažus aspektus par pasta pakalpojumu sniegšanu, ņemot vērā valstu dominējošās īpatnības.

I.      Tiesiskais regulējums

A.      Savienības tiesības

5.        Direktīva 97/67 tika pieņemta ar mērķi pakāpeniski atvērt konkurencei pasta pakalpojumu tirgu. Pēc tam tajā divas reizes tika izdarīti būtiski grozījumi: ar Direktīvu 2002/39/EK (3) un ar Direktīvu 2008/6/EK (4).

1.      Grozītā Direktīva 97/67

6.        Direktīvas 97/67 3. pantā ir paredzēts izveidot vispārējo pasta pakalpojumu:

“1.      Dalībvalstis savā teritorijā nodrošina to, ka lietotājiem ir tiesības uz vispārējiem pakalpojumiem, kas saistīti ar noteiktas kvalitātes pastāvīgo pasta pakalpojumu sniegšanu par pieņemamām cenām visiem lietotājiem visās vietās.

[..]

4.      Katra dalībvalsts pieņem pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka vispārējos pakalpojumos ietilpst vismaz šādi:

–        to pasta sūtījumu savākšana, šķirošana, pārvadāšana un piegāde, kuru svars ir līdz diviem kilogramiem,

–        to pasta paku savākšana, šķirošana, pārvadāšana un piegāde, kuru svars ir līdz desmit kilogramiem,

–        ierakstīto sūtījumu un apdrošināto sūtījumu pakalpojumi.

[..]”

7.        7. pants attiecas uz vispārējo pakalpojumu un piegāžu finansēšanu, un tajā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis nepiešķir un nepatur spēkā ekskluzīvas vai īpašas tiesības ieviest vai sniegt pasta pakalpojumus. Vispārējā pakalpojuma nodrošināšanu dalībvalstis var finansēt atbilstīgi vienai vai vairākām 2., 3. un 4. punktā paredzētajām iespējām vai citiem līdzekļiem, kas ir saderīgi ar Līgumu.

2.      Dalībvalstis var nodrošināt vispārējā pakalpojuma sniegšanu, izmantojot iepirkuma procedūras saskaņā ar spēkā esošajiem publiskā iepirkuma noteikumiem, tostarp [..] cenu aptaujas vai sarunu procedūras, publicējot vai nepublicējot paziņojumu par līgumu.

3.      Ja dalībvalsts konstatē, ka šajā direktīvā paredzētās vispārējā pakalpojuma saistības ir saistītas ar tīrajām izmaksām, [..] un ir negodīgs finansiālais slogs vispārējā pakalpojuma sniedzējam(‑iem), tā var ieviest:

a)      mehānismu, lai no valsts līdzekļiem nodrošinātu kompensāciju attiecīgajam(‑iem) uzņēmumam(‑iem);

b)      mehānismu, lai vispārējā pakalpojuma saistību tīrās izmaksas sadalītu starp pakalpojumu sniedzējiem un/vai lietotājiem.

4.      Ja tīrās izmaksas sadala saskaņā ar 3. punkta b) apakšpunktu, dalībvalstis var izveidot kompensācijas fondu [..].

[..]”

8.        Direktīvas 97/67 12. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka visiem pakalpojumiem, kuri ir daļa no vispārējā pakalpojuma, tarifi atbilst šādiem principiem:

–        cenas ir pieņemamas un tādas, lai visiem lietotājiem neatkarīgi no ģeogrāfiskās atrašanās vietas, kā arī ņemot vērā attiecīgās valsts īpašos apstākļus, būtu piekļuve sniegtajiem pakalpojumiem. Dalībvalstis var saglabāt vai ieviest bezmaksas pasta pakalpojumus neredzīgām vai daļēji neredzīgām personām,

–        cenas ir saskaņotas ar izmaksām, un tās stimulē efektīvu vispārējā pakalpojuma sniegšanu. Ja to prasa sabiedrības intereses, dalībvalstis var izlemt, ka vienas vienības tarifa sūtījumiem un citiem sūtījumiem visā attiecīgās valsts teritorijā un/vai uz citu dalībvalstu teritoriju piemēro vienotu tarifu,

–        vienota tarifa piemērošana neizslēdz vispārējā pakalpojuma sniedzēju tiesības slēgt ar lietotājiem individuālas vienošanās par cenām,

–        tarifi ir pārredzami un nediskriminējoši,

–        ja vispārējā pakalpojuma sniedzēji piemēro īpašus tarifus, piemēram, par pakalpojumiem, ko sniedz uzņēmumiem, vairumnosūtītājiem vai dažādu lietotāju pasta sūtījumu apkopotājiem, tad tie attiecībā gan uz tarifiem, gan attiecīgajiem nosacījumiem piemēro pārredzamības un nediskriminācijas principu. [..]”

9.        14. pantā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka vispārējā pakalpojuma sniedzēji veic uzskaiti saskaņā ar šo pantu.

2.      Vispārējā pakalpojuma sniedzēji savās iekšējās uzskaites sistēmās uztur atsevišķus kontus, lai skaidri nošķirtu atsevišķus pakalpojumus un produktus, kas ir daļa no vispārējā pakalpojuma, un tos, kas nav. Šādu uzskaites nošķiršanu izmanto kā izejas datus, dalībvalstīm aprēķinot vispārējā pakalpojuma tīrās izmaksas. Šādas iekšējās uzskaites sistēmas funkcionē, pamatojoties uz konsekventi piemērotiem un objektīvi attaisnotiem izmaksu uzskaites principiem.

3.      Neskarot 4. punktu, 2. punktā minētajās uzskaites sistēmās izmaksas iedala šādi:

a)      izmaksas, ko var tieši attiecināt uz konkrētu pakalpojumu, tā arī attiecina;

b)      kopējās izmaksas, proti, izmaksas, ko nevar tieši attiecināt uz konkrētu pakalpojumu vai produktu, iedala šādi:

i)      ja iespējams, kopējās izmaksas iedala, pamatojoties uz pašu izmaksu izcelsmes tiešu analīzi;

ii)      ja tieša analīze nav iespējama, kopējo izmaksu kategorijas iedala, pamatojoties uz netiešu saistību ar citu izmaksu kategoriju vai izmaksu kategoriju grupu, uz kurām ir iespējams tiešs attiecinājums vai iedalījums; netiešās saistības pamatā ir salīdzināmas izmaksu struktūras;

iii)      ja izmaksas nevar iedalīt ne ar tiešiem, ne netiešiem pasākumiem, tad izmaksu kategoriju iedala, pamatojoties uz vispārēju sadalījumu, ko aprēķina pēc attiecības starp visiem izdevumiem, kas tieši vai netieši attiecināti vai iedalīti, no vienas puses, uz katru vispārējo pakalpojumu un, no otras puses, uz pārējiem pakalpojumiem.

iv)      kopējās izmaksas, kas ir vajadzīgas gan vispārējā pakalpojuma, gan citu pakalpojumu sniegšanai, iedala atbilstīgi; tie paši izmaksu faktori ir jāpiemēro gan attiecībā uz vispārējo pakalpojumu, gan citiem pakalpojumiem.

4.      Citas izmaksu uzskaites sistēmas drīkst piemērot tikai tad, ja tās ir saderīgas ar 2. punktu un ir apstiprinātas dalībvalsts regulatīvajā iestādē. Pirms to piemērošanas par to jāinformē Komisija.

5.      Dalībvalsts regulatīvās iestādes nodrošina to, ka atbilstību vienai no 3. vai 4. punktā aprakstītajām izmaksu uzskaites sistēmām pārbauda kompetenta struktūra, kas nav atkarīga no vispārējo pakalpojumu sniedzēja. Dalībvalstis nodrošina to, ka paziņojumu, kas attiecas uz atbilstību, periodiski publicē.

[..]

7.      Pēc lūguma dalībvalsts regulatīvajai iestādei un Komisijai konfidenciāli dara pieejamu uzskaites informāciju, kas izriet no šīm sistēmām.

8.      Ja kāda dalībvalsts nav izmantojusi vispārējā pakalpojuma sniegšanas finansēšanas mehānismu, kā atļauts saskaņā ar 7. pantu, un ja attiecīgās valsts regulatīvā iestāde ir pārliecinājusies, ka neviens no attiecīgās dalībvalsts norādītajiem vispārējā pakalpojuma sniedzējiem nesaņem netiešu vai citādu valsts palīdzību un ka tirgū pilnībā darbojas konkurence, attiecīgā valsts regulatīvā iestāde var izlemt nepiemērot šā panta prasības.

[..]”

10.      22. panta 3. punktā tostarp ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka valsts līmenī pastāv efektīvi mehānismi, atbilstīgi kuriem ikvienam lietotājam vai pasta pakalpojumu sniedzējam, kuru skar valsts regulatīvās iestādes lēmums, ir tiesības pārsūdzēt šo lēmumu no iesaistītajām pusēm neatkarīgā pārsūdzības struktūrā. [..]”

11.      Direktīvas 97/67 I pielikumā ir pamatnostādnes par vispārējo pakalpojumu tīro izmaksu, ja tādas ir, aprēķināšanu. Tostarp tajās ir noteikts, ka tīro izmaksu aprēķināšanā ņem vērā “visus [..] attiecīgos elementus, tostarp nemateriālos un tirgus ieguvumus, kas rodas pasta pakalpojumu sniedzējam, kurš norādīts vispārējā pakalpojuma sniegšanai, tiesības uz saprātīgu peļņu un rentabilitātes stimulus”.

2.      Direktīva 2008/6

12.      Direktīvas 2008/6 preambulā tostarp ir noteikts:

“(38)      Brīvas konkurences apstākļos gan vispārējā pakalpojuma finansiālā līdzsvara labā, gan nolūkā ierobežot tirgus darbības traucējumus ir svarīgi nepieļaut atkāpes no principa, ka cenas atspoguļo parastus tirgus nosacījumus un izmaksas – vienīgā atkāpe ir pieļaujama sabiedrības interešu aizsardzības vārdā. [..]

[..]

(40)      Ņemot vērā katras valsts īpatnības, kas saistītas ar apstākļiem, kādos vadošajiem vispārējā pakalpojuma sniedzējiem jādarbojas brīvas konkurences apstākļos, ir lietderīgi ļaut dalībvalstīm brīvi lemt par šķērssubsīdiju labāko pārraudzības veidu.

