Lieta T‑79/13

Alessandro Accorinti u.c.

pret

Eiropas Centrālo banku (ECB)

Ārpuslīgumiskā atbildība – Ekonomikas un monetārā politika – ECB – Valstu centrālās bankas – Grieķijas valsts parāda restrukturizācija – Vērtspapīru iegādes programma – Nolīgums par vērtspapīru apmaiņu tikai Eurosistēmas centrālo banku labā – Privātā sektora iesaiste – Kolektīvās rīcības klauzulas – Papildu nodrošinājums, īstenojot vērtspapīru atpirkšanas programmu, ar kuru paredzēts stiprināt šo vērtspapīru spēju būt par nodrošinājumu – Privātie kreditori – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums – Tiesiskā paļāvība – Vienlīdzīga attieksme – Atbildība tiesiska normatīva akta dēļ – Neparasts un īpašs kaitējums

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2015. gada 7. oktobra spriedums

1.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Strīda priekšmeta noteikšana – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem – Prasības pieteikums, ar kuru tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu, ko esot radījusi Savienības iestāde

(Tiesas statūtu 21. panta pirmā daļa un 53. panta pirmā daļa un Vispārējās tiesas 1991. gada Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

2.      Prasība par zaudējumu atlīdzību – Neatkarība no prasības atcelt tiesību aktu – Robežas – Prasība atlīdzināt kaitējumu un prasība atcelt tiesību aktu, kas pamatotas ar vieniem un tiem pašiem pamatiem un kopīgi iesniegtas prasības celšanai paredzētajā termiņā – Pieņemamība

(LESD 263. panta sestā daļa, 268. pants un 340. panta trešā daļa)

3.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Kaitējums – Cēloņsakarība – Kumulatīvi nosacījumi – Viena no nosacījumiem neesamība – Prasības noraidīšana pilnībā

(LESD 340. panta otrā daļa)

4.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums – Nosacījums, ka iestādēm jābūt acīmredzami un nopietni pārkāpušām savas rīcības brīvības robežas – Vērtējums tādu vispārpiemērojamu aktu gadījumā, kurus Eiropas Centrālā banka pieņēmusi, īstenodama savas kompetences monetārajā jomā

(LESD 127., 282. un 340. pants un LES un LESD 4. protokola 18. pants)

5.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Robežas – Pasākumu pieņemšana monetārās politikas jomā – Iestāžu rīcības brīvība – Pasākumu pielāgošana ekonomisko apstākļu maiņai – Neiespējamība atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu

6.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Nosacījumi – Eiropas Centrālās bankas locekļu paziņojumi jautājumā par Grieķijas valsts parāda restrukturizāciju – Bankas kompetences neesamība lemt par šādu restrukturizāciju – Rūpīga un piesardzīga saimnieciskās darbības subjekta zināšana par Grieķijas valsts parāda vērtspapīru riskantumu – Tiesiskās paļāvības rašanās neesamība

(LESD 120. pants)

7.      Ekonomikas un monetārā politika – Monetārā politika – Īstenošana – Grieķijas valsts parāda restrukturizācija ar valsts vērtspapīru iegādes programmas palīdzību – Nolīguma noslēgšana par vērtspapīru apmaiņu tikai Eurosistēmas centrālo banku labā – Privāto investoru, kas ir šādu vērtspapīru turētāji, dalības izslēgšana – Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums – Neesamība – Eiropas Centrālās bankas kompetences robežu pārkāpšana – Neesamība

(LESD 123. pants, 127. panta 1. un 2. punkts un 282. panta 1. punkts; LES un LESD 4. protokola 18. panta 1. punkts un Eiropas Centrālās bankas Lēmums 2010/281)

8.      Ekonomikas un monetārā politika – Monetārā politika – Īstenošana – Grieķijas valsts parāda restrukturizācija ar valsts vērtspapīru iegādes programmas palīdzību – Papildu nodrošinājums tikai Eurosistēmas centrālo banku labā, ar kuru paredzēts stiprināt šo vērtspapīru spēju būt par nodrošinājumu – Privāto investoru, kas ir šādu vērtspapīru turētāji, tiesību pretendēt uz šādu nodrošinājumu izslēgšana – Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums – Izslēgšana – Eiropas Centrālās bankas kompetences robežu pārkāpšana – Neesamība