(41)      Pārejas periodā uz konkurencei pilnīgi atvērtu tirgu un lai šķērssubsīdijas pasargātu no konkurences nelabvēlīgas ietekmes, ir lietderīgi atstāt spēkā prasību, kas paredz, ka dalībvalstis liek vispārējā pakalpojuma sniedzējiem turpināt nošķirtu un pārredzamu grāmatvedības uzskaiti, to pēc vajadzības pielāgojot.

Šai prasībai jāļauj valsts regulatīvajām iestādēm, konkurences iestādēm un Komisijai iegūt vajadzīgo informāciju, lai līdz reālas konkurences ieviešanai pieņemtu ar vispārējo pakalpojumu saistītus lēmumus un uzraudzītu godīgu tirgus nosacījumu ievērošanu. Valsts regulatīvo iestāžu sadarbībai, turpinot izstrādāt kritērijus un pamatnostādnes šajā jomā, būtu jāsekmē šo noteikumu saskaņota piemērošana.

Nošķirtai un pārskatāmai uzskaitei būtu jāsniedz dalībvalstīm un to regulatīvajām iestādēm pietiekami detalizētu uzskaites informāciju, lai:

–        pieņemtu lēmumus saistībā ar vispārējo pakalpojumu,

–        to izmantotu kā līdzekli, nosakot to, vai vispārējā pakalpojuma saistības rada tīrās izmaksas un negodīgu finansiālu slogu vispārējā pakalpojuma sniedzējiem,

–        nodrošinātu, ka vispārējam pakalpojumam piemērojamie tarifi atbilst šajā direktīvā izklāstītajiem tarifu principiem,

–        nodrošinātu atbilstību galamaksas principiem, kā izklāstīts šajā direktīvā, un

–        uzraudzītu godīgus tirgus apstākļus, līdz ir nodrošināta reāla konkurence.”

B.      Nīderlandes tiesību akti

1.      Postwet 2009

13.      Postwet 2009 (Nīderlandes Pasta likums) 22. pantā ir noteikta prasība vispārējā pasta pakalpojuma sniedzējam izveidot uzskaites sistēmu, nodalot izdevumus un ienākumus par vispārējiem pasta pakalpojumiem no izdevumiem un ienākumiem par citām darbībām. Šāda uzskaites informācija turklāt ir jāiesniedz Autoriteit Consument en Markt (Nīderlandes Patērētāju tiesību aizsardzības un tirgus uzraudzības iestāde; turpmāk tekstā – “ACM”).

14.      23. panta 1. punktā ir noteikts pienākums vispārējā pasta pakalpojuma sniedzējam iesniegt ACM gada pārskatu par vispārējā pasta pakalpojuma īstenošanu. Šajā pārskatā ir jābūt ietvertai informācijai par sniegto pakalpojumu kvalitāti un pārskatam par izdevumiem un ienākumiem no vispārējā pasta pakalpojuma.

15.      25. panta 2. punktā tālāk ir noteikts, ka pasta tarifiem ir jābalstās “uz vispārējā pasta pakalpojuma faktiskajām izmaksām un saprātīgu ienesīgumu”.

16.      Saskaņā ar 25. panta 3. punktu uzraudzības iestāde katru gadu aprēķina vispārējā pasta pakalpojuma sniedzēja piemērojamo tarifu robežas.

17.      25. panta 5. punktā ir noteikts, ka kompetentais ministrs drīkst katrā attiecīgajā gadā ar ministra rīkojumu noteikt tarifa robežas, pamatojoties uz ad hoc lēmumu, ja tas tiek uzskatīts par vajadzīgu, lai apmierinātu prasību, ka tarifiem ir jābalstās uz izmaksām.

2.      Postregeling 2009

18.      Postregeling 2009 (2009. gada Pasta noteikumi) ir ministrijas pieņemti noteikumi, kuros ir noteikti detalizēti kritēriji izmaksu uzskaites sistēmai vispārējo pakalpojumu sniedzējiem pasta nozarē.

19.      It īpaši 2009. gada Pasta noteikumos ir noteikti standarti izmaksu uzskaites sistēmai un detalizēti – dažādu veidu izmaksas, kas ir attiecināmas uz vispārējo pasta pakalpojumu (7. un 8. pants). Turklāt tajos ir paredzēts, kā nosaka tarifu apmēru attiecībā uz vispārējā pakalpojuma pienākumu (14.–14.d pants).

II.    Faktiskie apstākļi, procedūra un prejudiciālie jautājumi

20.      Prasītājs pamatlietā Sandd BV (turpmāk tekstā – “Sandd”) un Koninklijke PostNL BV (turpmāk tekstā – “PostNL”) abi darbojas Nīderlandes komercpasta nozarē. Turklāt PostNL Nīderlandē ir norīkotais vispārējā pasta pakalpojuma sniedzējs.

21.      2015. gada 25. augustā PostNL iesniedza ACM izmaksu uzskaites sistēmu, kas saistīta ar tā vispārējā pakalpojuma pienākumu.

22.      Ar 2015. gada 14. septembra lēmumu ACM, nosakot, ka PostNL izmaksu uzskaites sistēma atbilst 2009. gada Pasta regulējuma 7.–7.d punktam, apstiprināja tarifu apmērus PostNL sniegtajiem vispārējiem pakalpojumiem, kā tas noteikts 2009. gada Pasta regulējuma 14.–14.e punktā. Sandd izteica iebildumus pret lēmumu, ar ko noteikts pamata tarifa apmērs, papildu tarifa apmērs un kopējā tarifa apmērs.

23.      2016. gada 14. jūnijā ACM paziņoja, ka Sandd sūdzība ir nepamatota. Pēdējais attiecīgi iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

24.      Sandd pamatlietā iesniedzējtiesā norādīja, ka ACM nepareizi uzskatīja atsevišķu aprēķinu neesamību PostNL izmaksu uzskaites sistēmā starp dažādiem pakalpojumiem vispārējā pasta pakalpojumā par pretrunā esošu ar Direktīvas 97/67 14. panta 2. punktu. Papildus Sandd apgalvo, ka, nosakot tarifu apmēru, ACM ir nepareizi piedāvājusi PostNL vidējo tarifu apmēru par dažādiem pakalpojumiem. Šādu apmēru nevarēja piedāvāt, jo Direktīvas 97/67 12. pantā (kā arī attiecīgajā valsts normā) ir noteikta prasība, ka dažādiem pasta pakalpojumiem visiem ir jābalstās uz izmaksām. Turklāt Sandd norādīja, ka, nosakot tarifu apmēru, ACM kļūdaini uzskatīja par atskaites punktu fiksētu legālo ienesīgumu 11,11 %, kas ir pretējs Direktīvas 97/67 premisai, ka vispārējam pakalpojumam ir jābūt saskaņotam ar izmaksām.

25.      Šaubu dēļ par Savienības tiesību aktu pareizu interpretāciju Rechtbank Rotterdam (Roterdamas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:

“1)      Vai [Direktīvas 97/67], kas grozīta ar [Direktīvu 2008/6], 14. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts normatīvajos un administratīvajos aktos ir jāparedz, ka vispārējā pakalpojuma sniedzēji savās iekšējās uzskaites sistēmās uztur atsevišķus kontus attiecībā uz atsevišķiem pakalpojumiem un produktiem, kas ir daļa no vispārējā pakalpojuma, lai skaidri nošķirtu atsevišķus pakalpojumus un produktus, kas ir daļa no vispārējā pakalpojuma, un tos, kas nav, vai arī no šī noteikuma izriet vienīgi tas, ka grāmatvedībā jānošķir starp pakalpojumiem un produktiem, kas ir daļa no vispārējā pakalpojumu, un tiem, kas nav?

2)      Vai [Direktīvas 97/67], kas grozīta ar [Direktīvu 2008/6], ievada rindkopa un 12. panta otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka ikvienam atsevišķam pakalpojumam, kurš ir daļa no vispārējā pakalpojuma, jābūt saskaņotam ar izmaksām?

3)      Vai [Direktīvas 97/67], kas grozīta ar [Direktīvu 2008/6], ievada rindkopā un 12. panta otrajā ievilkumā noteiktā prasība, ka cenām ir jābūt saskaņotām ar izmaksām un jāstimulē efektīva vispārējā pakalpojuma sniegšana, liedz uz nenoteiktu laiku piemērot fiksētu ienesīguma likmi, ar kuru palielina vispārējā pasta pakalpojuma izmaksu tarifa apmēru?”

26.      Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši Sandd, PostNL, Nīderlandes, Spānijas, Itālijas un Polijas valdības, kā arī Komisija. Sandd, PostNL, Nīderlandes valdība un Komisija arī sniedza mutvārdu paskaidrojumus 2018. gada 11. aprīļa tiesas sēdē.

III. Vērtējums

27.      Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš pēdējo reizi ir izdarīti grozījumi Direktīvā 97/67 kā nākamais solis ceļā uz pasta tirgu liberalizāciju Eiropas Savienībā. Kopš tā laika, cik man zināms, Tiesai ir bijusi iespēja interpretēt šo direktīvu tikai dažās lietās, un tai nekad nav bijis lūgts interpretēt Direktīvas 97/67 12. vai 14. pantu.

28.      Šis strīds acīmredzot ir sācies, jo Sandd baidās, ka PostNL varētu subsidēt kādu no tā pakalpojumiem, kas ir pakļauti konkurencei, ar peļņu, kas gūta, Nīderlandē sniedzot vispārējo pasta pakalpojumu. Sandd un PostNL ir tieši konkurenti, Nīderlandē sniedzot pasta pakalpojumus, kas nav laika ziņā kritiski, un abiem uzņēmumiem ir valsts piegādes tīkls.