(LESD 123. pants, 127. panta 1. un 2. punkts un 282. panta 1. punkts; LES un LESD 4. protokola 18. panta 1. punkts un Eiropas Centrālās bankas Lēmuma 2012/153 1. pants)

9.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Kreditoru vienlīdzības princips – Savienības tiesībās nenostiprināts princips

(LESD 127. pants; LES un LESD 4. protokola 18. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pants un Padomes Regula Nr. 1346/2000)

10.    Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Jēdziens

(LESD 263. pants)

11.    Ārpuslīgumiskā atbildība – Atbildība tiesiska normatīva akta dēļ – Rīcība, kas ietilpst Savienības likumdošanas kompetencē – Izslēgšana – Robežas – Kaitējums, kas izriet no Grieķijas parāda vērtspapīru vērtības samazināšanās, Eiropas Centrālajai bankai īstenojot apmaiņas piedāvājumu, kas adresēts šo vērtspapīru turētājiem privātajā sektorā – Neparasta un īpaša kaitējuma neesamība – Bankas atbildība – Izslēgšana

(LESD 340. panta trešā daļa un Eiropas Centrālās bankas Lēmums 2012/153)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 53. un 57. punktu)

2.      Tikai izņēmuma kārtā un tālab, lai garantētu, ka netiek apiets termiņš prasībai atcelt tiesību aktu, atlīdzinājuma prasība, kas iesniegta kopīgi ar prasību atcelt tiesību aktu, tiek atzīta par nepieņemamu tāpēc, ka ar atlīdzinājuma prasību patiesībā ir gribēts panākt, lai tiktu atcelts individuāls lēmums, kas adresēts prasītājam un stājies likumīgā spēkā, un tāpēc, ka gadījumā, ja tā tiktu apmierināta, tās iznākumā tiktu iznīcinātas šā lēmuma tiesiskās sekas. Turklāt, ja prasība atcelt tiesību aktu ir celta LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā, minētā termiņa apiešana ar prasību par zaudējumu atlīdzību tiek uzreiz izslēgta.

Šajā ziņā prasība par zaudējumu atlīdzību ir autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis, kam tiesību aizsardzības iespēju sistēmā ir pašam sava funkcija un uz kuru attiecas izmantošanas kritēriji, kas noteikti, ņemot vērā tā īpašo mērķi. Prasība atcelt tiesību aktu un prasība sakarā ar bezdarbību ir paredzētas, lai sodītu par juridiski saistoša tiesību akta prettiesiskumu vai par šāda akta neesamību, savukārt prasības par zaudējumu atlīdzību mērķis ir lūgt atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti ar aktu vai prettiesisku rīcību, kurā ir vainojama kāda Savienības iestāde. Pirmkārt, šī prasības par zaudējumu atlīdzību autonomija nav apšaubāma tāpēc vien, ka prasītājs nolemj secīgi iesniegt gan prasību atcelt tiesību aktu, gan atlīdzinājuma prasību. Otrkārt, prasības atcelt tiesību aktu nepieņemamības rezultātā vēlāk iesniegtā prasība par zaudējumu atlīdzību nekļūst nepieņemama tāpēc vien, ka šīs prasības ir balstītas uz līdzīgiem vai pat identiskiem pamatiem par prettiesiskumu. Proti, šāda interpretācija būtu pretrunā pašam tiesību aizsardzības līdzekļu autonomijas principam un līdz ar to atņemtu lietderīgo iedarbību LESD 268. pantam, lasot to kopsakarā ar LESD 340. panta trešo daļu.

(sal. ar 60. un 61. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 64.–66. un 116. punktu)

4.      Jautājumā par pirmo nosacījumu Savienības saucamībai pie atbildības saskaņā ar LESD 340. pantu par attiecīgajai iestādei vai attiecīgajam orgānam pārmesto prettiesisko rīcību, ir jābūt pierādītam pietiekami būtiskam tādas tiesību normas pārkāpumam, kurā piešķirtas tiesības privātpersonām. Izšķirošais kritērijs, kas ļauj uzskatīt, ka pārkāpums ir pietiekami būtisks, ir tas, ka attiecīgā Savienības iestāde vai orgāns acīmredzami un būtiski neievēro savas rīcības brīvības robežas. Tikai tad, ja šai iestādei vai šim orgānam ir tikai ļoti šaura rīcības brīvība vai pat tās nav vispār, var pietikt ar vienkāršu Savienības tiesību pārkāpumu, lai tiktu pierādīts, ka pastāv pietiekami būtisks pārkāpums.

Eiropas Centrālajai bankai pārmestās rīcības ir notikušas saistībā ar uzdevumiem, kas tai uzticēti, lai noteiktu un īstenotu Savienības monetāro politiku saskaņā ar LESD 127. un 282. pantu un Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem 18. pantu, tostarp, iesaistoties kapitāla tirgos un pārvaldot kredītoperācijas. Šajos noteikumos Banka ir apveltīta ar plašu rīcības brīvību, kuras izmantošana nozīmē sarežģītu ekonomiskas un sociālas dabas vērtējumu veikšanu, kā arī ātri mainīgu situāciju vērtējumu, kas jāveic Eurosistēmas vai pat visas Savienības kontekstā. Tādējādi iespējamam pietiekami būtiskam attiecīgo tiesību normu pārkāpumam ir jābūt balstītam uz to, ka acīmredzami un smagi ir pārkāptas tās plašās rīcības brīvības robežas, ar ko Banka ir apveltīta, īstenojot savas pilnvaras monetārās politikas jomā. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka, lai varētu izmantot šo rīcības brīvību, Bankai, pirmkārt, ir jāprognozē un jānovērtē sarežģīta un nenoteikta ekonomisko notikumu attīstība, kā, piemēram, kapitāla tirgu, monetārās masas un inflācijas līmeņu attīstība, kas ietekmē Eurosistēmas un norēķinu un kredīta sistēmu pareizu darbību, un, otrkārt, jāveic politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēles, kas prasa līdzsvarot un savietot dažādos LESD 127. panta 1. punktā paredzētos mērķus, galvenais no kuriem ir cenu stabilitātes saglabāšana.

Turklāt saistībā ar iestāžu normatīvo darbību, tostarp to, ka Banka pieņem vispārpiemērojamus aktus, ierobežojoša pieeja Savienības atbildībai minēto likumdošanas darbību dēļ ir skaidrojama ar to, ka, pirmkārt, likumdošanas funkcijas veikšanu, pat ja pastāv tiesas kontrole pār aktu likumību, nedrīkst kavēt iespēja, ka tiks celtas prasības par zaudējumu atlīdzību ikreiz, kad Savienības vispārīgās intereses liek pieņemt tiesību aktus, kas var apdraudēt privātpersonu intereses, un, otrkārt, likumdošanas kontekstā, ko raksturo plašas rīcības brīvības pastāvēšana, kas ir nepieciešama Savienības politikas īstenošanai, Savienības atbildība var iestāties tikai tad, ja attiecīgā iestāde ir acīmredzami un būtiski pārkāpusi tai noteiktās pilnvaru īstenošanas robežas.