29.      Kā rakstveida apsvērumos norādīja Sandd, standarta pastmarku cena, ko izdod PostNL pēdējā vispārējā pakalpojuma pienākuma ietvaros ir pastāvīgi pieaugusi pēdējo gadu laikā no 0,44 EUR 2010. gadā līdz 0,78 EUR 2017. gadā. Tomēr PostNL cenas par standarta laika ziņā nekritiskiem pasta sūtījumiem ir saglabājušās stabilas šajā pašā periodā, paliekot zem 0,40 EUR. Sandd norāda, ka šo atšķirību cenās var izskaidrot vienīgi ar selektīvu vai neprecīzu aprēķinu, ko veicis PostNL. Tādējādi apgalvojot, ka PostNL izmanto subsīdijas no vispārējā pasta pakalpojuma jomas, lai paaugstinātu savu konkurētspēju, apkalpojot komercklientus. Mēģinot pierādīt šīs aizdomas, Sandd apgalvo, ka PostNL ir jāiesniedz valsts regulatīvajai iestādei detalizētāka informācija par aprēķinu. Prasībā, ko Sandd secina no Direktīvas 97/67 14. panta, arī ir noteikts, ka no visām šādām subsīdijām var izvairīties, ja cenas par katru PostNL sniegto pakalpojumu vai preci būtu saskaņotas ar izmaksām, kas ir Direktīvas 97/67 12. pantā noteiktā prasība.

30.      Vispārīgi paraugoties, Sandd argumenti varētu šķist pārliecinoši. Kā gan detalizētāka uzskaites informācija un stingrāka, nevis vājāka saskaņošana ar izmaksām varētu būt pretēja uzraudzītai pārejai uz konkurencei pilnībā atvērtu tirgu, kas paredzēts Direktīvā 97/67? Tomēr, manuprāt, Sandd argumenti neiztur kritiku, ņemot vērā ekonomikas principus un mērķus, kas ir pamatā ar Savienības tiesību aktiem izveidotā vispārējā pasta pakalpojuma arhitektūrai.

31.      Tālāk es vispirms izklāstīšu principus un mērķus, kas ir Direktīvas 97/67 pamatā, arī ieskicējot iekšējā tirgus robežas pasta pakalpojumiem Eiropas Savienībā. Pēc tam es secīgi aplūkošu trīs uzdotos jautājumus.

A.      Direktīvas 97/67 pamatā esošie principi un mērķi

32.      1995. gada jūlijā Komisija pirmo reizi ierosināja pasākumus, ieviešot kopīgus noteikumus, lai attīstītu pasta nozari un uzlabotu pakalpojuma kvalitāti, kā arī pakāpeniski atvērtu valsts pasta tirgus konkurencei kontrolētā veidā. Priekšlikuma mērķis bija ilgākā laikā nodrošināt pasta pakalpojumu kā universālu pakalpojumu. Tas tika darīts tāpēc, lai nodrošinātu, ka ikvienam ir piekļuve noteiktas kvalitātes pasta pakalpojumiem par pieejamām cenām pat nomaļās vai mazapdzīvotās vietās, kur tarifi ne vienmēr nosedz izmaksas par sniegto pakalpojumu. Tāpēc bija doma rezervēt noteiktus pasta pakalpojumus vispārējam pakalpojuma sniedzējam, kurš attiecīgi nesaskartos šajā jomā ne ar kādu konkurenci. Progresīva un pakāpeniska pasta tirgu atvēršana šajā ziņā sniedza vispārējiem pakalpojuma sniedzējiem pietiekamu laiku, lai ieviestu nepieciešamos modernizācijas un pārstrukturēšanas līdzekļus, tajā pašā laikā nodrošinot vispārējā pakalpojuma sniegšanu saskaņā ar finansiāli līdzsvarotiem nosacījumiem (5).

33.      Pasākumi tika pieņemti 1997. gadā Direktīvas 97/67 veidā.

34.      Ar nākamo soli, pakāpeniski atverot valsts pasta tirgu, Direktīva 2002/39 vēl vairāk ierobežoja pakalpojumus, kurus varētu rezervēt vispārējam pakalpojumu sniedzējam, un arī īpaši ieviesa aizliegumu šķērssubsīdijām no rezervētā sektora uz nerezervēto sektoru.

35.      2006. gadā Komisija nāca klajā ar trešās pasta direktīvas priekšlikumu, ko vēlāk pieņēma kā Direktīvu 2008/6. Jaunā direktīva izbeidza visus rezervētos pakalpojumus un atvēra visu pasta tirgu (tai skaitā pakalpojumus, uz kuriem attiecas vispārējā pakalpojuma pienākums) konkurencei. Tomēr, atzīstot nepieciešamību nodrošināt pasta pakalpojumus visiem par pieejamām cenām neatkarīgi no ekonomiskās rentabilitātes pakalpojuma sniedzējam, tika saglabāts vispārējā pakalpojuma pienākums. Tā kā šī pienākuma finansēšana vairāk nebija iespējama ar rezervēto pakalpojumu palīdzību, Direktīvā 200/86 tika iestrādāts noteikums, kas tagad ir Direktīvas 97/67 7. pants ar grozījumiem, par citiem vispārējo pakalpojumu finansēšanas veidiem.

36.      Vispārējā pakalpojuma pienākums, kā tas šobrīd ir definēts Direktīvā 97/67, nozīmē noteiktas kvalitātes pastāvīgu pasta pakalpojumu sniegšanu visā dalībvalstu teritorijā par pieņemamām cenām par pasta sūtījumiem līdz diviem kilogramiem un pasta pakām līdz 10 kilogramiem un ierakstīto sūtījumu un apdrošināto sūtījumu pakalpojumi. Vispārējie pasta pakalpojumi tālāk ietver sakaru punktu un piekļuves vietu nodrošināšanu atbilstoši lietotāju vajadzībām. Pasta pakalpojumi, it īpaši savākšana un piegāde, ir jānodrošina ne mazāk kā piecas darba dienas nedēļā, izņemot ārkārtas apstākļos (6). Papildus tam dalībvalstis var pievienot bezmaksas pasta pakalpojumu sniegšanu neredzīgajiem vai daļēji neredzīgajiem (7) vai citas papildu prasības vispārējā pakalpojuma pienākumam.

37.      Ņemot vērā atšķirības ģeogrāfiskajos, infrastruktūras un tirgus nosacījumos starp dalībvalstīm, pēdējām ir zināmā mērā nepieciešams precizēt vispārējā pakalpojuma pienākuma tvērumu. Direktīvā 97/67 ir noteikts vienīgi minimālais sniedzamo pakalpojumu līmenis (8). Tāpēc dalībvalstis var izvēlēties palielināt vispārējā pakalpojuma pienākumu, piemēram, pievienojot papildu dienu piegādēm katru nedēļu (9).

38.      Papildus tam dalībvalstīm ir jāpieņem finansēšanas mehānismi vispārējo pakalpojumu sniegšanai vai nu no dažādām iespējām, kas sniegtas Direktīvas 97/67 7. pantā (10), vai izvēloties “citus līdzekļus”, kas ir saderīgi ar Līgumu (11), tādējādi ļaujot dalībvalstīm pielāgot vispārējā pasta pakalpojuma finansēšanu to teritorijā valdošajiem tirgus apstākļiem.

39.      Izvēloties vispārējā pakalpojuma pienākuma finansējumu, dalībvalstīm ir jāņem vērā virkne apsvērumu. Vispārējā pakalpojuma priekšnosacījumi ir ne tikai ļoti atkarīgi no tādiem valsts īpašajiem faktoriem kā ģeogrāfija, iedzīvotāju blīvums un infrastruktūra, Direktīvā 97/67 turklāt ir noteikts, ka vispārējā pakalpojuma sniegšanai ir jābūt saskaņotai ar izmaksām (12). Izveidojot vispārējā pakalpojuma pienākumu, dalībvalstīm tādējādi ir jālīdzsvaro prasība stimulēt ekonomikas efektivitāti ar prasību garantēt vispārējo pakalpojumu sniegšanu, it īpaši, nodrošinot tiem vajadzīgos līdzekļus, lai tie varētu pastāvēt, saglabājot finansiālo līdzsvaru (13).

40.      Lai gan vispārējā pakalpojuma nerentablo daļu subsidēšana ar rezervētās jomas līdzekļiem tika atcelta ar Direktīvu 2008/6, šķērssubsīdijas turpina būt viens no galvenajiem vispārējā pakalpojuma pienākuma veidiem dalībvalstīs. Tāpēc vispārējā pakalpojuma sniedzēji šķērssubsidē vispārējā pakalpojuma pienākuma nerentablās daļas – tādas kā pasta pakalpojumus mazapdzīvotās vietās – no vispārējā pakalpojuma pienākuma rentablākām daļām, kas ir biežāk atrodamas apdzīvotākās vietās.

41.      Nevienādojot konkrētu tvērumu, kā arī nefinansējot vispārējā pakalpojuma pienākumu konkurencei pilnīgi atvērtā tirgū, ar Direktīvu 97/67 ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāizdara svarīgas politiskas izvēles. Tāpēc Savienības likumdevējs atzīst esošās atšķirības starp dažādu valstu pasta tirgiem.

42.      Lai nodrošinātu vispārējā pakalpojuma sniegšanas nepārtrauktību, kā tas paredzēts Direktīvā 97/67, gan izveidojot apstākļus, atbilstoši kuriem tiek uzdoti vispārējie pakalpojumi, gan finansējot vispārējo pakalpojumu, dalībvalstīm ir jāievēro pārredzamības, nediskriminācijas un samērīguma princips (14). Pretēji tam, kā to norāda PostNL, šie principi nesniedz tikai nesaistošas norādes, bet dalībvalstīm tie ir jāievēro, uzraugot vispārējā pakalpojuma sniedzēju. Tas ir vēl jo svarīgāk, jo daudzās dalībvalstīs vispārējā pakalpojuma sniedzējs ir raksturīgais pasta operators, bieži piederošs valstij.

43.      Turklāt dalībvalstu tiesības izveidot vispārējo pakalpojumu to valstu teritorijā tālāk ierobežo Līguma noteikumu piemērošana, it īpaši tā noteikumi par konkurenci un pakalpojumu sniegšanas brīvību (15). Vispārējā pakalpojuma sniedzējam, kas pārkāpj konkurences tiesību noteikumus, tiks piemērots sods atbilstoši Savienības tiesību aktiem (16) un neatkarīgi no kārtības, kāda attiecīgajā dalībvalstī ir izvēlēta vispārējā pakalpojuma sniegšanai. Papildus tam ar Savienības tiesību aktiem par valsts atbalstu ir nodrošināts, ka vispārējā pakalpojuma sniedzēji nesaņem nepamatotas priekšrocības salīdzinājumā ar konkurentiem (17).

44.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es tagad aplūkošu uzdotos jautājumus.