(sal. ar 67.–69. punktu)

5.      Tiesības pamatoties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienam, kam kāda Savienības iestāde ir devusi pamatotas cerības. Tomēr tiesības atsaukties uz šo principu ir pakārtotas trīs kumulatīvu nosacījumu izpildei. Pirmkārt, Savienības iestādei ir jābūt sniegušai ieinteresētajai personai konkrētus, beznosacījumu un saskanīgus apliecinājumus no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Otrkārt, šīm garantijām ir jābūt tādām, kas var radīt tiesisku paļāvību personai, uz kuru tās attiecas. Treškārt, sniegtajām garantijām ir jāatbilst piemērojamajām tiesību normām. Turklāt, lai arī iespēja atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzību kā Savienības tiesību pamatprincipu ir pavērta ikvienam saimnieciskās darbības subjektam, kuram kāda iestāde ir devusi pamatotas cerības, ja apdomīgs un piesardzīgs saimnieciskās darbības subjekts ir spējīgs paredzēt tāda Savienības pasākuma piemērošanu, kurš var ietekmēt viņa intereses, viņš nevar atsaukties uz šo principu, kad šis pasākums ir noteikts. Saimnieciskās darbības subjekti nevar arī tiesiski paļauties, ka tiks saglabāta pašreizējā situācija, kas var tikt mainīta, Savienības iestādēm īstenojot rīcības brīvību, it īpaši tādā jomā kā monetārā politika, kuras mērķis ir pastāvīga pielāgošanās atkarībā no ekonomiskās situācijas izmaiņām.

(sal. ar 75. un 76. punktu)

6.      Par konkrētiem, beznosacījumu un saskanīgiem apliecinājumiem no pilnvarotiem un ticamiem avotiem, kas būtu varējuši radīt pamatotas cerības privātajiem kreditoriem, kuru turējumā ir Grieķijas parāda vērtspapīri, nav uzskatāmi vairāku Eiropas Centrālās bankas locekļu 2010. un 2011. gadā veiktie publiskie izteikumi par to, ka būtu izslēdzama iespējama Grieķijas valsts parāda restrukturizācija. Proti, ievērojot, pirmkārt, to vispārīgumu, otrkārt, to, ka Bankas kompetencē nav lemt par iespējamu selektīvas parādsaistību neizpildes skartas dalībvalsts valsts parāda restrukturizāciju, un, treškārt, finanšu tirgos toreiz valdošo nedrošību, it īpaši jautājumā par Grieķijas Republikas finansiālā stāvokļa turpmāko attīstību, šie paziņojumi nebija uzskatāmi par konkrētiem un beznosacījumu apliecinājumiem no pilnvarotiem un ticamiem avotiem, kur nu vēl jautājumā par iespēju, ka šī dalībvalsts nepieņems lēmumu par šādu restrukturizāciju.

Proti, lai arī Banka bija iesaistīta Grieķijas Republikas finansiālā stāvokļa attīstības pārraudzībā tās, Starptautiskā valūtas fonda (SVF) un Komisijas veidotās troikas ietvaros, tās kompetencē nebija lemt par šādu pasākumu, kas galvenokārt – ja pat ne tikai un vienīgi – ietilpst attiecīgās dalībvalsts suverēnajā varā un budžeta pilnvarās, konkrēti, tās likumdošanas varā, un zināmā mērā ir saistīts ar dalībvalstu ekonomiskās politikas saskaņošanu atbilstoši LESD 120. un nākamajiem pantiem. Šajos apstākļos iebildums pret šādu restrukturizāciju, ko secīgie Bankas priekšsēdētāji publiski atkārtoti ir izteikuši pieaugošā finanšu tirgu dalībnieku nedrošības gaisotnē, ir interpretējams kā vienīgi tīri politiski ekonomiskas nozīmes iebildums. Proti, šādi rīkojoties, šo paziņojumu autori vēlējās šos saimnieciskās darbības subjektus brīdināt, pirmkārt, par turpmāku toreizējā ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos vai pat iespējamu Grieķijas Republikas maksātnespēju, jo tās vērtspapīrus, attiecībā uz kuriem potenciāli netiktu izpildītas parādsaistības, vairs nevarēja pieņemt kā nodrošinājumus Eurosistēmas kredītoperāciju kontekstā, un, otrkārt, par riskiem, ko šāda notikumu attīstības gaita varētu radīt finanšu sistēmas stabilitātei un Eurosistēmas darbībai kopumā. Turklāt secīgo Bankas priekšsēdētāju iebildumā bija arī paskaidrots, ka gadījumā, ja šāda neizpilde tomēr rastos un attiecīgās dalībvalstis nolemtu veikt valsts parāda restrukturizāciju, Banka pieprasītu, lai šī restrukturizācija tiktu atbalstīta ar pietiekamām garantijām, lai nosargātu tā veselumu un saglabātu stabilitāti un paļāvību finanšu tirgos. No tā izriet, ka, šādi rīkojoties, Banka nav arī vairojusi pamatotas cerības jautājumā par to, ka tā joprojām iebildīs gadījumā, ja attiecīgās dalībvalstis tomēr nolemtu veikt šādu restrukturizāciju, vai par jautājumā par savu eventuālo – neesošo – juridisko spēju novērst šādu risinājumu.