B.      Par pirmo jautājumu: no Direktīvas 97/67 14. panta izrietošās uzskaites prasības

45.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, cik detalizētai ir jābūt vispārējā pakalpojuma sniedzēja iekšējai uzskaitei, vai precīzāk, vai Direktīvā 97/67 ir vai nav prasīts, lai dalībvalstis piemērotu vispārējā pakalpojuma sniedzējiem pienākumu uzturēt atsevišķus aprēķinus par katru atsevišķu pakalpojumu vai produktu vispārējā pakalpojuma ietvaros.

46.      Sandd norāda, ka atšķirība starp pastmarku cenām, ko PostNL izdod tās vispārējā pakalpojuma pienākuma ietvaros, un tās tarifu par skaitu komercpakalpojumos var tikt izskaidrota vienīgi ar selektīvu vai neprecīzu izmaksu aprēķināšanu PostNL. Pēc tam, kad Nīderlandes regulatīvā iestāde noraidīja Sandd sūdzību šajā ziņā, pamatlietā Sandd norāda, ka PostNL aprēķini ir nepietiekami detalizēti, lai valsts regulatīvā iestāde varētu pareizi novērtēt PostNL izmaksu sadalījumu starp vispārējo pakalpojumu un tādu pakalpojumu, kas tāds nav, jo vispārējā pakalpojuma sniedzējs aprēķina tikai kopējās izmaksas, kas radušās, veicot vispārējā pakalpojuma pienākumu, no vienas puses, un kopējās izmaksas, kas radušās, veicot komercdarbību, no otras puses. Sandd norāda, ka šāda aprēķinu prakse pārkāpj Direktīvas 97/67 14. pantu, kurā ir noteikts, ka vispārējā pakalpojuma sniedzēji “savās iekšējās uzskaites sistēmās uztur atsevišķus kontus, lai skaidri nošķirtu pakalpojumus un produktus, kas ir daļa no vispārējā pakalpojuma, un tos, kas nav”.

47.      Sandd to saprot tādējādi, ka izmaksas par katru atsevišķu pakalpojumu vai preci ir jānorāda atsevišķi vispārējā pakalpojuma sniedzēja iekšējos aprēķinos. Tomēr PostNL norāda, ka no 14. panta mērķiem, konteksta un izcelsmes izriet, ka šajā noteikumā nav šādas prasības.

48.      Kā norāda iesniedzējtiesa, attiecīgais noteikums šajā ziņā neskaidrs. 14. panta redakcija angļu valodā atsaucas uz “[katru] pakalpojumu un produktu, kas ir daļa no vispārējā pakalpojuma”. “Katrs” šajā kontekstā var tikt saprasts gan kā “katrs atsevišķs”, gan arī “ikviens” vai “visi”. Šo neskaidrību nevar novērst, atsaucoties uz Direktīvas 97/67 redakcijām citās valodās. Kamēr vienas valodas atveido vārdu, kas līdzvērtīgs vārdam “katrs”, citas atsaucas uz “visiem pakalpojumiem un produktiem” vai vienkārši atsaucas uz “no vienas puses, pakalpojumiem un produktiem, kas ir daļa no vispārējā pakalpojuma, un, no otras puses, pakalpojumiem un produktiem, kas tādi nav”, tādējādi neprecizējot, vai aprēķinu nodalīšanai ir jābūt starp vispārējā pakalpojuma katru atsevišķo pakalpojumu vai preci vai drīzāk starp vispārējā pakalpojuma pakalpojumiem un precēm kopumā un citiem pakalpojumiem un precēm, ko piedāvā vispārējā pakalpojuma sniedzējs.

49.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienā no Savienības tiesību normas valodu redakcijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai vai arī tam nevar tikt piešķirta prioritāra nozīme salīdzinājumā ar pārējo valodu redakcijām. Savienības tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro vienveidīgi, ņemot vērā visu Eiropas Savienības valodu versijas. Šādos apstākļos, ja Savienības tiesību teksts divu valodu versijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā šī norma ietilpst (18).

50.      14. pants tā pašreizējā veidā ir no Direktīvas 2008/6, kad tika atcelti rezervētie pakalpojumi un tika ieviesti jauni mehānismi vispārējā pakalpojuma pienākuma finansēšanai. Noteikumā ir paredzētas zināmas prasības vispārējā pakalpojuma sniedzēju iekšējiem aprēķiniem.

51.      Papildus tam, ka vispārējā pakalpojuma sniedzējiem ir pienākums uzturēt atsevišķus kontus vispārējiem pakalpojumiem un to komercdarbībai, 14. pantā ir noteikumi par izmaksu, ko radījuši vispārējie pakalpojumi, iedalīšanu (19). Kad vien tas iespējams, izmaksas ir tieši attiecināmas uz noteikto pakalpojumu vai produktu (20). Ja tas nav iespējams, izmaksas iedala, pamatojoties uz izcelsmes tiešu analīzi, netiešu saistību vai vispārēju sadalījumu (21). Kopējās izmaksas, kas ir vajadzīgas gan vispārējā pakalpojuma, gan citu pakalpojumu sniegšanai, iedala “atbilstīgi”, “tos pašus izmaksu faktorus piemērojot gan attiecībā uz vispārējiem pakalpojumiem, gan citiem pakalpojumiem” (22).

52.      Kas attiecas uz noteikuma mērķi, no 14. panta 2. punkta otrā teikuma ir saprotams, ka ar noteikumu prasītā aprēķina informācija tiek izmantota “kā izejas dati, dalībvalstīm aprēķinot vispārējā pakalpojuma tīrās izmaksas”. Direktīvas 97/67 I pielikums sniedz tālākas norādes par tīro izmaksu aprēķināšanu, “ja tādas” būtu. Attiecīgi, aprēķinot vispārējā pakalpojuma tīrās izmaksas, ir jāņem vērā visi pārējie attiecīgie elementi, tostarp “nemateriālie un tirgus ieguvumi”, kas rodas vispārējā pakalpojuma sniedzējam (23). Tāpēc I pielikumā ir izskaidrots, ka vispārējā pakalpojuma tīro izmaksu aprēķināšana nav tikai aprēķina uzdevums, bet gan ir vajadzīgs pasta tirgus globāls novērtējums.

53.      Turklāt pienākums uzturēt atsevišķus kontus 14. pantā ir, “lai šķērssubsīdijas pasargātu no konkurences nelabvēlīgās ietekmes” (24). Aprēķina informācija palīdz dalībvalstīm un to regulatīvajām iestādēm i) pieņemt lēmumus saistībā ar vispārējo pakalpojumu; ii) noteikt, vai vispārējā pakalpojuma saistības rada tīrās izmaksas un negodīgu finansiālu slogu vispārējā pakalpojuma sniedzējam; iii) nodrošina, ka vispārējam pakalpojumam piemērojamie tarifi atbilst Direktīvā 2008/6 izklāstītajiem tarifu principiem; iv) nodrošina atbilstību Direktīvā 2008/6 izklāstītajiem galamaksas principiem un v) uzrauga godīgus tirgus apstākļus, līdz ir nodrošināta reāla konkurence (25).

54.      Šie visi pasākumi palīdz sasniegt galveno mērķi: pāreju uz konkurencei pilnīgi atvērtu pasta tirgu. Tā kā dalībvalstu pasta tirgi tradicionāli ir veidojušies kā monopoli, šai pārejai ir jānotiek pakāpeniski un pārraudzībā (26).

55.      Uzraugot pāreju uz konkurencei pilnīgi atvērtu tirgu, dalībvalstīm un to regulatīvajām iestādēm ir galvenā loma (27). Direktīva 97/67 tikai ir Savienības līmenī pieņemtu vispārējo principu sistēma, bet konkrēto procedūru izvēle ir dalībvalstu kompetencē, un tām vajadzētu brīvi izvēlēties to sistēmu, kura ir vislabāk piemērota apstākļiem attiecīgajās dalībvalstīs (28). Un apstākļi dalībvalstīs ir dažādi.

56.      Piemēram, vispārējā pakalpojuma tīrās izmaksas dalībvalstīs ievērojami atšķiras (29). Tas ir atšķirīgu tirgus apstākļu, kā arī dalībvalstīs noteicošo politikas izvēļu dēļ. Piemēram, vispārējā pakalpojuma tīrās izmaksas var būt nulle, ja (materiālie vai nemateriālie) labumi, kas izriet no vispārējā pakalpojuma pienākuma sniegšanas, varētu būt lielāki par izmaksām. Pat tad, kad vispārējā pakalpojuma sniedzējam ir pienākums sniegt pasta pakalpojumus arī augstāku izdevumu rajonos, ir zināmi labumi no pārklājuma, esot vienīgajam pasta pakalpojuma sniedzējam visā dalībvalsts teritorijā un vismaz piecas dienas nedēļā (30). Valstīs, kurās ir laba infrastruktūra, viegli pieejama teritorija un kas ir blīvi apdzīvotas (kā, piemēram, Nīderlande), šie pārklājuma labumi var atsvērt izmaksas par pakalpojumu un preču sniegšanu arī mazāk ienesīgos rajonos. Šādos apstākļos vispārējā pakalpojuma sniedzējam nerodas tīrās izmaksas un, kā norādīja Itālijas valdība, jebkādas pārmērīgi stingras uzskaites prasības tikai radītu ekonomisko slogu vispārējā pakalpojuma sniedzējam, nesniedzot nekādu labumu. Tas būtu pretēji samērīguma principam, kura ievērošana ir noteikti prasīta ar Direktīvu 97/67, un direktīvas mērķis ir rentabli izpildīt vispārējā pakalpojuma saistības (31).

57.      Tomēr dalībvalstīs, kurās tirgus apstākļu dēļ vispārējā pakalpojuma pienākuma tīrās izmaksas ir diezgan augstas un turklāt tās finansē no valsts līdzekļiem vai sadala starp pasta pakalpojuma sniedzējiem un/vai lietotājiem, ir nepieciešama detalizētāka uzskaite, lai valsts regulatīvā iestāde varētu novērtēt, vai šīs iemaksas ir izlietotas atbilstoši Direktīvā 97/67 noteiktajiem mērķiem (32).

58.      Šajā ziņā Direktīva 97/67 ir patiešām minimālas saskaņošanas instruments.