Turklāt investora veikta valsts parāda vērtspapīru iegāde pēc savas būtības ir darījums, kas ietver zināmu finansiālu risku, jo tas ir pakļauts kapitāla tirgos notiekošās attīstības gaitas nejaušībām. Taču, ievērojot Grieķijas Republikas ekonomisko stāvokli un toreiz ar to saistīto nedrošību, investori, kas Grieķijas parāda vērtspapīrus iegādājušies laikā, kad Grieķijas Republikas finanšu krīze norisinājās pilnā sparā, nevar apgalvot, ka tie būtu rīkojušies kā tādi rūpīgi un piesardzīgi saimnieciskās darbības subjekti, kas varētu atsaukties uz pamatotu cerību esamību. Gluži pretēji, ievērojot iepriekš minētos Bankas publiskos izteikumus, šiem investoriem bija jāapzinās ļoti svārstīgais ekonomiskais stāvoklis, kas nosaka viņu iegādāto Grieķijas parāda vērtspapīru vērtības svārstības, kā arī ievērojamais risks, ka Grieķijas Republika nespēs – kaut vai arī tikai selektīvi – izpildīt savas parādsaistības. Turklāt rūpīgs un piesardzīgs saimnieciskās darbības subjekts, uzzinādams par šiem publiskajiem izteikumiem, nevarētu izslēgt Grieķijas valsts parāda restrukturizācijas risku, ņemot vērā viedokļu atšķirību, kas šajā jautājumā valdīja euro zonas dalībvalstīs un citos iesaistītajos orgānos, piemēram, Komisijā, SVF un Bankā.

(sal. ar 78., 79., 81. un 82. punktu)

7.      Vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips liedz līdzīgas situācijas risināt atšķirīgi un atšķirīgas situācijas risināt vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnota. Atšķirīgo situāciju salīdzināmība tiek novērtēta, ņemot vērā visus to raksturojošos faktorus. Šie faktori ir jānosaka un jānovērtē tostarp attiecīgo atšķirību paredzošā Savienības tiesību akta priekšmeta un mērķa gaismā. Turklāt ir jāņem vērā tās jomas principi un mērķi, kurā attiecīgais akts ietilpst.

Šajā ziņā privātie investori, kas iegādājušies Grieķijas parāda vērtspapīrus vienīgi savās privātās mantiskās interesēs, neatkarīgi no tā, kas tieši motivējis viņu lēmumus investēt, atrodas situācijā, kas ir atšķirīga no tās, kurā atrodas Eurosistēmas centrālās bankas, kuras šos vērtspapīrus arīdzan iegādājušās, pildot savus LESD 127. panta 1. un 2. punktā, lasot tos kopsakarā ar LESD 282. panta 1. punktu, kā arī tostarp Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem 18. panta 1. punkta pirmo ievilkumu, noteiktos pamatuzdevumus nolūkā saglabāt cenu stabilitāti un nodrošināt pareizu monetārās politikas darbību, kā arī Lēmumā 2010/281, ar ko izveido vērtspapīru tirgus programmu, noteiktajās robežās. Tādējādi, tā kā attiecīgās situācijas nav salīdzināmas, apmaiņas nolīguma – ar kuru tiek apmainīti Eiropas Centrālās bankas un Eurosistēmas valstu centrālo banku turējumā esošie Grieķijas parāda vērtspapīri, lai novērstu šo nupat minēto subjektu dalību Grieķijas valsts parāda restrukturizācijā – noslēgšana un īstenošana nevar būt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