59.      Tāpēc vispārējā pakalpojuma sniedzēju pienākumam uzturēt atsevišķus un pārskatāmus kontus ir vajadzīgi pielāgojumi (33).

60.      Ar 14. panta 4. punktu valsts regulatīvajām iestādēm ir atļauts apstiprināt citas izmaksu uzskaites sistēmas, ja tās darbojas, pamatojoties uz konsekventi piemērotiem un objektīvi pamatojamiem izmaksu uzskaites principiem. Lasot kontekstā ar Direktīvas 2008/6 preambulu, šie principi nozīmē, ka uzskaites informācija tiek sniegta pietiekami detalizēti, lai ļautu dalībvalstīm un to regulatīvajām iestādēm uzraudzīt pāreju uz konkurencei pilnīgi atvērtu tirgu (34). Viena vai vairāku konkurentu esamība tirgū, manuprāt, norāda uz to, ka tirgū jau tiešām valda konkurence.

61.      Turklāt, ja dalībvalsts nav izmantojusi finansēšanas mehānismu un vispārējā pakalpojuma sniedzējam nav piešķirts slēpts vai citāds valsts atbalsts, Direktīva 97/67 pat atstāj valsts regulatīvās iestādes ziņā pilnīgi noteikt visas 14. pantā paredzētās uzskaites prasības (35). Šādos apstākļos vairāk nav nepieciešams, ka valsts regulatīvā iestāde detalizēti uzraudzītu vispārējā pakalpojuma sniedzēja uzskaiti, un tā vietā tā nonāk konkurences tiesību redzeslokā.

62.      Komisijas arguments par to, ka pietiekami detalizēta uzskaites informācija ir iespējama tikai ar atsevišķu uzskaiti par katru individuālo pakalpojumu vai preci, tomēr pārlieku vienkāršo šo jautājumu, un tas neatbilst patiesībai par vispārējo pakalpojumu visās dalībvalstīs.

63.      Lai gan Direktīvas 97/67 preambulas 29. apsvērumā ir noteikts, ka vispārējā pakalpojuma sniedzējiem ir jāievieš uzskaites sistēma, “kas dod iespēju, pamatojoties uz caurskatāmām procedūrām, izmaksas sadalīt starp pakalpojumiem, cik precīzi iespējams”, ir jāatceras, ka ar šīs direktīvas redakciju dalībvalstīm bija vēl atļauts paredzēt rezervēto nozari kā vispārējā pakalpojuma finansēšanas veidu. Pēc 2008. gada grozījumiem tikai dalībvalstis un to regulatīvās iestādes varēja noteikt precīzu vispārējā pakalpojuma sniedzēja uzskaites pienākuma tvērumu. Tā kā šobrīd dalībvalstis izvēlas finansēt vispārējo pakalpojumu, pamatojoties uz Direktīvā 97/67 noteiktajām minimālajām prasībām, tām ir arī jāizvēlas nepieciešamās uzskaites sistēmas precizitāte, lai novērstu jebkādu ekonomiski nepamatotu slogu vispārējā pakalpojuma sniedzējiem.

64.      Tāpēc es piekrītu PostNL, kā arī Nīderlandes, Itālijas un Spānijas valdībām, ka dalībvalstīm ir jāatstāj ievērojama brīvība, nosakot vajadzīgās detalizācijas līmeni vispārējā pakalpojuma sniedzēja iekšējā uzskaitē (36).

65.      Te jānorāda, ka Direktīvā 97/67 ir iestrādātas noteiktas drošības prasības attiecībā uz dalībvalstu ievērojamo brīvību, piemēram, vispārējā pakalpojuma sniedzēja revīzija, ko veic ar šo direktīvu noteikts revidents (37).

66.      Tāpēc es secinu, ka Direktīvas 97/67 14. pantā, lasot to kontekstā ar tā vispārējo sistēmu un mērķi, nav noteikts vispārīgs pienākums uzturēt atsevišķus kontus katram atsevišķām pakalpojumam vai precei vispārējā pasta pakalpojuma ietvaros. Tā vietā no vispārējā pakalpojuma sniedzēja prasībā uzskaites informācijas detalizācija ir raksturīgi saistīta ar īpašajiem apstākļiem, kādos vispārējie pasta pakalpojumi tiek sniegti katrā dalībvalstī, tādiem kā vispārējā pakalpojuma veids, noteicošie tirgus apstākļi un konkurences līmenis valsts pasta tirgū.

67.      Attiecīgi atbildei uz pirmo uzdoto jautājumu ir jābūt, ka ar Direktīvas 97/67 14. pantu dalībvalstīm nav noteikts pienākums paredzēt valsts tiesību aktos, ka vispārējā pakalpojuma sniedzējiem savās iekšējās uzskaites sistēmās būtu jāuztur atsevišķi konti attiecībā uz atsevišķiem pakalpojumiem un produktiem, kas ir daļa no vispārējā pakalpojuma.

C.      Par otro prejudiciālo jautājumu: cenu pamatotības princips Direktīvā 97/67

68.      Otrais uzdotais jautājums ir par to, vai no Direktīvas 97/67 12. panta pirmā un otrā ievilkuma izriet vai neizriet tas, ka tarifam par katru atsevišķu pakalpojumu, kas ir daļa no vispārējā pakalpojuma, ir jābūt saskaņotam ar izmaksām, nevis ar vispārējā pakalpojuma sniegšanu kopumā.

69.      Citiem vārdiem, ar otro jautājumu iesniedzējtiesa lūdz interpretāciju par to, vai ar Direktīvas 97/67 12. pantu ir aizliegtas šķērssubsīdijas starp dažādiem pakalpojumiem un produktiem, kas sniegti kā daļa no vispārējā pakalpojuma pienākuma.

70.      Sandd, Polijas valdība un Komisija norāda, balstoties uz 12. panta redakciju, ka tarifam pa katru atsevišķu pakalpojumu, kas sniegts vispārējā pakalpojuma pienākuma ietvaros, ir jābūt saistītam ar izmaksām. PostNL, kā arī Nīderlandes, Spānijas un Itālijas valdības, no otras puses, apgalvo, ka, ņemot vērā Direktīvas 97/67 12. panta juridisko un ekonomisko kontekstu, to nevar šādi interpretēt.

71.      Lai gan nav sniegta definīcija par to, kas ir “prece vai pakalpojums” Direktīvas 97/67 nozīmē, 12. pantā ir prasīts, ka “pakalpojumiem, kuri ir daļa no vispārējā pakalpojuma, tarifiem”, ir jāatbilst noteiktiem principiem. Tarifiem ir jābūt pieņemamiem, saskaņotiem ar izmaksām, un tiem ir jāstimulē efektīva vispārējā pakalpojuma sniegšana, kā arī tiem jābūt pārredzamiem un nediskriminējošiem (38). Vienlaikus 12. pantā, pirmkārt, ir atļauts dalībvalstīm saglabāt vai ieviest bezmaksas pasta pakalpojumus neredzīgām vai daļēji neredzīgām personām (39) un, otrkārt, izlemt, ka visā attiecīgās valsts teritorijā un/vai uz citu dalībvalstu teritoriju piemēro vienotu tarifu (40). Treškārt, noteikums garantē tiesības vispārējā pakalpojuma sniedzējiem noslēgt ar lietotājiem individuālas vienošanās par cenām (41).

72.      No 12. panta redakcijas un struktūras ir saprotams, ka tajā uzskaitītie principi ir piemērojami kumulatīvi. Kā norādīja PostNL, Nīderlandes valdība un Spānijas valdība, pastāv zināma spriedze starp principu, ka cenām jābūt saskaņotām ar izmaksām un ka tām jābūt pieņemamām. Augstu izmaksu rajonos, ja tarifi tiktu aprēķināti, strikti balstoties uz izmaksām, pasta pakalpojumus nevarētu uzskatīt par pieņemamiem. Un šis āķīgais uzdevums ir tas iemesls, kāpēc ir saglabāts vispārējā pakalpojuma pienākums, lai gan pastu tirgum ir progresīva liberalizācija. Vispārējā pakalpojuma pienākuma premisa ir tā, ka attiecīgi pakalpojumi vai produkti tirgus apstākļos netiktu piedāvāti visā dalībvalsts teritorijā. Tāpēc dažus pakalpojumus vispārējā pakalpojuma ietvaros var sniegt tikai ar zaudējumiem vai ar tīrajām izmaksām, kas neatbilst parastiem komercstandartiem. Tāpēc Direktīvā 97/67 ir paredzēti mehānismi vispārējā pakalpojuma tīro izmaksu finansēšanai, kad izmaksas nevar atgūt tikai ar tarifiem vien (42). Aprēķinot vispārējā pakalpojuma tīrās izmaksas, piemēro ne tikai aprēķinu principus, bet arī ņem vērā nemateriālos un tirgus ieguvumus (43).

73.      Turklāt jāatceras, ka 12. pantā ir minēts princips, ka cenām ir jābūt saskaņotām ar izmaksām, kopā ar principu, ka cenām ir jāstimulē efektīva vispārējā pakalpojuma sniegšana (44). Vārds “stimuls” nozīmē, ka vispārējā pakalpojuma sniedzējiem nav tikai jāatgūst izmaksas.

74.      Attiecīgi princips par cenas saskaņošanu ar izmaksām nav interpretējams šauri, un turklāt to nevar izteikt tikai kā uzskaites darbības rezultātu.

75.      Tad kāda ir Direktīvas 97/67 12. pantā noteiktā principa par cenas saskaņošanu ar izmaksām nozīme un mērķis?

76.      Lai gan 12. pants tika izveidots uz iepriekš piemērotā noteikuma pamata, tas tika ieviests Direktīvā 97/67 ar 2008. gada grozījumu, kad bija sasniegta nobriedušāka situācija tirgū. Kopš tā laika pasta pakalpojumi tiek piedāvāti pilnīgas konkurences apstākļos.

77.      No vienas puses, 12. pants ir paredzēts, lai “nodrošinātu nevainojamu vispārējo pakalpojumu vadību” (45). Vispārējā pakalpojuma nevainojama vadība nozīmē gan to, ka vispārējā pakalpojuma pienākuma izmaksu slogs balstās uz efektīvas darbības izmaksām, nevis uz izmaksām, ko varētu palielināt neefektīva darba prakse un/vai palielināta alga vai citi izmaksu līmeņi (46), un ka vispārējā pakalpojuma sniedzēji var izpildīt savu uzdevumu, pamatojoties uz ekonomiskajiem un finansiālajiem nosacījumiem, kas tiem nerada netaisnīgu finansiālu slogu (47).

78.      No otras puses, brīvas konkurences apstākļos cenām par pasta pakalpojumu sniegšanu pēc iespējas būtu “jāatspoguļo parasti tirgus nosacījumi un izmaksas”. Tas ir tāpēc, lai novērstu tirgus izkropļošanu, bet tajā pašā laikā, lai nodrošinātu vispārējā pakalpojuma finansiālu līdzsvaru. Direktīva 97/67 cenšas to panākt, turpinot atļaut dalībvalstīm noteikt vienotus tarifus vai cenu ierobežojumus pasta pakalpojuma sniedzējiem par noteiktiem pasta pakalpojumiem (48). Vienoti tarifi nodrošina, ka cenas būs pieņemamas arī augstu izmaksu rajonos, vienlaikus esot par rentabilitātes stimulu.

79.      Tomēr, kā norādīja Spānijas valdība, tad vienotu tarifu noteikšana noteikti nozīmē, ka pēdējie tiks izveidoti, atsaucoties uz vispārējā pakalpojuma vispārējām izmaksām. Citādi pēc būtības tas būtu neiespējami, ka šāds vispārējs tarifs varētu atspoguļot vispārējā pakalpojumā ietverto izmaksu un pakalpojumu atšķirības (49).

80.      Turklāt vienoti tarifi “galamaksas” veidā arī tiek noteikti par starptautisko vēstuļu un paku piegādi, kā norādīja Nīderlandes valdība tiesas sēdē. Tomēr atšķirībā no galamaksas par Savienības iekšējiem pārrobežu sūtījumiem (50) gala likmes par paku piegādi, kuru izcelsme ir trešajās valstīs, nav balstītas, pamatojoties uz radītajām izmaksām, bet ir fiksētas ar starptautisku vienošanos par tarifu par vienību, kas daudzās dalībvalstīs ir zem izmaksām par paku piegādi valstī (51). E‑komercijai kļūstot aizvien populārākai, šādu starptautisku paku skaits pastāvīgi pieaug. Ja katram atsevišķam pakalpojumam vispārējā pakalpojuma ietvaros vajadzētu būt saskaņotam ar izmaksām, tarifi par valsts pakām kļūtu nepieejami, jo papildu izdevumus, ko rada starptautiskās pakas no trešajām valstīm, varētu vienīgi nosegt ar šo tarifu.

81.      Ideja par subsīdijām – vai nu kā šķērssubsīdijas starp dažādiem pasta pakalpojumiem, ko sniedz vispārējā pakalpojuma sniedzējs, vai kā kompensējošais mehānisms – tāpēc ir raksturīga vispārējā pakalpojuma pienākuma, kas noteikts Direktīvā 97/67, arhitektūrai. Tas ir arī atzīts šīs direktīvas 7. pantā, kurā ir noteikti vairāki vispārējā pakalpojuma sniegšanas finansēšanas veidi. Rezervētā nozare, kas ir likvidēta, pat ar šķērssubsīdijām no citiem sektoriem uz vispārējo sektoru, varētu būt iespējama šādam finansējumam, ciktāl tie nelabvēlīgi neietekmē konkurenci (52). Direktīvā 2008/6 pat tieši minēts, ka peļņa, kas gūta no darbībām, kuras ir ārpus vispārējā pakalpojuma, var tikt izmantota, lai finansētu vispārējo pakalpojumu, ja tas atbilst Līgumam (53). Izmantojot šķērssubsīdijas, vispārējais pakalpojums ir neatkarīgs no ārējā finansējuma, kas galīgajā analīzē nodrošina vispārējā pakalpojuma sniedzēja konkurētspēju, kā arī ilgtermiņa dzīvotspēju vispārējam pakalpojumam (54).

82.      Tāpēc Sandd un Komisijas piedāvātā interpretācija būtu ne tikai pretrunā ar 12. panta vispārīgo sistēmu, bet arī būtu pretrunā ar vispārējā pakalpojuma raison d’être. Ciktāl ir nepieciešams noteikt vispārējā pakalpojuma pienākumu, pasta pakalpojumus nevar sniegt par cenām, kas ir cieši saistītas ar katru atsevišķo pakalpojumu.

83.      Gan PostNL, gan Polijas valdība norādīja (lai gan atšķirīgos gadījumos), ka cenas saskaņotība ar izmaksām par katru atsevišķu pakalpojumu jebkurā gadījumā ir iespējama vienīgi tad, ja var noteikt izmaksas par katra atsevišķā pakalpojuma sniegšanu. Atkarībā no valsts apstākļiem varētu būt neiespējams attiecināt visas izmaksas, kas rodas no vispārējā pakalpojuma pienākuma izpildes, uz noteiktu pakalpojumu. Direktīvas 97/67 14. panta 3. punkta b) apakšpunktā pat ir skaidri atzīts, ka var nebūt iespējams tieši attiecināt kopējās izmaksas uz noteiktu pakalpojumu vai produktu. Vēl vairāk – Direktīvā 97/67 nav pietiekami detalizētu norāžu par to, kā vienveidīgi attiecināt kopējās izmaksas visās dalībvalstīs.

84.      Pēdējais bija redzams lietā Post Danmark (55), kurā Tiesai bija lūgts izlemt, vai uzskatāms par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu tas, ka vispārējā pakalpojuma sniedzējs piedāvāja atsevišķas cenas atlaides līmenī, kas zemāks par pasta uzņēmuma vidējām kopējām izmaksām, bet augstāks par vispārējā pakalpojuma sniedzēja vidējām papildu izmaksām. Atrisinot uzdoto jautājumu, Tiesa skaidri atstāja kopējo izmaksu pareizā novērtējuma detaļas dalībvalstu iestāžu ziņā (56).

85.      Attiecīgi dalībvalstīm un to regulatīvajām iestādēm, kurām ir ievērojamas tiesības ieviest Direktīvu 97/67 (57) un kurām arī ir “tiesības brīvi lemt par šķērssubsīdiju labāko pārraudzības veidu” (58), detalizēti jānoteic, ko ietver Direktīvas 97/67 12. panta īstenošana. Tas būs atkarīgs no katras dalībvalsts konkrētajām īpašībām. Kamēr vienās dalībvalstīs varētu būt iespējams sniegt vairumu pakalpojumu par tarifiem, kas saistīti ar izmaksām par katru konkrēto pakalpojumu, citās dalībvalstīs varētu būt vajadzīgas vairākas šķērssubsīdijas, ņemot vērā nozīmīgu procentu ar augstu izmaksu rajoniem ģeogrāfisku iemeslu, vispārējā pakalpojuma pienākuma paplašināta tvēruma vai citu iemeslu dēļ.

86.      Sandd norāda, ka brīvība saskaņot cenas ar izmaksām tikai par vispārējo pakalpojumu kopumā ierobežotu konkurenci un izraisītu to, ka vispārējā pakalpojuma sniedzēja konkurenti saskartos ar mākslīgi zemām cenām, ar kurām nav iespējams konkurēt. Tomēr šajā argumentācijā nav ņemts vērā tas, ka, lai gan dalībvalstīm ir piešķirtas tiesības izveidot un pārraudzīt vispārējo pakalpojumu, vispārējo pakalpojumu sniedzēju darbībām, veicot vispārējā pakalpojuma pienākumu vai citus pienākumus, joprojām ir piemērojami Savienības tiesību noteikumi, lai gan daži no šiem pakalpojumiem ir regulēti (59). Ja vispārējā pakalpojuma sniedzējs pārkāpj cenas noteikumus, konkurentiem atbilstoši konkurences tiesību noteikumiem ir pieejama tiesiska kompensācija.

87.      Tomēr tas vien, ka PostNL piedāvā pakalpojumus komerclietotājiem par diezgan zemām cenām, kamēr tā cenas par pastmarkām pēdējo gadu laikā ir pastāvīgi pieaugušas, uzreiz nenozīmē, ka tas pārkāpj konkurences tiesību noteikumus. Saskaņā ar Direktīvas 97/67 jauno redakciju vispārējā pakalpojuma sniedzējiem var piešķirt “lielāku elastīgumu tarifu jomā, ievērojot cenu pamatotības principu” (60). Tādējādi vispārējā pakalpojuma sniedzējiem ir tirgošanās iespēja ar noteiktām klientu grupām (61). Ja klients dzīvo zemu izmaksu rajonā vai ja tiek citādā veidā samazinātas izmaksas, kas saistītas ar tā pasta apstrādi (piem., veicot iepriekšēju šķirošanu), PostNL ir iespējams piedāvāt savus pakalpojumus par zemākām cenām, vienlaikus ievērojot 12. pantā noteiktos principus. Turpretim, nosakot cenu par pastmarkām atbilstoši vienotajam tarifam un dažās dalībvalstīs arī cenas griestiem, PostNL ir jāņem vērā, ka vēstules, uz kurām ir šīs pastmarkas, var būt arī jāpiegādā uz attālām salām.

88.      Tāpēc atbildei uz otro jautājumu ir jābūt, ka Direktīvas 97/67 12. pants nav interpretējams kā tāds, kas nosaka pienākumu vispārējā pakalpojuma sniedzējiem, ka ikvienam atsevišķam pakalpojumam, kurš ir daļa no vispārējā pakalpojuma, ir jābūt saskaņotam ar izmaksām. Tomēr dalībvalstis vai to valsts regulatīvās iestādes var noteikt šādu prasību vispārējā pakalpojuma sniedzējiem.

D.      Par trešo prejudiciālo jautājumu: ar Direktīvu 97/67 izveidotie nosacījumi par vispārējā pakalpojuma sniedzēja rentabilitāti

89.      Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 97/67 12. pantā esošā prasība, ka cenām jābūt saskaņotām ar izmaksām un jāstimulē efektīva vispārējā pakalpojuma sniegšana, nepieļauj uz nenoteiktu laiku noteikt fiksētu rentabilitāti, ar kuru vispārējā pasta pakalpojuma izmaksas ir paaugstinātas, ņemot vērā tarifu apmēru.