Tāpat privātie investori un Eurosistēmas centrālās bankas nav arīdzan salīdzināmās situācijās saistībā ar to, kā Eiropas tautsaimniecību ietekmē viņu prasījumu vērtības samazinājums. Proti, ievērojot kopvērtību, kādā Grieķijas parāda vērtspapīrus ir iegādājušās un tur minētās centrālās bankas, iespējamā minēto banku iesaiste euro zonas dalībvalsts valsts parāda restrukturizācijā, vai tā būtu tiesiska vai prettiesiska, ievērojot LESD 123. pantu, draudētu ietekmēt Eurosistēmas finansiālo veselumu kopumā un tostarp tās spēju iejaukties kapitāla tirgos un refinansēt kredītiestādes saskaņā ar Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem 18. panta 1. punkta pirmo un otro ievilkumu. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka valsts parāda vērtspapīri vienlaikus ir arī nodrošinājumi, kas šīm centrālajām bankām parasti ir jāpieņem Eurosistēmas kredītoperāciju mērķiem un tālab, lai saglabātu nacionālo kredītiestāžu piekļuvi likvīdiem. No tā izriet, ka ir jānoraida arī iebildums, ka Bankas un Eurosistēmas valstu centrālās bankas esot sev saglabājušas privileģētas šķiras kreditora statusu par ļaunu privātajam sektoram, aizbildinoties ar savu sūtību monetārās politikas jomā.

Turklāt tas, ka, noslēdzot un īstenojot minēto apmaiņas nolīgumu, Eurosistēmas centrālajām bankām it kā esot radīts privileģēta kreditora statuss, lai pasargātos no Grieķijas valsts parāda restrukturizācijas, nav uzskatāms par rīcību, kas būtu ļaunprātīga vai pārsniegtu Bankas kompetences. Gluži pretēji – šie pasākumi ietilpst tās kompetenču izmantošanas un pamatuzdevumu izpildes kontekstā, jo ar tiem tieši ir paredzēts nosargāt minēto centrālo banku rīcības brīvības robežas un nodrošināt Eurosistēmas pareizas darbības kontinuitāti. Šajā ziņā minētā nolīguma noslēgšanas mērķis bija novērst Eurosistēmas centrālo banku dalību Grieķijas valsts parāda restrukturizācijā, upurējot daļu no to attiecīgajos portfeļos turējumā esošo Grieķijas parāda vērtspapīru vērtības. Šo centrālo banku beznosacījumu iesaiste minētajā restrukturizācijā iespējami būtu kvalificējama par iejaukšanos, kuras sekas būtu līdzvērtīgas tam, ja šīs bankas valsts vērtspapīrus iegādātos tieši, kas gan ir aizliegts LESD 123. pantā.

(sal. ar 87., 88., 92., 93., 108. un 114. punktu)

8.      Par nevienlīdzīgu attieksmi par ļaunu privātajiem investoriem, kurā būtu vainojama Eiropas Centrālā banka, nav uzskatāms apstāklis, ka tās Lēmuma 2012/153 par Grieķijas valdības emitētu vai pilnībā garantētu tirgojamu parāda instrumentu atbilstību Grieķijas Republikas parāda apmaiņas priekšlikuma kontekstā, 1. pantā bija paredzēts pēdējās minētās pienākums valstu centrālo banku labā sniegt papildu nodrošinājumu, īstenojot iegādes programmu, ar kuru paredzēts stiprināt Grieķijas parāda vērtspapīru spēju būt par nodrošinājumu. Proti, ar minēto pienākumu, ar kuru bija vienīgi domāts garantēt, ka tiek saglabāta iespēja šīm centrālajām bankām pieņemt Grieķijas parāda vērtspapīrus kā pienācīgus nodrošinājumus Eurosistēmas kredītoperāciju mērķiem Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Bankas statūtiem 18. panta 1. punkta otrā ievilkuma izpratnē, tātad esot nodrošināta Eurosistēmas centrālo banku rīcības brīvības saglabāšana atbilstoši tam, kas noteikts LESD 127. panta 1. un 2. punktā, lasot tos kopsakarā ar LESD 282. panta 1. punktu, kā arī Protokola par minētajiem statūtiem 18. panta 1. punkta pirmo un otro ievilkumu, un līdz ar to attiecās uz tādu situāciju, kas nebija salīdzināma ar to, kurā bija privātie investori. Proti, tāpēc, ka šie nupat minētie investori bija iegādājušies un turēja Grieķijas parāda vērtspapīrus tikai un vienīgi privātiem mērķiem, viņi bija situācijā, kas atšķiras no tās, kurā bija atbilstoši iepriekš minētajiem noteikumiem ar pilnvarām un pienākumiem apveltītās Eurosistēmas centrālās bankas. No tā izriet, ka šie investori nevarēja, pamatojoties uz vienlīdzīgas attieksmes principu, pretendēt uz analoģisku iespēju izmantot programmu, kurā viņu parāda vērtspapīrus atpērk Grieķijas valsts.

Šajā ziņā šis pasākums nav uzskatāms par ļaunprātīgu vai Bankas pilnvaru robežas pārsniedzošu, bet gan par tādu, kas ietilpst tās kompetenču izmantošanas un pamatuzdevumu izpildes kontekstā, jo ar tiem tieši ir paredzēts nosargāt minēto centrālo banku rīcības brīvības robežas un nodrošināt Eurosistēmas pareizas darbības kontinuitāti.

(sal. ar 94. un 108. punktu)

9.      Tā dēvētais par condicio creditorum jeb pari passu noteikums, ka norēķinos attieksmei pret kreditoriem jābūt vienlīdzīgai, Savienības tiesību sistēmā neeksistē. Šajā ziņā Regulā Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām ir konstatēts, ka valstu tiesību sistēmās ir ievērojamas atšķirības šajā ziņā, ieskaitot jautājumu par preferenciālu attieksmi pret kreditoriem, un ir vienīgi noteikti vienoti tiesību normu kolīziju noteikumi, tostarp tālab, lai koordinētu no realizācijas gūto līdzekļu sadalījumu, lai pēc iespējas saglabātu vienlīdzīgu attieksmi pret kreditoriem.

Turklāt, ja noteikums par pari passu nozīmētu vienlīdzīgu attieksmi pret kreditoriem, neņemot vērā atšķirīgumu situācijās, kurās konkrēti atrodas, no vienas puses, privātie investori un, no otras puses, savus uzdevumus saskaņā ar LESD 127. pantu un Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem 18. pantu pildošās Eurosistēmas centrālās bankas kas, šāda noteikuma atzīšana Savienības tiesību sistēmā varētu būt pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, kā tas izklāstīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā. Līdz ar to pari passu noteikums attiecīgajā gadījumā juridiski saistošs var kļūt tikai tad, ja tas tiek ietverts līguma noteikumos – tostarp jautājumā par valsts parāda vērtspapīru emisiju un pārdošanu –, kas reglamentē attiecības starp obligācijas emitentu un parādnieku, no vienas puses, un tās turētāju un kreditoru, no otras puses.

(sal. ar 98.–101. punktu)

10.    Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 106. punktu)

11.    Jautājumā par Eiropas Centrālās bankas ārpuslīgumisko atbildību saskaņā ar LESD 340. panta trešo daļu Savienības normatīvajā kompetencē ietilpstoša tiesiska akta dēļ saskaņā ar pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām salīdzinoša dalībvalstu tiesību sistēmu pārbaude neļauj atzīt, ka pastāv Savienības ārpuslīgumiskā atbildība par darbībām, ko tā likumīgi veic likumdošanas jomā. Tāpēc, ciktāl tas attiecas uz vispārpiemērojamiem aktiem, ko Banka pieņēmusi, īstenodama savas normatīvās lēmumpieņemšanas pilnvaras, kā, piemēram, tās Lēmums 2012/153 par Grieķijas Republikas emitētu vai pilnībā garantētu tirgojamu parāda instrumentu atbilstību Grieķijas Republikas parāda apmaiņas priekšlikuma kontekstā, vai arī tās atteikšanās pieņemt šādu aktu, prasība atlīdzināt kaitējumu jau tāpēc vien ir noraidāma.