90.      Šis jautājums būtībā ir par divām lietām. Pirmkārt, ir uzdots jautājums, vai Direktīvā 97/67 noteiktais cenu saskaņošanas ar izmaksām princips nepieļauj vispārējiem pakalpojuma sniedzējiem atgūt izmaksas par viņu ieguldījumiem, aprēķinot izmaksas, kas rodas no vispārējā pakalpojuma sniegšanas. Otrkārt, trešais uzdotais jautājums ir arī par to, vai dalībvalstis saskaņā ar Direktīvu 97/67 var uz nenoteiktu laiku noteikt rentabilitāti.

91.      No Direktīvas 97/67 I pielikuma ir skaidrs, ka vispārējā pakalpojuma tīro izmaksu aprēķinā tiek ietvertas vispārējā pakalpojuma sniedzēja “tiesības uz saprātīgu peļņu” (62). Turklāt, kā norādīja Spānijas valdība, atsauce 12. panta otrajā ievilkumā uz to, ka cenas “stimulē efektīvu vispārējā pakalpojuma sniegšanu” (izcēlums pievienots), nozīmē, ka vispārējā pakalpojuma sniedzējiem ir tiesības saņemt ko vairāk nekā tikai izmaksu atgūšanu (63).

92.      Tomēr Direktīvā 97/67 nekas nav teikts par to, ko nozīmē “saprātīga peļņa”. Peļņa ir tikai netieši minēta, direktīvai nosakot, ka vispārējā pakalpojuma sniedzēja norādīšanai ir jābūt tādā ilgumā, lai tas nodrošinātu “pietiekamu laikposmu, lai gūtu atdevi no ieguldījumiem”, Tomēr dalībvalstīm ir periodiski jāpārskata šī norādīšana (64).

93.      Sandd norāda, pamatojoties uz Tiesas judikatūru citās regulētajās jomās par vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumiem (65), ka jēdziens “saprātīga peļņa” ir nosakāms, pamatojoties uz atdevi no ieguldītā kapitāla. Tā kā tarifi par vispārējā pakalpojuma sniegšanu ir jāpiesaista izmaksām, nevis peļņai, rentabilitāte, kas balstās uz vispārējā pakalpojuma sniedzēja veiktajiem ieguldījumiem, šķiet esam saprātīgs atskaites punkts, lai noteiktu saprātīgu peļņu. Tomēr konstatējumi saistībā ar vienu vispārējo pakalpojumu jomu nevar tikt uzreiz attiecināti uz citām jomām, jo gan vispārējā pakalpojuma pienākuma forma, gan tvērums atšķiras atkarībā no konkrētās tirgus situācijas.

94.      Iepriekš minētajā judikatūrā Tiesa pamatoja savu argumentāciju ar Komisijas norādēm par to, kā novērtēt saprātīgu peļņu par vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumiem sniegšanu (66). Attiecīgais Komisijas paziņojums definē “saprātīgu peļņu” galvenokārt kā “kapitāla rentabilitātes koeficientu [..], ņemot vērā riska līmeni”. Tālāk Komisijas paziņojumā ir noteikts, ka “riska līmenis ir atkarīgs no attiecīgās nozares, pakalpojuma veida un kompensēšanas mehānisma raksturojuma” (67). Tajā pašā laikā Komisija ir atzinusi, ka var tikt izmantoti arī citi peļņas līmeņa indikatori (68).

95.      Ņemot vērā vispārējā pasta pakalpojuma atšķirības tvērumā un finansējumā starp dalībvalstīm, ir jābūt arī būtiskām atšķirībām starp vispārējo pakalpojuma sniedzēju iesaistītajiem risku līmeņiem. Dažās dalībvalstīs varētu būt daudz sarežģītāk nekā citās atrast pasta pakalpojuma sniedzēju, kurš vēlētos uzņemties vispārējā pakalpojuma pienākumu. Lai nodrošinātu vispārējā pakalpojuma sniegšanu, kas ir viens no galvenajiem Direktīvas 97/67 mērķiem, vispārējā pakalpojuma sniedzēju rentabilitātei pirmajās dalībvalstīs ir jābūt augstākai nekā pēdējās. Attiecīgi saprātīgas peļņas jēdziens visās dalībvalstīs nav vienāds, un turklāt tam nepieciešams padziļināts noteicošo apstākļu novērtējums valsts pasta tirgū.

96.      Tāpēc, kā norāda Spānijas valdība, tas, ka Direktīvā 97/67 nekas nav noteikts saistībā ar detalizētajiem noteikumiem par saprātīgas peļņas aprēķināšanas kārtību, ir interpretējams kā Savienības likumdevēja apzināta izvēle nesaskaņot šo aspektu Savienības līmenī. Tāpēc dalībvalstīm ir jānosaka, kas ir saprātīga peļņa, atceroties Direktīvas 97/67 12. pantā uzskaitītos principus, un ka noteiktā peļņa nedrīkst kropļot konkurenci (69).

97.      Tagad es pievērsīšos jautājumam, vai vispārējā pakalpojuma sniedzēja rentabilitāti var fiksēt uz nenoteiktu laiku.

98.      Šajā ziņā Direktīvā 97/67 ir salīdzinoši maz norāžu. Tomēr, tā kā vispārējā pakalpojuma sniedzēja norādīšana ir periodiski pārskatāma saskaņā ar Direktīvas 97/67 4. pantu (70), man ir saprotams, ka dalībvalstu vai to valsts regulatīvo iestāžu noteiktā rentabilitāte ir arī vismaz periodiski jāpārskata. Papildus tam, tā kā tas, kas nozīmē saprātīgu rentabilitāti, ir ļoti atkarīgs no valsts pasta tirgū noteicošajiem apstākļiem, ir iemesls, lai rentabilitāti noteiktu, kad vien mainās tirgus apstākļi. Tā kā rentabilitāte tiek regulāri pārskatīta un to var noteikt atbilstoši izmaiņām tirgū, es nesaskatu iemeslu, kāpēc vispārējā pakalpojuma sniedzēja rentabilitāti nevarētu fiksēt uz nenoteiktu laiku.

99.      Tāpēc PostNL un Nīderlandes valdība abas izskaidroja savos rakstveida paskaidrojumos un tiesas sēdē, ka Nīderlandē vispārējā pakalpojuma sniedzēja rentabilitāti katru gadu pārskata ACM un ka ir iespējama arī ikgadējā ministrijas intervence, lai pielāgotu tarifu robežas. Tās norādīja, ka kopš 2011. gada nav bijusi nepieciešamība noteikt rentabilitāti, daļēji tāpēc, ka PostNL vairākus gadus bija strādājusi ar zaudējumiem.

100. Turklāt apstākļos, kad valsts regulatīvās iestādes novērtējums nešķiet pareizs, lietotājiem un pasta pakalpojuma sniedzējiem, kurus skar šāds lēmums, ir jābūt iespējai iesniegt apelācijas sūdzību par šo lēmumu neatkarīgā apelācijas iestādē (71). Tā ir iespēja, kuru Sandd izmantoja, lai uzsāktu pamatlietu. Tādējādi lietotāji un pasta pakalpojuma sniedzēji tiek pasargāti no valsts regulatīvo iestāžu nepareiziem vai patvaļīgiem lēmumiem, lai gan ir ievērojama rīcības brīvība, kāda pēdējai ir piešķirta ar Direktīvu 97/67.

101. Attiecīgi atbildei uz trešo uzdoto jautājumu jābūt, ka Direktīvas 97/67 12. pants neliedz pieņemt uz nenoteiktu laiku fiksētu rentabilitāti, ar kuru vispārējā pasta pakalpojumu izmaksas tiek paaugstinātas, ņemot vērā tarifu apmēru, ar nosacījumu, ka rentabilitāte ir periodiski pārskatīta un to ir iespējams mainīt. Aprēķinot saprātīgu peļņu, valsts regulatīvajām iestādēm tomēr ir pienācīgi jāņem vērā valsts pasta tirgū noteicošie apstākļi un jāievēro 12. pantā noteiktie principi, un jānodrošina, ka atļautais tarifu apmērs neizraisa konkurences izkropļošanu pasta tirgū.

IV.    Secinājumi

102. Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai atbildēt uz Rechtbank Rotterdam (Roterdamas tiesa, Nīderlande) jautājumiem šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/67/EK (1997. gada 15. decembris) par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/6/EK (2008. gada 20. februāris), ar ko groza Direktīvu 97/67/EK attiecībā uz Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus pilnīgu izveidi (Pasta direktīva), 14. panta 2. punktā nav noteikts vispārīgs pienākums dalībvalstīm paredzēt valsts tiesību aktos, ka vispārējā pakalpojuma sniedzējiem savās iekšējās uzskaites sistēmās būtu jāuztur atsevišķi konti attiecībā uz atsevišķiem pakalpojumiem un produktiem, kas ir daļa no vispārējā pakalpojuma.

Uzskaites informācijas detaļas, kas izvirzītas vispārējā pakalpojuma sniedzējam, ir atkarīgas no konkrētajiem apstākļiem, kādos vispārējais pasta pakalpojums tiek sniegts katrā dalībvalstī, piemēram, vispārējā pakalpojuma veids, noteicošie tirgus apstākļi un konkurences pakāpe valsts pasta tirgū.

2)      Direktīvas 97/67 12. pants nav interpretējams kā tāds, kas uzliek pienākumu vispārējā pakalpojuma sniedzējiem, ka ikvienam atsevišķam pakalpojumam, kurš ir daļa no vispārējā pakalpojuma, ir jābūt saskaņotam ar izmaksām. Tomēr dalībvalstis vai to valsts regulatīvās iestādes var noteikt šādu prasību vispārējā pakalpojuma sniedzējiem.

3)      Direktīvas 97/67 ievada rindkopā un 12. panta otrajā ievilkumā noteiktā prasība, ka cenām jābūt saskaņotām ar izmaksām un jāstimulē efektīva vispārējā pakalpojuma sniegšana, neliedz uz nenoteiktu laiku piemērot fiksētu ienesīguma likmi, ar kuru palielina vispārējā pasta pakalpojuma izmaksu tarifa apmēru, ņemot vērā tarifu apmēru, ja ienesīguma likme periodiski tiek pārskatīta un to viegli var mainīt.

Aprēķinot saprātīgu peļņu, valsts regulatīvajām iestādēm tomēr ir jāņem vērā noteicošie apstākļi valsts pasta tirgū, jāievēro 12. pantā noteiktie principi un jānodrošina, ka atļautais tarifu apmērs neizraisa konkurences izkropļošanu pasta tirgū.


1      Oriģinālvaloda – angļu.


2      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (1997. gada 15. decembris) (OV 1998, L 15, 14. lpp.).


3      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2002. gada 10. jūnijs), ar ko Direktīvu 97/67/EK groza attiecībā uz Kopienas pasta pakalpojumu turpmāko atvēršanu konkurencei (OV 2002, L 176, 21. lpp.).


4      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2008. gada 20. februāris), ar ko Direktīvu 97/67/EK groza attiecībā uz Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus pilnīgu izveidi (OV 2008, L 52, 3. lpp.).


5      Skat. Direktīvas 97/67 preambulas 16. apsvērumu, kā arī Direktīvas 2008/6 preambulas 12. apsvērumu.


6      Skat. Direktīvas 97/67 3. pantu.


7      Skat. Direktīvas 97/67 12. panta pirmo ievilkumu.


8      Skat. Direktīvas 97/67 3. pantu.


9      Salīdz. Universālo pakalpojumu saistību izmaksu aprēķināšana un finansēšana pasta jomā Eiropas Savienībā, noslēguma ziņojums EK DG XIII, National Economic Research Associates (turpmāk tekstā – “NERA”), Londona, 1998. gada novembris (turpmāk tekstā – “NERA ziņojums”), 3. lpp.


10      Skat. Direktīvas 97/67 7. panta 2. un 3. punktu. Detalizētai diskusijai skat. NERA ziņojumu, 77. un nākamie punkti.


11      Skat. Direktīvas 97/67 7. panta 1. punktu. Tas varētu ietvert, piemēram, prasību visiem pakalpojuma sniedzējiem izpildīt daļu no vispārējā pakalpojuma pienākuma. Detalizētai diskusijai skat. Geradin, D. un Humpe, C., “The Liberalisation of Postal Services in the European Union: An Analysis of Directive 97/67”, Geradin, D. (red.), The Liberalization of Postal Services in the European Union, Kluwer Law International, Hāga–Londona–Ņujorka, 2002, 99.–119. lpp.


12      Skat. Direktīvas 97/67 12. panta otro ievilkumu.


13      Skat. Direktīvas 2008/6 preambulas 38. apsvērumu. Skat. arī spriedumu, 2007. gada 15. novembris, International Mail Spain, C‑162/06, EU:C:2007:681, 31. un 45. punkts.


14      Skat. Direktīvas 97/67 4. panta 2. punktu un 7. panta 5. punktu.


15      Skat. Direktīvas 97/67 preambulas 41. apsvērumu. Skat. arī šīs direktīvas 11.a pantu, 14. panta 8. punktu, 22. panta 1. un 2. punktu.


16      Skat. Direktīvas 97/67 preambulas 16. un 41. apsvērumu. Salīdz. arī spriedumu, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172.


17      It īpaši ar Komisijas lēmumiem praksē cenšas nodrošināt, ka kompensācija vispārējā pakalpojuma sniedzējiem no valsts līdzekļiem nepārsniedz faktiski radītās tīrās izmaksas. Skat., piemēram, Komisijas 24.11.2016. un 01.08.2014. lēmumu, Hellenic Post (ELTA) (SA. 35608), un 04.12.2015. lēmumu, Poste Italiane (SA. 43243).


18      Skat., piemēram, spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Polkomtel, C‑277/16, EU:C:2017:989, 59. punkts un tajā minētā judikatūra.


19      Skat. Direktīvas 97/67 14. panta 3. punktu.


20      Skat. Direktīvas 97/67 14. panta 3. punkta a) apakšpunktu.


21      Skat. Direktīvas 97/67 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta i)–iii) punktu.


22      Skat. Direktīvas 97/67 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta iv) punktu.


23      Skat. Direktīvas 97/67 I pielikuma B daļas trešo daļu.


24      Skat. Direktīvas 2008/6 preambulas 41. apsvēruma pirmo daļu.


25      Skat. Direktīvas 2008/6 preambulas 41. apsvēruma trešo daļu.


26      Skat. Direktīvas 2008/6 preambulas 41. apsvēruma otro daļu.


27      Skat. Direktīvas 2008/6 preambulas 47. apsvērumu.


28      Skat. Direktīvas 97/67 preambulas 10. apsvērumu, kā arī spriedumu, 2011. gada 13. oktobris, Express Line, C‑148/10, EU:C:2011:654, 36. punkts un tajā minētā judikatūra.


29      Skat. NERA ziņojumu, 63.–67. lpp.


30      Skat. NERA ziņojumu, 96. un 97. lpp.


31      Skat. Direktīvas 97/67 4. panta 2. punktu, kā arī Direktīvas 2008/6 preambulas 51. apsvērumu, kurā ir noteikts, ka “[..] Informācijas pieprasījumiem ir jābūt samērīgiem, un tie nedrīkst nevajadzīgi apgrūtināt uzņēmumus.”


32      Salīdz. Direktīvas 2008/6 preambulas 28. apsvērumu.


33      Skat. Direktīvas 2008/6 preambulas 41. apsvērumu.


34      Skat. Direktīvas 2008/6 preambulas 41. apsvēruma otro un trešo daļu.


35      Skat. Direktīvas 97/67 14. panta 8. punktu.


36      Skat. arī Direktīvas 97/67 22.a panta 2. punktu.


37      Skat. Direktīvas 97/67 15. pantu.


38      Skat. Direktīvas 97/67 12. panta pirmo, otro un ceturto ievilkumu.


39      Skat. Direktīvas 97/67 12. panta pirmo ievilkumu.


40      Skat. Direktīvas 97/67 12. panta otro ievilkumu, kā arī preambulas 38. apsvērumu.


41      Skat. Direktīvas 97/67 12. panta otro un trešo ievilkumu.


42      Skat. Direktīvas 97/67 7. pantu kopā ar Direktīvas 2008/6 preambulas 26. apsvērumu.


43      Skat. Direktīvas 97/67 I pielikuma B daļas trešo daļu.


44      Skat. Direktīvas 97/67 12. panta otro ievilkumu.


45      Skat. Direktīvas 97/67 preambulas 26. apsvērumu.


46      Skat. Direktīvas 97/67 12. panta otro ievilkumu, kā arī NERA ziņojumu, vii lpp.


47      Salīdz. Direktīvas 97/67 7. panta 3. punktu, kā arī LESD 14. pantu, kurā ir noteikts: “Neskarot Līguma par Eiropas Savienību 4. panta un šā Līguma 93., 106. un 107. panta noteikumus un, ņemot vērā nozīmi, kāda sabiedriskiem pakalpojumiem ir Savienības kopīgo vērtību sistēmā, kā arī to nozīmi sociālas un teritoriālas kohēzijas veicināšanā, Savienība un dalībvalstis, nepārsniedzot savas attiecīgās pilnvaras un Līgumu piemērošanas jomu, rūpējas, lai šādi pakalpojumi pamatotos uz tādiem – jo īpaši ekonomikas un finanšu – principiem un nosacījumiem, kas ļauj īstenot to uzdevumus. Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot regulas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, paredz minētos principus un nosacījumus, neskarot dalībvalstu kompetenci atbilstīgi Līgumiem sniegt un finansēt šos pakalpojumus, kā arī panākt šo pakalpojumu izpildi.” (Mans izcēlums)


48      Skat. iepriekš 71. punktu.


49      Skat. Spānijas valdības rakstveida apsvērumu 18. punktu.


50      Salīdz. Direktīvas 97/67 13. pantu.


51      Skat. Komisijas dienestu darba dokumentu. Pavaddokuments dokumentiem “Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par pasta pakalpojumu direktīvas piemērošanu (Direktīva 97/67/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2002/39/EK un Direktīvu 2008/6/EK) (SWD(2015) 207 final), 34. un 35. lpp., kā arī Geradin, D. un Humpe, C., minēts iepriekš, 107.–111. lpp.


52      Skat. Direktīvas 2008/6 preambulas 41. apsvērumu. Pretēji agrāk piemērojamam Direktīvas 97/67 preambulas 28. apsvērumam.


53      Skat. Direktīvas 2008/6 preambulas 26. apsvērumu.


54      Skat. Direktīvas 2008/6 preambulas 12. apsvērumu.


55      Spriedums, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172.


56      Salīdz. spriedumu, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172, 38. un 39. punkts.


57      Skat. iepriekš 55.–58. punktu.


58      Skat. Direktīvas 2008/6 preambulas 40. apsvērumu.


59      Skat. Direktīvas 97/67 preambulas 16. un 41. apsvērumu, kā arī iepriekš 43. punktu.


60      Skat. Direktīvas 2008/6 preambulas 39. apsvērumu.


61      Skat. Direktīvas 97/67 12. panta trešo ievilkumu.


62      Skat. Direktīvas 97/67 I pielikuma B daļas trešo daļu saistībā ar Direktīvas 2008/6 preambulas 29. apsvērumu.


63      Skat. iepriekš 73. punktu.


64      Skat. Direktīvas 97/67 4. panta 2. punkta otro daļu.


65      Skat. spriedumus, 2015. gada 6. oktobris, TMobile Czech Republic un Vodafone Czech Republic, C‑508/14, EU:C:2015:657, un 2012. gada 29. marts, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, T‑336/07, EU:T:2012:172.


66      Skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, TMobile Czech Republic un Vodafone Czech Republic, C‑508/14, EU:C:2015:657, 42. punkts, atsaucoties uz Komisijas paziņojumu par Eiropas Savienības atbalsta noteikumu piemērošanu kompensācijai, kas piešķirta par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu (OV 2012, C 8, 4. lpp.) (turpmāk tekstā – “Komisijas paziņojums”), un Komisijas 2011. gada 20. decembra lēmumu 2012/21/ES par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (OV 2012, L 7, 3. lpp.).


67      Skat. Komisijas paziņojuma 61. punktu.


68      Skat. Komisijas paziņojuma “Eiropas Savienības nostādnes par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu” (2011. gads) (OV 2012, C 8, 15. lpp.) 34. punktu.


69      Skat. iepriekš 43. punktu.


70      Salīdz. iepriekš 92. punktu.


71      Skat. Direktīvas 97/67 22. panta 3. punktu.