Turklāt gadījumā, ja tiktu atzīts šādas atbildības princips, priekšnosacījums tam, lai iestātos Bankas atbildība, būtu neparasta un īpaša kaitējuma esamība. Kaitējums ir neparasts, ja tas pārsniedz darbībai attiecīgajā tautsaimniecības nozarē raksturīgo ekonomisko risku robežas, un ir kvalificējams par īpašu, ja kādu konkrētu saimnieciskās darbības subjektu kategoriju attiecīgais akts skar nesamērīgi salīdzinājumā ar citiem subjektiem. Tā tas nav gadījumā, ja kaitējums izpaužas kā Grieķijas parāda vērtspapīru vērtības samazinājums, kad tika īstenots minētais Grieķijas obligāciju apmaiņas piedāvājums ar privāto investoru iesaisti un atbilstoši kādai Grieķijas tiesību aktos paredzētai procedūrai, atbilstoši kurai attiecīgo vērtspapīru apmaiņa tiek padarīta par obligātu visiem attiecīgajiem privātajiem investoriem. Proti, šis kaitējums nepārsniedz to saimniecisko risku robežas, kas raksturīgi komercdarbībai finanšu nozarē, tostarp darījumiem ar kādas valsts emitētiem tirgojamiem parāda instrumentiem, vēl jo vairāk tad, ja šī valsts saņem zemāku vērtējumu. Gluži pretēji, neatkarīgi no vispārīgā principa, ka ikvienam kreditoram jārēķinās ar sava parādnieka, ieskaitot valstisko parādnieku, maksātnespējas risku, šādi darījumi tiek veikti īpaši svārstīgos tirgos, kas nereti ir pakļauti nejaušībām un nekontrolējamiem riskiem attiecībā uz šādu vērtspapīru vērtības samazināšanos vai pieaugumu, un tas var mudināt uz spekulēšanu, lai ļoti īsā laikā gūtu ļoti lielu peļņu. Tāpēc, pat ja tiktu pieņemts, ka visi uz minēto kaitējuma atlīdzinājumu pretendējošie saimnieciskās darbības subjekti nebūtu iesaistīti spekulatīvos darījumos, viņiem būtu bijis jāapzinās minētās nejaušības un riski, ka iegādāto vērtspapīru vērtība var ievērojami zust. Tā tas vēl jo vairāk ir tāpēc, ka jau pirms finanšu krīzes sākuma 2009. gadā attiecīgā emitējošā dalībvalsts saskārās ar lielām parādsaistībām un lielu deficītu. Līdz ar to nodarītais kaitējums nav kvalificējams par neparastu.

Šo kaitējumu nav iespējams kvalificēt arī par īpašu, jo skartie saimnieciskās darbības subjekti, gluži tāpat kā visi pārējie privātie investori – lai arī izņemot Eurosistēmas centrālās bankas – tika iesaistīti gan brīvprātīgās parāda vērtspapīru apmaiņas darījumā ar privāto investoru iesaisti, gan valsts tiesībās noteiktajā diskonta mehānismā. Šajos nosacījumos un ņemot vērā lielo skaitu skarto investoru, kas minētajās valsts tiesībās ir identificēti vispārīgi un objektīvi, proti, atbilstoši attiecīgo vērtspapīru sērijas numuriem, kaitējuma atlīdzinājumu prasošie saimnieciskās darbības subjekti nav uzskatāmi par piederīgiem kādai īpašai, salīdzinājumā ar citiem subjektiem nesamērīgi skartu saimnieciskās darbības subjektu kategorijai.

(sal. ar 119.–122. punktu)